Pamirkšķini acis un 10 mēneši ir pagājuši!

Galda spēles jau ir pārkrāmētas un šie divi apakšējie plaukti kļuvuši par Katrīnas īpašumu
Galda spēles jau ir pārkrāmētas un šie divi apakšējie plaukti kļuvuši par Katrīnas īpašumu

Pēdējā laikā man ir sajūta, ka esmu iekāpusi vilcienā uz Varanasi, jo vienkārši viss traucās garām tādā ātrumā, ka nesaprotu, kur paliek laiks. Ne velti praktiski mēnesi biju blogu pametusi novārtā, jo lielāko daļu dienas pavadīju, skraidot pakaļ Katrīnai. Nu jau pienākuši 10 mēneši, vēl viena mazā jubileja priekšā un tad jau tikai pa gadam! Tā kā iepriekšējo, 9 mēnešu jubileju, sagaidījām slimojot (tiešām mēs, jo slimojām visi trīs, viens pēc otra), tad arī izpalika atskaites ieraksts. Bet devītais mēnesis Katei bija tāds kā nogaidīšanas un sagatavošanās laiks, jo kā pienāca tā jubileja, tā mazais einšteins vienkārši sāka auļot savā attīstībā, ko tik ilgi bijām gaidījuši. Tā nu tagad man mājās ir gan fikss rāpotājs, kurš pamanās ātri tikt pie jebkuras interesējošas sīpola mizas un vienmēr ievēros, ja palikušas vaļā durvis uz manu “šūšanas” istabu. Turklāt viņai ir tik amizanti nodauzīti zili ceļi no rāpošanas🙂 , nez kas vēl būs vasarā! Gan arī ir stabils stāvētājs, jebkur, kur var pieturēties un tad arī pārdrošs eksperimentētājs – cik ilgi izdosies noturēties, ja palaidīs rokas vaļā. Gultiņa vispār ir atzīta par labāko dzīvošanās vietu, jo tur var celties kājās, tūcīties apkārt redelēm, slēgt iekšā-ārā lielo gaismu, jo tiek pie slēdža un, kad apnīk, ielīst lielajā vecāku gultā.

Laiks brokastīm :)
Laiks brokastīm🙂

Nu jau arī Katrīna ļoti labi tiek galā ar visdažādāko ēdienu, kurš, protams, vienmēr garšīgākais ir manā šķīvī. Tas vispār ir aizraujošs, atsevišķs attīstības posms, ko vērot – ja vēl septiņos mēnešos, lai dabūtu gabalus mutē, viņai vajadzēja pacīnīties, tad tagad – dod, ko gribi, gan jau kaut kā izdomās, kā apēst. Tā mēs abas no rītiem ēdam putras – es ar karoti, Katrīna ar rokām un brīvdienās Jānis parasti brīnās, kā es spēju to haosu izturēt. Pagaidām mīļākais ēdiens viņai ir brokoļi, ko laikam ēstu tik bieži, cik vien dotu, vēl topā ir banāni, bumbieri un avokado. Vienu brīdi varēja ēst un ēst baklažānus, bet nu tos ir sākusi lasīt ārā no šķīvja un mest zemē, tā es saprotu, ka acīmredzot apnikuši🙂. Un man šis laiks ir vēl viena iespēja “pastrādāt ar smadzenēm”, mēģinot pielāgot ikdienas ēdienus, lai var ar tiem padalīties ar Katrīnu. Ne vienmēr izdodas, bet katra kopīgā maltīte ir liels prieks gan man, gan viņai.
Vēl aizvien varu tikai priecāties par Katrīnas gulēšanas režīmu, lai gan jāatzīst, ka tas ir kļuvis nedaudz neparedzamāks un arī

Zemais starts :)
Zemais starts🙂

retāks. Nesaprotu, kāpēc jutos nogurusi un nekam nebija laiks, kamēr Katei bija mazāk par kādiem četriem mēnešiem – salīdzinot šķiet, ka tad taču viņa vispār tikai gulēja un ēda. Toties nu jau kādu nedēļu no trim snaudām dienā ir pārgājusi uz divām. Bet katra no tām ilgst vismaz 1,5 h, tā kā, protams, nav par ko sūdzēties. Un ko nozīmē midzināt bērnu uz rokām, arī esmu aizmirsusi. Tagad mums ir pirmsmiega rituāls – eju viņai blakus, spēlēties, dzīvoties, kamēr vairs nespēj pretoties miegam un aizmieg. Tas gan lielākoties paņem vismaz stundu, tāpēc otro miedziņu parasti lieku Kati gulēt uz balkona, ratos – gan tā viņa aizmieg ātrāk, gan pēc tam var mierīgāku sirdi patrokšņot, nebaidoties, ka pamodināšu. Vakari nu mums ir garie, ģimeniskie, jo ātrāk par vienpadsmitiem neviens gulēt netaisās iet, bet, kad aizmieg, tad aizmieg praktiski uz visu nakti, pamostas pa vidu vienu, divas reizes paēst un guļ tālāk, līdz kādiem deviņiem rītā. Kā es pieradīšu celties no rītiem, kad būs jāsāk darba gaitas, man nav ne jausmas!
Kopumā, jāsaka, ka līdz šim laikam nebiju piedzīvojusi tik aizraujošus novērojumus, kā tagad – novērojot Katrīnas dzīvošanos. Neticami, kā tik īsā laikā no maza, nevarīga jaundzimušā ir izaudzis tik liels, patstāvīgs bērns, kurš tik daudz ko prot parādīt (piemēram, savu attieksmi, ka kaut kas nenotiek pēc viņas prāta🙂 ), izdarīt un dažreiz šķiet – saprot krietni vairāk, nekā mēs domājam. Var tikai brīnīties, ko viņa savā nodabā bubina, spēlēdamās pie mantu plaukta, var apbrīnot mērķtiecību, ar kādu cenšas aizsniegties līdz palodzēm, ielīst plauktā, paspēt, pirms mamma pamana, tikt pie virtuves atvilktnēm vai zem pusdienu galda, panašķēties!

Varbūt šoreiz izdosies paspēt arī pakrāmēties..
Varbūt šoreiz izdosies paspēt arī pakrāmēties..

Lai gan tagad krietni ilgāks laiks dienā jāpavada tieši komunicējot, darbojoties ar viņu, tas ir palicis arī krietni vienkāršāk – varam uzspēlēt vienkāršotas paslēpes “ku-kū”, slēpjoties aiz stūriem, pamētāt bumbu, kas izpaužas – es viņai paripinu bumbu, viņa to paņem rokās un kaut kur aizsviež, es skrienu pakaļ un atkal paripinu..un tā ilgi, ilgi.., “pacept kukulīšus”, pameklēt lampas dzīvoklī, abām divām padejot un vēl daudzas citas, aizraujošas izklaides visas dienas garumā, septiņas dienas nedēļā🙂

2 thoughts on “Pamirkšķini acis un 10 mēneši ir pagājuši!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s