Laika mašīna uz bērnību

Viens no interesantākajiem bonusiem, ko es esmu saņēmusi no savām meitām, ir atgriezties bērnībā. Un ar to nedomāju tikai miljons stāstus vakarā: “mammīt, pastāstīsi vēlreiz, kā bija, kad tu biji maziņa? Kā tu toreiz salauzi roku? Mammīt, kur tu vasarās dzīvoji, kad tev bija tikpat gadu, cik man?”, vai bērnības bilžu skatīšanos, vai mēģināšanu izskaidrot, ka kādreiz nebija datori, kuros skatīties Ķepu patruļu. Bet gan atgriešanos bērnībā sajūtu līmenī – kad pēkšņi asi iesāpas sirds, jo skaidri atceries savu maza cilvēka vilšanās sajūtu kādā līdzvērtīgā brīdī, kad steigā un slinkumā vakarā tomēr vēl pa ceļam ieskrien veikalā pēc kaut kā garšīga, jo atceries to pārsteigumu un prieku, kad šādi vakarā tiki pārsteigts bērnībā, vai to nepacietības sajūtu, kad skaties, kā bērns pie loga sēž un klusi gaida ciemiņus, kam taču jau sen bija jābūt un “vai tagad viņi jau kāpj (pa trepēm)?”.

Dažreiz domāju, diez, tā ir visiem cilvēkiem, vai arī problēma ir manī, bet tik ļoti spēji un fiziski uzreiz šādos brīžos atceros momentus no savas bērnības, sajūtu līmenī pilnīgi atrodos tajā brīdī. Tā, kā filmās rāda, kad pēkšņi it kā stāvi savas pagātnes ainas vidū un, ja labi koncentrētos un papūlētos, atcerētos, kas bija mugurā, ko tikko ēdi un kā smaržoja mājas. Brīžiem tie ir riktīgi forši mirkļi, kad domā – būtu tik sirsnīgi, ja vēlāk tāpat to atcerēsies jau pieaugusi meita. Brīžiem tas nāk par labu, jo atceroties savu sajūtu (un to, cik acīmredzot tā man ir bijusi nozīmīga, ja reiz tik spilgti ataust atmiņā pat pēc vairāk kā divdesmit gadiem), gribās no tās tieši pasargāt.

Reiz pati sevi pieķēru rīkojoties “pēc pieredzes”, kad Katrīna mani bija nu tik ļoti izbesījusi ar plīšanos virsū – paspēlēsimies ar vilcieniem, paspēlēsimies ar vilcieniem. Es trīs reizes jau biju pateikusi, lai paciešas vēl tikai piecas minūtītes un spēlēsimies. Katru reizi šīs piecas minūtītes, protams, bija ilgākas. Bet viens arguments manā labā, visu šo laiku tāpat nācās sadzīvot ar Katrīnas čīkstēšanu. Beigās, pavisam dusmīga paziņoju, “ok, tagad spēlējamies, bet tikai mazu brītiņu”, un pati apsēdos blakus, absolūti neieinteresēta spēlē, vēl paburkšķot, lai takš tad arī spēlējas, kas, vai tad man tagad būs arī jāizdomā, ko darīt. Respektīvi, gribēju pierādīt, ka nekāds labums no manas spēlēšanās nav un pati vainīga, ka gribēja mani te, bet nu sakostiem zobiem, pasēdēšu. Un tajā brīdī tik skaidri un precīzi atcerējos savu sajūtu. Kad ar dīkšanu un ņemšanos man bija izdevies pierunāt kādu, lai nāk ar mani kopā padarboties. Jo biju izsapņojusi, cik tas būs forši un interesanti, kā nekad agrāk! Bet ko es saņēmu – nīgru kompanjonu, pašai gribējās raudāt, cik viss bija bezjēdzīgi un kāpēc vispār es tā biju dīkusi, un vispār labāk nebūtu nācis ar mani spēlēties. Un redzēju tieši to pašu sajūtu Katrīnas sejas izteiksmē. Aprakstīts tas, protams, vairs tā neizklausās, bet, kad šī doma un sajūta izskrēja man cauri, man palika kauns par sevi. No visas sirds.

Protams, nenotika nekas maģisks un nav tā, ka es tagad esmu visatsaucīgākā mamma, kas visu noliek malā, kad bērns sauc un ar aizrautību uzreiz iemiesojās Olafā vai Skolotājā Gazelē. Dzīve ir un paliek dzīve. Es burkšķu un dusmojos, atlieku spēles, aizsūtu Kati spēlēties vienu pašu. Bet vienmēr, vienmēr, man tajos brīdī kaut kur apziņā ieskanas arī – uzmanīgi, lai viņai vēlāk nav tieši tādi paši atmiņu uzplaiksnījumi.

Es tā uzreiz pa skarbo, bet tam ir arī ļoti skaisti bonusa brīži. Tā pati jau iepriekš pieminētā ciemiņu gaidīšana. Nu tik mīlīgi bija skatīties uz Katrīnu, kas pakāpusies uz krēsla skatās pa logu jau pusstundu, lai gan ciemiņiem jābūt vēl tikai pēc pusstundas. Atceros uzreiz, kā bērnībā nepacietīgi trinos jau iepriekšējā vakarā, pat gāju ātrāk gulēt, jo tad ātrāk pienāks rīts un ciemiņi būs jau klāt. Un no rīta taču vēl jāgaida līdz kādam noteiktam pulksteņa ciparam un centies kaut ko baigi darīt, lai ātrāk paietu laiks, bet viņš iet tik lēēēēni. Un, protams, pēdējā pusstunda stabili pie loga, klasika! Vai līdzīgi ar braukšanu kaut kur, kad jau vakarā dzirdu no Kates mutes to pašu frāzi, ko noteikti miljons reizes dzirdējusi mana mamma no manis:” kā es nevaru sagaidīt to rītu!”. Noslēgumā neliels parenting hack – tas ir labs moments, lai iepītu: “tad ej taču gulēt vienreiz” 😀 #badmomsgoal