Un kas esi tu?

Sievietēm nereti piedēvē visdažādākos īpašvārdus iz sērijas – vilcenes, burves, karalienes – es lasu un domāju, nez, ko tas nozīmē, kā to saprot? Bet, ko tur slēpt un tad nu mana atzīšanās.

Es tiešām nekad neesmu jutusi “saikni” ar senajām cilts sievietēm, burvēm, raganām, maģiskām zāļu sievām, vilcenēm, kas skrien līdz ar vēju vai čūskām, vai vēl ko. Nejūtos karaliene un nejūtos lauvene. Es esmu vienkārši parasts cilvēks, bieži vien – diezgan noguris. Neko, tīru māju, taisu ēst, audzinu bērnus un domāju par nākotni, tā pilnīgi parasti un lietišķi. Ar milzīgu mīlestību bonusā, bet tas jau arī pie lietas piederas. Nav nekādu drāmu, parasta rutīnas dzīve, ar parastiem priekiem un pārsteigumiem. Tik labi!

Dažreiz man gribētos būt karstasinīgai sievietei, kas strīda karstumā plēš šķīvjus. Realitāte? Es lepni stāstu par to vienu reizi, kad esmu dusmās plēsusi traukus. Īstenībā es vienkārši dusmīgi metu to šķīvi izlietnē, tas nejauši saplīsa un notikums bija pirms četriem gadiem. Šķīvis bija zils un man aizvien ir to žēl.

Mani kaitina pārmērīgs dramatiskums un arī kategorisms, vienmēr gribās teikt: ”Jā, bet..” un padomāt, kā jutīsies otrs un tāpēc noklusēt to, ko varbūt gribētu pateikt. Toties domāt par to vēl pēc pieciem gadiem, kārtējo reizi dušā risinot savus iekšējos dialogos – kā es toreiz varēju precīzi pateikt un tas būtu bijis tik gudri un vienlaikus, ar riebīgu iedūrienu! Nu, kas te no drosmīgas lauvenes? Peles pīkstiens drīzāk!

Tad vēl vienmēr gribējies būt vai nu tai sievietei, kas vienmēr ģērbusies eleganti melnā vai tai, kurai katra nākamā kleita košāka un puķaināka par iepriekšējo, vai izcili nevērīgā puiciskā stilā, kas piestāv perfekti. Nu tā, ka skaidrs – sieviete Karaliene. Protams, nekas no tā nav mana realitāte, drīzāk – džinsi un “šī maiciņa piestāv visam” un vāji mēģinājumi līdzināties kaut kam no iepriekšminētā, kas beidzies ar patiešām eklektisku skapja izskatu.  Ko reizi pa reizei pēc Marī Kondo metodes mēģinu sakārtot, tikai “atstājot vēl šo un šo un šo”. Bezcerīgi. Ja redzi mani, kad mugurā ir kas cits, ne džinsi un krekliņš, visticamākais, es jūtos neveiksmīgi apģērbusies :D.

Un gan jau noteikti tajā visā kaut kas ir! Gan jau es neesmu gana sazemējusies (bez ironijas!), un kaut kur ikdienas skrējienā ir uzberzusies bieza āda un pazūd kaut kādas sajūtu nianses. Bet kopumā, nez, nu nesanāk man atrast savu dvēseles radinieku florā, faunā vai folklorā. Cilvēks, līdz mugurkaula smadzenēm, parasts cilvēks.

4 domas par “Un kas esi tu?

  1. Āā, tik precīzi, gluži par mani, līdz pat mēģinājumiem (daļēji sekmīgiem) kārtot māju pēc Kondo metodes 😀 Es pat šķīvjus neesmu sasitusi, vienreiz gribēju, bet palika žēl, jo krustmāmiņa dāvināja (man tie šķīvji ir joprojām, 10 gadus pēc vēlmes sasist; toreiz gan es izdarīju vēl karstasinīgāku lietu par šķīvju dauzīšanu, kas pie tam bija produktīvāka).

    Kaut ko mēs noteikti dzīvē palaižam garām bez tās vilceņu un citu zvēru dimensijas, bet, no otras puses, paliek vairāk laika taisīt ēst un citām prozaiskām nodarbēm, ja nav jāiet uz sievišķās enerģijas atbrīvošanas kursiem un pilnmēness naktīs jādejo ap ugunskuru 😀

  2. Hehe, jā, precīzi. Reiz metu pret sienu telefonu, ko sen jau biju plānojusi,ka lielās dusmās tā darīšu,bet nebija pietiekoši lielas dusmas sakrājušās, bet tad vienreiz pienāca TĀ reize, un es to izdariju 🙂 Bija labi, pat nebija jauns jāpērk.

  3. Vai, cik šis ir forši uzrakstīts! Tik godīgi un īstajā laikā! Lasīju ar siltu smaidu, jo nu… es ar neplēšu traukus, esmu pārāk taupīga. Man drīzāk ir tuva mammas-sievas frāze no kāda seriāla: “Kad būs mana kārta pa īstam dusmoties?!” Ai, un par tiem džinsiem tik tuvi un smieklīgi (par sevi smejos), vienu brīdi pat apsvēru domu jaunus džinsus nepirkt, lai sevi audzinātu. Es arī cilvēks parastais, stāsti par vilcenēm man vairāk šķiet izdomāti, bet kādam noteikti tie ir patiesi.

  4. Es gan dusmojos. Uz sevi, uz vīru, uz bērniem. Uz mammu, uz māsu, uz idiotiem, kas brauc ar bembi. Bet īstenībā jau uz savu nevarēšanu. Un tāpēc man vajag mežu, jogu un rituālus apkārt ugunij, ūdenī un gaisā. Vajag kā ēst. Es jūtu, kā mēness lec, aug un dilst. Un kā aicina pilnmēnesī. Un es nesaprotu, kāpēc jūs te gaužaties, ka jums nepietiek dusmu šķīvi saplēst! Tač tāpēc, ka jums visa gana. Esat harmoniskas ar to, kas jums ir. Un varbūt jau vajag gribēt kaut ko vairāk, un varbūt tāpēc. Bet, ziniet, būt tur kopā ar tām dusmām, kad tās uznāk, nav nemaz tik forši..
    PS forši uzrakstīji, cilvēk parastais!
    PPS varbūt latvietis parastais īstenībā ir dusmīgais, vilcenes radinieks, ap ugunskuru dancotājs, bet tu esi ārpus tā visa, jo harmonijā ar sevi?

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s