Par pieredzi – pagulēt uz PranamatEco adatiņām

20170412_163652Jau kādu laiku ik pa brīdim internetā uzdūros informācijai par Pranamat Eco masāžas paklājiņu un, tā kā līdz ar Billes ienākšanu manā dzīvē, pēc pāris mēnešiem ienāca arī diezgan pamatīgas muguras sāpes, tad papētīju vairāk un, kad vēl draugi sāka uz maniem jautājumiem – “bet nopietni, tas paklājiņš ir tik labs?” – atbildēt pilnīgi pozitīvi, nespēju atturēties no iespējas izmēģināt un mēģināt saprast, kur tad ir tas Pranamat’a maģiskums. Nu, un nu jau trešo nedēļu ik dienu pavadu ar viņu krietni daudz laika – vairāk šķiet tiek tikai meitām un vīram!

Kāpēc es tik ļoti skatījos un domāju, ka laikam vajag arī man izmēģināt? Ja pēc Katrīnas piedzimšanas es nemaz īpaši fiziski nejutu izmaiņas savā pašsajūtā, tad pēc Billes…vecums laikam dara savu un divi bērni tomēr ir lielāka slodze. Vienu brīdi pat jutos tā, ka ik rītu vispirms man vajadzēja izdomāt, kā tieši es izgrozīšos no tiem deviņiem līkumiem, kādos esmu gulējusi, tā, lai muguras sāpes netraucētu piecelies. Nemaz nebija tik vienkārši. Skaidrs, ka mazās staipīšana, ikdienas kāpieni ar ratiem uz/no piektā stāva un tas, ka Katrīna naktīs ļoti labprāt regulāri atceļoja uz lielo gultu, nemaz nepalīdzēja. Ziniet to sajūtu, kad pamosties no rīta septiņos un jau jūties pārguris..

Kad tiku pie sava paklājiņa, pirmajā vakarā nespēju uz tā apgulties ar pliku muguru, kā tiek rekomendēts. Pamēģināju, bet tikpat ātri biju atpakaļ augšā. Otrā vakarā jau jutos lepna, ka izdevās noturēties 15 minūtes – ieteikto minimumu. Šķita, nu ok, tad jau kaut kā droši vien saņemšos arī uz ilgāku laiku. Trešajā vakarā biju ļoti pārgurusi no dienas, bet domāju, nu nevar izlaist pagulēšanu uz adatām un paņēmu uz tā apgulties jau ielīdusi gultā. Apgūlos, iekārtojos, atslābinājos un…pamodos stundu vēlāk 😀 Jāatzīst, ka bija bail celties augšā, bet nebija tik traki beigās – piecēlos, tikpat ātri aizmigu un tiešām no rīta bija sajūta, ka sen neesmu tik labi un cieši izgulējusies. Amats rokā!

Pēc pilnām divām nedēļām jau jūtos kā profiņš – paklājiņš stāv istabā, ik pa laikam uz tā uzkāpju pamīņāties, kas uzreiz iedod biš enerģijas lādiņu. Uz muguras gulēt – cik ilgi vajag! Un tagad eju nākamajā līmenī – sēdēt uz viņa. Pirmās reizes likās galīgi traki, bet nu jau pieradums un pat tāds azarts – skaidri zinu, ka jāiztur pirmās kādas piecas minūtes un tad ķermenis adaptēsies un jau varēs sēdēt vienalga cik ilgi. Bet tāpat katru reizi liekas, ka tā ir neiespējamā misija, tūliņ jāraušas no viņa nost, bet, kad to robežu sagaidi – tik laba sajūta. Vēl viena mazā uzvara pār savu ķermeni! Mans nu jau vakara rituāls ir parakstīt kādas rindkopas bloga rakstiem, ko esmu izdomājusi, ka gribu kādreiz uzrakstīt, sēžot uz Pranamat’a. Sapratu, ka vakaros nespēju tā vienkārši mierīgi gulēt uz viņa, atslābināties, jo galvā skrien miljons domas, idejas, ko vēl gribētos vakarā paveikt un tad šķiet, ka skatos pulkstenī un gaidu, kad varēšu celties un darīt kaut ko. Bet šādi sēžot un rakstot, lieliski savienots patīkamais ar lietderīgo. Un, ja godīgi, katru dienu es gaidu to brīdi, kad abas meitenes gulēs, būs miers un es varēšu pirms miega noskaņoties un atslābināties, pie reizes vēl kaut ko jēdzīgu arī izdarot. Savukārt mierīgo pagulēšanu uz paklāja ar muguru man ir izdevies dienas plānā ielikt no rīta. Pašai neticās, bet pagaidām strādā – tā kā es laikam esmu cilvēks, kuram vēl daudz jāmācās un jādomā par “mindfulness”, es vienkārši nespēju tā gulēt un domāt, kā iztek laiks. Izrādās, ka man perfektais laiks pagulēt uz Pranamat’a ir no rīta, kad ar Billi atnākam no Katrīnas vešanas uz bērnudārzu. Nolieku Billi uz viņas paklājiņa, pati ar savējo noliekos blakus un kamēr viņa vēl rīta labajā noskaņojumā omulīgi darbojās ar savām mantām, es tieku pie krietnas pusstundas uz adatām, tik pa brīdim izsniedzot kādu citu mantu vai biš pabakstoties ar mazo cilvēku, lai izklaidētu viņu, kad paliek garlaicīgāk. Riktīgi forši – vienu dienu eksperimentāli izmēģināju, un strādā tik labi, ka nu jau tas ir mūsu rīta rituāls!

Šodien runāju ar vēl vienu Pranamat fanu un – mans secinājums, vienīgais, ko es vēl gribētu – lai man būtu istaba, iztapsēta ar šiem paklājiņiem, kur es varētu iet un vienkārši atspiesties pret sienām 😀 Vai man īpaši uzlabojās miegs, to ir grūti teikt, jo nekad nav bijis īpaši jāsūdzas par problēmām aizmigt un nekas jau nemaina to, ka Bille tāpat naktī pieceļas ieēst naksniņas, tad otrās naksniņas, pēc tam trešās naksniņas un tad jau ir rīts, ja man paveicies un ir mierīgā nakts. Bet ir sajūta, ka guļu ciešāk (bērni noteikti nav par to tik laimīgi 😀 ) un, kas ir riktīgi forši, no rītiem mugura vairs nesāp! Varbūt nelecu gluži uzreiz no gultas ārā ar lielāko smaidu un prieku, bet vismaz varu kā cilvēks izstaipīties, nebaidoties, vai kāda sāpe mugurā paliks lielāka vai sāpēs tikai tikpat ļoti traki, kā līdz šim. Respektīvi, mugura praktiski nesāp un es esmu par to happy, happy! Bonuss, protams, arī par to, ka paklājiņš ir roku darbs, kas ražots tepat, Latvijā un vienmēr forši atbalstīt vietējo produktu, kurš turklāt ir arī veidots tikai no ekoloģiskām izejvielām. Tā kā es mierīgu sirdi varu ieteikt papētīt mājaslapu Pranamat.lv, varbūt tur atrodas kas uzrunājošs.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s