Republikas nozīmes sportiste!

manas attiecības ar bumbu

Man pēc garajām dienām prom no interneta bija pilnīgi bail ielūkoties blogā, jo šķita, ka tas jau būs aizgājis. Bet nē, viss vēl savā vietā un cītīgi gaida mani – patīkami.

Bet jā, vairāk kā nedēļu nesanāca padalīties ar savām domām, bet ko tik tikmēr neesmu izdarījusi – pabijusi kāzās (gan ne savās), pagulējusi Liepājā (arī rokkafejnīcā), padzīvojusi laukos un galu galā – trīs dienas sportojusi sporta spēlēs. Pārdomas gan radās visos šajos piedzīvojumos, bet šodien par sportu, jo tas spilgtākā atmiņā.

Es esmu persona, kas pēdējo reizi normāli sportoja 12.klasē, un bija tik laimīga, kad žurnālā parādījās gala atzīme, kas nozīmēja – vairs nekādus krosus. Turpmākos četrus gadus centos kaut kā sadraudzēties ar sportu, bet tas viss izskatījās kā divu dienu paskriešana un pēkšņi sāk sāpēt galva, vai nav īsti laba veselība, hanteles izrādījās par smagu, lekt ar lecamauklu nav vietas kur, un manu griešanas riņķi, izrādās, Jānis jau pāris mēnešus ir izjaucis un nolicis uz skapjaugšas, bet es to pat nebiju pamanījusi. Un es bez kauna un ar tīru sirdsapziņu varu atklāt, ka mans mīļākais sporta veids ir iepirkšanās.

Bet vēlme pabūt cilvēkos (lai parādītu manas jaunākās trofejas iepirkšanās sportā) un mana pataloģiskā tieksme pēc sociālās identitātes veidošanas un nostiprināšanas, lika manai balsij teikt, ka došos vien aizstāvēt gundegu godu arī sporta spēlēs. Kā jau esmu minējusi bloga aprakstā – esmu entuziasts un ar tādu pašu atdevi arī trīs dienas sportoju un divas naktis dejoju.

Galvenais, ko sapratu – komandu sports kopš vidusskolas ir tik ļoti mainījies. Nezinu, ko tie sporta skolotāji ar bērniem dara, bet man katrā ziņā bija iedzīts pilnīgs riebums pret sportu, tāpēc pat īsti nekad neesmu mēģinājusi apmeklēt kādus treniņus vai sporta zāles. Jo biju dzīvojusi ar apziņu, ka esmu tizla, nespējīga un visi, kas redzēs mani mēģinot trāpīt bumbu vārtos/grozā/pār tīklu, būs nosmējušies līki. Un izrādās, ka tā nemaz nav. Piedaloties šādā pasākumā, vienā mirklī tā pārņem emocijas, ka tā vien gribas iesaistīties  vēl kādā disciplīnā. Un, pat, ja neizdodas uzvarēt (kas mūsu komandai bija normāli), ir iespēja gūt tik daudz prieka un pozitīvu emociju. Smieties pašām, uzjautrināt citus un pat tiesnešos radīt sajūsmu – un ne jau ar savu kvalitatīvo spēli.

Protams, pēc sporta spēlēm, braucot mājās, izdomājām, ka uz nākamo gadu vismaz vajadzētu izlasīt atsevišķu discplīnu noteikumus, vēl būtu forši, ja saprastu, kā tiek skaitīti punkti, un, ja izdotos dažas reizes patrenēties – tad jau noteikti kauss nākamgad būtu mūsējais. Un vēl manā prātā dažbrīd parādās doma, ka varbūt jāizmanto būšana uz šāda sportiska viļņa un jāmēģina doties paskriet, bet visticamākais tā paliks tikai ideja. Šobrīd pietiek ar apziņu, ka esmu gluži vai republikas nozīmes sportiste 3 dienas gadā.

Bet, jā, manā prātā neatbildētais jautājums ir – ko, pie velna, ar mani vidusskolā izdarīja sporta stundās, ka ir radusies tāda nepatika pret to un vai es tāda esmu vienīgā?

7 thoughts on “Republikas nozīmes sportiste!

  1. Super Māra! Jāsāk ar mazumiņu! Skolās vispār ir nepareiza attieksme skolotajiem pret sportu – viņi neiemāca to mīlē’t, bet gan izdzen bērnus… un tas ir tikai normāli, ka rodas riebums. Tāpēc pašam ir jāatrod savs pareizais sporta veids, vai tas ir komandas sports vai individuālais, jo jebkurā gadījumā sports vairo endorfīnus, kas ir laimes hormoni kā rezultātā cilvēks kļūst laimīgāks!
    Lai izdodas atrast savējo sporta veidu un nemest visu pie malas!

    1. Paldies!🙂 Un es noteikti piekrītu par tiem skolotājiem, jo manuprāt, ir pilnīgi nepareizi, ka tādā disciplīnā, kā sports ir noteiktas normas, kas jāizpilda bērnam, lai saņemtu labu atzīmi. Tomēr katra spējas ir ierobežotas un to nosaka pat nevis centība vai vēlēšanās, bet gan fiziskā uzbūve, forma un pat veselība. Ir negodīgi, ja šie iemesli var būt cēlonis mazākai atzīmei.

  2. Man atkal šķiet, ka pie vainas nav tikai skolotāji, bet arī skolas/klases biedri, kas ne tik sportiskajiem liek iedzīvoties pamatīgos kompleksos.😦
    Tas gan katram ir individuāli, bet no maniem 5 sporta skolotājiem trīs centās padarīt šo nodarbi kaut cik interesantu, un centās iedrošināt, ja arī kaut kas nesanāca.

    1. bet pie tā jau vainīgi skolotāji, ka nedod tādas aktivitātes, kuras visiem bērniem liek justies līdzvērtīgiem. ja aktivitātes būtu interesantas un tādas, kuras var izdarīt ikviens, tad arī bērni sportotu ar prieku. protams, vienmēr pastāv sacensības gars bērnu vidū, bet tas ir tikai labi.

  3. Varbūt jāatgriežas pie obligātajām sporta nodarbībām augstskolā?🙂

    Manā studiju laikā tas bija obligāti vismaz pirmos trīs studiju gadus. Varēja izvēlēties starp dažādām disciplīnām. Es iegadījos starp tiem, kuri jebkurā gadalaikā skrēja pa mežu (galvenokārt Šmerli).

    1. Varbūt, ka nevajadzētu gluži obligātas nodarbības, bet noteikti būtu vērtīgi, ja tie, ar sportu saistītie kursi, kas pieejami C daļā, neaprobežotos tikai ar basketbolu vai kaut kādu mistisku vingrošanu. 🙂
      Vismaz es, iespējams, tad būtu izmantojusi iespēju pasportot studiju laikā!

  4. Nu, es vairāk uzskatu, ka tā nav visu skolotāju vaina, bet ir atsevišķi gadījumi. Un tā kā es zinu, kas Tev pasniedza sportu, tad es domāju, ka šis ir viens no tiem atsevišķajiem gadījumiem!

    un par obligāto sportu studiju laikā – man tas patīk.😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s