Ziniet to brīdi, kad visi saka, ka vēl bišķiņ jāpagaida, kamēr bērni paaugsies un paliks vieglāk. Un tas šķiet kā zinātniskā fantastika komplektā ar pasaku filmu. Vismaz man tiešām tā likās pēdējos divus gadus un, ja pavisam godīgi, tad vienu etapu bērniem paaugoties, palika tikai grūtāk, nevis vieglāk. Jā, jā, jānovērtē mirklis, kurā esi un dzīves prieki jāmeklē mazajos brīžos. Ar to laikam domāts – tajos, kuros neviens nekliedz, uz 5 sekundēm mājās ir kārtība vai brīvdienās bērni izdomājuši ilgāk pagulēt. Tu tiec pie izgulēšanās līdz pusdienlaikam pēc sajūtām, realitātē – aptuveni deviņiem un pat aizmirsti iepriekšējo vakaru, kad neviens nebija piedabūjams gultās līdz vienpadsmitiem, kas rezultējās noguruma histērijā (bērniem un tev)! Redziet, es esmu labi trenējusies mazo prieka brīžu meklēšanā.
Bet šoreiz ne par mazajiem priekiem, bet lielo – es arvien biežāk un biežāk sevi pieķeru pie domas: “eu, bet paliek vieglāk!” Un tādēļ riskēju iekļūt to kaitinošo cilvēku kategorijā, kas tā saka, bet ļoti gribēju ar šiem brīžiem padalīties, pieņemot, ka vēl kāda šobrīd ir iestrēgusi pirmajā rindkopā aprakstītajā scenārijā.
- Bērni arvien retāk mēģina viens otru piekaut
Vai iekniebt. Vai iekost. Vai atņemt mantas. Uzsvars uz “arvien retāk”, nevis – nekad. Un jāņem vērā, ka toties tās reizes, kad sakaujas tagad ir daudz iespaidīgākas, jo spēku samēri sāk izlīdzināties, kā arī tiek pilnveidotas aktiermākslas prasmes abām iesaistītajām pusēm. BET – viņas kopā spēlējas nesalīdzināmi vairāk, Bille pagaidām piekrīt gandrīz visām Kates idejām, jo lielā māsa beidzot gatava ar viņu spēlēties un tas līdzsvaro pat to, ka katru dienu jābūt “bēbītim”, kamēr Kate ir audzinātāja vai mamma.
- Es kļūstu par patīkamu bonusu, nevis nepieciešamību
Manas abas meitenes ir tipiskas “memmītes” (droši vien mana kļūda audzināšanā), kas principā bez manas klātbūtnes nespēja darīt neko – ne izdomāt, ko spēlēties, ne kaut kur doties, pat ne skatīties multenes. Jā, es esmu redzējusi Ķepu patruļas visas sezonas, aptuveni četras reizes. Bet tagad viņas daudz vairāk ir gan viena otrai – un ir brīži, kad pazūd kopā bērnistabā uz neticami ilgu laiku, gan arī – tā kā, kopš ir divas, nav opcija, ka visa mana uzmanība ir 100% vērsta uz kādu no viņām, tad ir pieradušas eksistēt arī bez manis. Es pirms pāris nedēļām brīvdienās dienas vidū pagulēju pat divu stundu pusdienlaiku. Nopietni. Un, ja kas, mans mīļākais Ķepu patruļas varonis ir Māršals.
- Supervaronis Katrīna
Pēdējā laikā arī daudz vieglāk ir meitenes atstāt kādam pieskatīt. Mani radi to apstiprinās, jo arvien biežāk uzplijos ar jautājumu par iespēju iedot mums brīvu vakaru. Galvenais iemesls – Kate tajos brīžos kļūst par gādīgo lielo māsu, Billes glābiņu un visapzinīgāko cilvēku pasaulē. Iespējams, tā ir viņas fantāzija par to spēlēšanos “mājās” realitātē. Kate liek Billi gulēt, pierunā paēst, samīļo, nomierina, kad raud, un ciemojoties izpatīk visām viņas iegribām, kas mājas notiek gandrīz nekad. Katei vispār patīk būt “labajam policistam” un arī kad mājās man ir sajūta, ka netieku ar Billi galā (atzīšos, ka tā, iespējams, ir biežāk, nekā man gribētos), tad Katrīna iejaucas ar “paga, mammu, es tikšu galā.”. Un ziniet ko, viņa tiešām tiek galā! Nomierina nenomierināmu histēriju, pierunā uzvilkt zeķes vai pat noliek gulēt, kad mani visi ieroči ir beigušies.
- Tas brīdis, kad sāk atmaksāties divgadnieka “pati, pati!!!”
Viena lieta, kas tiešām vienkārši nāk ar laiku, ir – bērni augot vienā brīdī jau ļoti labi sāk tikt galā ar tām pašām praktiskajām lietām, kas viņu pirmajos mēnešos/gados likās kā nebeidzams pienākums. Man šķiet, Katrīna principā mierīgi varētu visu dienu nodzīvot bez pieaugušā praktiskās palīdzības – apģērbties, atrast kaut ko uzkožamu, izmazgāt zobus (protams, protams, pieaugušie pārtīrām, zobu fejas kundzīt!), uzvilkt āra drēbes, sakārtot savas mantas, sameklēt visu nepieciešamo kādiem rokdarbiem utt. Billei, protams, vēl ir kur augt, bet vismaz pamperu epopeja atkal uz kādu laiku manā dzīvē ir beigusies un mantu sakārtošana vakaros ir kļuvusi par diezgan obligātu pienākumu. Un, ja pavisam darbīgs noskaņojums, tad būs man i kas netīrās drēbes sanes uz veļasmašīnu, i grīdu izslauka, i traukus sakrāmē trauķenē vai galdu uzklāj.
- Tik ļoti nepieciešamais “Paldies”
Saka, ka vecāku darbs ir nepateicīgs, bet zinu un varu mierināt, ka nav tik traki. Es arvien biežāk dzirdu vai sajūtu “paldies” no meitām. Kad tavs piecgadnieks pasaka: “Jūs esat it kā tādi normāli vecāki, kuri par katru sīkumu nedusmojas”, tad tiešām pat pāris dienas pēc tam izdodas nedusmoties par sīkumiem. Vai, kad nakts vidū jau taisies uzšņākt, ka atkal viens mēģina iekāpt vecāku gultā, bet dzirdi: “Mammīt, es tevi mīlu kā visu pasauli!”, arī tas šņāciens kaut kur starp aizkustinājumu pazūd. Bērni katrs iemācās pateikt paldies savā veidā, tāpēc man ir pilnas kabatas un atvilktnes visādiem zīmējumiem, līmējumiem, kas taisīti tieši man un mazām zīmītēm no Katrīnas. Tas ir pasaules labākais paldies, pat, ja viņi to tā nedomā, jo ir sajūta, ka kaut ko visā audzināšanā dari pareizi.
Respektīvi, nav jau viss kā miera ostā, bet tiešām, tiešām – paliek labāk. Un arvien ātrākā tempā. Es tāpat dzeru magniju nervu stabilitātei, tāpat rūdos ikrīta histērijās, nevis aukstā dušā un ceļos stundu pirms pārējiem, lai noķertu vismaz kādu brīdi klusumā visas dienas laikā, BET PALIEK VIEGLĀK!
Runā Māra 