Par tiem, kas nezina, ko grib

Man jau gandrīz nedēļu tomēr neliek mierā viens kursabiedra komentārs,

(c) http://fc00.deviantart.net

sarunā par studijām. Viņš izteica aptuvenu frāzi, ka, ja cilvēks aiziet studēt maģistrantūrā, konkrēti nezinot, ko tieši vēlas, tad viņam (šim cilvēkam) ir problēmas. Šeit vēl jāprecizē, ka domāts, nevis, izvēloties uz dullo studiju programmu, bet izvēloties programmu, tālāk nespējot izvēlēties vienu, konkrētu studiju moduli. Jāsaka, ka par šo jautājumu domāju jau ilgi, jo komentārus par studentiem, kas bez skaidra desmitgades plāna iet studēt maģistrantūrā, mēs varam dzirdēt regulāri. It īpaši, ja runājam par studentiem tik „nejēdzīgās un nevajadzīgās ” programmās, kā komunikācijā. Un tad nu laikam beidzot man ir arī izdevies noformulēt savu viedokli par šo.

  1. Studijas ir lieliska vieta, kur atklāt daudz jauna. Man, nomainot augstskolas, vispār maģistrantūrā atvērās vēl viena pasaule, kurā ir tik daudz kas interesants un nezināms, kas iepriekš mani nav saistījis, jo es to gluži vienkārši nezināju. Tagad tas mani saista, lai gan varbūt tieši neierakstās manis izvēlēta modulī. Cilvēkam jau ir labi būt daudzpusīgām, nevis tikai ar klapēm uz acīm skatīties vienā virzienā. Turklāt, man, uzsākot maģistrantūras studijas, diezgan ātri kļuva skaidrs, ka starp augstskolām pastāv diezgan liela atšķirība izpratnē par to, kas iederās programmā, un savu bakalaura interešu attīstīšana varētu arī mani nenovest līdz diplomam. 🙂
  2. Mani interesē pētniecība, un jāsaka, ka sirdij tuvākas ir tieši konkrētas pētniecības metodes, kas ļauj izvēlēties dažādus fenomenus, ko pētīt. Un tiem nebūt nav jābūt visiem zem viena koncepta/virziena apakšā. Paskatoties zinātniskos rakstus, ar varam glīti izsekot līdzi, kā autoriem mainās pētnieciskās intereses, vai attīstot metodi, tie izmēģina to dažādās vidēs.
  3. Ņemot vērā, ka tiek piedāvāti studiju moduļi, kas savā starpā var būt arī samērā līdzīgi (piemēram, organizāciju komunikācija un biznesa komunikācija), daži no kursiem ietilpst abos modeļos, bet daži nē. Un tad ir pavisam normāla situācija, ka sirdī iekrīt kādi kursi no abiem moduļiem, ko gribētos apgūt un tad jau vairs neskaitās, ka vari izvēlēties vienu moduli.
  4. Man tomēr liekas, ka tie cilvēki, kas 2010.gada vasarā nebija mūsu ādās – tikko absolvējušo studentu, noliktu darba tirgū, kurš tajā brīdī vēl negrasījās atdzīvoties, beiguši populāro, bet tajā brīdī diezgan nepieprasīto izglītību – arī līdz galam nespēs saprast to domu gājienu, kas bija mūsu galvās. Tā kā darbu varbūt visiem neizdevās atrast pirmajos mēnešos, loģisks iznākums bija studijas maģistrantūra, kuras varbūt arī netiktu uzreiz uzsāktas citā situācijā (tas gan nav par mani, jo studēt turpinātu jebkurā gadījumā). Un, iespējams, ka šis virziens vēl nebija tik skaidri iezīmējies, bet tāpēc jau var turpināt izzināt un atrast savu sirdslietu.

Kā jau var redzēt, man pašai ir vairākas domas, kāpēc tomēr šiem cilvēkiem nav gan problēmas. Un man ir patiess prieks par tiem, kas skaidri zina savu konkrēto, šauro interešu jomu. Pati ik pa brīdim pārdzīvoju, ka man patīk tik daudz un ir tik grūti nokoncentrēties uz kaut ko vienu, jo liekas, ka vēlos izpētīt visu. Tomēr man ļoti nepatīk, ka tas tiek uztverts nievājoši un norādot uz zināmām personības nepilnībām.

Bet vēl vairāk es gribētu dzirdēt arī jūsu domas par šo jautājumu.

Viss notiek!

(c) harizroslan.blogspot.com

Bez uztraukuma par klusumu šeit – mums nekas nav mainījies, vēl aizvien gatavojamies precēties. Klusums te ir tik ierastā skaidrojuma dēļ – darbu daudz, laika maz. Cerams, ka ar janvāri man izdosies atkal atgūt aktīvas rakstītājas noskaņojumu – jo vajadzētu būt, ka tad būs pārdzīvota pēdējā sesija, beigušās lekcijas un manas akadēmiskās izklaides saistīsies tikai ar maģistra darba rakstīšanu. Bet tas nenozīmē, ka kāzu organizēšanu esam atlikuši līdz tam. Kopš oktobrī noslēdzām līgumu ar viesu namu, kur saimnieks mums pateica, ka mūsu rezervēto datumu (kas nav karstākajā kāzu sezonā) jau ir gribējuši vēl divi citi pāri, pat Jānim sācis šķist, ka tomēr ir lēnām jāvirzās uz priekšu.

Tā nu sadalījām pienākumus un Jānim devu iespēju izvēlēties ēdinātājus – kā jūs domājat, ar ko mums šobrīd vēl ir palikušas lielākās neskaidrības? 😀 Labi, labi, tas ir tikai tāds draudzīgs joks, un īstenībā es esmu ļoti priecīga, ka ir kāds racionālais prāts, kas palīdz man savas darbībās ievirzīt normālās sliedēs un lēnām nezaudēt veselo saprātu.

Kā paši smejamies – esam visu nokārtojuši vakara tusiņa daļai, šobrīd problēma ir ar ceremoniju, cik tipiski.. Ņemot vērā, ka kāzas organizējam divi rūdīti studenti, termiņu atlikšana laikam ir tikai pašsaprotama. Tiem, kas jau sāk satraukties par to, vai tas labi beigsies – tam nav pamata. Esam jau tikuši galā ar ballītes vietu, mūziku, fotogrāfu, arī idejas par ceremoniju būt jau ir, vēl tik jātiek galā ar oficiālajiem papīriem (kas man nozīmēs pieņemt grūtāko lēmumu šajā procesā – ko darīt ar uzvārdu – esmu tā pieradusi pie sava M.Āriņa..), un jāizvēlas no dažiem ēdinātāju variantiem un arī ielūgumu plāni top. Un tad jau galvenais, ko mēs vispār varam kontrolēt, būs – pārējās lietās mēs, protams, varam censties, bet tas jau būs atkarīgs no atmosfēras, kas valdīs tajā dienā!

Dažas lietas, ko es jau esmu sapratusi:

  1. Ļoti svarīgi tomēr ir saņemties un palikt pie kādas kopīgas kāzu idejas, kuru censties iznest cauri visai dienai. Kad tik tālu tiku, darbi sāka krietni raitāk virzīties uz priekšu. Protams, precamies vienu reizi un ir tik žēl, ka nevar uzvilkt sešas skaistās kleitas.
  2. Kad izlēmām lielo pasākuma koncepciju (t.i. Jānis mani pierunāja, ka kāzu tēma var būt kāzas 😀 ), sākām lēnām iepirkt visādus niekus no ikdienas tēriņu līdzekļiem – cerams, ka beigās tas atspoguļosies kā neliels budžeta atvieglojums. Piemēram, izmantoju iespēju un svētkos Jānim uzdāvināju atbilstošas aproču pogas – un ne tikai dāvinātāja prieks, bet arī ķeksītis to-do listē.
  3. Es ļoti mīlu plānot un veidot excel tabulas – mums ir lielais kāzu plāns, kur ir visas nepieciešamās lietas, budžeta dokuments, tad atsevišķi kontaktu dokumenti dažādiem nepieciešamies pakalpojumu servisiem. Un jāsaka, ka tāda organizētība atvieglo dzīvi, katrā brīdī iespējams paskatīties, cik tālu esam tikuši un kādas galvassāpes vēl būs jāpiedzīvo. Turklāt šos dokumentus esam ielikuši iekš google.docs un tiekam klāt tiešsaistē abi divi. Un tā ir tik forša sajūta, ieraudzīt, ka Jānis pats no savas gribas ir atkal tur kaut ko papildinājis (turklāt ne „nogriezis”, bet pielicis klāt! 🙂 )

 Sausais atlikums no šī visa – vēl aizvien man šķiet, ka kāzas plānot ir riktīgi forši un lēnām sāku nevarēt sagaidīt nākamā gada 12.maiju – tā tiešām būs viena sasodīti lieliska diena!