Pirmie četri mēneši ar Katrīnu – ilgie un ātrie!

Image
Bišķiņ ir paaugusies🙂

Šodien mazajai Katrīnai apritēja jau četri mēneši..Četri!!! Jau sāku saprast runas par to, kā ar bērniem paskrien laiks. Četri mēneši, kas bijuši vienlaikus ātrākie un arī ilgākie manā mūžā. Ātrākie tajos brīžos, kad vienkārši vienā dienā Kate pēkšņi sāk smieties un maisam gals ir vaļā – turpmāk smieklus dzirdi katru dienu, paskaties bildes no jūnija, kur vēl varēts viņu noturēt uz vienas rokas, vai pēkšņi skaties, kā bēbis sācis pa grīdu velties, ne tikai staipīties. Toties ilgākie tajās dienās, kad skaties pulkstenī un tā stunda līdz brīdim, kad Jānis būs mājās no darba, šķiet tik gara. Vai sajūta, ka jau bezgalīgi ilgi guļu blakus Katei, lai iemidzinātu, bet izrādās – tikai 15 minūtes.

Nosvinējām četrus mēnešus ar saulainu un skaistu pastaigu Mežaparkā, lai secinātu, ka rudens daudz labāk izskatās mūsu pašu Dzegužkalnā. Tomēr, kaut kādas pārmaiņas ierastajos ikdienas pastaigu maršrutos…

Bet vispār šis mēnesis ir bijis pārmaiņu un jaunu brīnumu pilns – tas temps, kādos attīstās bērns ir neaprakstāms! Man šķiet, noliktu blakus Kati no septembra sākuma un tagad un ne salīdzināt nevarētu. Nu jau ik dienu klausāmies viņas smieklus (un taisnība, ka tā ir viena no lieliskākajām skaņām pasaulē!), vērojam, kā cenšas apvelties uz vēdera un reizēs, kad sanāk – es vismaz pavadu ar sajūsmas spiedzieniem. Mantiņu saķeršana ir īzi-pīzī spēlīte, un daudz interesantāk par to ir viss, kas notiek apkārt – mana kafijas krūze, šķīvis, skapis, griezt saulītes uz paklājiņa un tā tālāk.

Un mans lielākais prieks – beidzot viņa vairs nav jāmidzina uz rokām žūžojot. Ja pirmos mēnešus šķita – kas tur liels, var jau panēsāt, tad sešus kilogramus rokas sāka just. Turklāt, vienu brīdi, viņa bija pasākusi dienā gulēt tikai uz rokām un nolikta gultiņā, uzreiz modās. Tā bija traka nedēļa (no tām dienām, kurās laiks velkas..🙂 ). Bet nu jau esam tikušas tik tālu, ka Katei izdodas aizmigt, kamēr es paguļu blakus – un man pēc tam ir daudz vieglāk nemanītai aizlavīties. Šī jaunā paraduma trešajā dienā jau vairs nezināju, ko lai tādu vēl mājās sadara, kamēr bērns tik saldi guļ.

Toties par gulēšanu naktī vēl aizvien esam sajūsmā, jo šķiet uz pāris roku pirkstiem varētu saskaitīt, cik naktis kopš viņas piedzimšanas, būtu nācies viņu mierināt vai midzināt. Viņa tik pieceļas, paēd un guļ tālāk. Turklāt aizmieg jau ap astoņiem, deviņiem vakarā un tad uz ilgāku laiku pieceļas tikai pēc septiņiem rītā. Cerams, tagad skaļi izstāstīju, nekas nemainīsies! Ar šo režīmu gan viņa ir mūs izlutinājusi un tajās dienās, kad uznāk kādi kašķi un izdodas iemidzināt tikai ap desmitiem, jau šķiet – kādas šausmas. Bet tad vienmēr pie sevis piedomāju, ka ir taču bērniņi, kas naktīs raud un neiet gulēt, kuri stundām jānēsā un jāmidzina – kā gan es varu domāt, ka man ir grūti to vienu vakaru.

Ar nepacietību gaidu, kas notiks tālāk, jo neviena diena vairs nepaiet bez kādiem jauniem sasniegumiem, par kuriem, jāatzīst, šķiet prieks ir lielāks kā bija pēc, piemēram, maģistra darba aizstāvēšanas.

 Image

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s