Desmitais – piedzīvojumu mēnesis!

IMG_20170705_175607_810Kā jau ierasts, raksts, protams, netop “īstajā” datumā, bet ar laika nobīdi, šoreiz gan tikai divu dienu, nevis mēneša. Bet tas tikai tāpēc, ka, kā jau ieliku nosaukumā – šis ir bijis Notikumu un Piedzīvojumu mēnesis. Viens no visstraujākajiem, neskatoties uz to, ka 2016.gada 22.septembrī manā laika joslā tāpat jau laiks sāka steigties vismaz divreiz ātrāk, kā iepriekš. Bet šajā mēnesī tas uzņēma neredzētu ātrumu un še ku, re ku mēs esam, visi bišķiņ iesauļojušies, bišķiņ noguruši un ļoti, ļoti priecīgi par dzīvi. Jo kā gan citādi var justies kopīgajā atvaļinājumā! Vēl priekšā viena tāda nedēļa un tad jau lēnām jāatgriežas mājas dzīves rutīnā, bet sāku jau just – tas pat ir labi, jo no atpūtas vajadzēs atpūsties.

IMG_20170710_092623_919Billīte savā desmitajā mēnesī mums ir parādījusi, ka ir ļoti labs pasažieris automašīnā, jo braukājām lielus gabalus, bet viņa ar ļoti lielu mieru (un uzkodu daudzumu) bez problēmām tos piedzīvoja. Protams, jau pēc pieredzes, maksimāli centāmies pārbraucienus ieplānot gulēšanas brīžos, bet nereti tie bija ilgāki par miedziņu vai arī – vienkārši zvaigznes nesastājās, kā vajag – bet iztikām bez jebkādām histērijām mašīnā. Te jāpiemin arī Katrīna, kas vispār ir braukšanas profiņš un šogad jau vairāk izklaidēja mūs, nekā mums bija jādomā par viņas izklaidēm (OMG, cik daudz un gudri var viens četrgadnieks runāt). Vairākas naktis arī izmēģinājām gulēšanu teltī četratā, un, lai gan, protams, tas nav tik vienkārši, kā ierasti ieritināties savās gultās mājās, tas nav nekas neiespējams. Vienu no šiem vakariem gan visu laiku lija lietus un tad nu iedomājaties Billi un Katrīnu visu vakaru 2×2 metros teltī līdz gulētiešanas laikam un arī – noliekot gulēt. Dzīva esmu, lamāties bērni nav iemācījušies un īstenībā pieredze pat bija pozitīva, bet pēc tā vakara nu man šķiet, ka es visu varu. 😀 Domāju kādā brīdī (pēc atvaļinājuma) arī uzrakstīt tieši par mūsu teltī dzīvošanas pieredzi, jo šķiet, ka tā mums izdevās diezgan apdomāta un veiksmīga, tā kā daži life-hack’i ir azotē.

Vienu nedēļu atpūtāmies Pāvilostā un tur Billle beidzot sāka rāpot. Tā pa īstam, jo IMG_20170705_175607_810iepriekš pārvietojās šļūcot, bet nu šis mierīgais laiks ir beidzies un Katrīna vairs nevar no viņas aizmukt. Es arī nē. Un atkal uz gadiem diviem, trim varu aizmirst, kā ir aiziet uz tualeti vienai pašai. Ak, mammu būšanas saulainie mirkļi! Līdz ar rāpošanu, Bille arī sākusi celties kājās, pieturoties, mēģināt uzkāpt uz Kates krēsliņa, ierāpties vannā un ielīst visur, kur vien izskatās, ka tāda iespēja pastāv. Vissmieklīgāk kājās celšanās izdevās un izskatījās teltī – tas labs bonuss dzīvei dabā, man no smiešanās vēders sāpēja un pieļauju, ka Billei arī, jo viņu ļoti uzjautrināja kustīgās telts sienas.

IMG_20170714_113546_932Interesanti, ka tomēr viņa ir tik ļoti atšķirīga no Katrīnas – gan izskata ziņā, jo šķiet, ka būs viena “manējā” blondā, gaišā meita. Cerams, labā dvēselīte ar būs no manis :). Bet tik atšķirīgs raksturs, tas ir vienkārši nereāli! Katrīna man ir mierīgā, klusā, pacietīgā meitene (līdz četru gadu sasniegšanai…), es tiešām nekad neesmu piedzīvojusi no viņas puses to, ko sauc par tantrumiem, vienmēr visu var sarunāt un nekad, kaut kur dodoties, nav bijis jādomā – diez kā viņa uzvedīsies. O jā, esmu dabūjusi atpakaļ pēc pilnas programmas un jau no desmitmēnešnieka :). Ja Kate kaut ko paņem nost – brēciens, it kā nez kas būtu noticis. Pirmajās reizēs man teju sirds apstājās, bet nu jau esmu kļuvusi diezgan imūna. Kā kaut kas nepatīk, brēciens no riktīgām dvēseles dzīlēm un tad tāds nobrēcies, asarains rāpo apkārt, “lamājoties” uz visu pasauli. Kādas pāris reizes esmu arī redzējusi, kā dusmās sāk sist galvu pret zemi, lai gan biežāk iztiek ar to, ka ar rokām klapē sev pa ceļiem un atkal skaļi lamājas. Bet nu pagaidām es šo visu rakstu ar smaidu, jo skaidrs, ka tik sākam pielāgot raksturus viens otram ģimenē un, kamēr galu galā visu var nomierināt ar maigumu un mīļumu, paņemot rokās, samīļojot, tikmēr jau viss ir forši! Billei ļoti garšo ēst, un šobrīd nav nekas tāds, kas negaršo – ēd visu un ļoti labprāt. Īpaši nemīl, ja tiek barota un labprātāk izvēlas ēst pati ar rokām, bet ar lielo apkārt braukāšanu, tas ne vienmēr izdodas un tad nu viņa iepazinusi arī diezgan lielu daļu no biezenīšu plaukta, bet arī tie garšo. Un vislabāk garšo viss, kas nāk no mūsu šķīvjiem un nu jau kafejnīcās mums ir pilntiesīgs blakussēdētājs, kurš sajūsminās par kraukšķīgāk picu maliņām, dārzeņiem un pārējo, ko izdodas mums izvilināt ar savām lielajām acīm.

IMG_20170718_150503_851Par māsu būšanu – viņas aizvien ir superīgas! Abas divas! Katrīna tik ļoti rūpējas un labprāt spēlējas un nevar sagaidīt, kad Bille mācēs paslēpes. Bille aizvien seko visur Katrīnai, mēģina maksimāli pievērst viņas uzmanību un atplaukst tādā smaidā, kādu mēs neviens nevaram nopelnīt. Protams, viņas sakašķējās, apvainojas, bet tas ir tik īslaicīgi, ka dažreiz pat grūti pamanīt, par ko bijis kārtējais konflikts. Maģiski skatīties, kā top tāda draudzība!

Šobrīd lēnām jau sāku domāt, kādi tad ir bijuši lielie pieturpunkti Billes pirmajā gadā un desmitais mēnesis noteikti iezīmēs ar fiziskajiem sasniegumiem, sākot rāpot, un arī emocionālajiem – jo viņa kļuvusi daudz patstāvīgāka. Pirmo reizi arī es pati biju prom no mājām veselu dienu, ne tikai pāris stundas, kā iepriekš, bet Bille neesot izrādījusi nekādu neapmierinātību. Toties tas smaids, ieraugot mani atgriežoties! Izkausē!

Šis ir bijis viens brīnišķīgs mēnesis, kura bildes noteikti šķirstīšu drūmākās ziemas dienās un atceroties, vienmēr sirdī būs silti.

Advertisements

Divas nedēļas Barselonā kopā ar bērniem

6739602346312966810-account_id=1Tieši pirms mēneša atgriezāmies no divu nedēļu plezīra Barselonā. Beidzot arī apsēdos nedaudz padalīties ar mūsu pieredzi. Uz Barselonu lidojām kopā ar trim bērniem – Katrīnu, Billi, kam tajā brīdī bija astoņi mēneši un krustdēlu Gustavu, kurš ir sešgadnieks. Pieļauju, ka citi lidmašīnas pasažieri pie geita līdz pēdējam brīdim cerēja, ka mēs iekāpsim citā lidmašīnā. Tomēr nebija tik traki – kad lidojām pirms diviem gadiem ar divgadnieci Kati, biju dikti satraukusies, baigi gatavojos, visādas aktivitātes un tā. Šogad nolēmu palikt pie stratēģijas “just go with the flow”, parūpējos, lai bērniem ir ko ēst lidmašīnā un pāris mantiņas un cerēju uz to labāko. Kas arī piepildījās, jo Bille neraudāja nevienu brīdi un turpceļā lielāko daļu nogulēja man klēpī, Katrīna spēlējās ar brālēnu un arī gulēja daļu laika. Katrā ziņā, neviens no bērniem negražojās, neniķojās un bija pavisam mierīgi (paturot prātā, ka viņi ir bērni). Tā kā garais 3,5 h lidojums, protams, bija nogurdinošs, bet bez problēmām.

8963229805468196413-account_id=1Bijām pēdējās divās maija nedēļās, kad Barselonā nebija ļoti karsts, bet tāpat Billei bija nepieciešamas divas dienas, lai pierastu pie jaunā klimata. Sākumā viņa bija diezgan niķīga, gribēja tikai man rokās, varēja just, ka viņai ir grūti, vispār negribēja darboties pa zemi, un izsitās sviedru pumpiņas, bet pēc divām dienām mana mazā, mierīgā un aktīvā meita bija atpakaļ. Pielāgojāmies viņai un maksimāli daudz laika pavadījām laukā, ieplānojām laiku vienkārši sēdēt parkos uz sedziņas, lai viņa tiek izdzīvoties.

Viens ģeniāls “lifehack”, ko izdomāju un realizēju – tā kā palikām pie mana brāļa, kurš dzīvo Barselonā, domāju, ka ikdienā būs grūti iztikt, ja nebūs kur Billi nolikt, kamēr ēdam vai kamēr viņapati ēd (tikko bija sākusi nopietnāk pati ar savām rociņām ēst papildēdienu). Tāpēc, braucot no lidostas, iebraucām IKEA un nopirkām parastāko bērnu krēsliņu – jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka mani nervi bija to 18 eiro vērti, jo nezinu, kā būtu iztikuši bez tā. Vēl no lietām, bez kā būtu bijis grūti – ratu kāpslis – ģeniālākais izgudrojums jau ikdienā, bet ceļojumā vispār zelta vērtē. Mēs noteikti būtu apskatījuši mazāk un būtu bijusi lielāka čīkstēšana, ja Katrīnai nebūtu opcija noguruma brīdī kāpt uz kāpšļa un mierīgi turpināt ceļu. Turklāt viņa pat iemanījās uz kāpšļa apsēsties un pēc apsēšanās – arī aizmigt, lai atgūtu spēkus vakara cēlienam.

6882783307711643308-account_id=1

Saka, ka esot divu veidu cilvēki – Parīzes un Barselonas – jāsaka, ka man gan patīk aizbraukt jebkur un pabaudīt to ceļojumu bezrūpību, bet Barselonu es dievinu. Man patīk tās tveice, patīk ielu trokšņi, palmu alejas, paklīst pa Gotu kvartālu, tirgus un tā augļu kalni, jā, arī vismaz vienreiz iziet caur tūristu pārpildīto La Ramblu, kafejnīcas, kur dzīve sākas tikai pēc astoņiem vakarā, tas, kā visi tur mīl bērnus, un cik ātri var iepazīt un iemīlēt pilsētu, kas ne pārāk liela, bet vienlaikus – dzīvīga.

 

Uzrakstīšu pa punktam tādas būtiskākās vietas, ko apskatījām un kā tās bija apmeklēt ar abām meitenēm, kas bija forši, kas ne tik forši – varbūt kādam noderēs, plānojot savu Barselonas apmeklējumu.

Barselonas Zoodārzs

Principā, visas dienas objekts, jo, pat, ja apmeklējums nebūs tik ilgs, nekam citam īpaši vairs pēc tam spēka nebūs. Mēs vēl krietnu stundu vienkārši zvilnējām skvēriņā, lai Bille dabūtu padzīvoties pa zemi. Zoodārzs nav ļoti liels, bet apskatāmi daudz dažādi dzīvnieki. Katrīna bija sajūsmināta un nenogurusi arī visu izstaigāja. Man šķiet, ka šeit vairāk “spiests” uz sugu daudzveidību, jo apskatāms ir gandrīz jebkas, kas nāk prātā domājot par dzīvniekiem.

Sagrada Familia

4479839968377712771-account_id=1Tā kā mans brālis dzīvo apmēram 10 minūšu gājienā no Sagradas, tad apskatījām to vairākkārt. It īpaši tādēļ, ja parkā pie tās ir neliels, bet labs bērnu laukums 😀 Ceļojuma realitāte..Aizvien gan vēl neesam apskatījuši to no iekšpuses, bet nekas, trešajā reizē. Bet noiet garām noteikti vajag un pie reizes izlasīt par tās vēsturi, ir interesanti!

Modernās mākslas muzejs

MACBA bijām arī pirms diviem gadiem un likās, ka noteikti šoreiz jāiet atkal, tomēr tagad zinām – pirms tam vajag apskatīt, kāda ir aktuālā izstāde. Jo šogad tur bija ļoti, ļoti interesanta izstāde “Forensic architecture”, kas stāstīja par kara noziegumu izmeklēšanu, vadoties pēc bildēm, liecībām, par mediju lomu notikumu atšifrēšanā un es labprāt tur būtu skatījusies visus video, lasījusi un pētījusi, bet, protams, Katrīnu absolūti neinteresēja izstāde, kur īsti nekas nav – tikai teksti un nesaprotami video. Tāpēc ātri izgājām, bišķiņ palasīju, paskatījos, bet kritiski izvērtējot, jēga iet šoreiz nebija. Bet vispār tas muzejs ir superīgs un noteikti apmeklējams bez bērniem, bet ar – izvērtējot izstādi, jo pirms diviem gadiem tur pavadījām vairākas stundas ar divgadnieku, kuram arī bija interesanti, jo bija, ja nemaldos, kāda dizaina izstāde.

Citadeles parks

3313917550349765724-account_id=1

Tā teritorijā atrodas arī Zoodārzs, bet arī pats parks ir apskates un atpūšanās vērts – mēs tur pikniku ieturējām pat divas reizes, jo ļoti skaists, daudz vietas, kur nomesties, sīkajiem skraidīšanai teritorija atliku likām. Viss zied un smaržo un paguļot zem palmas var atkal noķert ceļojuma sajūtu uz 100 procentiem.

 

Cosmo Caixa

8646896908478719417-account_id=1

Šis mūs pārsteidza ar ļoti labu P&P – ieejas maksa daudzzemāka, kā ierasts citos muzejos, toties – tik daudz ko darīt, apskatīt, brīnīties. Daļa ekspozīcijas ir kā zinātnes muzejs, kur var paši izmēģināt dažādus fizikas likumus, pamēģināt papūst, pakustināt, paspiest dažādus aparātus (nu, kā AHHA vai Zinoo centros), man ļoti patika izstādes sadaļa par ģeometriju dabā. Un tad vēl tur ir “Appludinātais mežs”, kas vienkārši atstāja visus mūs, sākot no 3 līdz 30 gadu vecumā, ar mutēm vaļā. Vārdu sakot, iesaku šo noteikti apmeklēt.

 

Tibidabo

7739306535255764314-account_id=1Katrs, kurš ir redzējis Vudija Alena Vikija.Kristīna.Barselona, protams, jau zina, ka šo nevar laist garām. Jā, jā, jā- kalnā jāuzbrauc un uz skaisto, retro atrakciju parku ir jāaiziet. Par praktisko pusi – sarēķinājām, ka mums nebūs izdevīgi maksāt pilno atrakciju parka cenu, jo 1) Katrīna tāpat lielākajā daļā atrakciju nevar iet (bērniem gan ieejas summa ir mazāka); 2) tāpat vienmēr kādam jāpaliek ar Billīti un atkal otram vienam pašam braukāt nebūs baigi jautri. Tāpēc izmantojām iespēju pirkt atsevišķas biļetes uz dažām atrakcijām, uzbraucām panorāmas ratā, Katrīna izbrauca ar karuseli un vēl dažām bērnu atrakcijām un no parka visi devāmies mājās laimīgi un apmierināti.

Museum Blau/dabas muzejs

106557276632082154-account_id=1Šis muzejs mūsu sarakstā bija iekļuvis, jo…tur bija izstāde par ekspedīciju, kas meklējusi dinozaura skeletu un izstādīts tā prototips dabiskā izmērā. Tie, kuri zina Katrīnas mīlestību pret dinozauriem, nebrīnīsies, ka šo nevarēja laist garām. Jāatzīst, ka šī izstādes daļa tomēr viņai bija nedaudz par sarežģītu, bet sajūsmu skelets izraisīja. Toties man ļoti patika Dabas muzeja sadaļa, ko gan apmeklēt var laikam tikai tad, ja nav pretenziju pret zvēru izbāzeņiem, kuri tur bija, maigi sakot, ļoti daudz. Arī krāsaini un koši taureņi, vaboles-dārgakmeņi, vārdu sakot, ja būtu viena pati, staigātu krietni ilgāk, visu nopētot.

Montjuic Maģiskās strūklakas”

Iespaidīgs muzikālo strūklaku šovs, kas gan pirmajā reizē šķita iespaidīgāks, bet tāpat – ja esi Barselonā, tad šīs vajadzētu ieplānot, jo bērniem ļoti patīk! Ir bez maksas un to var apvienot ar kāpienu lejā no Montjuck cietokšņa. Tikai pirms tam jāpārbauda, jo strūklakas tiek laistas ne katru dienu, kā arī, ja blakus esošajā Mākslas muzejā notiek kādi pasākumi, tad tās iespējams ir bez skaņas.

Tarragona

Vienu dienu ar vilcienu devāmies uz netālo pilsētiņu Tarragonu, kur var apskatīt romiešu amfiteātra drupas, pastaigāt pa ļoti gleznainu pilsētiņu, labi paēst, bērni padauzīties pa strūklakām un arī apmeklēt daudz klusāku un mierīgāku pludmali, nekā Barselonā. Tās apskatei nepieciešamas apmēram piecas stundas, ne vairāk, un ir ļoti interesanti paskatīties, kā cilvēki dzīvo ārpus Barselonas. Neskatoties uz to, ka tā tāpat ir tūristu pilsēta, atšķirība ir sajūtama.

Pastaigas pilsētā

Mēs ļoti, ļoti daudz staigājām – mēdzām kaut kur aizbraukt ar sabiedrisko transportu un tad lēnu garu, dienas laikā ar kājām nokļūt līdz mājām. Pabijām Montjuckā, no kura paveras lielisks skats uz pilsētu un ostu. Uz cietoksni kalna galā uzbraucām un lejā gājām ar kājām, kas bija ļoti forša pastaiga. Izstaigājām vairākas reizes Gotu kvartālu, kas laikam ir mana mīļākā vieta ar foršiem veikaliņiem un iespēju katrā pastaigā atklāt jaunu tā nostūri. Protams, izgājām arī tūristu taku LaRamblā un pieēdāmies augļus no galvenā tirgus La Boqueria . Starp citu, tieši pirms tirgus no LaRamblas nogriežoties pa labi, ir maza donutu kafejnīca Chok, kur ir dievīgākie donuti, turklāt turpat aiz stikla durvīm var vērot, kā tos gatavo. Sāku domāt par donutiem un nevaru vairs neko citu padomāt… 🙂 Protams, protams, bijām arī pludmalē, nocepāmies brūni un kārtīgi izpeldējāmies, kā tad bez tā! Bille gan nebija sajūsmā par smiltīm un ūdeni, tāpēc vairāk laika pavadījām nojumītē, bet labi bija tāpat.

 

Šis varētu būt manā vēsturē garākais bloga ieraksts, tāpēc sadaļu par to, kur sīkāk pastāstu, ko apskatījām pirmajā Barselonas apmeklējumā, izlaidīšu 😀 Tikai pavisam īsi – tad vairāk uzmanības pievērsām Gaudi arhitektūrai – apmeklējām gan Guell parku, gan Kaulu māju jeb Casa Batllo un noteikti ieteiktu doties arī tur. Bērniem it īpaši varētu patikt parks. Vēl toreiz arī apmeklējām Akvāriju, kurš bija diezgan foršs, bet biju gaidījusi ko iespaidīgāku. Tad šoreiz CosmoCaixa man patika labāk, kur ieejas cena ir daudz draudzīgāka, bet ko apskatīt – daudz plašāks un ir arī dažādi ūdensdzīvnieki. Bet katrā ziņā arī uz Akvāriju var doties – bērniem noteikti patiks! Šie trīs objekti man visspilgtāk palikuši atmiņā.

Kopsavilkumā – uz Barselonu var un vajag doties arī ar bērniem, viņus tur mīl, pašiem viņus tur ir vieglāk vēl vairāk iemīļot un viņi mīl turieni. Lai forši!