Billei piečuks!

Velties, griezties, riņķot, siekaloties, smieties, dusmoties, visu grauzt, kniebt un dažreiz paraudāt – tā dažos vārdos varētu aprakstīt Billes piekto mēnesi mūsu kompānijā. Izskatās, ka viņai arī patīk, jo mums lielākoties iespēja priecāties par omulīgu un priecīgu bēbīti. Šajā mēnesī sagaidījām to velšanos, ko tik ilgi gaidījām. Tas it kā uz brīdi pārtrauca ierasto dusmošanos, kas parādās, kad kaut ko gribi, bet nevari, bet tikai uz brīdi. Jo, kad apvelšanās ir apgūta, vajadzētu taču atkal kaut kā pozu pamainīt, bet tas vēl nesanāk un atkal ir lielisks iemesls par ko skaļi protestēt, kamēr kāds atnāk un izglābj (lasīt – atveļ atpakaļ), lai viltīgi pasmaidītu un – hops, uz vēdera, pāris minūtes un..sākam atkal protestēt! Aizraujoši, ne? 😀 Vēl aizvien varu priecāties par labi guļošu bērnu un diez, izdosies kādreiz atslābt un pieņemt, ka tā taču ir un nav ko katru vakaru satraukti domāt, diez gulēs mierīgi, vai nē, ja lielāko daļu no šiem pieciem mēnešiem tā ir bijis.

img_20170213_144739_089Lielu daļu no februāra pavadīju mājās kopā ar abām meitenēm un uz beigām bija sajūta, ka drīz vien varētu arī sākt pa sienām staigāt. Un lielākais prieks bija dienā, kad Katrīna atkal aizgāja uz bērnudārzu. Bet no otras puses – tās divas nedēļas arī ļāva saprast, ka patiesībā mierīgi var dzīvot pa mājām ar abām, dažas dienas pavisam pozitīvi, bet arī ilgāk, ja nervus nav īpaši žēl un ir ok ar dažu minūšu vientulību vannas istabā (ja paveicas). img_20170218_125911_706Dažos brīžos pat šķiet, ka tā ir vieglāk, jo vismaz Billei ir vēl kāds, kas viņu izklaidē un māsām kopīgas darīšanas jau parādās aizvien biežāk. Bet tikai dažos brīžos. Jo lielākoties abu stāvoklis ir apmēram šāds – Bille pa visu varu grib dabūt kādu no Kates mantām, Kate pa visu varu nekādā gadījumā nevienā universā nevēlas pieļaut, ka Bille spēlējas ar kādu no viņas mantām. Pat, ja tā ir no skapja izvilkta, kāda sen aizmirsta absolūti līdz šim neinteresējoša visgarlaicīgākā manta pasaulē. Bet tas tikai uz mantu dalīšanu, vispār abas meitenes vēl aizvien (yesssss) sadzīvo ļoti labi, pat aizvien labāk – Katrīna mīļo ‘manu mazo, mīļo Biullīti’, labprāt stumj ratus, brīnās, kur māsa, ja aizeju uz bērnudārzu bez viņas, un neviens nekādā gadījumā nedrīkst izmest ‘smieklīgo’ joku par to, ka paņems pie sevis mūsu māsu, ja vien nevēlas visā krāšņumā redzēt trīsgadnieka histēriju. Es toč negribu un apsolu kādu laiku ar to, kurš šo ‘joku’ izspēlēs, nerunāt!

20170222_102859Vēl šobrīd ir tāda balansēšanas sajūta, jo – no vienas puses, tik ļoti gribās, lai ātrāk ir tas brīdis, kad sāksim domāt par papildus ēšanu (jā, nopietni, man gribās tvaicēt dārzeņus!), par sēžamajiem ratiem, par pārtinamās virsmas novākšanu un tādu lielo dzīvi, bet no otras – nu nevar būt, ka viss, mazbēbītis man jau vairs nav, kur palika tas bēbītis, ko kur noliec, tur paņem, kas tikai čāpstina lūpiņas un svētlaimīgi skatoties acīs iemieg?

Arī mūsu ikrīta pastaigās uz bērnudārzu pēdējā nedēļā Bille jau lielām acīm visu vēro, jo līdz šim viņa, manuprāt, pat nenojauta, ka mēs to darām, jo ieliku slingā aizmigušu un tādu pašu arī no slinga izcēlu, kad pusstundu vēlāk atnācām mājās. Un šobrīd sāka raudāt pirmā miedziņa laikā, jo miegā apvēlusies uz vēdera. Sākās! Pareizi, tā taču bija vēl viena ‘problēma’, kas nāca klāt līdz ar velšanos. Un tā mēs te dzīvojam, cenšoties būt lēni un mierīgi!

Categories Bez tēmas

DIY Montessori materiāli matemātikas iesākumam

Pirms pusotra gada, uzsākot Montessori kursus, man šķita, ka matemātikas modulis nebūs man pārāk noderīgs, jo diezin vai tajā vecumā Katrīnai tas pārāk interesēs. Ar šo uzstādījumu kļūdījos, turklāt pat divas reizes. Pirmkārt, Montessori vidē matemātika ir uz katra soļa, ne tikai konkrētajā modulī un bērni ar to saskaras lielākajā daļā materiālu, turklāt, pat ļoti labprāt. Un arī pati matemātikas sadaļa sākas ar gana vienkāršiem un mazam bērnam saprotamiem materiāliem. Mana otrā kļūda – domāt, ka Katrīnai ap trīs gadu vecumu īpaši matemātika neinteresēs. Lielākā kļūda ever 😀 Viņa, izrādās, ir neliels matemātikas frīks, kuram iedot tik kaut ko paskaitīt, saskaitīt! Jau labu laiku mājās izdzīvojam šo posmu un skaitīšanas materiāli ir Katrīnas mīļākie. Jau pagājušajā pavasarī padalījos ar to, kā izveidot Pērļu trepes, ar ko ļoti labprāt mazie bērni, kas tikko mācās skaitīt darbojas, vienlaikus tās palīdz redzēt, kā katru skaitli veido dažāda daudzuma vienāda izmēra lietas (pērles), kā arī, atbilstošās krāsās, kas pēcāk “iet cauri” visai Montessori matemātikai.

Šoreiz par trim, ļoti viegliem, bet mūsu mājās arī ļoti noderīgiem materiāliem, ko paši esam pēdējā pusgada laikā uztaisījuši. Jāsaka, ka Katrīnai jau par tiem interese ir zudusi un neko jaunu vairs iemācīties īpaši nevar, bet tāpat, laiku pa laikam ņem tos un padarbojas, it īpaši, ja sastādu viņai kompāniju. Bet varbūt citam bērniņam, kurš nule kā ir savā skaitīšanas sensitīvā perioda sākumā, noderēs! Visi šie trīs materiāli ir no matemātikas bloka paša sākuma un, lai gan norādītais vecums, kad ar tiem sākt darboties, ir četri gadi, noteikti vajag skatīties, kad paša bērns izrāda interesi, jo Katrīna 3 līdz 3,5 gadu vecumā jau ir izdarbojusies ilgi un daudz, un es teiktu, ka šie materiālu mūsu mājās savu jau ir paveikuši.

SKAITĻU STIEŅI

Desmit, dažāda garuma koka stieņi, kas nokrāsoti 10 cm garos posmos sarkani-zilā krāsā. Stieņu garums no 10cm līdz 100cm, katrs 10 cm garāks par nākamo. Ar tiem bērns var apzināties, ka katru skaitli veido viens veselums, lai gan – sastāv no vairākiem posmiem, augot skaitlim, arī stieņi paliek garāki, ar šiem stieņiem bērns var fiziski “izdzīvot” skaitļus no 1 līdz 10.

20170216_114938.jpg

Lai tos pagatavotu, aizsūtīju vīru uz Depo 🙂 – būs nepieciešamas koka līstes (mums 2,5×2,5 cm), kas kopā veido 5,5 m, tā, lai no tām var sazāģēt 10 stieņus – 10,20,30,…centimetru garumā. Sarkana un zila krāsa, krāsotāju līmlente. Līstes sazāģē nepieciešamajā garumā, ar smilšpapīru noslīpē galus. Jākrāso būs katras krāsas posmi atsevišķi, lai varētu malas norobežot ar līmleenti. Samēra 10 cm garos posmus un nolīmē ar krāsotāja līmlenti tā, lai būtu krāsojams pirmais, trešais, piektais… posms, tie būs sarkanā krāsā. Kad pāris reizes stieņi ir nokrāsoti un nožuvuši, ņem nost līmlenti un līmē no jauna virsū nokrāsotajiem posmiem, lai tagad krāsotu zilās daļas. Mēs katru krāsu krāsojām divas reizes. Kad arī zilie posmi ir nožuvuši – stieņi ir gatavi!

20170216_114946

Ar stieņiem darbojoties, būtiski ņemt vērā, ka liekot tos kopā, pirmais posms vienmēr ir sarkans. Stieņus liek, sākot ar garāko, vienu pie otra. Sākotnēji ar materiālu māca pirmos trīs skaitļus – kad saliek visus stieņus, tad paņem uz leju pēdējos trīs (1-3) un strādā ar tiem, izmantojot trīs pakāpju lekciju (skolotāks izskaita stieņu garumu; lūdz bērnam parādīt un izskaitīt; jautā bērnam, lūdzot nosaukt – kas tas ir?). Stieņus skaita, pamīšus liekot pilnas plaukstas uz katru no posmiem.

SMILŠPAPĪRA CIPARI

Teorētiski – koka dēlīši ar smilšpapīra cipariem no 0 līdz deviņi. Tā kā man vajag tikai lietošanai mājās un tos cilā tikai viens bērns, nevis visa grupiņa, taisīju ļoti vienkāršu DIY variantu.

Nopirku biezu kartonu, ko sagriezu aptuveni 8X10 cm lielos taisnstūros, katru no tiem nokrāsoju ar zaļu akrila krāsu (krāsošanā iesaistīju arī Katrīnu un viņas māsīcu, abas bija sajūsmā, krāsojums maniem cipariem ir diezgan nevienmērīgs 😀 ). Kad tie bija nožuvuši, ar brīvu roku (nekad tā nedariet, ja jums ir tikpat briesmīgs rokraksts kā man, labāk izprintēt šablonus sev tīkamā fontā) uzrakstīju ciparus un pēc tam tos izkrāsoju ar struktūrpastu (nopirku hobija lietu veikalā Spice Home), ko nedaudz atjaucu ar ūdeni, lai būtu šķidrāka un labāk klātos. Kad cipari izžuva, materiāls gatavs! Šo Katrīna ļoti labprāt ņēma kopā ar lielajām pērļu trepēm, skaitot un liekot klāt ciparus.

20170216_115051

Kā jau var noprast, ar šo materiālu bērns iepazīst, ka katram daudzumam ir atbilstošs rakstīts simbols – cipars. Kā arī, ar pirkstiem izvelkot ciparu, bērns jau gatavojas rakstīšanai.

VĀRPSTIŅAS”

Materiāls mūsmājās jau ir ieguvis otro dzīvi un Katrīna tos izmanto par saskaitīšanas kociņiem, bet pamatā ir domāts, lai bērns saprot to, ka katrs skaitlis nozīmē atsevišķu objektu kopumu. Montessori vidē ar šo materiālu arī bērns iepazīstas ar nulli. Materiālu veido 45 vārpstiņas un koka kastītes ar kopā 10 iedaļām, kur katra ir apzīmēta ar noteiktu ciparu no 0 – 9.

Mēs mājās to izveidojām ļoti vienkāršotā versijā – aizsūtīju vīru uz Depo nopirkt apaļas koka līstītes, kuras pēc tam sazāģēja 12 cm garos stienīšos. Tā kā gribējām darboties praktiski uzreiz, tad ciparus uzrakstīju uz kartona un pieliku pie GiGibloks kastītēm, kas lieliski noderēja kā trauciņu, kur likt saskaitītās vārpstiņas.

20170216_115656

Ar materiālu darbojas, vispirms noskaidrojot, vai bērns māk nosaukt visus ciparus. Tad norunā, ka katrā kastītē liks tik vārpstiņas, cik rāda skaitlis uz kastītes. Un, sākot ar viens, katru daudzumu kārtīgi paturot rokās un aptverot, kā sauja paliek aizvien pilnāka, saskaita visas vārpstiņas. Kad tas ir izdarīts, secina, ka vēl ir palicis skaitlis 0, bet vārpstiņu vairs nav un izrunā ar bērnu, ka tā ir nulle, kam neko nevajag, kas neko arī negrib. Katrīnai šis ļoti patika un viņa diezgan ilgi staigāja pa māju un, kaut kur ieraugot nulli, uzreiz teica, ka tā neko negribot :).

 

Neiegāju ļoti detaļās par materiālu izveidošanu, bet, ja kaut kas nav skaidrs – droši rakstiet, centīšos izskaidrot nesaprastās vietas! 🙂

Montessori “piešprice” bēbīša pirmajos mēnešos

20170205_091358.jpgTiem, kas lasījuši manu blogu jau kādu laiku, noteikti nav noslēpums, ka lielā mērā esmu Montessori pedagoģijas piekritēja, kā nekā, pat izgāju kursus, lai uzzinātu vairāk. Pati par Montessori sāku interesēties, kad Katrīna bija aptuveni pusgadu veca un pa bišķiņam centos to ieviest arī mūsu mājas dzīvē. Īsteniem un pārliecinātiem Montessori pedagoģijas piekopējiem manas aktivitātes varētu šķist niecīgas, tomēr es esmu par to, ka no katras filozofijas ir kaut kas, ko var paņemt sev, kaut kas, kam var nepiekrist un galu galā – nav neviena labāka bērnu audzināšanas paņēmienā kā uzticēties un sekot savai intuīcijai. Tomēr, kad uzzināju, ka gaidu otro bērniņu, nopriecājos – šoreiz ar Montessori pieeju varēšu sākt jau no paša sākuma! Protams, pirmie daži mēneši ir tie, kuros mazajam neko daudz nevajag, tik vien kā iespēju skatīties acīs saviem mīļajiem cilvēkiem, būt kopā, siltumā, sausumā, mīlētam un lolotam. Lai to nodrošinātu un pārliecinātos par, tā teikt, efektivitāti, nav nepieciešama neviena pedagoģija. Tomēr ir dažas lietas, kas man šķita svarīgas un saprotamas un ko vēlējos nodrošināt arī Billei, lai pirmo lielo iepazīšanos ar lielo pasauli, kur viņa nonākusi, padarītu pēc iespējas harmoniskāku. Droši vien man var norādīt, ka tās idejas jau nav ekskluzīvi Montessori  idejas, bet tas ir bijis ceļš, kā es līdz tām esmu nonākusi – meklējot plašāku informāciju par to. Noteikti tikpat labi tās var “ierakstīt” zem citām pieejām, bet es šeit ne par birku spraušanu un vienīgās patiesības piedāvāšanu. Vienkārši, padalīšos ar dažām lietām kas, iekārtojot bēbīša vidi mājās, man šķita svarīgas un izskatās, ka Billei pret to nav bijis iebildumu. Uhh, kas par ievadu, bet tad par lietu!

Sakārtota vide, bez liekiem stimuliem

20170204_234820.pngJa godīgi, es par esmu gājusi vienu līmeni tālāk un par vidi bez liekiem stimuliem domāju jau vairs ne tikai bēbīša vietu kontekstā, bet vispār, nepārbāzti plaukti, neapkrāmēts galds, kāds ekskluzīvi tukšs plaukts – es jūtu, ka arī man paliek daudz vieglāk, ja skatiens neaizķeras aiz mantu kaudzēm.

Bet Billes spēlēšanās stūris ir diezgan vienkāršs – pie sienas spogulis, zemē sega ar vienkrāsainu pārvalku, grozs ar mantām, no kurām cenšos, lai vienlaikus visas nemētājās uz segas. Proootams, tas ir manā prātā ideālais variants, realitāte vakarā visbiežāk ir tāda, ka uz segas mētājās puse Billes mantas, vēl Kates mantas, kādas pārvilktās bikses, tukša kafijas krūze un vēl un vēl. Bet ideja man ir un darbdienās, kamēr esam mājās vienas, pat diezgan realizējama.

Mobiļi

(es tiešām nezinu, kā latviski iztulkot “mobile”, tāpēc atvainojos par šo dīvaino vārdu)

20161103_123317
Melnbaltais mobilis un zemais spogulis

Šajos četros mēnešos Billei esmu uztaisījusi divus mobiļus – viens no tiem ar augsta kontrasta melnbaltiem attēliem, kuri nav sarežģīti, ir stingri noteiktas robezās. Tas ir būtiski, jo sākumā bēbītis vislabāk atšķir tieši melnbaltus attēlus, pārāk daudz detaļu traucē uztvert attēlu un āpēc bildei būtu jābūt pēc iespējas vienkāršākām. Attēlus izgriezu, ielaminēju, saliku pa pāriem kopā tā, lai abās pusēs būtu attēls. Piesēju pie vienkārša koka zariņa un viss – gatavs!

Otrs, saukts par Gobbi mobile, bija sarežģītāk
izveidojams, bet tāpat – neprasīja vairāk par vienu vakaru. Abhaban vekalā nopirku piecas putu
plasta bumbas un piecus vienas krāsas, bet dažādu toņu izšūšanas diegus (kopā 10 – no katra toņa nepieciešamas divas paciņas). Tad bumbai izdur caurumu, kur izver un sasien diega vienu galu, lai turētos pie bumbas un tad, lēnām un pacietīgi, tin diegu apkārt bumbai, cieši piespiežot, kamēr visa bumba ir aptīta. Tā aptin visas piecas bumbas, pēc tam dažādā garumā (īsākā diegā gaišākā bumba, tumšā bumba – visgarākā, t.i. vistuvāk bēbītim) piesien pie koka zariņa tā, lai bumbas kristu apmēram 45 grādu leņķī.

Šo mobiļu galvenais mērķis ir – trenēt bēbīša spēju koncentrēti

dsc_0237
Gobbi mobilis

es, vērot. Gobbi mobilis arī spēju atšķirt krāsu nianses. Bille pirmos dzīves mēnešus vairāk interesējās par melnbaltajām bildēm, varēja ilgi tās vērot, interesanti bija redzēt tik mazam bēbītim konkrētu acu zīlītes kustību, sekojot attēla robežai. Augot lielākai, interese parādījās arī par Gobbi mobili un ir tik aizraujoši redzēt koncentrēšanos un vērošanu – sekojot ar acīm no vienas bumbas uz nākamo un nākamo. Protams, tagad lielu prieku sagādā arī jau spēja bumbas kārtīgi iešūpināt. Katrā ziņā abi šie mobiļi ir bijuši ļoti jēdzīgs DIY projekts, kas noder vēl aizvien.

Zemais spogulis pie sienas

Spogulis pie sienas ir ļoti nozīmīgs, lai palīdzētu bērnam atklāt apkārtējo vidi – tas dod papildus skatpunktu uz visu telpu, vienlaikus arī ļaujot mazulim jau lēnām sākt sevis apzināšanos, vērojot pašam savu attēlu. Bille dievina spoguli! Tur viņa vēro sevi, apkārtējo vidi, virs sevis pakarināto mobiļu atspulgus. Sākumā tikai skatījās, ilgi nenovēršot skatienu, tagad smejas un kaut ko jau sarunājas. Ieraudzīt spogulī māsu vispār ir lielākais prieks jebkad. Tāpat arī tas motivē celties augstāk uz rokām, kad atrodas uz vēdera, lai varētu atkal papriecāties par attēlu spogulī.

Nu, un tā īsti vairāk nekas arī mazulim jau īstenībā nav vajadzīgs – vēl, protams, grozs ar mantām graušanai, grabināšanai, čaukstināšanai, knibināšanai. Lielākoties rotaļlietas ļoti labi papildināmas, izpētot arī jau mājās esošās lietas – koka karotītes, papīra krūzītes, viskārdinošākās tāpat vienmēr ir lielās māsas mantas – rozā poniji, mašīnas, lielie lego kluči, leļļu mājas mēbelītes.

Un dienas beigās tāpat pats svarīgākais vienmēr būs tas laiks, kas pavadīts skatoties vienam otram acīs vai turot sev cieši piespiestu mazu, siltu kunkulīti, pļāpājot un smejoties. Vispirms – komunikācija un tikai pēc tam viss pārējais!

20170205_091358.jpg

Categories Bez tēmas

Par ilgošanos pēc “vecajiem laikiem”

305002_4306012220416_788115890_nSēžu bērnistabā uz grīdas, jaunākā meita saldi guļ uz balkona, Katrīna skraida man apkārt, spēlējot spēli, kur es esmu sētiņā un tā ir vienīgā no manis prasītā iesaistīšanās (manas mīļākās spēles!) un domāju. Domāju tik ilgi, kamēr aizdomājos par ilgošanos, par lietām, pēc kā es, neskatoties uz to, ka ļoti, ļoti mīlu būt mammai, ilgojos. Pēc dažām biežāk, pēc dažām gandrīz visu laiku, bet dažas – kaut kur pazib prātā. Ilgojos pēc nedēļas nogalēm, kuras pavadi īsti neizkāpjot no gultas un nonstop skatoties seriālus un ēdot, pēc galda spēļu turnīriem, kas ievelkas uz visu nakti un vēl otro dienu, aizbraukt kaut kur ciemos un spontāni izdomāt paciemoties vēl vienu dienu un vēl vienu. Pavisam godīgi – es ilgojos vienkārši ņemt un vakara gaitā izdzert vīna pudeli. Un dejot kādā zaļumballē līdz rītausmai (jā, man patīk zaļumballes, ļoti, atzīstos) Vispār – spontāni darīt! Aiziet lēnām iepirkties un neatnākt mājās ar pilniem maisiem lietām bērniem, jo “tā vienkārši sanāca”. Dažkārt ilgojos, kad padzirdot par kādu ballīti, bija tikai divi jautājumu – kad un kur? Nevis – “ar bērniem var, hmm, pieskatīsi bērnus, jā, varbūt būšu, ja visi būs veseli, sorry, tomēr šodien nebūšu, meitenēm nav labā noskaņojuma diena, nu taču, ģērbjamies, lai varam paspēt, mašīnā iekšā-ārā, nē, tu nevari sēdēt mammai blakus, mammai blakus mazā māsa, neko nevar darīt, jā, tūliņ uzlikšu devīto dziesmu, braucam, braucam”.

Ilgojos lēnu garu virtuvē gatavot sarežģītus ēdienus, kas prasa daudz laika un iesaistīšanos. Ilgojos kaut vai visu nedēļu pārtikt tikai no kaut kā, pat nedomājot, ko gatavot un vai tas būs gana labs arī bērnam. Ilgojos aizbraukt nedēļu ilgā roadtripā bez pieciem koferiem, ratiem, kas katrā pieturā jāceļ ārā/iekšā. Un vispār izstaigāt svešu pilsētu līdz spēka izsīkumam, apskatot visu, visu, ko gribētu un arī muzejos pavadīt vairāk par 2 stundām vienā piegājienā. Apsēsties kafejnīcā un lēnām izdomāt tikai to, ko es gribu apēst un tikpat lēnām un mierīgi paēst. Ejot ārā, izdomāt tikai, ko pašai vilkt mugurā, nevis apģērbt vēl divus cilvēkus. Un, kad riktīgi gribas čipšus ar kolu, nedomāt, kā to visu notiesāt pa kluso vai gaidīt pusnakti. Ak, jā, pusnakts – maģiskā stunda par kuru cenšos ilgāk nepalikt nomodā, jo no rīta jau tāpat ar bērniem jāceļas. Maģiskā stunda, pēc kuras kādreiz notika vislielākās ballītes, bija jāsāk skatīties nu tā pēdējā sezonas sērija kārtējam seriālam, jāpabeidz tā grāmata, jo palikušas taču vairs tikai 100 lapas. Ne, ne, vairāk nē, vismaz ne bieži.

Un nē, es šo nedomāju, kā čīkstēšanu, bet gan – uzliku uz lapas visas šīs lietas, lai no galvas laukā un atkal saprastu, ka tas, kas ir nācis lietā ir miljons reizes vērtīgāks.

P.s. gatavojos pabeigt rakstīto, kad mani no vannasistabas diezgan izmisusi sauc Kate (jā, viņa jau sen aizgājusi no savas istabas) un aizejot, izrādās, līdusi uz vannasistabas izlietni, bet kaut kā tā “uzkārusies”, ka karājas ar galvu izlietnē tā, ka vairs netiek ārā. Priceless!

Categories Bez tēmas

Kā mazā Bille pie vārda tika

Bille, Billīte, Biļļuk, Biļčōn, Billimon, Bille Dille, Biļčik. Šodien svinam Billei vārda dienu – kad izdomājām, kā tad sauksim to mazo māsu, izrādījās – vēlamais vārds nemaz nav kalendārā. Skatījāmies un atradām to paplašinātajā kalendārā, un, lai gan man nav ne jausmas, vai tas ir “pa īstam”, nolēmām, ka svinēsim Billei vārda dienu tur norādītajā 29.janvārī. Vismaz pagaidām, kamēr vēl šis vārds nav iekļauts kalendārā. Kad Billīte piedzima, saņēmām daudz jautājumu – kā tad izvēlējāmies vārdu un mums par to ir stāsts, foršs stāsts, manuprāt.

20170129_120541.jpg

Kad aizvien vairāk tuvojās noliktais satikšanās laiks, sākām intensīvi domāt, kā māsu saukt, veidojām sarakstus, svītrojām ārā, likām klāt. Uzklausījām Katrīnas variantus, kas bija diapazonā – saukt māsu par dinozauru vai žirafi, vai Loti, vai varbūt arī var saukt par Katrīnu. Kad šķita, ka esam nonākuši līdz izvēlētajam vārdam, vienā agrā, skaistā rītā saņēmu īsziņu no draudzenes, ka pasaulē nākusi viņas meitiņa, ko nosaukusi tieši tā (Čau, mazā, burvīgā Luīze! 🙂 ). Domājām, jāpaskatās, varbūt vēl kāda ideja ienāk prātā. Tā vadījām vasaru, braukājot apkārt, atpūšoties un viens no pieturas punktiem bija – manu mammas puses radu salidojums. Aizripojām arī uz to, un tas Billes vārdam bija liktenīgi. Kad salidojuma oficiālajā daļā tika apskatīta dzimtas vēsture, cik nu tālu ir apzināta un saukti vārdu vārdi, pēkšņi izdzirdēju tekstu: “un viņam bija tik un tik dēli, tik meitas, kuru vārdi bija… un Bille”. Bille? Mana vecvecvecvecvecvectētiņa māsa. Es tajā brīdī pie sevis piefiksēju, cik jauks vārds, bet nu diezin vai varētu Jāni uz ko tādu pierunāt. Ar šo domu pagriezos pret Jāni, kurš jau skatījās uz mani un uzreiz nočukstēja:”Bille gan ir foršs vārds, ne?”. Un tā, vienā mirklī mazā māsa manā vēderā kļuva par Billi, mazo Billīti. Pieklājības pēc gan vēl pāris nedēļas par šo tēmu šad tad parunājām, “piemērījām” vārdu, kā tas šķitīs ikdienā, bet īstenībā jau tajās sekundēs pie viesību galda klikšķis bija noticis.

Tā nu tagad mums ir svētki arī 29.janvārī, varbūt ar laiku izdomāsim, ka tas ir svarīgi un apzināsim pārējās 10 (pirms Bille piedzima, bija deviņas, kas nozīmē, kaut kur tepat ir vēl viena, pēdējos mēnešos dzimusi Bille, tik jauki! 🙂 ) Billes, lai uzrakstītu vismaz iesniegumu par vārda iekļaušanu kalendārā, jo, cik esmu papētījusi (googlē, protams), tas ir sens suitu vārds (arī manā dzimtā tas ir bijis Liepājas pusē, 1800to gadu otrā pusē dzīvojošas meitenes vārds) un nemaz nešķiet tik neparasts, vai ne?

Categories Bez tēmas

10 idejas, kā “izklaidēt” bērnus garajos pārbraucienos

20160815_083032Mēs esam ‘roadtrip’u’ ģimene – ir forši kaut kur aizlidot, ir forši zvilnēt viesnīcā, bet nekas nevar pārspēt kopīgu braukšanu ar mašīnu, gulēšanu teltīs kaut meža vidū un uz ugunskura taisītas vakariņas. Protams, katram šādam braucienam ir arī kulminācija, kur lēnām krājoties pilnam nervu kausiņam ik dienu vācot kopā mantas, krāmējot bagāžniekā, vakaros ceļot telti, pa vidu ganot bērnu, taisot vakariņas, kad vienmēr kaut kas aizmirsts mājās, mašīnā ir pārvērtusies par atkritumu glabātuvi, utt., kurā šķiet – bhāāā, nekad vairs, kāpēc, un vispār, iešu gulēt mašīnā. 😀 Bet tāpat, kā tuvojas vasara, tā sākam plānot arī šādu braucienu (šis gads nav izņēmums, bet par to, kad pienāks laiks). Tomēr, kamēr ir pārējie deviņi mēneši, kuros par teltī gulēšanu ar bērniem negribās pat domāt, tāpat diezgan regulāri braucam lielus gabalus ar auto – gan mani radi, gan Jāņa dzīvo diezgan tālu no Rīgas un viņu apciemošanai jārēķinās ar 2 vai 3,5 h ceļā. Man ir paveicies, un abas meitenes ir dzimušas labas auto braucējas, kas maziņas mierīgi lielāko daļu ceļa noguļ. Bet, Katei augot, nācās kļūt radošiem, lai izdomātu, kā viņai izklaidēties, un par to arī šoreiz – padalīšos ar dažām idejām, ko mēs darām/darījām mašīnā, kad atkal esam tajā iekravājušies uz kārtējo garo pārbraucienu.

  • Klasika, bet vienmēr noder – vasarā mūsu auto ievācās arī kastīte ar krītiņiem un lapas, jo zīmēšana nostrādā gandrīz jebkad, gan zīmēt pašai, gan skatīties, kā zīmēju es. Krītiņi, jo nevar nolūzt, kā zīmuļi un nesmērē tik vienkārši, kā flomasteri. Lai efekts nekļūtu par defektu un ātri nenonāktu pie histērijas, ka neko nevar uzzīmēt, vērts padomāt par stingru pamatu, ko palikt zem lapas.
  • Runājot par stingru pamatu – paņemt līdzi kādas grāmatas. Atkal, var šķirstīt pats bērns, var lasīt priekšā, var izmantot par stingru pamatu lapām, kad zīmē.
  • Kad Katrīna bija mazāka, labi noderēja mantiņas, kas parasti paredzētas vannai (ar gumijas lipekļiem) – to lipināšana pie loga ir diezgan laba izklaide (tāpat kā vēlāk loga tīrīšana… )
  • Spēle “kas sākas ar skaņu…” un tā var iet cauri teju visam alfabētam. Es parasti sākumā izvēlos skaņas, kurām Kate zina daudz vārdus un tad, kad jau iekarsusi spēlē, lēnām ņemam grūtākus, jo pacietība jau noturīgāka. Nekas sarežģīts, tikai pajautā mašīnā, kas sākas, piemēram, ar skaņu “M” un klausies, brīnoties, cik daudz vārdu izrādās bērns zina! Pašam, protams, jāiesaistās – vārdus sauc viens pēc otra.
  • Mīklu minēšana – mums sākās kā atvasinājums no “I spy..” – vasarā domāju, pamēģināt, vai Kate jau saprot minēšanas konceptu un sāku jautāt par lietām, ko redzu pa logu, piemēram, “kas tas ir – tāds balts, izskatās pūkains…ir debesīs..”. Es parasti sāku ar abstraktākām īpašībām un, ja nevar uzminēt, saku aizvien vairāk priekšā. Gadās arī pārsteigumi, piemēram, kad pēc mana “kas tas ir, dzeltens…” atskan skaļš – makarons! Un tieši to arī biju domājusi 🙂
  • Pērlīšu vēršana – Tiger var nopirkt lielas, krāsainas pērles, ko esmu sabērusi kastītē, klāt ielikusi dažus stingrus stieples gabalus un ap divu gadu vecumu bija Katrīnas mīļākā aktivitāte mašīnā. Diezgan meditatīva nodarbe arī vecākiem, kad sajūta, ka galva jau tūliņ pārsprāgs 😀
  • Puzles, puzles, puzles.. tikai ar diviem noteikumiem – lieli kauliņi un labi turas kopā, citādi no labi domāta klusuma brīža līdz “vieglai ellei” ir tikai dažas minūtes. Katei Ziemassvētkos uzdāvināja foršu spēli/puzli – kur ir deviņi kauliņi ar dažādiem dzīvniekiem, kas dzīvo vai nu ūdenī vai uz zemes, kurus var izkārtot uz 18 dažādiem foniem, katrā noteiktā kombinācijā – pavisam maza kastīte, bet principā 18 puzles, kas jau kļuvušas par mašīnas jaunāko izklaidi.
  • Dziedāt – mašīnas braucienu klasika paaudžu paaudzēs. Es nevarēju sagaidīt, kad Kate būs tik liela, lai to darītu. No šīs vasaras tas ir noticis, arī man jau ir daži mīļākie bērnu dziesmu diski 😀 un jā, mēs esam atbraukuši Alūksne-Rīga, klausoties tikai vienu dziesmu uz riņķi.
  • Protams – ēdiens! Gluži kā man, arī manām meitām ēdiens var atrisināt praktiski jebkuru problēmu. Galvenais, parūpēties, lai līdzi ir kas kaut cik veselīgs un nav jāpērk kaut kas tuvākajā benzīntankā. Lai ērtāk, augļus iesaku uzreiz sagriezt, sadalīt, vēl parasti ņemu līdzi siera nūjiņas, kas uzreiz asociējas ar pārbraucienu. Bet nu tas jau pēc katra paša vēlmēm.Tas gan vairāk attiecās uz visas dienas braucienu, ne divstundnieku, tik ilgi jau gan mēs vēl varam paciesties.
  • Visbeidzot – skatīties pa logu un pļāpāt! Dažreiz tikai pavisam vienkārša, sākumā pat varbūt nedaudz garlaicīga saruna, aizved līdz stāstiem, ko turpini pārrunāt un pārstātīt citiem vēl mēnešiem ilgi.

Lai visiem forši un viegli braucieni! Priecāšos, ja padalīsies ar saviem tricks&tips komentāros, noderēs priekšdienām!

20160725_132137

 

 

Categories Bez tēmas

Viens, divi, trīs un četri mēneši jau klāt!

20170122_190850

Zinājāt, ka četri mēneši ir jau trešā daļa no gada. NO GADA!!! Tas noteikti ir visapnicīgākais un biežākais teiciens, bet – laiks tā skrien. Skatos uz nu jau lielo Billi un pat gandrīz vai neatceros, kā bija, kad viņa bija pavisam mazs bēbītis, kurš tikai gulēja un ēda. Tagad jau viņai ir daudz interesantāku lietu ko darīt, piemēram, nemitīgi mēģināt noķert māsas skatienu vai pat pieķerties viņai pie rokas, ja noveicies un Katrīna ir uz mirkli apstājusies viņai blakus. Tāpat, mēģināt apvelties, apēst visu, kas nonāk rokās, izsmieties, kad mamma kutina un ar smaidu vēl vairāk iekarot visas mūsu sirdis. Aaa, nē, to pēdējo viņa nemaz vairs nemēģina, sen jau ir izdarījusi!

Ceturtais Billes mēnesis mums sanācis kaut kāds ballīšu mēnesis, kurā noskaidrojām, ka pret tām Billei nav nekādu iebildumu. Nu forši, mierīgu sirdi var doties, kur vēlamies un šķiet, aug vēl viena vienmēr pielāgoties gatava meita. Paspējām gan pirmajā mini ceļojumā uz Tartu aizšaut vienā nedēļas nogalē, gan Ziemassvētkus radu barā nosvinēt, gan, praktiski tikpat lielā kompānijā, dzimšanas dienas māsīcai un brālēnam. Un tie tikai lieli svētki, neskaitot vēl kādas tikšanās un maz-ballītes!

Pirms rakstīju šo ierakstu, pārlasīju, ko esmu rakstījusi img_20170106_165335_483Katrīnas četros mēnešos, tik forša nostaļģija 🙂 un tagad jau domāju, ka vismīļākais šajā mēnesī ir bijis – vērot abas māsas. Arī Katrīnai ir radusies aizvien lielāka interese par mazo māsu un bieži vien es pārsmējusies vēroju, kā viņa čubinās ap Billi. Turklāt, visbiežāk saprotu, ka patiesībā jau skatos uz savu spoguļattēlu, jo no kurienes gan citur nāktu frāzes: “Ai, māsiņ, tev puncītis sāp? Būs labi, būs labi” glaudot Billes vēderu; “Malacis māsa, maaaalacis, turi galvu, turi!”; “Gribi apvelties, jā? Es tev tūliņ palīdzēšu” un pie šīs frāzes es strauji metos uz istabu, skatīties, vai šī palīdzēšana izskatās droši 😀. Kate vienmēr pievērš uzmanību, vai māsa ir līdzi uz bērnudārzu, kad ejam pakaļ, jo lielākoties viņa ir slingā, bet reizēs, kad aizeju ar ratiem un atstāju tos lejā, Katrīna satraukti jautā, kur tad ir māsa. Nu, un ‘joku’ par to, ka paturēsiet māsu pie sevis ar viņu labāk pat nemēģināt izspēlēt, ja negribiet tikt galā ar histēriju. To, ka Katrīna šķietami ir arī saradusi ar visu jauno situāciju un māsu pieņēmusi kā normālu situāciju, liecina arī tas, ka pavisam bez lielām problēmām viņa ir atgriezusies gulēt savā gultā. Hip, hip, urā! Par to paldies arī Kalendāra metodei,bet vispār uzlīmju krāšana un balviņas viņu interesēja tieši astoņas dienas un nu jau ir atslābusi par tām, bet jau kā standartu pieņēmusi gulēšanu atkal savā istabā.

20170113_101506Vispār, šajā mēnesī Bille ir tik izaugusi un pieaugusi – pavisam nav sajūtas, ka tas ir bēbis, bet gan pavisam nopietns un saprātīgs cilvēks. Šķiet, līdz diezgan lielām niansēm esmu atkodusi viņu – tā, ka var saprast visu, ko viņa vēlas vai nē, kas arī nodrošina pavisam mierīgu dzīvošanu. Neticamā kārtā gulētiešanas vispār izpaužas vienkārši – ielikt gultā, sasegt un čau, bērns guļ, ja grib gulēt, kas man šķiet pilnīgs kosmoss pēc Katrīnas midzināšanas rokās līdz nezin cik ilgam laikam. Tāpat, diezgan viegli paredzēt pusdienlaiku brīžus, kas atvieglo citu lietu plānošanu, jo varu apmēram zināt, ap cikiem droši varu kaut kur doties, jo Bille tāpat to laiku nogulēs. Ir forši! 🙂

20170121_164924

Categories Bez tēmas