Nekā jau nepietrūkst, bet arī nepietiek jeb – kāpēc šodien dzīvojam laukos

Pagājusi pirmā nedēļa mūsu jaunajās Mājās. Nedēļa, kopš esam apzināti ļoti nopietni mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet lielā mērā arī dzīvesstilu. Un pie reizes sapratu, ka šis ir ļoti labs iemesls atsākt reizi pa reizei kaut ko ierakstīt arī blogā. Par to, kā ģimene ar diviem maziem bērniem pārvācās dzīvot uz laukiem. Protams, protams, neesam mēs nekādā tālā reģionā, tepat vien Pierīgā. Bet izrādās, ka pietiek ar divdesmit minūšu braucienu no Rīgas robežas, lai jau pilntiesīgi gribētos sevi saukt par laucinieku.

Kopumā, varu šo ierakstu pateikt arī vienā teikumā – katru vakaru nodomāju, ka tieši te un tieši tagad man ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Tā kā tas ir paredzēts būt. Un laiks līdz šim brīdim ir bijis ceļš uz mājām. Jo bija jau tā, ka nekā nepietrūkst, bet arī nepietiek.

Bet tagad tiem, kam gribas lasīt… Domāju, ka man būs daudz tēmu par ko rakstīt, bet šovakar īsi (jo nogurums no vakara āra darbiem 🙂 ). Par divām lietām – mūsu motivāciju pārvākties un mūsu šī brīža status quo.

Galveno motivāciju var pateikt divos vārdos – Katrīna un Bille. Jūs jau ziniet visus tos stāstus – ak, kad mēs augām, tā tik bija bērnībā, līdz tumsai pa āru, štābiņi mežos, smilšaini burkāni no vagas. Jap, mēs arī zinām un arī esam to pieredzējuši. Un tā ir tieši tāda bērnība, kādu gribam arī savām meitām. Esmu pārliecināta, ka šobrīd esam spēruši ļoti lielu soli, lai viņām būtu laimīga bērnība ar piedzīvojumiem pilnām atmiņām.

Bet, ja tā pavisam godīgi, runa nav tikai par viņām. Ja jūs zinātu, cik ļoti pēc katra izbrauciena laukos, ciemos, pie kāda mājās, vairs negribējās braukt atpakaļ uz Rīgas dzīvokli. Cik ļoti gribējās savu pagalmu, kur karstās vasaras svētdienās čillot un dzert aukstu vīnu. Darbdienu vakaros izcept gaļu uz grila un vienkārši pasēdēt tikmēr, kamēr gaiss kļūst auksts un odi kļūst neciešami. Respektīvi, mēs sevi redzējām daudz labāk lauku ainavā, nekā skrienot pa Rīgas ielām – katram savs! Un, ja vēl pirms pāris gadiem mēs par šo tikai sapņojām, runājot – ak, ja mums būtu māja, tad pirms aptuveni gada sapņu vietā sākām runāt – ak, kad mums būs māja.. un šodien mēs jau spriežam, ko vēl nopļaut un varbūt nemaz nevajag laistīt dārzu, jo izskatās, ka pa nakti beidzot būs lietus.

Par to, kā ir tagad. Ir sajūta, ka nekas nav īsti mainījies un mainījies ir viss. Mēs tāpat strādājam Rīgā un gluži kā visa pārējā mašīnu straume no rīta plūstam pilsētas virzienā un vakarā – atpakaļ. Dienas ritms gan vasarā ir pateicīgs, jo meitenēm ir vasaras brīvlaiks un viņas dzīvo mājās ar manu māsu. Tādēļ šobrīd izbraucam tikvien kā aptuveni 10 minūtes ātrāk, kā no Iļģuciema. Absolūti ir mainījušies mūsu vakari – pirmkārt, nekad iepriekš tik ļoti neesmu trinusies ātrāk tikt atpakaļ mājās :). Un pēc izkāpšanas no mašīnas, vispirms samīļoju meitenes, tad apskatu savu dārzu, un tikai tad vakars var sākties.

Jap, man ir maziņš dārziņš, kur šodien Kate pa tiešo no dobes ēda redīsus.  Vēl meitenes jau ķērušās pie upenēm un gaidām pirmās avenes. Šodien viņas staigāja pa dārzu un rāva pagaršot visas lapas, kas nu tur auga. Mājā mantas arvien ir kastēs, jo vīram interesantāk šķiet iemēģināt visus jaunos gadžetus – zāles trimeris un pļāvējs skan uz maiņām, bet praktiski nepārtraukti. Bet ir arī daudz ko pļaut. Vakaros ēdam ārā un klausāmies, kā blakus mežā ūjina pūce. Pa dienu man sūta bildes, kā meitenes ķer sienāžus. Kate vakaros skrien pie manis, lai informētu, ko šobrīd atradusi – milzīgu vaboli vai lielu zirnekli. Nedēļa un bērni ir pārvērtušies uz labāko pusi. Kā pamostas no rīta, tā laukā pagalmā un vakarā desmitos ir konflikts, ka jānāk iekšā. Droši vien, kad būs jābrauc uz Pilsētu, konflikts būs par drēbju uzvilkšanu un matu ķemmēšanu, jo tas nudien nav viņu prioritāšu sarakstā.

Protams, ir arī visādas lietas, kas pilsētā likās pašsaprotamas, un te nu ir jādomā pašiem. Piemēram, esmu iemācījusies vārdu asenizators. Atklājusi, kā atkritumu šķirošana samazina konteinerā metamo daudzumu. Un atradusi labāko vietu komposta kaudzei. Kaut kā tā mēs te dzīvojam!