Un kas esi tu?

Sievietēm nereti piedēvē visdažādākos īpašvārdus iz sērijas – vilcenes, burves, karalienes – es lasu un domāju, nez, ko tas nozīmē, kā to saprot? Bet, ko tur slēpt un tad nu mana atzīšanās.

Es tiešām nekad neesmu jutusi “saikni” ar senajām cilts sievietēm, burvēm, raganām, maģiskām zāļu sievām, vilcenēm, kas skrien līdz ar vēju vai čūskām, vai vēl ko. Nejūtos karaliene un nejūtos lauvene. Es esmu vienkārši parasts cilvēks, bieži vien – diezgan noguris. Neko, tīru māju, taisu ēst, audzinu bērnus un domāju par nākotni, tā pilnīgi parasti un lietišķi. Ar milzīgu mīlestību bonusā, bet tas jau arī pie lietas piederas. Nav nekādu drāmu, parasta rutīnas dzīve, ar parastiem priekiem un pārsteigumiem. Tik labi!

Dažreiz man gribētos būt karstasinīgai sievietei, kas strīda karstumā plēš šķīvjus. Realitāte? Es lepni stāstu par to vienu reizi, kad esmu dusmās plēsusi traukus. Īstenībā es vienkārši dusmīgi metu to šķīvi izlietnē, tas nejauši saplīsa un notikums bija pirms četriem gadiem. Šķīvis bija zils un man aizvien ir to žēl.

Mani kaitina pārmērīgs dramatiskums un arī kategorisms, vienmēr gribās teikt: ”Jā, bet..” un padomāt, kā jutīsies otrs un tāpēc noklusēt to, ko varbūt gribētu pateikt. Toties domāt par to vēl pēc pieciem gadiem, kārtējo reizi dušā risinot savus iekšējos dialogos – kā es toreiz varēju precīzi pateikt un tas būtu bijis tik gudri un vienlaikus, ar riebīgu iedūrienu! Nu, kas te no drosmīgas lauvenes? Peles pīkstiens drīzāk!

Tad vēl vienmēr gribējies būt vai nu tai sievietei, kas vienmēr ģērbusies eleganti melnā vai tai, kurai katra nākamā kleita košāka un puķaināka par iepriekšējo, vai izcili nevērīgā puiciskā stilā, kas piestāv perfekti. Nu tā, ka skaidrs – sieviete Karaliene. Protams, nekas no tā nav mana realitāte, drīzāk – džinsi un “šī maiciņa piestāv visam” un vāji mēģinājumi līdzināties kaut kam no iepriekšminētā, kas beidzies ar patiešām eklektisku skapja izskatu.  Ko reizi pa reizei pēc Marī Kondo metodes mēģinu sakārtot, tikai “atstājot vēl šo un šo un šo”. Bezcerīgi. Ja redzi mani, kad mugurā ir kas cits, ne džinsi un krekliņš, visticamākais, es jūtos neveiksmīgi apģērbusies :D.

Un gan jau noteikti tajā visā kaut kas ir! Gan jau es neesmu gana sazemējusies (bez ironijas!), un kaut kur ikdienas skrējienā ir uzberzusies bieza āda un pazūd kaut kādas sajūtu nianses. Bet kopumā, nez, nu nesanāk man atrast savu dvēseles radinieku florā, faunā vai folklorā. Cilvēks, līdz mugurkaula smadzenēm, parasts cilvēks.

Laika mašīna uz bērnību

Viens no interesantākajiem bonusiem, ko es esmu saņēmusi no savām meitām, ir atgriezties bērnībā. Un ar to nedomāju tikai miljons stāstus vakarā: “mammīt, pastāstīsi vēlreiz, kā bija, kad tu biji maziņa? Kā tu toreiz salauzi roku? Mammīt, kur tu vasarās dzīvoji, kad tev bija tikpat gadu, cik man?”, vai bērnības bilžu skatīšanos, vai mēģināšanu izskaidrot, ka kādreiz nebija datori, kuros skatīties Ķepu patruļu. Bet gan atgriešanos bērnībā sajūtu līmenī – kad pēkšņi asi iesāpas sirds, jo skaidri atceries savu maza cilvēka vilšanās sajūtu kādā līdzvērtīgā brīdī, kad steigā un slinkumā vakarā tomēr vēl pa ceļam ieskrien veikalā pēc kaut kā garšīga, jo atceries to pārsteigumu un prieku, kad šādi vakarā tiki pārsteigts bērnībā, vai to nepacietības sajūtu, kad skaties, kā bērns pie loga sēž un klusi gaida ciemiņus, kam taču jau sen bija jābūt un “vai tagad viņi jau kāpj (pa trepēm)?”.

Dažreiz domāju, diez, tā ir visiem cilvēkiem, vai arī problēma ir manī, bet tik ļoti spēji un fiziski uzreiz šādos brīžos atceros momentus no savas bērnības, sajūtu līmenī pilnīgi atrodos tajā brīdī. Tā, kā filmās rāda, kad pēkšņi it kā stāvi savas pagātnes ainas vidū un, ja labi koncentrētos un papūlētos, atcerētos, kas bija mugurā, ko tikko ēdi un kā smaržoja mājas. Brīžiem tie ir riktīgi forši mirkļi, kad domā – būtu tik sirsnīgi, ja vēlāk tāpat to atcerēsies jau pieaugusi meita. Brīžiem tas nāk par labu, jo atceroties savu sajūtu (un to, cik acīmredzot tā man ir bijusi nozīmīga, ja reiz tik spilgti ataust atmiņā pat pēc vairāk kā divdesmit gadiem), gribās no tās tieši pasargāt.

Reiz pati sevi pieķēru rīkojoties “pēc pieredzes”, kad Katrīna mani bija nu tik ļoti izbesījusi ar plīšanos virsū – paspēlēsimies ar vilcieniem, paspēlēsimies ar vilcieniem. Es trīs reizes jau biju pateikusi, lai paciešas vēl tikai piecas minūtītes un spēlēsimies. Katru reizi šīs piecas minūtītes, protams, bija ilgākas. Bet viens arguments manā labā, visu šo laiku tāpat nācās sadzīvot ar Katrīnas čīkstēšanu. Beigās, pavisam dusmīga paziņoju, “ok, tagad spēlējamies, bet tikai mazu brītiņu”, un pati apsēdos blakus, absolūti neieinteresēta spēlē, vēl paburkšķot, lai takš tad arī spēlējas, kas, vai tad man tagad būs arī jāizdomā, ko darīt. Respektīvi, gribēju pierādīt, ka nekāds labums no manas spēlēšanās nav un pati vainīga, ka gribēja mani te, bet nu sakostiem zobiem, pasēdēšu. Un tajā brīdī tik skaidri un precīzi atcerējos savu sajūtu. Kad ar dīkšanu un ņemšanos man bija izdevies pierunāt kādu, lai nāk ar mani kopā padarboties. Jo biju izsapņojusi, cik tas būs forši un interesanti, kā nekad agrāk! Bet ko es saņēmu – nīgru kompanjonu, pašai gribējās raudāt, cik viss bija bezjēdzīgi un kāpēc vispār es tā biju dīkusi, un vispār labāk nebūtu nācis ar mani spēlēties. Un redzēju tieši to pašu sajūtu Katrīnas sejas izteiksmē. Aprakstīts tas, protams, vairs tā neizklausās, bet, kad šī doma un sajūta izskrēja man cauri, man palika kauns par sevi. No visas sirds.

Protams, nenotika nekas maģisks un nav tā, ka es tagad esmu visatsaucīgākā mamma, kas visu noliek malā, kad bērns sauc un ar aizrautību uzreiz iemiesojās Olafā vai Skolotājā Gazelē. Dzīve ir un paliek dzīve. Es burkšķu un dusmojos, atlieku spēles, aizsūtu Kati spēlēties vienu pašu. Bet vienmēr, vienmēr, man tajos brīdī kaut kur apziņā ieskanas arī – uzmanīgi, lai viņai vēlāk nav tieši tādi paši atmiņu uzplaiksnījumi.

Es tā uzreiz pa skarbo, bet tam ir arī ļoti skaisti bonusa brīži. Tā pati jau iepriekš pieminētā ciemiņu gaidīšana. Nu tik mīlīgi bija skatīties uz Katrīnu, kas pakāpusies uz krēsla skatās pa logu jau pusstundu, lai gan ciemiņiem jābūt vēl tikai pēc pusstundas. Atceros uzreiz, kā bērnībā nepacietīgi trinos jau iepriekšējā vakarā, pat gāju ātrāk gulēt, jo tad ātrāk pienāks rīts un ciemiņi būs jau klāt. Un no rīta taču vēl jāgaida līdz kādam noteiktam pulksteņa ciparam un centies kaut ko baigi darīt, lai ātrāk paietu laiks, bet viņš iet tik lēēēēni. Un, protams, pēdējā pusstunda stabili pie loga, klasika! Vai līdzīgi ar braukšanu kaut kur, kad jau vakarā dzirdu no Kates mutes to pašu frāzi, ko noteikti miljons reizes dzirdējusi mana mamma no manis:” kā es nevaru sagaidīt to rītu!”. Noslēgumā neliels parenting hack – tas ir labs moments, lai iepītu: “tad ej taču gulēt vienreiz” 😀 #badmomsgoal

“ne tik smukās” emocijas

Es apzināti virsrakstā vārdu “ne tik smukās” ieliku pēdiņās, jo, protams, nevienas emocijas nav nesmukas. It īpaši tās, par kurām es gribu tagad rakstīt. Visas tās ir labas un novērtējamas, jo tas ir brīnišķīgi, ka mums, cilvēkiem, ir dota iespēja just emocijas visplašākajā spektrā un tas mūs padara dzīvus. Tomēr, zinot, ka ir situācijas, kurās nezini, vai vari atļauties justies tā, kā jūties, vai drīksti pateikt, kas īstenībā slēpjas aiz “viss ir labi!”, nolēmu uzrakstīt par savām “nesmukajām” emocijām. Stāsts, protams, pamatā būs par mammām. Ne jau tāpēc, ka tēti vai cilvēki bez bērniem būtu bezjūtīgi, bet tāpēc, ka esmu mamma un es šo esmu izdzīvojusi.

Sajūta, ka gribu šo uzrakstīt, nāca reizē ar kāda drauga jautājumu:”Vai bija kaut kas tāds, kas tevi pārsteidza, kam totāli nebiji gatava, kad piedzima bēbītis?”, es mirkli apdomājos un tad teicu:”Dusmas, es nezināju, ka es varu būt tik dusmīga.” Jo, loģiski spriežot, kā tu vari dusmoties uz kādu, kurš ir tik ļoti nevarīgs un atkarīgs no tevis, kādu, ko tu esi vismaz deviņus mēnešus (realitātē bieži vien daudz ilgāku laiku) nepacietīgi gaidījis, kādu, kuru tu mīli tā, kā nekad nevienu neesi mīlējis. Bet viņš vakarā brēc un kliedz, esi izgājis cauri visus ček-ček, kas ir jāizdara (svētā trīsvienība – sauss pampers, paēdis, pagulējis) un paliec dusmīgs. Sākumā bišķiņ, bet, ja situācija īpaši neuzlabojas, pilnīgi saproti, ko nozīmē teiciens “sakāpj dusmas”, jo beigās ir tā, ka gribās visu mest pa gaisu, tā, ka bēbis ir jāieliek savā gultiņā, lai pēc tam izietu ārā no istabas, paklapētu pa spilveniem, dziļi ieelpotu un ietu atpakaļ. Un nav jau tā, ka, kad izaug bēbis, kaut kas īpaši mainās. Ja vēl neesat pieredzējuši četrgadnieku izgājienus, pēc kuriem principā varētu iet nojaukt kādu māju plikām rokām, tad es varu tikai teikt – the best is yet to come :D. Labā ziņa – kad iemācies atpazīt savas dusmas, vieglāk arī ar viņām tikt galā. Es, piemēram, labi zinu, ka nedrīkstu sev ļaut sākt dusmās domāt “ķēdītē” – kāpēc es esmu šajā situācijā, kas man vēl jāizdara, kad beidzot kādreiz dzīvē bērni arī iemigs, kā es biju ieplānojusi sev plato vakaru u.tml. Tam nav jēga, tas sanikno tikai vairāk. Tā vietā es cenšos noķert pirmo brīdi, kad jūtu – sāku palikt dusmīga un uzreiz, mēģināt nomierināties. Ar visām iespējamām tautas metodēm – dziļi elpojam, izejam atpūsties, domājam labas domas – man pašai tas skan smieklīgi, bet zinu, ka palīdz. Un tajā brīdī atslābt ir daudz vieglāk, nekā tad, kad iekšējais vulkāns jau draud iet pa gaisu.

Tuvojas pats “labākais” laiks gadā, kad visu laiku būs tumšs, auksts un drūms un varu šim kokteilim vēl pievienot nolemtības sajūtu. Es nezināju, ko īsti nozīmē vārds “nolemtība”, līdz vienu dienu, aizvien pirmā bēbīša piedzimšanas emociju un hormonu virpulī, sāku domāt, cik ilgi man tagad būs nemitīgi jāmaina pamperi (mūžīgi..), cik ilgi man vajadzēs naktīs celties (mūžīgi..), cik ilgi manā galvā būs haoss (mūžīgi..), cik ilgi man katru dienu būs stundām jāstaigā ar ratiem (mūžīgi..). Un tās domas, kā smaga sega pār galvu, no kuras nemaz negribās vairs līst laukā. Skaidrs, tā ir nolemtība. Īsais ieteikums – nedomā par to. Garais – nekas no tā nav mūžīgi, tas nu ir fakts. Ar nolemtības sajūtu man palīdz cīnīties “iziešana”, ieplānot kaut ko, kas izjauc ikdienas rutīnu, saņemties un pamainīt dienas plānus. Jo ar nolemtības sajūtu visbiežāk sastopos brīžos, kad uznācis lielais slinkums un ieritinos savā mājā, lai nekas vairāk par piecelšanos/bērnu uzturēšanu dienas gaitās/aiziešanu gulēt nav jādara. Man šķiet, ka tā iet roku rokā ar manu māsu vientulību, par ko jau reiz esmu plaši izrunājusies.

Vēl viens bonuss mazulim ir tas, ka, visticamākais – nemitīgi izjutīsi par kaut ko bailes. Tās pat laikam vairāk ir sajūtas, nevis emocijas, bet tāpat, aktuāli. Bailes, saprātīgos apjomos, jau vēsturiski ir viena ļoti jēdzīga sajūta, jo bieži vien nodrošina izdzīvošanu. Bet, tā kā bailes šķietami nekādā ziņā nepiemīt cilvēkiem līdz apmēram trīs gadu vecumam, tad tās bonusā tiek vecākiem. Man ir aizdomas, ka pirmos divus, trīs dzīves gadus katra mazuļa mērķis ir nodarīt kaut ko sev pāri – rāpties, līst, pagaršot, krist un tā tālāk. Bille, piemēram, reiz izrāva datora lādētāju, sāka to zelēt (iespraustu kontaktligzdā), kad to uzreiz atņēmu, viņa apvainojās, uzlīda uz dīvāna atzveltnes un sāka vienkārši brīvajā kritienā uz muguras krist atpakaļ dīvānā. Welcome to my life! Un tas ir tikai runājot par fiziskām lietām. Tad tev ir bail, vai bēbis neguļ par daudz, vai neguļ par maz, vai mazajam bērnudārzā neviens nedara pāri, vai viņš ir gana atpūties, vai ir gana pagulējis, vai ir gana dabūjis svaigu gaisu, vai nav nosalis, vai neesi visu sačakarējusi jau saknē. Precīzāk pat – bail, ka JAU ESI visu sačakarējusi jau saknē. Un to, ka tā nav, uzzināt ātrāk, kā pēc gadiem 25, nav iespējams..Vismaz es kaut cik sakarīgs cilvēks paliku ap to vecumu.

Nu lūk, mani, sagaidot bērnus un dāvanā arī tad šos dīvainos emocionālos stāvokļus, tie pārsteidza, bet nav taču nekāda vaina arī visām šīm sajūtām, ne? Lai dzīve dažādāka un labāk var novērtēt gaišos un foršos brīžus, kas pilnīgi noteikti ir izteiktā vairākumā! Es vismaz ceru, ka tā domā lielākā daļa, kas šo izlasīja, un es vienīgā esmu atkal pārāk daudz aizdomājusies un visu sarežģījusi.