Ir pienācis gada kritiskākais moments, tas moments, kad visvairāk ir žēl neesošā laika un iespējas lēnām un mierīgi sagatavoties svētkiem, nespējas atslābināt prātu un uz mirkli aizmirst visus darāmos darbus. Papildus jau ikdienas stresam par tuvojošos sesiju, gada beigām darbā, nāk vēl klāt domas par dāvanām (es ļoti jau otro gadu pārdzīvoju, ka gluži vienkārši nesanāk pie tām papildus piedomāt, tāpēc domāju, ka nākamo gadu, kad, cerams, diploms būs jau kabatā, sākšu gatavoties svētkiem jau no novembra sākuma!). Tad, kad pavisam nepaveicās, kā man, tieši uz šo laiku saasinās problēmas arī citās jomās un gribās vienkārši sist ar galvu pret sienu un kliegt uz debesīm – par ko man tas viss.
Skaidri zinu, ka neesmu tāda vienīgā, un ļoti daudziem tieši šis periods ir depresīvākais, stresa pilnākais un nervozākais. Es sev esmu izstrādājusi dažādas metodes, kas man palīdz saņemties un darboties, nomierināt nervus un varbūt pat kādu nakti saldi izgulēties, bez bezmiega vai murgiem. Padalīšos ar mīļākajām:
Tad, kad jūtu, ka vairs nesaprotu, no kura gala kam ķerties klāt – vienu dienu uz to visu „uzlieku mīksto”. Protams, ne tā, ka dienu pirms eksāmena, vai kādas atskaites nodošanas. Bet pat tad, kad liekas, ka darbu pāri galvai, paņemu brīvdienu – skatos filmas, gatavoju ēst, lasu grāmatas, braucu ciemos – jebko, kas atslēdz prātu un ļauj organismam saņemties. Pēc tam produktivitāte ir krietni lielāka, un tajā dienā iekavēto var pagūt paveikt vēl ar uzviju.
Pagatavoju vidi – parasti smejos, ka tad, kad visvairāk jādara, tad ķeros klāt pie mājas beršanas un citiem blakusdarbiem. Bet patiesībā, sakārtota vide, man ļoti pēc tam palīdz koncentrēties konkrētajiem uzdevumiem. Sakārtoju galdu, nolieku sveces, izvēlos fona mūziku, sameklēju piezīmju lapiņas – un tad ķeros pie darbiem, viena pēc otra – iet raiti un domas vairs nenovirzās, ieraugot drēbju čupu vai nevarot atrast tīru krūzīti kafijai. Pie vides piederas arī – nopirkt kaut ko garšīgu, ko parasti ikdienā neēdu, kas darba rakstīšanu padara par svētkiem! No pieredzes saku – vīnu gan nevajag izvēlēties šajā metodē, to labāk kā balvu par jau padarītu darbu 🙂
Sadalu pa punktiem darbus – kad jūtu, ka tūliņ būs panika iz sērijas kā to visu paspēt, glīti sarakstu darbus secīgi uz lapiņas, sadalu pa posmiem – kas katrā man ir jāizdara. Šo metodi atklāju, kad Jānis semestri studēja Islandē – lai būtu vieglāk sagaidīt viņu atpakaļ, viņš katru nedēļu sūtīja pastkarti. Ir krietni vieglāk gaidīt katru ceturtdienu, nevis jau oktobrī gaidīt mistisku 20. decembri! Tāpat – ir krietni vieglāk pieķerties uzrakstīt konkrētu e-pastu, nevis izpildīt uzdevumu – nokārtot jautājumu par referātu.
Apsolu balvu/definēju mērķi – šī laikam ir visiem zināma un tuva metode. Pavisam elementāri – ja līdz trijiem pabeigsi analizēt filmu, varēsi vakarā braukt ciemos. Ja nē – sorry, sēdi un analizē. Ļoti gribētos brīvdienās aiziet uz kino – forši, tikai līdz tam uzraksti referātu.
Tā nu es mēģinu tikt galā ar stresiem, darbiem un paniku. Protams, neviena no metodēm jau nepalīdz no tā visa izvairīties pavisam, bet katrā ziņā – vieglāk pārdzīvot ir. Un vismaz ir iespēja sasniegt rezultātu un tiekties uz gaišāku nākotni – 2012.gada pirmssvētku laiku, kad būs brīvie vakari un varēšu pagūt gan māju izgreznot, gan piparkūkas cept, gan dāvanas gādāt! 🙂
Kādas ir jūsu metodes, lai vieglāk tiktu galā ar stresu un pienākumu kalnu, nezaudējot veselo saprātu?
Runā Māra 
Šis posts man uzlaboja garstāvokli! 🙂 Interesanti! 🙂
Man prieks, ka tā! Un – paldies! 🙂