Kā es svētkus atradu koncertā

Es gan neesmu nekāda lielā mūzikas pazinēja, un manis pašas spēju dziedāt raksturo vārdi „patīk, bet nesanāk”, tomēr sapratu, ka pēc vakardienas Lindas Leen koncerta CINEMA negribu klusēt, bet gan padalīties savā pārdzīvojumā ar visiem.

Vispirms jau – liels, liels paldies Jānim, kas nopirka biļetes uz šo koncertu. Mums vispār šī bija ļoti kulturāla nedēļas nogale – piektdien es viņu vedu uz baletu (kas ir jau pavisam cits stāsts) un svētdien viņš mani – uz koncertu. Protams, jau devos uz to ar ļoti augstām ekspektācijām, ņemot vērā, ka par to, cik smagi un detalizēti parasti Linda Leen strādā pie savām koncertprogrammām, ir lasīts daudz un dikti. Bet jāatzīst, ka nebiju domājusi, ka piedzīvošu ko tādu.

Abi ar Jāni vienojāmies, ka koncerta sākums – 15:00, lai gan sākumā šķita, ļoti agri, galu galā ir tiešām labs laiks, jo pašam paliek vēl viss svētdienas vakars. Bet par pašu koncertu – pirmkārt, kā jau sieviete – novērtēju Lindu🙂 . Secinājums – nu ir viņa ārkārtīgi skaista un tas, kā viņa sevi iznes – tur ir daudz ko pamācīties. Koncerta laikā ienāca prātā vairākas tēzes, ko tajā brīdī varētu ietvītot un vispār es ļoti centos koncentrēties un neaizmirst tās, jo pēc kādas otrās dziesmas jau bija skaidrs – ar tviteri te nepietiks, būs vien jāraksta blogā. Klausījos perfekti nostrādātu mūziku ar tiešām maģisku ģitāras pavadījumu un domāju – vienīgais iemesls, kāpēc es varētu gribēt, lai koncerts beidzas ir, lai šīs emocijas varētu mēģināt uzrakstīt te. Ar pirmo koncerta daļu zālē tika pilnībā ienesta svētku sajūta, neskatoties uz slapju, nebūt ne decembrīgo laiku ārā. Nevajag sniegu un salu, lai liktos, ka Ziemassvētki tepat jau ir! Šis bija koncerts, kad pirmo reizi man, klausoties mūziku, no tās skaistuma acīs sariesās asaras. Es īpaši neizceļos ar muzikālo gaumi vai spējām un parasti raudu pie tādam filmām kā Harijs Poters, bet nu vakar piedzīvoju gan slapjas acis, gan zosādu un tirpiņas, kā arī nācās pa brīdim sev atgādināt, ka vajag arī ieelpot, nevis tikai aizturētu elpu klausīties.

Jāsaka, ka divas stundas aizskrēja nemanot, bija tiešām žēl, ka tas ir viss un nedaudz sāpēja vaigu muskuļi – no smaidīšanas un nemitīgas aizmiršanas, ka muti būtu pieklājīgi turēt aizvērtu, nevis no brīnumiem plati vaļā.🙂 Joki un sarunas starp Lindu un Kasparu Zemīti, kas tagad noteikti ir mans ģitārspēles favorīts, šķita tik dabiski un patiesi, ka, pat, ja tie bija iestudēti, atstāja ļoti nesamākslotu un vienkāršu iespaidu – redz, mēs arī te uz skatuves esam tikai cilvēki un mums ir patiess prieks darīt to, ko šeit darām.

Pagājušajā pirmdienā biju uz vienu vakaru, kurā tika runāts par mākslas cenu. Tur tika uzsvērts, ka īstu mākslu var atpazīt no tā, ka tai piemīt kaut kas aiz realitātes, aiz mūsu uztveres. Kaut kas, ko jūtam, bet kas ir nenovērtējams. Un vakar tieši to es piedzīvoju – tādu cilvēku ieguldījumu un atdevi, ko ar biļetes cenu nevar novērtēt.

Oficiālās bildes no koncerta Lindas Leen Facebook lapā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s