Dodamies svinēt!

Uh, esmu sagaidījusi pēdējo darba dienu šogad un tūliņ, tūliņ jau dodos pretim svētkiem! Prieks no visas sirds un jau sapņoju klusiņām, kā izbaudīšu tuvākās brīvdienas.

Kā smējos – no šodienas viss sāk iet uz labo pusi – dienas atkal paliek gaišākas, vakar bija pēdējās lekcijas maģistrantūras studijās (nu ir palikusi janvāra sesija, kurā jāuzraksta pieci noslēguma darbi un divi eksāmeni) un tad jau pavasarī – tāds sīkums kā maģistra darbs! Tā kā nākamnedēļ uz darbu nav jānāk, tad ir slepenais plāns kādu no darbiem uzrakstīt jau starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu – kas no tā izdosies, to gan vēl redzēs. Jebkurā gadījumā – janvārī visticamākais būšu tāds maziņš zombijs, bet tad jau pavasarī varēšu atgūties.

Prieks, ka arī kāzu plānošanas ziņā gadu varēsim noslēgt uz pozitīvas nots – uzrakstījām iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā (un rakstot to, paguvām sakašķēties – kas lieliski raksturo mūsu raksturu saderību 🙂 ), esmu praktiski pieņēmusi lēmumu par kleitu, un tad jau galvenās pozīcijas ir nokārtotas! Nu laiks manām izklaidēm – ielūgumiem, rotājumiem utt…

Bet nu priekšā Ziemassvētki un ikgadējais Latvijas pārceļojums – šodien dodamies uz Ukriem, lai pavadītu Ziemassvētku vakaru ar manu dzimtu, bet svētdien – jau uz Alūksni, lai nosvinētu kopā arī ar Jāņa radiniekiem. Turklāt šogad vēl klāt visiem svētkiem Jāņa mammas lielā dzimšanas diena, kurai jau pieteicos gatavot svētku maltīti – kaut kā jau jāparāda, cik viņai ir lieliska topošā vedekla! Tik jācer, ka izplānotais svētku galds izdosies godam 🙂

Lai jums visiem arī brīnišķīgi un sirsnīgi svētki un izdodas uzkrāt spēkus nākamajam, Pūķa gadam (tas manējais!)

Mana pirmā reize kāzu kleitā

(c) bridesmaidessentials.com

Šodien vēl aizvien galva dulla pēc vakardienas kleitu mērīšanas, lai gan, pretēji māsas izteiktajām aizdomām, ka naktī noteikti nevis nosapņošu, kuru kleitu izvēlēties, bet gan nomurgošu, ka slīkstu baltā mākonī, gulēju ciešā miegā. Bet, jā, lielāka skaidrība ieviesusies nav.

Mani gan mierināja, ka jāpriecājas, jo gluži vienkārši praktiski visas kleitas izskatījās super, spēj tik izvēlēties. Un es tiešām klausīju padomu un mērīju visus fasonus pēc kārtas, ņemot vērā, ka man ir pirmā kāzu pieredze un pirmā kleitu mērīšana!

Šis gan ir jautājums par ko laikam neko daudz nevar rakstīt un stāstīt, jo viens no kāzu dienu lielākajiem pārsteigumiem ir tā līgavas kleita, bet par pašu piedzīvojumu – vispirms, biju patīkami pārsteigta par labo attieksmi visos kāzu salonos, kur biju (un man bija pamatīga pavadošā grupa, bet viņām ļāva gan kleitas meklēt un man piedāvāt, gan fotografēt, gan kronīšus piemērīt 😀 ). Visur mani smuki apģērba, noģērba, iesēja, pieturēja.. Bišķiņ negatīvi pārsteidza, tas, ka praktiski nebija mana izmēra kleitas (kas to būtu domājis, ka ir iespējams saskarties ar to, ka visas kleitas ir par lielu??) – pirmajos divos salonos nācās nedaudz piedomāt, kā kleita izskatītos, ja būtu mazāka, līdz ar to – man uz auguma. Trešajā gan paveicās un bija kleitas, kurās mani iepakojot arī jutu, ka viss turas uz auguma – iespējams, tāpēc arī tur šķita, ka kleitas izskatās vislabāk.

Bet skaidrs ir viens – nekas nav skaidrs! Uzmērīju ap divdesmit kleitām, mājās gāju pilnīgi pārņemta ar tikko pieredzēto. Tomēr neticu tai sajūtai – ĪSTĀ KLEITA – jo skaistas ir visas, jebkuru varētu vilkt savā kāzu dienā un skaidrs, ka gan Jānim, gan daļai viesu acis būs slapjas! Runāju ar mammu, viņa ar mani mierināja, ka jāpriecājas, ka ir no kā izvēlēties, bet man ar to izvēlēšanos vienmēr dzīvē gājis grūti, patīk paprasīt padomu, pakonsultēties. Un vakar, neskatoties uz brīnišķīgo kompāniju, visvairāk pietrūka Jāņa viedoklis, ko dabūšu tikai 12.maijā!

Dažas pavisam praktiskas atziņas:

  • mērīt visas kleitas pēc kārtas, jo šobrīd lielākā daļa apsveramo kleitu diezgan atšķiras no mana sākotnējā uzstādījuma (mēroties, es sākumā sapratu vēlamo krāsu, tad audumu, bet modelis vēl aizvien nav skaidrs!)
  • vismaz manā gadījumā ērti novelkamais apģērbs nebija tik svarīgs, jo katrā salonā vienreiz noģērbos (sākot mērīt kleitas) un vienreiz apģērbos (beidzot mērīt)
  • šobrīd ir labs brīdis pirkt kleitu finansiālu apsvērumu dēļ – visur ir svētku atlaides, kā arī iepriekšējās sezonas izpārdošanas. Neilgi pēc jaunā gada jau atkal celšoties cenas
  • noteikti fotografēt sevi kleitās – apskatoties mājās bildes, viena kleita, kas dzīvē likās perfekta, izskatījās pavisam savādāk
  • paņemt līdzi vēl kādu kompānijai – gan vieglāk atraisīties, aptuveni redzēt draudzeņu acīs to, ko kāzās varēs redzēt viesu acīs. Un, ja ir kā man – pašai daudz ko neērti jautāt, uzbāzties, tad ir tādas draudzenes, kas fotogrāfēs, pat, ja īsti neļauj, atradīs kleitas, kam garām paslīdēja pārdevējas skatiens..
  • pēc tam izdzert pāris glāzes šampanieša/vīna/kas nu kurai garšo, lai var aizmigt pēc piedzīvojumiem pilnās pēcpusdienas 🙂

Vēl četri mēneši un … dienas!

Kalendārā vairāk neskatos, kopš sapratu, ka nu jau laika atskaiti līdz kāzām var uzsākt ar teikumu „Vēl četri mēneši un … dienas”! Īsti nesaprotu, kur palicis tas vairāk kā gads, kopš saderināšanās, kur palikuši trīs mēneši, kopš teorētiski sākām plānot galvenās lietas. Taisnības labad gan jāsaka, ka panika vēl nav sākusies, tikai tāds viegli patīkams satraukums. Un ik pa laikam – pat gribās, lai tas maijs pienāk vēl ātrāk. Un ir jauki, ka pa vidu vēl pienāk svētki, kas arī prasa plānošanu un gatavošanos, kas nedaudz novirza domas un parādās citas prioritātes.

Vakar griezu sniegpārsliņas, cepu piparkūkas un klausījos fantastiskas Ziemassvētku dziesmas. Rītu, sākot ar adventes vainagu visu četru sveču aizdedzināšanu, pavadījām pavisam mierīgā, sirsnīgā noskaņā. Papļāpāju iekš skype, sarunāju ciemošanos pie krustdēla, jo pēc pagājušās nedēļas, kad darīju tikai trīs lietas – strādāju, mācījos un gulēju (to pēdējo pavisam nedaudz), prasās svētdienu, kas vienkārši lēnām paiet.

Bet par kāzām runājot – nākamnedēļ beidzot būs pienākusi TĀ diena – iešu meklēt kāzu kleitu! Esmu jau sastādījusi sarakstu ar dažiem saloniem, kur noteikti jāieiet, sarunājusi pusi dienu brīvu darbā un arī padomdevējas, kas redz mani no malas. Lai gan esmu jau sev ieskaidrojusi, ka tai nemaz nav tik liela nozīme, jo loģiski, ka garajā, baltajā kleitā savā kāzu dienā, sieviete vienkārši nevar izskatīties slikti. Bet no otras puses – ir tāda sajūta, ka ar kleitas atrašanu kāzas būs jau pavisam tepat, aiz stūra. Šķiet, ka pēc tam pēkšņi viss būs skaidrs – kā kam jāizskatās, par ko vēl jādomā un apkārt kleitai varēs būvēt pārējo dienu. Laikam jau ir tās līgavas egocentriskas, tur neko nevar izdarīt. Man gan Jānis arī ir skaidri pateicis – viņš grib kāzas, bet kādas – tur es varu droši izpausties 🙂 . Nu, to arī daru un vēl dažus mēnešus darīšu!

Vēl, ļoti, ļoti ceru, ka pa nākamo nedēļu izdosies tikt galā ar galveno galvassāpju iemeslu – pašu ceremoniju, kuras norunāšana un vietas rezervēšana mums ir nedaudz iekavējusies. Bet, ja zvaigznes sakritīs mums pa labu, tad jau Ziemassvētkus varēšu pavadīt, domājot ielūgumu tekstus, jo galvenās pozīcijas būs pavisam skaidras!

Un re kur, viena ceturtās adventes noskaņas dziesma! Fantastisks dziesmu albums, ko klausos uz riņķi jau otro dienu!

Dziļi elpot un saglabāt veselo saprātu

(c) http://panicattacktreatmentsinfo.com

Ir pienācis gada kritiskākais moments, tas moments, kad visvairāk ir žēl neesošā laika un iespējas lēnām un mierīgi sagatavoties svētkiem, nespējas atslābināt prātu un uz mirkli aizmirst visus darāmos darbus. Papildus jau ikdienas stresam par tuvojošos sesiju, gada beigām darbā, nāk vēl klāt domas par dāvanām (es ļoti jau otro gadu pārdzīvoju, ka gluži vienkārši nesanāk pie tām papildus piedomāt, tāpēc domāju, ka nākamo gadu, kad, cerams, diploms būs jau kabatā, sākšu gatavoties svētkiem jau no novembra sākuma!). Tad, kad pavisam nepaveicās, kā man, tieši uz šo laiku saasinās problēmas arī citās jomās un gribās vienkārši sist ar galvu pret sienu un kliegt uz debesīm – par ko man tas viss.

Skaidri zinu, ka neesmu tāda vienīgā, un ļoti daudziem tieši šis periods ir depresīvākais, stresa pilnākais un nervozākais. Es sev esmu izstrādājusi dažādas metodes, kas man palīdz saņemties un darboties, nomierināt nervus un varbūt pat kādu nakti saldi izgulēties, bez bezmiega vai murgiem. Padalīšos ar mīļākajām:

Tad, kad jūtu, ka vairs nesaprotu, no kura gala kam ķerties klāt – vienu dienu  uz to visu „uzlieku mīksto”. Protams, ne tā, ka dienu pirms eksāmena, vai kādas atskaites nodošanas. Bet pat tad, kad liekas, ka darbu pāri galvai, paņemu brīvdienu – skatos filmas, gatavoju ēst, lasu grāmatas, braucu ciemos – jebko, kas atslēdz prātu un ļauj organismam saņemties. Pēc tam produktivitāte ir krietni lielāka, un tajā dienā iekavēto var pagūt paveikt vēl ar uzviju.

Pagatavoju vidi – parasti smejos, ka tad, kad visvairāk jādara, tad ķeros klāt pie mājas beršanas un citiem blakusdarbiem. Bet patiesībā, sakārtota vide, man ļoti pēc tam palīdz koncentrēties konkrētajiem uzdevumiem. Sakārtoju galdu, nolieku sveces, izvēlos fona mūziku, sameklēju piezīmju lapiņas – un tad ķeros pie darbiem, viena pēc otra – iet raiti un domas vairs nenovirzās, ieraugot drēbju čupu vai nevarot atrast tīru krūzīti kafijai. Pie vides piederas arī – nopirkt kaut ko garšīgu, ko parasti ikdienā neēdu, kas darba rakstīšanu padara par svētkiem! No pieredzes saku – vīnu gan nevajag izvēlēties šajā metodē, to labāk kā balvu par jau padarītu darbu 🙂

Sadalu pa punktiem darbus – kad jūtu, ka tūliņ būs panika iz sērijas kā to visu paspēt, glīti sarakstu darbus secīgi uz lapiņas, sadalu pa posmiem – kas katrā man ir jāizdara. Šo metodi atklāju, kad Jānis semestri studēja Islandē – lai būtu vieglāk sagaidīt viņu atpakaļ, viņš katru nedēļu sūtīja pastkarti. Ir krietni vieglāk gaidīt katru ceturtdienu, nevis jau oktobrī gaidīt mistisku 20. decembri! Tāpat – ir krietni vieglāk pieķerties uzrakstīt konkrētu e-pastu, nevis izpildīt uzdevumu – nokārtot jautājumu par referātu.

Apsolu balvu/definēju mērķi – šī laikam ir visiem zināma un tuva metode. Pavisam elementāri – ja līdz trijiem pabeigsi analizēt filmu, varēsi vakarā braukt ciemos. Ja nē – sorry, sēdi un analizē. Ļoti gribētos brīvdienās aiziet uz kino – forši, tikai līdz tam uzraksti referātu.

Tā nu es mēģinu tikt galā ar stresiem, darbiem un paniku. Protams, neviena no metodēm jau nepalīdz no tā visa izvairīties pavisam, bet katrā ziņā – vieglāk pārdzīvot ir. Un vismaz ir iespēja sasniegt rezultātu un tiekties uz gaišāku nākotni – 2012.gada pirmssvētku laiku, kad būs brīvie vakari un varēšu pagūt gan māju izgreznot, gan piparkūkas cept, gan dāvanas gādāt! 🙂

Kādas ir jūsu metodes, lai vieglāk tiktu galā ar stresu un pienākumu kalnu, nezaudējot veselo saprātu?

Kā es svētkus atradu koncertā

Es gan neesmu nekāda lielā mūzikas pazinēja, un manis pašas spēju dziedāt raksturo vārdi „patīk, bet nesanāk”, tomēr sapratu, ka pēc vakardienas Lindas Leen koncerta CINEMA negribu klusēt, bet gan padalīties savā pārdzīvojumā ar visiem.

Vispirms jau – liels, liels paldies Jānim, kas nopirka biļetes uz šo koncertu. Mums vispār šī bija ļoti kulturāla nedēļas nogale – piektdien es viņu vedu uz baletu (kas ir jau pavisam cits stāsts) un svētdien viņš mani – uz koncertu. Protams, jau devos uz to ar ļoti augstām ekspektācijām, ņemot vērā, ka par to, cik smagi un detalizēti parasti Linda Leen strādā pie savām koncertprogrammām, ir lasīts daudz un dikti. Bet jāatzīst, ka nebiju domājusi, ka piedzīvošu ko tādu.

Abi ar Jāni vienojāmies, ka koncerta sākums – 15:00, lai gan sākumā šķita, ļoti agri, galu galā ir tiešām labs laiks, jo pašam paliek vēl viss svētdienas vakars. Bet par pašu koncertu – pirmkārt, kā jau sieviete – novērtēju Lindu 🙂 . Secinājums – nu ir viņa ārkārtīgi skaista un tas, kā viņa sevi iznes – tur ir daudz ko pamācīties. Koncerta laikā ienāca prātā vairākas tēzes, ko tajā brīdī varētu ietvītot un vispār es ļoti centos koncentrēties un neaizmirst tās, jo pēc kādas otrās dziesmas jau bija skaidrs – ar tviteri te nepietiks, būs vien jāraksta blogā. Klausījos perfekti nostrādātu mūziku ar tiešām maģisku ģitāras pavadījumu un domāju – vienīgais iemesls, kāpēc es varētu gribēt, lai koncerts beidzas ir, lai šīs emocijas varētu mēģināt uzrakstīt te. Ar pirmo koncerta daļu zālē tika pilnībā ienesta svētku sajūta, neskatoties uz slapju, nebūt ne decembrīgo laiku ārā. Nevajag sniegu un salu, lai liktos, ka Ziemassvētki tepat jau ir! Šis bija koncerts, kad pirmo reizi man, klausoties mūziku, no tās skaistuma acīs sariesās asaras. Es īpaši neizceļos ar muzikālo gaumi vai spējām un parasti raudu pie tādam filmām kā Harijs Poters, bet nu vakar piedzīvoju gan slapjas acis, gan zosādu un tirpiņas, kā arī nācās pa brīdim sev atgādināt, ka vajag arī ieelpot, nevis tikai aizturētu elpu klausīties.

Jāsaka, ka divas stundas aizskrēja nemanot, bija tiešām žēl, ka tas ir viss un nedaudz sāpēja vaigu muskuļi – no smaidīšanas un nemitīgas aizmiršanas, ka muti būtu pieklājīgi turēt aizvērtu, nevis no brīnumiem plati vaļā. 🙂 Joki un sarunas starp Lindu un Kasparu Zemīti, kas tagad noteikti ir mans ģitārspēles favorīts, šķita tik dabiski un patiesi, ka, pat, ja tie bija iestudēti, atstāja ļoti nesamākslotu un vienkāršu iespaidu – redz, mēs arī te uz skatuves esam tikai cilvēki un mums ir patiess prieks darīt to, ko šeit darām.

Pagājušajā pirmdienā biju uz vienu vakaru, kurā tika runāts par mākslas cenu. Tur tika uzsvērts, ka īstu mākslu var atpazīt no tā, ka tai piemīt kaut kas aiz realitātes, aiz mūsu uztveres. Kaut kas, ko jūtam, bet kas ir nenovērtējams. Un vakar tieši to es piedzīvoju – tādu cilvēku ieguldījumu un atdevi, ko ar biļetes cenu nevar novērtēt.

Oficiālās bildes no koncerta Lindas Leen Facebook lapā