Uzmanīgi, viņa brauc ievērojot satiksmes noteikumus!

Tā kā sestdienas vakarā Jānis apmeklēja savas vidusskolas salidojumu, bet es pavadīju vakaru Alūksnē, lasot grāmatu no Vēsturisko šausmeņu sērijas – Zemiskie vidusslaiki, svētdien loģisks iznākums bija, ka pie stūres, lai aizbrauktu uz Rīgu, sēdos es. Tad nu, aptuveni 200 km garajā ceļā man radās vairāki pārdomu vērti piedzīvojumi par šoferiem, ceļu satiksmi un cik liels drauds tai esmu es, un nevis tāpēc, ka blondīne bie stūres, bet gan tādēļ, ka mīlu braukt, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus.

http://www.highwaytrafficsupply.com

Vispirms par ātrumu – vienu brīdi man radās sajūta, ka mašīnai ir saplīsis spidometrs, jo, lai gan centīgi braucu aptuveni 100 km robežās (jā, zinu, ka tas nav precīzi pēc noteikumiem, bet, ja brauktu vēl lēnāk, iespējams mani vienkārši nostumtu no ceļa), mani apdzina praktiski VISAS automašīnas. Otra doma bija, ka varbūt lielceļš Alūksne-Valmiera-Rīga ir pārsaukts par ātrgaitas šoseju, un esmu to palaidusi garām. Katrā ziņā, lielākoties mana mašīnīte bija vientuļa, jo visas citas tai vienkārši palidoja garām. Neskatoties uz to, ka ātruma ierobežojumu nedrīkstētu pārkāpt kā tādu, ja reiz viņš ir noteikts, apdzenošās mašīnas nereti radīja arī draudus man. Neteikšu, ka jūtos ļoti omulīgi, ja līkumā, kurā pat es neko daudz neredzu uz priekšu, mani sāk apdzīt. Pēc manām nelielajām zināšanām fizikā, pieļauju, ka sadursmes gadījumā dabūtu ciest arī es, kas atrodas blakus joslā. Atcerējos, kā vienreiz pasmējos, ka Latvijā lielākais maksimālais ātrums ir 90 km/h (līdz ar to visi brauc stabili uz 110km/h, tie, kam lielākas mašīnas, vēl ātrāk), jo, ja to palielinātu uz 110km/h, tad autovadītāji trenktu savas karietes vismaz uz 130km/h. Un šo ieradumu es nesaprotu, jo, ja reiz ir uzlikti ierobežojumi, tad taču tam ir pamats un nav ko apdraudēt vismaz citu drošību, ja savējā ir pie vienas vietas. Kā arī likt justies neērti tiem, kas spītējot spiedienam, mēģina ievērot satiksmes noteikumus (acīmredzot lielākā daļa domā – pff, kādi muļķi..).

Otrkārt, ārprāts, kā es vakar neieredzēju motociklistus! Vispirms viens, kurš ik pa laikam, pat neskatoties, kas notiek priekšā, apdzen mašīnas, ieturot no tām maksimums 50 cm atstarpi un aizlidojot tālāk ar vismaz kādiem 140km/h, jo pazūd no skatiena acumirklī. Un pēc mirkļa viņš jau ir redzams kādā pieturā atkal uzpīpējot (laikam tomēr nervi īsti netur tādu cīnīšanos ar saviem kompleksiem), līdz ar to, jau var gatavoties, ka pēc laiciņa atkal lidos garām gar pašu mašīnas sānu.  Ja jau pēc šī man likās, ka ir cilvēki, kam nav smadzenes galvā, tad gadījums pie Straupes (zīmīgi) mani par to pārliecināja. Nedaudz, pirms iebraukšanas pilsētā, man pa priekšu brauca mocītis, kas pats par sevi nav nekāds lielais ļaunums. Dīvains bija viņa vadītājs, kas braucot ar diezgan lielu ātrumu (tomēr vēl ārpus pilsētas), sāka demonstrēt savas prasmes un uzkāpa ar kājām uz sēdekļa, lai brauktu stāvot kājās, neturot stūri, turklāt nebija uzvilcis pat kreklu, nemaz nerunājot par ķiveri. Mana reakcija bija kārtīgi uzpīkstināt un garām braucot pateikt rupjus vārdus (ko gan diemžēl viņš nedzirdēja). Tikai pēc tam sāku domāt, ka viņš taču varēja nobīties no skaņas signāla un nokrist, no otras puses – ja es viņu mēģinātu apdzīt, varbūt mocis sašūpotos no gaisa plūsmas un, tā kā stūre viņam netika turēt, apgāztos. Jebkurā gadījumā, vismaz man pēc tam rokas trīcēja un pārdomas par bezsmadzeņu radījumiem uz ceļa raisījās ļoti ātri.

Pieļauju, ka gan moča pavēlnieks, gan arī tie, kam bija jācīnās mani apdzenot, jo neļāvu normāli močīt, par mani domāja kā par stulbu veceni, kas nekā nesaprot no īstu vīru braukšanas. Bet es katrā ziņā justos drošāk, ja ceļi būtu domāti satiksmei, nevis savu kompleksu pārvarēšanai un krāniņu audzēšanai.

Kā jums šķiet – es esmu palikusi pēdējais mohikānis, kas domā, ka ceļu satiksmes noteikumi ir tāpēc, lai tos ievērotu, vai tomēr mēs esam vairāki?

3 thoughts on “Uzmanīgi, viņa brauc ievērojot satiksmes noteikumus!

  1. Tagad, kad jau pagājuši teju trīs ar pusi gadu, varu atzīt, ka ātrāk par 100km/h nebraucu un pilsētā atzīmi spidometrā 60 nepārsniedzu. Pietika ar pārrunām ar policiju par max ātruma pārsniegšanu, ar riepu deldēšanu taisot t.s. “saulītes”, un apziņu, ka mašīna vien tāds nieka metāla bleķis vien ir.

    *atgadījums iz dzīves. Braucu ar meiteni pa diennakts tumšo laiku pa ceļu, kurām abās pusēs mežš. Mani jau kādu laiku pavada paranoja no izlecošiem dzīvniekiem, bet citiem, šķiet, nē. Tā nu braucu ap 70km/h, kad man saka, lai tak beidzu vilcināties. Pēc 10 sekundēm buks jautri pārskrien gar mašīnu. Tālāk – klusums.🙂

    Agri vai vēlu – cilvēks ar domāšanu ievēros braukšanas likumus. (ja nevadās pēc “live fast-die young” principa.

    1. Man ir tieši tā pati situācija – kopš vienu reizi apturēja par ātruma pārsniegšanu, nemaz kāja uz gāzes pedāļa vairs tā nespiež – laikam esmu tiešā brīdinājumu mērķauditorija, jo ietekmējos🙂

      Un meža zvēri – tā kā, lai tiktu uz saviem laukiem, 16 km ir tīrs meža ceļš, man arī no tiem ir paniskas bailes, jo savā dzīvē tur esmu redzējusi īstu zoodārzu, tāpēc arī vienmēr tumsā, mežos braucu ļoti uzmanīgi, lai arī kā citus tas kaitinātu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s