Tas trakais maijs!

Šis gan laikam man būs bijis piesātinātākais mēnesis manā dzīvē, tas arī izskaidrotu to, kāpēc vien trīs ieraksti maijā blogā. Piedzīvots daudz, bet laika, kad izstāstīt – īsti neatlika. Tāpēc no visa pa drusciņai tagad!

līgo laiva uz ūdeņa

Maiju sākām ar pavisam netipisku pasākumu cilvēkiem, kam tuvākajās 30 dienās vēl ieplānots tik daudz – devāmies ViA Laivu rallijā, kas ir fantastisks trīs dienu piedzīvojums uz upes. Man šī bija trešā reize, ja nemaldos un tā kā iepriekšējos divus gadus nebija sanācis pievienoties, tad šogad to nevarēja laist garām! Tā nu pirmās maija dienas, sākoties kāzu divu nedēļu atvaļinājumam, 4.-6. datumā, pavadījām Pededzes upē. Laivu, kopā ar Madaru un Zani, izrotājām atbilstoši tuvākā pasākuma tematikai – ar skaistām mežģīņu lentēm, man pašai galvā – plīvurs un sanāca gluži vai vecmeitu ballīte nr.2. – ar pavadošiem tekstiem: „Māra, Tu mums labāk patiki neprecēta” 😀 Vēl pirms tam, nakti no trešā uz ceturto maiju pavadīju ne aci neaizvērdama, jo, lai nopelnītu šīs trīs dienas, vajadzēja arī dot kādu ieguldījumu maģistra darba tapšanā. Līdz ar to, pirmais vakars laivu rallijā man beidzās ātri, aizmiegot turpat pie ugunskura. Labi vismaz, ka Jānis parūpējās, lai pārējo nakti gan pavadu teltī. Pārgurušiem pēc trīs dienām nekurienē, nebija nemaz laika atgūties, jo jau pirmdien bija jādodas uz Rīgu, gatavoties nākamajam notikumam – kāzām 12.maijā. Pa ceļam vēl pēdējās organizatoriskās lietas, apciemojot viesu nama saimniekus, ēdinātājus un tad jau Rīga, kurā nedēļa atkal paskrēja nemanot – katru dienu vismaz 5 stundas blandoties pa pilsētu, meklējot vēl visu nepieciešamo svinībām, katru nakti tikai kādas 3 h miega, ņemot vērā, ka gan maģistrs jāraksta, gan jāgatavo visādi

Laimīgi precējušies

nieki kāzām.

Un tad jau nemanot bija klāt piektdiena, 11.maijs, kuru ļoti agri sākām ar došanos uz Valmieru, pēc narcišu kalniem, tad viesu nama

dekorēšana, pušķu taisīšana (par šo visu vēl atsevišķs stāsts) un miljons citu sīkumu, līdz ap pusnakti attapos jau pie Jūlijas, kur vēl ar meitenēm tikām galā tādiem „sīkumiem”, kā kleitas gludināšana, manikīra glābšana utt., atkal jau līdz trijiem naktī. Lieki teikt, ka cēlos sešos, jo tad jau sākās lielā kāzu diena, par ko vēl, protams, daudz dzirdēsiet.

Cik ātri sākās, tik ātri pagāja, neskatoties, ka Rīgā pēc svinībām atpakaļ bijām tikai pirmdienas vakarā. Un tad – divas dienas atgūšanās un ceturtdien kā piesēdos pie datora, tā pirmo reizi tikai pagājušajā pirmdienā atkāpos, lai izietu no mājām un dotos uz darbu, jo atvaļinājums arī bija galā (neskaitot ik pa laikam pagulētās stundas). Toties tikmēr bija izdevies tikt galā ar šaubām, vai vispār pagūšu darbu fiziski uzrakstīt, kas bija pārņēmušas pēc kāzām.

Maija “to do” liste izpildīta!

Jāsaka, ka pirmspēdējā maija nedēļa gāja tik mierīgi – pa dienu gāju uz darbu, naktī rakstīju maģistru, ka nolēmu piešaut dzīvei asumiņu un aizbraukt nedēļas nogalē uz laukiem. Tā vietā, lai izmantotu brīvdienas darba pabeigšanai un tas nebūtu jādara šonedēļ pa naktīm, raku zemi, stādīju puķes, laistīju siltumnīcu, dārzus, spēlēju Katanu, taisīju pusdienas, spēlējos ar mazo brāļa meitu un sēju gurķus utt… ļoti prātīgi, jā 😀 Tajās dienās tapa veselas 3 lapas darbam.

Līdz ar to, šīs nedēļas pēdējās četras dienas atkal paskrēja vēja spārniem – paspēju ne tikai katru dienu aiziet uz darbu, bet vēl pirmdien apmeklēt vakaru korporācijā, tad otrdien aiziet uz svētku pasākumiem Jāņa korporācijai un arī pabeigt, iesiet un nodot maģistra darbu! Un maijs ir paskrējis vienā elpas vilcienā, šovakar īsti nesaprotu, ko darīt, kas notiek un šķiet, ka drīz vien dabūšu „realitātes sitienu” – ka tas viss tiešām ir noticis pa īstam.

Lielie paldies’i! 1.daļa

Nu jau vairāk kā nedēļa kopš kāzām ir pagājusi, esam lēnām attapušies no visiem piedzīvojumiem un sajūsmas. Tādēļ tad nu ir pienācis laiks manai (iespējams – visas vasaras) rakstu sērijai par to, kā tad īsti mums gāja pēdējos organizēšanas mirkļos, pašās kāzās un arī – pēc tām! Palika tik daudz lietu, ko vienkārši pirms kāzām rakstīt nemaz nevarēja, lai viesiem pārsteigums, un tik daudz lietu, ko mēs abi nemaz nebijām gaidījuši, bet kas notika, ar ko noteikti gribu padalīties. Pirmkārt jau, ja nu ir kāds, kam tas interesē, bet galvenokārt – lai pēc gadiem es varu atskatīties uz šo un atcerēties vienu lielisku laiku manā mūžā.

Jau pirmajā dienā pēc kāzām skaidri zināju, par ko būs mans pirmais ieraksts. Es ļoti, ļoti vēlos pateikt publisku paldies tiem cilvēkiem, kas iesaistījās un izdarīja tik daudz, lai šodien, atskatoties uz 12.maiju, varam teikt – tā tiešām bija lieliskākā līdz šim piedzīvotā diena. Es ceru, ka personisko paldies es jau esmu pateikusi/uzrakstījusi visiem. Lielo paldies vēl noteikti teiksim atkāzās. Bet tagad – padalīšos ar cilvēkiem ar kuriem nolēmām dienu pavadīt kopā un šis lēmums bija pareizs! Brīdinu – ieraksts būs garš, jo labo vārdu ir daudz 🙂

P.S. secība nav noteikta 🙂

P.P.S. (pēc kāda laiciņa rakstīšanas) šķiet, ka būs jātaisa divi ieraksti, jo izskatās, ka man ir ko teikt vēl vairāk, nekā domāju!

Pļavnas. Foto: Egromoni

Augustā jau vairākus ierakstus veltīju tam, kā meklējām vietu, kur organizēt vakara svinības. Pēc vairākiem izbraucieniem, tikai tā, starp citu, pamanīju internetā informāciju par viesu namu Pļavnas. Nolēmām, braucot no Alūksnes iebraukt – un jau pamanot to no attāluma, bija skaidrs – tā būs īstā vieta. Visa gatavošanās procesa laikā par to neradās ne mazākās šaubas – saimnieki ir fantastiski cilvēki, kuriem šis viesu nams ir mūža darbs. To arī var just pēc viņu attieksmes un sirsnības, rodas sajūta, ka katras kāzas, kas notiek pie viņiem ir īpašas. Apkārtne ir neaprakstāmi skaista, smējāmies, ka turpat uz vietas arī ir visi septiņi tilti, ja nepieciešami. Katram viesim tiek sava gultas vieta, ja tie nolemj iet pagulēt. Un neaprakstāmi skaists skats no jaunlaulāto istabas, kas atrodas torņa pašā galā, ar logiem uz visām debespusēm. Vieta noteikti bija viens no priekšnoteikumiem, kāpēc svinības izdevās lieliskas, un varu to tikai ieteikt visiem, kas plāno kāzas vai kādu citu lielu notikumu savā dzīvē!

Daļa no skaistās Pļavnu apkārtnes. Foto: Egromoni

Sākot domāt par mūziku, man bija skaidrs, ka vēlos tādus muzikantus, kas kāzās var uzspēlēt riktīgu rokenrolu! Mums abiem dejošana ir ļoti mīļa, un tāpēc muzikantu izvēlei piegājām ļoti nopietni. Izvēlējāmies puišu grupu no Cēsīm – Tonick. Un atkal man jāatkārtojas – labākā iespējamā izvēle. Pirmkārt, puiši uz maniem garajiem e-pastiem ar milzum daudz jautājumiem atbildēja ļoti pacietīgi. Bez problēmām nospēlēja mūsu vēlamo pirmās dejas dziesmu. Vedēji bija priecīgi par dažādiem ieteikumiem, piemēram, kā labāk atskaņot mičošanas dziesmu. Viesi otrajā dienā teica, ka ir izdejojušies ilgam laikam un grupa esot bijusi lieliska. Manas draudzenes septiņos no rīta, kad puiši beidzot mēģināja braukt mājās, ceļa vidū uztaisīja dzīvo šķērsli un nelaida tos prom. Visbeidzot – mēs, nodejojušies līdz nogurumam, gulēt iegājām tikai piecos no rīta un ceļoties bija lieliska sajūta – sāp kājas no kārtīgas izdejošanās savās kāzās. Domāju, papildus komentāri ir lieki! Ja ir iespēja doties uz kādu balli, kur viņi spēlē – uz priekšu, nenožēlosiet!

Tikpat rūpīgi izvēlējāmies arī savu kāzu fotogrāfu – Artūru Daukuli ( adfoto.lv). Par to gan vēl atsauksmes noteikti dzirdēsiet, kad tiksim arī pie bildēm – jāgaida nedaudz ilgāk, jo paši izvēlējāmies, ka gribam reizē bildes un arī fotogrāmatu, tā nu jāgaida, kad tā būs gatava. Bet šobrīd, nerunājot par bildēm, bet kā sabiedroto kāzu dienā – noteikti izvēlējāmies īsto. Vispirms jau tas, ka saskarsme veidojās tik viegla un patīkama – bija sajūta, ka ar mums kopā mašīnā visu dienu brauc vēl viens draugs, kurš pie reizes arī pafotografē. Un pafotografē tā, kā ar mums, kokainu pāri, nepieciešams – skaidri norādot, ko nu tagad darīt. Protams, vēl jau noteikti būs daudz bildes, kur esam fotografēti no malas, bet tās, kurām speciāli pozējām – bija tiešām vieglāk, kad konkrēti pateica, kur likt rociņu, kā turēt pušķi un uz kurieni skatīties. Nu neesam mēs nekādi foto modeļi, kas var viegli atbrīvoties, bet šādā kompānijā mums pat tas izdevās.

P.S. Papildus bonuss – saņēmu atsauksmes, ka izskatās, ka visus puišus, kas piedalījās kāzu veidošanā (fotogrāfu un grupu), es esot izvēlējusies pēc izskata, lai tikai būtu smukāki 🙂

Tie ir šobrīd pirmie publiskie „paldies”, cilvēkiem, kuri, lai gan teorētiski bija darbā, radīja mums sajūtu, ka ir savējie un svin svētkus kopā ar mums! Un varu teikt, ka atceroties visu šo otrajā dienā, vēlāk saņemot atsauksmes, ka esam bijusi lieliska kompānija, ka viesi mums ir bijuši super un ir bijis prieks par visu pasākumu, ir tik lieliska sajūta, ka to grūti aprakstīt!

Mūsmāju recepšu kalendārs realitātē: 05/12

Image
Instalācija – Cālis zem sloga

Beidzot pienācis laiks manai Mūsmāju maija receptes atskaitei. Vispirms jau – jāatvainojas, ka tā šomēnes tik vēlu, bet jāsaka, ka mans lielais maija plāns – Kāzas, aizņēma neticami daudz laika, un šobrīd visa uzmanība veltīta nākamajam plānam – Maģistra darbam. Atzīstos, ka Cālis Tabakā tapa vēl man esot neprecētai, ceturdienā pirms kāzām. Tad biju plānojusi arī aprakstu, bet pēdējās trīs naktis, gatavojoties kāzām, jau tā gulēju pa trim stundām, tad nu atliku to uz pirmo savu precētās sievas ierakstu blogā!

Pirmā daļa

Recepte izskatījās gana vienkārša, neskaitot faktu, ka jāatrod vesels cālis (un nevis vista!), pēc receptes – aptuveni 600g. Šeit ir mans pirmais jautājums – cik gan maziņš ir 600g smags (viegls) cālis, ja mēs izvēlējāmies pašu mazāko, un tas bija 1,2kg smags? 🙂 Meklējot vēl vieglāku, paliktu bail, ka neiegrābjamies baložos. Šoreiz bijām švītiņi un laika trūkuma dēļ nedevāmies uz Centrāltirgu, bet Matīsa tirgu, kur arī veiksmīgi tikām gan pie nepieciešamās kinzas, gan arī paša cāļa. Visu cieņu Jānim, jo devāmies uz tirgu no centra, kur bijām iepriekš nopirkuši 100x150cm lielu, biezu kartonu kāzu dekorāciju vajadzībām un tad ar tādu lielo loksni viņam izdevās izložņāt pa visām tirgus ejām.

Neliela atkāpe – tas viss notika trešdienā, jo pārmaiņas pēc, recepti bijām izlasījuši laicīgi, un cālim vismaz 12 stundas ledusskapī ir jāmarinējas. Tādēļ arī pirmā daļa par šo procesu. Pārnākot mājās, pēc kāda laiciņa atcerējos, ka cālis vēl aizvien stāv manā somā un kaut kas jādara lietas labā. Nolēmu, ka pieturēšos šoreiz pie receptes burtiski un vispirms apsvilināju cāli, izliekoties, ka viņam vēl ir mazās spalviņas, kuras vajadzētu dabūt nost. Tā kā nesen biju bijusi solārijā, man radās nepatīkamas asociācijas un diezgan ātri beidzu šo procesu. Mana mīļākā vieta maija receptē ir teikums “izklāj to (cāli) uz gaļas dēlīša kā grāmatu” – tik iztēli rosinošs, ka pavadīju kādas minūtes fotografējot smieklīgas (manuprāt) bildes ar aizvērtu cāli/atvērtu cāli, cālis sauļojas džakūzī (t.i. bļodiņā) u.c. Tās nepublicēšu, jo pieļauju, ka tas šķita smieklīgi tikai man un tikai tajā brīdī 🙂

Image
Cālis pēc solārija

Nezinu, vai darīju pareizi, bet tā kā receptē bija norādīts, ka cālis jāapziež ar visām garšvielām, es tās (sagriezta kinza, sāls, pipari, čili pulveris) vispirms samaisīju kopā un tad ar tādu maisījumu arī ieziedu. Šķiet, ka tā ir visērtāk, turklāt arī tad esmu droša, ka garšvielas ir vienmērīgi izlīdzinājušās. Ietinu cāli teorētiski pārtikas plēvē (praktiski – maisiņā, jo, protams, tieši dienu iepriekš beidzās pārtikas plēve) un liku vien marinēties ledusskapī.

Otrā daļa

Otrajā dienā tikai priecājos par ideju, ka jāgatavo šī recepte, jo vairs nebija nepieciešama praktiski nekāda piepūle. Ņemot vērā, ka laika tajās dienās bija ļoti maz, tad garšīgas pusdienas, kas gatavas 30 minūšu laikā, likās īsta svētlaime. Uzlikām fonā vārīties rīsus (jau iepriekš receptēs esmu minējusi, ka esam no tiem cilvēkiem, kam nepieciešamas piedevas), sasildījām pannu, un ķērāmies pie interesantākās daļas – ar nelielām pūlēm 1,2 kg smago cāli iespiedām pannā un uzlikām par slogu 3 l burku ar ūdeni, jo atbilstoša katliņa diemžēl nebija. Tikai vēlāk mums ienāca prātā, ka burka teorētiski no karstuma varēja arī saplīst, bet par laimi – tas nenotika. Cepām cāli norādīto 15 min vietā 20 min no katras puses, ņemot vērā, ka tas bija krietni lielāks par receptē norādīto. Tikmēr vēl pagatavojām zaļos salātiņus – tomāti, salāti-salāti, gurķi un Kalamansī etiķi (nav ne jausmas, kas tas ir, saņēmām dāvanā Ziemassvētkos, ar salātiem garšo labi).

Jāsaka, ka rezultāts bija krietni labāks, nekā domāju. Man gan vistas gaļa ļoti garšo, bet neticēju, ka vienkāršo cepot to uz pannas, tā nepaliks sausa, kā parasti man notiek. Varbūt ir zināms kāpēc? Cālis iznāca sulīgs, ar ļoti patīkami piegaršu. Nezinu gan vai tas varētu būt tabakas aromāts, bet kaut kas viegli dūmakains bija gan.

Image
Cālis. Bija.

Tajā dienā man palīgos siet, griezt un tīt dažādus sīkumus kāzām bija draudzene (Sveiciens Zanei!), kas tādēļ brīvprātīgi piespiedu kārtā ar kļuva par vērtētāju. Un arī viņas atsauksmes bija tikai tās labākās, izceļot, ka vista (bāc, tas ir cālis, nevis vista!), ir bijusi ļoti, ļoti garšīga!

Gala vārds:

Recepte vieglāka, nekā izklausās pēc nosaukuma, galvenais – pirms tam sagatavoties. Nezinu, vai ziemā tik viegli dabūt kinzu, bet šobrīd tā ir pieejama katrā vietā, kur tirgo zaļumus, tāpēc izejvielas iegadāties ir ļoti viegli. Cālis arī izrādās nav dārgs (mēs pirms tam spriedām, ka, ja būs dārgāks par kādiem 5 Ls kilogramā, tad gan nepirksim tos 600 g, izrādījās, ka cālis maksā 1,75 Ls/kg 🙂 ). Nepieciešams nedaudz advancētāks virtuves aprīkojums, nekā iepriekšējās receptēs, bet visu var radoši atrisināt. Ja nāk viesi, un esi par to informēts vismaz dienu iepriekš – ļoti labs ēdiens, lai pārsteigtu ar savu pavārmākslu, jo neviens jau nezinās, cik tas ir vienkārši, bet uz galda izskatās eleganti!

Pēdējais jautājums – bet kāpēc cālis TABAKĀ?