Par ilgošanos pēc “vecajiem laikiem”

305002_4306012220416_788115890_nSēžu bērnistabā uz grīdas, jaunākā meita saldi guļ uz balkona, Katrīna skraida man apkārt, spēlējot spēli, kur es esmu sētiņā un tā ir vienīgā no manis prasītā iesaistīšanās (manas mīļākās spēles!) un domāju. Domāju tik ilgi, kamēr aizdomājos par ilgošanos, par lietām, pēc kā es, neskatoties uz to, ka ļoti, ļoti mīlu būt mammai, ilgojos. Pēc dažām biežāk, pēc dažām gandrīz visu laiku, bet dažas – kaut kur pazib prātā. Ilgojos pēc nedēļas nogalēm, kuras pavadi īsti neizkāpjot no gultas un nonstop skatoties seriālus un ēdot, pēc galda spēļu turnīriem, kas ievelkas uz visu nakti un vēl otro dienu, aizbraukt kaut kur ciemos un spontāni izdomāt paciemoties vēl vienu dienu un vēl vienu. Pavisam godīgi – es ilgojos vienkārši ņemt un vakara gaitā izdzert vīna pudeli. Un dejot kādā zaļumballē līdz rītausmai (jā, man patīk zaļumballes, ļoti, atzīstos) Vispār – spontāni darīt! Aiziet lēnām iepirkties un neatnākt mājās ar pilniem maisiem lietām bērniem, jo “tā vienkārši sanāca”. Dažkārt ilgojos, kad padzirdot par kādu ballīti, bija tikai divi jautājumu – kad un kur? Nevis – “ar bērniem var, hmm, pieskatīsi bērnus, jā, varbūt būšu, ja visi būs veseli, sorry, tomēr šodien nebūšu, meitenēm nav labā noskaņojuma diena, nu taču, ģērbjamies, lai varam paspēt, mašīnā iekšā-ārā, nē, tu nevari sēdēt mammai blakus, mammai blakus mazā māsa, neko nevar darīt, jā, tūliņ uzlikšu devīto dziesmu, braucam, braucam”.

Ilgojos lēnu garu virtuvē gatavot sarežģītus ēdienus, kas prasa daudz laika un iesaistīšanos. Ilgojos kaut vai visu nedēļu pārtikt tikai no kaut kā, pat nedomājot, ko gatavot un vai tas būs gana labs arī bērnam. Ilgojos aizbraukt nedēļu ilgā roadtripā bez pieciem koferiem, ratiem, kas katrā pieturā jāceļ ārā/iekšā. Un vispār izstaigāt svešu pilsētu līdz spēka izsīkumam, apskatot visu, visu, ko gribētu un arī muzejos pavadīt vairāk par 2 stundām vienā piegājienā. Apsēsties kafejnīcā un lēnām izdomāt tikai to, ko es gribu apēst un tikpat lēnām un mierīgi paēst. Ejot ārā, izdomāt tikai, ko pašai vilkt mugurā, nevis apģērbt vēl divus cilvēkus. Un, kad riktīgi gribas čipšus ar kolu, nedomāt, kā to visu notiesāt pa kluso vai gaidīt pusnakti. Ak, jā, pusnakts – maģiskā stunda par kuru cenšos ilgāk nepalikt nomodā, jo no rīta jau tāpat ar bērniem jāceļas. Maģiskā stunda, pēc kuras kādreiz notika vislielākās ballītes, bija jāsāk skatīties nu tā pēdējā sezonas sērija kārtējam seriālam, jāpabeidz tā grāmata, jo palikušas taču vairs tikai 100 lapas. Ne, ne, vairāk nē, vismaz ne bieži.

Un nē, es šo nedomāju, kā čīkstēšanu, bet gan – uzliku uz lapas visas šīs lietas, lai no galvas laukā un atkal saprastu, ka tas, kas ir nācis lietā ir miljons reizes vērtīgāks.

P.s. gatavojos pabeigt rakstīto, kad mani no vannasistabas diezgan izmisusi sauc Kate (jā, viņa jau sen aizgājusi no savas istabas) un aizejot, izrādās, līdusi uz vannasistabas izlietni, bet kaut kā tā “uzkārusies”, ka karājas ar galvu izlietnē tā, ka vairs netiek ārā. Priceless!

Advertisements
Categories Bez tēmas

2 thoughts on “Par ilgošanos pēc “vecajiem laikiem”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s