Nekā jau nepietrūkst, bet arī nepietiek jeb – kāpēc šodien dzīvojam laukos

20190625_212243Pagājusi pirmā nedēļa mūsu jaunajās Mājās. Nedēļa, kopš esam apzināti ļoti nopietni mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet lielā mērā arī dzīvesstilu. Un pie reizes sapratu, ka šis ir ļoti labs iemesls atsākt reizi pa reizei kaut ko ierakstīt arī blogā. Par to, kā ģimene ar diviem maziem bērniem pārvācās dzīvot uz laukiem. Protams, protams, neesam mēs nekādā tālā reģionā, tepat vien Pierīgā. Bet izrādās, ka pietiek ar divdesmit minūšu braucienu no Rīgas robežas, lai jau pilntiesīgi gribētos sevi saukt par laucinieku.

Kopumā, varu šo ierakstu pateikt arī vienā teikumā – katru vakaru nodomāju, ka tieši te un tieši tagad man ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Tā kā tas ir paredzēts būt. Un laiks līdz šim brīdim ir bijis ceļš uz mājām. Jo bija jau tā, ka nekā nepietrūkst, bet arī nepietiek.

Bet tagad tiem, kam gribas lasīt… Domāju, ka man būs daudz tēmu par ko rakstīt, bet šovakar īsi (jo nogurums no vakara āra darbiem 🙂 ). Par divām lietām – mūsu motivāciju pārvākties un mūsu šī brīža status quo.

20190625_210908Galveno motivāciju var pateikt divos vārdos – Katrīna un Bille. Jūs jau ziniet visus tos stāstus – ak, kad mēs augām, tā tik bija bērnībā, līdz tumsai pa āru, štābiņi mežos, smilšaini burkāni no vagas. Jap, mēs arī zinām un arī esam to pieredzējuši. Un tā ir tieši tāda bērnība, kādu gribam arī savām meitām. Esmu pārliecināta, ka šobrīd esam spēruši ļoti lielu soli, lai viņām būtu laimīga bērnība ar piedzīvojumiem pilnām atmiņām.

Bet, ja tā pavisam godīgi, runa nav tikai par viņām. Ja jūs zinātu, cik ļoti pēc katra izbrauciena laukos, ciemos, pie kāda mājās, vairs negribējās braukt atpakaļ uz Rīgas dzīvokli. Cik ļoti gribējās savu pagalmu, kur karstās vasaras svētdienās čillot un dzert aukstu vīnu. Darbdienu vakaros izcept gaļu uz grila un vienkārši pasēdēt tikmēr, kamēr gaiss kļūst auksts un odi kļūst neciešami. Respektīvi, mēs sevi redzējām daudz labāk lauku ainavā, nekā skrienot pa Rīgas ielām – katram savs! Un, ja vēl pirms pāris gadiem mēs par šo tikai sapņojām, runājot – ak, ja mums būtu māja, tad pirms aptuveni gada sapņu vietā sākām runāt – ak, kad mums būs māja.. un šodien mēs jau spriežam, ko vēl nopļaut un varbūt nemaz nevajag laistīt dārzu, jo izskatās, ka pa nakti beidzot būs lietus.

Par to, kā ir tagad. Ir sajūta, ka nekas nav īsti mainījies un mainījies ir viss. Mēs tāpat strādājam Rīgā un gluži kā visa pārējā mašīnu straume no rīta plūstam pilsētas virzienā un vakarā – atpakaļ. Dienas ritms gan vasarā ir pateicīgs, jo meitenēm ir vasaras brīvlaiks un viņas dzīvo mājās ar manu māsu. Tādēļ šobrīd izbraucam tikvien kā aptuveni 10 minūtes ātrāk, kā no Iļģuciema. Absolūti ir mainījušies mūsu vakari – pirmkārt, nekad iepriekš tik ļoti neesmu trinusies ātrāk tikt atpakaļ mājās :). Un pēc izkāpšanas no mašīnas, vispirms samīļoju meitenes, tad apskatu savu dārzu, un tikai tad vakars var sākties.

Jap, man ir maziņš dārziņš, kur šodien Kate pa tiešo no dobes ēda redīsus.  Vēl meitenes 20190621_213503jau ķērušās pie upenēm un gaidām pirmās avenes. Šodien viņas staigāja pa dārzu un rāva pagaršot visas lapas, kas nu tur auga. Mājā mantas arvien ir kastēs, jo vīram interesantāk šķiet iemēģināt visus jaunos gadžetus – zāles trimeris un pļāvējs skan uz maiņām, bet praktiski nepārtraukti. Bet ir arī daudz ko pļaut. Vakaros ēdam ārā un klausāmies, kā blakus mežā ūjina pūce. Pa dienu man sūta bildes, kā meitenes ķer sienāžus. Kate vakaros skrien pie manis, lai informētu, ko šobrīd atradusi – milzīgu vaboli vai lielu zirnekli. Nedēļa un bērni ir pārvērtušies uz labāko pusi. Kā pamostas no rīta, tā laukā pagalmā un vakarā desmitos ir konflikts, ka jānāk iekšā. Droši vien, kad būs jābrauc uz Pilsētu, konflikts būs par drēbju uzvilkšanu un matu ķemmēšanu, jo tas nudien nav viņu prioritāšu sarakstā.

Protams, ir arī visādas lietas, kas pilsētā likās pašsaprotamas, un te nu ir jādomā pašiem. Piemēram, esmu iemācījusies vārdu asenizators. Atklājusi, kā atkritumu šķirošana samazina konteinerā metamo daudzumu. Un atradusi labāko vietu komposta kaudzei. Kaut kā tā mēs te dzīvojam!

 

 

Categories Bez tēmas

Strādājošas mammas “vainas sajūtas” spožums un posts

Kad atsāc strādāt, līdztekus patīkamajam satraukumam par principā jaunas dzīves sākumu, ir arī daži blakusefekti. Viens no nepatīkamākajiem – vainas sajūta. Labi to atceros, bet jāsaka godīgi, jūtu daudz, daudz retāk un man ir divas versijas – es jau esmu pieradusi pie tās, vai arī – esmu ar to tikusi galā. Tā kā man labāk patīk eksperta loma, tad balsoju par otro variantu. Bet eksperts jūtos, jo gadu un pāris mēnešus varu starp citām savām birkām piekarināt arī “mamma, kas strādā ofisā” zīmīti. Un tā zīmīte nāk komplektā ar regulāru vainas sajūtu par to, ka nepietiek pietiekami daudz laika bērniem, ka nevari vakaros palikt birojā līdz vēlam vakaram un iemenedžēt rīta tikšanās ātrāk par desmitiem ir teju neiespējami. Ar otro pusīti regulāri dali pienākumus, kurš šoreiz paliks pie apslimušā bērna un starp prezentāciju gatavošanu meklē idejas, kā uzšūt kaķa kostīmu. Kā to visu mēģināt sagremot tā, lai būtu sajūta, ka kaut nedaudz kontrolē savu dzīvi? Man ir dažas idejas no manas pieredzes.

 

Pieņemt, ka Tu nekad nevarēsi izdarīt visu

Manuprāt, pirmais un galvenais, kas maksimāli jācenšas sev “iepotēt”, ir apziņa, ka “you can’t have it all”. Es šo ideju esmu dzirdējusi vairākās TED runās, par darba-privātās dzīves balansu un tā man ļoti, ļoti palīdzēja sākt sevi šaustīt vismaz mazāk. Ir jāsaprot, ka, visticamāk, tu nebūsi tas perfekcionists, kas sēdēs katru vakaru darbā līdz vēlam vakaram un jāsaprot, ka tu nevari apsolīt ģimenei VIENMĒR būt mājās uzreiz pēc darba laika, jo kādreiz tomēr būs arī jāpasēž tajā birojā. Man ar to gājis visādi un dažreiz šķiet, ka esmu apmēram sadzīvojusi ar abu (visu) lomu balansēšanu un dažreiz šķiet, ka man nesanāk tieši nekas. Bet, jo vairāk par šo sevi pārliecinu, jo vieglāk paliek. Tāpat, svarīgi savu mammas lomu uztvert tikpat reāli – es ļoti cenšos būt mājās laicīgi, paspēt uz bērnu ballītēm, izvadāt meitenes pie dakteriem, kad nepieciešams, vakaros spēlēties ar viņām, parūpēties, lai bērnudārzā nepietrūkst drēbes utt., bet ne vienmēr tas sanāk. Un tas ir tikai normāli, jo es nejutos kā ideāla mamma jau dzīvojot mājās, tad kāpēc šobrīd, kad manas rokās ir vēl papildus bumbiņas, ko žonglēt, lai es censtos to panākt?

Visas kārtis galdā

Kad, plānojot atgriešanos darbos pēc Billes BKA, bieži draudzenes man jautāja, kā es darot – sakot potenciālam darba devējam par bērniem, vai nē, kā man liekas, kā labāk darīt u.tml. Un mana nostāja šeit ir – labāk, lai visas kārtis ir galdā uzreiz. Protams, es neatspēru vaļā biroja durvis ar tekstu – “un vispār, man ir divi mazi bērni”, bet, kad jautāja par pauzi manā CV, teicu: “tā ir mana vecākā meita” 🙂 . Kāpēc? Jo man ir svarīgi, lai mēs ar darba devēju esam uz viena viļņa – lai, tad kad meitenes saslimst, man nav jājūtas neērti, ņemot kārtējo slimības lapu, lai mierīgi varu pateikt, ka vajag brīvu pēcpusdienu, jo bērnudārza egle un tamlīdzīgi. Ja to kāds redzētu kā iemeslu, lai mani neņemtu darbā (kas, protams, nedrīkstētu tā būt), tad es nemaz tādā darbavietā nevēlos strādāt. Un tas arī palīdz samazināt to “strādājošās mammas” vainas sajūtu.

Stāstīt bērniem par savu darbu

Viņiem, protams, būs grūti saprast, ko dari. Man šķiet, pat mani pieaugušie radinieki vismaz pēdējās divas manas darbavietas īsti nesaprot. Bet, ja runāsi par to, ko ikdienā dari, piedzīvojumiem un ko ēdi pusdienās (mīļākā Katrīnas tēma), viņi redzēs darbu, kā svarīgu tavas dzīves sastāvdaļu. Un [iespējams] mazāk čīkstēs, kad teiksi, ka šovakar aizkavēsies, vai, ka nepieciešams pastrādāt pie datora. Vienlaikus, visādi gudri avoti raksta, ka tie bērni, kas redz, kā mammas strādā, mācās paši darba ētiku, tā kā ar šo arī sevi var mierināt. Ja vēl aiziesi bērnudārzā uz profesiju dienām, pastāstīt visai bērna grupiņai, ko dari, tad vispār akcepts no bērna par strādāšanu garantēts.

Citas mammas kā iedvesma

Es skaidri apzinos, ka man vispār nav grūti. Salīdzinoši. Man vīrs vakaros ir laicīgi mājās, man ir pretim nākoša darbavieta un es varu saplānot nepieciešamo laiku ar meitenēm, man nav jādomā par izdzīvošanas problēmām, un ir gana daudz laika šādām pārdomām. Ir tik daudz mammas, kas audzina mazos vienas un vienlaikus strādā, sievas, kurām vīri vairāk laika pavada komandējumos, nekā mājās, un mammas, kuras atceras laiku, kad viņām bija divi bērni, kā izklaidi, jo tagad menedžē četrus vai piecus. Un es tiešām no viņām iedvesmojos – tām reālajam, patiesajām mammām, gan savām tuvām draudzenēm, gan nepazīstamām mammām internetā un žurnālos. Ja augsta līmeņa vadītāja, kas ir arī mamma, ir tikusi līdz savai pozīcijai un tur ir veiksmīga, novērtēta, tas ir riktīgi iedvesmojoši. Un arī mierinoši, jo apzinos, ka viņai noteikti visu sabalansēt ir vēl grūtāk, bet tiek galā un tas ir amazing.

Ļauj sev atpūsties

Ļauj tām bumbiņām, ko žonglē, nokrist. Visām. Un pasaki “fuck this shit” un aizej uz kino vai ieslēdzies istabā, izlasīt kādu lubeni. Nemēģini paspēt visu, pat, ja domā, ka tāpēc atkal jutīsies kā caurkritusi mamma un profesionāle. Labāk caurkritusi un atpūtusies, nevis caurkritusi un ar nervu sabrukumu. Tālāk jau standartiņš – ieplāno vakariņas ar draudzenēm, izej ar vīru krogu apgaitā (nu, katram savas intereses, ja!), pasūtiet picas vakariņās, vai brīvdienās noskaties kopā ar bērniem Loti. Divas reizes. Piebirdinot dīvānu ar cepumu drupačām. Un ļauj čukstošajai vainas apziņai noslīkt bērnu apskāvienos, gudri pie sevis nosakot – kopā būšanas laika kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti!

 

 

Meal planning for dummies

Jeb tādiem pašiem, kā es. Pēdējā laikā arvien biežāk kādam sanāk izstāstīt par maniem ēdienreižu plānošanas paradumiem. Parasti sāku ar to, ka man tie ir visneinteresantākie un mani ēdienreižu plāni ir vizuāli noteikti visnepievilcīgākie. Jo es esmu sev sapratusi, ka šī ir viena no tām lietām, kam, ja gribēšu pievērst pārāk daudz uzmanības, tad nekad neizdarīšu. Tāpēc nekādi fansī-šmansī templeiti, nekāda struktūra (iz sērijas Tuesday pasta & Thursday fish) un nekādi noteikumi!

Šodien es par ēdienreižu plānošanu stāvu un krītu un uzskatu to par vienu no ik nedēļas svarīgākajiem momentiem. Pirmo reizi beidzu par to smīkņāt un sākt domāt, ka tam ir kaut kāda jēga, bija, kad piedzima Katrīna. Tieši nesen lasīju vecos bloga rakstus un atradu, ka ap viņas četriem mēnešiem bijām sākuši saplānot vakariņas nedēļai. Pēc tam, kad strādāju LTV un bieži vien mājās biju pēc vakariņu laika, nepilnus divus gadus vakariņu plānošanu atkal aizmirsām. Kad piedzima Bille, vēl mājās dzīvojot, jau atgriezāmies pie vecā labā saraksta veidošanas vakariņām. Un tad es atkal atsāku strādāt, šoreiz man birojs ir centrā, kur tuvākā apkārtnē ik dienu ēst pusdienas kafejnīcās ir diezgan neizdevīgi, turklāt, ne vienmēr tam sanāk laika.

Un jūs jau ziniet, kas tad notiek. Normālas pusdienas ātri vien aizstāj bulciņas un dīvaini dažādu produktu salikumi no tuvākā veikala. Tā kā man vairs nav aktuāls haštags #vēlnavpat30, tad nedz mana vielmaiņa, nedz vannasistabas svari par šo priecājās. Un arī iekšējā sajūta pēc šādām “standarta” pusdienām nekad nebija īpaši iepriecinoša. Un tā, soli pa solim, domājot, kā iedibināt labākus uztura paradumus, kā padarīt sev vienkāršāku ikdienu un vienlaikus, būt priecīgam par to, ko apēd, es esmu nonākusi līdz tik izplānotam iknedēļas ēdienreižu grafikam, ka man ir aizdomas, draugi uzskata mani par frīku. Bet šis ir retais mans paradums ar ko es tiešām lepojos un esmu gatava katram, kas klausās, izstāstīt, kāpēc! Tagad arī jums, vismaz dažas no atziņām:

1) Ietaupīta nauda, nervi un laiks – nopērkam visus produktus pēc saraksta vienreiz nedēļā un pārējo laiku praktiski neejam veikalos.

2) Darbā nav pēkšņi jāattopas, ka esi reāli izsalcis un nekā nav. Principā, vispār sava enerģija nav jānovirza domāšanā par ēdienu (man jau kopš studiju laikiem besī, cik daudz laika aizņem cilvēka nepieciešamība ēst), vienkārši, kad gribi ēst, paņem sagatavotās pusdienas un paēd.

3) Veselīgāks uzturs. Šis laikam ir tik pašsaprotami, ka nav jākomentē – pārdomātākas ēdiena izvēles, mazāk pusfabrikātu, regulāras ēdienreizes..

4) Mazāk konfliktu – jūs nevariet iedomāties, cik ļoti mani uzvelk jautājums “ko ēdīsim vakariņās?” ap četriem vakarā, kad esi jau noguris darbā, gaidi ievelšanos trolejbusā un tajā brīdī vispār nedomā par ēdienu. Vai arī variet, un tad paši ļoti labi saprotiet, ko nozīmē šis punkts!

5) Mazāk izmests ēdiens – ledusskapī un plauktos visam ir savs mērķis un tam arī tas tiek izlietots. Protams, ne 100%, bet, noteikti daudz labāk, nekā, ja sapērk veikalā “visu ko”, no kā neko pēc tam nemaz negribas.

Un tagad par pašu plānošanu. Es sagatavoju nedēļas plānu, kurā paredzu brokastis, pusdienas, vakariņas un, jā, arī uzkodas. Uzkodas ir visfleksiblākās plānā, jo katru rītu izdomāju, ko “graužamu” gribēšu paņemt uz darbu, bet sarakstu variantus, lai produkti būtu mājās. It kā pavisam vienkārši – augļi, rieksti, galetes, bet to nopirkšana jāparedz, citādi ātri vien attapsies ar Narvesena bulciņām  vai šokolādītēm rokās. Daži punkti, par to, kā plānoju ēdienreizes ģimenei:

  1. Receptes izvēlos laika posmā no piektdienas līdz svētdienām, kad ir “noskaņojums”. Bet neatstāju uz svētdienas pēcpusdienu, kad tā jau ir daudz nedēļas gatavošanās darbu, kā arī ātrāk vajag sarakstu, lai vīrs vēl izbraukātu veikalu un tad nav nekāda prieka no recepšu meklēšanas, beigās arī tāds ķep-ļep ir plāns.
  2. Darbdienās, braucot trolejbusā, kad ir vēlme, kādas minūtes desmit paskatos pinterestā receptes, un pieglabāju interesantās, lai jau ir no kā izvēlēties.
  3. Liekot sarakstu, piedomāju, lai receptes ir dažādas – zupa, vakariņās vairāk dārzeņu ēdienu, lai dažādu veidu gaļas, zivs, kā arī svarīgi, lai pusdienas ir viegli pagatavojamas, jo to daru iepriekšējā vakarā.
  4. Ņemu vērā nedēļas plānus – piemēram, otrdienas un ceturtdienās Katrīnai ir tautas dejas, tāpēc mājās esmu es ar Billi un vajag viegli, ātri pagatavojamu ēdienu, jo forši, ja vakariņas gatavas, kad Jānis ar Katrīnu nāk no dejām, kas tā jau ir ap astoņiem vakarā.
  5. Brokastis un pusdienas ir pilnīgi mana valstība, jo Jānis brokastis neēd, meitenes ēd bērnudārzā, es ēdu no rīta, kamēr visi vēl guļ, tāpēc vajag ko ļoti ātri, viegli pagatavojamu.
  6. Savukārt pusdienās bieži lieku visādus “jocīgos” ēdienus, ko zinu, ka manējie varētu neatbalstīt, bet mani interesē. Notestēju un saprotu, vai citreiz varu iepludināt arī vakariņu sarakstā.
  7. Visas nedēļas ēdienkartes saplānošana un iepirkuma saraksta sagatavošana man aizņem aptuveni stundu. Es esmu gatava saderēt, ka, ja par to domā katru dienu, tad iztērētais laiks ir krietni ilgāks. Un, ja vēl pieskaiti, vai aizbrauc uz veikalu 1,5 h vienreiz nedēļā, vai ieskrien pusstundiņu katru dienu, tad beigās ietaupi gana daudz laika lēnām un labām vakariņām 🙂
  8. Man droši vien ir visneglītākais ēdienu plāns, jo sapratu, ka “pareizās lapas, pildspalvas un krāsu” izvēle man uzreiz liek negribēt plānot ēdienu. Tāpēc – uz visparastākās lapas, pat nemēģinot rakstīt smuki un skaidri.
  9. Pēc recepšu saraksta salikšanas, atliek tikai iepirkumu saraksts un aizsūtīt vīru uz veikalu. Starp citu, iepirkuma sarakstu es vēl papildus nokodēju, pieliekot punktus ar flomāsteriem, piemēram, dārzeņiem zaļus, piena produktiem zilus utt. Es teicu, ka esmu frīks :D, bet tas tik ļoti atvieglo iepirkšanos.

Nu lūk, es noteikti iesaku katram pamēģināt (savā līmenī, iespējams, ne uzreiz ieplānojot piecas ēdienreizes (ja uzkodas arī tā saucam) dienā :D). Un man regulāri ir slinkums taisīt sarakstu, bet nedēļās, kad iztiekam bez tā, es saprotu, kāpēc tas ir jādara. Nepaēstas pusdienas, fiksie makaroni/pelmeņi vakariņās, brokastīs gatavās veikalu sviestmaizes nav nekas foršs, vismaz ne regulāri. Tāpat, ir slinkums vakaros gatavot rītdienas pusdienas, bet otrā dienā es esmu vienmēr tik priecīga, ka saņēmos. Un jā, mēs pamainām receptes vietām pēc noskaņojuma, jā, kādreiz kaut kas paliek nepagatavots, jo plāni mainās, jā, ne vienmēr iznāk izcili garšīgas vakariņas, bet vismaz esam pamēģinājuši ko citu. Un man ēdienreižu plānošana ir bijis diezgan liels pagrieziena punkts vispār attieksmei pret uzturu, sākot par to domāt daudz nopietnāk.

Tā kā, go for it un pamēģini, tam nevajag nekādu baigo apņemšanos vai pārdomāto pieeju, vienkārši jāsāk!

 

 

Paliek vieglāk!

Ziniet to brīdi, kad visi saka, ka vēl bišķiņ jāpagaida, kamēr bērni paaugsies un paliks vieglāk. Un tas šķiet kā zinātniskā fantastika komplektā ar pasaku filmu. Vismaz man tiešām tā likās pēdējos divus gadus un, ja pavisam godīgi, tad vienu etapu bērniem paaugoties, palika tikai grūtāk, nevis vieglāk. Jā, jā, jānovērtē mirklis, kurā esi un dzīves prieki jāmeklē mazajos brīžos. Ar to laikam domāts – tajos, kuros neviens nekliedz, uz 5 sekundēm mājās ir kārtība vai brīvdienās bērni izdomājuši ilgāk pagulēt. Tu tiec pie izgulēšanās līdz pusdienlaikam pēc sajūtām, realitātē – aptuveni deviņiem un pat aizmirsti iepriekšējo vakaru, kad neviens nebija piedabūjams gultās līdz vienpadsmitiem, kas rezultējās noguruma histērijā (bērniem un tev)! Redziet, es esmu labi trenējusies mazo prieka brīžu meklēšanā.

Bet šoreiz ne par mazajiem priekiem, bet lielo – es arvien biežāk un biežāk sevi pieķeru pie domas: “eu, bet paliek vieglāk!” Un tādēļ riskēju iekļūt to kaitinošo cilvēku kategorijā, kas tā saka, bet ļoti gribēju ar šiem brīžiem padalīties, pieņemot, ka vēl kāda šobrīd ir iestrēgusi pirmajā rindkopā aprakstītajā scenārijā.

  1. Bērni arvien retāk mēģina viens otru piekaut

Vai iekniebt. Vai iekost. Vai atņemt mantas. Uzsvars uz “arvien retāk”, nevis – nekad. Un jāņem vērā, ka toties tās reizes, kad sakaujas tagad ir daudz iespaidīgākas, jo spēku samēri sāk izlīdzināties, kā arī tiek pilnveidotas aktiermākslas prasmes abām iesaistītajām pusēm. BET – viņas kopā spēlējas nesalīdzināmi vairāk, Bille pagaidām piekrīt gandrīz visām Kates idejām, jo lielā māsa beidzot gatava ar viņu spēlēties un tas līdzsvaro pat to, ka katru dienu jābūt “bēbītim”, kamēr Kate ir audzinātāja vai mamma.

  1. Es kļūstu par patīkamu bonusu, nevis nepieciešamību

Manas abas meitenes ir tipiskas “memmītes” (droši vien mana kļūda audzināšanā), kas principā bez manas klātbūtnes nespēja darīt neko – ne izdomāt, ko spēlēties, ne kaut kur doties, pat ne skatīties multenes. Jā, es esmu redzējusi Ķepu patruļas visas sezonas, aptuveni četras reizes. Bet tagad viņas daudz vairāk ir gan viena otrai – un ir brīži, kad pazūd kopā bērnistabā uz neticami ilgu laiku, gan arī – tā kā, kopš ir divas, nav opcija, ka visa mana uzmanība ir 100% vērsta uz kādu no viņām, tad ir pieradušas eksistēt arī bez manis. Es pirms pāris nedēļām brīvdienās dienas vidū pagulēju pat divu stundu pusdienlaiku. Nopietni.  Un, ja kas, mans mīļākais Ķepu patruļas varonis  ir Māršals.

  1. Supervaronis Katrīna

Pēdējā laikā arī daudz vieglāk ir meitenes atstāt kādam pieskatīt. Mani radi to apstiprinās, jo arvien biežāk uzplijos ar jautājumu par iespēju iedot mums brīvu vakaru. Galvenais iemesls – Kate tajos brīžos kļūst par gādīgo lielo māsu, Billes glābiņu un visapzinīgāko cilvēku pasaulē. Iespējams, tā ir viņas fantāzija par to spēlēšanos “mājās” realitātē. Kate liek Billi gulēt, pierunā paēst, samīļo, nomierina, kad raud, un ciemojoties izpatīk visām viņas iegribām, kas mājas notiek gandrīz nekad. Katei vispār patīk būt “labajam policistam” un arī kad mājās man ir sajūta, ka netieku ar Billi galā (atzīšos, ka tā, iespējams, ir biežāk, nekā man gribētos), tad Katrīna iejaucas ar “paga, mammu, es tikšu galā.”. Un ziniet ko, viņa tiešām tiek galā! Nomierina nenomierināmu histēriju, pierunā uzvilkt zeķes vai pat noliek gulēt, kad mani visi ieroči ir beigušies.

  1. Tas brīdis, kad sāk atmaksāties divgadnieka “pati, pati!!!”

Viena lieta, kas tiešām vienkārši nāk ar laiku, ir – bērni augot vienā brīdī jau ļoti labi sāk tikt galā ar tām pašām praktiskajām lietām, kas viņu pirmajos mēnešos/gados likās kā nebeidzams pienākums. Man šķiet, Katrīna principā mierīgi varētu visu dienu nodzīvot bez pieaugušā praktiskās palīdzības – apģērbties, atrast kaut ko uzkožamu, izmazgāt zobus (protams, protams, pieaugušie pārtīrām, zobu fejas kundzīt!), uzvilkt āra drēbes, sakārtot savas mantas, sameklēt visu nepieciešamo kādiem rokdarbiem utt. Billei, protams, vēl ir kur augt, bet vismaz pamperu epopeja atkal uz kādu laiku manā dzīvē ir beigusies un mantu sakārtošana vakaros ir kļuvusi par diezgan obligātu pienākumu. Un, ja pavisam darbīgs noskaņojums, tad būs man i kas netīrās drēbes sanes uz veļasmašīnu, i grīdu izslauka, i traukus sakrāmē trauķenē vai galdu uzklāj.

  1. Tik ļoti nepieciešamais “Paldies”

Saka, ka vecāku darbs ir nepateicīgs, bet zinu un varu mierināt, ka nav tik traki. Es arvien biežāk dzirdu vai sajūtu “paldies” no meitām. Kad tavs piecgadnieks pasaka: “Jūs esat it kā tādi normāli vecāki, kuri par katru sīkumu nedusmojas”, tad tiešām pat pāris dienas pēc tam izdodas nedusmoties par sīkumiem. Vai, kad nakts vidū jau taisies uzšņākt, ka atkal viens mēģina iekāpt vecāku gultā, bet dzirdi: “Mammīt, es tevi mīlu kā visu pasauli!”, arī tas šņāciens kaut kur starp aizkustinājumu pazūd. Bērni katrs iemācās pateikt paldies savā veidā, tāpēc man ir pilnas kabatas un atvilktnes visādiem zīmējumiem, līmējumiem, kas taisīti tieši man un mazām zīmītēm no Katrīnas. Tas ir pasaules labākais paldies, pat, ja viņi to tā nedomā, jo ir sajūta, ka kaut ko visā audzināšanā dari pareizi.

Respektīvi, nav jau viss kā miera ostā, bet tiešām, tiešām – paliek labāk. Un arvien ātrākā tempā. Es tāpat dzeru magniju nervu stabilitātei, tāpat rūdos ikrīta histērijās, nevis aukstā dušā un ceļos stundu pirms pārējiem, lai noķertu vismaz kādu brīdi klusumā visas dienas laikā, BET PALIEK VIEGLĀK!

Mirklis pirms bērnudārza

Bille ar septembri sāks iet bērnudārzā un tas man, protams, atnesis aumaļām emociju un nostalģijas. Gan par to, cik liels ir izaudzis mans mazais brīnumbēbītis, gan pārmetumi sev, par to, kā viņai sāpēs sirds, gan atmiņas, cik grūts tas bija posms ar Katrīnu. Un vienlaikus arī mantra “viss notiek uz labu”. Pēc pieredzes ar Katrīnu, man ir ļoti daudz atziņu, ko darīt citādāk, ko darīt tāpat un pārliecība, ka, ja pēc tik grūta sākuma tagad Katrīnai doties uz bērnudārzu ir liels prieks, un draugi vasarā pietrūkst, tad Billei noteikti ies kaut kripatiņu vieglāk.

Ar Kati teorētiski gatavojāmies bērnudārzam, bet praksē pieļāvām visas lielākās kļūdas. Pirmkārt jau, divas nedēļas pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas bijām ceļojumā, kur diendienā laiku pavadījām kopā, jo arī mums ar Jāni bija atvaļinājums. Uzdzīvojām ar pilnu klapi, atbraucām uz Latviju un dienu vēlāk – Katei pirmā diena bērnudārzā. Tas pat izklausās briesmīgi. Tam bonusā, līdz ar izmantoto atvaļinājumu, darbā vajadzēja aizstāt arī kolēģi, kas pēc tam devās brīvdienās un man bija nenormāli maz laika un iespējas arī vakaros ar Kati pabūt un mēģināt bērnudārza emocijas novadīt. Atceros pirmo dienu, kad, kopš bērnu dārza uzsākšanas, visu dienu varēju veltīt viņai, kas bija kāds 12. septembris un man vienkārši likās, ka es esmu sačakarējusi pilnīgi visu.

Katei grūti iejusties bija arī tādēļ, ka viņai maziņai vispār nepatika citi bērni. Es uzskatu, ka viņa domāja, ka arī ir pieaugušais, jo lielākoties laiku pavadīja tādā kompānijā, un citi mazi bērni šķita mežoņi. Arī kopā spēlēšanās viņai arvien nav nekāda mīļā nodarbe un tikai tagad, trīs gadus vēlāk, iesaistās kādās “grupās” arī pēc savas iniciatīvas, nevis tādēļ, ka tas ir jādara. Toties bērnudārzā viņa atrada savu uzticības personu, kam arvien ir pieķērusies vairāk. Lai gan sākumā mani uztrauca, ka, ejot pakaļ, Kate vienmēr vai nu viena sēdēja pie galda un darbojās ap kādiem darbiņiem, vai sēdēja pie audzinātāju galda un kaut ko palīdzēja, tad ar laiku es arī sevi noskaņoju – tāds vienkārši ir viņas raksturs un nemaz jau nav slikti – būt prātīgajam bērnam. Turklāt tagad pat dzirdu no viņas tekstus, ka bērnudārza draugi saka, ka viņa pārāk daudz runājot, tā kā – trīs gadu adaptācijas periods laikam ir beidzies 😀

Labi, nav arī tik traki, bet jāsaka, ka teju katru rītu viņa raudāja pirmos trīs mēnešus. Un tas vēl nebūtu trakākais – viņa arī ik vakaru pavadīja čīkstot, ka negrib rīt uz bērnudārzu. Par to man bija dusmas – jo kā var izniekot to pašu vakaru, kas dots, vēl čīkstot! Bet, pēc ziemassvētku brīvdienām, šķiet, viņa saprata, ka bērnudārzs – tas nav mūžīgi – un ar janvāri jau sāka ieiet rutīnā. Asaras palika arvien retākas, arvien biežāk māju sarunās ienāca bērnudārza draugi. Pēc pirmā vasaras atvaļinājuma gan vēl bija nedaudz grūtāk atgriezties, bet šogad viņa jau no augusta sākuma nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs iet uz bērnudārzu. Un iet ar lielu prieku katru rītu – dažreiz entuziastiskāk, dažreiz pačīkstot – bet vai tad pieaugušajiem ir citādāk?

Es, protams, ik pa laikam pārcilāju prātā, diez, cik lielu traumu esmu viņai sagādājusi. Bet dzīve ir dzīve un, lai gan tas nav dikti smuks arguments, domājot par bērniem, tā ir realitāte. Kurai iziet cauri lielākā daļa. Es no savas puses savukārt esmu centusies darīt tik, cik varu – pagūt uz visiem koncertiem (protams, ne vienmēr tas izdevies, piemēram, pirmā Kates bērnudārza koncerta laikā es vispār biju komandējumā – nice try), iespēju robežās vasarās dodam maksimāli garu brīvlaiku (divas vasaras sanācis pat visi trīs mēneši – mans dekrēts un bka), un izmantojam šad tad opciju neaiziet uz bērnudārzu, bet palikt ar Billes auklīti.

Un tagad – piecas dienas līdz Billes pirmajam bērnudārza gājienam. Es ceru, ka šoreiz esam sagatavojušies pārdomātāk. Pirmkārt, jau esmu apmeklējusi vismaz pirmo sapulci 😀 (Ar Kati tas izkrita, jo nebijām Latvijā). Un ar Billi dažas reizes esam Kati vedušas uz bērnudārzu, tā kā – viņa zina, ka no turienes atgriežas. Vēl arī ar aukli esam sarunājuši, ka vismaz pirmās septembra nedēļas palīdzēs un Billi varēs izņemt jau pusdienlaikā, tad skatoties, kā iet ar adaptēšanos. Bille arī ir nedaudz drošākā un pilnīgi noteikti – gatava dot pretim, ja kāds apbižo. Drīzāk, gatavojos, ka man būs jāklausās viņas palaidnībās. Bet arī viņai īpaši nepatīk citi bērni un mēdz bērnu laukumā jau sākt protestēt tāpēc vien, ka kāds uz viņu paskatās. Tā kā – novēliet veiksmi, bet es turēšu īkšķus, ka pēc kāda mēneša mums būs iestājusies garlaicīgā, bet mierīgā rutīna!