Dabas dārgumu medības

20160917_133254Tā kā nupat garas, garas pastaigas mums kļūst par ikdienu (esi sveicināta, 40+ nedēļa), šodien pie brīvdienas devāmies uz Mežaparku. Katrīna gan tāpat labprāt dzīvojas pa āru un priecājas pabūt dabā, bet, ja vēl viņu ar ko nodarbina, tad no šādām pastaigām pat var gūt arī prieku, ne tikai nogurumu. Tādēļ šodien, lai nebūtu jāgriežas atpakaļ un ir kāda aktivitāte, ko piedāvāt noguruma brīdī, beidzot īstenoju ideju par “dārgumu medībām” jeb scavanger hunt (paldies Pinterest’am!). Mans variants bija pavisam slinkais – paņēmu sagatavotus attēlus no šī bloga, uztaisīju nedaudz gaišāku attēlu un krāsaini izdrukāju un uzlīmēju uz olu pakas, kas tiek izmantota par vietu, kur salikt savāktos dārgumus.

Gan tikai procesa vidū, lasot meža dārgumus, atklāju, ka neuzmanības pēc esmu pieļāvusi vienu kļūdu, kas būtu sīkums, ja vien Katrīnai, šķiet, nebūtu maniakāla tieksme pēc kārtības. Izdrukātajā materiālā bija divas rindas, katrā seši attēli, kas paredzēts 12 olu pakai, nevis mūsu standartam, kurā ir 10 vietas. Es trīs reiz iekšēji uzsprāgu, skaidrojot Katrīnai, kāpēc mums tomēr īsti nesanāk salikt tā, kā ir uzzīmēts un kāpēc divas lietas jāliek vienas olas vietā, ja uz vāka skaidri un gaiši ir uzlīmēts – zīles un zariņš ir katrs savā!😀 Viņa tam konkrēti negribēja piekrist. Bet, neskatoties uz šo nelielo pārpratumu, kam varbūt cits bērns nemaz arī tā nepievērstu uzmanību, dārgumu medības bija ļoti foršas. Katrīna ar lielu azartu vispirms izvēlējās, ko tagad meklēs un tad brida iekšā mežā, attiecīgo lietu arī sameklēt. Protams, katrs var uztaisīt pats savu kolāžu, atbilstoši augiem un lietām, ko atrast savā piemājas mežā vai parkā, bet tieši šis drukājamais variants bija ļoti labs, jo tiešām visu varējām atrast. Mēs noteikti atkārtosim ko līdzīgu, protams, ar citām meklējamām lietām. Domāju, to arī ļoti labi var pielāgot kādai ballītei vai vienkārši lietainai dienai un meklēt lietas pa visu māju – pogas, pērlītes, kādas konkrētas mantiņas.

20160917_132754

Ikdienas mazā, bet ņiprā vainas izjūta

img_0080Aina no dzīves – ir agrs sestdienas rīts, izrādās, Katrīna naktī ir atnākusi uz mūsu istabu, es atkal esmu pamodusies ātrāk par visiem un skatos, kā viņa guļ mums pa vidu. Guļ, izskatoties tā, kā visi bērni savām mammām izskatās miegā – tik nevainīgi, perfekti, maigi, mīlami, viegli ievainojami, sargājami, pilnībā paļāvušies uz drošību tavā azotē. Un jūtu, te viņa atkal ir, pēdējā laikā diezgan bieži mani apciemojusī vainas izjūta. Pie tam tik stipra, ka asaras acīs un gribētos apstādināt laiku. Vainas sajūta par to, ka nenovēršami vēl pavisam nedaudz un es būšu tā, kas kaut kādā ziņā sabrucinās viņas šī brīža pasaules kārtību. Ar jaunu cilvēku ģimenē, ar aprūpējamu, mazu bēbīti, kura vajadzības, protams un tikai loģiski, vismaz kādu brīdi būs absolūta prioritāte. Pat nedomājot par to, kā māsas sadzīvos, cik bieži ķīvēsies, kad paaugsies un to, ka šobrīd Katrīna par faktu, ka būs māsa, ir sajūsmā un ik vakaru manam vēderam prasa “māsiņāā, kad tu beidzot līdīsi ārā??”, ir skaidrs, ka viņas šī brīža pasaule kaut kādā ziņā sagrūs.

Un, man šķiet, arī Kate pati to kaut kādā mērā jūt, jo tik biežus “es tevi mīlu, mammīt”, apskāvienus, bučas, ciešos samīļojienus “esam vienā čupiņā”, kā saņemu pēdējās nedēļas, nekad nebiju piedzīvojusi. Un tie ir tik forši, mīļi, ja ne vien atkal fonā, pakausī neiedunētos tā pati vainas izjūta. Un tad viņa iegriežas pie manis vakaros, gulētiešanas laikā – kas mums pie laba vakara ir stundu garš rituāls, bet mani nepārsteidz arī ilgāks. Kad man viss jau apnicis un es pavisam dusmīgi uzrūcu – ej taču beidzot gulēt, bet man pretim atskan: “Es neko nedaru, es tikai skatos zvaigznītes!”. Ou, in your face un laipni aicināta slikto mammu klubiņā! Un tu saproti, drīz šāds rituāls noteikti nemaz kādu laiku nebūs iespējams, neesmu naiva un saprotu, ka gluži vienkārši tehniski tas nav iespējams, izņemot, ja vien mazā māsa pēkšņi katru dienu tieši tajā laikā gulētu ciešā miegā savā gultiņā, nevis tas iekristu, piemēram, tieši ēšanas laikā (var skaļi pasmieties). Nu re, Katrīnai šāda nākotnes perspektīva, bet es vēl pēdējās dienas dusmojos, ka bērns normāli nevar aiziet gulēt..tinkš, tinkš, vainas izjūta. Pēc bērnudārza, kad pati esmu visu dienu darbojusies ar savām lietām, jūtos pārāk nogurusi vakarā, lai izspēlētos miljono reizi leļļu mājā, tāpēc ar vienu aci visu laiku lūru telefonā, visu laiku dīdos, lai kaut cik ērti iekārtotos un īsti nedzirdēju pēdējos trīs man pateiktos teikumus. Tinkš, tinkš, vainas izjūta.

Katram stāsti, kā izdevies sadzīvot ar brāļiem un māsām ir dažādi, lielākoties jau visi beigās ir labi satikuši vai vismaz spējuši blakus eksistēt bez lielām drāmām. Teorijas par labākajiem vecumiem, kad bērns gatavs otram konkurentam ģimenē, arī visdažādākās. Un, apspriežot empīriskus novērojumus no savām pieredzēm, var redzēt, ka tāpat, katram tā pieredze ir atšķirīga. Es spilgti līdz detaļām atceros, kā no slimnīcas atved manu māsu, kad man bija četri gadi – kādā krāsā bija mašīna, kādā sedziņā ietīta un to, ka lielajiem brāļiem ļāva viņu paturēt un man nē! Kā es toreiz jutos, neatceros, bet nav arī sajūta, ka būtu bijusi baigā drāma, kaut kā sadzīvojām un 24 gadus vēlāk viņa arī izaugusi sakarīga (čau, Zane!). Kad piedzima mana jaunākā māsa, man bija 12 un tur vispār vairs nebija nekādu problēmu, normāla dzīvā lelle, ko auklēt, kad gribēju vai arī tiešām ļoti vajadzēja. Spiesta lieta tā parasti gan nekad nebija. 16 gadus vēlāk, nu neko – arī sakarīga (čau, Anda!).

Gan jau arī mums te viss ies labi, gan jau izrādīsies, ka ir iespējams būt mammai, vislabākajai un vismīļākajai, abiem vienlaikus. Ka Katrīna spēs paciesties un kaut kur jau tomēr saprast, ka tā vienkārši ir – mazai māsai vajag mammu bišķiņ vairāk tajā brīdī un īstenībā tētis arī var forši tēlot sniega briesmoni. Viņa ir tik prātīga, pacietīga un saprotoša, ka, iespējams, tieši tāpēc tā vainas izjūta ir samērā biežs ciemiņš pēdējā laikā. Jo pelnījusi noteikti ir manu labāko “es”, kāda varu būt.

Tā lūk man iet, norakstīju no sevis bez īpašas pievienotās vērtības, tā vienkārši mēs dzīvojam, gaidot mazo māsu ar maziem panikas uzliesmojumiem ik pa brīdim par to, kā nu būs. Zinu, zinu, domāt vajag mazāk, bet, ja tas nesanāk, tad vismaz jāpalaiž kosmosā, varbūt vēl kāds līdzīgs sadzird un nopūšas – jā, šo es atceros, bet beigās jau nemaz nebija tik traki. Uz to es arī ceru🙂

“Kas šodien par dienu, mammīt?”

20160904_121531Katrīnu šobrīd ļoti, ļoti interesē laiks – katru rītu man jāizstāsta, kas šodien ir par dienu, kāds mēnesis un kāds datums. Vēlams arī pārrunāt, vai gadījumā nav mainījies gadalaiks, jo arī par to nekad nevar būt droša, un vienmēr noder arī pie reizes pajautāt, vai nākamā būs ziema un ko darīsim, piemēram, ceturtdien. Ak, jā – un, kurā datumā mēs iesim uz tautas dejām??? Apmēram tādiem jautājumiem man jāatbild ik dienu, un sakritības pēc, tieši augusta pēdējā nedēļas nogalē Montessori kursos, kuros eju, bijām ķērušies pie demonstrējumiem, saistībā ar laika ritumu. Kamēr vēl tikai plānoju gada apli un pērles, svētdienas rītā, pamostoties agrāk par visiem, sapratu – ir īstais brīdis fiksi uztaisīt materiālu, kas ļauj apgūt nedēļas dienas un to secību. Iedvesmojos no kursos redzētā, bet izmantoju izejmateriālus, kas uz vietas mājās. Lai to izveidotu, nepieciešami:

– 7 koka plāksnītes (es izmantoju tās, kas līdzīgas saldējuma kociņiem, var nopirkt Tiger veikalā)

– nelielas, aptuveni 5×11 cm taisnstūrveida attēls, kas veidos puzli – nogriezu janvāra mēnesi Lupatiņu kalendāram (nesakiet Katei, ceru, ka to nepamanīs), jo, manuprāt, svarīgi, lai attēls arī bērnam šķiet interesants un ir samērā viegli saliekams.

– marķieris rakstīšanai, līme un papīra nazis.

20160904_231659Vispirms uz kociņiem uzraksta dienu nosaukumus, pēc tam var izmērīt, cik precīzi liels attēls ies uz atlikušās virsmas. Izgriež atbilstoša izmēra attēlu, uzlīmē virsū. Kad līme nožuvusi, no otras puses ar papīra nazīti starp kociņiem to pārgriež. Viss, materiāls, ko izmantot, pārrunājot nedēļas dienas ir gatavs!

Mēs pirmo reizi visu izrunājām svētdienā, kas varbūt nav labākā diena, jo “rītdienas” jēdziens paliek pārāk abstrakts – pirmdiena puzlē neseko pēc tās. Es teiktu, ka tad ar bērnu, kurš vēl nepārzina dienu nosaukumu secību, droši vien labāk sākt nedēļas vidū, kad var izrunāt, kas bija vakar, kas būs rīt par dienu. Par pašu procesu – sākumā izstāstīju Katrīnai, kas šodien ir par dienu, kas bija vakar un tad – kas ir nedēļa, kādas tajā ir dienas. Parādīju, kā likt kociņus, lai veidotos attēls, vienlaikus lasot arī dienu nosaukumus. Tā kā viņa pamatā atpazīst visus burtus, tad pie tādām dienām, kā ceturtdiena (vienīgā ar C) teicu, lai pasaka, ar kādu skaņu sākas vārds Ceturtdiena un tad sameklē, kur ir tāda skaņa uzrakstīta. Tā kopīgi salikām puzli-nedēļas dienas secīgi. Pēc tam gājām cauri un runājām, kurās dienās jāiet uz bērnudārzu, kuras ir brīvdienas, kas vakar bija par dienu un ko darījām utt.

Vakarā man ienāca prātā, ka ar šo materiālu būtu forši arī kopīgi izrunāt nākamās nedēļas plānus. Jāsaka, ka tāds pielietojums Katrīnai patika pat labāk, ļoti sekoja līdzi, kurā dienā ko darīsim un, kad runāju pa telefonu ar savu mammu, Kate lika omei obligāti izstāstīt, kurās dienās viņa ies uz tautasdejām. Tā kā domāju, ka mājas variantā šīs materiāls tiešām vislabāk noder, lai palīdzētu vizualizēt laiku – kas pēc kā seko, iedodot dienu nosaukumus un ļaujot bērnam arī iesaistīties kopīgā nedēļas plānošanā, pārrunāt to un līdz ar to, arī būt zinošam par to, ko darīsim. Vismaz Katrīnai ļoti patīk būt informētai laicīgi par lietām, ko plānojam darīt.

Audzinot meitu

IMG_0356“Ārprāts, visi tie kompleksi, pārdzīvojumi un sirdssāpes, kas jāpiedzīvo sievietei, kā es viņu no tā pasargāšu,” bija viena no pirmajām domām, kas man ienāca prātā, kad, gaidot Katrīnu, uzzināju – puncī ir meitene. Pilnīgi nopietni, par to sāku domāt vēl brīdī, kamēr daktere turpināja ultrasonogrāfiju. Un bažas jau īpaši nav mainījušās, it īpaši tagad, kad gaidu otrās meitas nākšanu pasaulē. Tikai jāsaka, ka šoreiz ir vieglāk – vismaz par pirmajiem trim gadiem man ir sajūta, ka aptuveni zinu, ko un kā darīt.

Man šķiet, ka no vienas puses ar katru gadu paliek aizvien grūtāk sievietei saglabāt veselīgu pašapziņu un mēģināt samazināt kompleksus – vecais stāsts par medijiem, reklāmām, stereotipu atražošanu un ideālajiem sieviešu ķermeņiem visapkārt. Vienlaikus – aizvien biežāk un vairāk tiek runāts arī par to, ka ne viss ideālais ir perfekts, dažādība ir forša un varbūt arī, ka modelēm vajag nedaudz “uzēsties”. Temats traki plašs un neviena īstā taisnība jau nav, bet es nedaudz par lietām, kam pievēršu uzmanību savā ikdienā.

Nu lūk, un šajā trakajā pasaulē man rokās ir ielikta meita, labs kompleksu pamats pašai (par sīkumiem – piemēram, pusaudzim no lauku skolas ar ierobežotu rocību pārcelties vienam pašam uz pilsētas skolu, ar pavisam citādu izpratni par to, kas ir “stilīgi”, turklāt vēl – briļļainam, laikos, kad brilles vēl nebija modē – laipni aicināti pa šauru spraudziņu ieskatīties kompleksu Pandoras lādē) un vēlēšanās, kaut mana meita izaugtu par sevi pārliecināta, laimīga, apņēmīga un varoša. Jāsaka, ka viens liels pluss jau ir – meita mājās ļauj palīdzēt sakārtot galvu ar mammai. Ļoti, ļoti. Kopš Katrīna piedzima, es ļoti sekoju līdzi, ko pati par sevi saku (protams, dažkārt vīram pasūdzos par to, ka kāda kleita neizskatās, kā gribētu vai kāpēc vairs neielienu kādās biksēs, bet to nevar salīdzināt ar čīkstēšanu par izskatu pirms meitas), ko saku par viņu – nepadarot izskatu par izceltu lietu, kā runāju par citiem cilvēkiem – nekritizējot apģērbu, izskatu u.tml.. Dzīvoju ar domu, lai viņa izaug, zinot, ka par sevi jārūpējas, jādomā, bet visam ir robežas un no mājas uz veikalu var iziet bez skropstu tušas vai īpaši pucējoties, tāpat kā – dodoties uz balli, ir forši “uzcirsties”. Ļauju pašai izvēlēties, ko vilkt mugurā (grūti gan iedomāties trīsgadnieku, kam kāds varētu to noteikt😀 ) un mācos ņemt vieglāk, ja manis iedomātais perfekti saskaņotais komplekts absolūti neiekļaujas viņas idejā par to, ko labāk konkrētā dienā uzvilkt uz bērnudārzu.

Vēl viens aspekts – par rotaļāšanos. Kad Katrīna bija mazāka un sākās rotaļlietu nepieciešamība, man likās, ka “spiedīsim” uz dzīvniekiem un klučiem, iz sērijas – neitrālām mantām, bet šobrīd vienas no mīļākajām rotaļlietām ir mašīnas un tikmēr tāda klasiska lelle mājās ir tikai viena un tā pati, cerams, savu pielietojumu gaida, kad ieradīsies mazā māsa, lai Katei ir ar ko bēbjoties, jo pagaidām lelle pārsvarā tikai krāj putekļus. Un tāpat ir kas, atnākot ciemos, nobrīnās – oho, tev tik daudz mašīnu! Ir gan, un viņa labprāt tām remontē riepas, kad “notikusi avārija” – un riepu remontēšanai atbrauc ātrā palīdzība, kas mašīnu aizved uz slimnīcu. Nu forši taču!

Arī mājās viņa ikdienā redz, ka ģimenē nav tādi sieviešu-vīriešu darbi – tētis mierīgi var uztaisīt ēst, izmazgāt grīdas vai palikt mājās, kad ir Kate ir slima, tāpat kā mamma var aizvest mašīnu uz servisu vai (vismaz mēģināt) kaut ko saremontēt. Un man ir liels prieks redzēt, kā viņa skrien, lec, arī krīt, dauzās pa dubļiem, braukā ar traktoriem, pagaidām neiespringst par visām tām lietām, kas mani jau tajā pirmajā USG darīja bažīgu un nesaprot, kas īsti domāts ar frāzi “meitenes tā gan nedara” – jo, kāda atšķirība!

Un es saprotu, ka mani sagaida daudz grūtāki “audzināšanas” izaicinājumi pusaudžu gados un gan jau arī pirms tam, bet vismaz pagaidām ceru, ka esmu ielikusi labu pamatu laimīgai sievietei un arī tālāk man kaut ko izdosies izdarīt pareizi. Man apkārt ir daudz mammu, kurām aug brīnišķīgas un brīvas meitas, tāpēc es tiešām ticu, ka mums izdosies izauklēt laimīgu sieviešu paaudzi.

IMG_0191

Karsti un asi – halapenjo piparu uzkoda

Mums ģimenē ir viena ļoti, ļoti iemīļota uzkoda, ko gatavojam reti un varbūt tieši tāpēc tā šķiet tāds gardums. Tiešām asa, pilnībā neveselīga un grēcīga, bet tik ļoti laba, ka attaisno visu iepriekš minēto! Jānis bija sestdien, kamēr mēs ar Katrīnu plezīrojam Liepājā, aizdevies uz Kalnciema ielas tirdziņu, kur tirgojās arī mums līdz šim nezināmie Burkas & Ledus, kam piedāvājumā arī ļoti skaisti, stingri un, man šķiet, lieli halapenjo pipari. Tā nu daži no tiem atkļuva arī līdz mūsu ledusskapim. Un vakar, pēc pirmās dienas bērnudārzā, Katrīna aizmiga tik agri, ka vecākiem vienkārši pienācās platais vakars ar ceptiem halapenjo! Man šķiet, ka pirmo reizi šo recepti gatavojām, iedvesmojoties no Ilzes Absolūts Ēd bloga receptes, bet man šodien neizdevās oriģinālo recepti atrast, tad nu dalos ar to, ko esam laika gaitā no tās atvasinājuši.

Nepieciešams: 8 halapenjo pipari, 200 g paciņa svaigais siers un viens gabaliņš (arī ~200 g) Brī siera, garšīgi cīsiņi (ideāli 16 gb, bet es ņemu vienkārši 400 g iepakojumu un tad mazākajos pipariņos lieku iekšā uz pusēm pārgrieztu cīsiņu), 16 bekona šķēlītes. (OMG, mēs to visu gandrīz vakar divatā arī apēdām!!!)

20160822_202515-1

Process: Pārgriež uz pusēm halapenjo, iztīra sēkliņas (to noteikti dara ar cimdiem rokās, kad pirmo reizi likās, kas tad tur tik ass var būt – divas dienas staigāju jūtīgiem pirkstiem). Katru pipara pusi piekrāmē ar svaigo sieru vai ieliek atbilstoša izmēra brī siera šķēli/nūjiņu, pa virsu uzliek cīsiņu un aptin bekona šķēli, tā, lai tās gali ir apakšā piparam. Ja šķiet, ka nepieciešams, cauri izdur zobu bakstāmo kociņu, lai stingrāk turas kopā. Cep cepeškrāsnī, aptuveni 15-20 minūtes, kamēr pipari palikuši tādi diezgan mīksti. Man labāk patika klasiskā versija, ar svaigo sieru, kā arī ierasti gatavojam. Šoreiz eksperimentējām arī ar brī sieru, kas nebija slikti, bet mana sirds tomēr šajā receptē pieder svaigajam sieram.

20160822_213032-1

Patiesībā tagad domāju, ka iepriekš to noteikti ēdu, piedzerot klāt alu, bet alu neesmu dzērusi nu jau gandrīz 9 mēnešus noteikti😀. Vakar sākumā domāju drošības pēc tikai nogaršošu, jo google neko uz jautājumu – “vai asi ēdieni var izraisīt dzemdības?” neatbildēja, bet sākot ēst, nevarēju apstāties. Tagad varu arī atbildēt – nē, vismaz ~ 7 šādu pusīšu apēšana neizsauc dzemdības. Bet, tā kā alu uzdzert nevarēju, atklāju, ka ļoti labi var ēst, uzkožot pa brīdim virsū nedaudz rupjmaizi, kas to asumu noņem nost🙂.

Iepriekš parasti halapenjo pirkām Rimi, kur tie dažkārt parādās nelielos iepakojumos, pa diviem, trim gabaliem vienā. Tie gan ir krietni mazāki un ar trim paciņām (t.i. 6-9 pipariņi) pietiek tā pašiem uzkost vakarā, ja taisa, kad nāk ciemiņi, tad tas daudzums ir tikai nogaršošanai. Savukārt šie halapenjo bija krietni lielāki, mēs gan tāpat vakara gaitā lielāko daļu noēdām divatā, bet vēl četras pusītes stāv ledusskapī un kārdina. Bet neko citu arī vakar neēdām, tā kā šādu porciju noteikti var taisīt kā uzkodu ballītē un katrs dabūs nogaršot.

Kraukšķīgās kabaču šķēlītes

Pagājušajā nedēļā ar Katrīnu manas mammas kompānijā dzīvojāmies Liepājā un man bija iespēja krietni atpūsties no ēst gatavošanas, savukārt Katrīnai – iespēja izbaudīt ēdienus, ko es parasti īpaši negatavoju. Un šīs vasaras pēkšņi nezin kāpēc cimperlīgais ēdājs pavisam pārvērtās. Vai nu tādēļ, ka es gatavoju pārāk “samudrītus” ēdienus, pie visa pierasts vai kas, bet omes gatavoto klimpiņzupu, ķīseļu, kabaču, sviesta pupiņu utt. priekšā Katrīna bija bezspēcīga un nereti pat ķērās pie otras porcijas (jāatzīst gan, ka es arī)🙂

Šodien, kad man ir pirmā diena vienai mājās un gribējās pusdienas, sapratu, ka jāsacep kabacis tā, kā mamma rādījusi un, kad ēdu, sapratu – jāpadalās arī ar recepti, kas atkal lieliski iederas slinko recepšu kategorijā. Iespējams tā ir jau kāda ļoti zināma klasika, bet es biju palaidusi garām un kabaču laikā papildus receptes noder vienmēr.

20160822_143534.jpg

Vajadzēs: vienu nelielu kabaci, olu, nedaudz miltus (es gribēju likt pilngraudu, bet atvaļinājuma laikā ballīte bijusi arī pārtikas kodēm manā virtuvē), linsēklas, sezama sēklas, klijas, sāli, vēl arī eļļu cepšanai. Mērcītei – 1:1 grieķu jogurtu un skābo krējumu, pēc gaumes ķiploku un dilles.

Process: plānās šķēlītēs (~2-3 mm) sagriež kabaci, sakuļ bļodiņā olu, citā traukā sajauc miltus ar sēkliņām, klijām, sāli (es liku tādas sēklas, kas man bija mājās, te droši var eksperimentēt). Cep uz pannas eļļā, kabača šķēlīti vispirms apvārtot olā, tad miltu-sēklu maisījumā, kamēr paliek zeltaini brūni. Man šķiet, ka receptes noslēpums ir plānās kabača šķēlītes, kas ļoti ātri ir gatavas un panējums neapdeg, bet ir forši kraukšķīgs. Ēd ar mērcīti, ko pagatavo, sajaucot krējumu ar grieķu jogurtu, piespiež ķiploku un dilles.

Ļoti gardi gan silti, gan auksti (ja tiešām kāds paliek pāri).

Rudenīgā puķkāpostu-turku zirņu biezzupa

Līdz ar augustu nemanāmi piezagušās it kā saulainās, bet vēsās dienas, kas tā vien liek domāt par rudens tuvumu. Man viena no pazīmēm, ka tuvojas rudens ir – sāk kāroties tā sauktos “comfort food”, it īpaši – bagātīgas, sātīgas biezzupas. Piemājās tirdziņā vakar pamanīju smukus puķkāpostus un daudz nebija jādomā, lai pusdienās nolemtu izvārīt puķkāpostu biezzupu. Lai gan man šķiet, ka praktiski jebkuras biezzupas garšu ļoti uzlabo, ja dārzeņus cep cepeškrāsnī, nevis vāra, lielākoties noslinkoju un to nedaru. Tomēr pie šīs receptes cieši iesaku tomēr vispirms iedarbināt cepeškrāsni. Un droši vien jau arī laika ziņā tas neko nemaina, tik vien kā vēl viena panna, kas jāmazgā (kas gan nav sīkums😀 ).

Bet par recepti! Būs nepieciešams:

1 liels puķkāposts, burciņa ar konservētiem turku zirņiem (kur paši zirņi ir 400 g), 3 kartupeļi, 5-6 daiviņas ķiploka, paciņa saldā krējuma, 1 l dārzeņu buljons, eļļa, sāls, pipari, paprikas pulveris, pēc vēlmes – čili pārslas, pasniegšanai arī zilo sieru un valriekstus (bez kā var iztikt).

20160810_140524-1.jpg

Pagatavošana:

Sadala nelielos gabalos puķkāpostus, samaisa lielā bļodā ar noskalotiem turku zirņiem, pievieno nomizotas ķiploka daiviņas, eļļu, sāli, paprikas pulveri un liek krāsnī cepties uz aptuveni 30 min (kamēr mīksts puķkāposts).

Tikmēr nomizo un sagriež nelielos kubiņos kartupeļus, tos vispirms katlā nelielā eļļas daudzumā apcep, pievieno piparus un pārlej ar buljonu, lai vārās, kamēr mīksti un šķīst ārā. Principā man reizē bija gatavi gan produkti cepeškrāsnī, gan kartupeļi. Tad ņem nost no uguns kartupeļus ar visu buljonu, pievieno puķkāpostus ar turku zirņiem (pirms tam no šī maisījuma nedaudz noņem nost, pasniegšanai) un kārtīgi sablendē. Pievieno saldo krējumu, skatās pēc konsistences, vai nevajag vēl pieliet ūdeni vai buljonu (tas gaumes jautājums) un vēlreiz zupu uzsilda, līdz uzmet burbuli.

Pasniedzot, pa virsu uzliek pāris izceptās puķkāposta rozetes, turku zirņus, uzkaisa čili pārslas, piedrupina zilo sieru un valriekstus. Ēd un priecājas!

Katrīna sākumā atteicās ēst, noliku bļodiņu priekšā, lai tad nu izdomā, vai tiešām negrib un ar vienu aci skatījos, kā sākumā bišķiņ iemērca pirksta galiņu, pagaršoja, tad riktīgi ar pirkstu bļodā un gardi nolaizīja, pēc tam arī ķeroties pie karotes. Garšo labāk, kā izskatās!