“ne tik smukās” emocijas

Es apzināti virsrakstā vārdu “ne tik smukās” ieliku pēdiņās, jo, protams, nevienas emocijas nav nesmukas. It īpaši tās, par kurām es gribu tagad rakstīt. Visas tās ir labas un novērtējamas, jo tas ir brīnišķīgi, ka mums, cilvēkiem, ir dota iespēja just emocijas visplašākajā spektrā un tas mūs padara dzīvus. Tomēr, zinot, ka ir situācijas, kurās nezini, vai vari atļauties justies tā, kā jūties, vai drīksti pateikt, kas īstenībā slēpjas aiz “viss ir labi!”, nolēmu uzrakstīt par savām “nesmukajām” emocijām. Stāsts, protams, pamatā būs par mammām. Ne jau tāpēc, ka tēti vai cilvēki bez bērniem būtu bezjūtīgi, bet tāpēc, ka esmu mamma un es šo esmu izdzīvojusi.

Sajūta, ka gribu šo uzrakstīt, nāca reizē ar kāda drauga jautājumu:”Vai bija kaut kas tāds, kas tevi pārsteidza, kam totāli nebiji gatava, kad piedzima bēbītis?”, es mirkli apdomājos un tad teicu:”Dusmas, es nezināju, ka es varu būt tik dusmīga.” Jo, loģiski spriežot, kā tu vari dusmoties uz kādu, kurš ir tik ļoti nevarīgs un atkarīgs no tevis, kādu, ko tu esi vismaz deviņus mēnešus (realitātē bieži vien daudz ilgāku laiku) nepacietīgi gaidījis, kādu, kuru tu mīli tā, kā nekad nevienu neesi mīlējis. Bet viņš vakarā brēc un kliedz, esi izgājis cauri visus ček-ček, kas ir jāizdara (svētā trīsvienība – sauss pampers, paēdis, pagulējis) un paliec dusmīgs. Sākumā bišķiņ, bet, ja situācija īpaši neuzlabojas, pilnīgi saproti, ko nozīmē teiciens “sakāpj dusmas”, jo beigās ir tā, ka gribās visu mest pa gaisu, tā, ka bēbis ir jāieliek savā gultiņā, lai pēc tam izietu ārā no istabas, paklapētu pa spilveniem, dziļi ieelpotu un ietu atpakaļ. Un nav jau tā, ka, kad izaug bēbis, kaut kas īpaši mainās. Ja vēl neesat pieredzējuši četrgadnieku izgājienus, pēc kuriem principā varētu iet nojaukt kādu māju plikām rokām, tad es varu tikai teikt – the best is yet to come :D. Labā ziņa – kad iemācies atpazīt savas dusmas, vieglāk arī ar viņām tikt galā. Es, piemēram, labi zinu, ka nedrīkstu sev ļaut sākt dusmās domāt “ķēdītē” – kāpēc es esmu šajā situācijā, kas man vēl jāizdara, kad beidzot kādreiz dzīvē bērni arī iemigs, kā es biju ieplānojusi sev plato vakaru u.tml. Tam nav jēga, tas sanikno tikai vairāk. Tā vietā es cenšos noķert pirmo brīdi, kad jūtu – sāku palikt dusmīga un uzreiz, mēģināt nomierināties. Ar visām iespējamām tautas metodēm – dziļi elpojam, izejam atpūsties, domājam labas domas – man pašai tas skan smieklīgi, bet zinu, ka palīdz. Un tajā brīdī atslābt ir daudz vieglāk, nekā tad, kad iekšējais vulkāns jau draud iet pa gaisu.

Tuvojas pats “labākais” laiks gadā, kad visu laiku būs tumšs, auksts un drūms un varu šim kokteilim vēl pievienot nolemtības sajūtu. Es nezināju, ko īsti nozīmē vārds “nolemtība”, līdz vienu dienu, aizvien pirmā bēbīša piedzimšanas emociju un hormonu virpulī, sāku domāt, cik ilgi man tagad būs nemitīgi jāmaina pamperi (mūžīgi..), cik ilgi man vajadzēs naktīs celties (mūžīgi..), cik ilgi manā galvā būs haoss (mūžīgi..), cik ilgi man katru dienu būs stundām jāstaigā ar ratiem (mūžīgi..). Un tās domas, kā smaga sega pār galvu, no kuras nemaz negribās vairs līst laukā. Skaidrs, tā ir nolemtība. Īsais ieteikums – nedomā par to. Garais – nekas no tā nav mūžīgi, tas nu ir fakts. Ar nolemtības sajūtu man palīdz cīnīties “iziešana”, ieplānot kaut ko, kas izjauc ikdienas rutīnu, saņemties un pamainīt dienas plānus. Jo ar nolemtības sajūtu visbiežāk sastopos brīžos, kad uznācis lielais slinkums un ieritinos savā mājā, lai nekas vairāk par piecelšanos/bērnu uzturēšanu dienas gaitās/aiziešanu gulēt nav jādara. Man šķiet, ka tā iet roku rokā ar manu māsu vientulību, par ko jau reiz esmu plaši izrunājusies.

Vēl viens bonuss mazulim ir tas, ka, visticamākais – nemitīgi izjutīsi par kaut ko bailes. Tās pat laikam vairāk ir sajūtas, nevis emocijas, bet tāpat, aktuāli. Bailes, saprātīgos apjomos, jau vēsturiski ir viena ļoti jēdzīga sajūta, jo bieži vien nodrošina izdzīvošanu. Bet, tā kā bailes šķietami nekādā ziņā nepiemīt cilvēkiem līdz apmēram trīs gadu vecumam, tad tās bonusā tiek vecākiem. Man ir aizdomas, ka pirmos divus, trīs dzīves gadus katra mazuļa mērķis ir nodarīt kaut ko sev pāri – rāpties, līst, pagaršot, krist un tā tālāk. Bille, piemēram, reiz izrāva datora lādētāju, sāka to zelēt (iespraustu kontaktligzdā), kad to uzreiz atņēmu, viņa apvainojās, uzlīda uz dīvāna atzveltnes un sāka vienkārši brīvajā kritienā uz muguras krist atpakaļ dīvānā. Welcome to my life! Un tas ir tikai runājot par fiziskām lietām. Tad tev ir bail, vai bēbis neguļ par daudz, vai neguļ par maz, vai mazajam bērnudārzā neviens nedara pāri, vai viņš ir gana atpūties, vai ir gana pagulējis, vai ir gana dabūjis svaigu gaisu, vai nav nosalis, vai neesi visu sačakarējusi jau saknē. Precīzāk pat – bail, ka JAU ESI visu sačakarējusi jau saknē. Un to, ka tā nav, uzzināt ātrāk, kā pēc gadiem 25, nav iespējams..Vismaz es kaut cik sakarīgs cilvēks paliku ap to vecumu.

Nu lūk, mani, sagaidot bērnus un dāvanā arī tad šos dīvainos emocionālos stāvokļus, tie pārsteidza, bet nav taču nekāda vaina arī visām šīm sajūtām, ne? Lai dzīve dažādāka un labāk var novērtēt gaišos un foršos brīžus, kas pilnīgi noteikti ir izteiktā vairākumā! Es vismaz ceru, ka tā domā lielākā daļa, kas šo izlasīja, un es vienīgā esmu atkal pārāk daudz aizdomājusies un visu sarežģījusi.

Categories Nekategorizēts