Strādājošas mammas “vainas sajūtas” spožums un posts

Kad atsāc strādāt, līdztekus patīkamajam satraukumam par principā jaunas dzīves sākumu, ir arī daži blakusefekti. Viens no nepatīkamākajiem – vainas sajūta. Labi to atceros, bet jāsaka godīgi, jūtu daudz, daudz retāk un man ir divas versijas – es jau esmu pieradusi pie tās, vai arī – esmu ar to tikusi galā. Tā kā man labāk patīk eksperta loma, tad balsoju par otro variantu. Bet eksperts jūtos, jo gadu un pāris mēnešus varu starp citām savām birkām piekarināt arī “mamma, kas strādā ofisā” zīmīti. Un tā zīmīte nāk komplektā ar regulāru vainas sajūtu par to, ka nepietiek pietiekami daudz laika bērniem, ka nevari vakaros palikt birojā līdz vēlam vakaram un iemenedžēt rīta tikšanās ātrāk par desmitiem ir teju neiespējami. Ar otro pusīti regulāri dali pienākumus, kurš šoreiz paliks pie apslimušā bērna un starp prezentāciju gatavošanu meklē idejas, kā uzšūt kaķa kostīmu. Kā to visu mēģināt sagremot tā, lai būtu sajūta, ka kaut nedaudz kontrolē savu dzīvi? Man ir dažas idejas no manas pieredzes.

 

Pieņemt, ka Tu nekad nevarēsi izdarīt visu

Manuprāt, pirmais un galvenais, kas maksimāli jācenšas sev “iepotēt”, ir apziņa, ka “you can’t have it all”. Es šo ideju esmu dzirdējusi vairākās TED runās, par darba-privātās dzīves balansu un tā man ļoti, ļoti palīdzēja sākt sevi šaustīt vismaz mazāk. Ir jāsaprot, ka, visticamāk, tu nebūsi tas perfekcionists, kas sēdēs katru vakaru darbā līdz vēlam vakaram un jāsaprot, ka tu nevari apsolīt ģimenei VIENMĒR būt mājās uzreiz pēc darba laika, jo kādreiz tomēr būs arī jāpasēž tajā birojā. Man ar to gājis visādi un dažreiz šķiet, ka esmu apmēram sadzīvojusi ar abu (visu) lomu balansēšanu un dažreiz šķiet, ka man nesanāk tieši nekas. Bet, jo vairāk par šo sevi pārliecinu, jo vieglāk paliek. Tāpat, svarīgi savu mammas lomu uztvert tikpat reāli – es ļoti cenšos būt mājās laicīgi, paspēt uz bērnu ballītēm, izvadāt meitenes pie dakteriem, kad nepieciešams, vakaros spēlēties ar viņām, parūpēties, lai bērnudārzā nepietrūkst drēbes utt., bet ne vienmēr tas sanāk. Un tas ir tikai normāli, jo es nejutos kā ideāla mamma jau dzīvojot mājās, tad kāpēc šobrīd, kad manas rokās ir vēl papildus bumbiņas, ko žonglēt, lai es censtos to panākt?

Visas kārtis galdā

Kad, plānojot atgriešanos darbos pēc Billes BKA, bieži draudzenes man jautāja, kā es darot – sakot potenciālam darba devējam par bērniem, vai nē, kā man liekas, kā labāk darīt u.tml. Un mana nostāja šeit ir – labāk, lai visas kārtis ir galdā uzreiz. Protams, es neatspēru vaļā biroja durvis ar tekstu – “un vispār, man ir divi mazi bērni”, bet, kad jautāja par pauzi manā CV, teicu: “tā ir mana vecākā meita” 🙂 . Kāpēc? Jo man ir svarīgi, lai mēs ar darba devēju esam uz viena viļņa – lai, tad kad meitenes saslimst, man nav jājūtas neērti, ņemot kārtējo slimības lapu, lai mierīgi varu pateikt, ka vajag brīvu pēcpusdienu, jo bērnudārza egle un tamlīdzīgi. Ja to kāds redzētu kā iemeslu, lai mani neņemtu darbā (kas, protams, nedrīkstētu tā būt), tad es nemaz tādā darbavietā nevēlos strādāt. Un tas arī palīdz samazināt to “strādājošās mammas” vainas sajūtu.

Stāstīt bērniem par savu darbu

Viņiem, protams, būs grūti saprast, ko dari. Man šķiet, pat mani pieaugušie radinieki vismaz pēdējās divas manas darbavietas īsti nesaprot. Bet, ja runāsi par to, ko ikdienā dari, piedzīvojumiem un ko ēdi pusdienās (mīļākā Katrīnas tēma), viņi redzēs darbu, kā svarīgu tavas dzīves sastāvdaļu. Un [iespējams] mazāk čīkstēs, kad teiksi, ka šovakar aizkavēsies, vai, ka nepieciešams pastrādāt pie datora. Vienlaikus, visādi gudri avoti raksta, ka tie bērni, kas redz, kā mammas strādā, mācās paši darba ētiku, tā kā ar šo arī sevi var mierināt. Ja vēl aiziesi bērnudārzā uz profesiju dienām, pastāstīt visai bērna grupiņai, ko dari, tad vispār akcepts no bērna par strādāšanu garantēts.

Citas mammas kā iedvesma

Es skaidri apzinos, ka man vispār nav grūti. Salīdzinoši. Man vīrs vakaros ir laicīgi mājās, man ir pretim nākoša darbavieta un es varu saplānot nepieciešamo laiku ar meitenēm, man nav jādomā par izdzīvošanas problēmām, un ir gana daudz laika šādām pārdomām. Ir tik daudz mammas, kas audzina mazos vienas un vienlaikus strādā, sievas, kurām vīri vairāk laika pavada komandējumos, nekā mājās, un mammas, kuras atceras laiku, kad viņām bija divi bērni, kā izklaidi, jo tagad menedžē četrus vai piecus. Un es tiešām no viņām iedvesmojos – tām reālajam, patiesajām mammām, gan savām tuvām draudzenēm, gan nepazīstamām mammām internetā un žurnālos. Ja augsta līmeņa vadītāja, kas ir arī mamma, ir tikusi līdz savai pozīcijai un tur ir veiksmīga, novērtēta, tas ir riktīgi iedvesmojoši. Un arī mierinoši, jo apzinos, ka viņai noteikti visu sabalansēt ir vēl grūtāk, bet tiek galā un tas ir amazing.

Ļauj sev atpūsties

Ļauj tām bumbiņām, ko žonglē, nokrist. Visām. Un pasaki “fuck this shit” un aizej uz kino vai ieslēdzies istabā, izlasīt kādu lubeni. Nemēģini paspēt visu, pat, ja domā, ka tāpēc atkal jutīsies kā caurkritusi mamma un profesionāle. Labāk caurkritusi un atpūtusies, nevis caurkritusi un ar nervu sabrukumu. Tālāk jau standartiņš – ieplāno vakariņas ar draudzenēm, izej ar vīru krogu apgaitā (nu, katram savas intereses, ja!), pasūtiet picas vakariņās, vai brīvdienās noskaties kopā ar bērniem Loti. Divas reizes. Piebirdinot dīvānu ar cepumu drupačām. Un ļauj čukstošajai vainas apziņai noslīkt bērnu apskāvienos, gudri pie sevis nosakot – kopā būšanas laika kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti!

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s