Atzīšanās par našķošanos

Mēs ģimenē našķojamies. Un, man šķiet, našķojamies daudz. It īpaši jau tā tumšā, garā, garlaicīgā ziema pie vainas, kad nav ko darīt un pie tējas tā vien prasās kāds kārums. Un vēl tas, ka es dzīvoju nepieklājīgi tuvu Iļģuciema maiznīcai. Un kā tu vienkārši dzersi kafiju, staigājot ar ratiem, neko nepiekožot. Un vēl man patīk cept mafinus un plātsmaizes, tērējot ziemai saldētos krājumus. Un vietējā veikalā tiem nolāpītajiem Svetlanas cepumiem atlaides. Nu kaut kā tā skan balsis manā galvā, kad notiek iekšējā argumentācija par kārtējo gardumu. Un es esmu no tiem, kas īsti nemāk apstāties pie vienas Serenādes končas un savā dzīvē vienreiz esmu viena pati apēdusi veselu Cielaviņu. Man, protams, to patīk norakstīt uz bērnības “traumu”, kad pie saldumiem tik bieži netiku, bet tā man daudz lietās, ar kurām vienkārši slinkums strādāt.

Protams, mazuļa ienākšana ģimenē ļoti būtiski mainīja skatījumu uz uzturu, ar vēlmi dot pēc iespējas labāko un noderīgāko mazajam cilvēkam. Līdz gadam ļoti, ļoti vērīgi, pēc tam – mazliet palaižot bremzes, bet tāpat – skatoties, kas ir tas, kas tiek apēsts un vai tam ir kāda vērtība. Tomēr tāpat, ik pa brīdim pārņem sajūta – atkal vāveres ritenis ir sācis griezties un pirmajā vietā nonākusi ātra, visbiežāk veikalā vienkārši nopērkama, salduma iedošana brīdī, kad atskan – mammīt, man gribās kaut ieēst. Par laimi, man atkal ir tā iespēja kādu laiku (piemēram, pusotru gadu) būt mājās un par šādām tēmām ne tikai daudz domāt, bet arī darīt, gan gatavojot veselīgākus gardumus, gan pacietīgi spītējoties pretim, ka ne,ne, saldumu šodien vairāk nebūs. Tā nu, pavasarim tuvojoties, aizvien biežāk sāku atkal domāt gan par uzturu, ko izvēlamies, atsākot eksperimentēt ar produktiem, kurus parasti pat neizvēlos, jo dzīvoju domājot, ka negaršo, tā vietā, lai pagatavotu kārtējo comfort-food. Un piedomāju ikdienā arī par našķiem un saldumiem, gan tāpēc, ka tas ir nozīmīgi veselīgam uzturam vairāk domājot par bērniem, gan arī – kaut kādai jēgai taču no tās sporta zāles apmeklējuma ar būtu jābūt, vairāk domājot par mani.

Pēc vakar apmeklētā Mazo ekspertu skolas pasākuma par bērnu našķošanos, man, protams, vispieņemamākā likās doma – no našķiem nav jābaidās. (Kā nu ne, jo tā Iļģuciema maiznīca nekur nepārcelsies un mana apņemšanās ātrāk vai vēlāk pie tās durvīm kapitulēs.) Bet, protams, uzsvars ir uz to, ka našķējoties ir jādomā par pareizu našķu izvēli. Un man šķiet, ka te ļoti daudz var panākt tikai ar “skatuves” maiņu mājās. Pirmkārt, jau atbrīvojoties no ne tik labajiem našķiem – šokolādēm, končām, čipšiem (apēdot, protams. Kamēr bērns bērnudārzā vai guļ), un cenšoties vairāk tos mājās nenest. Par laimi, manai meitai negaršo Svetlanas cepumu (diemžēl, šo īpašību viņa nav mantojusi no manis), toties viņa ir biezpiena sieriņu fans. Katrīnas saldumu vājība ir biezpiena sieriņi un cepumi, pat es esmu sākusi ēst cepumus, ko iepriekš neēdu, jo “kaut kā viņi nopērkas”. Protams, nav jau tā, ka apēdam kilogramiem, bet nereti mājās trauciņā parādās un pazūd, parādās un pazūd. Un visbiežāk jau tā notiek, jo brīdī, kad gribās kaut ko garšīgu, vienmēr ir slinkums gatavot, mizot, sagriezt, labāk fiksi iebāzt mutē cepumu un miers. Tāpēc man ļoti patika divi ieteikumi, ko ievēroju Instagramā – viens no Lindas, kas rakstīja – lai motivētu ģimeni ēst veselīgākas uzkodas, vajag nomizot un sagriezt dažādus augļus, dārzeņus un nolikt uz šķīvja, istabā. Šo pat eksperimentāli izmēģināju un jāsaka, ka strādā. Uz Katrīnas “gribu kaut ko apēst”, atbildēju, lai paņem pati, re ku šķīvis. Un viņa ņēma un ēda, līdz ar to, vakara uzkodas bija gurķa, burkāna, bumbiera, ābolu gabaliņi. Otrs – Marta, kas stāstīja par uzkodu atvilktnīti savām meitenēm, kur salikti žāvēti augļi, rieksti, kas man šķiet ģeniāla ideja, jo našķīši nav visu laiku acu priekšā, kad, protams, arī roka visu laiku aizstiepjas pēc tiem, bet tāpat – viegli sasniedzami, ja tiešām sakārojas. Nav jāmeklē pa paciņām, bet vienkārši jāatver atvilktne. Šo vēl neesmu izmēģinājusi, jo, loģiski, ka vispirms jāsameklē ideālās kastītes, kurās našķus salikt. Bet jāsaka, ka es piekrītu, ka našķoties var un vajag, tikai pašam jāpārvar savs slinkums (es par sevi te), paplānojot un padomājot par alternatīvām. Mēs rīt dodamies garākā braucienā ar auto un es jau sacepu Auzu pārslu keksiņus (recepte 16.lapā) un plānoju sagriezt līdzi kādus svaigus dārzeņus un augļus, lai nav jāstājas benzīntankā un jāmeklē pēc iespējas veselīgākie cepumi – sākt ar mazumiņu!

Šeit Mazo ekspertu skolas veidotais materiāls vecākiem un bērniem par veselīgu un pareizu našķu izvēli.

Es pati februāra izskaņā nolēmu martā līdz savai dzimšanas dienai atturēties no rūpnieciski ražotiem saldumiem – šokolādītēm, končām, bulciņām u.tml., un pārsteidzošā kārtā TRĪS dienas jau esmu izturējusi. Vēl deviņas, bet šodien man ir ļoti liela ilgošanās pēc ekleriem, tāpēc raksts pilns ar atsaucēm uz saldumiem, sorry 🙂

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s