Šodien sēdējām pagalmā, grilējām, kamēr meitenes ar ričukiem sacentās, kura ātrāk apbrauks apkārt mājai, un domājām, cik ļoti neliekas, ka dzīvojam te četrus mēnešus. Tikai četrus mēnešus. Ikdiena ir strauji ieņēmusi savu ritmu. Mūsu napaleona stila plāni kļuvuši par “to-do” listi tuvākiem desmit gadiem. Un mēs arvien retāk iedomājamies – diez, ko šobrīd darītu, ja dzīvotu Rīgā. Jo tas sāk šķist arvien nereālāk.
Paprasīju savām meitenēm, kas viņām vislabāk patīk laukos un saņēmu atbildes. Katrīna priecājās, ka var iet laukā viena pati, kad vien vēlas, un tas, ka skolā esot baseins. Billei tas, ka ejam pastaigāties un lasīt sēnes :). Es atkal pat nevaru nodefinēt, jo šajos četros mēnešos piedzīvoti tik daudz īpaši brīži. Tikai kādu pēdējo mēnesi neskrienu katru vakaru fočēt saulrietu, kas taču izskatās tik skaisti pāri mūsu pļavai. Kad skatos pa logu uz meitenēm, kas spēlējās viņām sagādātajā smilšukastē, vēl 
arvien ir tā sajūta – es taču tikko tikai sapņoju un domāju, cik forši, ja kādreiz tā būtu. Mēs grābām lapas savā pagalmā un novācām ražu no sava dārziņa – esam ēduši sautējumu 100% no saviem produktiem, biešu un skābeņu zupas, mums vēl ir kāda kaste ar kartupeļiem un pupiņas, kas gaida savu uznācienu ziemā. Visi ir it kā sīkumi, bet, kopā saliekot, ir pilna sirds prieka.
Bet tagad droši vien par interesantāko daļu – kas ir grūti? 😀 Tas ir, ja nepieciešams arī kāds reality check, jo īstenībā paši jau šīs lietas vairs nesaucam un neuztveram par grūtībām, bet vienkārši – tas ir tas, kas nāk bonusā ar dzīvi laukos. Bet atbilde visiem tiem, kas vasarā teica – priecājieties un izbaudiet, vēl tikai redzēsiet, kā būs rudenī un ziemā..
Kaitinošākā daļa laikam ir transportēšanās no rītiem, tur man jāpiekrīt. Šobrīd Katrīna un Bille iet katra savā bērnudārzā, vienā Inčukalnā, viena Vangažos, kas mums nozīmē papildu loģistiku un atņem iespēju braukt uz Rīgu ar vilcienu, kas citādi būtu pats labākais variants. Es ar nepacietību gaidu un ceru, kad Bilcis tiks vietējā dārziņā, jo tas tiešām ļooooti atvieglotu ikdienu. Tad varētu meitenes no rīta aizvest uz bērnudārzu un paši vilcienā iekšā, iztiekot bez “lieliskajiem” ikdienas sastrēgumiem. Bet vēl pavasarī, runājot par iespēju kādreiz pārvākties uz laukiem un to, ka tas sagādās noteikti problēmas ar meiteņu bērnudārziem, izlēmām, ka tas nebūs iemesls nepirkt māju – gan jau kaut kā tiksim galā. Un tiekam arī – nu jau gan esam saraduši un īstenībā, laika ziņā ceļā patērējam kādas 10-15 minūtes vairāk, nekā dzīvojot Rīgā un braucot ar sabiedrisko. Bet tā sajūta, ka brauc no Inčukalna līdz Rīgai 30 km kādas 20 minūtes un tad atlikušos 3-4 km vēl 30 minūtes..
Otra lieta – sestdien sapratu, ka šobrīd visvairāk pietrūkst redzēt, kā pie mums izskatās dienas gaismā, jo no mājām izbraucam vēl tumsā un atpakaļ esam ap to laiku, kad sāk krēslot. Vakar stāvēju no rīta, ap deviņiem pie loga, un labu laiku vienkārši skatījos laukā pa logu, mēģinot uzsūkt skatu, cik skaisti rudenīgi viss izskatījās. Un ir žēl, ka piecas dienas nedēļā to nevaram izbaudīt, jo nu, kamēr nebija ko baudīt, tikmēr arī tas nešķita aktuāli.
Nu ir tāda sajūta, ka laiks no pirmdienas rīta līdz piektdienas vakaram ir viena ļoti, ļoti gara diena ar neskaitāmiem pienākumiem, lietām, kas jāatceras un par ko jāparūpējas, bet vai tad tāpat nebija arī Rīgā dzīvojot? Bija. Un arī četrus mēnešus vēlāk, realitātes nedaudz atskurbināti, varam teikt, ka ieguvumi arvien atsver visas neērtības. Šodien apstaigāju apkārt pa pagalmu un it kā jau neko lielu vēl neesam paveikuši, bet katrā stūrītī redzu, kur pieliktas mūsu rokas un kaut kas ir pamainījies tā, kā mēs esam izsapņojuši. Pa maziem, maziem solīšiem ejam uz priekšu un vismaz tiešām vairs nav nevienu dienu jāmokās ar “nav-ko-darīt”. Starp citu, nākamgad ap šo laiku pie mums rudens talka ar lapu grābšanu un ugunskura zupu, johaidī, cik daudz lapu var nobirt vienā pagalmā!
Runā Māra 