Billei piečuks!

Velties, griezties, riņķot, siekaloties, smieties, dusmoties, visu grauzt, kniebt un dažreiz paraudāt – tā dažos vārdos varētu aprakstīt Billes piekto mēnesi mūsu kompānijā. Izskatās, ka viņai arī patīk, jo mums lielākoties iespēja priecāties par omulīgu un priecīgu bēbīti. Šajā mēnesī sagaidījām to velšanos, ko tik ilgi gaidījām. Tas it kā uz brīdi pārtrauca ierasto dusmošanos, kas parādās, kad kaut ko gribi, bet nevari, bet tikai uz brīdi. Jo, kad apvelšanās ir apgūta, vajadzētu taču atkal kaut kā pozu pamainīt, bet tas vēl nesanāk un atkal ir lielisks iemesls par ko skaļi protestēt, kamēr kāds atnāk un izglābj (lasīt – atveļ atpakaļ), lai viltīgi pasmaidītu un – hops, uz vēdera, pāris minūtes un..sākam atkal protestēt! Aizraujoši, ne? 😀 Vēl aizvien varu priecāties par labi guļošu bērnu un diez, izdosies kādreiz atslābt un pieņemt, ka tā taču ir un nav ko katru vakaru satraukti domāt, diez gulēs mierīgi, vai nē, ja lielāko daļu no šiem pieciem mēnešiem tā ir bijis.

img_20170213_144739_089Lielu daļu no februāra pavadīju mājās kopā ar abām meitenēm un uz beigām bija sajūta, ka drīz vien varētu arī sākt pa sienām staigāt. Un lielākais prieks bija dienā, kad Katrīna atkal aizgāja uz bērnudārzu. Bet no otras puses – tās divas nedēļas arī ļāva saprast, ka patiesībā mierīgi var dzīvot pa mājām ar abām, dažas dienas pavisam pozitīvi, bet arī ilgāk, ja nervus nav īpaši žēl un ir ok ar dažu minūšu vientulību vannas istabā (ja paveicas). img_20170218_125911_706Dažos brīžos pat šķiet, ka tā ir vieglāk, jo vismaz Billei ir vēl kāds, kas viņu izklaidē un māsām kopīgas darīšanas jau parādās aizvien biežāk. Bet tikai dažos brīžos. Jo lielākoties abu stāvoklis ir apmēram šāds – Bille pa visu varu grib dabūt kādu no Kates mantām, Kate pa visu varu nekādā gadījumā nevienā universā nevēlas pieļaut, ka Bille spēlējas ar kādu no viņas mantām. Pat, ja tā ir no skapja izvilkta, kāda sen aizmirsta absolūti līdz šim neinteresējoša visgarlaicīgākā manta pasaulē. Bet tas tikai uz mantu dalīšanu, vispār abas meitenes vēl aizvien (yesssss) sadzīvo ļoti labi, pat aizvien labāk – Katrīna mīļo ‘manu mazo, mīļo Biullīti’, labprāt stumj ratus, brīnās, kur māsa, ja aizeju uz bērnudārzu bez viņas, un neviens nekādā gadījumā nedrīkst izmest ‘smieklīgo’ joku par to, ka paņems pie sevis mūsu māsu, ja vien nevēlas visā krāšņumā redzēt trīsgadnieka histēriju. Es toč negribu un apsolu kādu laiku ar to, kurš šo ‘joku’ izspēlēs, nerunāt!

20170222_102859Vēl šobrīd ir tāda balansēšanas sajūta, jo – no vienas puses, tik ļoti gribās, lai ātrāk ir tas brīdis, kad sāksim domāt par papildus ēšanu (jā, nopietni, man gribās tvaicēt dārzeņus!), par sēžamajiem ratiem, par pārtinamās virsmas novākšanu un tādu lielo dzīvi, bet no otras – nu nevar būt, ka viss, mazbēbītis man jau vairs nav, kur palika tas bēbītis, ko kur noliec, tur paņem, kas tikai čāpstina lūpiņas un svētlaimīgi skatoties acīs iemieg?

Arī mūsu ikrīta pastaigās uz bērnudārzu pēdējā nedēļā Bille jau lielām acīm visu vēro, jo līdz šim viņa, manuprāt, pat nenojauta, ka mēs to darām, jo ieliku slingā aizmigušu un tādu pašu arī no slinga izcēlu, kad pusstundu vēlāk atnācām mājās. Un šobrīd sāka raudāt pirmā miedziņa laikā, jo miegā apvēlusies uz vēdera. Sākās! Pareizi, tā taču bija vēl viena ‘problēma’, kas nāca klāt līdz ar velšanos. Un tā mēs te dzīvojam, cenšoties būt lēni un mierīgi!

Advertisements
Categories Bez tēmas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s