Kad paliec par tādu mammu, kāda nekad negribēji būt

…un kā es meklēju ceļu atpakaļ.

Virsraksts, kā noformulēta doma, man stāv ierakstīts telefona piezīmēs, datēts ar 21. martu. Tātad, teju pusotru mēnesi to virpinu pa prātu un gatavojos uzrakstīt, gatavojos nekad nerakstīt, gatavojos pārdomāt un gatavojos apstrīdēt. Un varbūt labi, ka tā, jo droši vien tajā 21. martā tas būtu izvērties par vienu varen depresīvu ierakstu. Toties šovakar es varēju ar tīru prieku pierakstīt arī apakšvirsrakstu.

Stāsts, kā parasti, būs par mani. Šoreiz varbūt pat vairāk nekā parasti. Man piemīt tāds niķis, ka jaunas un aizraujošas lietas pārņem ne vien par 100%, bet par 120% vismaz. Par savām meitenēm nereti pasmejos, ka tie ir mani lielākie projekti un tas ir joks tikai daļēji. Es kaut kādā mērā lasu, apgūstu un plānoju audzināšanu, interese par bērnu attīstību mani aizveda līdz Montessori kursiem un Montessori kursi mani aizveda līdz jaunai “būt mammai” filosofijai. Diezgan skaidri sev spēju nodefinēt, kāda mamma vēlos būt un (kurš cits sunim asti cels) – diezgan labi man tas arī sanāca.

Ar lielu entuziasmu ķēros pie nākamā dzīves posma – atgriezties darba dzīvē. Un tur pretim man nāca jauni projekti. Un, kā jau iepriekš minēju – jaunas lietas man patīk. Vienīgi patīk tik ļoti, ka mēdzu “aizmirst” un pamest novārtā iepriekšējās. Protams, protams, nav tā, ka es aizmirsu, ka mani mājās gaida divas burvīgas meitenes, bet es kā diezgan pašsaprotamu sāku uztver to, ka “viņas var pagaidīt”. Kamēr pienāks nedēļas nogale, kamēr man atkal būs vairāk laika, kamēr būs atvaļinājums – var pagaidīt. Un, ticiet vai nē, bet viņas tiešām to ļoti labi spēj, pat pārāk labi, jo tas atstāj daudz vietas pašpārmetumiem.

Pat neatceros vairs, kas man lika sākt par šo tēmu aizdomāties, līdz nodefinēt jau nosaukumā minēto domu. Bet, tiklīdz, kā izdevās šo domu noķert, sāku arī vairāk sekot līdzi savām darbībām. Vai tiešām man tik neatliekami ir jāpaliek birojā un mājās jāierodas ap gulētiešanas laiku? Vai tiešām ir vērts “nozagt” tās trīs stundas vakarā, ko varu veltīt meitenēm? Vai brīvdienās viņas ir pelnījušas mammu, kas ieurbusies telefonā/datorā, vai mammu, kas uz īdošo “izejaaaam ārāaaaa” atbild ar – “ok, ejam!”.  Un vakaros apsēsties un izlasīt to līdz kaklam jau apnikušo grāmatu vēl 156. reizi, jo tieši tā ir vismīļākā. Kopā vakarā izcept kūku, nevis jau uzreiz padomāt stundu uz priekšu un to, kāds bardaks būs jākārto, tā vietā, lai pēc bērnu aizmigšanas vēl arī drusciņ pastrādātu.

Es tāpat esmu no tām mammām, kuras bērnu koncertos ieskrien pēdējā brīdī. Visbiežāk dienās, kad uz bērnudārzu jānes kāds darbiņš, no rīta audzinātājām atvainojos, ka mēs (kārtējo reizi!!) atnesīsim to rīt. Bet es arī mācos tajos brīžos, kad esam kopā, to darīt no visas sirds un maksimāli klātesoši. Lai arī cik grūti tas būtu. Jo tad, kad ir šādas brīvdienas, kā šonedēļ un četras dienas es esmu varējusi vērot bērnus, priecāties par Kates zelta frāzēm un brīnīties, kā izaugusi ir Bille – saproti, ka katra klišeja par “skrien laiks”, “bērni izaug ātri” un “minūtes ir garas, gadi ir īsi” ir klišejas tikai tik ilgi, kamēr tās netrāpa tev pašam tieši pa sirdi.

Advertisements

Pieci iemesli, kāpēc ir forši būt strādājošai mammai.

Protams, vienīgais brīdis, kad par šo beidzot uzrakstīt, ir piektdienas vakars, jo nedēļas vidū vienmēr iestājās viens brīdis, kad galīgi tā nešķiet. Savukārt nedēļas nogales paskrien tik strauji, kadpat nepamani – pēkšņi tik mājās sākās svētdienas gulētiešanas rituāli. Tad nu paliek piektdiena – bērni pēc nedēļas saguruši un kaut cik laicīgi aizmieg, savukārt māja vēl nav savandīta tik ļoti, ka tas ir vienīgais, par ko spēju vakarā domāt (tas ir true story par sestdienu, svētdienu vakariem).

Bet tad par iemesliem. Jāuzraksta tāpēc, lai nedaudz atšķaidītu pēdējā laika manus “viss ir slikti”, vismaz pašai sajūta, ka uz tādu noskaņu velk pēdējie ieraksti. Bet tā nebūt nav. Jā, es daudz gremdējos atmiņās, atceroties ik pa laikam, kā “tieši pirms gada šajā laikā” dzīvojos mājās ar Billi (un regulārās feisbuka atmiņas nepalīdz). Bet vienlaikus, ir vesela rinda plusu un foršu lietu, kas ir tagad, atgriežoties darba vidē. Un tad par dažām no tām, kas man svētdienas vakarā liek ilgoties, kad atkal apsēdīšos pie sava darba galda un dzirdēšu savas domas.

Cilvēki, kuri saprot sarežģītus vārdus

Pārspīlēju, bet tomēr – ar meitenēm mājās vienā brīdī es noteikti varētu sākt lasīt ziņas “vieglajā valodā”. Nav tā, ka es bērniem runāju deminutīvos vai tikai par vienradžiem un varavīksnēm, bet – tās tāpat nav intensīvas pieaugušo sarunas. Protams, nav arī tā, ka iepriekš es diendienā redzēju tikai savas meitenes un vienīgās pieaugušo sarunas būtu bijušas ar vīru. Ar Billi dzīvojot, manuprāt, par ļoti daudz drasēju apkārt, ar viņu padusē, bet tas ir pavisam cits, kā – runāt ar īstiem, pieaugušiem, gudriem cilvēkiem katru dienu. Nopietni. It īpaši, kad tiec pāri pirmo nedēļu miglai un spēj prātā atrast arī tematus, kas nav saistīti ar bērnkopību un tad beidzot vari sākt iesaistīties diskusijās.

Tā siltā kafijas krūze

Un kaut piecas reizes dienā. Es atļaušos teikt, ka laikā ar mazuli “netraucēti izdzert karstu kafiju” apzīmē vairāk nekā tikai – izdzert karstu kafiju. Bet gan – pabūt brīdi ar savām domām vai vienkārši apstāties uz mirkli tajā momentā, kad to vēlies, nevis, kad sanāk. Ok, protams, ne vienmēr tas izdodas arī tagad, jo, piemēram, šodien divas reizes kafija paspēja atdzist arī uz darba galda, bet kopumā – es atkal atceros, kā karsta kafija ir visgaršīgākā. Aaa, un arī uz tualeti vari aiziet viens pats 😀 un no durvju apakšas nelien mazi pirkstiņi. Sīkums, bet patīkami 😀

Ik dienu – kas jauns

Izaugsme – o, kas par vārdu, ne? Izaugsmi noteikti piedzīvoju arī dzīvojot mājās, jo, citi vecāki man neļaus samelot, bērnu audzināšana noteikti ir kaut kur trakāko izaicinājumu augšgalā. Bet tas ir kaut kas pavisam cits, kā tā sajūta, ka katru dienu aizej gulēt, jūtot – dienas notikumi slāni pa slānim krājās, dodot kaut kādu pieredzi. Vienalga, bijusi mierīga vai traka diena, kaut kāds sausais atlikums, ko sev pieņemt zināšanai, vienmēr paliek. Nerunājot nemaz par standarta lietām – jauni izpētīti temati, satikti cilvēki, piedzīvoti notikumi. Tas viss kaut kādā līmenī notika arī “mājas” dzīvē, bet temps tagad ir pavisam cits.

Satikt bērnus katru dienu no jauna

Tas moments, kad ienāc mājās, un tev pretim skrien divi sajūsmināti sīkie – priceless. Teikšu godīgi, mans pilnīgi noteikti mīļākais dienas brīdis. Protams, fonā uzreiz sākās nepārtraukta Kates vārīšanās par dienā piedzīvoto, Billes brēcieni, ja es atļaujos samīļot arī Katrīnu un nepārtraukts “tagad es atradīšos tikai metru rādiusā ap tevi”, bet nekas neatsver to sekundes simtdaļu, pirms veru mājas durvis un sekundes simtdaļu, kad viņas skrien man pretim. Jaunās nianses, ko pamani, jo neesi bijusi blakus nepārtraukti un nedēļas nogalēs vispār brīnies, kas tie par diviem viltniekiem. Taisnības labad – citreiz pat ir sajūta, ka gandrīz vai jāzvana auklei, jo neko nesaprotu, kāds Billei režīms, ko viņa grib un kad ies gulēt pusdienlaiku.

Racionāla laika izmantošana

Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – zelta teiciens, vai ne? Un ik pa laikam pienāk brīdis, kad atkal tas pierādās. Skaidrs, ka laika mājas lietām paliek daudz mazāk, bet pēkšņi izrādās, ka brīvdienās var pagūt tik daudz. Un vakaros var pagūt tik daudz. Un no rītiem var pagūt tik daudz. Nu tā, ka sākumā šķita, ka tas nereāli, visu kaut cik kvalitatīvi apvienot, tad tagad jau man gribētos teikt, izdodas sabalansēt pēc labākās sirdsapziņas. Lai to izdarītu, es nopietni strādāju pie saviem ieradumiem, kas patiesībā ļoti atvieglo ikdienas dzīvi – sākot no ēdienreižu plānošanas, drēbju salikšanas vakarā, svētdienas vakara rituāli, lai nedēļu iesāktu mierīgi – sīkumi, kas neprasa daudz laika, bet padara ikdienu daudz ērtāku. Tagad, domājot, kā vēl vasarā dzīvoju mājās, nesaprotu – ko es ar visu to laiku darīju? Klasiski 🙂

 

Normāls 2017tais

IMG_20171004_081534_720Protams, nevar ļaut gadam beigties, pirms tam neuzrakstot īso atskaiti. Kāds bija mans 2017tais? Tagad, atceroties gada sākumu, šķiet – tas bija tik sen, pavisam cita dzīve, nevis kāda rit pēdējos gada mēnešus. Esmu jutusi no pilnīga miera un harmonijas, līdz iepriekš pat īsti nepazītam stresam. Lai atcerētos, kas tad īsti piedzīvots, pārgāju šim gadam instagramā un tviterī – pavisam neslikts un piedzīvojumiem pilns. Pats galvenais, bērni ir veseli un aug griezdamies, Bilcim lielo zināšanu gads – velties-rāpot-staigāt-skriet algoritms; māsu mīļot, mocīt un dievināt – ček; palaist mammu darbā un iemīļot arī auklīti – darīts, gada bilance noslēdzama! Katrīnai gads, kurā izaugt par interesantāko un prātīgāko cilvēku, ko pazīstu – visforšākais kompanjons, labākais sarunu biedrs un kaitinošākais jautājumu uzdevējs pasaulē. Iespēja sekot līdzi bērnu augšanai un attīstībai tiešām, tiešām ir lielākā dzīves dāvana un skolotājs vienlaikus.

IMG_20171118_120824_167Par sevi runājot, šogad daudz domāju. Un ne tikai domāju, bet mēģināju arī veidot jaunus ieradumus un attieksmes veidus. Par to, cik daudz man ir un cik bezjēdzīgi domāt par to, kā nav. Neilgoties pēc mistiskiem iztēlotiem labumiem. Tvert visu vieglāk. Uzņemties riskus un piekrist darīt lietas, no kā bail. Piecelties un izdarīt to, kas ienācis prātā. Saņemties un vienkārši iziet laukā, kad bērni to prasa, nevis meklēt iemeslus neiet. Pievērs uzmanību svarīgiem brīžiem un apstāties tajos – noķerot mirkli atmiņā. To visu vēl tikai mācos un daudz piedomāju, lai piekoptu, bet vienu varu teikt – gada beigās es noteikti jūtos daudz laimīgāka par savu dzīvi un visu, kas man apkārt ir, nekā gada sākumā. Tā pat nav nekāda, piemēram, apzinātības praktizēšana, bet pagaidām intuitīva ļaušana sev noformulēt to, ko domāju un ko gribu citādāk, pēcāk strādājot, lai to sasniegtu. Bet šis noteikti arī ir manā to do listē nākamgad, kaut kur pašā augšgalā.

Par vienkāršākām lietām – šis sanāca tāds labu ballīšu gads. It kā pat ne tik daudz IMG_20171212_212336_633kvantitātes, cik kvalitātes ziņā, varētu saskaitīt diezgan vienkārši, bet katra no tām – tiešām ļoti laba. Sākot ar Labu Dabu, kur patika mums visiem četriem un nākamā gada biļetes jau sarakstā, turklāt kopš tās mājās teju katru dienu vismaz vienreiz izskan Čipsis un Dullais pēc Katrīnas pasūtījuma. Draugi apprecējās ar episku kāzu ballīti, kurā mums ar Jāni bija iespēja atcerēties jaunību un izdejoties līdz rīta gaismai, kamēr Bilcis, guļot ratos pie viesu nama līdz pieciem rītā, aprasoja. Pirms kāzām tikpat episka vecmeitu ballīte, kas bija mans pirmais lielais brīvsolis prom no Billes uz visu dienu (pusnaktī gan tāpat Jānis ar abām meitenēm brauca man pakaļ..uz Jēkabpili 😀 ). Tad vēl tā vasaras ballīte, kas no viena vakara pasēdēšanas izvērtās uz visu nedēļas nogali – čau, Krista un Līna! Un tā varētu turpināt un turpināt – gads ar riktīgu pievienoto vērtību, jo ir tik labi, ka blakus tādi cilvēki!

20170714_133752Mums patīk izrauties no mājām kaut uz nedēļas nogali, ko mēģinājām arī šogad. Laikam tieši tāpēc arī ar nevienu no meitenēm nav bijušas problēmas braukāt apkārt jau no mazotnes. Ar Billi tieši tas pats – paguvām izbraukt Lietuvu foršā roadtripā, izdzīvot vasaras atvaļinājumu Pāvilostā, pievienojot vēl veselu rindu pieturvietu pa ceļam. Vispār, nesēdēt uz vietas un kustēties. Vasarā gan tas krietni vieglāk, tāpēc statistiski izbraucieni koncentrējās tajā. Nu, un tad gada lielais ceļojums – varētu pat teikt, ka spontāns, bet tāpēc ne mazāk izdevies. Divas nedēļas Barselonā, par ko jau esmu izrakstījusies. Saka, ka ir Barselonas un ir Parīzes cilvēki – es laikam totāli esmu Barselonas, kaut rīt būtu gatava braukt atkal.

Visbeidzot, gada pēdējā ceturksnī izdarīju ko tādu, par ko gada sākumā pat nebiju aizdomājusies. Sākotnēji biju plānojusi, ka pavadīšu laiku mājās līdz Billes pusotram gadam. Tomēr viens apstāklis pēc otra noveda līdz situācijai, kad varēju pieņemt lēmumu – mesties jaunos izaicinājumos un atgriezties darba dzīvē, vai nē. Pēc nemaz ne vieglām un ātrām pārdomām, izvēlējos pirmo variantu un tā nu jau divus mēnešus teju ik dienu pārkāpju pāri kādiem saviem kompleksiem, iemācos kaut ko jaunu, piedzīvoju izaicinājumus. Bet arī – prieku un lepnumu par lietām, kas izdodas. Jā, arī negulētām naktīm, domājot, kā atrisināt problēmas vai satraucoties, kā viss beigsies. Bet pagaidām arvien šķiet, ka tas bijis tā vērts.

IMG_20171217_164924_216Kopumā, man šobrīd nav sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Ir tikai datums un ir tikai nedaudz garāka nedēļas nogale. Jo dzīve iegājusi tādās labi straujās sliedēs un bail, ka pamirkšķinot acis, attapšos nākamā gada nogalē. Kas nebūtu slikti, jo visi potenciāli sagaidāmie s*di būtu pārdzīvoti, bet – garām būtu arī foršie mirkļi, kuros sirds no prieka grib izlēkt pa muti. Un tie tomēr vismaz šī gada beigu bilancē ir krietni pārākā pozīcijā, tāpēc – par nākamo, aizraujošu un piedzīvojumu pilno gadu!

Mazie brīži steidzīgajā ikdienā

Četras stundas – apmēram tik daudz (maz!) sanāk šobrīd darba dienās būt kopā ar meitenēm, kamēr neviens vēl/vairs neguļ. Katram noteikti sava mēraukla, tas ir daudz vai maz, bet man, pēc ierastām pilnām dienām mājās, tas tagad šķiet daudz par maz, lai pagūtu visu, ko vēlētos kopīgi paveikt. Šajās četrās stundās vēl jāiespiež arī visi rīta rituāli un gribas jau cilvēkam vakarā arī kaut ko sev par prieku padarīt normālā nomoda laikā, nevis, kad bērni guļ un pats jau esi noguruma bezfilmā. Tad nu – četras stundas sadalītas pa minūtēm :). Labi, labi, tik traki jau nav, jo patiesībā svarīgākie mazajiem ir tie brīži, kad esi klāt, parunājies, kopā kaut ko izdari, pat, ja tas nav nekāds lielais projekts. Tāpēc šovakar uzrakstīšu par saviem pieciem mazajiem mirkļiem, kā ikdienas skrējienā sanāk arī pabondingoties ar meitenēm. Un ļoti priecāšos, ja jūs padalīsities komentāros ar saviem ikdienas paradumiem, kas ļauj arī reizē pabūt kopā ar bērniem.

IMG_20171203_182155_8191. Kopā gatavot – jā, jā, padoms sens kā pasaule, bet man nekad nav bijis tik aktuāls, kā šobrīd. Jo vispār mani kaitina, ja ēst gatavojot maisās pa vidu un traucē koncentrēties. Bet es tam tieku pāri, jo – tajās četrās stundās ietilpst arī vakariņu pagatavošana un tas ir diezgan ilgs laiks. Tāpēc lieku meitenes sev blakus virtuvē, Bilcis tikmēr tikai mēģina visu izārdīt un apēst, Kate jau ir reāls palīgs, kas kaut ko sagriež, padod un patiesībā tīri ātri tiekam līdz stadijai “viss vārās” (nereti arī mani nervi 😀 ). Pie reizes parunājoties par dienu, kādas labas kopābūšanas divdesmit-minūtes sanāk.

 

2. Vakara rituāli – šķiet, kas tur liels vakaros jāizdara, jānomazgājas, jāizmazgā zobi, pidžama un gulta. Bet, ja to dara vispirms vienam, tad otram, beigās ir sajūta, ka puse no vakara pagājusi tikai gatavojoties likt bērnus gulēt. Tad nu veicam visu kopā – var paspēt pat padauzīties pa vidu, piemēram, bēgot no pidžamu vilkšanas (Billes mīļākā izklaide) un tomēr beigās, kad abas meitenes uzsēdinātas uz vannasistabas “letes”, iestājas miers, jo notiek ļoti nopietna zobu tīrīšana. Tas laikam lielās māsas labais blakusefekts, Bille dievina zobu tīrīšanu, jo māsa taču dara tāpat – atceros, ka Katei tajā vecumā kā reiz parādījās iebi8ldumi un vajadzēja visādus trikus domāt. Tad nu atkal – ar kopīgu rituālu riktīga win-win-win situācija – ātrāk tiekam galā, esam kopā un atkal laiks padomāt par kopīgām lietām un labs piemērs mazajam cilvēkam.

3. Rīta palasīšana – šis ir mans mazais brīdis ar Billi. Kad Jānis aizved Kati uz bērnudārzu, mums ir vēl apmēram pusstunda līdz aukles atnākšanai, tikmēr gan arī cenšamies paēst brokastis, man jāsagatavojas doties uz darbu, bet – ļoti cenšos tā, lai kādas pēdējās desmit minūtes mums paliek divatā pasēdēt dīvānā un pašķirstīt grāmatas. Billei ļoti patīk grāmatas un man šķiet, šis rīta rituāls palīdz mierīgāk sagaidīt aukli un pāriet viņas gādībā.

4. Vakara spēle – šis, savukārt, ir brīdis ar Katrīnu. Ja meitenes neaiziet gulēt abas reizē, tad tā, kas ir ilgāk augšā, ir Katrīna. Un mēs, kad māsa aizgājusi gulēt, mēdzam uzspēlēt kādu pavisam īsu spēli, piemēram, mīklu uzdošanu, vārdu rakstīšanu/lasīšanu, saukt visus vārdus uz viena burta, kaut ko pavisam vienkāršu, kas neprasa ilgu “uzbūvēšanos” un koncentrēšanos. Tās var būt patiešām tikai piecas minūtes, bet uzreiz var just, cik daudz Katei nozīmē, ka tas ir laiks tikai ar viņu.

5. Mazie projekti – turu mājās visādus “sūdiņus” un loriņus – krāsainas lapas, līmi, filcus, diegus, pērlītes, uzlīmes, vadiņus utt., jo īstenībā nemaz tik daudz laika nepaņem piesēsties un kaut ko nedaudz paveidot kopā ar Katrīnu, un Billei patīk sēdēt blakus un krāmēties, lai visu izvērstu par biš lielāku haosu. Šis gan ir tādam mierīgam vakaram, kad ir nedaudz vairāk laika, jo, protams, jārēķinās, ka viss pēc tam jānovāc. Bet ir tā vērts, jo gan nodarbina bērnus un nesākās čīkstēšanas aiz garlaicības, gan arī ir labi kopā pavadīts kvalitatīvais laiks.

Man gan sāp sirds par to, ka nevaru būt kopā tik daudz ar meitenēm, cik biju pieradusi, bet no otras puses – tam laikam paliekot it kā mazāk, nākas daudz vairāk domāt par kvalitāti. Biežāk saņemties un padarīt kaut ko kopā, kad iepriekš būtu atlikusi uz rītdienu, ar cerību, ka tikmēr idejas jau būs aizmirstas. Brīvdienu vakaros, kā tagad, jūtos jau tik nogurusi, ka gaidīt gaidu pirmdienas rītu pie sava darba galda ar iespēju atkal dzirdēt savas domas. Protams, brīvdienas ir brīnišķīgas un tie mazie ikdienas mirkļi darbdienu steigā nevar tās atsvērt, bet – palīdz sagaidīt atkal nākamās, tas gan.

“Back to business”

Kad paliek grūti, var atcerēties, ne es pirmā, ne es vienīgā, ne man visgrūtāk, bet tāpat, tas neaizliedz šad tad pasūdzēties. Vai ne? Šoreiz par to, kādi ir pirmie grūtumi, atsākot strādāt, nu jau kā divu meitu mammai. Vispirms jau par to, ka vispār atsākt strādāt jau ap Billes gadu nebiju īpaši plānojusi, bet – pienāca situācija, kuru nevarēju neizmantot un teicu lielo “jā”, iešu gan. Tad nepilns mēnesis ātri pārkrāmēt ģimenes dzīvi jaunajā režīmā, Billei aukle, man nervus nomierinošas tējas un aiziet. Pāris nedēļas vēlāk savu lēmumu (pat diezgan ilgi vēl prātā apviļātu un pārdomātu) nenožēloju. Strādāt ir forši, riktīgi forši. Iziet no mājas ir forši (ne tik forši, ka tā vairs nosacīti tomēr nav brīva izvēle un slinkās pirmdienas ir jau kaut kur tālu atmiņās). Satikt foršus cilvēkus ik dienu ir forši.

Bet tas, protams, nav tikai tik pozitīvi, ir arī daži aspekti, kas, salīdzinot ar tikko nodzīvoto teju pusotru gadu mierā un harmonijā, nemaz vairs nešķiet tik forši. Tāpēc par dažām lietām, kas šobrīd man sagādā grūtības ikdienas ritmā. Varbūt kādam ir ieteikumi šur tur, kā tikt galā vieglāk. Varbūt kāds izlasīs un nopūties – “o, jā, kā es tevi saprotu.” Varbūt kāds padomās – “nopietni, un tu šīs uzskati par grūtībām? Neesi redzējusi īstas grūtības!” Jebkurā gadījumā, laipni lūgti bišķiņ ieskatīties manā trako namā.

  1. Rīti – es jau tā neesmu rītu cilvēks, bet oh my, rīti, kurā jānomendžē visu citu dienas sākums ir pilnīgs kosmoss. Protams, es esmu cilvēks, kurš ceļas pirmais, duša, apģērbties, sataisīties darbam un pagājušas jau… 7as minūtes, aaa, kavējam rīta ritmu! Piecelt Katrīnu, esot pārspīlēti pozitīvai, lai viņa nesāk rīta raudienu, iznest raudošu Katrīnu lielajā istabā, lai nepamodina Billi. Kamēr Katrīna ģērbjas, aiziet pakaļ tomēr pamodinātajai Billei. Pa šo laiku arī Jānis gatavs vest Katrīnu uz bērnudārzu un doties uz darbu, virsdrēbes, buča, čau, ieelpoju un eju taisīt Billei brokastis. Ar Billi uz sāna, protams. Apsēžamies, pabaroju Billi, paralēli sagaidot aukli, Billes asaras, puņķi, aizveru durvis, plkst. bišķiņ pēc astoņiem un ieelpoju otrreiz no rīta. Labs rīts, izdevies! Jo nereti Bille pamostas ar manu modinātāju, un tad vispār viss ir haosā. Citreiz Katrīna nevar pamosties, un principā izstumju viņu vēl ar acīm ciet pa durvīm līdzi Jānim. Un citreiz Jānis nav mājās un šajā riņķadancī vēl ienāk mainīgais – aizvest Kati uz bērnudārzu man pašai, kopā ar Bilci. 40 minūtes trolejbusā uz centru ir mana rīta meditācija, salīdzinot ar šo visu.
  2. Vakars – kas gan cits. Nu labi, precīzāk vakariņas – man šķiet, līdz ar pirmo darba dienu man sāka riebties domāt, ko ēst vakariņās. Jo vispār man patīk gatavot. Bet tagad gribas tikai, lai tas būtu pēc iespējas ātrāk pagatavojams, vienkāršāks, vēlams jau palicis pāri no vakardienas. Mani mīļākie vakari ir tie, kad palikušas aukles gatavotās pusdienas un vispār nav jādomā par gatavošanu. Jo, ja gatavo Jānis, man jāņemas ar meitenēm, kas, protams, ir arī vakara prieks un tā, bet tāpat dažreiz besī. Ja gatavoju es, tad daru to kopā ar Billi, kas karājās manā kājā. Visam pa vidu arī gribas ēst un līdz brīdim, kad sēžamies pie galda, ir ļoti liela iespēja, ka es jau esmu sākusi griezt zobus un caur sakniebtām lūpām uz visiem jautājumiem atbildēt tikai ar šņācienu. Laipni lūgti jaukā, ģimeniskā vakarā! Un vispār, visu darāmo darbu vakara čekliste ir tik gara, lai nodrošinātu mierīgu (tādu, kā augšā aprakstītais) rītu, ka vakariņu taisīšana šķiet velta dārgā laika šķiešana.
  3. Biju jau tik ļoti pieradusi, ka visu varēja ieplānot “kaut kad”, jebkurā dienā, jebkurā dienas laikā. Nebija jādomā, cikos aizvest Katrīnu pie daktera, kad varēšu aiziet uz pastu, kad aizbraukt šopingā, nežēlojot laiku. Tagad uzvaras gājienā iet plānotājs, miljoni lapiņas, telefona atgādinājumi un liela vēlme kaut ko vēl papildus ikdienas lietām izdarīt. Un tad, protams, sanāk un parasti pašai ir liels prieks pēc kādu draugu apciemojuma, kam saņemies, par spīti nogurumam, vai uztaisīta adventes kalendāra (nu, šogad vēl nav gatavs), bet tā saņemšanās ir daudz grūtāka, nekā liderīgajā dzīves periodā. Un atkal atsāc daudz vairāk izsvērt, vai tiešām gribi savu laiku veltīt konkrētajai aktivitātei. Kas gan pats par sevi nav slikti, protams.
  4. Laiks nekad nepietiek – visu laiku ir kaut kas, ko vēl gribi izdarīt. Visu laiku ir vainas izjūta, ka vakaros pārāk maz esi pavadījis laiku ar meitenēm. Visu laiku gaidi brīvdienas, kurās izdarīsi visu un visu laiku svētdienā domā, ka vajadzēja paspēt vairāk. Pie labajiem rītiem man sanāk pasēdēt divdesmit minūtes ar Billi klēpī, kamēr viņa tikko pamodusies un miegaina. Labākās divdesmit minūtes dienā. Pie laba vakara, Katrīnai mierīgi palasu kādu grāmatu divdesmit minūtes. Otras labākās divdesmit minūtes dienā. Ja meitenes aiziet normāli gulēt, vēl paspēju divdesmit minūtes parunāt ar vīru kā pieaugušais ar pieaugušo. Trešās labākās divdesmit minūtes dienā. Bet tās praktiski nekad neiekrīt visas vienā dienā. Un tāpat gadās dienas, kurās nenotiek nevienas no šīm divdesmit minūtēm. Visu laiku ir kaut kas neizdarīts, nepateikts, nepaspēts, un šī konstantā sajūta ir grūta, bet ne nepanesama.

Sanāca pavisam depresīvi, ne? Bet tā noteikti nav. Es esmu priecīga kādā brīdī katru dienu, man ir superīga ģimene, kas mani ļoti atbalsta un palīdz tiešām it visā. Dažreiz man patīk vairāk pačīkstēt, kā šovakar. Bet es neko nemainītu, vienkārši – mācos sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem pa savam. Tai skaitā, izlaist domas no sistēmas, ielikt te un saprast, ka viss jau ir labi! Strādāt ir forši, riktīgi forši.

Categories Bez tēmas