Septiņi mēneši vienradži un varavīksnes

Vakardienas “jubilārs” čuč pusdienlaiku, pie mums ciemos meiteņu brālēns un vecāko meitu jau otro dienu īsti neesmu redzējusi, tik brīžos, kad iznāk no istabas paēst vai vakarā, gulētejot un man ir brīdis uzrakstīt mūsu mazo ikmēneša “atskaiti”. Pilni septiņi mēneši pagājuši kopš 22.septembra, kad satikām Billi aci pret aci. Jau esmu kādreiz rakstījusi, ka bēbīši par pirmo dzīves gadu ir nopelnījuši vismaz trīs doktora grādus, ņemot vērā tempu un vērienu, kādā tie mācās un apgūst jaunas lietas. Manas meitenes gan neviena nav bijusi no steidzīgajām, sākot jau ar pašu piedzimšanu, bet tas nemaina to, ka ik mēnesi var brīnīties un brīnīties par viņu sasniegumiem. Piemēram, Bille šomēnes ir iemācījusies arī stāties pretim māsai un viņu bišķiņ iekaustīt, ja nepieciešams. Man ir skaidrs, kurš būs (ir!) ģimenes bosiks. Ja iepriekš viņa pacietīgi izturēja Katrīnas knibināšanu un bakstīšanu, lai tik māsa ir pievērsusi nedaudz uzmanības, tad tagad – Katrīnai arī jāuzmanās, ka nedabū kārtīgu rāvienu aiz matiem vai mazos nagus vaigos! Pateicoties tam, Katrīnas domātajām mazās māsas iesaukām “gruzītis” un “tirliņbumsis” pievienojusies arī, piemēram, “riebeklītīte”.

IMG_20170411_095636_745Katrīna dabū ciest arī no tā, ka Bille, lai gan vēl nerāpo, ir kļuvusi pavisam mobila un spēj pārvietoties praktiski pa visu māju, kur vēlas – līdz ar to, tiekot pie katras mantas, kas ir tuvu zemei, ko iekāro. Un tur lielākoties ir tieši Katrīnas mantas, kurām nekad nav bijusi tik liela vērtība viņas acīs, kā brīžos, kad tās iekāro Bille. Tā nu, mazie konflikti katru dienu. Labi, ka vismaz Billes uzmanību pagaidām ir ļoti viegli novērst ar jebko citu – lai slavēta bēbīšu “zelta zivtiņu” atmiņa! Atceros, ka arī ar Katrīnu ilgi un nepacietīgi gaidīju, kad viņa sāks rāpot un vēl priekšā bija vismaz divi mēneši jāpagaida. Un ir jau mazulītis tomēr vēl, lai gan šķiet, ka ar rāpošanu atkal būs viens lielais lēciens “vieglumā”. Billei ļoti patīk mīļoties, viņa labprāt pielien, ieliek galvu klēpi un sabužinās, tāpat arī paņemta rokās, lien uzreiz vispirms samīļoties un pēc tam sāk skatīties apkārt, kas notiek. Vispār, Bille ir daudz mazāks “roku bēbis”, kā bija māsa un praktiski vispār nemīl īpaši tikt turēta opā un par sēdēšanu uz dīvāna ar viņu klēpī vispār var aizmirst! Protams, kreņķus gan vislabāk izdzīvot, kamēr mamma nēsā apkārt. Skaidrs, ka aug otra pļāpa ģimenē (Jānis teiktu, ka trešā, ieskaitot mani…), jo visas emocijas tiek paustas ļoti verbāli un pēc toņa var skaidri nolasīt sajūsmu, dusmas, neizpratni, brīnīšanos, nepacietību un vēl kaudzēm emociju. Ņemot vērā, ka Katrīna šobrīd sāk runāt četros, atnākot no bērnudārza un pirmo reizi ietur klusumu desmitos, ejot gulēt, tad pēc diviem gadiem mums droši vien ies jautri :D.

Tā kā man diezgan viegli bija ļaut Billei dzīvot savā režīmā, pielāgojoties tam, tad pirmo IMG_20170416_134221_790pusgadu par tādi stingru grafiku īsti runāt nevarēju, lai gan iezīmes, protams, parādījās, tikai – cik ātri parādījās, tik ātri atkal mainījās, jo, kā jau rakstīju – attīstības tempi ir tik ātri, ka arī režīms dzīvoja tiem līdzi. Tagad, pēc septiņiem mēnešiem, man atkal ir sajūta, ka es varu diezgan skaidri paredzēt, kāds būs dienas ritms, ar precīziem trīs pusdienlaikiem (dažreiz diviem, bet tajās dienās izcili platajiem vakariem vecākiem!), mošanos, miega laiku un ēdienreizēm. Protams, uzreiz dzīve šķiet vieglāka. Par ēdienreizēm runājot – Bille turpina cītīgi iepazīt dažādas garšas un ir nomēģinājusi teju visus iespējamos dārzeņus un arī augļu galā tikusi arī pie varbūt ne pašiem “tīrākajiem”, piemēram, melonēm vai tām pašām spāņu zemenēm, bet es pieturos pie tā, ka mazai drusciņai nogaršot jau var, tik jāseko līdzi, vai nav nekādas reakcijas. Ko arī pagaidām neesam novērojuši īsti ne no kā. Liekas, ka septiņos mēnešos bēbis jau ir liels un dabū pa kādai drusciņai nogaršot no mūsu galda un domāju, ka viņa ar nepacietību gaida, kad varēs mums pilntiesīgi pievienoties svētdienas pankūku rītos ar savu šķīvi pankūkām, nevis tikai kādu ābolu graužot.

Citādi visādi, priecājamies, ka tuvojas silts pavasaris (cerams!) un ikdienas pastaigas kļūst aizvien garākas. Vēl bišķiņ un varēs jau teju visu dienu pavadīt ārā un to es nevaru sagaidīt. Mājas četras sienas sāk lēnām kļūt par šauru mazajam pētniekam un arī man galvas izvēdināšana lieti noder. Un vispār, vasara nāk un vasara ir sinonīms vārdam plezīrs, kas mūs sagaida. Lielās brīvdienas dosim arī Katrīnai un varēsim dzīvot trīs piedzīvojumu pilnus mēnešus, forši taču!

DIY Montessori Sajūtu materiāls – smaržu trauciņi

Sasmaržot vienādos! Smaržu trauciņi ir viens no klasiskajiem Montessori sajūtu bloka demonstrējumiem. Šī demonstrējuma tiešais mērķis ir attīstīt ožu, pievērst uzmanību smaržām, netieši tas palīdz atpazīt, izvērtēt un orientēties smaržās. Gribēju jau sen šo demonstrējumu izveidot, bet visu laiku, protams, nevarēju atrast piemērotus trauciņus. Principā grūti kaut ko atrast, īsti nemeklējot, bet nu nekas, sagaidīju, kad paši ielēca acīs 😀 Bet, kad nejauši AliExpress ieraudzīju šīs pudelītes, man bija skaidrs, ka beidzot taps smaržu trauciņi. Var meklēt pēc kādiem šādiem meklētājvārdiem: “Wish bottles tiny cork glass bottles”

20170422_141823

Lai uztaisītu materiālu, pamatā nepieciešamas 10 nelielas pudelītes un pieci produkti ar izteiktu smaržu. Es izmantoju – piparus, zaļo tēju (nedaudz uzlēju eļļu, lai ‘atdzīvinātu’ smaržu), rozmarīna lapiņas, citrona sulu un kanēli. Katru no produktiem ieber divās pudelītēs. Pēc tam ir divas iespējas – vai nu pudelīti aplīmēt (es uzlīmēju vienu kārtu krāsotāju līmlenti, var jau būt fancy-pancy un kādu smuko, krāsaino līmlenti izmantot, bet man tādas gluži vienkārši nebija mājās), vai dot uzdevumu ar aizsietām acīm (tā kā man uz šo aktivitāti jau nepacietīgi gaidīja divi bērni, Katrīna un brālēns, tad aizsietas acis nebija opcija). Uz pudelīšu apakšas pa pāriem uzlīmēju vienādā krāsā nokrāsotu to pašu līmlentes gabaliņu – tas nepieciešams, lai bērns pats var veikt kļūdu kontroli, salīdzinot, vai saliktajiem pārīšiem apakšā sakrīt krāsas.

20170422_140546

Kad tas izdarīts, ķeras pie darbošanās – sakārto divās rindās pudelītes pa vienai no katra pārīša (perfekti nostrādātam materiālam katru piecu pudelīšu komplektu vajadzēt aplīmēt ar atšķirīgu līmlenti, lai bērns pats arī viegli pēc tam varētu tos atkal sadalīt un nolikt darbiņu malā jau gatavu atkal lietošanai. Es noslinkoju, ticiet vai nē!), svarīgi bērnam parādīt, kā atvērt, pasmaržot, aizvērt trauciņu, lai pēc tam viņš var darboties individuāli. Tad bērns meklē vienādos trauciņus, no vienas kastītes paņem pudelīti un tad no otras piemeklē atbilstošo, neatbilstošās liekot pa labi, pa kreisi liekot atrasto pāri. Pēc tam nederīgos trauciņus atkal saliekot atpakaļ un turpina, meklējot nākamo pāri. Kad visi pāri ir atrast, tad bērns pats var salīdzināt, vai atrasti īstie – vispirms pasmaržojot, pēc tam salīdzinot kontrolpunktus uz pudelīšu apakšas – vai sakrīt krāsas.

20170422_140448

Protams, saturu trauciņos var mainīt, izvēloties produktus, smaržas, kas pašam ir mājās, var strādāt ar aizsietām acīm, tūliņ būs pavasara ziedi – smaržot tos un meklēt pārus, pārrunāt smaržas – nepatīkamas, patīkamas, stipras, maigas, vielu nosaukumus, ļoti plašas iespējas papildināt vārdu krājumus mazākiem bērniem.

Lai skaisti smaržo!

Par pieredzi – pagulēt uz PranamatEco adatiņām

20170412_163652Jau kādu laiku ik pa brīdim internetā uzdūros informācijai par Pranamat Eco masāžas paklājiņu un, tā kā līdz ar Billes ienākšanu manā dzīvē, pēc pāris mēnešiem ienāca arī diezgan pamatīgas muguras sāpes, tad papētīju vairāk un, kad vēl draugi sāka uz maniem jautājumiem – “bet nopietni, tas paklājiņš ir tik labs?” – atbildēt pilnīgi pozitīvi, nespēju atturēties no iespējas izmēģināt un mēģināt saprast, kur tad ir tas Pranamat’a maģiskums. Nu, un nu jau trešo nedēļu ik dienu pavadu ar viņu krietni daudz laika – vairāk šķiet tiek tikai meitām un vīram!

Kāpēc es tik ļoti skatījos un domāju, ka laikam vajag arī man izmēģināt? Ja pēc Katrīnas piedzimšanas es nemaz īpaši fiziski nejutu izmaiņas savā pašsajūtā, tad pēc Billes…vecums laikam dara savu un divi bērni tomēr ir lielāka slodze. Vienu brīdi pat jutos tā, ka ik rītu vispirms man vajadzēja izdomāt, kā tieši es izgrozīšos no tiem deviņiem līkumiem, kādos esmu gulējusi, tā, lai muguras sāpes netraucētu piecelies. Nemaz nebija tik vienkārši. Skaidrs, ka mazās staipīšana, ikdienas kāpieni ar ratiem uz/no piektā stāva un tas, ka Katrīna naktīs ļoti labprāt regulāri atceļoja uz lielo gultu, nemaz nepalīdzēja. Ziniet to sajūtu, kad pamosties no rīta septiņos un jau jūties pārguris..

Kad tiku pie sava paklājiņa, pirmajā vakarā nespēju uz tā apgulties ar pliku muguru, kā tiek rekomendēts. Pamēģināju, bet tikpat ātri biju atpakaļ augšā. Otrā vakarā jau jutos lepna, ka izdevās noturēties 15 minūtes – ieteikto minimumu. Šķita, nu ok, tad jau kaut kā droši vien saņemšos arī uz ilgāku laiku. Trešajā vakarā biju ļoti pārgurusi no dienas, bet domāju, nu nevar izlaist pagulēšanu uz adatām un paņēmu uz tā apgulties jau ielīdusi gultā. Apgūlos, iekārtojos, atslābinājos un…pamodos stundu vēlāk 😀 Jāatzīst, ka bija bail celties augšā, bet nebija tik traki beigās – piecēlos, tikpat ātri aizmigu un tiešām no rīta bija sajūta, ka sen neesmu tik labi un cieši izgulējusies. Amats rokā!

Pēc pilnām divām nedēļām jau jūtos kā profiņš – paklājiņš stāv istabā, ik pa laikam uz tā uzkāpju pamīņāties, kas uzreiz iedod biš enerģijas lādiņu. Uz muguras gulēt – cik ilgi vajag! Un tagad eju nākamajā līmenī – sēdēt uz viņa. Pirmās reizes likās galīgi traki, bet nu jau pieradums un pat tāds azarts – skaidri zinu, ka jāiztur pirmās kādas piecas minūtes un tad ķermenis adaptēsies un jau varēs sēdēt vienalga cik ilgi. Bet tāpat katru reizi liekas, ka tā ir neiespējamā misija, tūliņ jāraušas no viņa nost, bet, kad to robežu sagaidi – tik laba sajūta. Vēl viena mazā uzvara pār savu ķermeni! Mans nu jau vakara rituāls ir parakstīt kādas rindkopas bloga rakstiem, ko esmu izdomājusi, ka gribu kādreiz uzrakstīt, sēžot uz Pranamat’a. Sapratu, ka vakaros nespēju tā vienkārši mierīgi gulēt uz viņa, atslābināties, jo galvā skrien miljons domas, idejas, ko vēl gribētos vakarā paveikt un tad šķiet, ka skatos pulkstenī un gaidu, kad varēšu celties un darīt kaut ko. Bet šādi sēžot un rakstot, lieliski savienots patīkamais ar lietderīgo. Un, ja godīgi, katru dienu es gaidu to brīdi, kad abas meitenes gulēs, būs miers un es varēšu pirms miega noskaņoties un atslābināties, pie reizes vēl kaut ko jēdzīgu arī izdarot. Savukārt mierīgo pagulēšanu uz paklāja ar muguru man ir izdevies dienas plānā ielikt no rīta. Pašai neticās, bet pagaidām strādā – tā kā es laikam esmu cilvēks, kuram vēl daudz jāmācās un jādomā par “mindfulness”, es vienkārši nespēju tā gulēt un domāt, kā iztek laiks. Izrādās, ka man perfektais laiks pagulēt uz Pranamat’a ir no rīta, kad ar Billi atnākam no Katrīnas vešanas uz bērnudārzu. Nolieku Billi uz viņas paklājiņa, pati ar savējo noliekos blakus un kamēr viņa vēl rīta labajā noskaņojumā omulīgi darbojās ar savām mantām, es tieku pie krietnas pusstundas uz adatām, tik pa brīdim izsniedzot kādu citu mantu vai biš pabakstoties ar mazo cilvēku, lai izklaidētu viņu, kad paliek garlaicīgāk. Riktīgi forši – vienu dienu eksperimentāli izmēģināju, un strādā tik labi, ka nu jau tas ir mūsu rīta rituāls!

Šodien runāju ar vēl vienu Pranamat fanu un – mans secinājums, vienīgais, ko es vēl gribētu – lai man būtu istaba, iztapsēta ar šiem paklājiņiem, kur es varētu iet un vienkārši atspiesties pret sienām 😀 Vai man īpaši uzlabojās miegs, to ir grūti teikt, jo nekad nav bijis īpaši jāsūdzas par problēmām aizmigt un nekas jau nemaina to, ka Bille tāpat naktī pieceļas ieēst naksniņas, tad otrās naksniņas, pēc tam trešās naksniņas un tad jau ir rīts, ja man paveicies un ir mierīgā nakts. Bet ir sajūta, ka guļu ciešāk (bērni noteikti nav par to tik laimīgi 😀 ) un, kas ir riktīgi forši, no rītiem mugura vairs nesāp! Varbūt nelecu gluži uzreiz no gultas ārā ar lielāko smaidu un prieku, bet vismaz varu kā cilvēks izstaipīties, nebaidoties, vai kāda sāpe mugurā paliks lielāka vai sāpēs tikai tikpat ļoti traki, kā līdz šim. Respektīvi, mugura praktiski nesāp un es esmu par to happy, happy! Bonuss, protams, arī par to, ka paklājiņš ir roku darbs, kas ražots tepat, Latvijā un vienmēr forši atbalstīt vietējo produktu, kurš turklāt ir arī veidots tikai no ekoloģiskām izejvielām. Tā kā es mierīgu sirdi varu ieteikt papētīt mājaslapu Pranamat.lv, varbūt tur atrodas kas uzrunājošs.

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂

 

Mazie rokdarbi Lieldienu noskaņās

Šajā nedēļas nogalē pārmaiņas pēc nekas tāds nopietns nebija ieplānots un beigās mums ar Katrīnu iznāca ļoti darbīgas un radošas dienas, brīvbrīžos ņemoties ap dažādiem rokdarbiem, saistībā ar Lieldienu tēmu. Padalīšos ar darbiņiem, kas, iespējams, kādam noderēs vēl šajā nedēļā! Sadarījām visādus dīvainus “mākslas darbus” – gan līmējot, gan krāsojot, gan griežot – no dažādām lietām, kas mums jau mājās bija. Tad nu īsi par katru no tiem, jo īstenībā nekā daudz tur nav ko aprakstīt, pēc bildēm jau katrs pats var sadomāt un ko līdzīgu realizēt, bet, ja noderēs iedvesmai, es tikai priecāšos!:

Lielo olu krāsošanai

20170410_094119Katrīna jau mēnesi man neliek mieru, jautājot, kad beidzot būs Lieldienas un varēs krāsot olas. Par laimi, esam jau finiša taisnē! Bet divas brīvas dienas neatviegloja šo gaidīšanas laiku, tāpēc izdomāju – iedošu viņai krāsot olas, ne īstās, bet no papīra un ar guašas krāsām. Nostrādāja 🙂 Man šķiet, šāda krāsošana patīk, jo ir liels laukums, kur izpausties, vienlaikus – jau olas forma nodrošina, ka rezultāts tiešām būs izkrāsota ola, nevis aizraušanās dēļ nokrāsota visa lapa, kas arī, protams, nav slikti, bet mūsu mājā var arī izsaukt asaras, tāpēc – ja grib olu, labāk nodrošināties, ka būs ola 😀

 

Zaķi no tualetes papīra rullīša20170410_094036

Man šķiet, tualetes papīra rullīša vidus ir viens no populārākajiem rokdarbu materiāliem pinterestā. Protams, jāizmēģina arī mums un, ņemot vērā Lieldienu tuvošanos, ko gan citu, ja ne zaķus uztaisīt! Mūsu mīļākajā veidā – pavisam vienkārši! Pārgriezu rullīti, lai izveidojas divi zaķu “ķermeņi”, sagatavoju pielīmējamās acis, pompomus degunam, izgriezu no papīra sagataves ausīm (šādus mazus objektus es visbiežāk jau pati izgriežu un Katrīna nodarbojas ar līmēšanu). Katrīna nokrāsoja zaķus baltus, salīmēja ausīm klāt vidiņus un pārējos klāt līmējām pa abām, jo izmantojām karsto līmi – es uzspiežu līmi un Katrīna lipina klāt attiecīgo lietu. Pielīmējām degunu, ausis, acis un – zaķīši gatavi!

 

Zaķa maska no papīra šķīvja20170410_093950

Pagatavojām zaķa masku, kas gan vairāk izskatās pēc kāda kaķa vai lapsas – laikam vajadzēja garākas ausis :), bet, neskatoties uz to, Katrīnai maska patika un vakarā viens zaķēns pa māju lēkāja. Lai pagatavotu masku, vispirms papīra šķīvi pārgriež uz pusēm, izgriež aplīšus, caur kuriem skatīties. Tad sagatavoju papīrus ausīm, ūsām, ko Katrīna salīmēja. Pielīmējām vēl degunu un kociņu, aiz kura turēt masku pie sejas – un viss gatavs! Es vēl šorīt nezin kāpēc visu laiku dungoju “zaķim garas ausis, zaķim garas ausis…”.

 

Cālis20170410_093859

Šī bija izcila aktivitāte, jo deva man pilnīgu mieru 🙂 Kamēr Katrīna aplīmēja uz pusēm salocītu papīra šķīvi ar dzeltenajām spalviņām, pagāja labs laiks! Pēc tam vēl tikai knābis un acs un pūkains, pēc Jāņa vārdiem, “frīkīgs” cālis gatavs. Mēs vēl beigās pielīmējām arī “kājas” – uz pusēm pārlocītu taisnstūri, kam gali vēlreiz atlocīti, lai veidojas tāds kā pamats un cālis varētu nostāvēt.

 

Lai rosīgs un radošs Lieldienu gaidīšanas laiks!

 

Tev taču nav par ko sūdzēties

Nezinu, varbūt tāda esmu vienīgā, bet varbūt arī ne. Varbūt arī jums dažreiz tā gadās. Kad kaut kas kaitina, nogurdina, apnicis, ir grūti, bet iekšā skan tā mazā, riebīgā balstiņa – “tev taču nav par ko sūdzēties!” (es vispār bieži pieminu balsis galvā, cerams, ka tā nav diagnoze).

Mazais bērns pāris naktis ir nemierīgāk gulējis, lielais ir nokaitinājis ar saviem trīsgadnieka izgājieniem, kas pēkšņi vairs neliekas mīlīgi, bet reāli krīt uz nerviem, no rīta ieej istabā, kas bišķiņ bardakā un vīrs atkal atstājis datoru tieši ceļā (tēlains izteikums, šorīt dators ir savā vietā, kur jābūt, paldies! 🙂 ). Balss galvā – “bet tev taču nav par ko sūdzēties”. Atceries simtreiz dzirdēto, cik grūti bija kādreiz audzināt bērnus, kad nebija pamperu, nebija automātiskās veļasmašīnas un bēbīši lielākoties, dzīvojot striktā režīmā, raudāja daudz un bieži. Nav taču tik traki, dzīves sīkumi.

Kad kārtējo reizi neesi parēķinājusi savus spēkus un attopies pie koridora durvīm ar ratiem, kuros ir bēbis, diviem iepirkuma maisiem, trīsgadnieku un maisiņu ar viņa bērnudārza lietām. Nopūties, un tam pašam trīsgadniekam pa kājām pinoties, stiep visu uz piekto stāvu. Bet tev taču nav par ko sūdzēties! Meklēju savu iekšējo mieru un mīlestību pret visu pasauli – man taču ir līdzekļi par ko piepirkt tos maisus, dzīvoklis uz kuru viņus stiept un, galu galā, normālā laikā sagaidīju rindu pašvaldības bērnudārzā. Man taču nav par ko sūdzēties.

Pēc garākās ziemas ever, jo esi to pavadījusi nemitīgi cīnoties ar bēbīša puņķiem, kamēr nostaļģiski atceries, kā pirmais bērns pirmo reizi tā pa īstam apslima tikai deviņu mēnešu vecumā. Bet tev taču nav par ko sūdzēties! Tie ir tikai puņķi, pienāks pavasaris un pāries. Nu un, ka esi jau kādas simts reizes nolamājusies par savu bezspēcību, izmēģinājusi visu tautas medicīnas arsenālu, ik pa laikam skrien pie ārstes, lai paklausās, ka tie aizvien ir tikai puņķi. Tev taču nav par ko sūdzēties, ding-ding, galvā skan.

“Bet tev taču nav par ko sūdzēties.” Un tā balss skan un skan, kamēr sakrājušās tik daudz lietas, par kurām gribētos pasūdzēties. Varbūt vajag to mazo balsi galvā vienreiz apklusināt un izčīkstēt visu, kas sakrājies. Izsūdzēt kādam – sev, vīram, sievai, māsai, draudzenei, mežam, internetam, kā es, piemēram, tikko? Izsūdzēt un palaist. Un ar vieglu sirdi iekāpt pavasarī, jo tev taču vairs nav par ko sūdzēties!

Categories Bez tēmas

DIY rotaļlietas mazuļiem

Bieži vien ar dažādiem niekiem, ko esmu uztaisījusi, paveikusi, nemaz nepadalos, jo pašai šķiet – tas jau nav nekas tāāāds. Tāpat bija ar šiem grabulīšiem-rotaļlietām, ko pagatavoju Billei, lai ir ko iekārt tā saucamajā baby gym’ā. Liekas, galīgi vienkārši un pašsaprotami, bet, tā kā esmu dzirdējusi par tiem komplimentus un redzējusi, kā patīk citiem mazuļiem, tad padalīšos nelielai iedvesmai. Bille par tiem bija un ir aizvien sajūsmā, pagatavošana elementāra un prasa tikai aizdoties uz kādu rokdarbu veikalu (bet, iespējams, liela daļa materiālu jau ir mājās). Pēc tam burtiski pāris minūtes un rotaļlieta gatava. Turklāt šis no maniem DIY projektiem, kas izdevās pat labāk, nekā biju domājusi – jo šādi nieciņi izrādījās ļoti mobili un ērti, var uzkarināt uz autokrēsliņa, gultiņas redelēm, galu galā, kaut sev kaklā, lai bēbītis ēdot var kaut kur pieķerties. Manu variantu jau var redzēt bildē, pēc kuras droši vien skaidrs, kā var tos pagatavot, turklāt, katrs var izpausties radoši un kaut ko pamainīt. Vienīgā lieta, ko es vienmēr izdaru – ļoti cītīgi pēc rotaļlietas pagatavošanas mēģinu to saplēst – kārtīgi izstaipīt, pārbaudīt visus mezglus, materiāla izturību, jo labāk saplēst pašam, nevis, ka kaut kas izjūk jau zīdainim rokās!

Lai pagatavotu tādu komplektu, kāds ir bildē, būs nepieciešams:

divi aizkaru riņķi no neapstrādāta koka (ģeniāla ideja graužamriņķiem, kad man veikalā to ieteca, biju pārsteigta, ka pati nebiju ātrāk to iedomājusies)

piecas koka pērlītes ~2-3 cm diametrā

viena liela koka pērle (man ir ~4cm diametrā)

viens mazs un viens liels zvaniņš (tikai skaņu un izskata atšķirībai, abi var būt arī mierīgi mazie zvaniņi)

4-5 dažādu krāsu, platumu, faktūras lentītes, katra aptuveni 30 cm

3 metri ādas sloksnītes vai virvītes, kas labāk pašam tīk

~ 30 cm stingra, nesaraujama auduma strēmele, apmēram 1 cm platumā

1. Sāksim ar vienkāršāko, iedvesmai – pērlīšu rinda graušanai. Iever auduma strēmeli lielā lāpamajā adatā, vienā gala uzsien kārtīgu, lielu mezglu, tad uzver vienu no mazākajām pērlēm, uzsien mezglu pēc tās, uzver nākamo pērli, atkal mezglu un tā, kamēr visas piecas uzvērtas. Galā atkal uzsien lielu, stingru mezglu. Kārtīgi, ar spēku pastiepj aiz abiem galiem, lai pārliecinātos, ka galējās pērles nevar pārvilkt pāri mezgliem (ja aizdomīgi, met vēl un vēl mezglus, kamēr ir gana liels auduma bumbulis), kā arī – audumu nevar pārplēst. Bēbītis būs nežēlīgs – vismaz manējām šis ir ļoti, ļoti paticis attiecīgos vecumos, vienmēr nožļambāts slapjš.

20170330_125712

2. Nogriež ~1 m no ādas sloksnītes, pārloka uz pusēm un ar cilpu uzsien koka riņķītim, brīvos galus sasien kopā ar plakano mezglu (noskatījos no slinga siešanas – šis mezgls nevar atslīdēt vaļā, ja tiek raustīta lentīte, gluži otrādi, sienas vēl ciešāk). Ap koka riņķi rūpīgi un cieši sasien krāsainas lentītes. Šī mantiņa ļoti noder, lai attīstītu bēbītī “grābšanas” maņas – kad cenšas to sasniegt un satvert. Protams, kā visi zinām, lentītes (šiltītes) ir bēbīšu mīļākā žļambāšanas lieta, tāpēc tās bonusā.

20170330_125623

3. Sākumā sagatavo lentīti ar koka riņķi tāpat, kā iepriekšējā aprakstā. Tikai lentīšu vietā tāpat, ar plakano mezglu, piesien zvaniņu. Jap, tieši tik vienkārši!

20170330_125605

4. Ņem ~1m garu ādas sloksnīti vai virvīti, izver vienu galu cauri lielā zvana āķītim, nolīdzina sloksnīti uz pusēm, vienādā garumā, uzmet mezglu pie zvana un uz abiem sloksnītes galiem uzver lielo koka pērli. Uzmet lielu mezglu pie koka pērles, lai tā nešļūkātu uz augšu (drošībai – ja nu tomēr galā mezgls atsienas, lai pērle nevar novērties nost) un sloksnīti galā sasien kopā ar plakano mezglu. Tā kā Billei ļoti, ļoti patīk bāzt mutē tieši to zvanu, kas man nešķiet pārāk simpātiska doma smaganām un potenciāli arī zobiem, tad vienu šādu izveidoju ar aptamborētu zvaniņu (aptamborēju kā jau cilvēks, kas 3 gadus nav ņēmis tamboradatu rokās – paņēmu to un diegu un kaut kā uz nojautu aptamborēju 🙂 ). To, kas ir aptamborēta, dodu arī rokās, kas nav – karinu tādā augstumā, lai var aizsniegt ar rokām vai kājām, bet netiek iebāzt mutē. Šis ir ļoti labs grabulītis, lai radītu interesi bakstīt kaut ko ar savām pēdām.

20170330_125544

Nu lūk, tas arī viss. Šīs ir tikai idejas, katrs var pieiet pavisam radoši procesam un radīt savam mazulim visatbilstošāko un interesējošāko salikumu. Tas, ko es iesaku – izmantot neapstrādātus koka materiālus, jo skaidrs, ka mazais bāzīs mutē un darīs to daudz, tad nu liekas lakas nav nepieciešamas. Un vēlreiz – obligāti vispirms pašam pamēģināt rotaļlietu saplēst, ja tas neizdodas – dot mazulim un tāpat, pirms katras došanas, vēlreiz pārbaudīt, vai visi mezgli vietā un viss stingri nostiprināts.