Audzinot meitu

IMG_0356“Ārprāts, visi tie kompleksi, pārdzīvojumi un sirdssāpes, kas jāpiedzīvo sievietei, kā es viņu no tā pasargāšu,” bija viena no pirmajām domām, kas man ienāca prātā, kad, gaidot Katrīnu, uzzināju – puncī ir meitene. Pilnīgi nopietni, par to sāku domāt vēl brīdī, kamēr daktere turpināja ultrasonogrāfiju. Un bažas jau īpaši nav mainījušās, it īpaši tagad, kad gaidu otrās meitas nākšanu pasaulē. Tikai jāsaka, ka šoreiz ir vieglāk – vismaz par pirmajiem trim gadiem man ir sajūta, ka aptuveni zinu, ko un kā darīt.

Man šķiet, ka no vienas puses ar katru gadu paliek aizvien grūtāk sievietei saglabāt veselīgu pašapziņu un mēģināt samazināt kompleksus – vecais stāsts par medijiem, reklāmām, stereotipu atražošanu un ideālajiem sieviešu ķermeņiem visapkārt. Vienlaikus – aizvien biežāk un vairāk tiek runāts arī par to, ka ne viss ideālais ir perfekts, dažādība ir forša un varbūt arī, ka modelēm vajag nedaudz “uzēsties”. Temats traki plašs un neviena īstā taisnība jau nav, bet es nedaudz par lietām, kam pievēršu uzmanību savā ikdienā.

Nu lūk, un šajā trakajā pasaulē man rokās ir ielikta meita, labs kompleksu pamats pašai (par sīkumiem – piemēram, pusaudzim no lauku skolas ar ierobežotu rocību pārcelties vienam pašam uz pilsētas skolu, ar pavisam citādu izpratni par to, kas ir “stilīgi”, turklāt vēl – briļļainam, laikos, kad brilles vēl nebija modē – laipni aicināti pa šauru spraudziņu ieskatīties kompleksu Pandoras lādē) un vēlēšanās, kaut mana meita izaugtu par sevi pārliecināta, laimīga, apņēmīga un varoša. Jāsaka, ka viens liels pluss jau ir – meita mājās ļauj palīdzēt sakārtot galvu ar mammai. Ļoti, ļoti. Kopš Katrīna piedzima, es ļoti sekoju līdzi, ko pati par sevi saku (protams, dažkārt vīram pasūdzos par to, ka kāda kleita neizskatās, kā gribētu vai kāpēc vairs neielienu kādās biksēs, bet to nevar salīdzināt ar čīkstēšanu par izskatu pirms meitas), ko saku par viņu – nepadarot izskatu par izceltu lietu, kā runāju par citiem cilvēkiem – nekritizējot apģērbu, izskatu u.tml.. Dzīvoju ar domu, lai viņa izaug, zinot, ka par sevi jārūpējas, jādomā, bet visam ir robežas un no mājas uz veikalu var iziet bez skropstu tušas vai īpaši pucējoties, tāpat kā – dodoties uz balli, ir forši “uzcirsties”. Ļauju pašai izvēlēties, ko vilkt mugurā (grūti gan iedomāties trīsgadnieku, kam kāds varētu to noteikt😀 ) un mācos ņemt vieglāk, ja manis iedomātais perfekti saskaņotais komplekts absolūti neiekļaujas viņas idejā par to, ko labāk konkrētā dienā uzvilkt uz bērnudārzu.

Vēl viens aspekts – par rotaļāšanos. Kad Katrīna bija mazāka un sākās rotaļlietu nepieciešamība, man likās, ka “spiedīsim” uz dzīvniekiem un klučiem, iz sērijas – neitrālām mantām, bet šobrīd vienas no mīļākajām rotaļlietām ir mašīnas un tikmēr tāda klasiska lelle mājās ir tikai viena un tā pati, cerams, savu pielietojumu gaida, kad ieradīsies mazā māsa, lai Katei ir ar ko bēbjoties, jo pagaidām lelle pārsvarā tikai krāj putekļus. Un tāpat ir kas, atnākot ciemos, nobrīnās – oho, tev tik daudz mašīnu! Ir gan, un viņa labprāt tām remontē riepas, kad “notikusi avārija” – un riepu remontēšanai atbrauc ātrā palīdzība, kas mašīnu aizved uz slimnīcu. Nu forši taču!

Arī mājās viņa ikdienā redz, ka ģimenē nav tādi sieviešu-vīriešu darbi – tētis mierīgi var uztaisīt ēst, izmazgāt grīdas vai palikt mājās, kad ir Kate ir slima, tāpat kā mamma var aizvest mašīnu uz servisu vai (vismaz mēģināt) kaut ko saremontēt. Un man ir liels prieks redzēt, kā viņa skrien, lec, arī krīt, dauzās pa dubļiem, braukā ar traktoriem, pagaidām neiespringst par visām tām lietām, kas mani jau tajā pirmajā USG darīja bažīgu un nesaprot, kas īsti domāts ar frāzi “meitenes tā gan nedara” – jo, kāda atšķirība!

Un es saprotu, ka mani sagaida daudz grūtāki “audzināšanas” izaicinājumi pusaudžu gados un gan jau arī pirms tam, bet vismaz pagaidām ceru, ka esmu ielikusi labu pamatu laimīgai sievietei un arī tālāk man kaut ko izdosies izdarīt pareizi. Man apkārt ir daudz mammu, kurām aug brīnišķīgas un brīvas meitas, tāpēc es tiešām ticu, ka mums izdosies izauklēt laimīgu sieviešu paaudzi.

IMG_0191

3 thoughts on “Audzinot meitu

  1. Audzinot dēlu, ar daudz, daudz domāju par to, kā izaudzināt pašpārliecinātu un krietnu vīrieti. Tajā pat laikā, mīlošu un gādīgu. Mums atkal otrādi – Miķelis konfiscējis māsīcai leļļu ratus un veikalā palūdza nopirkt lelli-bēbi. Tagad dabūju dzirdēt komentārus no “večiem”, ka puiši tā nedara, man atliek tik nošņākt, ka dara gan – un dažs labs no viņiem paši bērnus ratos vizina!!😀

    1. Tieši rakstīju un domāju, nez, kā iet puišu mammām – paldies par padalīšanos! Un mana atbilde uz šāda tipa komentāriem, it īpaši, ja tie no sērijas “manā bērnībā”, ir – un tāpēc esi labāks cilvēks izaudzis?
      Iesaku pamēģināt, var kolekcionēt labas sejas izteiksmes🙂

  2. Man jau šķiet, ka izaudzināt puiku ir grūtāk, jo no vīrieša prasa vairāk kā no sievietes. Bet varbūt tā saku, jo meita vēl pavisam maziņa. Sabiedrības stereotipi, kur regulāri jāatbild kādai tantei, ka puikas raud.
    Viena lieta gan man šķiet, ka mūsos esošie kompleksi traucē audzināt abus dzimumus, vienīgi mēs zinām kā nevajag darīt un varam mēģināt no tā izvairīties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s