Varēja būt trakāk jeb pirmie četri mēneši kā lauķiem :)

Šodien sēdējām pagalmā, grilējām, kamēr meitenes ar ričukiem sacentās, kura ātrāk apbrauks apkārt mājai, un domājām, cik ļoti neliekas, ka dzīvojam te četrus mēnešus. Tikai četrus mēnešus. Ikdiena ir strauji ieņēmusi savu ritmu. Mūsu napaleona stila plāni kļuvuši par “to-do” listi tuvākiem desmit gadiem. Un mēs arvien retāk iedomājamies – diez, ko šobrīd darītu, ja dzīvotu Rīgā. Jo tas sāk šķist arvien nereālāk.

20191020_214643Paprasīju savām meitenēm, kas viņām vislabāk patīk laukos un saņēmu atbildes. Katrīna priecājās, ka var iet laukā viena pati, kad vien vēlas, un tas, ka skolā esot baseins. Billei tas, ka ejam pastaigāties un lasīt sēnes :). Es atkal pat nevaru nodefinēt, jo šajos četros mēnešos piedzīvoti tik daudz īpaši brīži. Tikai kādu pēdējo mēnesi neskrienu katru vakaru fočēt saulrietu, kas taču izskatās tik skaisti pāri mūsu pļavai. Kad skatos pa logu uz meitenēm, kas spēlējās viņām sagādātajā smilšukastē, vēl 20191020_214732arvien ir tā sajūta – es taču tikko tikai sapņoju un domāju, cik forši, ja kādreiz tā būtu. Mēs grābām lapas savā pagalmā un novācām ražu no sava dārziņa – esam ēduši sautējumu 100% no saviem produktiem, biešu un skābeņu zupas, mums vēl ir kāda kaste ar kartupeļiem un pupiņas, kas gaida savu uznācienu ziemā. Visi ir it kā sīkumi, bet, kopā saliekot, ir pilna sirds prieka.

Bet tagad droši vien par interesantāko daļu – kas ir grūti? 😀 Tas ir, ja nepieciešams arī kāds reality check, jo īstenībā paši jau šīs lietas vairs nesaucam un neuztveram par grūtībām, bet vienkārši – tas ir tas, kas nāk bonusā ar dzīvi laukos. Bet atbilde visiem tiem, kas vasarā teica – priecājieties un izbaudiet, vēl tikai redzēsiet, kā būs rudenī un ziemā..

Kaitinošākā daļa laikam ir transportēšanās no rītiem, tur man jāpiekrīt. Šobrīd Katrīna un Bille iet katra savā bērnudārzā, vienā Inčukalnā, viena Vangažos, kas mums nozīmē papildu loģistiku un atņem iespēju braukt uz Rīgu ar vilcienu, kas citādi būtu pats labākais variants. Es ar nepacietību gaidu un ceru, kad Bilcis tiks vietējā dārziņā, jo tas tiešām ļooooti atvieglotu ikdienu. Tad varētu meitenes no rīta aizvest uz bērnudārzu un paši vilcienā iekšā, iztiekot bez “lieliskajiem” ikdienas sastrēgumiem. Bet vēl pavasarī, runājot par iespēju kādreiz pārvākties uz laukiem un to, ka tas sagādās noteikti problēmas ar meiteņu bērnudārziem, izlēmām, ka tas nebūs iemesls nepirkt māju – gan jau kaut kā tiksim galā. Un tiekam arī – nu jau gan esam saraduši un īstenībā, laika ziņā ceļā patērējam kādas 10-15 minūtes vairāk, nekā dzīvojot Rīgā un braucot ar sabiedrisko. Bet tā sajūta, ka brauc no Inčukalna līdz Rīgai 30 km kādas 20 minūtes un tad atlikušos 3-4 km vēl 30 minūtes..

20191020_214758Otra lieta – sestdien sapratu, ka šobrīd visvairāk pietrūkst redzēt, kā pie mums izskatās dienas gaismā, jo no mājām izbraucam vēl tumsā un atpakaļ esam ap to laiku, kad sāk krēslot. Vakar stāvēju no rīta, ap deviņiem pie loga, un labu laiku vienkārši skatījos laukā pa logu, mēģinot uzsūkt skatu, cik skaisti rudenīgi viss izskatījās. Un ir žēl, ka piecas dienas nedēļā to nevaram izbaudīt, jo nu, kamēr nebija ko baudīt, tikmēr arī tas nešķita aktuāli.

Nu ir tāda sajūta, ka laiks no pirmdienas rīta līdz piektdienas vakaram ir viena ļoti, ļoti gara diena ar neskaitāmiem pienākumiem, lietām, kas jāatceras un par ko jāparūpējas, bet vai tad tāpat nebija arī Rīgā dzīvojot? Bija. Un arī četrus mēnešus vēlāk, realitātes nedaudz atskurbināti, varam teikt, ka ieguvumi arvien atsver visas neērtības. Šodien apstaigāju apkārt pa pagalmu un it kā jau neko lielu vēl neesam paveikuši, bet katrā stūrītī redzu, kur pieliktas mūsu rokas un kaut kas ir pamainījies tā, kā mēs esam izsapņojuši. Pa maziem, maziem solīšiem ejam uz priekšu un vismaz tiešām vairs nav nevienu dienu jāmokās ar “nav-ko-darīt”. Starp citu, nākamgad ap šo laiku pie mums rudens talka ar lapu grābšanu un ugunskura zupu, johaidī, cik daudz lapu var nobirt vienā pagalmā!

Categories Bez tēmas

Brīnumainās pārvērtības. Pirmā sezona.

Tepat aiz stūra mūs jau gaida rutīna, pārdzīvojumi un piedzīvojumi, ko nesīs jaunais mācību gads. Katrīnai sagatavošanās klase vietējā skolā, Billei citi draugi un vide jaunajā bērnudārzā. Es gaidu ar divējādām sajūtām to vēl nezināmo, kas mūs sagaida – no vienas puses nepacietīgi, lai beidzot tas process ir iegriezies un ir jau kāds priekšstats, kas sagaida tuvākos mēnešus, no otras puses – ar bažām, jo pie vasaras plezīra tik ļoti pierasts, ka šķiet, ar neko grūtāku galā vairs netiksim.

Bet šī vasara mums ir nesusi tik daudz laba un ir skaidrs, ka rudeni sagaidīsim jau kā citi cilvēki. It īpaši meitenes, kuras no sīkām pilsētniecēm kļuvušas par izaugušiem lauku bērniem. Tāpēc, priekšnojautā, ka rudenī kādā brīdī man noderēs palasīt par labajām lietām un ieguvumiem, ko esam piedzīvojuši, saglabāšu atmiņām tos ieguvumus, ko meiteņu dzīvē nesusi mūsu #DzīveLaukos nu jau vairāk nekā divu mēnešu ilgumā.

Daba ir ikdiena

Protams, šis jau bija viens no mūsu lielajiem argumentiem pārvākties. Bet, kad redzi to ikdienā, realitātē, prieks rauj jumtu nost. Mums pagalmā ir vismīlīgākie sienāzīši, skaistākie tārpiņi un skaļākie putni. Man teju katru dienu jānovērtē jaunie guvumu, pret kuriem meitenes izturas ar milzīgu saudzību. Pasauc mani, kur atradušas kādu jaunu vaboli vai tārpu, parāda, visas kopā noelšamies, cik skaisti un ļaujam dzīvot tālāk. Bille katru dienu paskatās, vai zirneklītis, kas iemitinājies vienas istabas stūrī, ir mājās vai “aizgājis pie saviem bērniņiem ciemos”, un es pārvaru savu nepatiku un vēlmi to vienkārši aizslaucīt prom. Un ļoti ceru, ka kaut kur bēniņos viņam nav bērniņu armija 😀

Pašas sava laika pavēlnieces

Diemžēl par šo rudenī vairs nevarēsim tik ļoti priecāties, bet nu vasarā viņas dabūja pilnībā izbaudīt, ko nozīmē pašām visu laiku domāt, ko darīt. Un mani vecie pinterest dēļi ar bērnu aktivitātēm stāv virtuāli noputējuši, jo viņām ir tik daudz savu darīšanu, ka man vispār nav par to jādomā. Un, ja pašas domā savas darīšanas, tad pašas tiek galā ar saviem konfliktiem un domāju, ka abas būs labi uztrenējušās pārrunu vešanā viena ar otru, gan jau noderēs bērnudārzos.

Darba mīlestība

Izklausās bišķiņ pēc Brigaderes, bet man pašai šķiet neticami, cik daudz viņas te vēlas darboties un strādāt. Piemēram, Bille veselu stundu mierīgi un klusi, ar milzu atbildību, krāmēja malku (un es pielaboju pavisam pa kluso, kad viņa vairs neredzēja). Bez ierunām vakaros tiek novākts pagalms – ja pirmos vakarus viņām bija pretestība – kāpēc tas jādara, tad šodien jau tas ir pilnīgi parasts ikdienas rituāls. Katrīnai mīļākā ēst gatavošanas daļa ir tā, kurā es viņu sūtu uz dārzu pēc rozmarīna vai bazilika. Bille, kad izrakām pirmos savus kartupeļus, bija nedēļu jāvaktē, jo katrā brīvā brīdī pa kluso gāja dārzā raut ārā vēl kartupeļu lakstus.

Nepārtraukts sportiņš

Viņas kustās nepārtraukti. Tā, ka izkāpj no rīta no gultas un tad, kad tumsiņā iedzītas iekšā, vai lietus dēļ neiet ārā, tad beidzot iestājas neliels miers. Un tad tik ik pa brīdim tiek paķerts ritenis, lai izmestu kādu loku ap māju, pēc pusstundas vēlreiz un pēc stundas vēlreiz. Ja nebrauc ar riteni, tad peldas baseinā, vai vienkārši kaujas viena ar otru (Karatē arī ir sports!). Principā, domāju, ka soļu skaitītājs te nemitīgi apbalvotu par jauniem rekordiem un nodedzinātās kalorijas pilnīgi noteikti līdzsvarojās ar apēstajiem makaroniem. Ak, jā, un pie šāda režīma par apetīti arī te neviens nesūdzas.

Dabiskais Screen-free režīms

Man vispār mistiskā kārtā meitenes nekad nav bijušas multeņu mīlētājas, bet, protams, dzīvoklī tās šad tad mēdza “ieslēgties”. Kamēr taisīju ēst, vai brīvdienu rītos, vai tieši pretēji – darbdienu vakaros, kad vajadzēja pusstundiņu miera. Tagad, pirms nedēļas vajadzēja Billei iedot paelpot inhalācijas, un sapratu, ka vismaz es pati pirmo reizi šajā mājā meklēju, kā ieslēgt multenes. Nu tā, ka vispār televizors nav aktuāls necik. Vienīgi kādreiz vakaros, kad skatāmies Panorāmu, Katrīna baigi nopietni pievienojas, un tad varam censties atbildēt uz miljoniem neatbildamiem jautājumiem. Bet tā, šī vasara pilnīgi noteikti pavadīta screen-free režīmā un Katrīna jau izlasījusi vairākas grāmatas, no kurām mīļākās vismaz pāris reizes!

 

 

Categories Bez tēmas

Kā atrast īsto jumtu virs galvas?

Pēc raksta par mūsu motivāciju mainīt dzīvesvietu un pārvākties uz laukiem, saņēmu ļoti labu jautājumu – ieraksta vērtu. Par to, kā mēs atradām savu jauno dzīvesvietu. Forši, ka citi palīdz nofokusēties konkrētam stāstam, citādi es te rakstītu nesakarīgus teksta blāķus :). Bet ticu, ka praktiska pieredze par mūsu apsvērumiem, izvēloties mājokli un pieredzi ceļā uz to, noteikti būs tiešām noderīga, ja kāds šobrīd ir pieņēmis atbildīgo lēmumu – pārvākties un laiks nākamajam solim.

20190621_213503Mēs vairākus gadus dzīvojām ar domu, ka kādreiz gribam doties prom no pilsētas, vismaz no Rīgas noteikti. Ideālais plāns, dzīvot ārpus pilsētas, bet aizsniedzamā attālumā – mūsu noteikums bija ~50 km no Rīgas, bet pilnīgi vienalga, kurā virzienā. Tādēļ, kad nolēmām sākt meklēt jauno mājokli, mums jau bija gana skaidra vīzija, ko meklējam – māju ārpus apdzīvotas vietas, ar normāla izmēra zemi, lai kaimiņš nav turpat aiz loga. Rīgu var izbraukāt, ideāli, ja ne tikai ar auto, bet arī sabiedrisko transportu, vēlams vilcienu (jo tas kredīts jau kādam būs jāmaksā.. ), bet bērniem iespēja iet bērnudārzā/skolā vietējā ciematā vai pilsētā (attiecīgi arī šīm iestādēm jābūt gana labā kvalitātē). Sapratām, ka mēs neesam tie cilvēki, kas savām rokām spētu sačubināt pamestu māju – tādēļ, tai jābūt tādai, ka tur var iet iekšā un dzīvot. Man vēl bija papildu arguments – gribu, lai mājai ir dvēsele un es jūtu, ka tā var kļūt par mūsu mājām 😀

Vīzija ir, ko darīt tālāk? Mūsu nākamais solis bija konsultācija bankā, kur tad arī kārtīgi izrunājām visas mūsu iespējas. Tā kā mums jau bija kredītmaksājums par dzīvokli, tad konsultācijā, ņemot vērā visus aspektus, izrēķināja aptuveno maksimālo kredīta summu, ko mums varētu piešķirt, izstāstīja visu procesu, un brīdināja, lai gatavojamies, ka ar atrašanu var neiet tik ātri. Tas bija februārī, kad doma par to, ka vasarā varētu iet iekšā mājā, vēl šķita nereāla.

Nu ko, cipars zināms, vakarā sēdāmies pie interneta un sākām pētīt sludinājumus – gan ss.lv, gan citos nekustamā īpašuma mākleru portālos un tā kādu nedēļu ik pa laikam viens otram sūtījām linkus uz interesantākajiem. Līdz vienu dienu nolēmām, jābeidz pētīt, jābrauc skatīties, lai vispār saprastu, kā lietas notiek. Salikām trīs mājas aptuveni vienā maršrutā, sazvanījāmies, un plāns sestdienai gatavs. Vispār, tā ir ļoti interesanta sajūta, jo brauc, skatoties vidi, mēģini iedomāties, ka braukātu te katru dienu un viss šķiet pilnīgi nereāls. Īstenībā, savu māju atradām pirmajā braucienā, bet mājās runājām, ka tā taču normāli cilvēki nepērk Īpašumu, tāpēc vēl divas nedēļas nogales izbraucām citos virzienos. Beigās bija divi varianti, ko sūtījām bankai, lai paskatās, vai potenciāli atbalstītu – un klusi cerējām, ka mums nebūs jāizvēlas. Tā arī bija, jo viena no mājām tomēr bija gan tālāk, gan arī ne tik perspektīvā vietā un šodien es par to priecājos, jo nevaru pat iedomāties, ka dzīvotu tur.

Tālāk jau tad kredīta pieprasīšanas un saņemšanas process – novērtējums, rokasnaudas līgums, visa dokumentu kārtošana un darīšana, līdz vienā maija pēcpusdienā galvenais paraksts – par pirkuma līgumu un viss. Māja mūsējā! Par papīru lietām es tiešām no sirds iesaku iet uz banku un visu izrunāt, arī mums ieteica labākos variantus, kā ērtāk un pēc iespējas loģiskākā secībā iziet visu procesu.

Mans ieteikums laikam būtu – galvenais, nodrošināties, ka juridiski par visu esi pārliecināts, lai visi līgumi un saistības būtu skaidras. Tas iedod drošības sajūtu visā pirkšanas procesā. Man komentāros jautāja, kā mēs zinām, vai nav kādi zemūdens akmeņi. Nu, nezinām – no savas puses izdarījām visu, lai no tiem izvairītos, pārliecinājāmies par tehniskajiem jautājumiem – apkure, elektrība, ceļu tīrīšana u.tml. Varbūt tas jau ir dzīves rūdījums :D, bet man grūti iedomāties, kas būtu tāds, ko mēs nevarētu atrisināt. Protams, ik pa laikam uzpeld kādas problēmas, kas jārisina, bet domāju, ka tas būtu jebkurā vietā, un ir tikai loģiski, ka brīdi pa brīdim par kaut ko ir jāparūpējas.

Bet kopumā, vismaz pagaidām es diezgan droši saku – rezultāts ir labāks, nekā es pirms 20190625_214500pusgada atļāvos cerēt. Man ir ne tikai lielāka platība, ko kārtot, bet arī savs dārziņš, puķu dobes un tālākie attīstības plāni, kā apkārtējo vidi veidot tādu, kā mēs paši vēlamies. Tāpat arī, esam realizējuši sapni par savu māju un vēl arvien grūti pierast, ka bērni mierīgu sirdi var lēkāt līdz vēlam vakaram, nedomājot, ka kādu traucē, es tikai vakar sapratu, ka nav nozīme, ka ir desmit vakarā, es varu mierīgi palaist IRobotu, lai tīra grīdas, ja vien pašiem tas netraucē. Esam jau pieraduši pie istabu izkārtojuma un meitenes vairs nemēģina kāpņu vietā iziet uz balkona. Protams, vēl ir daudz plānu un sapņu, kā izveidot savu sapņu māju, bet esam tikuši pie laba pamata tam. Iespējams, tas ir vēl viens padoms – neieciklēties uz to, kā ir tagad, bet skatīties uz priekšu – vai no esošās vides vari izveidot savu sapņu vietu. Es redzu, ka mēs te to varēsim.

Categories Bez tēmas

Nekā jau nepietrūkst, bet arī nepietiek jeb – kāpēc šodien dzīvojam laukos

20190625_212243Pagājusi pirmā nedēļa mūsu jaunajās Mājās. Nedēļa, kopš esam apzināti ļoti nopietni mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet lielā mērā arī dzīvesstilu. Un pie reizes sapratu, ka šis ir ļoti labs iemesls atsākt reizi pa reizei kaut ko ierakstīt arī blogā. Par to, kā ģimene ar diviem maziem bērniem pārvācās dzīvot uz laukiem. Protams, protams, neesam mēs nekādā tālā reģionā, tepat vien Pierīgā. Bet izrādās, ka pietiek ar divdesmit minūšu braucienu no Rīgas robežas, lai jau pilntiesīgi gribētos sevi saukt par laucinieku.

Kopumā, varu šo ierakstu pateikt arī vienā teikumā – katru vakaru nodomāju, ka tieši te un tieši tagad man ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Tā kā tas ir paredzēts būt. Un laiks līdz šim brīdim ir bijis ceļš uz mājām. Jo bija jau tā, ka nekā nepietrūkst, bet arī nepietiek.

Bet tagad tiem, kam gribas lasīt… Domāju, ka man būs daudz tēmu par ko rakstīt, bet šovakar īsi (jo nogurums no vakara āra darbiem 🙂 ). Par divām lietām – mūsu motivāciju pārvākties un mūsu šī brīža status quo.

20190625_210908Galveno motivāciju var pateikt divos vārdos – Katrīna un Bille. Jūs jau ziniet visus tos stāstus – ak, kad mēs augām, tā tik bija bērnībā, līdz tumsai pa āru, štābiņi mežos, smilšaini burkāni no vagas. Jap, mēs arī zinām un arī esam to pieredzējuši. Un tā ir tieši tāda bērnība, kādu gribam arī savām meitām. Esmu pārliecināta, ka šobrīd esam spēruši ļoti lielu soli, lai viņām būtu laimīga bērnība ar piedzīvojumiem pilnām atmiņām.

Bet, ja tā pavisam godīgi, runa nav tikai par viņām. Ja jūs zinātu, cik ļoti pēc katra izbrauciena laukos, ciemos, pie kāda mājās, vairs negribējās braukt atpakaļ uz Rīgas dzīvokli. Cik ļoti gribējās savu pagalmu, kur karstās vasaras svētdienās čillot un dzert aukstu vīnu. Darbdienu vakaros izcept gaļu uz grila un vienkārši pasēdēt tikmēr, kamēr gaiss kļūst auksts un odi kļūst neciešami. Respektīvi, mēs sevi redzējām daudz labāk lauku ainavā, nekā skrienot pa Rīgas ielām – katram savs! Un, ja vēl pirms pāris gadiem mēs par šo tikai sapņojām, runājot – ak, ja mums būtu māja, tad pirms aptuveni gada sapņu vietā sākām runāt – ak, kad mums būs māja.. un šodien mēs jau spriežam, ko vēl nopļaut un varbūt nemaz nevajag laistīt dārzu, jo izskatās, ka pa nakti beidzot būs lietus.

Par to, kā ir tagad. Ir sajūta, ka nekas nav īsti mainījies un mainījies ir viss. Mēs tāpat strādājam Rīgā un gluži kā visa pārējā mašīnu straume no rīta plūstam pilsētas virzienā un vakarā – atpakaļ. Dienas ritms gan vasarā ir pateicīgs, jo meitenēm ir vasaras brīvlaiks un viņas dzīvo mājās ar manu māsu. Tādēļ šobrīd izbraucam tikvien kā aptuveni 10 minūtes ātrāk, kā no Iļģuciema. Absolūti ir mainījušies mūsu vakari – pirmkārt, nekad iepriekš tik ļoti neesmu trinusies ātrāk tikt atpakaļ mājās :). Un pēc izkāpšanas no mašīnas, vispirms samīļoju meitenes, tad apskatu savu dārzu, un tikai tad vakars var sākties.

Jap, man ir maziņš dārziņš, kur šodien Kate pa tiešo no dobes ēda redīsus.  Vēl meitenes 20190621_213503jau ķērušās pie upenēm un gaidām pirmās avenes. Šodien viņas staigāja pa dārzu un rāva pagaršot visas lapas, kas nu tur auga. Mājā mantas arvien ir kastēs, jo vīram interesantāk šķiet iemēģināt visus jaunos gadžetus – zāles trimeris un pļāvējs skan uz maiņām, bet praktiski nepārtraukti. Bet ir arī daudz ko pļaut. Vakaros ēdam ārā un klausāmies, kā blakus mežā ūjina pūce. Pa dienu man sūta bildes, kā meitenes ķer sienāžus. Kate vakaros skrien pie manis, lai informētu, ko šobrīd atradusi – milzīgu vaboli vai lielu zirnekli. Nedēļa un bērni ir pārvērtušies uz labāko pusi. Kā pamostas no rīta, tā laukā pagalmā un vakarā desmitos ir konflikts, ka jānāk iekšā. Droši vien, kad būs jābrauc uz Pilsētu, konflikts būs par drēbju uzvilkšanu un matu ķemmēšanu, jo tas nudien nav viņu prioritāšu sarakstā.

Protams, ir arī visādas lietas, kas pilsētā likās pašsaprotamas, un te nu ir jādomā pašiem. Piemēram, esmu iemācījusies vārdu asenizators. Atklājusi, kā atkritumu šķirošana samazina konteinerā metamo daudzumu. Un atradusi labāko vietu komposta kaudzei. Kaut kā tā mēs te dzīvojam!

 

 

Categories Bez tēmas

Strādājošas mammas “vainas sajūtas” spožums un posts

Kad atsāc strādāt, līdztekus patīkamajam satraukumam par principā jaunas dzīves sākumu, ir arī daži blakusefekti. Viens no nepatīkamākajiem – vainas sajūta. Labi to atceros, bet jāsaka godīgi, jūtu daudz, daudz retāk un man ir divas versijas – es jau esmu pieradusi pie tās, vai arī – esmu ar to tikusi galā. Tā kā man labāk patīk eksperta loma, tad balsoju par otro variantu. Bet eksperts jūtos, jo gadu un pāris mēnešus varu starp citām savām birkām piekarināt arī “mamma, kas strādā ofisā” zīmīti. Un tā zīmīte nāk komplektā ar regulāru vainas sajūtu par to, ka nepietiek pietiekami daudz laika bērniem, ka nevari vakaros palikt birojā līdz vēlam vakaram un iemenedžēt rīta tikšanās ātrāk par desmitiem ir teju neiespējami. Ar otro pusīti regulāri dali pienākumus, kurš šoreiz paliks pie apslimušā bērna un starp prezentāciju gatavošanu meklē idejas, kā uzšūt kaķa kostīmu. Kā to visu mēģināt sagremot tā, lai būtu sajūta, ka kaut nedaudz kontrolē savu dzīvi? Man ir dažas idejas no manas pieredzes.

 

Pieņemt, ka Tu nekad nevarēsi izdarīt visu

Manuprāt, pirmais un galvenais, kas maksimāli jācenšas sev “iepotēt”, ir apziņa, ka “you can’t have it all”. Es šo ideju esmu dzirdējusi vairākās TED runās, par darba-privātās dzīves balansu un tā man ļoti, ļoti palīdzēja sākt sevi šaustīt vismaz mazāk. Ir jāsaprot, ka, visticamāk, tu nebūsi tas perfekcionists, kas sēdēs katru vakaru darbā līdz vēlam vakaram un jāsaprot, ka tu nevari apsolīt ģimenei VIENMĒR būt mājās uzreiz pēc darba laika, jo kādreiz tomēr būs arī jāpasēž tajā birojā. Man ar to gājis visādi un dažreiz šķiet, ka esmu apmēram sadzīvojusi ar abu (visu) lomu balansēšanu un dažreiz šķiet, ka man nesanāk tieši nekas. Bet, jo vairāk par šo sevi pārliecinu, jo vieglāk paliek. Tāpat, svarīgi savu mammas lomu uztvert tikpat reāli – es ļoti cenšos būt mājās laicīgi, paspēt uz bērnu ballītēm, izvadāt meitenes pie dakteriem, kad nepieciešams, vakaros spēlēties ar viņām, parūpēties, lai bērnudārzā nepietrūkst drēbes utt., bet ne vienmēr tas sanāk. Un tas ir tikai normāli, jo es nejutos kā ideāla mamma jau dzīvojot mājās, tad kāpēc šobrīd, kad manas rokās ir vēl papildus bumbiņas, ko žonglēt, lai es censtos to panākt?

Visas kārtis galdā

Kad, plānojot atgriešanos darbos pēc Billes BKA, bieži draudzenes man jautāja, kā es darot – sakot potenciālam darba devējam par bērniem, vai nē, kā man liekas, kā labāk darīt u.tml. Un mana nostāja šeit ir – labāk, lai visas kārtis ir galdā uzreiz. Protams, es neatspēru vaļā biroja durvis ar tekstu – “un vispār, man ir divi mazi bērni”, bet, kad jautāja par pauzi manā CV, teicu: “tā ir mana vecākā meita” 🙂 . Kāpēc? Jo man ir svarīgi, lai mēs ar darba devēju esam uz viena viļņa – lai, tad kad meitenes saslimst, man nav jājūtas neērti, ņemot kārtējo slimības lapu, lai mierīgi varu pateikt, ka vajag brīvu pēcpusdienu, jo bērnudārza egle un tamlīdzīgi. Ja to kāds redzētu kā iemeslu, lai mani neņemtu darbā (kas, protams, nedrīkstētu tā būt), tad es nemaz tādā darbavietā nevēlos strādāt. Un tas arī palīdz samazināt to “strādājošās mammas” vainas sajūtu.

Stāstīt bērniem par savu darbu

Viņiem, protams, būs grūti saprast, ko dari. Man šķiet, pat mani pieaugušie radinieki vismaz pēdējās divas manas darbavietas īsti nesaprot. Bet, ja runāsi par to, ko ikdienā dari, piedzīvojumiem un ko ēdi pusdienās (mīļākā Katrīnas tēma), viņi redzēs darbu, kā svarīgu tavas dzīves sastāvdaļu. Un [iespējams] mazāk čīkstēs, kad teiksi, ka šovakar aizkavēsies, vai, ka nepieciešams pastrādāt pie datora. Vienlaikus, visādi gudri avoti raksta, ka tie bērni, kas redz, kā mammas strādā, mācās paši darba ētiku, tā kā ar šo arī sevi var mierināt. Ja vēl aiziesi bērnudārzā uz profesiju dienām, pastāstīt visai bērna grupiņai, ko dari, tad vispār akcepts no bērna par strādāšanu garantēts.

Citas mammas kā iedvesma

Es skaidri apzinos, ka man vispār nav grūti. Salīdzinoši. Man vīrs vakaros ir laicīgi mājās, man ir pretim nākoša darbavieta un es varu saplānot nepieciešamo laiku ar meitenēm, man nav jādomā par izdzīvošanas problēmām, un ir gana daudz laika šādām pārdomām. Ir tik daudz mammas, kas audzina mazos vienas un vienlaikus strādā, sievas, kurām vīri vairāk laika pavada komandējumos, nekā mājās, un mammas, kuras atceras laiku, kad viņām bija divi bērni, kā izklaidi, jo tagad menedžē četrus vai piecus. Un es tiešām no viņām iedvesmojos – tām reālajam, patiesajām mammām, gan savām tuvām draudzenēm, gan nepazīstamām mammām internetā un žurnālos. Ja augsta līmeņa vadītāja, kas ir arī mamma, ir tikusi līdz savai pozīcijai un tur ir veiksmīga, novērtēta, tas ir riktīgi iedvesmojoši. Un arī mierinoši, jo apzinos, ka viņai noteikti visu sabalansēt ir vēl grūtāk, bet tiek galā un tas ir amazing.

Ļauj sev atpūsties

Ļauj tām bumbiņām, ko žonglē, nokrist. Visām. Un pasaki “fuck this shit” un aizej uz kino vai ieslēdzies istabā, izlasīt kādu lubeni. Nemēģini paspēt visu, pat, ja domā, ka tāpēc atkal jutīsies kā caurkritusi mamma un profesionāle. Labāk caurkritusi un atpūtusies, nevis caurkritusi un ar nervu sabrukumu. Tālāk jau standartiņš – ieplāno vakariņas ar draudzenēm, izej ar vīru krogu apgaitā (nu, katram savas intereses, ja!), pasūtiet picas vakariņās, vai brīvdienās noskaties kopā ar bērniem Loti. Divas reizes. Piebirdinot dīvānu ar cepumu drupačām. Un ļauj čukstošajai vainas apziņai noslīkt bērnu apskāvienos, gudri pie sevis nosakot – kopā būšanas laika kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti!