Mana māsa vientulība

Vasarā, vēl gaidot Billi, mašīnā sāka skanēt šī dziesma un atceros, kā Jānim teicu – šī varētu būt jauno māmiņu dziesma, jo frāze “tava māsa vientulība” tik precīzi un skaidri apraksta manas izjūtas, ko piedzīvoju, piedzimstot Katrīnai un jau spēju iedomāties, kā kaut kad ap novembri gaudošu līdzi dziesmai, ar Billi uz rokām. Jo man vientulība bija tieši tā sajūta, kam es nebiju gatava. Es, par laimi, varu teikt, ka lielākoties hormoni un galējas emocijas pēc dzemdībām mani nemocīja un ar jauno dzīvi biju ļoti apmierināta, tomēr tā lielā, smagā vientulības sajūta, kas ik pa laikam pārņēma, bija mans darvas piliens medus mucā.

Par to uzrakstīt cenšos jau kādu laiku, bet (ironiski) man pietrūkst vientulības brīža, kad apkopot domas un padalīties ar tām, varbūt kādai/kādam noderētu, mēģinot ietērpt vārdos savas jocīgās sajūtas.

Atceros, kā, kad nesen bija piedzimusi Katrīna, vīrs ciemiņiem stāstīja, kā mums paveicies ar bērnu ‘gulētāju’ un sajūta, ka nemaz nekas īsti nav mainījies, bet es turpat blakus jūtos pavisam vientuļa savā nogurumā, nogurumā no, lai gan kārtīga un ilga, bet tomēr saraustīta naktsmiera, noguruma, ko norakstīt uz hormoniem, noguruma no tā, ka aizvien vēl nezini, ko nesīs jauna diena. Un tā sajūta bija, ka šāds stāvoklis, nekāds un izsmeļošs, būs bezgalīgs. Pats trakākais – apziņa, ka neviens jau tāpat tevi līdz galam nesapratīs. Vientulība arī tajā. Pirmo reizi, kad riktīgi noraudājos par tēmu “ko gan esmu izdarījusi ar savu dzīvi” bija tajā pašā vasarā, kad piedzima Katrīna, kad kaut kur internetā pamanīju saraksti, kas parāda – draudzenes kopīgi devušās uz kafejnīcu un es pat to nezināju! Sīkums par to, ka visticamākais, tāpat būtu noraustījusies un nebrauktu viena ar mazo uz centru, bet zināt par šādu ideju tajā brīdī šķita tik svarīgi. Jo jau esi izmesta no ikdienas ierastās dzīves, kas, protams, pirms bērna bija daudz aktīvāka un sabiedriskāka, un, lai gan no vienas puses gribās tikai būt mājās ar mazo cilvēku un saprast, kas vispār notiek, no otras – pierādīt un parādīt, es vēl esmu tepat, jā!

Runāt par to, ka jūties vientuļa? Kā – ja tikko esi satikusi savu ilgi gaidīto ikdienas kompanjonu, katru dienu pavadi kāda smaidīga, raudoša, pīkstoša cilvēka sabiedrībā un dažreiz nav laika pat apsēsties, lai piefiksētu, ko esi domājusi visu dienu. Vientuļa? Laikam tāpēc to sajūtu ir tik grūti saprast un pieņemt, ka tā drīkst justies.

Ar otro viss ir citādāk, pilnīgi un galīgi citādāk, bet es melotu, ja teiktu, ka nekad nesajūtos vientuļa. Sajūta, kas pa brīdim pazib. Kad jāizdomā, kā pareizāk izveikt dienas loģistiku, kad ne tik labajos rītos pamosties jau nogurusi, bet skaidrs, ka rīta rituāli tūliņ sāksies un jāpiespiežas piecelties, lai ķertos klāt bērnu modināšanai un jāaizgādā Katrīna uz bērnudārzu. Kad vieglāk ir pat nesākt sev uzdot jautājumus – kā un kāpēc, bet vienkārši darīt mehāniski to, ko katru rītu. Kad kāda no meitenēm apslimst un skaidrs, ka tas uztrauc visus, kas ir apkārt un interesējas un palīdz ar padomiem, bet tajā lielajā pārdzīvojumā un sekošanā līdzi tāpat vienā mirklī esi vientuļa, jo neviens cits nav mamma tiem mazajiem cilvēkiem un neviens cits nevar viņiem dot to, ko vari tu. Vientulība, kad naktī aijā un pie auss dziedi mazajam cilvēkam. Skaista, protams, bet vientulība, kura savu šarmu un nostaļģiju iegūst pēc kāda laika, nevis tajā nogurušajā naktī, kad drīzāk ir sajūta – visa pasaules tumsa ir ap tevi.

Tāpēc man patīk Instagram mammas un Twitter mammas, mammas blogeres un Facebook grupas un grupiņas. Protams, katrā dažbrīd kāds krīt uz nerva, šķiet, ka kāds varēja arī paturēt savu viedokli pie sevis un iztikt bez kāda indīga komentāra. Bet kopumā, ir labi, ka ir iespēja kaut kur pačīkstēt vai gluži otrādi, papriecāties un, lielākoties, arī saņemt kādu atgriezenisko saikni, kas dažreiz arī ir viss, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu vientulības sajūtu. Domāju, cik daudz gan mainījies it kā tikai trīs gados, jo šobrīd ar vientulības sajūtu, kad tā kļūst nomācoša, ir pavisam viegli tikt galā. Man ir lieliskas sarakstes grupas, kurās var vienmēr parunāties, ja jau šķiet, ka ‘viss ir slikti’, tad kārtīgi pasūdzos māsām, kas vismaz virtuāli paglauda galvu un pasaka, ka viss būs labi. Kaut kā vieglāk tas šķiet, bet nenozīmē, ka vairs nekad neatceros to tukšo sajūtu ar “savu māsu, vientulību”.

Advertisements

8 thoughts on “Mana māsa vientulība

  1. Vakar mana bezbērnu draudzene izteica, ka visas mammas, kas pa dienām stumda ratiņus, gribas saukt par vientuļajām māmiņām, jo viņas pa dienu ir vienas ar mazo, vakarā uz pāris stundām atgriežas vīrs, bet naktīs viņas atkal ir vienas ar bērniem. Un tad atkal sākas nākošā diena. Ne vienmēr, bet ai cik bieži tā tiešām ir 🙂

    1. Taisnība gan, jo mēs mammas taču “zinām, kā ir vispareizāk! Labāk dod man! Un vispār, ko tu tur darbā visu dienu sabijis, ne tu zini, kā mums gāja, ne kā mēs te dzīvojam, pa dienu viss bija kruta. Tagad tu atnāci un viņi tagad tā arī uzvedas…” 😀 Un tam visam ir savs skaidrojums, bet ne visi to apzinās. Piem., ka sīkie ir kā reklāma, galvenais pievērst uzmanību..un vecais ir mājās, tātad – Dodam vaļā, ja nesaprot pa labam, daram kā mākam. Taču ir gan tā, ka mammām ir jāļauj tētiem veidot savas attiecības ar mazajiem.. visas to zina un “es nekad tāda nebūšu”, bet arī – kā nu kurai mums izdodas… 😉

  2. Ar pirmo bērnu viss ir pirmo reizi. Arī man bija mega vientulība, jutos pilnībā nesaprasta, tāpēc tiklīdz spēju, es skrēju ārā no mājas. Viena. Pie bezbērnu draudzenēm. Kur pārsvarā gremdējāmies atmiņās par manu bezbērnu pagātni.
    Tagad ar otro es vairs nejūtos vientuļa, bet nesaprasta un izkritusi no aprites gan. Bet tas ir tikai brīžos, kad bezbērnu draugi pastāsta par ceļojumiem, ballītēm, paaugstinājumiem darbā. Tagad es pat izvēlos doties pastaigās viena, jo tas ir brīdis, kad esmu viena ar savām domām. Tas ir vienīgais manis pašas brīvprātīgās vientulības brīdis. Un par vientulību vairs nesūdzos, jo mājās ir viens četrgadīgs prātvēders, ar kuru reizēm var risināt tik mega interesantas sarunas! Un kad lielā māsa spēlējas ar mazo, tad vispār gribas, lai tas mirklis apstājas.
    Bet, jā, ar pirmo bērnu vientulība un arī depresija deviņu mēnešu garumā.

  3. Man pašai ir vajadzīga diezgan liela vientulības deva, līdz ar to – īpašo mammu vientulību es sāku piefiksēt tikai ap bērna 9 – 10 mēnešu vecumu. Tas arī sakrita ar brīdi, kad mazais kļuva aizvien kustīgāks, bija jāizlemj uz kuru no 5laukumiņiem dosimies.. vairs tik ilgi nevarēju veltīt garajām pastaigām. Nu, teiksim vien droši kā ir, vairāk bija jāpievēršas mazajam un viņa īpašajām vajadzībām. Izteiktāk izjutu, ka te vairs nav nekādu īpaši lielo iespēju man pašai darīt, ko es vēlos. Mēs, protams, visur devāmies kopā, bet aizvien vairāk parādījās mazā raksturs un man vajadzēja attīstīt aizvien vairāk pacietības.. un tad protams, gribējās vairāk līdzgaitnieku mammu, ar kuriem dalīties savās sajūtās. To man toreiz nebija diemžēl tuvumā. tad nu biju no tām klasiskajām mammām, kas gāja uz bēbīšskolu sevis dēļ, tiklīdz bija tāda iespēja :D! aii, atgādināji par diezgan emocionālu laiku! Lai jums izdodas! mēs tomēr senos laikos dzīvojām ciltīs, tādēļ šī vientulības sajūta ir normāla esot pa dienu kopā lielākoties mājās vai ne-mājās ar tādiem maziņiem. Tas viņiem ir svarīgi, ka esi līdzās, bet ar’ī svarīgi, ka esi iedomājusies un realizējusi plānu, kā par sevi parūpēties un uzpildīties :)!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s