Un kas esi tu?

Sievietēm nereti piedēvē visdažādākos īpašvārdus iz sērijas – vilcenes, burves, karalienes – es lasu un domāju, nez, ko tas nozīmē, kā to saprot? Bet, ko tur slēpt un tad nu mana atzīšanās.

Es tiešām nekad neesmu jutusi “saikni” ar senajām cilts sievietēm, burvēm, raganām, maģiskām zāļu sievām, vilcenēm, kas skrien līdz ar vēju vai čūskām, vai vēl ko. Nejūtos karaliene un nejūtos lauvene. Es esmu vienkārši parasts cilvēks, bieži vien – diezgan noguris. Neko, tīru māju, taisu ēst, audzinu bērnus un domāju par nākotni, tā pilnīgi parasti un lietišķi. Ar milzīgu mīlestību bonusā, bet tas jau arī pie lietas piederas. Nav nekādu drāmu, parasta rutīnas dzīve, ar parastiem priekiem un pārsteigumiem. Tik labi!

Dažreiz man gribētos būt karstasinīgai sievietei, kas strīda karstumā plēš šķīvjus. Realitāte? Es lepni stāstu par to vienu reizi, kad esmu dusmās plēsusi traukus. Īstenībā es vienkārši dusmīgi metu to šķīvi izlietnē, tas nejauši saplīsa un notikums bija pirms četriem gadiem. Šķīvis bija zils un man aizvien ir to žēl.

Mani kaitina pārmērīgs dramatiskums un arī kategorisms, vienmēr gribās teikt: ”Jā, bet..” un padomāt, kā jutīsies otrs un tāpēc noklusēt to, ko varbūt gribētu pateikt. Toties domāt par to vēl pēc pieciem gadiem, kārtējo reizi dušā risinot savus iekšējos dialogos – kā es toreiz varēju precīzi pateikt un tas būtu bijis tik gudri un vienlaikus, ar riebīgu iedūrienu! Nu, kas te no drosmīgas lauvenes? Peles pīkstiens drīzāk!

Tad vēl vienmēr gribējies būt vai nu tai sievietei, kas vienmēr ģērbusies eleganti melnā vai tai, kurai katra nākamā kleita košāka un puķaināka par iepriekšējo, vai izcili nevērīgā puiciskā stilā, kas piestāv perfekti. Nu tā, ka skaidrs – sieviete Karaliene. Protams, nekas no tā nav mana realitāte, drīzāk – džinsi un “šī maiciņa piestāv visam” un vāji mēģinājumi līdzināties kaut kam no iepriekšminētā, kas beidzies ar patiešām eklektisku skapja izskatu.  Ko reizi pa reizei pēc Marī Kondo metodes mēģinu sakārtot, tikai “atstājot vēl šo un šo un šo”. Bezcerīgi. Ja redzi mani, kad mugurā ir kas cits, ne džinsi un krekliņš, visticamākais, es jūtos neveiksmīgi apģērbusies :D.

Un gan jau noteikti tajā visā kaut kas ir! Gan jau es neesmu gana sazemējusies (bez ironijas!), un kaut kur ikdienas skrējienā ir uzberzusies bieza āda un pazūd kaut kādas sajūtu nianses. Bet kopumā, nez, nu nesanāk man atrast savu dvēseles radinieku florā, faunā vai folklorā. Cilvēks, līdz mugurkaula smadzenēm, parasts cilvēks.

Laika mašīna uz bērnību

Viens no interesantākajiem bonusiem, ko es esmu saņēmusi no savām meitām, ir atgriezties bērnībā. Un ar to nedomāju tikai miljons stāstus vakarā: “mammīt, pastāstīsi vēlreiz, kā bija, kad tu biji maziņa? Kā tu toreiz salauzi roku? Mammīt, kur tu vasarās dzīvoji, kad tev bija tikpat gadu, cik man?”, vai bērnības bilžu skatīšanos, vai mēģināšanu izskaidrot, ka kādreiz nebija datori, kuros skatīties Ķepu patruļu. Bet gan atgriešanos bērnībā sajūtu līmenī – kad pēkšņi asi iesāpas sirds, jo skaidri atceries savu maza cilvēka vilšanās sajūtu kādā līdzvērtīgā brīdī, kad steigā un slinkumā vakarā tomēr vēl pa ceļam ieskrien veikalā pēc kaut kā garšīga, jo atceries to pārsteigumu un prieku, kad šādi vakarā tiki pārsteigts bērnībā, vai to nepacietības sajūtu, kad skaties, kā bērns pie loga sēž un klusi gaida ciemiņus, kam taču jau sen bija jābūt un “vai tagad viņi jau kāpj (pa trepēm)?”.

Dažreiz domāju, diez, tā ir visiem cilvēkiem, vai arī problēma ir manī, bet tik ļoti spēji un fiziski uzreiz šādos brīžos atceros momentus no savas bērnības, sajūtu līmenī pilnīgi atrodos tajā brīdī. Tā, kā filmās rāda, kad pēkšņi it kā stāvi savas pagātnes ainas vidū un, ja labi koncentrētos un papūlētos, atcerētos, kas bija mugurā, ko tikko ēdi un kā smaržoja mājas. Brīžiem tie ir riktīgi forši mirkļi, kad domā – būtu tik sirsnīgi, ja vēlāk tāpat to atcerēsies jau pieaugusi meita. Brīžiem tas nāk par labu, jo atceroties savu sajūtu (un to, cik acīmredzot tā man ir bijusi nozīmīga, ja reiz tik spilgti ataust atmiņā pat pēc vairāk kā divdesmit gadiem), gribās no tās tieši pasargāt.

Reiz pati sevi pieķēru rīkojoties “pēc pieredzes”, kad Katrīna mani bija nu tik ļoti izbesījusi ar plīšanos virsū – paspēlēsimies ar vilcieniem, paspēlēsimies ar vilcieniem. Es trīs reizes jau biju pateikusi, lai paciešas vēl tikai piecas minūtītes un spēlēsimies. Katru reizi šīs piecas minūtītes, protams, bija ilgākas. Bet viens arguments manā labā, visu šo laiku tāpat nācās sadzīvot ar Katrīnas čīkstēšanu. Beigās, pavisam dusmīga paziņoju, “ok, tagad spēlējamies, bet tikai mazu brītiņu”, un pati apsēdos blakus, absolūti neieinteresēta spēlē, vēl paburkšķot, lai takš tad arī spēlējas, kas, vai tad man tagad būs arī jāizdomā, ko darīt. Respektīvi, gribēju pierādīt, ka nekāds labums no manas spēlēšanās nav un pati vainīga, ka gribēja mani te, bet nu sakostiem zobiem, pasēdēšu. Un tajā brīdī tik skaidri un precīzi atcerējos savu sajūtu. Kad ar dīkšanu un ņemšanos man bija izdevies pierunāt kādu, lai nāk ar mani kopā padarboties. Jo biju izsapņojusi, cik tas būs forši un interesanti, kā nekad agrāk! Bet ko es saņēmu – nīgru kompanjonu, pašai gribējās raudāt, cik viss bija bezjēdzīgi un kāpēc vispār es tā biju dīkusi, un vispār labāk nebūtu nācis ar mani spēlēties. Un redzēju tieši to pašu sajūtu Katrīnas sejas izteiksmē. Aprakstīts tas, protams, vairs tā neizklausās, bet, kad šī doma un sajūta izskrēja man cauri, man palika kauns par sevi. No visas sirds.

Protams, nenotika nekas maģisks un nav tā, ka es tagad esmu visatsaucīgākā mamma, kas visu noliek malā, kad bērns sauc un ar aizrautību uzreiz iemiesojās Olafā vai Skolotājā Gazelē. Dzīve ir un paliek dzīve. Es burkšķu un dusmojos, atlieku spēles, aizsūtu Kati spēlēties vienu pašu. Bet vienmēr, vienmēr, man tajos brīdī kaut kur apziņā ieskanas arī – uzmanīgi, lai viņai vēlāk nav tieši tādi paši atmiņu uzplaiksnījumi.

Es tā uzreiz pa skarbo, bet tam ir arī ļoti skaisti bonusa brīži. Tā pati jau iepriekš pieminētā ciemiņu gaidīšana. Nu tik mīlīgi bija skatīties uz Katrīnu, kas pakāpusies uz krēsla skatās pa logu jau pusstundu, lai gan ciemiņiem jābūt vēl tikai pēc pusstundas. Atceros uzreiz, kā bērnībā nepacietīgi trinos jau iepriekšējā vakarā, pat gāju ātrāk gulēt, jo tad ātrāk pienāks rīts un ciemiņi būs jau klāt. Un no rīta taču vēl jāgaida līdz kādam noteiktam pulksteņa ciparam un centies kaut ko baigi darīt, lai ātrāk paietu laiks, bet viņš iet tik lēēēēni. Un, protams, pēdējā pusstunda stabili pie loga, klasika! Vai līdzīgi ar braukšanu kaut kur, kad jau vakarā dzirdu no Kates mutes to pašu frāzi, ko noteikti miljons reizes dzirdējusi mana mamma no manis:” kā es nevaru sagaidīt to rītu!”. Noslēgumā neliels parenting hack – tas ir labs moments, lai iepītu: “tad ej taču gulēt vienreiz” 😀 #badmomsgoal

“ne tik smukās” emocijas

Es apzināti virsrakstā vārdu “ne tik smukās” ieliku pēdiņās, jo, protams, nevienas emocijas nav nesmukas. It īpaši tās, par kurām es gribu tagad rakstīt. Visas tās ir labas un novērtējamas, jo tas ir brīnišķīgi, ka mums, cilvēkiem, ir dota iespēja just emocijas visplašākajā spektrā un tas mūs padara dzīvus. Tomēr, zinot, ka ir situācijas, kurās nezini, vai vari atļauties justies tā, kā jūties, vai drīksti pateikt, kas īstenībā slēpjas aiz “viss ir labi!”, nolēmu uzrakstīt par savām “nesmukajām” emocijām. Stāsts, protams, pamatā būs par mammām. Ne jau tāpēc, ka tēti vai cilvēki bez bērniem būtu bezjūtīgi, bet tāpēc, ka esmu mamma un es šo esmu izdzīvojusi.

Sajūta, ka gribu šo uzrakstīt, nāca reizē ar kāda drauga jautājumu:”Vai bija kaut kas tāds, kas tevi pārsteidza, kam totāli nebiji gatava, kad piedzima bēbītis?”, es mirkli apdomājos un tad teicu:”Dusmas, es nezināju, ka es varu būt tik dusmīga.” Jo, loģiski spriežot, kā tu vari dusmoties uz kādu, kurš ir tik ļoti nevarīgs un atkarīgs no tevis, kādu, ko tu esi vismaz deviņus mēnešus (realitātē bieži vien daudz ilgāku laiku) nepacietīgi gaidījis, kādu, kuru tu mīli tā, kā nekad nevienu neesi mīlējis. Bet viņš vakarā brēc un kliedz, esi izgājis cauri visus ček-ček, kas ir jāizdara (svētā trīsvienība – sauss pampers, paēdis, pagulējis) un paliec dusmīgs. Sākumā bišķiņ, bet, ja situācija īpaši neuzlabojas, pilnīgi saproti, ko nozīmē teiciens “sakāpj dusmas”, jo beigās ir tā, ka gribās visu mest pa gaisu, tā, ka bēbis ir jāieliek savā gultiņā, lai pēc tam izietu ārā no istabas, paklapētu pa spilveniem, dziļi ieelpotu un ietu atpakaļ. Un nav jau tā, ka, kad izaug bēbis, kaut kas īpaši mainās. Ja vēl neesat pieredzējuši četrgadnieku izgājienus, pēc kuriem principā varētu iet nojaukt kādu māju plikām rokām, tad es varu tikai teikt – the best is yet to come :D. Labā ziņa – kad iemācies atpazīt savas dusmas, vieglāk arī ar viņām tikt galā. Es, piemēram, labi zinu, ka nedrīkstu sev ļaut sākt dusmās domāt “ķēdītē” – kāpēc es esmu šajā situācijā, kas man vēl jāizdara, kad beidzot kādreiz dzīvē bērni arī iemigs, kā es biju ieplānojusi sev plato vakaru u.tml. Tam nav jēga, tas sanikno tikai vairāk. Tā vietā es cenšos noķert pirmo brīdi, kad jūtu – sāku palikt dusmīga un uzreiz, mēģināt nomierināties. Ar visām iespējamām tautas metodēm – dziļi elpojam, izejam atpūsties, domājam labas domas – man pašai tas skan smieklīgi, bet zinu, ka palīdz. Un tajā brīdī atslābt ir daudz vieglāk, nekā tad, kad iekšējais vulkāns jau draud iet pa gaisu.

Tuvojas pats “labākais” laiks gadā, kad visu laiku būs tumšs, auksts un drūms un varu šim kokteilim vēl pievienot nolemtības sajūtu. Es nezināju, ko īsti nozīmē vārds “nolemtība”, līdz vienu dienu, aizvien pirmā bēbīša piedzimšanas emociju un hormonu virpulī, sāku domāt, cik ilgi man tagad būs nemitīgi jāmaina pamperi (mūžīgi..), cik ilgi man vajadzēs naktīs celties (mūžīgi..), cik ilgi manā galvā būs haoss (mūžīgi..), cik ilgi man katru dienu būs stundām jāstaigā ar ratiem (mūžīgi..). Un tās domas, kā smaga sega pār galvu, no kuras nemaz negribās vairs līst laukā. Skaidrs, tā ir nolemtība. Īsais ieteikums – nedomā par to. Garais – nekas no tā nav mūžīgi, tas nu ir fakts. Ar nolemtības sajūtu man palīdz cīnīties “iziešana”, ieplānot kaut ko, kas izjauc ikdienas rutīnu, saņemties un pamainīt dienas plānus. Jo ar nolemtības sajūtu visbiežāk sastopos brīžos, kad uznācis lielais slinkums un ieritinos savā mājā, lai nekas vairāk par piecelšanos/bērnu uzturēšanu dienas gaitās/aiziešanu gulēt nav jādara. Man šķiet, ka tā iet roku rokā ar manu māsu vientulību, par ko jau reiz esmu plaši izrunājusies.

Vēl viens bonuss mazulim ir tas, ka, visticamākais – nemitīgi izjutīsi par kaut ko bailes. Tās pat laikam vairāk ir sajūtas, nevis emocijas, bet tāpat, aktuāli. Bailes, saprātīgos apjomos, jau vēsturiski ir viena ļoti jēdzīga sajūta, jo bieži vien nodrošina izdzīvošanu. Bet, tā kā bailes šķietami nekādā ziņā nepiemīt cilvēkiem līdz apmēram trīs gadu vecumam, tad tās bonusā tiek vecākiem. Man ir aizdomas, ka pirmos divus, trīs dzīves gadus katra mazuļa mērķis ir nodarīt kaut ko sev pāri – rāpties, līst, pagaršot, krist un tā tālāk. Bille, piemēram, reiz izrāva datora lādētāju, sāka to zelēt (iespraustu kontaktligzdā), kad to uzreiz atņēmu, viņa apvainojās, uzlīda uz dīvāna atzveltnes un sāka vienkārši brīvajā kritienā uz muguras krist atpakaļ dīvānā. Welcome to my life! Un tas ir tikai runājot par fiziskām lietām. Tad tev ir bail, vai bēbis neguļ par daudz, vai neguļ par maz, vai mazajam bērnudārzā neviens nedara pāri, vai viņš ir gana atpūties, vai ir gana pagulējis, vai ir gana dabūjis svaigu gaisu, vai nav nosalis, vai neesi visu sačakarējusi jau saknē. Precīzāk pat – bail, ka JAU ESI visu sačakarējusi jau saknē. Un to, ka tā nav, uzzināt ātrāk, kā pēc gadiem 25, nav iespējams..Vismaz es kaut cik sakarīgs cilvēks paliku ap to vecumu.

Nu lūk, mani, sagaidot bērnus un dāvanā arī tad šos dīvainos emocionālos stāvokļus, tie pārsteidza, bet nav taču nekāda vaina arī visām šīm sajūtām, ne? Lai dzīve dažādāka un labāk var novērtēt gaišos un foršos brīžus, kas pilnīgi noteikti ir izteiktā vairākumā! Es vismaz ceru, ka tā domā lielākā daļa, kas šo izlasīja, un es vienīgā esmu atkal pārāk daudz aizdomājusies un visu sarežģījusi.

Categories Bez tēmas

Brīnumbēbīša gads

20170921_090715Pēdējās nedēļas daudz domāju par pēdējiem 12 mēnešiem, Billes pirmo gadu – kā tas mums pagājis, ko devis, ko mainījis. Varu teikt uzreiz – ļoti daudz! Vienu vakaru aizdomājos, ka zinu, kā varētu noraksturot Billīti manā dzīvē. Bille ir mana sirdsapziņa. Tā, kas liek gribēt, lai visa pasaule paliek labāka, lai pati es palieku labāka, daru labākas lietas, domāju labākas domas. Jo neko mazāk viņa nav pelnījusi. Šis gads, man šķiet, ienesis tik daudz prieka un miera mūsos. Nezinu, vai tādēļ, ka pirms tam ikdienas harmoniju bija tik grūti izbaudīt, vai pietrūka vēl kas, bet līdz ar Billes ienākšanu mūsu ģimenē, es tiešām, gluži gan kā man jau iepriekš citi teica, atradu pilnīgi jaunu prizmu, kā paskatīties uz mums un man ļoti patīk tas, ko tur ieraudzīju.

Bille pelnījusi tik daudz “paldies” no mums visiem – paldies, ka mūs izvēlējies, paldies, ka biji tik mierīgs zīdainītis, lai man pietiktu laika un spēka gan tev, gan lielajai māsai, paldies, ka esi guļava un īsti neiepazinu neizgulēšanas nogurumu, paldies, ka vienmēr esi gatava “pasisties” man padusē un iet, kur eju es, paldies, ka palīdzēji vairākām manām draudzībām pāraugt citā līmenī, paldies, ka iemācīji man, cik svarīgi būt priecīgai, paldies, ka esi ik dienu prieka un smieklu avots mums visiem, paldies, ka jau tagad tik ļoti mīli savu lielo māsu un ar šādiem paldies es varētu turpināt teju bezgalīgi.

billei 0Es negribu tikt nomētāta ar interneta akmeņiem, bet domājot par pagājušajiem 12 mēnešiem, man gribās teikt, ka mums bija viegls gads – ar savām problēmām, saviem bēdīgākiem brīžiem, bet tam visam pāri tāds netverams vieglums, ka ir tik labi. Bille ir labi gulējusi, labi ēdusi, labi augusi visu šo laiku, nesagādājot man nekādas galvassāpes par šiem jautājumiem. Protams, mēs labi arī zinām, ko nozīmē labu laiku brēcošs bēbis, nevarēšana iemidzināt, apnikums, ka visu laiku grib pa rokām, bet beigās, savelkot to sauso kopsavilkumu, tāpat viss ir ar plusa zīmi. Iespējams, tas ir otrā bērna bonuss – ar to mierīgo attieksmi ir daudz vieglāk uz visu paskatīties kā piedzīvojumu un skaidrs, ka katri niķi reiz beigsies. Kad vakarā viens četrgadnieks tev skaidri pasaka – mammīt, es tevi tik ļoti mīlu, ir daudz vieglāk pārdzīvot viengadnieka niķus, zinot, ka pienāks arī ar viņu šāds vakars.

Par tehniskiem jautājumiem – Bille savu divpadsmito mēnesi gan izbaudīja lēnām un

billei 4

nesteidzoties, īpaši neizvēršoties ar jaunu lietu mācīšanos, bet toties ļoti aktīvi piekopj jau esošās prasmes un atrast viņu uz dīvāna atzveltnes man pat vairs nav pārsteigums. Tāpat kā pakāpušos uz māsas “zviedru sienas”. Vai uzrāpušos uz kāda atstāta zemā krēsliņa. Runāšana gan ir kļuvusi krietni artikulēta un ar tādu izteiksmi, ka mēs perfekti saprotam, kādas emocijas tiek mums novadītas. Aizvien labi ēd, labi guļ, labi dzīvo!

Abas ar Katrīnu viņas ir vienkārši brīnišķīgas māsas, kur noteikti liels ir arī Katrīnas nopelns, spējot būt tik miermīlīgai ar pēkšņo uzmanības atņēmēju. Nu jau viņas ir īstas draudzenes, kas gan kopā spēlējas, gan, protams, reizēm arī izkaujas. Tā kā nupat Bille jau spēj arī pati diezgan labi aizstāvēties, man pat īsti nav jāiejaucas. Ja nu dažreiz jāglābj Kate, kam virsū uzmetusies Bille un kož viņai vēderā!

Un tagad mans jubilārs guļ savu pēcpusdienas miegu, es sentimentāli rakstu un domāju, cik labi, ka ir tāds laiks dzīvē, kad vari skaidri un gaiši pateikt, ka esi laimīgs, jo tieši tā arī ir! Paldies, Billīt, tev par to un jau ar nepacietību gaidu mūsu tālākos piedzīvojumus!

Categories Bez tēmas

Billes satikšana

Nākamnedēļ Billei gads. Bet man aizvien spilgtā atmiņā ir tā rudenīgā, siltā diena, kad viņa piedzima. Billes piedzimšanas stāstu glabāju sevī jau ilgi un ik pa laikam šķiet – ir īstais brīdis to uzrakstīt. Bet vienmēr kaut kā pārdomāju, jo domas nav skaidras, jo pie sevis izklausās pēc žēlošanās, jo īsti nezinu, ko gribu ar to pateikt, jo.. bet tādus “jo” var meklēt ilgi un daudz, toties nedēļa pirms dzimšanas dienas – pavisam zīmīgs brīdis, lai beidzot uzrakstītu. Jo izstāstīt es gribu – tas taču tomēr bija Notikums!

PROLOGS

Pagājušajā gadā 22.septembris bija ceturdiena, silta un saulaina. Bille man vēderā dzīvojās jau nedēļu pāri noliktajam datumam, bet tas īpaši nesatrauca ne mani, ne ārsti – jo tieši tāpat arī Katrīna nodzīvoja desmit dienas ar uzviju. No dzemdībām nebaidījos, jo mana pirmā pieredze bija ļoti laba – ātri un (nosacīti) viegli, nepilnu trīs stundu laikā Katrīna bija klāt, zināju, ka kontrakcijas nav nekas nepārdzīvojams un man paveicies, ka tās nav neizturami sāpīgas – grūti būs, bet, ja jau uzreiz pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka varētu kaut uzreiz vēlreiz – tad, ko tur bīties? Turklāt apkārt pēdējā laikā tik dzirdams no pieredzēm – otrie mazie kā korķis no šampānieša pudeles šaujas laukā. Tad nu mana vienīgā problēma laikam būs – kā laikā paspēt uz Dzemdību namu, lai dzimšanas vietas ierakstā nav Vanšu tilts.

NEKAS NEBŪS KĀ PLĀNOTS

DSC_0006Tā nu dzīvoju dienu pēc dienas, gaidīdama un ceturtdienā devos uz “toņu” klausīšanos, kas arī bija jau pazīstama lieta no Katrīnas gaidīšanas laika. Trolejbusā braucot, vēl domāju, ko vajadzētu nedēļas nogalē pasākt, lai izstaidzinātu bēbi ārā. Tomēr, toņu klausīšanās laikā jutu, ka kaut kas nebūs – ik pa laikam man lika pagriezties, stellēja aparātu visādi, rakstīja un rakstīja, līdz beidzot māsiņa aizdevās pasaukt manu dakteri, kas ienāca, paskatījās ierakstu un teica – jābrauc uz Dzemdību namu, neizskatās tik labi, kā vajadzētu un pienācis laiks bēbim nākt pasaulē. Teicu, ka varbūt varu vispirms aizbraukt pakaļ mantām, bet nē – labāk zvanīt vīram, lai ved uz DzN taisnā ceļā.

Pēc apmēram pusstundas (pa ceļam izraudājusies) ierakstījos Dzemdību namā, kur mani uzņēma teju atplestām rokām un vēlreiz izklausījās toņus, mani nedaudz nomierinot, ka nav tik traki, viss būs kārtībā un gaidām bēbīti. Labākais pārsteigums sekoja pēc tam. Pārbaudes laikā no dakteres atskan izbrīnīts:”bet jums taču tas bērniņš ir ar dupsi pa priekšu??”; kam sekoja mans:”Koaaaaa?!?”. Pārsteigums milzīgs, jo pirms nedēļas USG laikā abas ar dakteri priecājāmies, cik jauki bēbis ar pieri pret iegurni jau smuki piespiedies. Nope, Billei citi plāni! Jāatzīst, ka mani īpaši tas nesajūsmināja, bet – kas jādara, jādara. Man bija brīnišķīga vecmāte, kas iedrošināja – kopīgi tiksim ar visu galā, turklāt, otrais bērniņš un pirmās dzemdības nav bijušas smagas, mierīgi un pacietīgi izdabūsim viņu ārā arī šādi! Super, dzīvojamies pa palātu, īpaši neiespringdami, pa brīdim ir mazas kontrakcijas, bet ne ļoti regulāras, sāpīgi arī nav, bet esmu sapratusi, ka man tas nav rādītājs. Klausāmies ik pa laikam sirdstoņus, kas tomēr atkal sāk īsti nepatikt – izskatās, ka Bille izdomājusi pagulēt vai vismaz iegrimt diezgan kārtīgā čillā, 20160925_120018nevis nodarboties ar dzimšanu. Vienojamies, ka mēģināsim nedaudz stimulēt, man ieliek katetru un pagriež vaļā – ar vecmāti nosmejos, ka jūtos kā Bada spēlēs, kad dalībniekus laiž augšā uz laukuma un atpakaļceļa vairs nav. Gaidām. Gaidām. Gaidām. Domāju, ka sāku just stiprākas kontrakcijas un ceru, ka tas nav placebo efekts. Ienāk vecmāte, pačeko toņus un saka, lai mēģinām Billi noturēt nomodā, šī pavisam atslābusi. Staigāju, dziedu, staipos, dīdos, runājos – neguli bērniņ, jādzimst taču! Negribu, lai šis ievelkas līdz naktij. Neticami, ka pagājušas jau astoņas stundas, kā pavisam mierīga izbraucu no mājām, diena ir sagriezusies kājām gaisā un kontrole ir ārā no manām rokām, Bille visu dara kā grib. Tomēr toņi padara vecmāti aizvien bažīgāku, ap sešiem atnāk daktere un jautā – varbūt vēlos epidurālo anestēziju, kas man pienākas bez maksas, tā kā bēbis tūpļa guļā un varētu palīdzēt arī atslābt muskuļiem un varbūt dzemdības turpinātu progresēt. Konsultējos ar vecmāti un nolemju tomēr neizmantot šo iespēju, jo – johaidī, man taču nekas nesāp vēl pa īstam un tik spilgti atceros to skaidrības mirkli, kad dzima Katrīna un viss notika un gribu to sajust vēlreiz! Astoņos daktere nāk atkal – pēc pārbaudes secina, ka nekas mainījies nav, bēbis aizvien pat vēl negrasās dzimt, tomēr toņi liek domāt, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Gatavosimies ķeizaram. KO???????????? Tas bija scenārijs, kam es nebiju gatava nevienā brīdī visā šajā procesā. Te ir vieta kādiem miljons komplimentiem vecmātei, kas vispirms ļāva man izraudāties (..atkal) un tad atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, kas vēl paspēja ienākt prātā, izstāstīja visu par procesu un mierināja – tas taču nekas, galvenais, lai bērniņš nāk pasaulē. Ok, galvenais, lai bērniņam viss labi un guļos uz ratiņ-gultas.

OPERĀCIJA

Tāpat neko īsti nesaprotu un vecmāte stumj mani uz operāciju bloku – atkal kā seriālā, 20160923_134013sajūta arī, ka visu vēroju no malas. Aizstumjamies uz operāciju zāli, tur jau komanda priekšā un, lūdzu – te jūsu “galds”! Šprice mugurā. Par laimi tik ātri, ka pat nepaspēju sākt domāt, kā tas būs, jo, skatoties seriālus, šajos brīžos vienmēr novēršos, liekas briesmīgi. Tagad pielikšu jums ledu, sakiet, vai jūtiet? Nezinu. Tagad jūtiet? Laikam nē.. Un ceru, ka tiešām nejūtu, jo droši vien nebūtu patīkami sajust skalpeli uz vēdera. Aiziet, laiks piedzimt bērniņam. Operācija ļoti īsa un ātra, fonā mani novēro anestezalogs, divas ārstes ver vaļā vēderu, man priekšā aizkars, sāpēt nekas nesāp, tikai beigās jūtu, kā ļoti tiek kustināts vēders, bet ne kā sāpes, vienkārši jūtu. Nepaiet ne mirklis un gaisā izskan Billes pirmais kliedziens. Un dakteru priecīgs – oi, kāda varena meitene! Man asaras. Vecmāte, kā solījusi, pieliek Billīti man pie sejas, es fiksi sabučoju un mazo aiznes atpakaļ uz dzemdību palātu, kur Billi jau sagaida tētis, kam šoreiz pirmajam tiek meita uz vēdera. Jānis pēc tam to nepilno pusstundu, ko pavadīja gaidot palātā, raksturoja – kā Doktorā Hausā (iespējams, mums jāsāk mazāk skatīties seriāli). Seko sirreālākais dienas brīdis, jo man tikko ir piedzimis bērns, bet es viena guļu uz operāciju galda, kamēr dakteres, tērzēdamas par bērnu atgriešanos skolā, tīra manu dzemdi un šuj mani ciet. Pēc tam seko atgūšanās citā telpā – jāsagaida, kad iziet narkoze un varu pakustināt kājas. Aptuveni divas stundas. Man realitātē – trīs ar pusi. Tomēr apmēram 30 minūtes pēc operācijas vecmāte, lai gan teorētiski tas nav atļauts, atnes man Billi, samīļot un pabarot. Par šo es viņai laikam vienmēr būšu pateicīga! Kad Bille paēdusi, viņu atkal aiznes un es nemitīgi cenšos kustināt kāju pirkstus, jo zinu, kad tikšu savā palātā, tikšu arī pie Billes. Ap pusnakti beidzot varu doties uz palātu, kur man atnes mazo un saka, lai, kad sāk nākt miegs, dodu ziņu, viņa paņems Billi. Es, protams, domāju, ka man vispār nekad nenāks miegs, tomēr pēc kādas stundas saprotu, ka nespēju acis noturēt vaļā, tāpēc pasaucu māsiņu, kas mani uzreiz arī nomierina, ka sešos nāks mani pārbaudīt un tad arī uzreiz atnesīs bērniņu, lai es paguļu un atpūšos. Sekoja, iespējams, tukšākā nakts manā dzīvē, jo īsti pagulēt nevarēju, katras dzirdētās bērna raudas man šķita kā mana bērna raudas – šaustu sevi, ka nespēju tās atpazīst, jo reāli esmu viņu turējusi rokās maksimums pāris stundas. Laika izjūta nav, telefons ir kaut kur somā, visticamāk izlādējies, piecelties es nevaru un stundas rit tik lēni. Palātas kaimiņienes mazulis raud un es viņam līdzi, tikai krietni klusāk.

DZĪVE PĒC TAM

20160926_132903Māsiņa ienāk, iedod pretsāpju zāles un es domāju, pie velna, diez, kā sāpēs tad, kad zāles būs izgājušas…Saka, lai mēģinu celties kājās, pastaigāt. Man gan ir tikai viens jautājums – kad man atnesīs meitiņu? Tūliņ, lai tikai mēģinu piecelties. Vēl bišķiņ un man atnes atkal Billi, kad pēc brīža ienāk paprasīt, vai viss kārtībā un nevajag atkal aiznest viņu pie bērnu māsiņām, saku, ka vairs neatdošu. Tā esot laba zīme, bet, ja jūtu, ka paliek par grūtu, lai tik saucot viņu. Man patrāpījās tikai ļoti jaukas māsiņas, visas dienas! Tā arī vairāk neizlaidu Billi no acīm, lai gan, jāatzīst, fiziski pirmās dienas bija ļoti, ļoti grūti. Ne salīdzināt, kā bija ar Katrīnu, kad otrā rītā gribēju mājās. Te es otrā rītā knapi fiziski piecelties varēju, katra kustība šķita tik sāpīga, it īpaši – piecelšanās kājās.

Sākumā man šķita, ka es nekad mūžā vairs nejutīšos kā normāls cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka šī bija mana pirmā pieredze ar nopietnu operāciju, anestēziju un atkopšanos pēc tam. Taisnības labad jāsaka, ka rēta man sadzija ļoti ātri un labi, arī lielākā daļa pretsāpju līdzekļu palika atvilktnē, jo nu nebija TIK traki, bet salīdzinot ar pašsajūtu pēc Katrīnas dzemdībām, man likās, ka pasaule ir sabrukusi. Vēl viens blakusefekts – pēc operācijas nācās Dzemdību namā uzturēties ilgāk, lai gan iepriekš biju izsapņojusi, kā teju nākamajā dienā mani laidīs mājās. Paliku tur četras dienas un pēdējā gribējās rāpot pa sienām un jau ar asarām acīs gāju prasīt dežūrārstēm, kad mūs laidīs mājās. Likās, ka mājās viss būs vieglāk. Īstenībā jau nebija, jo vēl varētu divas lapas piedrukāt ar to, kā “nenesiet neko smagāku par mazo” realitātē izskatās, dzīvojot piektajā stāvā bez lifta un paliekot dažas dienas vienai ar abām meitenēm, vienlaikus nezin’ kāpēc (tā es tagad domāju) uzskatot, ka ir nenormāli svarīgi neko neizjaukt Katrīnas ritmā un jau nedēļu pēc dzemdībām vedot viņu uz/no bērnudārza, uz dejošanu ar Billi padusē. Nekas, iemācījos ratus stiept tika ar roku, nevis vēdera muskuļiem (jo tādi vienkārši nepastāvēja).

EPILOGS

DSC_0012Man šķita, ka es katru dienu domāšu par to, kāpēc tā sanāca, kāpēc man otrās dzemdības negāja pa gludu diedziņu kā pirmās, kāpēc…Realitātē – ikdiena pārņem tik strauji un saproti, ka tam nemaz nav nozīme, lai arī cik klišejiski tas neskan, bet patiešām – galvenais, ka visi ir veseli. Es gan vairs nelasu nekādus rakstus par to, kāpēc ķeizars ir slikti, kā tas ietekmē bērnu utt., pat, ja pēc Katrīnas dzemdībām, atzīšos, dažreiz palasīju, lai uzsistu sev uz pleca un nodomātu, o, cik labi, ka man gan par to nav jādomā. Kā saka, pasaule ir apaļa.. Izgāju cauri vairākiem posmiem, domājot par savu šo dzemdību pieredzi – pašpārmetumiem, gribēšanu pažēloties, dusmīgu aizvainojumu katru reizi, kad kaut kur pieminēts, cik ķeizargriezieni ir slikti, vēlmi sevi attaisnot. Ilgi jutos vīlusies, ka man ir atņemta otro dzemdību pieredze, man taču pat īsti nekas nesāpēja un kur vēl tā brīnišķīgā sajūta, kad tu izspied to savu bēbīti un viņu tādu slapju un siltu uzliek uz krūtīm, tu sabučo viņu īsti nemācēdama, vīrs sabučo tevi un pasaule ir vesela! Līdz vienu dienu pēkšņi iedomājos – bet tas taču ir tikai fakts, Bille piedzima ar ķeizargriezienu, tāds pats, kā – Katrīna piedzima dabīgās dzemdībās, mani sauc Māra, zāle ir zaļa. Fakti, kam nozīmi piešķiram tikai mēs paši. Galu galā – man piedzima meita! Otrā meita! Un dienas beigās tas ir viens no retajiem faktiem, kam vispār ir kāda nozīme.

P.S.

Gadījumā, ja kāds šeit starp rindām izlasa pārmetumu ārstiem, kas bija man blakus, tāds tur ne mazākā mērā nav paslēpts – es visā šajā procesā pilnībā uzticējos man apkārt esošajam personālām un aizvien uzskatu, ka kopā mēs izdarījām visu tieši tā, kā vajadzēja.