Mirklis pirms bērnudārza

Bille ar septembri sāks iet bērnudārzā un tas man, protams, atnesis aumaļām emociju un nostalģijas. Gan par to, cik liels ir izaudzis mans mazais brīnumbēbītis, gan pārmetumi sev, par to, kā viņai sāpēs sirds, gan atmiņas, cik grūts tas bija posms ar Katrīnu. Un vienlaikus arī mantra “viss notiek uz labu”. Pēc pieredzes ar Katrīnu, man ir ļoti daudz atziņu, ko darīt citādāk, ko darīt tāpat un pārliecība, ka, ja pēc tik grūta sākuma tagad Katrīnai doties uz bērnudārzu ir liels prieks, un draugi vasarā pietrūkst, tad Billei noteikti ies kaut kripatiņu vieglāk.

Ar Kati teorētiski gatavojāmies bērnudārzam, bet praksē pieļāvām visas lielākās kļūdas. Pirmkārt jau, divas nedēļas pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas bijām ceļojumā, kur diendienā laiku pavadījām kopā, jo arī mums ar Jāni bija atvaļinājums. Uzdzīvojām ar pilnu klapi, atbraucām uz Latviju un dienu vēlāk – Katei pirmā diena bērnudārzā. Tas pat izklausās briesmīgi. Tam bonusā, līdz ar izmantoto atvaļinājumu, darbā vajadzēja aizstāt arī kolēģi, kas pēc tam devās brīvdienās un man bija nenormāli maz laika un iespējas arī vakaros ar Kati pabūt un mēģināt bērnudārza emocijas novadīt. Atceros pirmo dienu, kad, kopš bērnu dārza uzsākšanas, visu dienu varēju veltīt viņai, kas bija kāds 12. septembris un man vienkārši likās, ka es esmu sačakarējusi pilnīgi visu.

Katei grūti iejusties bija arī tādēļ, ka viņai maziņai vispār nepatika citi bērni. Es uzskatu, ka viņa domāja, ka arī ir pieaugušais, jo lielākoties laiku pavadīja tādā kompānijā, un citi mazi bērni šķita mežoņi. Arī kopā spēlēšanās viņai arvien nav nekāda mīļā nodarbe un tikai tagad, trīs gadus vēlāk, iesaistās kādās “grupās” arī pēc savas iniciatīvas, nevis tādēļ, ka tas ir jādara. Toties bērnudārzā viņa atrada savu uzticības personu, kam arvien ir pieķērusies vairāk. Lai gan sākumā mani uztrauca, ka, ejot pakaļ, Kate vienmēr vai nu viena sēdēja pie galda un darbojās ap kādiem darbiņiem, vai sēdēja pie audzinātāju galda un kaut ko palīdzēja, tad ar laiku es arī sevi noskaņoju – tāds vienkārši ir viņas raksturs un nemaz jau nav slikti – būt prātīgajam bērnam. Turklāt tagad pat dzirdu no viņas tekstus, ka bērnudārza draugi saka, ka viņa pārāk daudz runājot, tā kā – trīs gadu adaptācijas periods laikam ir beidzies 😀

Labi, nav arī tik traki, bet jāsaka, ka teju katru rītu viņa raudāja pirmos trīs mēnešus. Un tas vēl nebūtu trakākais – viņa arī ik vakaru pavadīja čīkstot, ka negrib rīt uz bērnudārzu. Par to man bija dusmas – jo kā var izniekot to pašu vakaru, kas dots, vēl čīkstot! Bet, pēc ziemassvētku brīvdienām, šķiet, viņa saprata, ka bērnudārzs – tas nav mūžīgi – un ar janvāri jau sāka ieiet rutīnā. Asaras palika arvien retākas, arvien biežāk māju sarunās ienāca bērnudārza draugi. Pēc pirmā vasaras atvaļinājuma gan vēl bija nedaudz grūtāk atgriezties, bet šogad viņa jau no augusta sākuma nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs iet uz bērnudārzu. Un iet ar lielu prieku katru rītu – dažreiz entuziastiskāk, dažreiz pačīkstot – bet vai tad pieaugušajiem ir citādāk?

Es, protams, ik pa laikam pārcilāju prātā, diez, cik lielu traumu esmu viņai sagādājusi. Bet dzīve ir dzīve un, lai gan tas nav dikti smuks arguments, domājot par bērniem, tā ir realitāte. Kurai iziet cauri lielākā daļa. Es no savas puses savukārt esmu centusies darīt tik, cik varu – pagūt uz visiem koncertiem (protams, ne vienmēr tas izdevies, piemēram, pirmā Kates bērnudārza koncerta laikā es vispār biju komandējumā – nice try), iespēju robežās vasarās dodam maksimāli garu brīvlaiku (divas vasaras sanācis pat visi trīs mēneši – mans dekrēts un bka), un izmantojam šad tad opciju neaiziet uz bērnudārzu, bet palikt ar Billes auklīti.

Un tagad – piecas dienas līdz Billes pirmajam bērnudārza gājienam. Es ceru, ka šoreiz esam sagatavojušies pārdomātāk. Pirmkārt, jau esmu apmeklējusi vismaz pirmo sapulci 😀 (Ar Kati tas izkrita, jo nebijām Latvijā). Un ar Billi dažas reizes esam Kati vedušas uz bērnudārzu, tā kā – viņa zina, ka no turienes atgriežas. Vēl arī ar aukli esam sarunājuši, ka vismaz pirmās septembra nedēļas palīdzēs un Billi varēs izņemt jau pusdienlaikā, tad skatoties, kā iet ar adaptēšanos. Bille arī ir nedaudz drošākā un pilnīgi noteikti – gatava dot pretim, ja kāds apbižo. Drīzāk, gatavojos, ka man būs jāklausās viņas palaidnībās. Bet arī viņai īpaši nepatīk citi bērni un mēdz bērnu laukumā jau sākt protestēt tāpēc vien, ka kāds uz viņu paskatās. Tā kā – novēliet veiksmi, bet es turēšu īkšķus, ka pēc kāda mēneša mums būs iestājusies garlaicīgā, bet mierīgā rutīna!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s