“Back to business”

Kad paliek grūti, var atcerēties, ne es pirmā, ne es vienīgā, ne man visgrūtāk, bet tāpat, tas neaizliedz šad tad pasūdzēties. Vai ne? Šoreiz par to, kādi ir pirmie grūtumi, atsākot strādāt, nu jau kā divu meitu mammai. Vispirms jau par to, ka vispār atsākt strādāt jau ap Billes gadu nebiju īpaši plānojusi, bet – pienāca situācija, kuru nevarēju neizmantot un teicu lielo “jā”, iešu gan. Tad nepilns mēnesis ātri pārkrāmēt ģimenes dzīvi jaunajā režīmā, Billei aukle, man nervus nomierinošas tējas un aiziet. Pāris nedēļas vēlāk savu lēmumu (pat diezgan ilgi vēl prātā apviļātu un pārdomātu) nenožēloju. Strādāt ir forši, riktīgi forši. Iziet no mājas ir forši (ne tik forši, ka tā vairs nosacīti tomēr nav brīva izvēle un slinkās pirmdienas ir jau kaut kur tālu atmiņās). Satikt foršus cilvēkus ik dienu ir forši.

Bet tas, protams, nav tikai tik pozitīvi, ir arī daži aspekti, kas, salīdzinot ar tikko nodzīvoto teju pusotru gadu mierā un harmonijā, nemaz vairs nešķiet tik forši. Tāpēc par dažām lietām, kas šobrīd man sagādā grūtības ikdienas ritmā. Varbūt kādam ir ieteikumi šur tur, kā tikt galā vieglāk. Varbūt kāds izlasīs un nopūties – “o, jā, kā es tevi saprotu.” Varbūt kāds padomās – “nopietni, un tu šīs uzskati par grūtībām? Neesi redzējusi īstas grūtības!” Jebkurā gadījumā, laipni lūgti bišķiņ ieskatīties manā trako namā.

1. Rīti – es jau tā neesmu rītu cilvēks, bet oh my, rīti, kurā jānomendžē visu citu dienas sākums ir pilnīgs kosmoss. Protams, es esmu cilvēks, kurš ceļas pirmais, duša, apģērbties, sataisīties darbam un pagājušas jau… 7as minūtes, aaa, kavējam rīta ritmu! Piecelt Katrīnu, esot pārspīlēti pozitīvai, lai viņa nesāk rīta raudienu, iznest raudošu Katrīnu lielajā istabā, lai nepamodina Billi. Kamēr Katrīna ģērbjas, aiziet pakaļ tomēr pamodinātajai Billei. Pa šo laiku arī Jānis gatavs vest Katrīnu uz bērnudārzu un doties uz darbu, virsdrēbes, buča, čau, ieelpoju un eju taisīt Billei brokastis. Ar Billi uz sāna, protams. Apsēžamies, pabaroju Billi, paralēli sagaidot aukli, Billes asaras, puņķi, aizveru durvis, plkst. bišķiņ pēc astoņiem un ieelpoju otrreiz no rīta. Labs rīts, izdevies! Jo nereti Bille pamostas ar manu modinātāju, un tad vispār viss ir haosā. Citreiz Katrīna nevar pamosties, un principā izstumju viņu vēl ar acīm ciet pa durvīm līdzi Jānim. Un citreiz Jānis nav mājās un šajā riņķadancī vēl ienāk mainīgais – aizvest Kati uz bērnudārzu man pašai, kopā ar Bilci. 40 minūtes trolejbusā uz centru ir mana rīta meditācija, salīdzinot ar šo visu.
2. Vakars – kas gan cits. Nu labi, precīzāk vakariņas – man šķiet, līdz ar pirmo darba dienu man sāka riebties domāt, ko ēst vakariņās. Jo vispār man patīk gatavot. Bet tagad gribas tikai, lai tas būtu pēc iespējas ātrāk pagatavojams, vienkāršāks, vēlams jau palicis pāri no vakardienas. Mani mīļākie vakari ir tie, kad palikušas aukles gatavotās pusdienas un vispār nav jādomā par gatavošanu. Jo, ja gatavo Jānis, man jāņemas ar meitenēm, kas, protams, ir arī vakara prieks un tā, bet tāpat dažreiz besī. Ja gatavoju es, tad daru to kopā ar Billi, kas karājās manā kājā. Visam pa vidu arī gribas ēst un līdz brīdim, kad sēžamies pie galda, ir ļoti liela iespēja, ka es jau esmu sākusi griezt zobus un caur sakniebtām lūpām uz visiem jautājumiem atbildēt tikai ar šņācienu. Laipni lūgti jaukā, ģimeniskā vakarā! Un vispār, visu darāmo darbu vakara čekliste ir tik gara, lai nodrošinātu mierīgu (tādu, kā augšā aprakstītais) rītu, ka vakariņu taisīšana šķiet velta dārgā laika šķiešana.
3. Biju jau tik ļoti pieradusi, ka visu varēja ieplānot “kaut kad”, jebkurā dienā, jebkurā dienas laikā. Nebija jādomā, cikos aizvest Katrīnu pie daktera, kad varēšu aiziet uz pastu, kad aizbraukt šopingā, nežēlojot laiku. Tagad uzvaras gājienā iet plānotājs, miljoni lapiņas, telefona atgādinājumi un liela vēlme kaut ko vēl papildus ikdienas lietām izdarīt. Un tad, protams, sanāk un parasti pašai ir liels prieks pēc kādu draugu apciemojuma, kam saņemies, par spīti nogurumam, vai uztaisīta adventes kalendāra (nu, šogad vēl nav gatavs), bet tā saņemšanās ir daudz grūtāka, nekā liderīgajā dzīves periodā. Un atkal atsāc daudz vairāk izsvērt, vai tiešām gribi savu laiku veltīt konkrētajai aktivitātei. Kas gan pats par sevi nav slikti, protams.
4. Laiks nekad nepietiek – visu laiku ir kaut kas, ko vēl gribi izdarīt. Visu laiku ir vainas izjūta, ka vakaros pārāk maz esi pavadījis laiku ar meitenēm. Visu laiku gaidi brīvdienas, kurās izdarīsi visu un visu laiku svētdienā domā, ka vajadzēja paspēt vairāk. Pie labajiem rītiem man sanāk pasēdēt divdesmit minūtes ar Billi klēpī, kamēr viņa tikko pamodusies un miegaina. Labākās divdesmit minūtes dienā. Pie laba vakara, Katrīnai mierīgi palasu kādu grāmatu divdesmit minūtes. Otras labākās divdesmit minūtes dienā. Ja meitenes aiziet normāli gulēt, vēl paspēju divdesmit minūtes parunāt ar vīru kā pieaugušais ar pieaugušo. Trešās labākās divdesmit minūtes dienā. Bet tās praktiski nekad neiekrīt visas vienā dienā. Un tāpat gadās dienas, kurās nenotiek nevienas no šīm divdesmit minūtēm. Visu laiku ir kaut kas neizdarīts, nepateikts, nepaspēts, un šī konstantā sajūta ir grūta, bet ne nepanesama.

Sanāca pavisam depresīvi, ne? Bet tā noteikti nav. Es esmu priecīga kādā brīdī katru dienu, man ir superīga ģimene, kas mani ļoti atbalsta un palīdz tiešām it visā. Dažreiz man patīk vairāk pačīkstēt, kā šovakar. Bet es neko nemainītu, vienkārši – mācos sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem pa savam. Tai skaitā, izlaist domas no sistēmas, ielikt te un saprast, ka viss jau ir labi! Strādāt ir forši, riktīgi forši.

Billei jaunā dzīve – ar aukli

Pēdējās nedēļās mums mājās lielas pārmaiņas – sākam jaunu dzīvi, es pa darbiem, Bille ar aukli. Lai gan likās, ka īpaši pārējos tas neietekmēs, tomēr pēc pirmajiem eksperimentiem skaidrs, ka mainās visa mājas loģistika un plāni. Uzreiz varu teikt, ir grūti. Vai tas ir tāpēc, ka šoreiz BKA es tiešām no sirds izbaudīju, vai tāpēc, ka, kā parasti, sākot ko jaunu ar tik daudz iesaistītiem mainīgajiem, ir nemitīgs stress, kā visu nokontrolēt un saorganizēt. Bet par visu pēc kārtas un vispirms par to, kā Billei ar aukli iet.

Pie Billītes nāk aukle ar kuru viņa jau ir sadraudzējusies un man, brīžos, kad esmu ārpus mājas, par viņu ir pilnīgi mierīga sirds. Tas ir nenormāli svarīgi! Aukles jautājums vispār vienmēr ir ļoti jūtīgs un būtisks – atrast īsto cilvēku, bet man gan ar Katrīnas, gan Billes auklēm ir ļoti paveicies. Abos gadījumos tiku pie ieteiktiem cilvēkiem, kuri ir pazīstami vismaz caur vienu personu, sakrīt uzskati un jau satiekoties ir bijis skaidrs, varu uzticēties šim cilvēkam. Par pašu palikšanu ar aukli. Billei līdz šim bija tikai divas uzticības personas – es un Jānis, pie kā viņa ir palikusi ilgāku laika posmu. Ne pie viena cita viņa nekad nebija palikusi pat uz pāris stundām. Tā mums dzīvē ir iekārtojies, ka nav tādā tuvumā radi, kas varētu šad tad pieskatīt uz brītiņu, viss prasa lielu plānošanu un loģistiku, kuras ietvaros tad kādam jābrauc vismaz 200 km 😊.

Tad nu iepazīšanās ar aukli arī bija rūpīgi plānota – vispirms vienu nedēļu aukle nāca pie mums, kad pāris stundas starp gulēšanām visas kopā dzīvojāmies. Paspēlējāmies, paēdām kopā pusdienas – mēģināju radīt iespaidu, ka aukle ir mums visiem forša draudzene. Jāsaka, ka Bille īpaši nepaļāvās un tāpat palika diezgan aizdomīga, bet parasti pēc kādas stundas bija gatava paspēlēties arī ar aukli, ne tikai aizdomīgi skatīties viņai virsū. Pēc tam dažas reizes šajā pašā starpmiegu laikā Bille palika ar auklīti divatā. Mani satrauca, vai viņa vispār spēs nomierināties no raudāšanas, bet tas esot noticis. Līdz ar to, izplēnēja manas lielākās bažas – Bille kliegs visu laiku un nebūs nomierināma.

Atgādinu, ka viņa nekad, nekad nebija palikusi ar kādu citu, ne vecākiem. Ar Kati man bija skaidrs, viņa raud, bet tikpat ātri nomierinās, ko darīs Bille – man nebija ne jausmas, kas uzdeva papildus stresu. Par laimi, nepamatotu. Pēc pirmās nedēļas ar auklīti, Bille raudāja no rītiem, kad gāju prom un esot bijusi skumja visu dienu, t.i. ieraugot kaut ko, kas atgādina mani, sāk raudāt, satraucās par katru skaņu, tomēr labi ēd, iet gulēt pusdienlaikus un neraud nepārtraukti. Izklausās jau labi. Pēc pāris dienām rīta brēcieni palika trakāki, bet, līdz ar tiem, beidzās skumjas pa dienu. Billīte labi dzīvojoties, pa dienu neraudot, spēlējas, draudzējas ar aukli un viss forši. Respektīvi, rīta raudāšana par godu man, bet nepaejot ne piecas minūtes un viss, smaidīgs, priecīgs bērniņš. Šim jau biju gatava un zinu, ka tas nozīmē – viss kārtībā, bērns ir sapratis, ka tāda ir jaunā kārtība un, protams, negrib, lai mamma iet prom, izrādot to no visas sirds. Un zina, ka, ja esmu aizgājusi, tad atpakaļ būšu pēc ilgāka laika. Tomēr vienlaikus, ja reiz esmu aizgājusi, uzticas auklei un mierīgi dzīvojas ar viņu. Pirmo nedēļu vakaros Bille bija mani ieraugot uzreiz sāka raudāt, visu vakaru pēc tam pielipusi kā plāksterītis, karājās kaklā un neko nevarēju padarīt. Bet nu jau viņa mierīgi sagaida mani, “sasveicinās”, ielien klēpī samīļoties un aiziet tālāk savās gaitās.

Tad sekoja līdzšinējais stāvoklis, kas mani pārsteidza – cik tomēr viltīgs ir mans mazais viengadnieks. Šķiet, sapratusi, ka brēkšanas stratēģija nestrādā, viņa pārgāja uz jaunu – iežēlināšanu. Tagad Bille rītus pavada piespiedusies cieši man klāt, pieglaudusi galviņu, skatoties lielām acīm un klusējot, raudāt sāk tikai brīdī, kad dodu viņu aukles rokās, lai ietu ārā pa durvīm. Un ziniet, šis ir visgrūtākais posms. Pēc pirmā tāda rīta izgāju no mājas ar asarām acīs un vēl visu dienu nāca raudiens, kā atcerējos to mazo, silto, mīksto galviņu. Bet galvenais – pa dienu viņa ir laimīga, ar auklīti labprāt dzīvojas, rāpojot apkārt pa māju, kur vien gribot, drošībai patur auklīti redzes lokā (arī ar mani viņa dara tieši tāpat), bet dažkārt arī ņem un pati aizrāpo uz māsas istabu, kur spēlējas, tik ik pa laikam pačekojot, ko dara aukle.

Respektīvi, man šķiet, ka ir izdevies ļoti labi un mierīgi panākt Billes sadzīvošanu ar aukli, ar ātriem rezultātiem. Tas ir nenovērtējams ieguvums, ka pa dienu varu mierīgu sirdi atslēgties no domām par māju, ja tas nepieciešams. Par to, kā tiekam (vai netiekam) galā ar ikdienas rutīnu, uzrakstīšu vēlāk, kad paši tajā būsim iejutušies. Tīzerim – pagaidām ir diezgan kreizī 😊