“ne tik smukās” emocijas

Es apzināti virsrakstā vārdu “ne tik smukās” ieliku pēdiņās, jo, protams, nevienas emocijas nav nesmukas. It īpaši tās, par kurām es gribu tagad rakstīt. Visas tās ir labas un novērtējamas, jo tas ir brīnišķīgi, ka mums, cilvēkiem, ir dota iespēja just emocijas visplašākajā spektrā un tas mūs padara dzīvus. Tomēr, zinot, ka ir situācijas, kurās nezini, vai vari atļauties justies tā, kā jūties, vai drīksti pateikt, kas īstenībā slēpjas aiz “viss ir labi!”, nolēmu uzrakstīt par savām “nesmukajām” emocijām. Stāsts, protams, pamatā būs par mammām. Ne jau tāpēc, ka tēti vai cilvēki bez bērniem būtu bezjūtīgi, bet tāpēc, ka esmu mamma un es šo esmu izdzīvojusi.

Sajūta, ka gribu šo uzrakstīt, nāca reizē ar kāda drauga jautājumu:”Vai bija kaut kas tāds, kas tevi pārsteidza, kam totāli nebiji gatava, kad piedzima bēbītis?”, es mirkli apdomājos un tad teicu:”Dusmas, es nezināju, ka es varu būt tik dusmīga.” Jo, loģiski spriežot, kā tu vari dusmoties uz kādu, kurš ir tik ļoti nevarīgs un atkarīgs no tevis, kādu, ko tu esi vismaz deviņus mēnešus (realitātē bieži vien daudz ilgāku laiku) nepacietīgi gaidījis, kādu, kuru tu mīli tā, kā nekad nevienu neesi mīlējis. Bet viņš vakarā brēc un kliedz, esi izgājis cauri visus ček-ček, kas ir jāizdara (svētā trīsvienība – sauss pampers, paēdis, pagulējis) un paliec dusmīgs. Sākumā bišķiņ, bet, ja situācija īpaši neuzlabojas, pilnīgi saproti, ko nozīmē teiciens “sakāpj dusmas”, jo beigās ir tā, ka gribās visu mest pa gaisu, tā, ka bēbis ir jāieliek savā gultiņā, lai pēc tam izietu ārā no istabas, paklapētu pa spilveniem, dziļi ieelpotu un ietu atpakaļ. Un nav jau tā, ka, kad izaug bēbis, kaut kas īpaši mainās. Ja vēl neesat pieredzējuši četrgadnieku izgājienus, pēc kuriem principā varētu iet nojaukt kādu māju plikām rokām, tad es varu tikai teikt – the best is yet to come :D. Labā ziņa – kad iemācies atpazīt savas dusmas, vieglāk arī ar viņām tikt galā. Es, piemēram, labi zinu, ka nedrīkstu sev ļaut sākt dusmās domāt “ķēdītē” – kāpēc es esmu šajā situācijā, kas man vēl jāizdara, kad beidzot kādreiz dzīvē bērni arī iemigs, kā es biju ieplānojusi sev plato vakaru u.tml. Tam nav jēga, tas sanikno tikai vairāk. Tā vietā es cenšos noķert pirmo brīdi, kad jūtu – sāku palikt dusmīga un uzreiz, mēģināt nomierināties. Ar visām iespējamām tautas metodēm – dziļi elpojam, izejam atpūsties, domājam labas domas – man pašai tas skan smieklīgi, bet zinu, ka palīdz. Un tajā brīdī atslābt ir daudz vieglāk, nekā tad, kad iekšējais vulkāns jau draud iet pa gaisu.

Tuvojas pats “labākais” laiks gadā, kad visu laiku būs tumšs, auksts un drūms un varu šim kokteilim vēl pievienot nolemtības sajūtu. Es nezināju, ko īsti nozīmē vārds “nolemtība”, līdz vienu dienu, aizvien pirmā bēbīša piedzimšanas emociju un hormonu virpulī, sāku domāt, cik ilgi man tagad būs nemitīgi jāmaina pamperi (mūžīgi..), cik ilgi man vajadzēs naktīs celties (mūžīgi..), cik ilgi manā galvā būs haoss (mūžīgi..), cik ilgi man katru dienu būs stundām jāstaigā ar ratiem (mūžīgi..). Un tās domas, kā smaga sega pār galvu, no kuras nemaz negribās vairs līst laukā. Skaidrs, tā ir nolemtība. Īsais ieteikums – nedomā par to. Garais – nekas no tā nav mūžīgi, tas nu ir fakts. Ar nolemtības sajūtu man palīdz cīnīties “iziešana”, ieplānot kaut ko, kas izjauc ikdienas rutīnu, saņemties un pamainīt dienas plānus. Jo ar nolemtības sajūtu visbiežāk sastopos brīžos, kad uznācis lielais slinkums un ieritinos savā mājā, lai nekas vairāk par piecelšanos/bērnu uzturēšanu dienas gaitās/aiziešanu gulēt nav jādara. Man šķiet, ka tā iet roku rokā ar manu māsu vientulību, par ko jau reiz esmu plaši izrunājusies.

Vēl viens bonuss mazulim ir tas, ka, visticamākais – nemitīgi izjutīsi par kaut ko bailes. Tās pat laikam vairāk ir sajūtas, nevis emocijas, bet tāpat, aktuāli. Bailes, saprātīgos apjomos, jau vēsturiski ir viena ļoti jēdzīga sajūta, jo bieži vien nodrošina izdzīvošanu. Bet, tā kā bailes šķietami nekādā ziņā nepiemīt cilvēkiem līdz apmēram trīs gadu vecumam, tad tās bonusā tiek vecākiem. Man ir aizdomas, ka pirmos divus, trīs dzīves gadus katra mazuļa mērķis ir nodarīt kaut ko sev pāri – rāpties, līst, pagaršot, krist un tā tālāk. Bille, piemēram, reiz izrāva datora lādētāju, sāka to zelēt (iespraustu kontaktligzdā), kad to uzreiz atņēmu, viņa apvainojās, uzlīda uz dīvāna atzveltnes un sāka vienkārši brīvajā kritienā uz muguras krist atpakaļ dīvānā. Welcome to my life! Un tas ir tikai runājot par fiziskām lietām. Tad tev ir bail, vai bēbis neguļ par daudz, vai neguļ par maz, vai mazajam bērnudārzā neviens nedara pāri, vai viņš ir gana atpūties, vai ir gana pagulējis, vai ir gana dabūjis svaigu gaisu, vai nav nosalis, vai neesi visu sačakarējusi jau saknē. Precīzāk pat – bail, ka JAU ESI visu sačakarējusi jau saknē. Un to, ka tā nav, uzzināt ātrāk, kā pēc gadiem 25, nav iespējams..Vismaz es kaut cik sakarīgs cilvēks paliku ap to vecumu.

Nu lūk, mani, sagaidot bērnus un dāvanā arī tad šos dīvainos emocionālos stāvokļus, tie pārsteidza, bet nav taču nekāda vaina arī visām šīm sajūtām, ne? Lai dzīve dažādāka un labāk var novērtēt gaišos un foršos brīžus, kas pilnīgi noteikti ir izteiktā vairākumā! Es vismaz ceru, ka tā domā lielākā daļa, kas šo izlasīja, un es vienīgā esmu atkal pārāk daudz aizdomājusies un visu sarežģījusi.

Categories Nekategorizēts

19 domas par ““ne tik smukās” emocijas

  1. Paldies par rakstu! Ļoti, ļoti līdzīgas emocijas ir bijušas daudzreiz jāpiedzīvo. Un man personīgi trakākās šķiet bailes. Kad sīčuks uzrāpies tur kur nevajag, sasities vai saksrāpējies, kad no bērnistabas atksan spiedziens un Tu steidz tās 5 sekundes uz turieni, bet domās jau scenārijs bez maz vai gatavs uz ļaunāko – protams ļoti bieži tās bailes ir nepamatotas un galu galā pat pārspilētas, bet tomēr – tās pastāv. Bet ar visu to, tā jau laikam ir tā mammu būšana, ko citiem būs grūti saprast.

    1. Jā, tie nenosakāmās izcelsmes spiedzieni liek sirdij apstāties uz mirkli, es pilnīgi piekrītu! Man vecākā meita vēl nebija tik traki, bet mazā, kā kliedz, tā man mati gaisā, kas nu! 🙂

  2. Paldies! Lieliski uzrakstīts. Izlasīju, apraudājos, galvā izgāju cauri visām reizēm, kad pašai gribējies mest visu pa gaisu un iet prom uz nezināmu laiku un vietu, tagad palika labāk 🙂 Man laikam grūtāk ir tikt galā nevis ar dusmām vai bailēm, bet gan ar to emociju karuseli, kurā tu iekāp nesagatavots, kad bērns ienāk tavā dzīvē. Tā nenormālā laime un gandrīz vai vājprāts, kam jāiziet cauri ļoti īsos posmos vairākas reizes dienā, reāli gāž no kājām.

  3. man ar esot mājās, ar dēlu – doma vien, ka atkal jāiet staigāt ar ratiem- metās šermuļi- apnicis bija līdz pedējam- likšu gulēt mājās – vairs nevaru!

    Un tad pagriezu savu domāšanu (tiešām sevi lauzu) – tā slēdzam visas telefona aplikācijas iekšā- cik es varu divās stundās noiet. Cik km, cik soļi! Un tad oho 10 km ideālās dienās! 8km parasti…

    Bet tas bija tikai viens tāds punkts no sērijas besis- vairāk nevaru, padusmošos par dzīvi un klusām paraudāšu…

      1. Ar to soļu/km mērīšanu vajag uzmanīgi – jāievieš arī maksimālā dienas norma, no pieredzes saku. Aizrāvos tā, ka tagad jau pāris mēnešus jūtu sekas. Sākumā likās forši, ka nostaigāti 10km, tad bez 15 jau nebija nekāda pastaiga, tad 20, tad 30… Tagad mazais jau otro mēnesi iet dārziņā, pa dienu reti salasās vairāk par 10km un organisms pilnīgi brēc, ka slodzi vajag, reāli visas maliņas sāp un ir sajūta, ka slodzi vajag.

  4. raksts ir reāls , vēl jautrāk ir tad, kad to visu var pareizināt ar 3 (bērniem) un ne jau tikai traoksnis (spiedzieni) ir tie, kas tevi padara traku. Īsti nervozs tu kļūsti tad, kad pēkšņi saproti, ka no 2 stāva jau pusstundu nav atskanējusi ne skaņa 🙂
    (nu labi parasti jau tas ir tikai par to, ka tiek ķīmiķots mammas šampūns, nosperta planšete no pirmā stāva vai kaut kas tamlīdzīgs… ) bet sirds tik un tā salecas katru reizi. Mana vīra māte vēljoprojām šad un tad pazvana pēc kāda “jautra” sižeta TV ar avārijām, kurās ir cietušie tajos maršrutos, kuros mēdzam pārvietoties – tātad tas nekad nebeidzas

  5. Jāsaka, ka laikam nevienā brīdī neesmu izjutusi dusmas attiecībā uz mazuli. Sākumā tā drīzāk bija bezpalīdzības sajūta, kad nezinu, kā rīkoties, kā nomierināt, ko darīt, lai viņš nekliegtu. Pēc mazgulētām naktīm ir saprotams, ka pacietība var pazust ātrāk, tāpēc ļoti svarīgs bija vīra atbalsts, kad viņš atgriezās no darba un ļāva pabūt vienai. Bet tā drīzāk bija bezspēcība, kas izpaudās kā raudulīgums, bet noteikti ne dusmas.
    Esmu laimīga, ka manam puikam nevienā brīdī nav bijusi rakstā minētā tendence nodarīt sev pāri. Nemaz nevaru piekrist par 4 gadniekiem. Manam bērnam drīz būs 5 un jāsaka, ka ķeru kaifu katru dienu par viņa asprātībām un izdarībām. Tas ir jautri un fantastiski.
    Par bailēm – jā, bet manā gadījumā tās atkal ir citas bailes. Vienkārši gribētos, lai pasaule būtu labāka.

    1. Jā, bezpalīdzības sajūta arī ir pazīstama! Bet par tām dusmām – forši, ka tā! Es vēlreiz pārdomāju un tomēr, es gan jūtu dusmas, laikam nebūtu pareizi teikt, ka konkrēti pret bēbīti, bet vispār, par situāciju, bet – katram jau savs 🙂 Un mana četrgadniece, neskatoties uz to, ka viņa smuki mēdz mani “izvest”, tāpat man katru dienu ir visgudrākā, jautrākā un attapīgā, protams! Paldies par komentāru!

    2. Milzīgs prieks izlasīt arī šādu komentāru, jo, lasot citus un pašu rakstu, sāku domāt, kas ar mani nav kārtībā, jo man šīs emocijas – dusmas – ir tiešām svešas (meitiņai drīz būs pusotrs gads). Jā, joprojām mazgulētas naktis. Bet dusmas – nu nē! Un bailes – jā, protams, tās nāk kopā ar atbildības sajūtu, bet tās noteikti nav tādas. Man gan nav divstāvu mājas, tāpēc “apsargājamā” platība nav tik liela un ir salīdzinoši vienkāršāk. Manas bažas, saukšu to tā, drīzāk saistās ar to, vai atgriezties darbā vai nē – vai auklīte būs gana laba u.tml. Un pilnīgi noteikti – tieši tā, gribas labāku pasauli! Atzīstu pavisam godīgi – joprojām baudu mūsu kopābūšanu un ne gribas mukt prom, ne uz darbu, ne kā citādi. Jā, priecājos par brīžiem, kad vīrs (kurš arī ir noguris, bet laimīgs), spēlējas ar mazo un varu aiziet ar draudzeni vakariņās, izdarīt vēl šo to vai vienkārši nedarīt neko. Nogurums, protams, ir, bet tas mani tik izteikti nemoka. Atļaujos kādreiz arī neiziet laukā un bērns čuč istabā…forši nav, man tas nepatīk, bet cenšos sev nepārmest par to, ka vienmēr viss “neiet pēc grafika” un tā kā būtu pareizi. Gribu to labāko, bet atzīstu – ne vienmēr sanāk. Un ļoti ceru, ka arī pēc 4 gadiem varēšu teikt līdzīgi kā Tu, jo tiešām – lasot un klausoties rodas sajūta, ka bērniem ir vienas vienīgas krīzes – 2gadnieku, 3gadnieku utt. Man gan tos labāk gribētos saukt par normàliem attīstības posmiem ar saviem izaicinājumiem 🙂 šī ir mana līdzšinējā, salīdzinoši neilgā pieredze ar vienu bērnu, tāpēc šis nav neapgāžams viedoklis, rakstu tikai par savu pieredzi 🙂 Paldies par rakstu! 🙂

      1. Pilnīgi piekrītu! Un par krīzēm – manuprāt to ir izdomājuši vecāki, jo nezina, kā tikt galā ar mazā cilvēka izdarībām. Bet varbūt ne ar ko nav jātiek galā? Jāatceras, ka viņam ir savam vecumam atbilstoša pieredze un, lai tiktu “nākamajā līmenī”, viņam šis tas jāiemācas no iepriekšējā posma. Vecāku darbs tajā ir ar mīlestību palīdzēt viņam apgūt dzīvošanu. Diezgan ir redzēti vecāki, kas nerunājas ar bērniem, diemžēl ir arī tādi, kas komunicē pavēles/apsaukšanas formā. Domāju, ka ir loģiski, ja šādi bērni “niķojas” nonstopā, jo viņš atbild ar to pašu, kā komunicē ar viņu.
        Saprotams, ka ir grūti būt pacietīgam, ja vienkārši nav spēka, gribas gulēt vai izvēdināt galvu, tāpēc, ja vien ir iespēja, nevajag kautrēties ar tuviniekiem sarunāt brīvu brīdi. Jaukākais, ka jau pēc stundas atkal esi sailgojusies pēc sava dārguma!

  6. Oj, pilnīgi kā no manas ikdienas. Mana mazā ir akrobāte, cik reizes man nav apstājusies sirds, kad atkal redzu viņu krītam, jo vienmēr noķert nav iespējams.
    Manai ikdienas jautrībai vēl pievienojas pusaudzis. To kas ir īstas dusmas un bezspēcība tagad varu izbaudīt pilnībā.
    Šodien esmu mājās ar slimu pusaudzi un divgadnieci, kura negribēja iet gulēt diendusu…… 🙂

  7. Es uzaudzināju 2 bērnus ar 2.5 gadu starpību. Pirmais bija ļoti skaļš, kā acis vaļā tā mute vaļā.pie tam nestabils kuņģa zarnu trakts.Līdz 1 gadam vārīju auzu tumi.Pamperu tad vēl nebija. Lasu un brīnos.Kādas dusmas? Pacietības vajadzēja daudz,bet nebija nekādu dusmu. Bija neizgulēts miegs,māja ne vienmēr kārtībā.Bet bērni izauga un viss grūtums aizmirsās.Pacietību un mīlestību nevis dusmas vajag vairāk.

  8. Paldies, paliek vieglāk lasot ko tādu. Vēl tik mēdz nāk klāt vainas sajūta. Īpaši pēc tām dusmu sajūtām-kā es varu tā dusmoties, vai arī vienkārši vai esmu gana laba mamma. Bet protams arī ir labie mirkļi un viss šis aizmirstas

  9. Kolosāls raksts! Parakstos zem katra vārda un arī par dusmām, ko taču skaļi vispār kauns atzīt, jo seko te jau komentāros lasītā nesapratne, kā varot dusmoties uz savu ilgi gaidīto un loloto bēbīti. Un kā vēl var.

  10. Wow!Es sapratu šo lasot,ka to visu kas ir rakstīts tā pa īstam es saprotu tikai tapēc,ka esmu kļuvusi par mammu.Un visas tās emocijas man ir tik ļoti pazīstamas un izjustas.Vienīgi mana mazā vēl ir pavisam maza.Un cik noprotu pats “jautrākais” vēl ir priekšā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s