Mirklis pirms bērnudārza

Bille ar septembri sāks iet bērnudārzā un tas man, protams, atnesis aumaļām emociju un nostalģijas. Gan par to, cik liels ir izaudzis mans mazais brīnumbēbītis, gan pārmetumi sev, par to, kā viņai sāpēs sirds, gan atmiņas, cik grūts tas bija posms ar Katrīnu. Un vienlaikus arī mantra “viss notiek uz labu”. Pēc pieredzes ar Katrīnu, man ir ļoti daudz atziņu, ko darīt citādāk, ko darīt tāpat un pārliecība, ka, ja pēc tik grūta sākuma tagad Katrīnai doties uz bērnudārzu ir liels prieks, un draugi vasarā pietrūkst, tad Billei noteikti ies kaut kripatiņu vieglāk.

Ar Kati teorētiski gatavojāmies bērnudārzam, bet praksē pieļāvām visas lielākās kļūdas. Pirmkārt jau, divas nedēļas pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas bijām ceļojumā, kur diendienā laiku pavadījām kopā, jo arī mums ar Jāni bija atvaļinājums. Uzdzīvojām ar pilnu klapi, atbraucām uz Latviju un dienu vēlāk – Katei pirmā diena bērnudārzā. Tas pat izklausās briesmīgi. Tam bonusā, līdz ar izmantoto atvaļinājumu, darbā vajadzēja aizstāt arī kolēģi, kas pēc tam devās brīvdienās un man bija nenormāli maz laika un iespējas arī vakaros ar Kati pabūt un mēģināt bērnudārza emocijas novadīt. Atceros pirmo dienu, kad, kopš bērnu dārza uzsākšanas, visu dienu varēju veltīt viņai, kas bija kāds 12. septembris un man vienkārši likās, ka es esmu sačakarējusi pilnīgi visu.

Katei grūti iejusties bija arī tādēļ, ka viņai maziņai vispār nepatika citi bērni. Es uzskatu, ka viņa domāja, ka arī ir pieaugušais, jo lielākoties laiku pavadīja tādā kompānijā, un citi mazi bērni šķita mežoņi. Arī kopā spēlēšanās viņai arvien nav nekāda mīļā nodarbe un tikai tagad, trīs gadus vēlāk, iesaistās kādās “grupās” arī pēc savas iniciatīvas, nevis tādēļ, ka tas ir jādara. Toties bērnudārzā viņa atrada savu uzticības personu, kam arvien ir pieķērusies vairāk. Lai gan sākumā mani uztrauca, ka, ejot pakaļ, Kate vienmēr vai nu viena sēdēja pie galda un darbojās ap kādiem darbiņiem, vai sēdēja pie audzinātāju galda un kaut ko palīdzēja, tad ar laiku es arī sevi noskaņoju – tāds vienkārši ir viņas raksturs un nemaz jau nav slikti – būt prātīgajam bērnam. Turklāt tagad pat dzirdu no viņas tekstus, ka bērnudārza draugi saka, ka viņa pārāk daudz runājot, tā kā – trīs gadu adaptācijas periods laikam ir beidzies 😀

Labi, nav arī tik traki, bet jāsaka, ka teju katru rītu viņa raudāja pirmos trīs mēnešus. Un tas vēl nebūtu trakākais – viņa arī ik vakaru pavadīja čīkstot, ka negrib rīt uz bērnudārzu. Par to man bija dusmas – jo kā var izniekot to pašu vakaru, kas dots, vēl čīkstot! Bet, pēc ziemassvētku brīvdienām, šķiet, viņa saprata, ka bērnudārzs – tas nav mūžīgi – un ar janvāri jau sāka ieiet rutīnā. Asaras palika arvien retākas, arvien biežāk māju sarunās ienāca bērnudārza draugi. Pēc pirmā vasaras atvaļinājuma gan vēl bija nedaudz grūtāk atgriezties, bet šogad viņa jau no augusta sākuma nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs iet uz bērnudārzu. Un iet ar lielu prieku katru rītu – dažreiz entuziastiskāk, dažreiz pačīkstot – bet vai tad pieaugušajiem ir citādāk?

Es, protams, ik pa laikam pārcilāju prātā, diez, cik lielu traumu esmu viņai sagādājusi. Bet dzīve ir dzīve un, lai gan tas nav dikti smuks arguments, domājot par bērniem, tā ir realitāte. Kurai iziet cauri lielākā daļa. Es no savas puses savukārt esmu centusies darīt tik, cik varu – pagūt uz visiem koncertiem (protams, ne vienmēr tas izdevies, piemēram, pirmā Kates bērnudārza koncerta laikā es vispār biju komandējumā – nice try), iespēju robežās vasarās dodam maksimāli garu brīvlaiku (divas vasaras sanācis pat visi trīs mēneši – mans dekrēts un bka), un izmantojam šad tad opciju neaiziet uz bērnudārzu, bet palikt ar Billes auklīti.

Un tagad – piecas dienas līdz Billes pirmajam bērnudārza gājienam. Es ceru, ka šoreiz esam sagatavojušies pārdomātāk. Pirmkārt, jau esmu apmeklējusi vismaz pirmo sapulci 😀 (Ar Kati tas izkrita, jo nebijām Latvijā). Un ar Billi dažas reizes esam Kati vedušas uz bērnudārzu, tā kā – viņa zina, ka no turienes atgriežas. Vēl arī ar aukli esam sarunājuši, ka vismaz pirmās septembra nedēļas palīdzēs un Billi varēs izņemt jau pusdienlaikā, tad skatoties, kā iet ar adaptēšanos. Bille arī ir nedaudz drošākā un pilnīgi noteikti – gatava dot pretim, ja kāds apbižo. Drīzāk, gatavojos, ka man būs jāklausās viņas palaidnībās. Bet arī viņai īpaši nepatīk citi bērni un mēdz bērnu laukumā jau sākt protestēt tāpēc vien, ka kāds uz viņu paskatās. Tā kā – novēliet veiksmi, bet es turēšu īkšķus, ka pēc kāda mēneša mums būs iestājusies garlaicīgā, bet mierīgā rutīna!

Izprecināt māsu

Viss mans interneta burbulis jau noteikti skaidri redzēja, bet pirms nedēļas bijām blakus brīnišķīgam notikumam – kā vedēji manas māsas un viņas nu jau vīra kāzās. Es esmu sapratusi, ka tas ir viens no maniem mīļākajiem “darbiņiem” un, protams, stāvēt blakus māsai vispār norauj jumtu. Prieka asaras pilna Lielupe. Gribēju pavisam mini formātā padalīties ar lietām un notikumiem, ko mēs darījām un, iespējams, parādīt, ka arī pavisam mazām, mazām kāzām kāziņām iespējams piešķirt gan svinīgumu, gan pilnīgi neticamu sirsnīgumu un īstumu. Jo tā nav tikai sarakstīšanās, tā ir viena no lielākajām svētku dienām dzīvē.

(P.s. māsas atļauju padalīties ar šīs dienas gaitu saņēmu, vienīgi ar piebildi, ka man noteikti jāuzraksta, ka otrās dienas naktī peldkostīmos dejojām pie “Roku okeāns”, bet bez bildēm. :D) Nu tad, par visu pēc kārtas un brīdinu, te būs arī kādi miljons paldies, jo pilnīgi visi iesaistītie cilvēki bija tik ļoti ar mums uz viena viļņa, ka vēl šodien tas šķiet neticami. Aaa, un briesmīgās bildes no mana telefona, jo smukās vēl gaidām! 😀

Rīts

Ar vīru ceļamies sešos, lai aizlavītos no bērniem un brauktu uz Jelgavu, jo palikām pie manas tantes netālu no pilsētas. Ap pusseptiņiem esam klāt, mēs ar māsu sākam pucēties, savukārt Jānis ar līgavaini dodas savās, vīriešu gaitās – mašīna, ziedi, mocis, jā, mocis.

Kopš savām kāzām viena no svarīgākajām lietām, ko uzskatu par nepieciešamu, ir satikšanās pirms ceremonijas, vēl mirkli pabūt divatā, nedaudz atslābināties, varbūt samazināt satraukumu. Tā arī organizējām te. Māsa līgavaini satika Elejas muižas tējas namiņā, kas ir brīnišķīgi skaista vieta ar atsaucīgiem cilvēkiem. Iepriekš biju sazvanījusi un sarunājusi, ka jaunajiem būs galds ar krēsliem uz terases, sveces, pārējo galdu klājām paši (jeb Jānis, kamēr gaidīja mūs). Tā kā iepriekšējo vakaru pavadīju cepot un pildot kruasānus un mazgājot augļus.

Kad māsa pie tējas namiņa domāja, diez, no kuras puses Raivis nāks, es tāāā nevarēju sagaidīt to brīdi, kad viņš parādīsies. Jo iepriekš ar līgavaini bijām sarunājuši pārsteigumu Zanei – viņš satikties ieradīsies ar moci. Protams, tajā dienā man tā likās sliktākā ideja ever, jo, “ka tik viņš braucot nenokrīt, ka tik trīs reiz pārģērbjoties ko nesaplēš, ka tik, ka tik..”.   Bet pārsteiguma efekts bija tā vērts! Pēc tam māsa teica, ka esot gribējusi kāzās bildes ar moci, bet neesot pat uzdrošinājusies jautāt, jo tas šķietot tik sarežģīti, tāpēc mums dubults prieks.

Kad abi bija satikušies, devām laiku divatā un paši tikmēr uztaisījām sev fotosesiju ar kāzu fotogrāfu :D. (Par kāzu fotogrāfu vispār atsevišķs stāsts – Artūru pirmo reizi uzrunājām, kad paši precējāmies un bijām super priecīgi, ka šajā dienā mums blakus bija cilvēks ar ko justies tik brīvi un nepiespiesti, turklāt gala rezultāts – bildes bija vienkārši lieliskas! Kopš mūsu kāzām nu ik gadu tiekamies ģimenes fotosesijā, ik pa laikam “pieaugot” un biju tik priecīga, ka viņš tika arī uz māsas kāzām. Kad tas bija skaidrs, tad teicu – vismaz par fotogrāfu es esmu 100% droša šajā pasākumā! 🙂 ) Šajā punktā jaunajam pārim bija paredzētas divas “aktivitātes” – 1) pasniedzām kasti ar niekiem, kas šajā dienā noderēs – salvetes, balzamiņš, krīts, love is..košļenes, īslaicīgie tetovējumi, sirsniņ-saulesbrilles, polaroid kameras filmiņa (pašu kameru aizņēmos no draudzenes un visu nedēļas nogali fočējām superīgs bildes), LOVE balons, plāksteri; 2) Uz hēlija balona Zanei bija jāparakstās ar savu veco uzvārdu un jāpalaiž tas debesīs, bet to, kā balons (kārtīgi nepiesiets, jā, Jāni!) uzlidoja gaisā redzēju jau tikko piebraucot pie tējas namiņa, tāpēc šī aktivitāte pārcēlās pie dzimtsarakstu nodaļas tieši pirms ceremonijas. Turpat arī vēl pēc brokastīm fotografēšanās Elejas muižas parkā un laiks doties atpakaļ uz Jelgavu!

 

Ceremonija

Es pa ceļam vēl ieskrēju veikalā pēc hēlija balona un atklāju, ka Jelgavas Vivo centrā ir ļoti plašs ballīšu priekšmetu veikals. Pāris organizatoriskas lietas un bijām klāt pie Dzimtsarakstu nodaļas, māsa parakstās uz balona, aizlaiž gaisā, par laimi, tas neiekuļas elektrolīnijās un ir augšā mākoņos, laiks ceremonijai. Dzimtsarakstu nodaļā, brīdī, kad mums saka, ka varētu sākt ceremoniju, pēkšņi māsas līgavainis pajautā – bet kur tavas puķes? Līgavas pušķis mašīnā. Nekas, skrējām pakaļ, un aiziet, lai notiek ceremonija. Ceremonijas vadītāja tik sirsnīgi un skaisti novadīja nedaudz neparastāku ceremoniju, jo pilnas zāles vietā bijām vien mēs četri, māsas meitiņa un trīs vecāki, bet tas ne mirkli neradīja kaut kādu neērtības sajūtu. Raudājām visas, vīrieši nedaudz turējās.

Otrā dienas daļa

Pēc ceremonijas, laiks nākamajam pārsteigumam. Devāmies uz Lielupi, kur plānots izbrauciens ar kuģīti Dēzija (atkal, foršs kapteinis, ātra un efektīva komunikācija pirms tam un atvērts improvizācijai brauciena laikā!). Protams, es nebiju sapratusi, kur īsti jābrauc, un nonācām upes otrā malā, bet nekas, sajaucām prātu jaunajam pārim, sanāca pa tiltiem pastaigāt un pafotografēties. Kuģīti braucām visa kompānija, kas ceremonijā, tas ir, visi septiņi cilvēki un zīdainis! Šeit arī pirmais tosts un uzkodas – uzkodas, meklējot konditoreju, izvēlējos vietējo konditoreju Tarte un visiem ļoti garšoja, no manis vēl bonusiņš, ka ļoti glīti arī izskatījās (un vēlreiz – ātri, viegli visu sarunāju, pasūtīju pirms tam, perfekts serviss).

Uz kuģīša atkal dažas aktivitātes pa vidu tostiem – gan vecāki, gan jaunais pāris pēc izvēles locīja papīra kuģīšus, lidmašīnas un ar novēlējumiem/sapņiem lidināja gaisā. Vēl biju sapinusi trīs zaļo augu vainadziņus, ko, lai nebūtu kopdzīvē lielu pērkonu un pēc tiem vienmēr gaišas debesis, kokā meta jaunais vīrs (no laivas, novērtējiet), lai asaras lielākoties tikai no laimes, bet rūgtās paliek upē, ūdenī meta jaunā sieva, bet trešo, pilnu ar atmiņām par kāzu dienu, paturēja sev. Bet tā stundu ēdām, dzērām šampanieti, līmējām tetovējumus un baudījām dienu. Pa vidu vēl kapteinis ieteica skaistu pļavu ar ruļļiem, kur izkāpt pafočēties, ko ekstrēmie jaunie arī izdarīja, jo neteiktu, ka no kuģīša vienkārši upes malā būtu bijis viegli izkāpt. Un tikai 30 minūtes pēc grafika bijām atpakaļ, krastā.

Tālāk ceļš uz Zoltneru, vēl svētku pusdienas ar vecākiem, pirms šķiramies no viņiem un tālāk dodamies jau četratā (plus fotogrāfs, protams 🙂 ). Arī pusdienās nelikām mieru un starp ēdieniem tikām galā arī ar pāris tostiem un dažām aktivitātēm – 1) jaunajam pārim katram uz ātrumu jāsacenšas, sienot mezglus lentītē. Pēc tam stāsts par to, ka tie mezgliņi lentītē patiesībā ir nedarbi un blēņas, un aicinājām vecākus izstāstīt spilgtākās palaidnības (pirms tam pabrīdinājām, lai apdomā). Pēc tam viena piecgades plāna pareģošana, kur jāsakārto secīgi piecas kastītes, nezinot, kas tur iekšā un tad pēc satura skaidro, kas notiks pēc gada, diviem, utt.. Kastītēs bija bērna zeķītes (bēbītis), atslēga (nekustamais īpašums), naudas salvete (daudz naudas, daudz naudas), suvenīrglāzīte no Parīzes (ceļojums), dzīvnieka figūriņa (nākamais mājdzīvnieks). Un pēdējais, pirms vecāki devās pa mājām, aicinājām katru vecāku iestādīt maziņu sukulentu kopīgā puķupodā, kas palika jaunajai ģimenei, lolot un kopt, kā pierādījumu, ka atsevišķi augi (un arī cilvēki), var sākt dzīt kopīgas saknes. Bučas un dāvanas vecākiem, vēl dažas sentimentālas asaras un esam gatavi laist tālāk.

Nākamā pietura – jūrmala Engurē, kur iepriekš biju sarunājusi ar draudzeni (paldies, Inga!!!), ka atvedīs lielos Helium balonus, kā arī pagatavos piknika uzkodas un saklās mums piknika vietu. Aptuveni 1,5h stundas vēlāk, nekā plānots, mēs arī bijām klāt un es varu tikai apbrīnot Ingas pacietību ;). Pārsteigums un pikniks bija izdevies tik skaisti un aizkustinoši, ka mēs ar māsu abas atkal asarās – gaidiet, kad Inga ķersies dekorēšanas karjerai klāt, un stājieties rindā! Otrā dienā priecājāmies, ka lai nu ko, bet izsalkumu tiešām nejutām ne mirkli tajā dienā, jo visur viss griezās ap ēdienu un šīs pikniks bija kā ķirsītis uz kūkas. Te arī divi pēdējie uzdevumi – uz pagalēm uzrakstīt savas ne tik labās īpašības, no kurām gribētu tikt vaļā, ko vēlāk viesu mājā sadedzināt pirtī. Un otrs – dāvinājām iegravētu kasti ar vīnu, kur klāt bija jāuzraksta vēstules par šo dienu, par savu mīlestību un visu citu saldu, ko tad, kad būs pirmais lielais strīds, tad vērt vaļā, izlasīt vēstules, izdzert vīnu un tad garantēti salabt. Pieēdāmies, sataisījām vēl daaaudz bildes, teicām “atā” arī fotogrāfam un devāmies beidzot noparkoties. Turpmākās divas dienas pavadījām Rojā, viesu mājā Dīķmalas, kur bija vienkārši brīnišķīga atmosfēra, mūs sagaidīja izdekorēta terase un viesistaba, padomāts par katru sīkumu (pirms tam bija tikai runāts, ka braucam vienkārši atpūsties pēc kāzām, bet paši īpašnieki bija tik ļoti pacentušies par atmosfēru, ka atkal aizkustinājums – kā jau teicu, šajā dienā laikam tiešām visi iesaistītie cilvēki ir savās īstajās vietās!).

Sausais atlikums

Ir tik forši plānot un domāt šādus pārsteigumus, kad esi uz viena viļņa ar tiem, kuri jāpārsteidz. Man laikam paveicies, jo katru reizi esmu domājusi tādu dienu un notikumus, kas sajūsminātu mani un attiecīgi – tas ir paticis arī galvenajiem vaininiekiem! Kad sagatavo tādu dienu, pats tai cauri ej ar riktīgi lielu prieku un nepacietību, jo katru nākamo lietu gribas ātrāk atklāt un parādīt, lai redzētu prieku citu sejās. Esmu pateicīga visiem, kas iesaistījās un palīdzēja, jo ir tik forša sajūta, ka vari rēķināties ar atbalstu. Un tad tikai izbaudīt dienu, bez saspringuma un stresa (neskaitot to, ka skaidrs, ka visu laiku kaut ko kavēsiet, bet ar to laikam kāzu kontekstā visi jau rēķinās!). Un var izplānot un salikt kopā tādas kāzas, kas it kā ir citādākas, jo supermini, bet vienlaikus, pieķerties arī pie “klasiskām” lietam, kuras tad arī nešķiet ne stīvas, ne samākslotas, bet tieši vietā. Par precībām!