“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂

 

Advertisements

2 thoughts on ““Es jums saku – dziediet!”

  1. Jā un tikai jā! Dziedāt vajag! Visiem! Dziedāšana nomierināja ne tikai bērnu, bet arī mani pašu. Atceros, kad bija brīži, kad pašai raudāt gribējās, dziedāšana bērnam bija arī dziedāšana man pašai.
    Man arī bija pašas izdomātas dziesmas, kas kļuva par hitiem. Bija īpašas dziesmas, ko dziedāju ne tikai gulētejot, bet piem. lai izmērītu temperatūru – tam bija “Upe nesa ozoliņu” (nav atbilde “Kāpēc?”, meita maziņa nesaprata vādus un teica – dziedi Upe – nezāle:-)) , mums vēl joprojām ir matu mazgāšanas dziesma – Tu tikai turi acis ciet (Labvēlīgais tips). Gulētiešanai der gan Aijā žūžū(pie šīs puika kādreiz raudāja, sevišķi, kad sāka par tēti dziedāt. Nav izskaidrojuma, kāpēc?), gan “Dzied circenītis aizkrāsnē” (šo negribu dziedāt, jo gara un nevar nokrāpties(izlaižot pantus), bet bērni vienmēr grib tieši šo:-)), gan “Vec pelīte”. Bet tikpat labi mums der arī “Dzeltenie aizkari” (kuri pēc pieprasījuma kļūst zaļi vai sarkani) un “Maz kukainīts pa jūru peld”, u.c. dziesmas.
    Lai arī intensīvais dziedāšnas laiks ir beidzies un tagad stāsti un pasakas, tomēr, ja bērni nevar aizmigt un jau “krīt uz nerviem” , es vienmēr ķeros pie dziedāšanas un tas vienmēr palīdz.
    Dziedāšana palīdz arī mašīnā – tur arī vienmēr dziedam un ir meiteņu un puišu dziesmas. Arī savā bērnībā atceros, ka , braucot mašīnā dziedājām. Rezultāts – ziņu ļoti daudz dziesmu – gan tautasdziesmas, gan galda dziesmas un man patīk dziedāt. (Par to, vai māku to darīt, labāk klusēšu kaut esmu mūziku nedaudz mācījusies, bet tam, lai dziedātu mašīnā vai vannasistabā vai guļamistabā – pilnīgi pietiek:-)) To pašu redzu bērnos – viņi zina dzaudz dziesmu. Viņi nebrīnās, kad skan “Laša kundze bola acis”, bet dzied līdzi:-))
    Dziediet!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s