Septiņi mēneši vienradži un varavīksnes

Vakardienas “jubilārs” čuč pusdienlaiku, pie mums ciemos meiteņu brālēns un vecāko meitu jau otro dienu īsti neesmu redzējusi, tik brīžos, kad iznāk no istabas paēst vai vakarā, gulētejot un man ir brīdis uzrakstīt mūsu mazo ikmēneša “atskaiti”. Pilni septiņi mēneši pagājuši kopš 22.septembra, kad satikām Billi aci pret aci. Jau esmu kādreiz rakstījusi, ka bēbīši par pirmo dzīves gadu ir nopelnījuši vismaz trīs doktora grādus, ņemot vērā tempu un vērienu, kādā tie mācās un apgūst jaunas lietas. Manas meitenes gan neviena nav bijusi no steidzīgajām, sākot jau ar pašu piedzimšanu, bet tas nemaina to, ka ik mēnesi var brīnīties un brīnīties par viņu sasniegumiem. Piemēram, Bille šomēnes ir iemācījusies arī stāties pretim māsai un viņu bišķiņ iekaustīt, ja nepieciešams. Man ir skaidrs, kurš būs (ir!) ģimenes bosiks. Ja iepriekš viņa pacietīgi izturēja Katrīnas knibināšanu un bakstīšanu, lai tik māsa ir pievērsusi nedaudz uzmanības, tad tagad – Katrīnai arī jāuzmanās, ka nedabū kārtīgu rāvienu aiz matiem vai mazos nagus vaigos! Pateicoties tam, Katrīnas domātajām mazās māsas iesaukām “gruzītis” un “tirliņbumsis” pievienojusies arī, piemēram, “riebeklītīte”.

IMG_20170411_095636_745Katrīna dabū ciest arī no tā, ka Bille, lai gan vēl nerāpo, ir kļuvusi pavisam mobila un spēj pārvietoties praktiski pa visu māju, kur vēlas – līdz ar to, tiekot pie katras mantas, kas ir tuvu zemei, ko iekāro. Un tur lielākoties ir tieši Katrīnas mantas, kurām nekad nav bijusi tik liela vērtība viņas acīs, kā brīžos, kad tās iekāro Bille. Tā nu, mazie konflikti katru dienu. Labi, ka vismaz Billes uzmanību pagaidām ir ļoti viegli novērst ar jebko citu – lai slavēta bēbīšu “zelta zivtiņu” atmiņa! Atceros, ka arī ar Katrīnu ilgi un nepacietīgi gaidīju, kad viņa sāks rāpot un vēl priekšā bija vismaz divi mēneši jāpagaida. Un ir jau mazulītis tomēr vēl, lai gan šķiet, ka ar rāpošanu atkal būs viens lielais lēciens “vieglumā”. Billei ļoti patīk mīļoties, viņa labprāt pielien, ieliek galvu klēpi un sabužinās, tāpat arī paņemta rokās, lien uzreiz vispirms samīļoties un pēc tam sāk skatīties apkārt, kas notiek. Vispār, Bille ir daudz mazāks “roku bēbis”, kā bija māsa un praktiski vispār nemīl īpaši tikt turēta opā un par sēdēšanu uz dīvāna ar viņu klēpī vispār var aizmirst! Protams, kreņķus gan vislabāk izdzīvot, kamēr mamma nēsā apkārt. Skaidrs, ka aug otra pļāpa ģimenē (Jānis teiktu, ka trešā, ieskaitot mani…), jo visas emocijas tiek paustas ļoti verbāli un pēc toņa var skaidri nolasīt sajūsmu, dusmas, neizpratni, brīnīšanos, nepacietību un vēl kaudzēm emociju. Ņemot vērā, ka Katrīna šobrīd sāk runāt četros, atnākot no bērnudārza un pirmo reizi ietur klusumu desmitos, ejot gulēt, tad pēc diviem gadiem mums droši vien ies jautri :D.

Tā kā man diezgan viegli bija ļaut Billei dzīvot savā režīmā, pielāgojoties tam, tad pirmo IMG_20170416_134221_790pusgadu par tādi stingru grafiku īsti runāt nevarēju, lai gan iezīmes, protams, parādījās, tikai – cik ātri parādījās, tik ātri atkal mainījās, jo, kā jau rakstīju – attīstības tempi ir tik ātri, ka arī režīms dzīvoja tiem līdzi. Tagad, pēc septiņiem mēnešiem, man atkal ir sajūta, ka es varu diezgan skaidri paredzēt, kāds būs dienas ritms, ar precīziem trīs pusdienlaikiem (dažreiz diviem, bet tajās dienās izcili platajiem vakariem vecākiem!), mošanos, miega laiku un ēdienreizēm. Protams, uzreiz dzīve šķiet vieglāka. Par ēdienreizēm runājot – Bille turpina cītīgi iepazīt dažādas garšas un ir nomēģinājusi teju visus iespējamos dārzeņus un arī augļu galā tikusi arī pie varbūt ne pašiem “tīrākajiem”, piemēram, melonēm vai tām pašām spāņu zemenēm, bet es pieturos pie tā, ka mazai drusciņai nogaršot jau var, tik jāseko līdzi, vai nav nekādas reakcijas. Ko arī pagaidām neesam novērojuši īsti ne no kā. Liekas, ka septiņos mēnešos bēbis jau ir liels un dabū pa kādai drusciņai nogaršot no mūsu galda un domāju, ka viņa ar nepacietību gaida, kad varēs mums pilntiesīgi pievienoties svētdienas pankūku rītos ar savu šķīvi pankūkām, nevis tikai kādu ābolu graužot.

Citādi visādi, priecājamies, ka tuvojas silts pavasaris (cerams!) un ikdienas pastaigas kļūst aizvien garākas. Vēl bišķiņ un varēs jau teju visu dienu pavadīt ārā un to es nevaru sagaidīt. Mājas četras sienas sāk lēnām kļūt par šauru mazajam pētniekam un arī man galvas izvēdināšana lieti noder. Un vispār, vasara nāk un vasara ir sinonīms vārdam plezīrs, kas mūs sagaida. Lielās brīvdienas dosim arī Katrīnai un varēsim dzīvot trīs piedzīvojumu pilnus mēnešus, forši taču!

Advertisements

2 thoughts on “Septiņi mēneši vienradži un varavīksnes

  1. Firšais bumbulītis! 🙂 cik Billei vidēji sanāk gulēt pa visu dienu? Jautāju, jo mums dakteri iesaka 5mēn.jaunajai dāmai pāriet uz 2 dienas miegiem (tiesa, pusdienlaiku viņa var nolauzt daudzas stundas…).

    1. Paldies 🙂 Bille guļ kādu stundu no rīta, apmēram 2 pa dienu un tad vēl kādas 40 min vakarā. Tas tā, klasiskā dienā, protams, dažreiz pamainās, bet kopumā pa dienu noguļ apmēram 4h. Diena mums viņai ir no ~7.00 līdz ~20.30 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s