Pēc raksta par mūsu motivāciju mainīt dzīvesvietu un pārvākties uz laukiem, saņēmu ļoti labu jautājumu – ieraksta vērtu. Par to, kā mēs atradām savu jauno dzīvesvietu. Forši, ka citi palīdz nofokusēties konkrētam stāstam, citādi es te rakstītu nesakarīgus teksta blāķus :). Bet ticu, ka praktiska pieredze par mūsu apsvērumiem, izvēloties mājokli un pieredzi ceļā uz to, noteikti būs tiešām noderīga, ja kāds šobrīd ir pieņēmis atbildīgo lēmumu – pārvākties un laiks nākamajam solim.
Mēs vairākus gadus dzīvojām ar domu, ka kādreiz gribam doties prom no pilsētas, vismaz no Rīgas noteikti. Ideālais plāns, dzīvot ārpus pilsētas, bet aizsniedzamā attālumā – mūsu noteikums bija ~50 km no Rīgas, bet pilnīgi vienalga, kurā virzienā. Tādēļ, kad nolēmām sākt meklēt jauno mājokli, mums jau bija gana skaidra vīzija, ko meklējam – māju ārpus apdzīvotas vietas, ar normāla izmēra zemi, lai kaimiņš nav turpat aiz loga. Rīgu var izbraukāt, ideāli, ja ne tikai ar auto, bet arī sabiedrisko transportu, vēlams vilcienu (jo tas kredīts jau kādam būs jāmaksā.. ), bet bērniem iespēja iet bērnudārzā/skolā vietējā ciematā vai pilsētā (attiecīgi arī šīm iestādēm jābūt gana labā kvalitātē). Sapratām, ka mēs neesam tie cilvēki, kas savām rokām spētu sačubināt pamestu māju – tādēļ, tai jābūt tādai, ka tur var iet iekšā un dzīvot. Man vēl bija papildu arguments – gribu, lai mājai ir dvēsele un es jūtu, ka tā var kļūt par mūsu mājām 😀
Vīzija ir, ko darīt tālāk? Mūsu nākamais solis bija konsultācija bankā, kur tad arī kārtīgi izrunājām visas mūsu iespējas. Tā kā mums jau bija kredītmaksājums par dzīvokli, tad konsultācijā, ņemot vērā visus aspektus, izrēķināja aptuveno maksimālo kredīta summu, ko mums varētu piešķirt, izstāstīja visu procesu, un brīdināja, lai gatavojamies, ka ar atrašanu var neiet tik ātri. Tas bija februārī, kad doma par to, ka vasarā varētu iet iekšā mājā, vēl šķita nereāla.
Nu ko, cipars zināms, vakarā sēdāmies pie interneta un sākām pētīt sludinājumus – gan ss.lv, gan citos nekustamā īpašuma mākleru portālos un tā kādu nedēļu ik pa laikam viens otram sūtījām linkus uz interesantākajiem. Līdz vienu dienu nolēmām, jābeidz pētīt, jābrauc skatīties, lai vispār saprastu, kā lietas notiek. Salikām trīs mājas aptuveni vienā maršrutā, sazvanījāmies, un plāns sestdienai gatavs. Vispār, tā ir ļoti interesanta sajūta, jo brauc, skatoties vidi, mēģini iedomāties, ka braukātu te katru dienu un viss šķiet pilnīgi nereāls. Īstenībā, savu māju atradām pirmajā braucienā, bet mājās runājām, ka tā taču normāli cilvēki nepērk Īpašumu, tāpēc vēl divas nedēļas nogales izbraucām citos virzienos. Beigās bija divi varianti, ko sūtījām bankai, lai paskatās, vai potenciāli atbalstītu – un klusi cerējām, ka mums nebūs jāizvēlas. Tā arī bija, jo viena no mājām tomēr bija gan tālāk, gan arī ne tik perspektīvā vietā un šodien es par to priecājos, jo nevaru pat iedomāties, ka dzīvotu tur.
Tālāk jau tad kredīta pieprasīšanas un saņemšanas process – novērtējums, rokasnaudas līgums, visa dokumentu kārtošana un darīšana, līdz vienā maija pēcpusdienā galvenais paraksts – par pirkuma līgumu un viss. Māja mūsējā! Par papīru lietām es tiešām no sirds iesaku iet uz banku un visu izrunāt, arī mums ieteica labākos variantus, kā ērtāk un pēc iespējas loģiskākā secībā iziet visu procesu.
Mans ieteikums laikam būtu – galvenais, nodrošināties, ka juridiski par visu esi pārliecināts, lai visi līgumi un saistības būtu skaidras. Tas iedod drošības sajūtu visā pirkšanas procesā. Man komentāros jautāja, kā mēs zinām, vai nav kādi zemūdens akmeņi. Nu, nezinām – no savas puses izdarījām visu, lai no tiem izvairītos, pārliecinājāmies par tehniskajiem jautājumiem – apkure, elektrība, ceļu tīrīšana u.tml. Varbūt tas jau ir dzīves rūdījums :D, bet man grūti iedomāties, kas būtu tāds, ko mēs nevarētu atrisināt. Protams, ik pa laikam uzpeld kādas problēmas, kas jārisina, bet domāju, ka tas būtu jebkurā vietā, un ir tikai loģiski, ka brīdi pa brīdim par kaut ko ir jāparūpējas.
Bet kopumā, vismaz pagaidām es diezgan droši saku – rezultāts ir labāks, nekā es pirms 
pusgada atļāvos cerēt. Man ir ne tikai lielāka platība, ko kārtot, bet arī savs dārziņš, puķu dobes un tālākie attīstības plāni, kā apkārtējo vidi veidot tādu, kā mēs paši vēlamies. Tāpat arī, esam realizējuši sapni par savu māju un vēl arvien grūti pierast, ka bērni mierīgu sirdi var lēkāt līdz vēlam vakaram, nedomājot, ka kādu traucē, es tikai vakar sapratu, ka nav nozīme, ka ir desmit vakarā, es varu mierīgi palaist IRobotu, lai tīra grīdas, ja vien pašiem tas netraucē. Esam jau pieraduši pie istabu izkārtojuma un meitenes vairs nemēģina kāpņu vietā iziet uz balkona. Protams, vēl ir daudz plānu un sapņu, kā izveidot savu sapņu māju, bet esam tikuši pie laba pamata tam. Iespējams, tas ir vēl viens padoms – neieciklēties uz to, kā ir tagad, bet skatīties uz priekšu – vai no esošās vides vari izveidot savu sapņu vietu. Es redzu, ka mēs te to varēsim.
Paprasīju savām meitenēm, kas viņām vislabāk patīk laukos un saņēmu atbildes. Katrīna priecājās, ka var iet laukā viena pati, kad vien vēlas, un tas, ka skolā esot baseins. Billei tas, ka ejam pastaigāties un lasīt sēnes :). Es atkal pat nevaru nodefinēt, jo šajos četros mēnešos piedzīvoti tik daudz īpaši brīži. Tikai kādu pēdējo mēnesi neskrienu katru vakaru fočēt saulrietu, kas taču izskatās tik skaisti pāri mūsu pļavai. Kad skatos pa logu uz meitenēm, kas spēlējās viņām sagādātajā smilšukastē, vēl 
arvien ir tā sajūta – es taču tikko tikai sapņoju un domāju, cik forši, ja kādreiz tā būtu. Mēs grābām lapas savā pagalmā un novācām ražu no sava dārziņa – esam ēduši sautējumu 100% no saviem produktiem, biešu un skābeņu zupas, mums vēl ir kāda kaste ar kartupeļiem un pupiņas, kas gaida savu uznācienu ziemā. Visi ir it kā sīkumi, bet, kopā saliekot, ir pilna sirds prieka.
Otra lieta – sestdien sapratu, ka šobrīd visvairāk pietrūkst redzēt, kā pie mums izskatās dienas gaismā, jo no mājām izbraucam vēl tumsā un atpakaļ esam ap to laiku, kad sāk krēslot. Vakar stāvēju no rīta, ap deviņiem pie loga, un labu laiku vienkārši skatījos laukā pa logu, mēģinot uzsūkt skatu, cik skaisti rudenīgi viss izskatījās. Un ir žēl, ka piecas dienas nedēļā to nevaram izbaudīt, jo nu, kamēr nebija ko baudīt, tikmēr arī tas nešķita aktuāli.
Pagājusi pirmā nedēļa mūsu jaunajās Mājās. Nedēļa, kopš esam apzināti ļoti nopietni mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet lielā mērā arī dzīvesstilu. Un pie reizes sapratu, ka šis ir ļoti labs iemesls atsākt reizi pa reizei kaut ko ierakstīt arī blogā. Par to, kā ģimene ar diviem maziem bērniem pārvācās dzīvot uz laukiem. Protams, protams, neesam mēs nekādā tālā reģionā, tepat vien Pierīgā. Bet izrādās, ka pietiek ar divdesmit minūšu braucienu no Rīgas robežas, lai jau pilntiesīgi gribētos sevi saukt par laucinieku.
Galveno motivāciju var pateikt divos vārdos – Katrīna un Bille. Jūs jau ziniet visus tos stāstus – ak, kad mēs augām, tā tik bija bērnībā, līdz tumsai pa āru, štābiņi mežos, smilšaini burkāni no vagas. Jap, mēs arī zinām un arī esam to pieredzējuši. Un tā ir tieši tāda bērnība, kādu gribam arī savām meitām. Esmu pārliecināta, ka šobrīd esam spēruši ļoti lielu soli, lai viņām būtu laimīga bērnība ar piedzīvojumiem pilnām atmiņām.
jau ķērušās pie upenēm un gaidām pirmās avenes. Šodien viņas staigāja pa dārzu un rāva pagaršot visas lapas, kas nu tur auga. Mājā mantas arvien ir kastēs, jo vīram interesantāk šķiet iemēģināt visus jaunos gadžetus – zāles trimeris un pļāvējs skan uz maiņām, bet praktiski nepārtraukti. Bet ir arī daudz ko pļaut. Vakaros ēdam ārā un klausāmies, kā blakus mežā ūjina pūce. Pa dienu man sūta bildes, kā meitenes ķer sienāžus. Kate vakaros skrien pie manis, lai informētu, ko šobrīd atradusi – milzīgu vaboli vai lielu zirnekli. Nedēļa un bērni ir pārvērtušies uz labāko pusi. Kā pamostas no rīta, tā laukā pagalmā un vakarā desmitos ir konflikts, ka jānāk iekšā. Droši vien, kad būs jābrauc uz Pilsētu, konflikts būs par drēbju uzvilkšanu un matu ķemmēšanu, jo tas nudien nav viņu prioritāšu sarakstā.
Runā Māra 