Kad paliek grūti, var atcerēties, ne es pirmā, ne es vienīgā, ne man visgrūtāk, bet tāpat, tas neaizliedz šad tad pasūdzēties. Vai ne? Šoreiz par to, kādi ir pirmie grūtumi, atsākot strādāt, nu jau kā divu meitu mammai. Vispirms jau par to, ka vispār atsākt strādāt jau ap Billes gadu nebiju īpaši plānojusi, bet – pienāca situācija, kuru nevarēju neizmantot un teicu lielo “jā”, iešu gan. Tad nepilns mēnesis ātri pārkrāmēt ģimenes dzīvi jaunajā režīmā, Billei aukle, man nervus nomierinošas tējas un aiziet. Pāris nedēļas vēlāk savu lēmumu (pat diezgan ilgi vēl prātā apviļātu un pārdomātu) nenožēloju. Strādāt ir forši, riktīgi forši. Iziet no mājas ir forši (ne tik forši, ka tā vairs nosacīti tomēr nav brīva izvēle un slinkās pirmdienas ir jau kaut kur tālu atmiņās). Satikt foršus cilvēkus ik dienu ir forši.
Bet tas, protams, nav tikai tik pozitīvi, ir arī daži aspekti, kas, salīdzinot ar tikko nodzīvoto teju pusotru gadu mierā un harmonijā, nemaz vairs nešķiet tik forši. Tāpēc par dažām lietām, kas šobrīd man sagādā grūtības ikdienas ritmā. Varbūt kādam ir ieteikumi šur tur, kā tikt galā vieglāk. Varbūt kāds izlasīs un nopūties – “o, jā, kā es tevi saprotu.” Varbūt kāds padomās – “nopietni, un tu šīs uzskati par grūtībām? Neesi redzējusi īstas grūtības!” Jebkurā gadījumā, laipni lūgti bišķiņ ieskatīties manā trako namā.
- Rīti – es jau tā neesmu rītu cilvēks, bet oh my, rīti, kurā jānomendžē visu citu dienas sākums ir pilnīgs kosmoss. Protams, es esmu cilvēks, kurš ceļas pirmais, duša, apģērbties, sataisīties darbam un pagājušas jau… 7as minūtes, aaa, kavējam rīta ritmu! Piecelt Katrīnu, esot pārspīlēti pozitīvai, lai viņa nesāk rīta raudienu, iznest raudošu Katrīnu lielajā istabā, lai nepamodina Billi. Kamēr Katrīna ģērbjas, aiziet pakaļ tomēr pamodinātajai Billei. Pa šo laiku arī Jānis gatavs vest Katrīnu uz bērnudārzu un doties uz darbu, virsdrēbes, buča, čau, ieelpoju un eju taisīt Billei brokastis. Ar Billi uz sāna, protams. Apsēžamies, pabaroju Billi, paralēli sagaidot aukli, Billes asaras, puņķi, aizveru durvis, plkst. bišķiņ pēc astoņiem un ieelpoju otrreiz no rīta. Labs rīts, izdevies! Jo nereti Bille pamostas ar manu modinātāju, un tad vispār viss ir haosā. Citreiz Katrīna nevar pamosties, un principā izstumju viņu vēl ar acīm ciet pa durvīm līdzi Jānim. Un citreiz Jānis nav mājās un šajā riņķadancī vēl ienāk mainīgais – aizvest Kati uz bērnudārzu man pašai, kopā ar Bilci. 40 minūtes trolejbusā uz centru ir mana rīta meditācija, salīdzinot ar šo visu.
- Vakars – kas gan cits. Nu labi, precīzāk vakariņas – man šķiet, līdz ar pirmo darba dienu man sāka riebties domāt, ko ēst vakariņās. Jo vispār man patīk gatavot. Bet tagad gribas tikai, lai tas būtu pēc iespējas ātrāk pagatavojams, vienkāršāks, vēlams jau palicis pāri no vakardienas. Mani mīļākie vakari ir tie, kad palikušas aukles gatavotās pusdienas un vispār nav jādomā par gatavošanu. Jo, ja gatavo Jānis, man jāņemas ar meitenēm, kas, protams, ir arī vakara prieks un tā, bet tāpat dažreiz besī. Ja gatavoju es, tad daru to kopā ar Billi, kas karājās manā kājā. Visam pa vidu arī gribas ēst un līdz brīdim, kad sēžamies pie galda, ir ļoti liela iespēja, ka es jau esmu sākusi griezt zobus un caur sakniebtām lūpām uz visiem jautājumiem atbildēt tikai ar šņācienu. Laipni lūgti jaukā, ģimeniskā vakarā! Un vispār, visu darāmo darbu vakara čekliste ir tik gara, lai nodrošinātu mierīgu (tādu, kā augšā aprakstītais) rītu, ka vakariņu taisīšana šķiet velta dārgā laika šķiešana.
- Biju jau tik ļoti pieradusi, ka visu varēja ieplānot “kaut kad”, jebkurā dienā, jebkurā dienas laikā. Nebija jādomā, cikos aizvest Katrīnu pie daktera, kad varēšu aiziet uz pastu, kad aizbraukt šopingā, nežēlojot laiku. Tagad uzvaras gājienā iet plānotājs, miljoni lapiņas, telefona atgādinājumi un liela vēlme kaut ko vēl papildus ikdienas lietām izdarīt. Un tad, protams, sanāk un parasti pašai ir liels prieks pēc kādu draugu apciemojuma, kam saņemies, par spīti nogurumam, vai uztaisīta adventes kalendāra (nu, šogad vēl nav gatavs), bet tā saņemšanās ir daudz grūtāka, nekā liderīgajā dzīves periodā. Un atkal atsāc daudz vairāk izsvērt, vai tiešām gribi savu laiku veltīt konkrētajai aktivitātei. Kas gan pats par sevi nav slikti, protams.
- Laiks nekad nepietiek – visu laiku ir kaut kas, ko vēl gribi izdarīt. Visu laiku ir vainas izjūta, ka vakaros pārāk maz esi pavadījis laiku ar meitenēm. Visu laiku gaidi brīvdienas, kurās izdarīsi visu un visu laiku svētdienā domā, ka vajadzēja paspēt vairāk. Pie labajiem rītiem man sanāk pasēdēt divdesmit minūtes ar Billi klēpī, kamēr viņa tikko pamodusies un miegaina. Labākās divdesmit minūtes dienā. Pie laba vakara, Katrīnai mierīgi palasu kādu grāmatu divdesmit minūtes. Otras labākās divdesmit minūtes dienā. Ja meitenes aiziet normāli gulēt, vēl paspēju divdesmit minūtes parunāt ar vīru kā pieaugušais ar pieaugušo. Trešās labākās divdesmit minūtes dienā. Bet tās praktiski nekad neiekrīt visas vienā dienā. Un tāpat gadās dienas, kurās nenotiek nevienas no šīm divdesmit minūtēm. Visu laiku ir kaut kas neizdarīts, nepateikts, nepaspēts, un šī konstantā sajūta ir grūta, bet ne nepanesama.
Sanāca pavisam depresīvi, ne? Bet tā noteikti nav. Es esmu priecīga kādā brīdī katru dienu, man ir superīga ģimene, kas mani ļoti atbalsta un palīdz tiešām it visā. Dažreiz man patīk vairāk pačīkstēt, kā šovakar. Bet es neko nemainītu, vienkārši – mācos sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem pa savam. Tai skaitā, izlaist domas no sistēmas, ielikt te un saprast, ka viss jau ir labi! Strādāt ir forši, riktīgi forši.