Jau vareni septiņi!

Visvarenais skatiens!
Visvarenais skatiens!

Kamēr Katrīna guļ pusdienslaiku uz balkona, ir nu jau retais mirklis, kad piesēsties un uzrakstīt septiņu mēnešu “atskaiti”. Retais, jo miegs Katei nāk aizvien mazāk, pasaule apkārt šķiet aizvien aizraujošāka un izklaides prasības paliek tikai lielākas. Šis ir bijis tas mēnesis, kad var teikt “tā nogurt var tikai no svētkiem” – jo kopš iepriekšējā 12.datuma esam nosvinējuši Ziemassvētkus, Jauno gadu, apciemojuši radus Liepājā un paši pieņēmuši viesus vairākas reizes. Bet nu – svētku sezona ir jāsvin!

Vēl aizvien gaidām, kad Katrīna sāks sēdēt un kaut kādā veidā pārvietoties. Pagaidām viņa ir iemanījusies divas lietas – uz priekšu var tikt, gāzelējoties no vieniem sāniem uz otriem, bet tā var pieveikt tikai nelielu gabalu. Un otrā – ja vēlamais objekts ir, piemēram, uz segas, tad velkot to, pats atnāks pie viņas klāt🙂 Ļoti, ļoti grib sēdēt, bet nesanāk. Nu tāda klasiska “patīk, bet nesanāk” situācija. Ceļas, velkas, staipās, bet augšā netiek un tad ir lielās dusmas par pasaules netaisnību. Līdzīgi ar rāpošanu – kājas iet kā atspoles, bet sanāk tikai tāda kašāšanās uz vietas. Šeit laikam ir tas moments, kad tik grūti būt jaunajam vecākam ar pirmo bērnu, jo nu tā gribās kaut kā palīdzēt, kaut kā iedrošināt, it īpaši, kad redzi, ka tūliņ, tūliņ jau būtu izdevies. Tādēļ šomēnes pacietību trenēja ne tikai Kate, bet arī mēs.

Runīgā meita ir palikusi vēl runīgāka, un šķiet nav tāds nomoda brīdis, kad netiek risinātas nopietnas sarunas ar lupatiņām,

Mēs domājam, ka aug pētnieks
Mēs domājam, ka aug pētnieks

grabuļiem un citām mantām. Izklausās, ka viņas ir diezgan nepaklausīgas, Katesprāt, un tiek pamatīgi strostētas. Tāpat arī mēs regulāri tiekam uzstājīgi pasaukti, pievienoties spēlēties uz paklājiņa, un nu jau vairs nevar izlikties, ka nedzirdam vai nesaprotam, jo saucieni ir ļoti uzstājīgi. No skaņām, Jānim par prieku, šobrīd viņai mīļākās ir “te-ta”, “da-da” un “pa-pa-pa-pa”😀, es dzirdu “me-me-me” tikai, kad ir dusmas par to, ka jāiet gulēt! Acīmredzot, pirmais vārds Katrīnai nebūs “mamma”..

Lielākoties, saistībā ar Kati, šis mēnesis pagājis “piebarošanas” zīmē, jo nopietni uzsākām dot viņai papildēdienu. Man par prieku, viņa ēd visu un ar lielāko prieku. Turklāt, gatava apēst tik, cik dod un vēl dusmīgi pasist pa galdu, kad šķīvis tukšs. Līdz ar šo prieku, arī klāt jaunas bažas un ļoti daudz neatbildētu jautājumu manā galvā – vai es pareizi sāku piebarot, vai dodu pietiekami, vai nedodu par daudz, vai dārzeņi ir gana dažādi, vai šo un to viņa jau var ēst, un vispār – vai labāk nevajadzēja gaidīt, kad sāks sēdēt un ķerties uzreiz klāt pie Bērna vadītās ēšanas. Pārāk daudz informācijas pasaulē par šo tēmu, lai jaunā mamma saglabātu veselo saprātu! Turklāt, cik mammu, tik pieredžu, un dažreiz, paklausoties, šķiet, ka es vispār Kati audzēju stikla būrītī un pārlieku satraucos par to, ko viņa nogaršo, savukārt, citreiz – ka esmu jau viņu pārbarojusi ar pārāk dažādiem dārzeņiem, pārāk daudz un pārāk bieži un bezatbildīgi, nedomājot par dažādām iespējamām alerģijām.. nu tā, katrā ziņā, var saprast, ka šis man vēl pagaidām ir jūtīgs temats.. Man jau ir gatavs saraksts ar produktiem, kas ceturtdien pie dakteres jānoskaidro – vai jau var ķerties klāt, vai nē.

Vēl aizvien Katrīnu var nolikt gulēt, tikai guļot viņai blakus un dziedot šūpuļdziesmas. Šis ir gan tāds jauks rituāls, gan arī dažkārt ļoti apnicīgs. Dikti mīļi, ka viņa sākusi balsī dziedāt līdzi! Dažreiz pat man šķiet, ka melodiski (lai gan mana dziedāšana jau arī noteikti nav nekāda melodiskā).. Turklāt arī atšķir dziesmas, un zina, ka pie “Aijā, žūžū lāča bērni”, gan acis jāver ciet un jārušinās mammai azotē. Apnicīgs tāpēc, ka ir reizes, kad dziedu jau tuvu pie pusstundas, Kate dzied līdzi, paijā vai grauž savu mīļmantiņu, bet miegs tikmēr kaut kur ir pazudis. Kā arī, viņa ir atklājusi, cik jauki iemiegot, ir raustīt mani aiz matiem.. nu tā, ka dažreiz esmu līdz asarām. Tāpēc tagad lielākoties gulēt eju ar stīpiņu un cieši sasietiem matiem😀

Septiņus sagaidījām Liepājā
Septiņus sagaidījām Liepājā

Šomēnes sagaidījām ar pirmo zobu – tieši 1.janvārī! Un šķiet, ka bez lieliem kašķiem – dažas dienas iepriekš gan bija vakaros pačīkstējusi un man bija jāiet gulēt blakus, citādāk nekādi nevarēja ilgāk par 10 minūtēm pagulēt, bet ne temperatūra, ne kādas citas vainas gan nebija. Tagad ceram jau uz nākamajiem, vismaz pārāk labprātīgi mums aiztikt muti vairs neļauj un šad tad čīkstīgais garastāvoklis atgriežas.

Ar nepacietību gaidu, ko nesīs nākamais mēnesis un šķiet neticami, ka mazais rausītis jau ir kārtīgi ieripojis otrajā pusgadā! Vēl labāk būtu, ja būtu ierāpojusi, bet nu – ar ripošanu arī var tālu tikt🙂 To mēs tagad zinām, un nav liels izbrīns pēkšņi viņu atrast, piemēram, zem galda, nevis uz paklājiņa, kur tika atstāta.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s