“Back to business”

Kad paliek grūti, var atcerēties, ne es pirmā, ne es vienīgā, ne man visgrūtāk, bet tāpat, tas neaizliedz šad tad pasūdzēties. Vai ne? Šoreiz par to, kādi ir pirmie grūtumi, atsākot strādāt, nu jau kā divu meitu mammai. Vispirms jau par to, ka vispār atsākt strādāt jau ap Billes gadu nebiju īpaši plānojusi, bet – pienāca situācija, kuru nevarēju neizmantot un teicu lielo “jā”, iešu gan. Tad nepilns mēnesis ātri pārkrāmēt ģimenes dzīvi jaunajā režīmā, Billei aukle, man nervus nomierinošas tējas un aiziet. Pāris nedēļas vēlāk savu lēmumu (pat diezgan ilgi vēl prātā apviļātu un pārdomātu) nenožēloju. Strādāt ir forši, riktīgi forši. Iziet no mājas ir forši (ne tik forši, ka tā vairs nosacīti tomēr nav brīva izvēle un slinkās pirmdienas ir jau kaut kur tālu atmiņās). Satikt foršus cilvēkus ik dienu ir forši.

Bet tas, protams, nav tikai tik pozitīvi, ir arī daži aspekti, kas, salīdzinot ar tikko nodzīvoto teju pusotru gadu mierā un harmonijā, nemaz vairs nešķiet tik forši. Tāpēc par dažām lietām, kas šobrīd man sagādā grūtības ikdienas ritmā. Varbūt kādam ir ieteikumi šur tur, kā tikt galā vieglāk. Varbūt kāds izlasīs un nopūties – “o, jā, kā es tevi saprotu.” Varbūt kāds padomās – “nopietni, un tu šīs uzskati par grūtībām? Neesi redzējusi īstas grūtības!” Jebkurā gadījumā, laipni lūgti bišķiņ ieskatīties manā trako namā.

  1. Rīti – es jau tā neesmu rītu cilvēks, bet oh my, rīti, kurā jānomendžē visu citu dienas sākums ir pilnīgs kosmoss. Protams, es esmu cilvēks, kurš ceļas pirmais, duša, apģērbties, sataisīties darbam un pagājušas jau… 7as minūtes, aaa, kavējam rīta ritmu! Piecelt Katrīnu, esot pārspīlēti pozitīvai, lai viņa nesāk rīta raudienu, iznest raudošu Katrīnu lielajā istabā, lai nepamodina Billi. Kamēr Katrīna ģērbjas, aiziet pakaļ tomēr pamodinātajai Billei. Pa šo laiku arī Jānis gatavs vest Katrīnu uz bērnudārzu un doties uz darbu, virsdrēbes, buča, čau, ieelpoju un eju taisīt Billei brokastis. Ar Billi uz sāna, protams. Apsēžamies, pabaroju Billi, paralēli sagaidot aukli, Billes asaras, puņķi, aizveru durvis, plkst. bišķiņ pēc astoņiem un ieelpoju otrreiz no rīta. Labs rīts, izdevies! Jo nereti Bille pamostas ar manu modinātāju, un tad vispār viss ir haosā. Citreiz Katrīna nevar pamosties, un principā izstumju viņu vēl ar acīm ciet pa durvīm līdzi Jānim. Un citreiz Jānis nav mājās un šajā riņķadancī vēl ienāk mainīgais – aizvest Kati uz bērnudārzu man pašai, kopā ar Bilci. 40 minūtes trolejbusā uz centru ir mana rīta meditācija, salīdzinot ar šo visu.
  2. Vakars – kas gan cits. Nu labi, precīzāk vakariņas – man šķiet, līdz ar pirmo darba dienu man sāka riebties domāt, ko ēst vakariņās. Jo vispār man patīk gatavot. Bet tagad gribas tikai, lai tas būtu pēc iespējas ātrāk pagatavojams, vienkāršāks, vēlams jau palicis pāri no vakardienas. Mani mīļākie vakari ir tie, kad palikušas aukles gatavotās pusdienas un vispār nav jādomā par gatavošanu. Jo, ja gatavo Jānis, man jāņemas ar meitenēm, kas, protams, ir arī vakara prieks un tā, bet tāpat dažreiz besī. Ja gatavoju es, tad daru to kopā ar Billi, kas karājās manā kājā. Visam pa vidu arī gribas ēst un līdz brīdim, kad sēžamies pie galda, ir ļoti liela iespēja, ka es jau esmu sākusi griezt zobus un caur sakniebtām lūpām uz visiem jautājumiem atbildēt tikai ar šņācienu. Laipni lūgti jaukā, ģimeniskā vakarā! Un vispār, visu darāmo darbu vakara čekliste ir tik gara, lai nodrošinātu mierīgu (tādu, kā augšā aprakstītais) rītu, ka vakariņu taisīšana šķiet velta dārgā laika šķiešana.
  3. Biju jau tik ļoti pieradusi, ka visu varēja ieplānot “kaut kad”, jebkurā dienā, jebkurā dienas laikā. Nebija jādomā, cikos aizvest Katrīnu pie daktera, kad varēšu aiziet uz pastu, kad aizbraukt šopingā, nežēlojot laiku. Tagad uzvaras gājienā iet plānotājs, miljoni lapiņas, telefona atgādinājumi un liela vēlme kaut ko vēl papildus ikdienas lietām izdarīt. Un tad, protams, sanāk un parasti pašai ir liels prieks pēc kādu draugu apciemojuma, kam saņemies, par spīti nogurumam, vai uztaisīta adventes kalendāra (nu, šogad vēl nav gatavs), bet tā saņemšanās ir daudz grūtāka, nekā liderīgajā dzīves periodā. Un atkal atsāc daudz vairāk izsvērt, vai tiešām gribi savu laiku veltīt konkrētajai aktivitātei. Kas gan pats par sevi nav slikti, protams.
  4. Laiks nekad nepietiek – visu laiku ir kaut kas, ko vēl gribi izdarīt. Visu laiku ir vainas izjūta, ka vakaros pārāk maz esi pavadījis laiku ar meitenēm. Visu laiku gaidi brīvdienas, kurās izdarīsi visu un visu laiku svētdienā domā, ka vajadzēja paspēt vairāk. Pie labajiem rītiem man sanāk pasēdēt divdesmit minūtes ar Billi klēpī, kamēr viņa tikko pamodusies un miegaina. Labākās divdesmit minūtes dienā. Pie laba vakara, Katrīnai mierīgi palasu kādu grāmatu divdesmit minūtes. Otras labākās divdesmit minūtes dienā. Ja meitenes aiziet normāli gulēt, vēl paspēju divdesmit minūtes parunāt ar vīru kā pieaugušais ar pieaugušo. Trešās labākās divdesmit minūtes dienā. Bet tās praktiski nekad neiekrīt visas vienā dienā. Un tāpat gadās dienas, kurās nenotiek nevienas no šīm divdesmit minūtēm. Visu laiku ir kaut kas neizdarīts, nepateikts, nepaspēts, un šī konstantā sajūta ir grūta, bet ne nepanesama.

Sanāca pavisam depresīvi, ne? Bet tā noteikti nav. Es esmu priecīga kādā brīdī katru dienu, man ir superīga ģimene, kas mani ļoti atbalsta un palīdz tiešām it visā. Dažreiz man patīk vairāk pačīkstēt, kā šovakar. Bet es neko nemainītu, vienkārši – mācos sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem pa savam. Tai skaitā, izlaist domas no sistēmas, ielikt te un saprast, ka viss jau ir labi! Strādāt ir forši, riktīgi forši.

Categories Bez tēmas

Billei jaunā dzīve – ar aukli

Pēdējās nedēļās mums mājās lielas pārmaiņas – sākam jaunu dzīvi, es pa darbiem, Bille ar aukli. Lai gan likās, ka īpaši pārējos tas neietekmēs, tomēr pēc pirmajiem eksperimentiem skaidrs, ka mainās visa mājas loģistika un plāni. Uzreiz varu teikt, ir grūti. Vai tas ir tāpēc, ka šoreiz BKA es tiešām no sirds izbaudīju, vai tāpēc, ka, kā parasti, sākot ko jaunu ar tik daudz iesaistītiem mainīgajiem, ir nemitīgs stress, kā visu nokontrolēt un saorganizēt. Bet par visu pēc kārtas un vispirms par to, kā Billei ar aukli iet.

20171108_130321Pie Billītes nāk aukle ar kuru viņa jau ir sadraudzējusies un man, brīžos, kad esmu ārpus mājas, par viņu ir pilnīgi mierīga sirds. Tas ir nenormāli svarīgi! Aukles jautājums vispār vienmēr ir ļoti jūtīgs un būtisks – atrast īsto cilvēku, bet man gan ar Katrīnas, gan Billes auklēm ir ļoti paveicies. Abos gadījumos tiku pie ieteiktiem cilvēkiem, kuri ir pazīstami vismaz caur vienu personu, sakrīt uzskati un jau satiekoties ir bijis skaidrs, varu uzticēties šim cilvēkam. Par pašu palikšanu ar aukli. Billei līdz šim bija tikai divas uzticības personas – es un Jānis, pie kā viņa ir palikusi ilgāku laika posmu. Ne pie viena cita viņa nekad nebija palikusi pat uz pāris stundām. Tā mums dzīvē ir iekārtojies, ka nav tādā tuvumā radi, kas varētu šad tad pieskatīt uz brītiņu, viss prasa lielu plānošanu un loģistiku, kuras ietvaros tad kādam jābrauc vismaz 200 km 😊.

Tad nu iepazīšanās ar aukli arī bija rūpīgi plānota – vispirms vienu nedēļu aukle nāca pie mums, kad pāris stundas starp gulēšanām visas kopā dzīvojāmies. Paspēlējāmies, paēdām kopā pusdienas – mēģināju radīt iespaidu, ka aukle ir mums visiem forša draudzene. Jāsaka, ka Bille īpaši nepaļāvās un tāpat palika diezgan aizdomīga, bet parasti pēc kādas stundas bija gatava paspēlēties arī ar aukli, ne tikai aizdomīgi skatīties viņai virsū. Pēc tam dažas reizes šajā pašā starpmiegu laikā Bille palika ar auklīti divatā. Mani satrauca, vai viņa vispār spēs nomierināties no raudāšanas, bet tas esot noticis. Līdz ar to, izplēnēja manas lielākās bažas – Bille kliegs visu laiku un nebūs nomierināma.

Atgādinu, ka viņa nekad, nekad nebija palikusi ar kādu citu, ne vecākiem. Ar Kati man bija skaidrs, viņa raud, bet tikpat ātri nomierinās, ko darīs Bille – man nebija ne jausmas, kas uzdeva papildus stresu. Par laimi, nepamatotu. Pēc pirmās nedēļas ar auklīti, Bille raudāja no rītiem, kad gāju prom un esot bijusi skumja visu dienu, t.i. ieraugot kaut ko, kas atgādina mani, sāk raudāt, satraucās par katru skaņu, tomēr labi ēd, iet gulēt pusdienlaikus un neraud nepārtraukti. Izklausās jau labi. Pēc pāris dienām rīta brēcieni palika trakāki, bet, līdz ar tiem, beidzās skumjas pa dienu. Billīte labi dzīvojoties, pa dienu neraudot, spēlējas, draudzējas ar aukli un viss forši. Respektīvi, rīta raudāšana par godu man, bet nepaejot ne piecas minūtes un viss, smaidīgs, priecīgs bērniņš. Šim jau biju gatava un zinu, ka tas nozīmē – viss kārtībā, bērns ir sapratis, ka tāda ir jaunā kārtība un, protams, negrib, lai mamma iet prom, izrādot to no visas sirds. Un zina, ka, ja esmu aizgājusi, tad atpakaļ būšu pēc ilgāka laika. Tomēr vienlaikus, ja reiz esmu aizgājusi, uzticas auklei un mierīgi dzīvojas ar viņu. Pirmo nedēļu vakaros Bille bija mani ieraugot uzreiz sāka raudāt, visu vakaru pēc tam pielipusi kā plāksterītis, karājās kaklā un neko nevarēju padarīt. Bet nu jau viņa mierīgi sagaida mani, “sasveicinās”, ielien klēpī samīļoties un aiziet tālāk savās gaitās.

Tad sekoja līdzšinējais stāvoklis, kas mani pārsteidza – cik tomēr viltīgs ir mans mazais viengadnieks. Šķiet, sapratusi, ka brēkšanas stratēģija nestrādā, viņa pārgāja uz jaunu – iežēlināšanu. Tagad Bille rītus pavada piespiedusies cieši man klāt, pieglaudusi galviņu, skatoties lielām acīm un klusējot, raudāt sāk tikai brīdī, kad dodu viņu aukles rokās, lai ietu ārā pa durvīm. Un ziniet, šis ir visgrūtākais posms. Pēc pirmā tāda rīta izgāju no mājas ar asarām acīs un vēl visu dienu nāca raudiens, kā atcerējos to mazo, silto, mīksto galviņu. Bet galvenais – pa dienu viņa ir laimīga, ar auklīti labprāt dzīvojas, rāpojot apkārt pa māju, kur vien gribot, drošībai patur auklīti redzes lokā (arī ar mani viņa dara tieši tāpat), bet dažkārt arī ņem un pati aizrāpo uz māsas istabu, kur spēlējas, tik ik pa laikam pačekojot, ko dara aukle.

Respektīvi, man šķiet, ka ir izdevies ļoti labi un mierīgi panākt Billes sadzīvošanu ar aukli, ar ātriem rezultātiem. Tas ir nenovērtējams ieguvums, ka pa dienu varu mierīgu sirdi atslēgties no domām par māju, ja tas nepieciešams. Par to, kā tiekam (vai netiekam) galā ar ikdienas rutīnu, uzrakstīšu vēlāk, kad paši tajā būsim iejutušies. Tīzerim – pagaidām ir diezgan kreizī 😊

Categories Bez tēmas

Un kas esi tu?

Sievietēm nereti piedēvē visdažādākos īpašvārdus iz sērijas – vilcenes, burves, karalienes – es lasu un domāju, nez, ko tas nozīmē, kā to saprot? Bet, ko tur slēpt un tad nu mana atzīšanās.

Es tiešām nekad neesmu jutusi “saikni” ar senajām cilts sievietēm, burvēm, raganām, maģiskām zāļu sievām, vilcenēm, kas skrien līdz ar vēju vai čūskām, vai vēl ko. Nejūtos karaliene un nejūtos lauvene. Es esmu vienkārši parasts cilvēks, bieži vien – diezgan noguris. Neko, tīru māju, taisu ēst, audzinu bērnus un domāju par nākotni, tā pilnīgi parasti un lietišķi. Ar milzīgu mīlestību bonusā, bet tas jau arī pie lietas piederas. Nav nekādu drāmu, parasta rutīnas dzīve, ar parastiem priekiem un pārsteigumiem. Tik labi!

Dažreiz man gribētos būt karstasinīgai sievietei, kas strīda karstumā plēš šķīvjus. Realitāte? Es lepni stāstu par to vienu reizi, kad esmu dusmās plēsusi traukus. Īstenībā es vienkārši dusmīgi metu to šķīvi izlietnē, tas nejauši saplīsa un notikums bija pirms četriem gadiem. Šķīvis bija zils un man aizvien ir to žēl.

Mani kaitina pārmērīgs dramatiskums un arī kategorisms, vienmēr gribās teikt: ”Jā, bet..” un padomāt, kā jutīsies otrs un tāpēc noklusēt to, ko varbūt gribētu pateikt. Toties domāt par to vēl pēc pieciem gadiem, kārtējo reizi dušā risinot savus iekšējos dialogos – kā es toreiz varēju precīzi pateikt un tas būtu bijis tik gudri un vienlaikus, ar riebīgu iedūrienu! Nu, kas te no drosmīgas lauvenes? Peles pīkstiens drīzāk!

Tad vēl vienmēr gribējies būt vai nu tai sievietei, kas vienmēr ģērbusies eleganti melnā vai tai, kurai katra nākamā kleita košāka un puķaināka par iepriekšējo, vai izcili nevērīgā puiciskā stilā, kas piestāv perfekti. Nu tā, ka skaidrs – sieviete Karaliene. Protams, nekas no tā nav mana realitāte, drīzāk – džinsi un “šī maiciņa piestāv visam” un vāji mēģinājumi līdzināties kaut kam no iepriekšminētā, kas beidzies ar patiešām eklektisku skapja izskatu.  Ko reizi pa reizei pēc Marī Kondo metodes mēģinu sakārtot, tikai “atstājot vēl šo un šo un šo”. Bezcerīgi. Ja redzi mani, kad mugurā ir kas cits, ne džinsi un krekliņš, visticamākais, es jūtos neveiksmīgi apģērbusies :D.

Un gan jau noteikti tajā visā kaut kas ir! Gan jau es neesmu gana sazemējusies (bez ironijas!), un kaut kur ikdienas skrējienā ir uzberzusies bieza āda un pazūd kaut kādas sajūtu nianses. Bet kopumā, nez, nu nesanāk man atrast savu dvēseles radinieku florā, faunā vai folklorā. Cilvēks, līdz mugurkaula smadzenēm, parasts cilvēks.

Laika mašīna uz bērnību

Viens no interesantākajiem bonusiem, ko es esmu saņēmusi no savām meitām, ir atgriezties bērnībā. Un ar to nedomāju tikai miljons stāstus vakarā: “mammīt, pastāstīsi vēlreiz, kā bija, kad tu biji maziņa? Kā tu toreiz salauzi roku? Mammīt, kur tu vasarās dzīvoji, kad tev bija tikpat gadu, cik man?”, vai bērnības bilžu skatīšanos, vai mēģināšanu izskaidrot, ka kādreiz nebija datori, kuros skatīties Ķepu patruļu. Bet gan atgriešanos bērnībā sajūtu līmenī – kad pēkšņi asi iesāpas sirds, jo skaidri atceries savu maza cilvēka vilšanās sajūtu kādā līdzvērtīgā brīdī, kad steigā un slinkumā vakarā tomēr vēl pa ceļam ieskrien veikalā pēc kaut kā garšīga, jo atceries to pārsteigumu un prieku, kad šādi vakarā tiki pārsteigts bērnībā, vai to nepacietības sajūtu, kad skaties, kā bērns pie loga sēž un klusi gaida ciemiņus, kam taču jau sen bija jābūt un “vai tagad viņi jau kāpj (pa trepēm)?”.

Dažreiz domāju, diez, tā ir visiem cilvēkiem, vai arī problēma ir manī, bet tik ļoti spēji un fiziski uzreiz šādos brīžos atceros momentus no savas bērnības, sajūtu līmenī pilnīgi atrodos tajā brīdī. Tā, kā filmās rāda, kad pēkšņi it kā stāvi savas pagātnes ainas vidū un, ja labi koncentrētos un papūlētos, atcerētos, kas bija mugurā, ko tikko ēdi un kā smaržoja mājas. Brīžiem tie ir riktīgi forši mirkļi, kad domā – būtu tik sirsnīgi, ja vēlāk tāpat to atcerēsies jau pieaugusi meita. Brīžiem tas nāk par labu, jo atceroties savu sajūtu (un to, cik acīmredzot tā man ir bijusi nozīmīga, ja reiz tik spilgti ataust atmiņā pat pēc vairāk kā divdesmit gadiem), gribās no tās tieši pasargāt.

Reiz pati sevi pieķēru rīkojoties “pēc pieredzes”, kad Katrīna mani bija nu tik ļoti izbesījusi ar plīšanos virsū – paspēlēsimies ar vilcieniem, paspēlēsimies ar vilcieniem. Es trīs reizes jau biju pateikusi, lai paciešas vēl tikai piecas minūtītes un spēlēsimies. Katru reizi šīs piecas minūtītes, protams, bija ilgākas. Bet viens arguments manā labā, visu šo laiku tāpat nācās sadzīvot ar Katrīnas čīkstēšanu. Beigās, pavisam dusmīga paziņoju, “ok, tagad spēlējamies, bet tikai mazu brītiņu”, un pati apsēdos blakus, absolūti neieinteresēta spēlē, vēl paburkšķot, lai takš tad arī spēlējas, kas, vai tad man tagad būs arī jāizdomā, ko darīt. Respektīvi, gribēju pierādīt, ka nekāds labums no manas spēlēšanās nav un pati vainīga, ka gribēja mani te, bet nu sakostiem zobiem, pasēdēšu. Un tajā brīdī tik skaidri un precīzi atcerējos savu sajūtu. Kad ar dīkšanu un ņemšanos man bija izdevies pierunāt kādu, lai nāk ar mani kopā padarboties. Jo biju izsapņojusi, cik tas būs forši un interesanti, kā nekad agrāk! Bet ko es saņēmu – nīgru kompanjonu, pašai gribējās raudāt, cik viss bija bezjēdzīgi un kāpēc vispār es tā biju dīkusi, un vispār labāk nebūtu nācis ar mani spēlēties. Un redzēju tieši to pašu sajūtu Katrīnas sejas izteiksmē. Aprakstīts tas, protams, vairs tā neizklausās, bet, kad šī doma un sajūta izskrēja man cauri, man palika kauns par sevi. No visas sirds.

Protams, nenotika nekas maģisks un nav tā, ka es tagad esmu visatsaucīgākā mamma, kas visu noliek malā, kad bērns sauc un ar aizrautību uzreiz iemiesojās Olafā vai Skolotājā Gazelē. Dzīve ir un paliek dzīve. Es burkšķu un dusmojos, atlieku spēles, aizsūtu Kati spēlēties vienu pašu. Bet vienmēr, vienmēr, man tajos brīdī kaut kur apziņā ieskanas arī – uzmanīgi, lai viņai vēlāk nav tieši tādi paši atmiņu uzplaiksnījumi.

Es tā uzreiz pa skarbo, bet tam ir arī ļoti skaisti bonusa brīži. Tā pati jau iepriekš pieminētā ciemiņu gaidīšana. Nu tik mīlīgi bija skatīties uz Katrīnu, kas pakāpusies uz krēsla skatās pa logu jau pusstundu, lai gan ciemiņiem jābūt vēl tikai pēc pusstundas. Atceros uzreiz, kā bērnībā nepacietīgi trinos jau iepriekšējā vakarā, pat gāju ātrāk gulēt, jo tad ātrāk pienāks rīts un ciemiņi būs jau klāt. Un no rīta taču vēl jāgaida līdz kādam noteiktam pulksteņa ciparam un centies kaut ko baigi darīt, lai ātrāk paietu laiks, bet viņš iet tik lēēēēni. Un, protams, pēdējā pusstunda stabili pie loga, klasika! Vai līdzīgi ar braukšanu kaut kur, kad jau vakarā dzirdu no Kates mutes to pašu frāzi, ko noteikti miljons reizes dzirdējusi mana mamma no manis:” kā es nevaru sagaidīt to rītu!”. Noslēgumā neliels parenting hack – tas ir labs moments, lai iepītu: “tad ej taču gulēt vienreiz” 😀 #badmomsgoal

“ne tik smukās” emocijas

Es apzināti virsrakstā vārdu “ne tik smukās” ieliku pēdiņās, jo, protams, nevienas emocijas nav nesmukas. It īpaši tās, par kurām es gribu tagad rakstīt. Visas tās ir labas un novērtējamas, jo tas ir brīnišķīgi, ka mums, cilvēkiem, ir dota iespēja just emocijas visplašākajā spektrā un tas mūs padara dzīvus. Tomēr, zinot, ka ir situācijas, kurās nezini, vai vari atļauties justies tā, kā jūties, vai drīksti pateikt, kas īstenībā slēpjas aiz “viss ir labi!”, nolēmu uzrakstīt par savām “nesmukajām” emocijām. Stāsts, protams, pamatā būs par mammām. Ne jau tāpēc, ka tēti vai cilvēki bez bērniem būtu bezjūtīgi, bet tāpēc, ka esmu mamma un es šo esmu izdzīvojusi.

Sajūta, ka gribu šo uzrakstīt, nāca reizē ar kāda drauga jautājumu:”Vai bija kaut kas tāds, kas tevi pārsteidza, kam totāli nebiji gatava, kad piedzima bēbītis?”, es mirkli apdomājos un tad teicu:”Dusmas, es nezināju, ka es varu būt tik dusmīga.” Jo, loģiski spriežot, kā tu vari dusmoties uz kādu, kurš ir tik ļoti nevarīgs un atkarīgs no tevis, kādu, ko tu esi vismaz deviņus mēnešus (realitātē bieži vien daudz ilgāku laiku) nepacietīgi gaidījis, kādu, kuru tu mīli tā, kā nekad nevienu neesi mīlējis. Bet viņš vakarā brēc un kliedz, esi izgājis cauri visus ček-ček, kas ir jāizdara (svētā trīsvienība – sauss pampers, paēdis, pagulējis) un paliec dusmīgs. Sākumā bišķiņ, bet, ja situācija īpaši neuzlabojas, pilnīgi saproti, ko nozīmē teiciens “sakāpj dusmas”, jo beigās ir tā, ka gribās visu mest pa gaisu, tā, ka bēbis ir jāieliek savā gultiņā, lai pēc tam izietu ārā no istabas, paklapētu pa spilveniem, dziļi ieelpotu un ietu atpakaļ. Un nav jau tā, ka, kad izaug bēbis, kaut kas īpaši mainās. Ja vēl neesat pieredzējuši četrgadnieku izgājienus, pēc kuriem principā varētu iet nojaukt kādu māju plikām rokām, tad es varu tikai teikt – the best is yet to come :D. Labā ziņa – kad iemācies atpazīt savas dusmas, vieglāk arī ar viņām tikt galā. Es, piemēram, labi zinu, ka nedrīkstu sev ļaut sākt dusmās domāt “ķēdītē” – kāpēc es esmu šajā situācijā, kas man vēl jāizdara, kad beidzot kādreiz dzīvē bērni arī iemigs, kā es biju ieplānojusi sev plato vakaru u.tml. Tam nav jēga, tas sanikno tikai vairāk. Tā vietā es cenšos noķert pirmo brīdi, kad jūtu – sāku palikt dusmīga un uzreiz, mēģināt nomierināties. Ar visām iespējamām tautas metodēm – dziļi elpojam, izejam atpūsties, domājam labas domas – man pašai tas skan smieklīgi, bet zinu, ka palīdz. Un tajā brīdī atslābt ir daudz vieglāk, nekā tad, kad iekšējais vulkāns jau draud iet pa gaisu.

Tuvojas pats “labākais” laiks gadā, kad visu laiku būs tumšs, auksts un drūms un varu šim kokteilim vēl pievienot nolemtības sajūtu. Es nezināju, ko īsti nozīmē vārds “nolemtība”, līdz vienu dienu, aizvien pirmā bēbīša piedzimšanas emociju un hormonu virpulī, sāku domāt, cik ilgi man tagad būs nemitīgi jāmaina pamperi (mūžīgi..), cik ilgi man vajadzēs naktīs celties (mūžīgi..), cik ilgi manā galvā būs haoss (mūžīgi..), cik ilgi man katru dienu būs stundām jāstaigā ar ratiem (mūžīgi..). Un tās domas, kā smaga sega pār galvu, no kuras nemaz negribās vairs līst laukā. Skaidrs, tā ir nolemtība. Īsais ieteikums – nedomā par to. Garais – nekas no tā nav mūžīgi, tas nu ir fakts. Ar nolemtības sajūtu man palīdz cīnīties “iziešana”, ieplānot kaut ko, kas izjauc ikdienas rutīnu, saņemties un pamainīt dienas plānus. Jo ar nolemtības sajūtu visbiežāk sastopos brīžos, kad uznācis lielais slinkums un ieritinos savā mājā, lai nekas vairāk par piecelšanos/bērnu uzturēšanu dienas gaitās/aiziešanu gulēt nav jādara. Man šķiet, ka tā iet roku rokā ar manu māsu vientulību, par ko jau reiz esmu plaši izrunājusies.

Vēl viens bonuss mazulim ir tas, ka, visticamākais – nemitīgi izjutīsi par kaut ko bailes. Tās pat laikam vairāk ir sajūtas, nevis emocijas, bet tāpat, aktuāli. Bailes, saprātīgos apjomos, jau vēsturiski ir viena ļoti jēdzīga sajūta, jo bieži vien nodrošina izdzīvošanu. Bet, tā kā bailes šķietami nekādā ziņā nepiemīt cilvēkiem līdz apmēram trīs gadu vecumam, tad tās bonusā tiek vecākiem. Man ir aizdomas, ka pirmos divus, trīs dzīves gadus katra mazuļa mērķis ir nodarīt kaut ko sev pāri – rāpties, līst, pagaršot, krist un tā tālāk. Bille, piemēram, reiz izrāva datora lādētāju, sāka to zelēt (iespraustu kontaktligzdā), kad to uzreiz atņēmu, viņa apvainojās, uzlīda uz dīvāna atzveltnes un sāka vienkārši brīvajā kritienā uz muguras krist atpakaļ dīvānā. Welcome to my life! Un tas ir tikai runājot par fiziskām lietām. Tad tev ir bail, vai bēbis neguļ par daudz, vai neguļ par maz, vai mazajam bērnudārzā neviens nedara pāri, vai viņš ir gana atpūties, vai ir gana pagulējis, vai ir gana dabūjis svaigu gaisu, vai nav nosalis, vai neesi visu sačakarējusi jau saknē. Precīzāk pat – bail, ka JAU ESI visu sačakarējusi jau saknē. Un to, ka tā nav, uzzināt ātrāk, kā pēc gadiem 25, nav iespējams..Vismaz es kaut cik sakarīgs cilvēks paliku ap to vecumu.

Nu lūk, mani, sagaidot bērnus un dāvanā arī tad šos dīvainos emocionālos stāvokļus, tie pārsteidza, bet nav taču nekāda vaina arī visām šīm sajūtām, ne? Lai dzīve dažādāka un labāk var novērtēt gaišos un foršos brīžus, kas pilnīgi noteikti ir izteiktā vairākumā! Es vismaz ceru, ka tā domā lielākā daļa, kas šo izlasīja, un es vienīgā esmu atkal pārāk daudz aizdomājusies un visu sarežģījusi.

Categories Bez tēmas