Cik iekšā, tik ārā jeb Billei deviņi!

20170626_170616Vienu brīdi jau man likās, ka izdosies Billes visas mēneša atskaites apmēram laikā veikt (Katrīnai sanāca dažas izlaist), bet, protams, ka tā bija tikai ilūzija. Tā nu šoreiz četras dienas pēc īstā mēneša jubilejas datuma uzreiz par diviem – gan astoto, gan devīto Billes mēnesi. 22.maijā, kad Billei palika astoņi mēneši, mēs devāmies brīvdienās uz Barselonu. Es gan biju naivi cerējusi, ka pagūšu starp mantu krāmēšanu uzrakstīt arī mēneša atskaiti, bet tas nenotika. Nekas, jo īstenībā astotais mēnesis nebija baigi interesantais, Bille bišķiņ sāka līst kā partizāns, bet tā pārvietošanās viņu tāpat neapmierināja un tāpēc ātri vien palika pikta. Toties beidzot sagaidījām pirmos divus zobus, sagaidījām māsas brīvlaiku bērnudārzā un sagaidījām kāpšanu lidmašīnā un divas nedēļas siltajās zemēs. Tā kā astotais mēnesis Billei pagāja gaidīšanas režīmā un devītajā iekāpām reizē ar izkāpšanu no lidmašīnas pāris tūkstošus kilometrus prom no Rīgas. Tā kā, vairāk ko rakstīt būs par devīto mēnesi. Tajā gaidīšanas režīms beidzās un Bille samācījās apsēsties, kas viņu padarīja daudz priecīgāku. Spēlēšanās uz grīdas kļuva ilgāka, jo sēžot tas esot daudz jautrāk. Priecājās arī Kate, jo beidzot ar māsu var spēlēt Vilcieniņos.

IMG_20170531_152504_720Par ceļojumu uz Barselonu vēl domāju uzrakstīt atsevišķi, bet varu tikai priecāties, cik pacietīgas meitas ceļotājas man ir. Billītei gan bija nepieciešamas kādas dienas divas, lai adaptētos pie karstuma un jaunā ikdienas ritma, kas nozīmēja – ļoti daudz laika pavadīt tomēr ratos, jo cītīgi staigājām apkārt. Bet pēc tam viss bija vienkārši, galvenā rūpe tik, lai nepārkarst ratos un neapsvilst saulē. Pludmale gan īpaši viņai nepatika, bet atradām tādu, kur forša nojume ar dēļu grīdu, kas bija perfekta, lai tur dzīvotos kopā ar tādu mazuli. Un kamēr Katrīnu no Vidusjūras nevarēja dabūt ārā, mēs ar Billi atpūtāmies tur. Jāsaka, ka šīs divas nedēļas, iespējams, nedaudz palēlināja tā mēneša fiziskās attīstības lēcienu, jo ne tik daudz varēja vārtīties pa grīdu, bet, atgriežoties Latvijā, iekavēto strauji atguvām, visas siltās dienas praktiski dzīvojoties tikai parkā uz sedziņas un šobrīd mana deviņmēnešniece cītīgi pārvietojas ļoti interesantā pozā – kaut kas bišķiņ no partizāna, bišķiņ no tārpa. Ar dibenu gaisā, bet krūtīm vairāk pie zemes ļoti strauji lienot uz priekšu. Bet nu jau arī ceļas četrrāpus un cītīgi šūpojas, tā kā tikai laika jautājums, kad atklās klasiskās rāpošanas algoritmu. Un tas nekavē no sēdus pozas, ja vien ir kur pieturēties, celties kājās – pagaidām vēl uz celīšiem, bet stutē pēdas arī jau pret zemi un mēģina tikt augšā. Tagad ir tas brīdis, kad katru dienu ir kāds jauns triks, ko parādīt.

Bille ir riktīga pļāpa un katru nomoda brīdi kaut ko savā valodā buldurē, es gan esmu arī saklausījusi “me-me”, kas principā jau nozīmē tieši to pašu, ko “mammīt, es tevi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga par visu, ko tu dari”, vai ne? Billei garšo viss, ko dod un it īpaši tas, kas tiek izķeksēts no citu šķīvjiem. Daudz labprātāk ēd to, kas tiek dots gabaliņos, bet nesmādē arī, ja dodu ēst kādu biezeni, kas vairāk sanāk tieši braukājot apkārt. Labprāt grauž visu pēc kārtas, sākot ar maizes standziņām, galetēm, beidzot ar āboliem un akmeņiem. Tikko trīs dienas dzīvojām pie dabas, kur izrādījās, ka ugunskurā cepts saldais kartupelis vispār ir restorāna klases gardums. Vēl aizvien arī padzer arī pienu, bet tas jau ir palicis tikai kā iemigšanas rituāls un tad vēl reizes divas (ak, es laimīgā) naktī.

IMG_20170613_153737_874Atklājām arī zemeņu sezonu un, lai gan sākumā mēģināju pēc priekšrakstiem, dot palēnām, pa dažām odziņām, lai saprastu, vai nebūs pumpas, bet Billes acu priekšā ātri padevos, nopūtos, ka “tās būs tikai pumpas” un ļāvu ēst, cik grib (kas ir daudz). Pumpu tā arī nebija.

Visbeidzot, pats foršākais un interesantākais, kas šajos divos mēnešos ir noticis – ir IMG_20170610_130433_517radusies tik superīga māsu draudzība, ka es nespēju beigt priecāties! Protams, dažreiz vakaros, kad abas guļ blakus un nemitīgi skaļi smejas, tas sāk krist uz nerviem, jo abām sen jau būtu jāguļ. Bet tas smaids, kad Bille ierauga Kati un tik mīļā Kate, kas skandina: “Bille, tu esi mana, tu esi mana, mana, mana mīļā māsa! Biļčon, skaties uz mani, skaties!”. Un viņas jau patiešām spēlējas – paslēpes, kad Kate kaut kur ielien un Bille lien pakaļ, klasisko “ku-kū”, un tad jau citas spēles, kur Bille ir tikai izpildītāja, bet Katei tas pilnībā der. Katrīna jau māsu aizstāv, pieskata, ka tik nav tuvumā kaut kas sīks, ko “Billīte var apēst”, ja pie viņas pieiet citi bērni, Kate ir klāt pēc apmēram sekundes, un vislaimīgākā viņa ir tad, ja es ļauju māsu pabarot!

IMG_20170624_121347_824Sagaidījām vasaru un pēkšņi laiks tik ļoti sāka steigties, ka šķiet, tūliņ, tūliņ jau būs rudens un Billei būs gads. Bet vēl ne, vēl taču trīs mēneši līdz tam un tik ļoti gribās tos izbaudīt pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas vairāk momentus iegravējot atmiņā. Kā no manas mazās kūniņas top aizvien lielāks un lielāks cilvēks.

Kā kļūšana par mammu padarīja mani par labāku cilvēku

Pirms četriem gadiem ap šo laiku mierīgi dzīvoju un ripoju pēdējā dekrēta mēnesī (un laiks bija krietni siltāks, ja kas), domājot, ka patiesībā jau teju kuru katru dienu varētu notikt lielā transformācija un – es būšu mamma. Nezināju gan, ka vēl gaidīšu un gaidīšu un jāpaciešas vēl mēnesis, jo manas meitenes ne tikai nav no steidzīgajām, bet viņām arī patika vēl padzīvoties vēderā ar kārtīgu uzviju. Liriskā atkāpe, jo vispār šo rakstu lēnām cepināju sev galvā, domājot, cik gan daudz laba man ir devusi meitu ienākšana manā dzīvē. Neskatot, protams, abas meitas jau pašas par sevi! Un, par to domājot, sapratu, ka es šajos četros gados esmu kļuvusi riktīgi labāks cilvēks, tāds, kurš pats sev patīk daudz labāk nekā iepriekš, tāds, kurš var vairāk izdarīt un arī mazāk izdarīt, kad tas nepieciešams, tāds, kuram vairāk rūp, bet vienlaikus var salikt prioritātes un lēnām mācas samierināties, ka ne vienmēr par tām citi, ne ģimene, būs apmierināti, bet – tam nav tik liela nozīme.

Es esmu kļuvusi daudz interesantāka – bērni man pavēruši durvis uz daudz jaunām pasaulēm, ko izpētīt, kur ielūkoties, ko ņemt vērā vai tikai pieņemt zināšanai un saprast, ka tas nav priekš manis. Un ne vienmēr tas ir saistīties tieši ar bērniem pašiem. Jā, es esmu atradusi sev un pētu un mācos vairāk par Montessori pedagoģiju, bet vienlaikus – man pilnībā mainījusies arī izpratne, piemēram, par uzturu un es cenšos vairāk par to domāt, man rūp tas, kādu vidi mēs atstājam aiz sevis, man rūp nepiebāzt ikdienu ar pārāk daudz lietām, galu galā – man tik ļoti gribās ilgi, ilgi redzēt, kā mani bērni aug un būt kopā ar viņiem, ka man rūp pat mana veselība, kas iepriekš nekad nešķita pārāk svarīgi (šobrīd ar šausmām atceros divus “jaunības” dzērienus – kola ar kafiju un jēgerbumas – mani ar varu nepiespiestu šobrīd kaut ko tādu nodarīt savam organismam). Es pat šad tad nodarbojos ar sportu un domāju ne tikai par to, ka kādreiz varbūt ieraudzīšu savu presīti, bet arī to – ka tas dod labumu manam ķermenim kopumā. Un cenšos ierobežot kafijas patēriņu (kas manā gadījumā gan nozīmē nedzert vairāk par četrām melnas, stipras kafijas tasītēm, bet tāpat!). Un vienlaikus ar “man rūp”, varu teikt arī – “man nesatrauc”. Es vairs neredzu nepieciešamību cepties par sīkumiem (kas gan nenozīmē, ka nekad to nedaru), tik ilgi, kamēr visi ir veseli, paēduši un +/- priecīgi, viss ir lieliski. Pārējais ir tikai fons.

Es esmu apguvusi tik daudz ko jaunu, daudz mācījusies, viena no vērtīgākajām lietām – es esmu iemācījusies paklusēt un nebūt kategoriska praktiski nevienā jautājumā, jo bērni ātri iemāca, ka jebkura tava apņemšanās pāris momentos var apgriezties kājām gaisā. Es esmu kļuvusi drosmīgāka, jo bieži vien jāpārvar savu satraukumu un bailes, lai būtu stiprā klints bērnam. Un tad iepazīsti jaunas savas robežas un izrādās, ka vari daudz vairāk.

Divu bērnu mammas esot visproduktīvākās un, man šķiet, ka tam varētu būt saistība ar prioritāšu noteikšanu. Es vairs pat necenšos aiziet visur, izdarīt visu, jo tas tāpat nav iespējams. Un, ja man vakarā labāk gribās palikt mājās, tad es to arī daru. Un, ja man pa dienu gribās kaut kur izbraukt, es pasitu Billi padusē un mēs izbraucam, uz to brīdi aizmirstot par neizmazgātām grīdām vai netīro drēbju grozu. Otra lieta – iemācījos, ka nekad nezini, kad un kāds būs nākamais miera mirklis, tāpēc, ja ir doma, ka kaut ko tagad varētu izdarīt, tad ceļos un eju to darīt, līdz ar to, reti, kad ir vakars, kurā ir sajūta – bāc, nu vispār nekas jēdzīgs šodien nav padarīts.

Man patīk labāk ar sevi dzīvot tagad, kad viena no manām birkām ir “mamma divām superīgām meitām”. Nu gan jau es nebiju briesmīgs cilvēks arī 15, 20 un 25 gados, bet pilnīgi noteikti, kopš Katrīnas piedzimšanas pirms teju četriem gadiem, es esmu kļuvusi labāks cilvēks un labāks ne tikai citiem, bet, kas pats galvenais – labāka arī pati sev.

Kādreiz, protams, uznāk ilgošanās pēc vecajiem laikiem, bet tas ir viens mirklis. Jo vispār, šis laiks, šī vieta un šī kompānija ir tā, kas man liek ne tikai justies labāk, bet arī ik brīdi censties būt vēl pa kripatiņu labākai. Un meitas ir mani mīļākie, labākie un pacietīgākie skolotāji, par ko paldies viņām!

Taureņa definīcijas materiāls lejupielādei

Pirms apmēram gada Montessori kursos taisīju mājasdarbu – materiālus lielajam “Definīcijas” demonstrējumam. Pagājušajā nedēļā izvilku, apskatīties, un izrādās – mums tieši šobrīd ļoti aktuāli un nodomāju, varbūt noderēs vēl kādam. Definīciju sagatavoju šobrīd diezgan aktuālam objektam – taurenim. Kad vēl, ja ne pavasarī, par tiem kārtīgi izrunāties. Mēģināšu raksta beigās pievienot lejupielādējamus dokumentus, cerams, sanāks. Ja vēlas, var lietot visu, bet iespējams arī izdrukāt tikai attēlus un mācīties taureņa sastāvdaļas kā tādas, neieslīgstot tālāk definīcijā. Bet, par visu pēc kārtas.

Taureņa definīcijas materiāls sastāv no:

  • diviem kartīšu komplektiem, kur iezīmētas dažādas daļas, no kā sastāv taurenis un kur viens komplekts ir ar daļas nosaukumu, viens ir bez tā un daļas nosaukums uz atsevišķas sloksnītes. Var strādāt tikai ar šo, sākotnēji skatoties tikai kartītes bez uzrakstiem, bērns nosauc, kas tur attēlots, nezināmos jēdzienus apgūstot ar trīspakāpju lekciju (tas ir…; parādi, kur ir…; kā sauc šo…). Pēc tam ņem kartītes ar jēdzieniem, lasa vārdus uz tām un liek pie atbilstoša attēla, Tad blakus novieto kartītes, kurām jau ir uzrakstīti jēdzieni – kontrolkartītes.
  • grāmatiņas, kur katrā atvērumā kreisajā pusē ir tāds pats katra jēdziena attēls, kā definīciju kartītēm, bet labajā pusē – definīcija katram jēdzienam. Šo bērns var šķirstīt, lasīt, aplūkot attēlus.
  • vēl komplektā ietilpst trīs aploksnes, kurās ir tikai definīcijas (tās pašas, kas izmantotas grāmatā) – vienā no aploksnēm ir vienkārši kartītes ar definīcijām un tās bērns salīdzina ar grāmatiņu; otrā – ir kartītes, kur jēdziena vietā ir tukša vieta un ir mazas lapiņas ar jēdzienu – bērnam jālasa definīcija un jāpiemeklē īstais jēdziens, trešā – definīciju lapiņas ir horizontāli pārgrieztas uz pusēm un jāmeklē definīcijas sākumam atbilstošs nobeigums.

20170424_100053Šis ir materiāls, kas paredzēts krietni lielākiem bērniem, nekā Katrīnā – no apmēram 5,5 gadiem, jo paredzēts lasītprasmju attīstīšanai, lasīšanai ar izpratni, lasītā teksta uztverei. Savukārt mazāki bērni var darboties tikai ar kartīšu komplektiem, kur iepazīstas ar taureņa sastāvdaļām un jēdzieniem, kā arī skatīties un ar mammu izrunāt grāmatiņu. Bet pievienošu visus materiālus, varbūt noder arī jēdzienu definīcijas.

Kartīšu komplekti man ir noformatēti tā, ka iesaku drukāt “divus uz vienas lapas”, citādi tās būs pārāk lielas. Veidojot materiālu, esmu to saglabājusi tikai pdf formātā, tāpēc to uzlabot nevarēju. Kad kartiņas izdrukātas, tās uzlīmē uz sarkana papīra (vai nokrāso sarkanas malas), tā ievērojot Montessori krāsu marķējumu, kur sarkanā krāsa norāda, ka materiāls ir par faunu (fauna – sarkans, flora – zaļš, kosmoss, daba – zils, ar cilvēku saistītas lietas – dzeltens).

Ak jā, un vēl – ideāli, ja ir arī atbilstošs objekts, ko pievienot šim materiālam, manā gadījumā – taureņa figūriņa. Tikai jāpievērš uzmanība, lai tai tiešām ir viss, kas aprakstīts jēdzienos. Piemēram, es ilgi meklēju taureņa figūriņu, kurai var redzēt arī acis!

Taurenis – definīcijas grāmatiņa

Taurenis – definīcijas kartītes

Taureņa definīcijas – 1. un 3. aploksnei

Taureņa definīcijas bez jēdziena – 2.aploksnei

Sarkani jēdzieni ar definīcijām – 2.aploksnei

 

Septiņi mēneši vienradži un varavīksnes

Vakardienas “jubilārs” čuč pusdienlaiku, pie mums ciemos meiteņu brālēns un vecāko meitu jau otro dienu īsti neesmu redzējusi, tik brīžos, kad iznāk no istabas paēst vai vakarā, gulētejot un man ir brīdis uzrakstīt mūsu mazo ikmēneša “atskaiti”. Pilni septiņi mēneši pagājuši kopš 22.septembra, kad satikām Billi aci pret aci. Jau esmu kādreiz rakstījusi, ka bēbīši par pirmo dzīves gadu ir nopelnījuši vismaz trīs doktora grādus, ņemot vērā tempu un vērienu, kādā tie mācās un apgūst jaunas lietas. Manas meitenes gan neviena nav bijusi no steidzīgajām, sākot jau ar pašu piedzimšanu, bet tas nemaina to, ka ik mēnesi var brīnīties un brīnīties par viņu sasniegumiem. Piemēram, Bille šomēnes ir iemācījusies arī stāties pretim māsai un viņu bišķiņ iekaustīt, ja nepieciešams. Man ir skaidrs, kurš būs (ir!) ģimenes bosiks. Ja iepriekš viņa pacietīgi izturēja Katrīnas knibināšanu un bakstīšanu, lai tik māsa ir pievērsusi nedaudz uzmanības, tad tagad – Katrīnai arī jāuzmanās, ka nedabū kārtīgu rāvienu aiz matiem vai mazos nagus vaigos! Pateicoties tam, Katrīnas domātajām mazās māsas iesaukām “gruzītis” un “tirliņbumsis” pievienojusies arī, piemēram, “riebeklītīte”.

IMG_20170411_095636_745Katrīna dabū ciest arī no tā, ka Bille, lai gan vēl nerāpo, ir kļuvusi pavisam mobila un spēj pārvietoties praktiski pa visu māju, kur vēlas – līdz ar to, tiekot pie katras mantas, kas ir tuvu zemei, ko iekāro. Un tur lielākoties ir tieši Katrīnas mantas, kurām nekad nav bijusi tik liela vērtība viņas acīs, kā brīžos, kad tās iekāro Bille. Tā nu, mazie konflikti katru dienu. Labi, ka vismaz Billes uzmanību pagaidām ir ļoti viegli novērst ar jebko citu – lai slavēta bēbīšu “zelta zivtiņu” atmiņa! Atceros, ka arī ar Katrīnu ilgi un nepacietīgi gaidīju, kad viņa sāks rāpot un vēl priekšā bija vismaz divi mēneši jāpagaida. Un ir jau mazulītis tomēr vēl, lai gan šķiet, ka ar rāpošanu atkal būs viens lielais lēciens “vieglumā”. Billei ļoti patīk mīļoties, viņa labprāt pielien, ieliek galvu klēpi un sabužinās, tāpat arī paņemta rokās, lien uzreiz vispirms samīļoties un pēc tam sāk skatīties apkārt, kas notiek. Vispār, Bille ir daudz mazāks “roku bēbis”, kā bija māsa un praktiski vispār nemīl īpaši tikt turēta opā un par sēdēšanu uz dīvāna ar viņu klēpī vispār var aizmirst! Protams, kreņķus gan vislabāk izdzīvot, kamēr mamma nēsā apkārt. Skaidrs, ka aug otra pļāpa ģimenē (Jānis teiktu, ka trešā, ieskaitot mani…), jo visas emocijas tiek paustas ļoti verbāli un pēc toņa var skaidri nolasīt sajūsmu, dusmas, neizpratni, brīnīšanos, nepacietību un vēl kaudzēm emociju. Ņemot vērā, ka Katrīna šobrīd sāk runāt četros, atnākot no bērnudārza un pirmo reizi ietur klusumu desmitos, ejot gulēt, tad pēc diviem gadiem mums droši vien ies jautri :D.

Tā kā man diezgan viegli bija ļaut Billei dzīvot savā režīmā, pielāgojoties tam, tad pirmo IMG_20170416_134221_790pusgadu par tādi stingru grafiku īsti runāt nevarēju, lai gan iezīmes, protams, parādījās, tikai – cik ātri parādījās, tik ātri atkal mainījās, jo, kā jau rakstīju – attīstības tempi ir tik ātri, ka arī režīms dzīvoja tiem līdzi. Tagad, pēc septiņiem mēnešiem, man atkal ir sajūta, ka es varu diezgan skaidri paredzēt, kāds būs dienas ritms, ar precīziem trīs pusdienlaikiem (dažreiz diviem, bet tajās dienās izcili platajiem vakariem vecākiem!), mošanos, miega laiku un ēdienreizēm. Protams, uzreiz dzīve šķiet vieglāka. Par ēdienreizēm runājot – Bille turpina cītīgi iepazīt dažādas garšas un ir nomēģinājusi teju visus iespējamos dārzeņus un arī augļu galā tikusi arī pie varbūt ne pašiem “tīrākajiem”, piemēram, melonēm vai tām pašām spāņu zemenēm, bet es pieturos pie tā, ka mazai drusciņai nogaršot jau var, tik jāseko līdzi, vai nav nekādas reakcijas. Ko arī pagaidām neesam novērojuši īsti ne no kā. Liekas, ka septiņos mēnešos bēbis jau ir liels un dabū pa kādai drusciņai nogaršot no mūsu galda un domāju, ka viņa ar nepacietību gaida, kad varēs mums pilntiesīgi pievienoties svētdienas pankūku rītos ar savu šķīvi pankūkām, nevis tikai kādu ābolu graužot.

Citādi visādi, priecājamies, ka tuvojas silts pavasaris (cerams!) un ikdienas pastaigas kļūst aizvien garākas. Vēl bišķiņ un varēs jau teju visu dienu pavadīt ārā un to es nevaru sagaidīt. Mājas četras sienas sāk lēnām kļūt par šauru mazajam pētniekam un arī man galvas izvēdināšana lieti noder. Un vispār, vasara nāk un vasara ir sinonīms vārdam plezīrs, kas mūs sagaida. Lielās brīvdienas dosim arī Katrīnai un varēsim dzīvot trīs piedzīvojumu pilnus mēnešus, forši taču!

DIY Montessori Sajūtu materiāls – smaržu trauciņi

Sasmaržot vienādos! Smaržu trauciņi ir viens no klasiskajiem Montessori sajūtu bloka demonstrējumiem. Šī demonstrējuma tiešais mērķis ir attīstīt ožu, pievērst uzmanību smaržām, netieši tas palīdz atpazīt, izvērtēt un orientēties smaržās. Gribēju jau sen šo demonstrējumu izveidot, bet visu laiku, protams, nevarēju atrast piemērotus trauciņus. Principā grūti kaut ko atrast, īsti nemeklējot, bet nu nekas, sagaidīju, kad paši ielēca acīs 😀 Bet, kad nejauši AliExpress ieraudzīju šīs pudelītes, man bija skaidrs, ka beidzot taps smaržu trauciņi. Var meklēt pēc kādiem šādiem meklētājvārdiem: “Wish bottles tiny cork glass bottles”

20170422_141823

Lai uztaisītu materiālu, pamatā nepieciešamas 10 nelielas pudelītes un pieci produkti ar izteiktu smaržu. Es izmantoju – piparus, zaļo tēju (nedaudz uzlēju eļļu, lai ‘atdzīvinātu’ smaržu), rozmarīna lapiņas, citrona sulu un kanēli. Katru no produktiem ieber divās pudelītēs. Pēc tam ir divas iespējas – vai nu pudelīti aplīmēt (es uzlīmēju vienu kārtu krāsotāju līmlenti, var jau būt fancy-pancy un kādu smuko, krāsaino līmlenti izmantot, bet man tādas gluži vienkārši nebija mājās), vai dot uzdevumu ar aizsietām acīm (tā kā man uz šo aktivitāti jau nepacietīgi gaidīja divi bērni, Katrīna un brālēns, tad aizsietas acis nebija opcija). Uz pudelīšu apakšas pa pāriem uzlīmēju vienādā krāsā nokrāsotu to pašu līmlentes gabaliņu – tas nepieciešams, lai bērns pats var veikt kļūdu kontroli, salīdzinot, vai saliktajiem pārīšiem apakšā sakrīt krāsas.

20170422_140546

Kad tas izdarīts, ķeras pie darbošanās – sakārto divās rindās pudelītes pa vienai no katra pārīša (perfekti nostrādātam materiālam katru piecu pudelīšu komplektu vajadzēt aplīmēt ar atšķirīgu līmlenti, lai bērns pats arī viegli pēc tam varētu tos atkal sadalīt un nolikt darbiņu malā jau gatavu atkal lietošanai. Es noslinkoju, ticiet vai nē!), svarīgi bērnam parādīt, kā atvērt, pasmaržot, aizvērt trauciņu, lai pēc tam viņš var darboties individuāli. Tad bērns meklē vienādos trauciņus, no vienas kastītes paņem pudelīti un tad no otras piemeklē atbilstošo, neatbilstošās liekot pa labi, pa kreisi liekot atrasto pāri. Pēc tam nederīgos trauciņus atkal saliekot atpakaļ un turpina, meklējot nākamo pāri. Kad visi pāri ir atrast, tad bērns pats var salīdzināt, vai atrasti īstie – vispirms pasmaržojot, pēc tam salīdzinot kontrolpunktus uz pudelīšu apakšas – vai sakrīt krāsas.

20170422_140448

Protams, saturu trauciņos var mainīt, izvēloties produktus, smaržas, kas pašam ir mājās, var strādāt ar aizsietām acīm, tūliņ būs pavasara ziedi – smaržot tos un meklēt pārus, pārrunāt smaržas – nepatīkamas, patīkamas, stipras, maigas, vielu nosaukumus, ļoti plašas iespējas papildināt vārdu krājumus mazākiem bērniem.

Lai skaisti smaržo!

Par pieredzi – pagulēt uz PranamatEco adatiņām

20170412_163652Jau kādu laiku ik pa brīdim internetā uzdūros informācijai par Pranamat Eco masāžas paklājiņu un, tā kā līdz ar Billes ienākšanu manā dzīvē, pēc pāris mēnešiem ienāca arī diezgan pamatīgas muguras sāpes, tad papētīju vairāk un, kad vēl draugi sāka uz maniem jautājumiem – “bet nopietni, tas paklājiņš ir tik labs?” – atbildēt pilnīgi pozitīvi, nespēju atturēties no iespējas izmēģināt un mēģināt saprast, kur tad ir tas Pranamat’a maģiskums. Nu, un nu jau trešo nedēļu ik dienu pavadu ar viņu krietni daudz laika – vairāk šķiet tiek tikai meitām un vīram!

Kāpēc es tik ļoti skatījos un domāju, ka laikam vajag arī man izmēģināt? Ja pēc Katrīnas piedzimšanas es nemaz īpaši fiziski nejutu izmaiņas savā pašsajūtā, tad pēc Billes…vecums laikam dara savu un divi bērni tomēr ir lielāka slodze. Vienu brīdi pat jutos tā, ka ik rītu vispirms man vajadzēja izdomāt, kā tieši es izgrozīšos no tiem deviņiem līkumiem, kādos esmu gulējusi, tā, lai muguras sāpes netraucētu piecelies. Nemaz nebija tik vienkārši. Skaidrs, ka mazās staipīšana, ikdienas kāpieni ar ratiem uz/no piektā stāva un tas, ka Katrīna naktīs ļoti labprāt regulāri atceļoja uz lielo gultu, nemaz nepalīdzēja. Ziniet to sajūtu, kad pamosties no rīta septiņos un jau jūties pārguris..

Kad tiku pie sava paklājiņa, pirmajā vakarā nespēju uz tā apgulties ar pliku muguru, kā tiek rekomendēts. Pamēģināju, bet tikpat ātri biju atpakaļ augšā. Otrā vakarā jau jutos lepna, ka izdevās noturēties 15 minūtes – ieteikto minimumu. Šķita, nu ok, tad jau kaut kā droši vien saņemšos arī uz ilgāku laiku. Trešajā vakarā biju ļoti pārgurusi no dienas, bet domāju, nu nevar izlaist pagulēšanu uz adatām un paņēmu uz tā apgulties jau ielīdusi gultā. Apgūlos, iekārtojos, atslābinājos un…pamodos stundu vēlāk 😀 Jāatzīst, ka bija bail celties augšā, bet nebija tik traki beigās – piecēlos, tikpat ātri aizmigu un tiešām no rīta bija sajūta, ka sen neesmu tik labi un cieši izgulējusies. Amats rokā!

Pēc pilnām divām nedēļām jau jūtos kā profiņš – paklājiņš stāv istabā, ik pa laikam uz tā uzkāpju pamīņāties, kas uzreiz iedod biš enerģijas lādiņu. Uz muguras gulēt – cik ilgi vajag! Un tagad eju nākamajā līmenī – sēdēt uz viņa. Pirmās reizes likās galīgi traki, bet nu jau pieradums un pat tāds azarts – skaidri zinu, ka jāiztur pirmās kādas piecas minūtes un tad ķermenis adaptēsies un jau varēs sēdēt vienalga cik ilgi. Bet tāpat katru reizi liekas, ka tā ir neiespējamā misija, tūliņ jāraušas no viņa nost, bet, kad to robežu sagaidi – tik laba sajūta. Vēl viena mazā uzvara pār savu ķermeni! Mans nu jau vakara rituāls ir parakstīt kādas rindkopas bloga rakstiem, ko esmu izdomājusi, ka gribu kādreiz uzrakstīt, sēžot uz Pranamat’a. Sapratu, ka vakaros nespēju tā vienkārši mierīgi gulēt uz viņa, atslābināties, jo galvā skrien miljons domas, idejas, ko vēl gribētos vakarā paveikt un tad šķiet, ka skatos pulkstenī un gaidu, kad varēšu celties un darīt kaut ko. Bet šādi sēžot un rakstot, lieliski savienots patīkamais ar lietderīgo. Un, ja godīgi, katru dienu es gaidu to brīdi, kad abas meitenes gulēs, būs miers un es varēšu pirms miega noskaņoties un atslābināties, pie reizes vēl kaut ko jēdzīgu arī izdarot. Savukārt mierīgo pagulēšanu uz paklāja ar muguru man ir izdevies dienas plānā ielikt no rīta. Pašai neticās, bet pagaidām strādā – tā kā es laikam esmu cilvēks, kuram vēl daudz jāmācās un jādomā par “mindfulness”, es vienkārši nespēju tā gulēt un domāt, kā iztek laiks. Izrādās, ka man perfektais laiks pagulēt uz Pranamat’a ir no rīta, kad ar Billi atnākam no Katrīnas vešanas uz bērnudārzu. Nolieku Billi uz viņas paklājiņa, pati ar savējo noliekos blakus un kamēr viņa vēl rīta labajā noskaņojumā omulīgi darbojās ar savām mantām, es tieku pie krietnas pusstundas uz adatām, tik pa brīdim izsniedzot kādu citu mantu vai biš pabakstoties ar mazo cilvēku, lai izklaidētu viņu, kad paliek garlaicīgāk. Riktīgi forši – vienu dienu eksperimentāli izmēģināju, un strādā tik labi, ka nu jau tas ir mūsu rīta rituāls!

Šodien runāju ar vēl vienu Pranamat fanu un – mans secinājums, vienīgais, ko es vēl gribētu – lai man būtu istaba, iztapsēta ar šiem paklājiņiem, kur es varētu iet un vienkārši atspiesties pret sienām 😀 Vai man īpaši uzlabojās miegs, to ir grūti teikt, jo nekad nav bijis īpaši jāsūdzas par problēmām aizmigt un nekas jau nemaina to, ka Bille tāpat naktī pieceļas ieēst naksniņas, tad otrās naksniņas, pēc tam trešās naksniņas un tad jau ir rīts, ja man paveicies un ir mierīgā nakts. Bet ir sajūta, ka guļu ciešāk (bērni noteikti nav par to tik laimīgi 😀 ) un, kas ir riktīgi forši, no rītiem mugura vairs nesāp! Varbūt nelecu gluži uzreiz no gultas ārā ar lielāko smaidu un prieku, bet vismaz varu kā cilvēks izstaipīties, nebaidoties, vai kāda sāpe mugurā paliks lielāka vai sāpēs tikai tikpat ļoti traki, kā līdz šim. Respektīvi, mugura praktiski nesāp un es esmu par to happy, happy! Bonuss, protams, arī par to, ka paklājiņš ir roku darbs, kas ražots tepat, Latvijā un vienmēr forši atbalstīt vietējo produktu, kurš turklāt ir arī veidots tikai no ekoloģiskām izejvielām. Tā kā es mierīgu sirdi varu ieteikt papētīt mājaslapu Pranamat.lv, varbūt tur atrodas kas uzrunājošs.

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂