Karsti un asi – halapenjo piparu uzkoda

Mums ģimenē ir viena ļoti, ļoti iemīļota uzkoda, ko gatavojam reti un varbūt tieši tāpēc tā šķiet tāds gardums. Tiešām asa, pilnībā neveselīga un grēcīga, bet tik ļoti laba, ka attaisno visu iepriekš minēto! Jānis bija sestdien, kamēr mēs ar Katrīnu plezīrojam Liepājā, aizdevies uz Kalnciema ielas tirdziņu, kur tirgojās arī mums līdz šim nezināmie Burkas & Ledus, kam piedāvājumā arī ļoti skaisti, stingri un, man šķiet, lieli halapenjo pipari. Tā nu daži no tiem atkļuva arī līdz mūsu ledusskapim. Un vakar, pēc pirmās dienas bērnudārzā, Katrīna aizmiga tik agri, ka vecākiem vienkārši pienācās platais vakars ar ceptiem halapenjo! Man šķiet, ka pirmo reizi šo recepti gatavojām, iedvesmojoties no Ilzes Absolūts Ēd bloga receptes, bet man šodien neizdevās oriģinālo recepti atrast, tad nu dalos ar to, ko esam laika gaitā no tās atvasinājuši.

Nepieciešams: 8 halapenjo pipari, 200 g paciņa svaigais siers un viens gabaliņš (arī ~200 g) Brī siera, garšīgi cīsiņi (ideāli 16 gb, bet es ņemu vienkārši 400 g iepakojumu un tad mazākajos pipariņos lieku iekšā uz pusēm pārgrieztu cīsiņu), 16 bekona šķēlītes. (OMG, mēs to visu gandrīz vakar divatā arī apēdām!!!)

20160822_202515-1

Process: Pārgriež uz pusēm halapenjo, iztīra sēkliņas (to noteikti dara ar cimdiem rokās, kad pirmo reizi likās, kas tad tur tik ass var būt – divas dienas staigāju jūtīgiem pirkstiem). Katru pipara pusi piekrāmē ar svaigo sieru vai ieliek atbilstoša izmēra brī siera šķēli/nūjiņu, pa virsu uzliek cīsiņu un aptin bekona šķēli, tā, lai tās gali ir apakšā piparam. Ja šķiet, ka nepieciešams, cauri izdur zobu bakstāmo kociņu, lai stingrāk turas kopā. Cep cepeškrāsnī, aptuveni 15-20 minūtes, kamēr pipari palikuši tādi diezgan mīksti. Man labāk patika klasiskā versija, ar svaigo sieru, kā arī ierasti gatavojam. Šoreiz eksperimentējām arī ar brī sieru, kas nebija slikti, bet mana sirds tomēr šajā receptē pieder svaigajam sieram.

20160822_213032-1

Patiesībā tagad domāju, ka iepriekš to noteikti ēdu, piedzerot klāt alu, bet alu neesmu dzērusi nu jau gandrīz 9 mēnešus noteikti😀. Vakar sākumā domāju drošības pēc tikai nogaršošu, jo google neko uz jautājumu – “vai asi ēdieni var izraisīt dzemdības?” neatbildēja, bet sākot ēst, nevarēju apstāties. Tagad varu arī atbildēt – nē, vismaz ~ 7 šādu pusīšu apēšana neizsauc dzemdības. Bet, tā kā alu uzdzert nevarēju, atklāju, ka ļoti labi var ēst, uzkožot pa brīdim virsū nedaudz rupjmaizi, kas to asumu noņem nost:).

Iepriekš parasti halapenjo pirkām Rimi, kur tie dažkārt parādās nelielos iepakojumos, pa diviem, trim gabaliem vienā. Tie gan ir krietni mazāki un ar trim paciņām (t.i. 6-9 pipariņi) pietiek tā pašiem uzkost vakarā, ja taisa, kad nāk ciemiņi, tad tas daudzums ir tikai nogaršošanai. Savukārt šie halapenjo bija krietni lielāki, mēs gan tāpat vakara gaitā lielāko daļu noēdām divatā, bet vēl četras pusītes stāv ledusskapī un kārdina. Bet neko citu arī vakar neēdām, tā kā šādu porciju noteikti var taisīt kā uzkodu ballītē un katrs dabūs nogaršot.

Kraukšķīgās kabaču šķēlītes

Pagājušajā nedēļā ar Katrīnu manas mammas kompānijā dzīvojāmies Liepājā un man bija iespēja krietni atpūsties no ēst gatavošanas, savukārt Katrīnai – iespēja izbaudīt ēdienus, ko es parasti īpaši negatavoju. Un šīs vasaras pēkšņi nezin kāpēc cimperlīgais ēdājs pavisam pārvērtās. Vai nu tādēļ, ka es gatavoju pārāk “samudrītus” ēdienus, pie visa pierasts vai kas, bet omes gatavoto klimpiņzupu, ķīseļu, kabaču, sviesta pupiņu utt. priekšā Katrīna bija bezspēcīga un nereti pat ķērās pie otras porcijas (jāatzīst gan, ka es arī):)

Šodien, kad man ir pirmā diena vienai mājās un gribējās pusdienas, sapratu, ka jāsacep kabacis tā, kā mamma rādījusi un, kad ēdu, sapratu – jāpadalās arī ar recepti, kas atkal lieliski iederas slinko recepšu kategorijā. Iespējams tā ir jau kāda ļoti zināma klasika, bet es biju palaidusi garām un kabaču laikā papildus receptes noder vienmēr.

20160822_143534.jpg

Vajadzēs: vienu nelielu kabaci, olu, nedaudz miltus (es gribēju likt pilngraudu, bet atvaļinājuma laikā ballīte bijusi arī pārtikas kodēm manā virtuvē), linsēklas, sezama sēklas, klijas, sāli, vēl arī eļļu cepšanai. Mērcītei – 1:1 grieķu jogurtu un skābo krējumu, pēc gaumes ķiploku un dilles.

Process: plānās šķēlītēs (~2-3 mm) sagriež kabaci, sakuļ bļodiņā olu, citā traukā sajauc miltus ar sēkliņām, klijām, sāli (es liku tādas sēklas, kas man bija mājās, te droši var eksperimentēt). Cep uz pannas eļļā, kabača šķēlīti vispirms apvārtot olā, tad miltu-sēklu maisījumā, kamēr paliek zeltaini brūni. Man šķiet, ka receptes noslēpums ir plānās kabača šķēlītes, kas ļoti ātri ir gatavas un panējums neapdeg, bet ir forši kraukšķīgs. Ēd ar mērcīti, ko pagatavo, sajaucot krējumu ar grieķu jogurtu, piespiež ķiploku un dilles.

Ļoti gardi gan silti, gan auksti (ja tiešām kāds paliek pāri).

Rudenīgā puķkāpostu-turku zirņu biezzupa

Līdz ar augustu nemanāmi piezagušās it kā saulainās, bet vēsās dienas, kas tā vien liek domāt par rudens tuvumu. Man viena no pazīmēm, ka tuvojas rudens ir – sāk kāroties tā sauktos “comfort food”, it īpaši – bagātīgas, sātīgas biezzupas. Piemājās tirdziņā vakar pamanīju smukus puķkāpostus un daudz nebija jādomā, lai pusdienās nolemtu izvārīt puķkāpostu biezzupu. Lai gan man šķiet, ka praktiski jebkuras biezzupas garšu ļoti uzlabo, ja dārzeņus cep cepeškrāsnī, nevis vāra, lielākoties noslinkoju un to nedaru. Tomēr pie šīs receptes cieši iesaku tomēr vispirms iedarbināt cepeškrāsni. Un droši vien jau arī laika ziņā tas neko nemaina, tik vien kā vēl viena panna, kas jāmazgā (kas gan nav sīkums😀 ).

Bet par recepti! Būs nepieciešams:

1 liels puķkāposts, burciņa ar konservētiem turku zirņiem (kur paši zirņi ir 400 g), 3 kartupeļi, 5-6 daiviņas ķiploka, paciņa saldā krējuma, 1 l dārzeņu buljons, eļļa, sāls, pipari, paprikas pulveris, pēc vēlmes – čili pārslas, pasniegšanai arī zilo sieru un valriekstus (bez kā var iztikt).

20160810_140524-1.jpg

Pagatavošana:

Sadala nelielos gabalos puķkāpostus, samaisa lielā bļodā ar noskalotiem turku zirņiem, pievieno nomizotas ķiploka daiviņas, eļļu, sāli, paprikas pulveri un liek krāsnī cepties uz aptuveni 30 min (kamēr mīksts puķkāposts).

Tikmēr nomizo un sagriež nelielos kubiņos kartupeļus, tos vispirms katlā nelielā eļļas daudzumā apcep, pievieno piparus un pārlej ar buljonu, lai vārās, kamēr mīksti un šķīst ārā. Principā man reizē bija gatavi gan produkti cepeškrāsnī, gan kartupeļi. Tad ņem nost no uguns kartupeļus ar visu buljonu, pievieno puķkāpostus ar turku zirņiem (pirms tam no šī maisījuma nedaudz noņem nost, pasniegšanai) un kārtīgi sablendē. Pievieno saldo krējumu, skatās pēc konsistences, vai nevajag vēl pieliet ūdeni vai buljonu (tas gaumes jautājums) un vēlreiz zupu uzsilda, līdz uzmet burbuli.

Pasniedzot, pa virsu uzliek pāris izceptās puķkāposta rozetes, turku zirņus, uzkaisa čili pārslas, piedrupina zilo sieru un valriekstus. Ēd un priecājas!

Katrīna sākumā atteicās ēst, noliku bļodiņu priekšā, lai tad nu izdomā, vai tiešām negrib un ar vienu aci skatījos, kā sākumā bišķiņ iemērca pirksta galiņu, pagaršoja, tad riktīgi ar pirkstu bļodā un gardi nolaizīja, pēc tam arī ķeroties pie karotes. Garšo labāk, kā izskatās!

Laivojam?! Laivojam!!

Laivojam?! Laivojam!! Apmēram šādi izklausījās mana un māsas saruna pagājušās nedēļas ceturtdienā, kad viņa zvanīja ar piedāvājumu laivot un mēs, ilgi nedomādami, teicām – kāpēc gan ne, laižam! Kā zināms, fiksās idejas ir tās labākās un šis nebija izņēmums. Ņemot vērā dažus apstākļus (braucienā piedalās aktīvs trīsgadnieks un grūtniece 8.mēnesī), izvēlējāmies gumijas laivas un ieplānots tika pavisam mierīgs brauciens klasiskā maršrutā – pa Gauju no Cēsīm uz Siguldu, 39 km, divas dienas. Četras dienas pēc idejas uzvirmošanas gaisā sēdējām laivā uz upes:).

 

20160719_100334.jpgJau kādu laiku biju gribējusi izmēģināt laivošanu ar Katrīnu, jāatzīst, bija daudz vieglāk un mierīgāk nekā biju iedomājusies. Viņai ļoti nepatīk vilkt mugurā jebko, ko nav pati izvēlējusies vai īsti nesaprot jēgu, bet puisis pie laivu un drošības vestu dalīšanas tik priecīgi un pozitīvi viņai piedāvāja piemērīt vestes, izvēlēties, kas labāk der un turklāt – parādīja, tām ir švilpīte, ka vispār nebija diskusiju par to, vai vestei jābūt. Gluži pretēji, vilka ar lielāko prieku un staipīja līdzi.

DSC_0018 (1)

DSC_0085 (1)

Pirmajā dienā mums nebija gluži noveicies ar laiku, jo ik pa brīdim lija, dažbrīd pat pēkšņs stiprs gāziens upes vidū, kad paspēju tikai uzraut lietusmēteli Katrīnai un sapratu, ka man pašai vairs nav jēgas to darīt, jo jau esmu izmirkusi. Tomēr pa vidu atkal saule un silts vējš visu izžāvēja. Bet nu neliekuļošu, bišķiņ jau laikapstākļi tajā dienā nokaitināja. Skatoties pozitīvi – Katrīnai gan par tiem bija vienalga, lietusmētelis mugurā un varēja i pīles barot (kas, man šķiet, tajā maršruta speciāli dežurē), i paspēlēties ar līdzi paņemtajām mantām, i pagulēt pusdienlaiku un, protams, neiztrūkstošais teksts apmēram ik pa stundai “man gribās kaut ko ieēst!”. Laba apetīte brīvā dabā😀.

DSC_0077

Pēc vienas lielās lietusgāzes piestājām paēst pusdienas, kur arī iztīrījām un izslaucījām laivas, izžāvējāmies paši un kārtīgi pieēdāmies. Un pēc tam debesis mūs bišķiņ palutināja, jo līdz naktsmītnēm aizairējāmies bez slapjuma, neskatoties uz draudīgo melnumu, kas sekoja līdzi.

20160719_183559

Vienīgais, kas Katrīnai nepatika – seklās vietas, kur virs akmeņiem veidojas krāces. Bet tur mēs paši vainīgi, jo pie pirmās tādas vietas abās laivās sākās vispārējs – oo, aaa, ko tagad darīsim, aa, man bail; kā rezultātā, Katrīna satraucās un sāka protestēt, ka negrib braukt. Turpmāk pirms katras tādas vietas centos visus pierunāt izturēties maksimāli mierīgi, bet nu tāpat, kā priekšā bija vairāk vilnīši, tā Katrīna teica, ka pa krācēm (starp citu, brauciens arī lielisks vārdu krājuma papildināšanai!) negribot braukt. Otrā dienā izšmaucu, stāstot, ka vilnīši no vēja, nevis akmeņiem.

20160720_102859

Vispār šāds brauciens trīsgadniekam īstenībā ir pārsteigumiem un notikumiem pilns, tāpēc īpaši par izklaidēm pat nebija jādomā – pa ceļam ieži, kuros dzīvo putniņi, alas, kurās var ierāpties, naktsmītnē bija jāvāc zari iekuriem, jāskatās pilnmēness atspulgs upē, jādomā par ežiem mežā, jāpēta sēnes un pati kulminācija – jāguļ teltī jeb štābiņā, kā to sauca Katrīna. Tik labs miegs pat man nebija sen bijis – turpat blakus čalo upe, silts, foršs, ciets pamats zem muguras. Iepriekš baidījos, kā jutīsies mana grūtnieces mugura pēc nakts teltī – lieki biju satrauksies, jo tā bija man reāli pateicīga nākamajā rītā!

DSC_0197

Nu, un otrā diena vispār bija pilnīgs plezīrs! Visu dienu saule, silts, mierīgs, tāda bauda braukt. Tā kā man jāairē nebija, izgūlos laivas vidū un baudīju dienu. Katrīna lielāko dienas daļu pavadīja otrā laivā ar Zani un Raivi un es redzēju vismaz trīs sapnīšus… Katrīna pēc brauciena bija pārlaimīga un, braucot mājās, jautāja, vai rīt mēs atkal visi laivosim.

DSC_0326

Visas lietas, kas mani satrauca, pašas kaut kā dabiski atrisinājās – pusdienlaikus viņa laivā vienkārši aizmiga pāris minūšu laikā, ieritinoties klēpī/azotē, ar vestes valkāšanu problēmu nebija, ūdenī lekt negribēja un laivā sēdēja labprātīgi.

20160719_182029

DSC_0306

Lai nenogurtu, centāmies arī bieži vien izkāpt krastā, lai izlocītu kājas, papeldētos, atpūstos un pamainītu vidi. Izstaipīšanās un izlocīšanās nāca par labu arī man, lai gan pirms tam biju iedomājusies, ka ar vēderu nosēdēt visu dienu laivā būs daudz grūtāk. Beigās viss bija tik forši, ka mierīgi varētu braukt vēlreiz!

DSC_0036 (2)

Lietas, par ko parūpējos:

Protams, gana daudz drēbju kārtas, tai skaitā ūdensnecaurlaidīgas, kas mums noderēja jo īpaši, ņemot vērā pirmās dienas lietu. Padomāt arī par silto kārtu (labāk divām), jo vēss paliek, kad līst lietus un tad tomēr bikses, piemēram, samirkst un es no pieredzes zinu, ka pēc laivošanas slapjumā, nav nekā patīkamāka, kā uzvilkt sausas bikses. Neliedzu šo sajūtu arī savam bērnam:)

DSC_0088 (1)

Paņemt dažādas uzkodas (Katrīnai šobrīd mīļāka atbilde uz jautājumu, vai gribi ieēst to un to; ir – nē, kaut ko citu! Ir labi, ja opcijas neizbeidzas pārāk strauji) – man, neskaitot ēdienreizēs plānoto, bija saceptas tostermaizes, RIMI nopērkamie I love Eco smūtiji, riekstu un žāvētu augļu maisījums, siera nūjiņas, āboli un gurķi. Apzināti neņēmu cepumus vai ko tādu, jo loģiski, ka tad viņa izvēlētos tikai tos un divas dienas pārtiktu no tiem. Šādi man nebija satraukuma, ka nebūs labi paēdusi.

DSC_0090 (2)

Protams, mantiņas. Mums visideālāk noderēja kinderolu “sūdiņ-mantas”, kas aizņem maz vietas, ir plastmasas un Katrīnai ļoti patīk ar tām izspēlēt dažādas situācijas. Un tāpat nācās tās izvilkt tikai pa vienai reizei katru dienu, jo pārējo laiku tāpat atrada izklaides. Vēl biju paņēmusi zīmuļus/krāsojamo grāmatu, ko vajadzēja tikai jau nometnes vietā, kamēr gatavojām vakariņas. Pati labākā izklaide – Jāņa nopirktā ūdenspistolīte, ar kuru tikām apšaudīti mēs visi. Beigās gan to tikpat daudz izmantojām arī “pieaugušie”. Vēl līdzi bija veramās pērlītes, kas arī – neaizņem daudz vietas, štrunts, ka paliktu slapjas un, ja sāk darboties, aizņem daudz laika.

20160720_133922

Sanāca jau tagad ļoti gari! Bet es ar šo tikai gribēju iedrošināt – ka nereti mazie var pat pārsteigt ar to, ko ar lielāko prieku gatavi izdzīvot un no dažādiem piedzīvojumiem vairāk attur vecāku satraukums, nevis pats mazais. Jau tagad varu teikt, ka mums noteikti laivu brauciens bija viens no šīs vasaras spilgtākajiem notikumiem. Un paldies par ideju, ka jābrauc manai māsai Zanei un viņas draugam Raivim un vēl jo lielāks paldies māsai Andai, kas pievienojās un principā abas dienas noairēja mūsu laivu, lai es pasākumu tikai baudītu! Vēl kādas bildes no visa skaistuma, ko redzējām, piedzīvojām un izbaudījām (smukās bildes fočēja Zane, ne es:) ):

DSC_0262DSC_0250DSC_0319DSC_0099DSC_0156DSC_0171DSC_0176DSC_0115 (1)20160720_10285920160720_09271320160719_101524

Kad Liepājā līst lietus, var doties uz ZINOO!

Braucām uz Liepāju pavisam saulainā un skaidrā dienā, kādā bukletā izlasījām, ka te atvērta ZINOO centra filiāle. Vēl nodomājām, nu, varbūt, ja kādu dienu būs sliktāks laiks, jāaiziet ar Katrīnu uz turieni. Protams, nākamajā rītā pamodāmies ar lietus skaņām…Lietus gan mitējās, bet apmācies gan palika, tādēļ uz Zinoo centra apmeklējumu nebija ilgi jāgaida. Kad devām Katrīnai izvēli – brauksim ar mašīnu vai tramvaju, izvēle bija viennozīmīga – protams, ka ar tramvaju! Domāts, darīts – devāmies uz tramvaju, lai atklātu, kāda dzīve Liepājā kanāla otrā pusē.

20160715_120059

Neesmu bijusi ZINOO centros, bet pēc šī apmeklējuma pirmās pāris atziņas: 1) mierīgi var vest trīsgadnieku – pat, ja viņš nesapratīs apakšā esošos fizikas likumus (ko tāpat mierīgi var stāstīt, jo vismaz klausīsies ar interesi:) ), iespēja visu aiztikt, pakustināt, pamētāt noteikti viņu aizraus; 2) tā sauktie zinātnes “muzeji” turpmāk noteikti jāiekļauj mūsu ceļojumu maršrutos; 3) tā noteikti nebūs vieta, kur vecākiem jāgarlaikojas, kamēr bērns darbojas – pati aizrautīgi izpētīju un izmēģināju lielāko daļu objektu.

20160715_115749

Pavadījām tur aptuveni stundu, ar lielāku bērnu noteikti tas būtu ilgāk. Lai gan Katrīna arī vēl kādu brīdi noteikti būtu palikusi, jo tur arī atsevišķs bērnu stūrītis ar visādiem interesantiem būvējamiem klučiem un…sliedes ar vilcieniņiem! Ko vēl vairāk vajag:)

DSC_0763

Kopumā centrā bija aptuveni 30-35 aktivitātes/objekti, kas kompakti salikti divās telpās. Nebija arī daudz cilvēku, tāpēc mierīgi pie katra uzreiz varēja tikt un aplūkot. Ļoti liels pluss, ka pērkot biļeti (kas pieaugušajam maksā 4 eiro, bērniem līdz 4 gadiem ieeja brīva), arī turpat vari paņemt lapiņas ar katru aprakstītu objektu – kas ar to jādara. Katrīnu interesēja praktiski visi no tiem, bet nemitīgi atgriezās pie biljarda bumbiņām, kuras prezentēja Ņūtona likumu (spēku?).

DSC_0771

Bet kopumā tiešām ar lielāko daļu no objektiem Katrīna savos trīs gados mierīgi varēja darboties un brīnīties. Un daži atkal izraisīja lielu interesi mūsos pašos un pat palika neatrisināti. Katrā ziņā mūsu verdikts – ļoti forša vieta, kur pavadīt laiku, ja jūra apnikusi (ja tas ir iespējams) vai laikapstākļi neļauj to baudīt pēc pilnas programmas. Tā kā, ja, piemēram, uz Summer Sound dodies ar ģimeni, tad mierīgi šo var iekļaut apmeklējamo vietu sarakstā.

20160715_122109

Centrā notiek arī ekskursijas, kā arī dažādi izglītojoši pasākumi, un vairāk par to var izlasīt te.

Un pēc labi pavadītā laika Zinoo centrā, noteikti iesaku pāriet pāri tirgus laukumam un ieiet kafejnīcā “Ideju bode” – nopietni tur nepaēdīsi, bet kāda garda zupa vai sendvičs noteikti tevi tur gaidīs. Turklāt, pie reizes iespēja apskatīt vietējo mākslinieku darbus un kaut ko arī iegādāties. Lai forša arī katra lietainā diena Liepājā!

20160715_130440

Atvaļinājums pēc pilnas programmas

ATVAĻINĀJUMS! Tieši tā – ar visiem lielajiem burtiem! Beidzot. Ir. Sācies. Nu labi, man jau kādas nedēļas iepriekš, bet tās lielākoties gaidījām, kad beidzot atvaļinājums būs arī tētim. Un tā diena pienāca. Tā kā mums palikušas vēl tikai aptuveni 10 nedēļas, līdz satiksim mazo cilvēku, šogad neko it kā lielu neplānojām – galvenā doma – pavadīt 30 dienas visiem kopā, izbaudot to posmu, kamēr esam it kā vēl trīs, tomēr ceturtais jau tik manāmi tāpat dod par sevi manīt – gan iesperot lielajai māsai, atsaucoties uz viņas sveicieniem, gan arī mani tomēr padarot nedaudz nogurušāku un mazāk spējīgu izskraidīt līdzi visiem trīsgadnieka plāniem. Tāpēc atvaļinājums tāds, ar savu ritmu, bet tāpēc jau šobrīd var teikt – ne mazāk aizraujošs.DSC_0460

Man pēc diviem gadiem beidzot atkal ir iespēja tiešām diendienu pavadīt kopā ar Katrīnu un tas ir vienkārši aizraujoši! Katru dienu skatos un domāju – pa kuru laiku? Pa kuru laiku viņa izauga tik liela, ar tik brīnišķīgu fantāziju, ka vari vienkārši sēdēt un brīnīties par idejām, kas tiek izspēlētas, pa kuru laiku sāka runāt tā, ka tev reizēm sārtojas vaigu gali par skaļi pateiktiem tekstiem kafejnīcā, bet tajā pašā laikā ir sajūta – cik nenormāli forša tāda maza pļāpa!

DSC_0489

Pagaidām pirmās divas dienas – esam iekārtojušies Pāvilostā, mazā pasaku namiņā (ar štābiņu otrajā stāvā un kuģi!), izbaudījuši gan sauli, gan vēju, ūdeni kā pienu un jocīgā kārtā, tik tālu no Rīgas, jau satikuši veselu rindu ar pazīstamajiem! Sākumā nedaudz vīpsnājām par teicienu, ka Pāvilosta izraisa atkarību, lēnām sāku to saprast un šķiet, ka vēl pēc piecām dienām visdrīzāk teiksim nevis “čau”, bet “uz redzēšanos”.

DSC_0495

Mani vakar sajūsmināja Katrīnas spēja pārlēkt uz atvaļinājuma režīmu, jo pēdējā laikā viņai svešās vietās ne pārāk patika, it īpaši sākumā, bet te – atbraucām uz noīrēto mājiņu un viņa dažu minūšu laikā bija gatava te dzīvoties, visur jau staigāja drošu sirdi viena pati un priecājās par lielo jāņogu krūmu otrā dārza galā. Un arī vakarā, kad parasti viņa, ja ciemojamies, saka, ka grib gulēt mājās, tad vakar – bez mazākām problēmām ātri vien iemiga (vēlu, bet ātri – kamēr taču visu iepazina!) un pavisam mierīgi nogulēja visu nakti un šodien jau šīs ir “mūsu jaunās mājas”. Un tas, cik ļoti viņa ir gatava visur doties, visur darboties un dzīvot līdzi – kā jau teicu, ik brīdi brīnos par to izaugušo mazuli!

DSC_0531

Šoreiz es vairāk tikai par emocijām un prieku, bez “tips&tricks”, jo nu tā gribās padalīties un ir miera mirklis – Katrīna ar tēti abi guļ pusdienlaiku un man arī tiek mans atvaļinājuma pilnīgais čils saulītē uz terases. Bet es esmu nolēmusi šādos brīžos biežāk saņemties un atkal uzrakstīt kādu rindu te! Lai piedzīvojumi un notikumi ik uz soļa!

20160710_102042

12 siera kūkas vienā piegājienā

Gatavojoties Jāņa un Katrīnas dzimšanas dienai, es pa īstam pirmo reizi mēģināju kūku receptes – parasti uztaisu kādu drošu saldo, bet šoreiz man gribējās tā, lai viss uzreiz ir gabaliņos, nevar saķept un sakristies, jo teorētiski bija plānots liels pikniks. Tā nu kādu nedēļu pirms tam cepu mafinus un kūciņas, lai pēc katra cepiena secinātu – nebūs! Jau gatavojos pasūtīt eklērus, kad internetā uzgāju idejai cept siera kūkas mafinu formiņās..hmm, siera kūka man it kā sanāk un mafinu izmērs – izcils vienai siera kūkas porcijai, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem pēc tam ķertos pie otrās…

20160618_162120-1.jpgTā kā kūciņas dzimšanas dienu ballē slavēja ne pa jokam, tad nebija daudz jādomā, kādu cienastu gatavot arī uz Mommyfest vol.2, un, ja satiekat mani ripojam, tur nav vainīgs bēbis vēderā, bet tas, ka netieku vaļā no šo kūciņu cepšanas. Un ēšanas.

12 siera kūciņām nepieciešams:

~100 g cepumu (es ņemu klasiskos Selga)

~50 g sviesta

450 g krēmsiera (cepu gan ar Rasa, gan Kārumu, abejādi bija labi)

120 g skābā krējuma

60 g cukura

2 olas

(Ja garšo, var droši likt klāt arī vaniļas cukurs, es neesmu liels fans, tāpēc nelieku un garšo labi tāpat)

Procedūra:

Mafinu pannā ieklāj iekšā mafinu papīrīšus. Vispirms sasmalcina cepumus un sajauc ar izkausētu sviestu, tad sadala pa visām 12 formiņām. Ieliek cepeškrāsnī uz aptuveni 5-7 minūtēm, lai nedaudz apbrūnē. Tad, kamēr dzesējas, sagatavo siera kūkas masu – es kuļu ar mikseri, vispirms krēmsieru saputoju nedaudz gaisīgāku, tad pievienoju olas, cukuru un krējumu un visu sakuļu vienmērīgā masā. Tikmēr atdzisusi cepumu pamatne, tad nu kūkas masu izdala pa formiņām un šauj iekšā cepeškrāsnī. Aptuveni 180 grādos cepu 20 minūtes, pēc kādām 15 šķita, ka sāk par daudz apbrūnēt, bet tā varētu būt manas cepeškrāsns vaina, ko es laboju – uzliekot pāri foliju. Pēc tam, kad kūciņas gatavas, sākumā atdzesē un tad liek uz nakti ledusskapī, lai kārtīgi savelkas.

Kad pasniedz, var pārliet ar zemeņu mērci – ~200 g zemeņu sagriež gabaliņos, pavāra 15 minūtes kopā ar divām tējkarotēm cukura un 1 tējkaroti citrona sulu. Atdzesē un sablendē.

Lai labi garšo!