Protams, nevar ļaut gadam beigties, pirms tam neuzrakstot īso atskaiti. Kāds bija mans 2017tais? Tagad, atceroties gada sākumu, šķiet – tas bija tik sen, pavisam cita dzīve, nevis kāda rit pēdējos gada mēnešus. Esmu jutusi no pilnīga miera un harmonijas, līdz iepriekš pat īsti nepazītam stresam. Lai atcerētos, kas tad īsti piedzīvots, pārgāju šim gadam instagramā un tviterī – pavisam neslikts un piedzīvojumiem pilns. Pats galvenais, bērni ir veseli un aug griezdamies, Bilcim lielo zināšanu gads – velties-rāpot-staigāt-skriet algoritms; māsu mīļot, mocīt un dievināt – ček; palaist mammu darbā un iemīļot arī auklīti – darīts, gada bilance noslēdzama! Katrīnai gads, kurā izaugt par interesantāko un prātīgāko cilvēku, ko pazīstu – visforšākais kompanjons, labākais sarunu biedrs un kaitinošākais jautājumu uzdevējs pasaulē. Iespēja sekot līdzi bērnu augšanai un attīstībai tiešām, tiešām ir lielākā dzīves dāvana un skolotājs vienlaikus.
Par sevi runājot, šogad daudz domāju. Un ne tikai domāju, bet mēģināju arī veidot jaunus ieradumus un attieksmes veidus. Par to, cik daudz man ir un cik bezjēdzīgi domāt par to, kā nav. Neilgoties pēc mistiskiem iztēlotiem labumiem. Tvert visu vieglāk. Uzņemties riskus un piekrist darīt lietas, no kā bail. Piecelties un izdarīt to, kas ienācis prātā. Saņemties un vienkārši iziet laukā, kad bērni to prasa, nevis meklēt iemeslus neiet. Pievērs uzmanību svarīgiem brīžiem un apstāties tajos – noķerot mirkli atmiņā. To visu vēl tikai mācos un daudz piedomāju, lai piekoptu, bet vienu varu teikt – gada beigās es noteikti jūtos daudz laimīgāka par savu dzīvi un visu, kas man apkārt ir, nekā gada sākumā. Tā pat nav nekāda, piemēram, apzinātības praktizēšana, bet pagaidām intuitīva ļaušana sev noformulēt to, ko domāju un ko gribu citādāk, pēcāk strādājot, lai to sasniegtu. Bet šis noteikti arī ir manā to do listē nākamgad, kaut kur pašā augšgalā.
Par vienkāršākām lietām – šis sanāca tāds labu ballīšu gads. It kā pat ne tik daudz 
kvantitātes, cik kvalitātes ziņā, varētu saskaitīt diezgan vienkārši, bet katra no tām – tiešām ļoti laba. Sākot ar Labu Dabu, kur patika mums visiem četriem un nākamā gada biļetes jau sarakstā, turklāt kopš tās mājās teju katru dienu vismaz vienreiz izskan Čipsis un Dullais pēc Katrīnas pasūtījuma. Draugi apprecējās ar episku kāzu ballīti, kurā mums ar Jāni bija iespēja atcerēties jaunību un izdejoties līdz rīta gaismai, kamēr Bilcis, guļot ratos pie viesu nama līdz pieciem rītā, aprasoja. Pirms kāzām tikpat episka vecmeitu ballīte, kas bija mans pirmais lielais brīvsolis prom no Billes uz visu dienu (pusnaktī gan tāpat Jānis ar abām meitenēm brauca man pakaļ..uz Jēkabpili 😀 ). Tad vēl tā vasaras ballīte, kas no viena vakara pasēdēšanas izvērtās uz visu nedēļas nogali – čau, Krista un Līna! Un tā varētu turpināt un turpināt – gads ar riktīgu pievienoto vērtību, jo ir tik labi, ka blakus tādi cilvēki!
Mums patīk izrauties no mājām kaut uz nedēļas nogali, ko mēģinājām arī šogad. Laikam tieši tāpēc arī ar nevienu no meitenēm nav bijušas problēmas braukāt apkārt jau no mazotnes. Ar Billi tieši tas pats – paguvām izbraukt Lietuvu foršā roadtripā, izdzīvot vasaras atvaļinājumu Pāvilostā, pievienojot vēl veselu rindu pieturvietu pa ceļam. Vispār, nesēdēt uz vietas un kustēties. Vasarā gan tas krietni vieglāk, tāpēc statistiski izbraucieni koncentrējās tajā. Nu, un tad gada lielais ceļojums – varētu pat teikt, ka spontāns, bet tāpēc ne mazāk izdevies. Divas nedēļas Barselonā, par ko jau esmu izrakstījusies. Saka, ka ir Barselonas un ir Parīzes cilvēki – es laikam totāli esmu Barselonas, kaut rīt būtu gatava braukt atkal.
Visbeidzot, gada pēdējā ceturksnī izdarīju ko tādu, par ko gada sākumā pat nebiju aizdomājusies. Sākotnēji biju plānojusi, ka pavadīšu laiku mājās līdz Billes pusotram gadam. Tomēr viens apstāklis pēc otra noveda līdz situācijai, kad varēju pieņemt lēmumu – mesties jaunos izaicinājumos un atgriezties darba dzīvē, vai nē. Pēc nemaz ne vieglām un ātrām pārdomām, izvēlējos pirmo variantu un tā nu jau divus mēnešus teju ik dienu pārkāpju pāri kādiem saviem kompleksiem, iemācos kaut ko jaunu, piedzīvoju izaicinājumus. Bet arī – prieku un lepnumu par lietām, kas izdodas. Jā, arī negulētām naktīm, domājot, kā atrisināt problēmas vai satraucoties, kā viss beigsies. Bet pagaidām arvien šķiet, ka tas bijis tā vērts.
Kopumā, man šobrīd nav sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Ir tikai datums un ir tikai nedaudz garāka nedēļas nogale. Jo dzīve iegājusi tādās labi straujās sliedēs un bail, ka pamirkšķinot acis, attapšos nākamā gada nogalē. Kas nebūtu slikti, jo visi potenciāli sagaidāmie s*di būtu pārdzīvoti, bet – garām būtu arī foršie mirkļi, kuros sirds no prieka grib izlēkt pa muti. Un tie tomēr vismaz šī gada beigu bilancē ir krietni pārākā pozīcijā, tāpēc – par nākamo, aizraujošu un piedzīvojumu pilno gadu!
Runā Māra 