Skats no ierakumu otras puses

http://www.uky.edu/DistanceLearning/online/libraries.php
http://www.uky.edu/DistanceLearning

Kā jau katru gadu,jūlijs ir pilns ar visu par un ap topošajiem studentiem. Bet tas, kas mani, principā praktiski „neiespējami nokaitināt” personu, ir tiešām sadusmojis (un tieši tādēļ varbūt jāatvainojas par emocionalitāti manos tekstos), ir šodien, un ne tikai šodien, plaši izskanējušais viedoklis par komunikācijas zinātni un precīzāk – tās studentiem (vai topošajiem studentiem) kā personām bez sava viedokļa, kā personām, kuras acīmredzot turpmāk mūsu valsti ievedīs tikai dziļākā bedrē, kā personām, kas iet studēt komunikāciju tāpēc, ka vienkārši nezina, ko citu darīt. Un tas viss tikai tādēļ, ka šajā programmā ir lielākais konkurss, lai uzsāktu studijas.

Nepiekrītu un arī neplānoju piekrist šim viedoklim. Jo, manuprāt, tas, ka konkurss ir liels, nozīmē, ka studijas uzsāks tie, kam vidusskolā ir bijuši paši labākie rezultāti. Tam tomēr vajadzētu garantēt kādu kvalitāti, vismaz augstāku nekā tiem, kas nav spējuši teicami vai izcili nokārtot pat savas dzimtās valsts valodas un literatūras eksāmenu. Vidusskolas labie rezultāti nereti ir panākti tikai ar lielu mērķttiecību, un zinu, ka ir populārs uzskats, ka īstā gudrība izkristalizējas tikai augstskolas laikā – tāpēc jau tie eksāmenu rezultāti neko nepasakot. Bet es gribētu vērst uzmanību, ka tie var parādīt cilvēka personību. Ja jau vidusskolas laikā esi gatavs ieguldīt daudz enerģijas, sava laika, esi mērķtiecīgs un atbildīgi gatavojies eksāmeniem,  ieguvis labas sekmes, tas norāda uz Tavām labajām kvalitātēm, kas nav maznozīmīgas arī studiju procesā.

Apgalvojums, ka SA iet mācīties tikai tie, kas vispār nezina, ko darīt, vai arī smukās, blondās vidusskolas cacas ir visierastākais, kad atkal kāds pavīpsnā par SA studentiem. Protams, vienmēr ir arī stereotipiem atbilstošas personas – iz sērijas – „man skolā patika daudz runāt un vadīt pasākumus, tāpēc iešu uz sabiedriskajām attiecībām.” Bet jautājums, kur tad tā nav? „Man skolā besīja sports un tā laikā labāk spēlēju CS, tāpēc iešu mācīties IT” – stereotips, bet tāpēc jau es nedomāju, ka visi tā ir nonākuši pie secinājuma studēt IT. „Man ir biezi senči un vispār jau man nevajag zināt, kā nopelnīt naudu, bet dienās būšu liels biznesmenis, diplomu vajag” – un aiziet studēt vadības zinības. Un tā varētu turpināt par jebkuru studiju programmu. Cilvēkiem patīk piesieties pie lietām, tā nu tas ir, un lielākoties gribās ticēt, ka katra taisnība ir vienīgā īstā. Bet tā nav, un visiem taču ir izvēles tiesības, tad kāpēc nevar pieņemt, ka ir cilvēki, kas grib studēt komunikācijas zinātnes, jo viņus tas interesē, fascinē, aizrauj. Jo tā ir – es, kā šādas programmas absolvente, varu teikt, ka nevarēju pirms četriem gadiem izdarīt labāku izvēli par šo un vēl aizvien esmu lepna, ka man ir Sociālo zinātņu diploms. Neskatoties uz to, ka visapkārt dzirdu, ka esmu izdarījusi vienu no lielākajiem noziegumiem, izvēloties to.

Ar šo es gribēju teikt, ka pirms bāzt visus kaķus vienā maisā, ir tomēr nepieciešams nedaudz padomāt. Un jebkuram ir tiesības studēt, ko viņš vēlas, nebīstoties, ka visapkārt par to dzirdēs tikai nievas. Un, visbeidzot, ieteiktu atcerēties, ka lielākā daļa no komunikācijas esošajiem un topošajiem studentiem, daudz lasa un klausās, kas notiek apkārt, un viņi ir tikai nākotne – nevajag apbižot tos, ar kuriem varbūt pēc kāda laika būsiet pretējās pozīcijās, jo spēks būs viņu rokās, bet pārējiem – tikai iespēja atcerēties, cik labi bija kādreiz.

10 thoughts on “Skats no ierakumu otras puses

  1. Blogs ir interesanta lieta, apsveicu ar blogošanas sākšanu un vēlu veiksmīgi un kvalitatīvi turpināt!🙂

    Tēma man ļoti tuva, kā nekā pats esmu pabeidzis politologus, un tālu no KSA tas nav. Apzinos, ka tādu sociālo zinātņu studentu un absolventu Latvijā ir ļoti daudz, un protams visur vajagot inženierus utt. Bet īstenībā jau cepiens sabiedrībā ir tāpēc, ka labu un kvalificētu soc. zin. speciālistu nemaz nav tik daudz, tāpat kā nav daudz kvalificētu inženieru u.c. Problēma, manuprāt, ir lielajās “konvejera” tipa augstskolās, kurās dabūt 7 un 8 ir ” easy” jo darbi ko vērtēt ir daudz, un galu galā pasniedzēji visus studentus nezin, nezin ne viiņu stiprās, ne vājās puses, kā rezultātā studiju gadiem cauri ir izpeldēts, diploms dabūts bet nav sajūtas, ka “tiešām nopelnīts”. Un vispār sabiedrībā ir pārāk daudz mītu. Atceros, ka pirms četriem gadiem visi centās iestāties RTU būvniekos, jo būšot “zelta dzīve un superīgs darbs jau 1. kursā”…uznāca krīze un viss tajā nozarē ir tūtā, tā kā es domāju, ceru, ka labus soc. zin. speciālistus arī kadām šeit tomēr vajadzēs un arī sabiedrības attieksme mainīsies.

    1. Paldies!🙂

      Es tev pilnībā piekrītu, jo tā bija arī mana galvenā doma – muļķīgi, ka pēkšņi piesienas vienai specialitātei, kamēr problēmas jau ir visās. Gluži tāpat, kā stereotipi par visām profesijām.

  2. Diemžēl jāsaka, ka komunikācijas zinātnes uzņemšanā būtu jāatjauno agrāko gadu prakse, kad iestājeksāmenu veidoja vairāki posmi, sākot ar radošo konkursu, intelektuālo testu, iesniegtiem materiāliem, rekomendācijām, intervijām ar akadēmisko personālu un profesionālās vides pārstāvjiem u.tml. Tad gan tika atlasīti labākie, atbilstošākie un spējīgākie, kas arī iepriekš ir sevi pierādījuši un faktiski jau iepriekš ir bijuši aktīvi savā izvēlētajā jomā! Tā ir cita runa! Tagad, iespējams, tie, kas būtu visatbilstošākie, bet kam noteiktos priekšmetos nav A līmenis, nemaz netiek. Savukārt, ja tas ir iegūts, tas nenozīmē, ka šie cilvēki atbilst izvēlētajai nozarei. Manā laikā daudziem, piemēram, angļu valodā bija B un C. Pēc pirmā gada jau to apgūst, jo visa literatūra ir angļu valodā. Šodien šie cilvēki, kas lielākā daļa strādā savās izvēlētajās profesijās, būtu atsijāti. Diemžēl.

    1. jā, iestājeksāmeni varētu būt labs risinājums, kas noteikti arī ļautu ne tikai izvēlēties vislabākos/atbilstošākos, bet arī mazinātu citu negatīvo attieksmi. Vienīgi, ja tāda prakse jau ir tikusi piekopta un atzīta par efektīvu, interesanti, kāpēc tas mainījās? Varu iedomāties tikai to, ka parādījās pārāk daudz pretendentu, un vairs fiziski nebija iespējams to nodrošināt.
      Katrā ziņā, man nebūtu bijuši iebildumi arī pēc vidusskolas pierādīt savu atbilstību izvēlētajai profesijai.

      1. Es varu pateikt kāpec tas mainījās. Vienkārši – “tālredzīga nacionāli tendēta izglītības politika, kuras uzdevums ir tikai viens – sargāt Latvju valodu.” Tikai diemžēl rezultāts ir cits, profesijas izvēlās pēc tā kur ar saviem līmeņiem var tikt iekšā, budžetu iegūst tie, kam labāk saskanēja ar Latviešu valodas pasniedzēju. Līdz ar to augstākā izglītība nav starptautiski konkurējoša, jo tā pēc likuma ir jāiegūst latviešu valodā un nav iespējams attīstīt programmas (valsts augstskolās), ar citu mācību valodu (tas nozīmē nevar aicināt pasniedzējus un studentus no citām valstīm).

        Rezultāts mums ir daudz labu speciālistu ar labām latviešu valodas zināšanām, bet varbūt tas nemaz nav slikti.🙂

        P.S. Es sevi pieskaitu pie sliktajiem valodas pratējiem

      2. Lai veicinātu, ka augstskolas ņem vērā CE rezultātus, IZM sāka izskaust iestājpārbaudījumus. Ja kāda augstskola vēlējās iestājpārbaudījumus, tad vajadzēja katru gadu izdomāt īpašu pamatojumu un lūgt atļauju. Vieglāk bija mākslas augstskolām, jo nebija CE, piemēram, klavierspēlē. Pārējās augstskolas – kā nu kura. Dažas studiju programmas kādu laiku rakstīja pamatojumus, līdz apnika. Citas pārbaudījumus nosauca par radošiem konkursiem un panāca to atļaušanu. Nezinu par radošo konkursu efektivitāti un to, cik labi un objektīvi tie ļauj atlasīt specialitātei piemērotākos labākos studentus, bet no prakses zinu par interviju noderīgumu (kombinācijā ar CE un vsk. atestātu).

        Vēl viens arguments iestājeksāmenu ‘likvidēšanai’ bija ‘it kā’ objektivitāte – CE rezultāti esot labāk salīdzināmi un tā varot izskaust augstskolu subjektivitāti, atlasot sev studentus. Domāju, ka iestājpārbaudījumu likvidēšana un paļaušanās tikai uz CE rezultātiem nav sevi pilnībā attaisnojusi un labāks būtu vidusceļš, atļaujot augstskolām lemt par papildu iestājpārbaudījumu nepieciešamību.

  3. Pirmkārt, uz labiem rezultātiem var cerēt, ja studiju izvēle saistīta ar to, kas padodas (talants, spējas u.tml.), un to, kas interesē. Pat, ja Latvijā tagad izdotu likumu, ka tuvākajos gados drīkst studēt, piemēram, tikai inženierzinātnes, un pat ja Latvijā būtu desmitiem uzņēmumu, kuri atplestām rokām gaidītu jaunos inženierus, tad rezultāti tomēr būtu visai viduvēji, jo ne visiem ir spējas attiecīgajā jomā (ok, tad tie vispār nestudētu) un ne visus tas interesē (bez motivācijas un intereses būs grūti sasniegt izcilus rezultātus un panākumus). Būtu samērā daudz viduvēju vai pat vāju speciālistu. Piemēram, jau tagad ir zināmas problēmas ar X speciālistiem – daudz budžeta vietu, ņem visus, pabeidz tikai daļa, labākiem nereti jau studiju laikā ir labi apmaksāts darbs un viņi studijas nepabeidz; daļa absolventu spēj veikt tikai specifiskus uzdevumus, trūkst plašākā redzējuma u.tml. (varbūt nedaudz sabiezinātas krāsas, bet praksē ir gadījies piedzīvot vairākus gadījumus). Līdzīgi varētu būt stāsti arī par citām jomām, kur speciālistu skaitu mēģina palielināt, nevis radot interesi un zināšanas, bet gan pēc izdevīguma principa (labs atalgojums, daudz budžeta vietu, kultivēta popularitāte u.tml.).

    Otrkārt, ja ir laba un pamatīga izglītība, kritiskā domāšana un radošums (te vēl varētu minēt vairākas citas lietas), tad lielākoties cilvēks spēj strādāt vismaz vairākās jomās. Ja ir labs pamats, tad nianses ātri var iemācīties, uzsākot darbu. Tas, ka Latvijā, varbūt, ir pārāk daudz sociālo zinātņu studentu, nenozīmē, ka viņi nav vajadzīgi. Ir daudz lielisku un izcilu sociālo zinātņu absolventu, kuri veic vērtīgu darbu un dod pamatīgu ieguldījumu. Galu galā visu savās vietās noliek konkurence un konkrētā cilvēka kvalitātes.

    Jādod iespēja izvēlēties studēt to, kas padodas un interesē, un bez liekiem pārmetumiem. Ja vēlas, lai vairāk studētu eksaktās zinātnes, tad nepieciešamas izmaiņas vidējā izglītībā.

    Latvijā joprojām būs vajadzīgi dažādu profesiju un specialitāšu zinātāji un pratēji. Līdz ar to jebkurš paziņojums – nevajag studēt A, visiem jāstudē B – ir samērā nepārdomāts.

    p.s. sākumā X vietā bija konkrēta nozare, kuras jaunie speciālisti dažkārt sagādājuši lielu vilšanos ar savu nevarēšanu un neprofesionalitāti, bet tad nolēmu aizstāt ar X. Tomēr interesanti, ka tanī pat laikā pazīstu vairākus X jomas pārstāvjus, kuri patiešām ir izcili – ne tikai savā darbā, bet ar plašākām zināšanām un interesēm filozofijā, mūzikā u.tml.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s