Kā mana ģimene mani par sabiedrisko attiecību ģēniju audzina

Kā jau šodien tviterī rakstīju, aizdomājos par sev veltītiem komplimetiem/uzbraucieniem, ka man sabiedriskās attiecības esot asinīs. Sāku prātot, kā tur īsti ir un, protams, visam atradu izskaidrojumu (galvenais ir labi padomāt). Tāpēc šoreiz par dzīves mācībām, kas vēlāk palīdzējušas man akadēmiskajā/profesionālajā lauciņā.

maza un vēl nesamaitāta ar sabiedriskajām attiecībām

Un šis nebūs stāsts par to, kā vidusskolā vadīju pasākumus, veidoju skolas avīzi vai biju skolēnu mācību firmas mārketinga un sabiedrisko attiecību direktore (jāatzīst gan, ka to visu arī darīju). Nē, es, lai rastu atbildi, kurā mirklī tad tās SA manī ir iesēdušās, ieskatījos dziļākā vēsturē. Un atklāju, ka mana teorija, ka jebkuru organizācijas, aģentūras, kampaņas utt. dzīvi itin elementāri var savilkt kopā ar visparastākajām ģimenes attiecībām, vēl aizvien ir aktuāla. Stāsts par to, kā radušās dažas manas īpašības.

Viens no lielākajiem nopelniem laikam ir jādod maniem vecākiem un viņu nebeidzamajam optimismam, radot dzimtā piecus bērnus, droši vien cerot, ka nākamais jau nu gan izdosies (pēdējā teikuma daļa ir joks, jo īstenībā visi esam nenormāli gudri un forši, lai vecākiem un valstij prieks!). Līdz ar to no bērnības esmu mantojusi ne tikai spēju ātri iztukšot šķīvi, lai būtu iespēja tikt pie papildporcijas (sacensības ar vecāko brāli :D), bet arī vēl šo to.

Sapratu, ka tas, kurš runā skaļāk, tiks sadzirdēts. Ja gribēju, lai par manu desmitnieku kāds izrāda prieku, tad tas bija jāizstāsta visiem, kādas piecas reizes, turklāt vēlams ievērojot īsto taimingu (piemēram, kāds cits bērns ir izdarījis pamatīgus nedarbus).

Uzstājība un spēja pamatot – ātri vien sapratu, ka no mulsiem skatieniem vien mamma nesapratīs, ka es gribu tieši tos džinsus, nevis stulbās platformenes. Stāvot maliņā varēja sanākt, ka pie jaunas lietas tiek kāds no brāļiem vai māsām.  Tāpēc nepieciešams skaidri pateikt, ka gribu šo un pamatot to nevis ar tukšiem vārdiem, ka draudzenei ar ir tādas džinsas, bet ar to, ka šīs ir baigi labās, jo varēs vilkt uz skolu katru dienu!

Zināt, ko un kuram var teikt – ikdienu pavadot lielā radu pulkā, nereti sanāk (sanāca) dzirdēt dažādas baumas un viedokļus, kas ne vienmēr bija glaimojoši, tāpēc ātri vien dabiskā ceļā iemācījos, ka ir arī lietas, ko labāk citiem nestāstīt, lai nerastos lieki konflikti.

Plānot, plānot un vēlreiz plānot – sāku dzīvot patstāvīgi no 13 gadu vecuma, kad 8. klasē aizgāju mācīties uz Jelgavu. Uzskatu, ka tas ir devis ļoti lielu ieguldījumu manā spēja lietas ātri saplānot un samenedžēt tā, lai visi būtu laimīgi. Turklāt, pateicoties šim, sapratu, cik svarīgs jebkurai personai ir tēls. Iedomājaties paši – 13 gadīga meitene no konkrētiem laukiem, kur apvienotajās klasēs mācījās aptuveni 8 skolēni un pagastā dzīvoja ap 150 iedzīvotājiem, nokļūst vienā no Jelgavas elitārākajām skolām (un mēs klasē bijām vairāk, kā lauku pamatskolā kopā skolēni!!!). Skaudrā dzīves realitāte ātri vien iemācīja, kā no nekā radīt tēlu, kopt un attīstīt to. Iemācījos, kā sadraudzēties ar īstajiem cilvēkiem, kā veidot sociālās saiknes un galu galā, ja nepieciešams – pastāvēt par savu taisnību.

Tā lūk, šīs ir pirmās īpašības, kas man iešāvās prātā, un kā redzam – vienlīdz būtiskas gan sabiedrisko attiecību jomā, gan arī ģimenes dzīvē. Vismaz man liekas, ka aizrakos līdz saknei un secinājums/morāle – lai arī cik dažreiz lietas liekas sūdīgas, nekad nevar zināt, kas no tām iznāks, tā kā – enjoy and be thankful.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s