Aiziet, jūriņā jeb mana vecmeitu ballīte

Aiziet, jūriņā!

Pēc pastāvīgo lasītāju lūguma (paldies Sandrai un Baibai!), pagaidīju, lai nedaudz norimstas emocijas un esmu gatava atskaitei par Vecmeitu ballīti! Vispirms jau jāsaka, ka, noteikti nebija viegli man tādu noorganizēt, ņemot vērā, ka māsai jau pašā sākumā, kad noskatījām labāko datumu, skaidri un gaiši nobēru visas lietas, ko es noteikti nevēlos (un nē, es neesmu kontrolfrīks). Pieļauju, ka tas bija brīdis, kad viņa par lēmumu organizēt šo pasākumu, vairs nebija tik priecīga.🙂

Satraucos jau visu iepriekšējo nedēļu, dienai nākot arvien tuvāk, gaidīju, kad kāda izpļāpāsies vai dos kādu mājienu, bet visas klusēja kā partizāni. Tomēr ceturtdienā sagaidīju lielu vēstuli. Tajā iekšā ielūgums, ar starta laiku vienos, un mans pirmais uzdevums – sagatavot sirsniņuzkodas, ar ko sagaidīt visas draudzenes. Laikam jau šajā brīdī arī vajadzēja būt skaidram, ka ballīti organizē cilvēki, kas tiešām mani zina – kur nu vēl patīkamāks uzdevums. Ar prieku piektdienas vakarā/naktī piecas stundas nodzīvojos virtuvē, un tapa gan sāļās, gan saldās uzkodas – neesmu jau ar vieglu roku ņemama.

Trakākais sākās sestdienas rītā, kad, atnākusi no frizūras mēģinājuma, priecājoties par to, kā gan ir paveicies ar laiku, ātri vien pienāca norunātais laiks. Tad acīmredzot, lai mani padarītu nervozāku, pagāja vēl pusstunda (kurā jau apcerēju, vai māsas joks par to, ka mana vecmeitu ballīte būs atsūtīta zīmīte – raksti maģistra darbu!! – tiešām varētu būt taisnība), un atskanēja zvans. Ielaižot viņas un kārtīgi nopētot, zili baltie, strīpotie tērpi nodeva pasākuma tēmu – skaidrs, ka mani laidīs jūriņā. Saņēmu savu apģērbu un kapteiņa cepuri, bija jāķeras pie pirmajiem uzdevumiem. Par laimi, žūrija nebija ļoti stingra un gana veikli tiku ar visu galā, izspēlējām vēl sapazīšanās spēli, lai meitenes iepazīstas arī savā starpā (ļoti laba ideja!) un devāmies ārā, kur jau saulīte mūs gaidīja.

Tik iederīgs košums saulainajā dienā!

Tur sekoja viens no lielākajiem pārsteigumiem – vienkārši fantastiski sagatavoti auto. Biju pie sevis jau cerējusi, ka varbūt būs bišķiņ papušķotas mašīnas, ar kādu balonu vai lentīti, bet krāsainie uzraksti pārspēja cerēto un tik lieliski iederējās saulainajā dienā. Vispār, man ļoti viegli izdevās paļauties plānam, ne par ko nedomāt un darīt tikai to, ko man liek – tagad braucam, tagad kāpjam ārā, ejam tur, izdari to.

Kad māsa otrajā dienā pateica, ka vēl vesela rinda lietu palika neizdarītu, biju šokā, jo man šķita, ka paguvām tik daudz! Tagad nevaru sagaidīt fotosesijas bildes, jo pat tās, ko, pa kluso no fotogrāfa, uzņēmām ar savām kamerām, izskatās lieliski.

Un protams, ja jau „laižam jūriņā” – tad arī aizlaidām līdz jūrai, kur sagaidīja

Aiziet, uz jūru!

pirmais šī gada pikniks (interesanti, kāds bija rezerves plāns, ja nu līst?🙂), kuram paralēli izdarīju visu, kas pienākas – apkopu bēbi, ietinu un rūpējos, atvadījos no bijušajiem, no savām sliktajām īpašībām un atrādīju, cik labi zinu Jāni. Viens no lielākajiem pārsteigumiem – tiku aizsūtīta meklēt geokeču – vēl viens pierādījums, ka esmu zināma kā raibs suns. Nemanot pienāca saulriets, sāka pūst auksti vēji un tika dota komanda – doties tālāk.

Vēl vakara gaitā sekoja ekstrēmākais moments – izvizināšanās pie Brīvības pieminekļa, sēžot uz riteņa stūres – otrajā rītā man nebija skaidrs, kur biju saņēmusies drosmi! Dziedāšana, ēšana, runāšanās, ēšana, fotografēšanās, ēšana, kūka, ēšana un tā līdz septiņiem rītā… Lieki teikt, ka plānotā vienas dienas atpūta no studijām, ievilkās krietni ilgāk. Es noteikti vēl tik daudz ko piemirsu piefiksēt, vai nepiefiksēju speciāli, bet kopumā – fantastisks pasākums un tiešām atslodze no visiem darbiem, plus vēl tāds prieks satikt cilvēkus, ko varbūt tik bieži nesanāk satikt ikdienā!

Sagaidījām saulrietu🙂

Tātad, galvenā doma – es esmu tādā sajūsmā par to, ka man ir lieliskas draudzenes, kas tik labi mani pazīst un spēj padarīt garu dienu tādu, ka tā paskrien vēja spārniem! Un pēc šī pasākumā, kā zibens no debesīm, arī nāca apskaidrība, ka patiešām – arī kāzas jau ir tepat. No šodienas – nu jau vairs tik 15 dienas, ik pa pusstundai atceros vēl ko, kas jāpaveic un ir parādījies uztraukums, vai tiešām visu pagūsim. Bet tajā pašā laikā – kāda atšķirība, jo pasākumu tomēr veido cilvēki, un ar tiem gan man ir paveicies🙂

P.S. un liels paldies par dāvanām – tās nestāv nogrūstas dziļākajā stūrī, bet gan liktas pie lietas😉

P.P.S. Ja jau izdevās izlasīt šo garo tekstu, tad varbūt vari arī aizpildīt manu maģistra darba aptauju (aptuveni 10-15 min), lai es varu piepildīt vienu no saviem mērķiem – tikt pie diploma ar jauno uzvārdu🙂


2 thoughts on “Aiziet, jūriņā jeb mana vecmeitu ballīte

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s