Kā atrast īsto jumtu virs galvas?
Pēc raksta par mūsu motivāciju mainīt dzīvesvietu un pārvākties uz laukiem, saņēmu ļoti labu jautājumu – ieraksta vērtu. Par to, kā mēs atradām savu jauno dzīvesvietu. Forši, ka citi palīdz nofokusēties konkrētam stāstam, citādi es te rakstītu nesakarīgus teksta blāķus :). Bet ticu, ka praktiska pieredze par mūsu apsvērumiem, izvēloties mājokli un pieredzi ceļā uz to, noteikti būs tiešām noderīga, ja kāds šobrīd ir pieņēmis atbildīgo lēmumu – pārvākties un laiks nākamajam solim.
Mēs vairākus gadus dzīvojām ar domu, ka kādreiz gribam doties prom no pilsētas, vismaz no Rīgas noteikti. Ideālais plāns, dzīvot ārpus pilsētas, bet aizsniedzamā attālumā – mūsu noteikums bija ~50 km no Rīgas, bet pilnīgi vienalga, kurā virzienā. Tādēļ, kad nolēmām sākt meklēt jauno mājokli, mums jau bija gana skaidra vīzija, ko meklējam – māju ārpus apdzīvotas vietas, ar normāla izmēra zemi, lai kaimiņš nav turpat aiz loga. Rīgu var izbraukāt, ideāli, ja ne tikai ar auto, bet arī sabiedrisko transportu, vēlams vilcienu (jo tas kredīts jau kādam būs jāmaksā.. ), bet bērniem iespēja iet bērnudārzā/skolā vietējā ciematā vai pilsētā (attiecīgi arī šīm iestādēm jābūt gana labā kvalitātē). Sapratām, ka mēs neesam tie cilvēki, kas savām rokām spētu sačubināt pamestu māju – tādēļ, tai jābūt tādai, ka tur var iet iekšā un dzīvot. Man vēl bija papildu arguments – gribu, lai mājai ir dvēsele un es jūtu, ka tā var kļūt par mūsu mājām 😀
Vīzija ir, ko darīt tālāk? Mūsu nākamais solis bija konsultācija bankā, kur tad arī kārtīgi izrunājām visas mūsu iespējas. Tā kā mums jau bija kredītmaksājums par dzīvokli, tad konsultācijā, ņemot vērā visus aspektus, izrēķināja aptuveno maksimālo kredīta summu, ko mums varētu piešķirt, izstāstīja visu procesu, un brīdināja, lai gatavojamies, ka ar atrašanu var neiet tik ātri. Tas bija februārī, kad doma par to, ka vasarā varētu iet iekšā mājā, vēl šķita nereāla.
Nu ko, cipars zināms, vakarā sēdāmies pie interneta un sākām pētīt sludinājumus – gan ss.lv, gan citos nekustamā īpašuma mākleru portālos un tā kādu nedēļu ik pa laikam viens otram sūtījām linkus uz interesantākajiem. Līdz vienu dienu nolēmām, jābeidz pētīt, jābrauc skatīties, lai vispār saprastu, kā lietas notiek. Salikām trīs mājas aptuveni vienā maršrutā, sazvanījāmies, un plāns sestdienai gatavs. Vispār, tā ir ļoti interesanta sajūta, jo brauc, skatoties vidi, mēģini iedomāties, ka braukātu te katru dienu un viss šķiet pilnīgi nereāls. Īstenībā, savu māju atradām pirmajā braucienā, bet mājās runājām, ka tā taču normāli cilvēki nepērk Īpašumu, tāpēc vēl divas nedēļas nogales izbraucām citos virzienos. Beigās bija divi varianti, ko sūtījām bankai, lai paskatās, vai potenciāli atbalstītu – un klusi cerējām, ka mums nebūs jāizvēlas. Tā arī bija, jo viena no mājām tomēr bija gan tālāk, gan arī ne tik perspektīvā vietā un šodien es par to priecājos, jo nevaru pat iedomāties, ka dzīvotu tur.
Tālāk jau tad kredīta pieprasīšanas un saņemšanas process – novērtējums, rokasnaudas līgums, visa dokumentu kārtošana un darīšana, līdz vienā maija pēcpusdienā galvenais paraksts – par pirkuma līgumu un viss. Māja mūsējā! Par papīru lietām es tiešām no sirds iesaku iet uz banku un visu izrunāt, arī mums ieteica labākos variantus, kā ērtāk un pēc iespējas loģiskākā secībā iziet visu procesu.
Mans ieteikums laikam būtu – galvenais, nodrošināties, ka juridiski par visu esi pārliecināts, lai visi līgumi un saistības būtu skaidras. Tas iedod drošības sajūtu visā pirkšanas procesā. Man komentāros jautāja, kā mēs zinām, vai nav kādi zemūdens akmeņi. Nu, nezinām – no savas puses izdarījām visu, lai no tiem izvairītos, pārliecinājāmies par tehniskajiem jautājumiem – apkure, elektrība, ceļu tīrīšana u.tml. Varbūt tas jau ir dzīves rūdījums :D, bet man grūti iedomāties, kas būtu tāds, ko mēs nevarētu atrisināt. Protams, ik pa laikam uzpeld kādas problēmas, kas jārisina, bet domāju, ka tas būtu jebkurā vietā, un ir tikai loģiski, ka brīdi pa brīdim par kaut ko ir jāparūpējas.
Bet kopumā, vismaz pagaidām es diezgan droši saku – rezultāts ir labāks, nekā es pirms 
pusgada atļāvos cerēt. Man ir ne tikai lielāka platība, ko kārtot, bet arī savs dārziņš, puķu dobes un tālākie attīstības plāni, kā apkārtējo vidi veidot tādu, kā mēs paši vēlamies. Tāpat arī, esam realizējuši sapni par savu māju un vēl arvien grūti pierast, ka bērni mierīgu sirdi var lēkāt līdz vēlam vakaram, nedomājot, ka kādu traucē, es tikai vakar sapratu, ka nav nozīme, ka ir desmit vakarā, es varu mierīgi palaist IRobotu, lai tīra grīdas, ja vien pašiem tas netraucē. Esam jau pieraduši pie istabu izkārtojuma un meitenes vairs nemēģina kāpņu vietā iziet uz balkona. Protams, vēl ir daudz plānu un sapņu, kā izveidot savu sapņu māju, bet esam tikuši pie laba pamata tam. Iespējams, tas ir vēl viens padoms – neieciklēties uz to, kā ir tagad, bet skatīties uz priekšu – vai no esošās vides vari izveidot savu sapņu vietu. Es redzu, ka mēs te to varēsim.
Nekā jau nepietrūkst, bet arī nepietiek jeb – kāpēc šodien dzīvojam laukos
Pagājusi pirmā nedēļa mūsu jaunajās Mājās. Nedēļa, kopš esam apzināti ļoti nopietni mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet lielā mērā arī dzīvesstilu. Un pie reizes sapratu, ka šis ir ļoti labs iemesls atsākt reizi pa reizei kaut ko ierakstīt arī blogā. Par to, kā ģimene ar diviem maziem bērniem pārvācās dzīvot uz laukiem. Protams, protams, neesam mēs nekādā tālā reģionā, tepat vien Pierīgā. Bet izrādās, ka pietiek ar divdesmit minūšu braucienu no Rīgas robežas, lai jau pilntiesīgi gribētos sevi saukt par laucinieku.
Kopumā, varu šo ierakstu pateikt arī vienā teikumā – katru vakaru nodomāju, ka tieši te un tieši tagad man ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Tā kā tas ir paredzēts būt. Un laiks līdz šim brīdim ir bijis ceļš uz mājām. Jo bija jau tā, ka nekā nepietrūkst, bet arī nepietiek.
Bet tagad tiem, kam gribas lasīt… Domāju, ka man būs daudz tēmu par ko rakstīt, bet šovakar īsi (jo nogurums no vakara āra darbiem 🙂 ). Par divām lietām – mūsu motivāciju pārvākties un mūsu šī brīža status quo.
Galveno motivāciju var pateikt divos vārdos – Katrīna un Bille. Jūs jau ziniet visus tos stāstus – ak, kad mēs augām, tā tik bija bērnībā, līdz tumsai pa āru, štābiņi mežos, smilšaini burkāni no vagas. Jap, mēs arī zinām un arī esam to pieredzējuši. Un tā ir tieši tāda bērnība, kādu gribam arī savām meitām. Esmu pārliecināta, ka šobrīd esam spēruši ļoti lielu soli, lai viņām būtu laimīga bērnība ar piedzīvojumiem pilnām atmiņām.
Bet, ja tā pavisam godīgi, runa nav tikai par viņām. Ja jūs zinātu, cik ļoti pēc katra izbrauciena laukos, ciemos, pie kāda mājās, vairs negribējās braukt atpakaļ uz Rīgas dzīvokli. Cik ļoti gribējās savu pagalmu, kur karstās vasaras svētdienās čillot un dzert aukstu vīnu. Darbdienu vakaros izcept gaļu uz grila un vienkārši pasēdēt tikmēr, kamēr gaiss kļūst auksts un odi kļūst neciešami. Respektīvi, mēs sevi redzējām daudz labāk lauku ainavā, nekā skrienot pa Rīgas ielām – katram savs! Un, ja vēl pirms pāris gadiem mēs par šo tikai sapņojām, runājot – ak, ja mums būtu māja, tad pirms aptuveni gada sapņu vietā sākām runāt – ak, kad mums būs māja.. un šodien mēs jau spriežam, ko vēl nopļaut un varbūt nemaz nevajag laistīt dārzu, jo izskatās, ka pa nakti beidzot būs lietus.
Par to, kā ir tagad. Ir sajūta, ka nekas nav īsti mainījies un mainījies ir viss. Mēs tāpat strādājam Rīgā un gluži kā visa pārējā mašīnu straume no rīta plūstam pilsētas virzienā un vakarā – atpakaļ. Dienas ritms gan vasarā ir pateicīgs, jo meitenēm ir vasaras brīvlaiks un viņas dzīvo mājās ar manu māsu. Tādēļ šobrīd izbraucam tikvien kā aptuveni 10 minūtes ātrāk, kā no Iļģuciema. Absolūti ir mainījušies mūsu vakari – pirmkārt, nekad iepriekš tik ļoti neesmu trinusies ātrāk tikt atpakaļ mājās :). Un pēc izkāpšanas no mašīnas, vispirms samīļoju meitenes, tad apskatu savu dārzu, un tikai tad vakars var sākties.
Jap, man ir maziņš dārziņš, kur šodien Kate pa tiešo no dobes ēda redīsus. Vēl meitenes 
jau ķērušās pie upenēm un gaidām pirmās avenes. Šodien viņas staigāja pa dārzu un rāva pagaršot visas lapas, kas nu tur auga. Mājā mantas arvien ir kastēs, jo vīram interesantāk šķiet iemēģināt visus jaunos gadžetus – zāles trimeris un pļāvējs skan uz maiņām, bet praktiski nepārtraukti. Bet ir arī daudz ko pļaut. Vakaros ēdam ārā un klausāmies, kā blakus mežā ūjina pūce. Pa dienu man sūta bildes, kā meitenes ķer sienāžus. Kate vakaros skrien pie manis, lai informētu, ko šobrīd atradusi – milzīgu vaboli vai lielu zirnekli. Nedēļa un bērni ir pārvērtušies uz labāko pusi. Kā pamostas no rīta, tā laukā pagalmā un vakarā desmitos ir konflikts, ka jānāk iekšā. Droši vien, kad būs jābrauc uz Pilsētu, konflikts būs par drēbju uzvilkšanu un matu ķemmēšanu, jo tas nudien nav viņu prioritāšu sarakstā.
Protams, ir arī visādas lietas, kas pilsētā likās pašsaprotamas, un te nu ir jādomā pašiem. Piemēram, esmu iemācījusies vārdu asenizators. Atklājusi, kā atkritumu šķirošana samazina konteinerā metamo daudzumu. Un atradusi labāko vietu komposta kaudzei. Kaut kā tā mēs te dzīvojam!
Strādājošas mammas “vainas sajūtas” spožums un posts
Kad atsāc strādāt, līdztekus patīkamajam satraukumam par principā jaunas dzīves sākumu, ir arī daži blakusefekti. Viens no nepatīkamākajiem – vainas sajūta. Labi to atceros, bet jāsaka godīgi, jūtu daudz, daudz retāk un man ir divas versijas – es jau esmu pieradusi pie tās, vai arī – esmu ar to tikusi galā. Tā kā man labāk patīk eksperta loma, tad balsoju par otro variantu. Bet eksperts jūtos, jo gadu un pāris mēnešus varu starp citām savām birkām piekarināt arī “mamma, kas strādā ofisā” zīmīti. Un tā zīmīte nāk komplektā ar regulāru vainas sajūtu par to, ka nepietiek pietiekami daudz laika bērniem, ka nevari vakaros palikt birojā līdz vēlam vakaram un iemenedžēt rīta tikšanās ātrāk par desmitiem ir teju neiespējami. Ar otro pusīti regulāri dali pienākumus, kurš šoreiz paliks pie apslimušā bērna un starp prezentāciju gatavošanu meklē idejas, kā uzšūt kaķa kostīmu. Kā to visu mēģināt sagremot tā, lai būtu sajūta, ka kaut nedaudz kontrolē savu dzīvi? Man ir dažas idejas no manas pieredzes.
Pieņemt, ka Tu nekad nevarēsi izdarīt visu
Manuprāt, pirmais un galvenais, kas maksimāli jācenšas sev “iepotēt”, ir apziņa, ka “you can’t have it all”. Es šo ideju esmu dzirdējusi vairākās TED runās, par darba-privātās dzīves balansu un tā man ļoti, ļoti palīdzēja sākt sevi šaustīt vismaz mazāk. Ir jāsaprot, ka, visticamāk, tu nebūsi tas perfekcionists, kas sēdēs katru vakaru darbā līdz vēlam vakaram un jāsaprot, ka tu nevari apsolīt ģimenei VIENMĒR būt mājās uzreiz pēc darba laika, jo kādreiz tomēr būs arī jāpasēž tajā birojā. Man ar to gājis visādi un dažreiz šķiet, ka esmu apmēram sadzīvojusi ar abu (visu) lomu balansēšanu un dažreiz šķiet, ka man nesanāk tieši nekas. Bet, jo vairāk par šo sevi pārliecinu, jo vieglāk paliek. Tāpat, svarīgi savu mammas lomu uztvert tikpat reāli – es ļoti cenšos būt mājās laicīgi, paspēt uz bērnu ballītēm, izvadāt meitenes pie dakteriem, kad nepieciešams, vakaros spēlēties ar viņām, parūpēties, lai bērnudārzā nepietrūkst drēbes utt., bet ne vienmēr tas sanāk. Un tas ir tikai normāli, jo es nejutos kā ideāla mamma jau dzīvojot mājās, tad kāpēc šobrīd, kad manas rokās ir vēl papildus bumbiņas, ko žonglēt, lai es censtos to panākt?
Visas kārtis galdā
Kad, plānojot atgriešanos darbos pēc Billes BKA, bieži draudzenes man jautāja, kā es darot – sakot potenciālam darba devējam par bērniem, vai nē, kā man liekas, kā labāk darīt u.tml. Un mana nostāja šeit ir – labāk, lai visas kārtis ir galdā uzreiz. Protams, es neatspēru vaļā biroja durvis ar tekstu – “un vispār, man ir divi mazi bērni”, bet, kad jautāja par pauzi manā CV, teicu: “tā ir mana vecākā meita” 🙂 . Kāpēc? Jo man ir svarīgi, lai mēs ar darba devēju esam uz viena viļņa – lai, tad kad meitenes saslimst, man nav jājūtas neērti, ņemot kārtējo slimības lapu, lai mierīgi varu pateikt, ka vajag brīvu pēcpusdienu, jo bērnudārza egle un tamlīdzīgi. Ja to kāds redzētu kā iemeslu, lai mani neņemtu darbā (kas, protams, nedrīkstētu tā būt), tad es nemaz tādā darbavietā nevēlos strādāt. Un tas arī palīdz samazināt to “strādājošās mammas” vainas sajūtu.
Stāstīt bērniem par savu darbu
Viņiem, protams, būs grūti saprast, ko dari. Man šķiet, pat mani pieaugušie radinieki vismaz pēdējās divas manas darbavietas īsti nesaprot. Bet, ja runāsi par to, ko ikdienā dari, piedzīvojumiem un ko ēdi pusdienās (mīļākā Katrīnas tēma), viņi redzēs darbu, kā svarīgu tavas dzīves sastāvdaļu. Un [iespējams] mazāk čīkstēs, kad teiksi, ka šovakar aizkavēsies, vai, ka nepieciešams pastrādāt pie datora. Vienlaikus, visādi gudri avoti raksta, ka tie bērni, kas redz, kā mammas strādā, mācās paši darba ētiku, tā kā ar šo arī sevi var mierināt. Ja vēl aiziesi bērnudārzā uz profesiju dienām, pastāstīt visai bērna grupiņai, ko dari, tad vispār akcepts no bērna par strādāšanu garantēts.
Citas mammas kā iedvesma
Es skaidri apzinos, ka man vispār nav grūti. Salīdzinoši. Man vīrs vakaros ir laicīgi mājās, man ir pretim nākoša darbavieta un es varu saplānot nepieciešamo laiku ar meitenēm, man nav jādomā par izdzīvošanas problēmām, un ir gana daudz laika šādām pārdomām. Ir tik daudz mammas, kas audzina mazos vienas un vienlaikus strādā, sievas, kurām vīri vairāk laika pavada komandējumos, nekā mājās, un mammas, kuras atceras laiku, kad viņām bija divi bērni, kā izklaidi, jo tagad menedžē četrus vai piecus. Un es tiešām no viņām iedvesmojos – tām reālajam, patiesajām mammām, gan savām tuvām draudzenēm, gan nepazīstamām mammām internetā un žurnālos. Ja augsta līmeņa vadītāja, kas ir arī mamma, ir tikusi līdz savai pozīcijai un tur ir veiksmīga, novērtēta, tas ir riktīgi iedvesmojoši. Un arī mierinoši, jo apzinos, ka viņai noteikti visu sabalansēt ir vēl grūtāk, bet tiek galā un tas ir amazing.
Ļauj sev atpūsties
Ļauj tām bumbiņām, ko žonglē, nokrist. Visām. Un pasaki “fuck this shit” un aizej uz kino vai ieslēdzies istabā, izlasīt kādu lubeni. Nemēģini paspēt visu, pat, ja domā, ka tāpēc atkal jutīsies kā caurkritusi mamma un profesionāle. Labāk caurkritusi un atpūtusies, nevis caurkritusi un ar nervu sabrukumu. Tālāk jau standartiņš – ieplāno vakariņas ar draudzenēm, izej ar vīru krogu apgaitā (nu, katram savas intereses, ja!), pasūtiet picas vakariņās, vai brīvdienās noskaties kopā ar bērniem Loti. Divas reizes. Piebirdinot dīvānu ar cepumu drupačām. Un ļauj čukstošajai vainas apziņai noslīkt bērnu apskāvienos, gudri pie sevis nosakot – kopā būšanas laika kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti!
Meal planning for dummies
Jeb tādiem pašiem, kā es. Pēdējā laikā arvien biežāk kādam sanāk izstāstīt par maniem ēdienreižu plānošanas paradumiem. Parasti sāku ar to, ka man tie ir visneinteresantākie un mani ēdienreižu plāni ir vizuāli noteikti visnepievilcīgākie. Jo es esmu sev sapratusi, ka šī ir viena no tām lietām, kam, ja gribēšu pievērst pārāk daudz uzmanības, tad nekad neizdarīšu. Tāpēc nekādi fansī-šmansī templeiti, nekāda struktūra (iz sērijas Tuesday pasta & Thursday fish) un nekādi noteikumi!
Šodien es par ēdienreižu plānošanu stāvu un krītu un uzskatu to par vienu no ik nedēļas svarīgākajiem momentiem. Pirmo reizi beidzu par to smīkņāt un sākt domāt, ka tam ir kaut kāda jēga, bija, kad piedzima Katrīna. Tieši nesen lasīju vecos bloga rakstus un atradu, ka ap viņas četriem mēnešiem bijām sākuši saplānot vakariņas nedēļai. Pēc tam, kad strādāju LTV un bieži vien mājās biju pēc vakariņu laika, nepilnus divus gadus vakariņu plānošanu atkal aizmirsām. Kad piedzima Bille, vēl mājās dzīvojot, jau atgriezāmies pie vecā labā saraksta veidošanas vakariņām. Un tad es atkal atsāku strādāt, šoreiz man birojs ir centrā, kur tuvākā apkārtnē ik dienu ēst pusdienas kafejnīcās ir diezgan neizdevīgi, turklāt, ne vienmēr tam sanāk laika.
Un jūs jau ziniet, kas tad notiek. Normālas pusdienas ātri vien aizstāj bulciņas un dīvaini dažādu produktu salikumi no tuvākā veikala. Tā kā man vairs nav aktuāls haštags #vēlnavpat30, tad nedz mana vielmaiņa, nedz vannasistabas svari par šo priecājās. Un arī iekšējā sajūta pēc šādām “standarta” pusdienām nekad nebija īpaši iepriecinoša. Un tā, soli pa solim, domājot, kā iedibināt labākus uztura paradumus, kā padarīt sev vienkāršāku ikdienu un vienlaikus, būt priecīgam par to, ko apēd, es esmu nonākusi līdz tik izplānotam iknedēļas ēdienreižu grafikam, ka man ir aizdomas, draugi uzskata mani par frīku. Bet šis ir retais mans paradums ar ko es tiešām lepojos un esmu gatava katram, kas klausās, izstāstīt, kāpēc! Tagad arī jums, vismaz dažas no atziņām:
1) Ietaupīta nauda, nervi un laiks – nopērkam visus produktus pēc saraksta vienreiz nedēļā un pārējo laiku praktiski neejam veikalos.
2) Darbā nav pēkšņi jāattopas, ka esi reāli izsalcis un nekā nav. Principā, vispār sava enerģija nav jānovirza domāšanā par ēdienu (man jau kopš studiju laikiem besī, cik daudz laika aizņem cilvēka nepieciešamība ēst), vienkārši, kad gribi ēst, paņem sagatavotās pusdienas un paēd.
3) Veselīgāks uzturs. Šis laikam ir tik pašsaprotami, ka nav jākomentē – pārdomātākas ēdiena izvēles, mazāk pusfabrikātu, regulāras ēdienreizes..
4) Mazāk konfliktu – jūs nevariet iedomāties, cik ļoti mani uzvelk jautājums “ko ēdīsim vakariņās?” ap četriem vakarā, kad esi jau noguris darbā, gaidi ievelšanos trolejbusā un tajā brīdī vispār nedomā par ēdienu. Vai arī variet, un tad paši ļoti labi saprotiet, ko nozīmē šis punkts!
5) Mazāk izmests ēdiens – ledusskapī un plauktos visam ir savs mērķis un tam arī tas tiek izlietots. Protams, ne 100%, bet, noteikti daudz labāk, nekā, ja sapērk veikalā “visu ko”, no kā neko pēc tam nemaz negribas.
Un tagad par pašu plānošanu. Es sagatavoju nedēļas plānu, kurā paredzu brokastis, pusdienas, vakariņas un, jā, arī uzkodas. Uzkodas ir visfleksiblākās plānā, jo katru rītu izdomāju, ko “graužamu” gribēšu paņemt uz darbu, bet sarakstu variantus, lai produkti būtu mājās. It kā pavisam vienkārši – augļi, rieksti, galetes, bet to nopirkšana jāparedz, citādi ātri vien attapsies ar Narvesena bulciņām vai šokolādītēm rokās. Daži punkti, par to, kā plānoju ēdienreizes ģimenei:
- Receptes izvēlos laika posmā no piektdienas līdz svētdienām, kad ir “noskaņojums”. Bet neatstāju uz svētdienas pēcpusdienu, kad tā jau ir daudz nedēļas gatavošanās darbu, kā arī ātrāk vajag sarakstu, lai vīrs vēl izbraukātu veikalu un tad nav nekāda prieka no recepšu meklēšanas, beigās arī tāds ķep-ļep ir plāns.
- Darbdienās, braucot trolejbusā, kad ir vēlme, kādas minūtes desmit paskatos pinterestā receptes, un pieglabāju interesantās, lai jau ir no kā izvēlēties.
- Liekot sarakstu, piedomāju, lai receptes ir dažādas – zupa, vakariņās vairāk dārzeņu ēdienu, lai dažādu veidu gaļas, zivs, kā arī svarīgi, lai pusdienas ir viegli pagatavojamas, jo to daru iepriekšējā vakarā.
- Ņemu vērā nedēļas plānus – piemēram, otrdienas un ceturtdienās Katrīnai ir tautas dejas, tāpēc mājās esmu es ar Billi un vajag viegli, ātri pagatavojamu ēdienu, jo forši, ja vakariņas gatavas, kad Jānis ar Katrīnu nāk no dejām, kas tā jau ir ap astoņiem vakarā.
- Brokastis un pusdienas ir pilnīgi mana valstība, jo Jānis brokastis neēd, meitenes ēd bērnudārzā, es ēdu no rīta, kamēr visi vēl guļ, tāpēc vajag ko ļoti ātri, viegli pagatavojamu.
- Savukārt pusdienās bieži lieku visādus “jocīgos” ēdienus, ko zinu, ka manējie varētu neatbalstīt, bet mani interesē. Notestēju un saprotu, vai citreiz varu iepludināt arī vakariņu sarakstā.
- Visas nedēļas ēdienkartes saplānošana un iepirkuma saraksta sagatavošana man aizņem aptuveni stundu. Es esmu gatava saderēt, ka, ja par to domā katru dienu, tad iztērētais laiks ir krietni ilgāks. Un, ja vēl pieskaiti, vai aizbrauc uz veikalu 1,5 h vienreiz nedēļā, vai ieskrien pusstundiņu katru dienu, tad beigās ietaupi gana daudz laika lēnām un labām vakariņām 🙂
- Man droši vien ir visneglītākais ēdienu plāns, jo sapratu, ka “pareizās lapas, pildspalvas un krāsu” izvēle man uzreiz liek negribēt plānot ēdienu. Tāpēc – uz visparastākās lapas, pat nemēģinot rakstīt smuki un skaidri.
- Pēc recepšu saraksta salikšanas, atliek tikai iepirkumu saraksts un aizsūtīt vīru uz veikalu. Starp citu, iepirkuma sarakstu es vēl papildus nokodēju, pieliekot punktus ar flomāsteriem, piemēram, dārzeņiem zaļus, piena produktiem zilus utt. Es teicu, ka esmu frīks :D, bet tas tik ļoti atvieglo iepirkšanos.
Nu lūk, es noteikti iesaku katram pamēģināt (savā līmenī, iespējams, ne uzreiz ieplānojot piecas ēdienreizes (ja uzkodas arī tā saucam) dienā :D). Un man regulāri ir slinkums taisīt sarakstu, bet nedēļās, kad iztiekam bez tā, es saprotu, kāpēc tas ir jādara. Nepaēstas pusdienas, fiksie makaroni/pelmeņi vakariņās, brokastīs gatavās veikalu sviestmaizes nav nekas foršs, vismaz ne regulāri. Tāpat, ir slinkums vakaros gatavot rītdienas pusdienas, bet otrā dienā es esmu vienmēr tik priecīga, ka saņēmos. Un jā, mēs pamainām receptes vietām pēc noskaņojuma, jā, kādreiz kaut kas paliek nepagatavots, jo plāni mainās, jā, ne vienmēr iznāk izcili garšīgas vakariņas, bet vismaz esam pamēģinājuši ko citu. Un man ēdienreižu plānošana ir bijis diezgan liels pagrieziena punkts vispār attieksmei pret uzturu, sākot par to domāt daudz nopietnāk.
Tā kā, go for it un pamēģini, tam nevajag nekādu baigo apņemšanos vai pārdomāto pieeju, vienkārši jāsāk!
Paliek vieglāk!
Ziniet to brīdi, kad visi saka, ka vēl bišķiņ jāpagaida, kamēr bērni paaugsies un paliks vieglāk. Un tas šķiet kā zinātniskā fantastika komplektā ar pasaku filmu. Vismaz man tiešām tā likās pēdējos divus gadus un, ja pavisam godīgi, tad vienu etapu bērniem paaugoties, palika tikai grūtāk, nevis vieglāk. Jā, jā, jānovērtē mirklis, kurā esi un dzīves prieki jāmeklē mazajos brīžos. Ar to laikam domāts – tajos, kuros neviens nekliedz, uz 5 sekundēm mājās ir kārtība vai brīvdienās bērni izdomājuši ilgāk pagulēt. Tu tiec pie izgulēšanās līdz pusdienlaikam pēc sajūtām, realitātē – aptuveni deviņiem un pat aizmirsti iepriekšējo vakaru, kad neviens nebija piedabūjams gultās līdz vienpadsmitiem, kas rezultējās noguruma histērijā (bērniem un tev)! Redziet, es esmu labi trenējusies mazo prieka brīžu meklēšanā.
Bet šoreiz ne par mazajiem priekiem, bet lielo – es arvien biežāk un biežāk sevi pieķeru pie domas: “eu, bet paliek vieglāk!” Un tādēļ riskēju iekļūt to kaitinošo cilvēku kategorijā, kas tā saka, bet ļoti gribēju ar šiem brīžiem padalīties, pieņemot, ka vēl kāda šobrīd ir iestrēgusi pirmajā rindkopā aprakstītajā scenārijā.
- Bērni arvien retāk mēģina viens otru piekaut
Vai iekniebt. Vai iekost. Vai atņemt mantas. Uzsvars uz “arvien retāk”, nevis – nekad. Un jāņem vērā, ka toties tās reizes, kad sakaujas tagad ir daudz iespaidīgākas, jo spēku samēri sāk izlīdzināties, kā arī tiek pilnveidotas aktiermākslas prasmes abām iesaistītajām pusēm. BET – viņas kopā spēlējas nesalīdzināmi vairāk, Bille pagaidām piekrīt gandrīz visām Kates idejām, jo lielā māsa beidzot gatava ar viņu spēlēties un tas līdzsvaro pat to, ka katru dienu jābūt “bēbītim”, kamēr Kate ir audzinātāja vai mamma.
- Es kļūstu par patīkamu bonusu, nevis nepieciešamību
Manas abas meitenes ir tipiskas “memmītes” (droši vien mana kļūda audzināšanā), kas principā bez manas klātbūtnes nespēja darīt neko – ne izdomāt, ko spēlēties, ne kaut kur doties, pat ne skatīties multenes. Jā, es esmu redzējusi Ķepu patruļas visas sezonas, aptuveni četras reizes. Bet tagad viņas daudz vairāk ir gan viena otrai – un ir brīži, kad pazūd kopā bērnistabā uz neticami ilgu laiku, gan arī – tā kā, kopš ir divas, nav opcija, ka visa mana uzmanība ir 100% vērsta uz kādu no viņām, tad ir pieradušas eksistēt arī bez manis. Es pirms pāris nedēļām brīvdienās dienas vidū pagulēju pat divu stundu pusdienlaiku. Nopietni. Un, ja kas, mans mīļākais Ķepu patruļas varonis ir Māršals.
- Supervaronis Katrīna
Pēdējā laikā arī daudz vieglāk ir meitenes atstāt kādam pieskatīt. Mani radi to apstiprinās, jo arvien biežāk uzplijos ar jautājumu par iespēju iedot mums brīvu vakaru. Galvenais iemesls – Kate tajos brīžos kļūst par gādīgo lielo māsu, Billes glābiņu un visapzinīgāko cilvēku pasaulē. Iespējams, tā ir viņas fantāzija par to spēlēšanos “mājās” realitātē. Kate liek Billi gulēt, pierunā paēst, samīļo, nomierina, kad raud, un ciemojoties izpatīk visām viņas iegribām, kas mājas notiek gandrīz nekad. Katei vispār patīk būt “labajam policistam” un arī kad mājās man ir sajūta, ka netieku ar Billi galā (atzīšos, ka tā, iespējams, ir biežāk, nekā man gribētos), tad Katrīna iejaucas ar “paga, mammu, es tikšu galā.”. Un ziniet ko, viņa tiešām tiek galā! Nomierina nenomierināmu histēriju, pierunā uzvilkt zeķes vai pat noliek gulēt, kad mani visi ieroči ir beigušies.
- Tas brīdis, kad sāk atmaksāties divgadnieka “pati, pati!!!”
Viena lieta, kas tiešām vienkārši nāk ar laiku, ir – bērni augot vienā brīdī jau ļoti labi sāk tikt galā ar tām pašām praktiskajām lietām, kas viņu pirmajos mēnešos/gados likās kā nebeidzams pienākums. Man šķiet, Katrīna principā mierīgi varētu visu dienu nodzīvot bez pieaugušā praktiskās palīdzības – apģērbties, atrast kaut ko uzkožamu, izmazgāt zobus (protams, protams, pieaugušie pārtīrām, zobu fejas kundzīt!), uzvilkt āra drēbes, sakārtot savas mantas, sameklēt visu nepieciešamo kādiem rokdarbiem utt. Billei, protams, vēl ir kur augt, bet vismaz pamperu epopeja atkal uz kādu laiku manā dzīvē ir beigusies un mantu sakārtošana vakaros ir kļuvusi par diezgan obligātu pienākumu. Un, ja pavisam darbīgs noskaņojums, tad būs man i kas netīrās drēbes sanes uz veļasmašīnu, i grīdu izslauka, i traukus sakrāmē trauķenē vai galdu uzklāj.
- Tik ļoti nepieciešamais “Paldies”
Saka, ka vecāku darbs ir nepateicīgs, bet zinu un varu mierināt, ka nav tik traki. Es arvien biežāk dzirdu vai sajūtu “paldies” no meitām. Kad tavs piecgadnieks pasaka: “Jūs esat it kā tādi normāli vecāki, kuri par katru sīkumu nedusmojas”, tad tiešām pat pāris dienas pēc tam izdodas nedusmoties par sīkumiem. Vai, kad nakts vidū jau taisies uzšņākt, ka atkal viens mēģina iekāpt vecāku gultā, bet dzirdi: “Mammīt, es tevi mīlu kā visu pasauli!”, arī tas šņāciens kaut kur starp aizkustinājumu pazūd. Bērni katrs iemācās pateikt paldies savā veidā, tāpēc man ir pilnas kabatas un atvilktnes visādiem zīmējumiem, līmējumiem, kas taisīti tieši man un mazām zīmītēm no Katrīnas. Tas ir pasaules labākais paldies, pat, ja viņi to tā nedomā, jo ir sajūta, ka kaut ko visā audzināšanā dari pareizi.
Respektīvi, nav jau viss kā miera ostā, bet tiešām, tiešām – paliek labāk. Un arvien ātrākā tempā. Es tāpat dzeru magniju nervu stabilitātei, tāpat rūdos ikrīta histērijās, nevis aukstā dušā un ceļos stundu pirms pārējiem, lai noķertu vismaz kādu brīdi klusumā visas dienas laikā, BET PALIEK VIEGLĀK!
Runā Māra 