Ikdienas mazā, bet ņiprā vainas izjūta

img_0080Aina no dzīves – ir agrs sestdienas rīts, izrādās, Katrīna naktī ir atnākusi uz mūsu istabu, es atkal esmu pamodusies ātrāk par visiem un skatos, kā viņa guļ mums pa vidu. Guļ, izskatoties tā, kā visi bērni savām mammām izskatās miegā – tik nevainīgi, perfekti, maigi, mīlami, viegli ievainojami, sargājami, pilnībā paļāvušies uz drošību tavā azotē. Un jūtu, te viņa atkal ir, pēdējā laikā diezgan bieži mani apciemojusī vainas izjūta. Pie tam tik stipra, ka asaras acīs un gribētos apstādināt laiku. Vainas sajūta par to, ka nenovēršami vēl pavisam nedaudz un es būšu tā, kas kaut kādā ziņā sabrucinās viņas šī brīža pasaules kārtību. Ar jaunu cilvēku ģimenē, ar aprūpējamu, mazu bēbīti, kura vajadzības, protams un tikai loģiski, vismaz kādu brīdi būs absolūta prioritāte. Pat nedomājot par to, kā māsas sadzīvos, cik bieži ķīvēsies, kad paaugsies un to, ka šobrīd Katrīna par faktu, ka būs māsa, ir sajūsmā un ik vakaru manam vēderam prasa “māsiņāā, kad tu beidzot līdīsi ārā??”, ir skaidrs, ka viņas šī brīža pasaule kaut kādā ziņā sagrūs.

Un, man šķiet, arī Kate pati to kaut kādā mērā jūt, jo tik biežus “es tevi mīlu, mammīt”, apskāvienus, bučas, ciešos samīļojienus “esam vienā čupiņā”, kā saņemu pēdējās nedēļas, nekad nebiju piedzīvojusi. Un tie ir tik forši, mīļi, ja ne vien atkal fonā, pakausī neiedunētos tā pati vainas izjūta. Un tad viņa iegriežas pie manis vakaros, gulētiešanas laikā – kas mums pie laba vakara ir stundu garš rituāls, bet mani nepārsteidz arī ilgāks. Kad man viss jau apnicis un es pavisam dusmīgi uzrūcu – ej taču beidzot gulēt, bet man pretim atskan: “Es neko nedaru, es tikai skatos zvaigznītes!”. Ou, in your face un laipni aicināta slikto mammu klubiņā! Un tu saproti, drīz šāds rituāls noteikti nemaz kādu laiku nebūs iespējams, neesmu naiva un saprotu, ka gluži vienkārši tehniski tas nav iespējams, izņemot, ja vien mazā māsa pēkšņi katru dienu tieši tajā laikā gulētu ciešā miegā savā gultiņā, nevis tas iekristu, piemēram, tieši ēšanas laikā (var skaļi pasmieties). Nu re, Katrīnai šāda nākotnes perspektīva, bet es vēl pēdējās dienas dusmojos, ka bērns normāli nevar aiziet gulēt..tinkš, tinkš, vainas izjūta. Pēc bērnudārza, kad pati esmu visu dienu darbojusies ar savām lietām, jūtos pārāk nogurusi vakarā, lai izspēlētos miljono reizi leļļu mājā, tāpēc ar vienu aci visu laiku lūru telefonā, visu laiku dīdos, lai kaut cik ērti iekārtotos un īsti nedzirdēju pēdējos trīs man pateiktos teikumus. Tinkš, tinkš, vainas izjūta.

Katram stāsti, kā izdevies sadzīvot ar brāļiem un māsām ir dažādi, lielākoties jau visi beigās ir labi satikuši vai vismaz spējuši blakus eksistēt bez lielām drāmām. Teorijas par labākajiem vecumiem, kad bērns gatavs otram konkurentam ģimenē, arī visdažādākās. Un, apspriežot empīriskus novērojumus no savām pieredzēm, var redzēt, ka tāpat, katram tā pieredze ir atšķirīga. Es spilgti līdz detaļām atceros, kā no slimnīcas atved manu māsu, kad man bija četri gadi – kādā krāsā bija mašīna, kādā sedziņā ietīta un to, ka lielajiem brāļiem ļāva viņu paturēt un man nē! Kā es toreiz jutos, neatceros, bet nav arī sajūta, ka būtu bijusi baigā drāma, kaut kā sadzīvojām un 24 gadus vēlāk viņa arī izaugusi sakarīga (čau, Zane!). Kad piedzima mana jaunākā māsa, man bija 12 un tur vispār vairs nebija nekādu problēmu, normāla dzīvā lelle, ko auklēt, kad gribēju vai arī tiešām ļoti vajadzēja. Spiesta lieta tā parasti gan nekad nebija. 16 gadus vēlāk, nu neko – arī sakarīga (čau, Anda!).

Gan jau arī mums te viss ies labi, gan jau izrādīsies, ka ir iespējams būt mammai, vislabākajai un vismīļākajai, abiem vienlaikus. Ka Katrīna spēs paciesties un kaut kur jau tomēr saprast, ka tā vienkārši ir – mazai māsai vajag mammu bišķiņ vairāk tajā brīdī un īstenībā tētis arī var forši tēlot sniega briesmoni. Viņa ir tik prātīga, pacietīga un saprotoša, ka, iespējams, tieši tāpēc tā vainas izjūta ir samērā biežs ciemiņš pēdējā laikā. Jo pelnījusi noteikti ir manu labāko “es”, kāda varu būt.

Tā lūk man iet, norakstīju no sevis bez īpašas pievienotās vērtības, tā vienkārši mēs dzīvojam, gaidot mazo māsu ar maziem panikas uzliesmojumiem ik pa brīdim par to, kā nu būs. Zinu, zinu, domāt vajag mazāk, bet, ja tas nesanāk, tad vismaz jāpalaiž kosmosā, varbūt vēl kāds līdzīgs sadzird un nopūšas – jā, šo es atceros, bet beigās jau nemaz nebija tik traki. Uz to es arī ceru🙂

4 thoughts on “Ikdienas mazā, bet ņiprā vainas izjūta

  1. Zini, man liekas, ka 3 gados sagaidit masu vai brali ir vieglak neka 2!:) bet tas ir loti atkarigs no bernina rakstura! Muns negaja viegli, kad 2 gados Karmenai piedzima bralitis, jo bija un joprojam ir liela greizsirdiiba visas dzives jomas!! Tas izpauzas iekaustisana!:) bet tas sajutas un ikdienas menedzesana nav viegla, bet, ja tev maza iet b/d, tad ari nebus tik traki, visu laiku maza masa nebus acu prieksa, bus noilgojusies vakara:))

  2. Manai māsai ir sešgadnieks, man trīsgadnieks un abiem ir mazās māsas, uzvedība abiem ir mainījusies, jūtams, ka gribas vairāk mammas uzmanību, bet pret māsām abi ir mīļi, bučo un mīļo.
    Un arī man vakaros neliek mieru vainas apziņa, ka šodien mazāk paspēlējos ar lielo, jo paralēli māsas auklēšanai mēģināju tīrīt māju un gatavot pusdienas.
    Bet kā Līnas kursos teica, godīga uzmanības sadale nebūs nekad. Sevi mierinu ar domu, ka tos lielos mēs pilnīgi noteikti mīlam ilgāk un īpašāk, jo viņi ir pirmie.

  3. Jā, Līnā ir forša nodarbība par otrā bērna ienākšanu ģimenē. Sākumā nebija viegli, bija daudzi grūti brīži. Lielais pirmo pusgadu daudz slimoja.. Tētim nācās daudz vairāk darīt. Turklāt mums bija ļoti tramigs bebis. Bet kopumā man liekas, tas viss katram no mums ir nācis par labu. Tici man,pēc kāda laika vispār nevarēsi vairs saprast, kā dzīvojāt agrāk trijata. Ir brīži tagad, kad puikas savā starpā smejas,piemēram, vakariņu laikā, par pilnīgām muļķībām, un es nevaru aizrādīt, jo man gribas smaidīt par to, cik mīļi tas izskatās un izklausās. Pati esmu vienīgais bērns, neba nu tāpēc būtu laimīgāka izaugusi..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s