#SisterPower jeb matus viena otrai neplēš (pagaidām!)

Viens no lielākajiem pārdzīvojumiem un satraukumiem, gaidot Billi, protams bija – kā abas māsas sadzīvos. Nu jau pagājuši teju 2,5 mēneši, es lēnām sāku atiet no māņticīgā – vēl nepriecājies – un šķiet, varu teikt, manas abas meitenes saprotas pavisam labi. Iespējams, ka pareizi teica mana draudzene (čau, Ieva!) – biju sastresojusies, ka būs tik traki, līdz ar to, jebkas, kas notiek šobrīd, šķiet pavisam labi un viegli. Nebūtu stresojusi, varbūt tagad plēstu matus. Bet katrā ziņā, nolēmu nedaudz padalīties, kā mēs gatavojāmies Billes ienākšanai ģimenē un kā, dažreiz apzināti, dažreiz neapzināti, rīkojāmies pirmajās nedēļās.

dsc_0378Katei par to, ka būs bēbītis pateicām diezgan ātri, jo vajadzēja kādu legālu iemeslu, kāpēc vairs viņu nenesīšu uz piekto stāvu. Jāsaka, ka viņa šo informāciju vienkārši pieņēma zināšanai un arī nevienam tālāk nestāstīja, acīmredzot, neuzskatot to par neko īpašu. Augot vēderam, arī viņai parādījās lielāka interese un neizpratne, kāpēc tas bēbis nenāk ārā no vēdera. Tā arī stāstījām, ka viņam vispirms jāizaug lielākam un mums jāgaida rudens. Vasarā, kad man sākās atvaļinājums, dzīvojām visu laiku kopā, lēnām sākām gatavoties – arī visu laicīgi jau vienojāmies, piemēram, ka māsa gulēs gultiņā, kas kādreiz bija Kates (Kate pati jau gadu gulēja citā gultā), gultiņa būs mūsu istabā, nevis Kates, sākām arī “programmēt”, ka māsa daudz raudās un sākumā noteikti nespēlēsies. Stāstījām, ka, kad māsiņa dzims, man būs jābrauc uz slimnīcu, jo vajadzēs, lai dakteri palīdz viņai piedzimt, un tētis brauks līdzi, bet viņa paliks ar Zani (manu māsu). Bet kopumā vispār nebāzos virsū ar stāstiem un patosu – oo, mums būs bēbītis, tev būs māsiņa, oo!! Ja Kati interesēja, ko māsa vēderā dara, vai gribēja paturēt rociņu uz vēdera, es priecājos un mēģināju to pārvērst par māsu pirmo “bonding time”, bet ne reizi necentos uz to īpaši pamudināt. Tāpat viņa labprāt ar vēderu spēlējās, vizinot mašīnas, krāmējot virsū kinderolu mantiņas un gaidot zemestrīci (kad māsa sāka spārdīties vēderā), kā arī šad tad deva māsai bučas un pēdējo mēnesi vakaros teju lūdzās: “māsiņ, nāc taču ārā”.dsc_1168Kad pienāca tā diena, Katrīna bija bērnudārzā un viņai pakaļ jau devās mana māsa, vakarā tētis bija mājās un abi esot runājuši par to, ka māsiņa ir piedzimusi. Katrīna esot visu gulētiešanu teikusi, lai tētis pastāsta vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz! 🙂 Tā kā ar Billi man beigās tika veikts ķeizargrieziens, tad mana palikšana Dzemdību namā ieilga un nolēmām, ka Katei jābrauc ciemos. Par šo punktu neesmu pārliecināta, vai izdarījām pareizi, jo Katrīna bija ļoti, ļoti samulsusi un apjukusi, turklāt, bija atkal jādodas prom un, lai gan raudāt neraudāja, varēja saprast, ka nav priecīga par to. Tāpēc nākamajā reizē brauca jau pakaļ man un māsai, lai vestu mājās! Tad gan bija priecīga, it īpaši par to, ka tika pie DzN pusdienām, kas bija “tāda pati zupiņa, kā bērnudārzā!!”.

dsc_0004Mājās pirmās dienas mēģinājām būt tā mierīgi ierasti, cik nu iespējams. Protams, Katrīna ātri vien atceļoja gulēt pie mums, bet, tā kā Bille pirmās nedēļas tiešām tikai ēda un gulēja, tad diezgan veiksmīgi izdevās nosimulēt parastu ikdienu. Vēlāk gan to jau bišķiņ nožēloju, jo Katei pirmais iespaids bija – māsa neko nav mainījusi. Līdz ar to, mums kādas trīs nedēļas mājās no Katrīnas puses bija pilnīgs māsas ignorēšanas periods. Kam arī vienkārši ļāvām būt – ja viņa gribēja uz māsu paskatīties, pieskarties, ļāvām, bet neko īpaši neaicinājām darīt. Kad nedēļu abas bija pilnā mierā nodzīvojušas, Katrīna saņēma dāvaniņu “no māsas”, par ko ļoti priecājās un aizvien piemin, ka vilcieniņu uzdāvināja Bille.

Tad, kad Bille sāka pieprasīt vairāk uzmanību, Katei parādījās pirmās dusmas un vienu vakaru pat saņēmu jautājumu: “Kad māsa ies tev atpakaļ vēderā?” Ko darām mēs? Skaidrojam, skaidrojam un skaidrojam – ka māsa ir maziņa un nemāk runāt, tāpēc dažreiz raud; ka māsa nevar iet man vēderā atpakaļ, jo ir jau paaugusies un viņai tur vairs nav vietas un ir taču tomēr forši, ka māsa beidzot ir ārā no vēdera; ka, kamēr māsa ēd, es nevaru neko īpaši darboties un vajag pagaidīt; ka iešu paspēlēties, kad māsa aizmigs. Dažreiz jau šķiet, ka esmu to atkārtojusi miljons reizes, bet tad padomā – to jautājumu taču uzdod mazs mazītiņš trīsgadnieks, kura ierastā pasaule izjuka un šobrīd noteikti viņš to kārto pa gabaliņam atpakaļ jaunajā kārtībā. Un tas ko mēs varam darīt, ir tikai un vienīgi šis – mierīgi un pacietīgi stāstīt un skaidrot, nepārspīlējot un nemānot.

DSC_0271.JPGMēs cenšamies izvēlēties aktivitātes, kur māsa var mierīgi dzīvoties blakus un, kamēr tā ir, cenšos vairāk uzmanību veltīt Katrīnai, lai tad, kad māsa niķojas, atkal varu pievērsties viņai. Tāpēc daudz līmējam, zīmējam un rokdarbojamies, jo tas ir mierīgi un darāms pie galda, kamēr Bille dīvānā cenšas pievērst sev māsas uzmanību. Kad Katrīnai beidzās Billes ignorēšanas periods un viņa sarada ar to, ka māsa dažreiz arī raud, es reizēm varu tikai nobrīnīties par to, cik īstenībā ļoti viņa par māsu domā un rūpējas. Priecājas par to, kādi viņai mazi pirkstiņi, ik rītu paijā un samīļo, dod bučas. Ja Bille raud, tad es uzreiz tieku pie pavēles, lai māsu pabaroju. Vakar izgāzās gultā mums pa vidu, uzlika vienu roku uz pakauša Billei, otru man un paziņoja: “Redzi, mammīt, es guļu tā kā tu pa vidu!”. Vienmēr, kad aizeju pakaļ uz bērnudārzu, pārjautā, kur ir māsa (lielākoties eju ar Billi slingā, bet dažreiz viņa ir ratos un tad grupiņā Kate vēl neredz, ka tepat jau vien viņa ir) un, kad plānojam kur braukt, ir satraukts – māsa taču brauks mums līdzi.

Kā es dažreiz pie sevis domāju – nezinu, ko mēs darījām, lai māsas sadzīvotu, bet esam taču kaut ko pareizi izdarījuši. Un noteikti jau galvenais iemesls ir pašu māsu raksturi, kas vismaz pagaidām palīdz un liek domāt, ka uz priekšu jau vajadzētu palikt tikai aizvien labāk!

Advertisements
Categories Bez tēmas

One thought on “#SisterPower jeb matus viena otrai neplēš (pagaidām!)

  1. Mums visi “prieki” tā nopietnāk sākās, kad mazais bija ap 2 gadu vecumu (1,9 starpība). Ja līdz tam bija jādala vecāku uzmanība, tad pēc tam visas lietas arī jādala. Un mazais jau vairs nav zīdainītis, kurš tikai čuč un raud – viņš sapratis, ka par vietu zem saules jāpacīnās 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s