Meal planning for dummies

Jeb tādiem pašiem, kā es. Pēdējā laikā arvien biežāk kādam sanāk izstāstīt par maniem ēdienreižu plānošanas paradumiem. Parasti sāku ar to, ka man tie ir visneinteresantākie un mani ēdienreižu plāni ir vizuāli noteikti visnepievilcīgākie. Jo es esmu sev sapratusi, ka šī ir viena no tām lietām, kam, ja gribēšu pievērst pārāk daudz uzmanības, tad nekad neizdarīšu. Tāpēc nekādi fansī-šmansī templeiti, nekāda struktūra (iz sērijas Tuesday pasta & Thursday fish) un nekādi noteikumi!

Šodien es par ēdienreižu plānošanu stāvu un krītu un uzskatu to par vienu no ik nedēļas svarīgākajiem momentiem. Pirmo reizi beidzu par to smīkņāt un sākt domāt, ka tam ir kaut kāda jēga, bija, kad piedzima Katrīna. Tieši nesen lasīju vecos bloga rakstus un atradu, ka ap viņas četriem mēnešiem bijām sākuši saplānot vakariņas nedēļai. Pēc tam, kad strādāju LTV un bieži vien mājās biju pēc vakariņu laika, nepilnus divus gadus vakariņu plānošanu atkal aizmirsām. Kad piedzima Bille, vēl mājās dzīvojot, jau atgriezāmies pie vecā labā saraksta veidošanas vakariņām. Un tad es atkal atsāku strādāt, šoreiz man birojs ir centrā, kur tuvākā apkārtnē ik dienu ēst pusdienas kafejnīcās ir diezgan neizdevīgi, turklāt, ne vienmēr tam sanāk laika.

Un jūs jau ziniet, kas tad notiek. Normālas pusdienas ātri vien aizstāj bulciņas un dīvaini dažādu produktu salikumi no tuvākā veikala. Tā kā man vairs nav aktuāls haštags #vēlnavpat30, tad nedz mana vielmaiņa, nedz vannasistabas svari par šo priecājās. Un arī iekšējā sajūta pēc šādām “standarta” pusdienām nekad nebija īpaši iepriecinoša. Un tā, soli pa solim, domājot, kā iedibināt labākus uztura paradumus, kā padarīt sev vienkāršāku ikdienu un vienlaikus, būt priecīgam par to, ko apēd, es esmu nonākusi līdz tik izplānotam iknedēļas ēdienreižu grafikam, ka man ir aizdomas, draugi uzskata mani par frīku. Bet šis ir retais mans paradums ar ko es tiešām lepojos un esmu gatava katram, kas klausās, izstāstīt, kāpēc! Tagad arī jums, vismaz dažas no atziņām:

1) Ietaupīta nauda, nervi un laiks – nopērkam visus produktus pēc saraksta vienreiz nedēļā un pārējo laiku praktiski neejam veikalos.

2) Darbā nav pēkšņi jāattopas, ka esi reāli izsalcis un nekā nav. Principā, vispār sava enerģija nav jānovirza domāšanā par ēdienu (man jau kopš studiju laikiem besī, cik daudz laika aizņem cilvēka nepieciešamība ēst), vienkārši, kad gribi ēst, paņem sagatavotās pusdienas un paēd.

3) Veselīgāks uzturs. Šis laikam ir tik pašsaprotami, ka nav jākomentē – pārdomātākas ēdiena izvēles, mazāk pusfabrikātu, regulāras ēdienreizes..

4) Mazāk konfliktu – jūs nevariet iedomāties, cik ļoti mani uzvelk jautājums “ko ēdīsim vakariņās?” ap četriem vakarā, kad esi jau noguris darbā, gaidi ievelšanos trolejbusā un tajā brīdī vispār nedomā par ēdienu. Vai arī variet, un tad paši ļoti labi saprotiet, ko nozīmē šis punkts!

5) Mazāk izmests ēdiens – ledusskapī un plauktos visam ir savs mērķis un tam arī tas tiek izlietots. Protams, ne 100%, bet, noteikti daudz labāk, nekā, ja sapērk veikalā “visu ko”, no kā neko pēc tam nemaz negribas.

Un tagad par pašu plānošanu. Es sagatavoju nedēļas plānu, kurā paredzu brokastis, pusdienas, vakariņas un, jā, arī uzkodas. Uzkodas ir visfleksiblākās plānā, jo katru rītu izdomāju, ko “graužamu” gribēšu paņemt uz darbu, bet sarakstu variantus, lai produkti būtu mājās. It kā pavisam vienkārši – augļi, rieksti, galetes, bet to nopirkšana jāparedz, citādi ātri vien attapsies ar Narvesena bulciņām  vai šokolādītēm rokās. Daži punkti, par to, kā plānoju ēdienreizes ģimenei:

  1. Receptes izvēlos laika posmā no piektdienas līdz svētdienām, kad ir “noskaņojums”. Bet neatstāju uz svētdienas pēcpusdienu, kad tā jau ir daudz nedēļas gatavošanās darbu, kā arī ātrāk vajag sarakstu, lai vīrs vēl izbraukātu veikalu un tad nav nekāda prieka no recepšu meklēšanas, beigās arī tāds ķep-ļep ir plāns.
  2. Darbdienās, braucot trolejbusā, kad ir vēlme, kādas minūtes desmit paskatos pinterestā receptes, un pieglabāju interesantās, lai jau ir no kā izvēlēties.
  3. Liekot sarakstu, piedomāju, lai receptes ir dažādas – zupa, vakariņās vairāk dārzeņu ēdienu, lai dažādu veidu gaļas, zivs, kā arī svarīgi, lai pusdienas ir viegli pagatavojamas, jo to daru iepriekšējā vakarā.
  4. Ņemu vērā nedēļas plānus – piemēram, otrdienas un ceturtdienās Katrīnai ir tautas dejas, tāpēc mājās esmu es ar Billi un vajag viegli, ātri pagatavojamu ēdienu, jo forši, ja vakariņas gatavas, kad Jānis ar Katrīnu nāk no dejām, kas tā jau ir ap astoņiem vakarā.
  5. Brokastis un pusdienas ir pilnīgi mana valstība, jo Jānis brokastis neēd, meitenes ēd bērnudārzā, es ēdu no rīta, kamēr visi vēl guļ, tāpēc vajag ko ļoti ātri, viegli pagatavojamu.
  6. Savukārt pusdienās bieži lieku visādus “jocīgos” ēdienus, ko zinu, ka manējie varētu neatbalstīt, bet mani interesē. Notestēju un saprotu, vai citreiz varu iepludināt arī vakariņu sarakstā.
  7. Visas nedēļas ēdienkartes saplānošana un iepirkuma saraksta sagatavošana man aizņem aptuveni stundu. Es esmu gatava saderēt, ka, ja par to domā katru dienu, tad iztērētais laiks ir krietni ilgāks. Un, ja vēl pieskaiti, vai aizbrauc uz veikalu 1,5 h vienreiz nedēļā, vai ieskrien pusstundiņu katru dienu, tad beigās ietaupi gana daudz laika lēnām un labām vakariņām 🙂
  8. Man droši vien ir visneglītākais ēdienu plāns, jo sapratu, ka “pareizās lapas, pildspalvas un krāsu” izvēle man uzreiz liek negribēt plānot ēdienu. Tāpēc – uz visparastākās lapas, pat nemēģinot rakstīt smuki un skaidri.
  9. Pēc recepšu saraksta salikšanas, atliek tikai iepirkumu saraksts un aizsūtīt vīru uz veikalu. Starp citu, iepirkuma sarakstu es vēl papildus nokodēju, pieliekot punktus ar flomāsteriem, piemēram, dārzeņiem zaļus, piena produktiem zilus utt. Es teicu, ka esmu frīks :D, bet tas tik ļoti atvieglo iepirkšanos.

Nu lūk, es noteikti iesaku katram pamēģināt (savā līmenī, iespējams, ne uzreiz ieplānojot piecas ēdienreizes (ja uzkodas arī tā saucam) dienā :D). Un man regulāri ir slinkums taisīt sarakstu, bet nedēļās, kad iztiekam bez tā, es saprotu, kāpēc tas ir jādara. Nepaēstas pusdienas, fiksie makaroni/pelmeņi vakariņās, brokastīs gatavās veikalu sviestmaizes nav nekas foršs, vismaz ne regulāri. Tāpat, ir slinkums vakaros gatavot rītdienas pusdienas, bet otrā dienā es esmu vienmēr tik priecīga, ka saņēmos. Un jā, mēs pamainām receptes vietām pēc noskaņojuma, jā, kādreiz kaut kas paliek nepagatavots, jo plāni mainās, jā, ne vienmēr iznāk izcili garšīgas vakariņas, bet vismaz esam pamēģinājuši ko citu. Un man ēdienreižu plānošana ir bijis diezgan liels pagrieziena punkts vispār attieksmei pret uzturu, sākot par to domāt daudz nopietnāk.

Tā kā, go for it un pamēģini, tam nevajag nekādu baigo apņemšanos vai pārdomāto pieeju, vienkārši jāsāk!

 

 

Paliek vieglāk!

Ziniet to brīdi, kad visi saka, ka vēl bišķiņ jāpagaida, kamēr bērni paaugsies un paliks vieglāk. Un tas šķiet kā zinātniskā fantastika komplektā ar pasaku filmu. Vismaz man tiešām tā likās pēdējos divus gadus un, ja pavisam godīgi, tad vienu etapu bērniem paaugoties, palika tikai grūtāk, nevis vieglāk. Jā, jā, jānovērtē mirklis, kurā esi un dzīves prieki jāmeklē mazajos brīžos. Ar to laikam domāts – tajos, kuros neviens nekliedz, uz 5 sekundēm mājās ir kārtība vai brīvdienās bērni izdomājuši ilgāk pagulēt. Tu tiec pie izgulēšanās līdz pusdienlaikam pēc sajūtām, realitātē – aptuveni deviņiem un pat aizmirsti iepriekšējo vakaru, kad neviens nebija piedabūjams gultās līdz vienpadsmitiem, kas rezultējās noguruma histērijā (bērniem un tev)! Redziet, es esmu labi trenējusies mazo prieka brīžu meklēšanā.

Bet šoreiz ne par mazajiem priekiem, bet lielo – es arvien biežāk un biežāk sevi pieķeru pie domas: “eu, bet paliek vieglāk!” Un tādēļ riskēju iekļūt to kaitinošo cilvēku kategorijā, kas tā saka, bet ļoti gribēju ar šiem brīžiem padalīties, pieņemot, ka vēl kāda šobrīd ir iestrēgusi pirmajā rindkopā aprakstītajā scenārijā.

  1. Bērni arvien retāk mēģina viens otru piekaut

Vai iekniebt. Vai iekost. Vai atņemt mantas. Uzsvars uz “arvien retāk”, nevis – nekad. Un jāņem vērā, ka toties tās reizes, kad sakaujas tagad ir daudz iespaidīgākas, jo spēku samēri sāk izlīdzināties, kā arī tiek pilnveidotas aktiermākslas prasmes abām iesaistītajām pusēm. BET – viņas kopā spēlējas nesalīdzināmi vairāk, Bille pagaidām piekrīt gandrīz visām Kates idejām, jo lielā māsa beidzot gatava ar viņu spēlēties un tas līdzsvaro pat to, ka katru dienu jābūt “bēbītim”, kamēr Kate ir audzinātāja vai mamma.

  1. Es kļūstu par patīkamu bonusu, nevis nepieciešamību

Manas abas meitenes ir tipiskas “memmītes” (droši vien mana kļūda audzināšanā), kas principā bez manas klātbūtnes nespēja darīt neko – ne izdomāt, ko spēlēties, ne kaut kur doties, pat ne skatīties multenes. Jā, es esmu redzējusi Ķepu patruļas visas sezonas, aptuveni četras reizes. Bet tagad viņas daudz vairāk ir gan viena otrai – un ir brīži, kad pazūd kopā bērnistabā uz neticami ilgu laiku, gan arī – tā kā, kopš ir divas, nav opcija, ka visa mana uzmanība ir 100% vērsta uz kādu no viņām, tad ir pieradušas eksistēt arī bez manis. Es pirms pāris nedēļām brīvdienās dienas vidū pagulēju pat divu stundu pusdienlaiku. Nopietni.  Un, ja kas, mans mīļākais Ķepu patruļas varonis  ir Māršals.

  1. Supervaronis Katrīna

Pēdējā laikā arī daudz vieglāk ir meitenes atstāt kādam pieskatīt. Mani radi to apstiprinās, jo arvien biežāk uzplijos ar jautājumu par iespēju iedot mums brīvu vakaru. Galvenais iemesls – Kate tajos brīžos kļūst par gādīgo lielo māsu, Billes glābiņu un visapzinīgāko cilvēku pasaulē. Iespējams, tā ir viņas fantāzija par to spēlēšanos “mājās” realitātē. Kate liek Billi gulēt, pierunā paēst, samīļo, nomierina, kad raud, un ciemojoties izpatīk visām viņas iegribām, kas mājas notiek gandrīz nekad. Katei vispār patīk būt “labajam policistam” un arī kad mājās man ir sajūta, ka netieku ar Billi galā (atzīšos, ka tā, iespējams, ir biežāk, nekā man gribētos), tad Katrīna iejaucas ar “paga, mammu, es tikšu galā.”. Un ziniet ko, viņa tiešām tiek galā! Nomierina nenomierināmu histēriju, pierunā uzvilkt zeķes vai pat noliek gulēt, kad mani visi ieroči ir beigušies.

  1. Tas brīdis, kad sāk atmaksāties divgadnieka “pati, pati!!!”

Viena lieta, kas tiešām vienkārši nāk ar laiku, ir – bērni augot vienā brīdī jau ļoti labi sāk tikt galā ar tām pašām praktiskajām lietām, kas viņu pirmajos mēnešos/gados likās kā nebeidzams pienākums. Man šķiet, Katrīna principā mierīgi varētu visu dienu nodzīvot bez pieaugušā praktiskās palīdzības – apģērbties, atrast kaut ko uzkožamu, izmazgāt zobus (protams, protams, pieaugušie pārtīrām, zobu fejas kundzīt!), uzvilkt āra drēbes, sakārtot savas mantas, sameklēt visu nepieciešamo kādiem rokdarbiem utt. Billei, protams, vēl ir kur augt, bet vismaz pamperu epopeja atkal uz kādu laiku manā dzīvē ir beigusies un mantu sakārtošana vakaros ir kļuvusi par diezgan obligātu pienākumu. Un, ja pavisam darbīgs noskaņojums, tad būs man i kas netīrās drēbes sanes uz veļasmašīnu, i grīdu izslauka, i traukus sakrāmē trauķenē vai galdu uzklāj.

  1. Tik ļoti nepieciešamais “Paldies”

Saka, ka vecāku darbs ir nepateicīgs, bet zinu un varu mierināt, ka nav tik traki. Es arvien biežāk dzirdu vai sajūtu “paldies” no meitām. Kad tavs piecgadnieks pasaka: “Jūs esat it kā tādi normāli vecāki, kuri par katru sīkumu nedusmojas”, tad tiešām pat pāris dienas pēc tam izdodas nedusmoties par sīkumiem. Vai, kad nakts vidū jau taisies uzšņākt, ka atkal viens mēģina iekāpt vecāku gultā, bet dzirdi: “Mammīt, es tevi mīlu kā visu pasauli!”, arī tas šņāciens kaut kur starp aizkustinājumu pazūd. Bērni katrs iemācās pateikt paldies savā veidā, tāpēc man ir pilnas kabatas un atvilktnes visādiem zīmējumiem, līmējumiem, kas taisīti tieši man un mazām zīmītēm no Katrīnas. Tas ir pasaules labākais paldies, pat, ja viņi to tā nedomā, jo ir sajūta, ka kaut ko visā audzināšanā dari pareizi.

Respektīvi, nav jau viss kā miera ostā, bet tiešām, tiešām – paliek labāk. Un arvien ātrākā tempā. Es tāpat dzeru magniju nervu stabilitātei, tāpat rūdos ikrīta histērijās, nevis aukstā dušā un ceļos stundu pirms pārējiem, lai noķertu vismaz kādu brīdi klusumā visas dienas laikā, BET PALIEK VIEGLĀK!

Mirklis pirms bērnudārza

Bille ar septembri sāks iet bērnudārzā un tas man, protams, atnesis aumaļām emociju un nostalģijas. Gan par to, cik liels ir izaudzis mans mazais brīnumbēbītis, gan pārmetumi sev, par to, kā viņai sāpēs sirds, gan atmiņas, cik grūts tas bija posms ar Katrīnu. Un vienlaikus arī mantra “viss notiek uz labu”. Pēc pieredzes ar Katrīnu, man ir ļoti daudz atziņu, ko darīt citādāk, ko darīt tāpat un pārliecība, ka, ja pēc tik grūta sākuma tagad Katrīnai doties uz bērnudārzu ir liels prieks, un draugi vasarā pietrūkst, tad Billei noteikti ies kaut kripatiņu vieglāk.

Ar Kati teorētiski gatavojāmies bērnudārzam, bet praksē pieļāvām visas lielākās kļūdas. Pirmkārt jau, divas nedēļas pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas bijām ceļojumā, kur diendienā laiku pavadījām kopā, jo arī mums ar Jāni bija atvaļinājums. Uzdzīvojām ar pilnu klapi, atbraucām uz Latviju un dienu vēlāk – Katei pirmā diena bērnudārzā. Tas pat izklausās briesmīgi. Tam bonusā, līdz ar izmantoto atvaļinājumu, darbā vajadzēja aizstāt arī kolēģi, kas pēc tam devās brīvdienās un man bija nenormāli maz laika un iespējas arī vakaros ar Kati pabūt un mēģināt bērnudārza emocijas novadīt. Atceros pirmo dienu, kad, kopš bērnu dārza uzsākšanas, visu dienu varēju veltīt viņai, kas bija kāds 12. septembris un man vienkārši likās, ka es esmu sačakarējusi pilnīgi visu.

Katei grūti iejusties bija arī tādēļ, ka viņai maziņai vispār nepatika citi bērni. Es uzskatu, ka viņa domāja, ka arī ir pieaugušais, jo lielākoties laiku pavadīja tādā kompānijā, un citi mazi bērni šķita mežoņi. Arī kopā spēlēšanās viņai arvien nav nekāda mīļā nodarbe un tikai tagad, trīs gadus vēlāk, iesaistās kādās “grupās” arī pēc savas iniciatīvas, nevis tādēļ, ka tas ir jādara. Toties bērnudārzā viņa atrada savu uzticības personu, kam arvien ir pieķērusies vairāk. Lai gan sākumā mani uztrauca, ka, ejot pakaļ, Kate vienmēr vai nu viena sēdēja pie galda un darbojās ap kādiem darbiņiem, vai sēdēja pie audzinātāju galda un kaut ko palīdzēja, tad ar laiku es arī sevi noskaņoju – tāds vienkārši ir viņas raksturs un nemaz jau nav slikti – būt prātīgajam bērnam. Turklāt tagad pat dzirdu no viņas tekstus, ka bērnudārza draugi saka, ka viņa pārāk daudz runājot, tā kā – trīs gadu adaptācijas periods laikam ir beidzies 😀

Labi, nav arī tik traki, bet jāsaka, ka teju katru rītu viņa raudāja pirmos trīs mēnešus. Un tas vēl nebūtu trakākais – viņa arī ik vakaru pavadīja čīkstot, ka negrib rīt uz bērnudārzu. Par to man bija dusmas – jo kā var izniekot to pašu vakaru, kas dots, vēl čīkstot! Bet, pēc ziemassvētku brīvdienām, šķiet, viņa saprata, ka bērnudārzs – tas nav mūžīgi – un ar janvāri jau sāka ieiet rutīnā. Asaras palika arvien retākas, arvien biežāk māju sarunās ienāca bērnudārza draugi. Pēc pirmā vasaras atvaļinājuma gan vēl bija nedaudz grūtāk atgriezties, bet šogad viņa jau no augusta sākuma nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs iet uz bērnudārzu. Un iet ar lielu prieku katru rītu – dažreiz entuziastiskāk, dažreiz pačīkstot – bet vai tad pieaugušajiem ir citādāk?

Es, protams, ik pa laikam pārcilāju prātā, diez, cik lielu traumu esmu viņai sagādājusi. Bet dzīve ir dzīve un, lai gan tas nav dikti smuks arguments, domājot par bērniem, tā ir realitāte. Kurai iziet cauri lielākā daļa. Es no savas puses savukārt esmu centusies darīt tik, cik varu – pagūt uz visiem koncertiem (protams, ne vienmēr tas izdevies, piemēram, pirmā Kates bērnudārza koncerta laikā es vispār biju komandējumā – nice try), iespēju robežās vasarās dodam maksimāli garu brīvlaiku (divas vasaras sanācis pat visi trīs mēneši – mans dekrēts un bka), un izmantojam šad tad opciju neaiziet uz bērnudārzu, bet palikt ar Billes auklīti.

Un tagad – piecas dienas līdz Billes pirmajam bērnudārza gājienam. Es ceru, ka šoreiz esam sagatavojušies pārdomātāk. Pirmkārt, jau esmu apmeklējusi vismaz pirmo sapulci 😀 (Ar Kati tas izkrita, jo nebijām Latvijā). Un ar Billi dažas reizes esam Kati vedušas uz bērnudārzu, tā kā – viņa zina, ka no turienes atgriežas. Vēl arī ar aukli esam sarunājuši, ka vismaz pirmās septembra nedēļas palīdzēs un Billi varēs izņemt jau pusdienlaikā, tad skatoties, kā iet ar adaptēšanos. Bille arī ir nedaudz drošākā un pilnīgi noteikti – gatava dot pretim, ja kāds apbižo. Drīzāk, gatavojos, ka man būs jāklausās viņas palaidnībās. Bet arī viņai īpaši nepatīk citi bērni un mēdz bērnu laukumā jau sākt protestēt tāpēc vien, ka kāds uz viņu paskatās. Tā kā – novēliet veiksmi, bet es turēšu īkšķus, ka pēc kāda mēneša mums būs iestājusies garlaicīgā, bet mierīgā rutīna!

Izprecināt māsu

Viss mans interneta burbulis jau noteikti skaidri redzēja, bet pirms nedēļas bijām blakus brīnišķīgam notikumam – kā vedēji manas māsas un viņas nu jau vīra kāzās. Es esmu sapratusi, ka tas ir viens no maniem mīļākajiem “darbiņiem” un, protams, stāvēt blakus māsai vispār norauj jumtu. Prieka asaras pilna Lielupe. Gribēju pavisam mini formātā padalīties ar lietām un notikumiem, ko mēs darījām un, iespējams, parādīt, ka arī pavisam mazām, mazām kāzām kāziņām iespējams piešķirt gan svinīgumu, gan pilnīgi neticamu sirsnīgumu un īstumu. Jo tā nav tikai sarakstīšanās, tā ir viena no lielākajām svētku dienām dzīvē.

20180810_105350(P.s. māsas atļauju padalīties ar šīs dienas gaitu saņēmu, vienīgi ar piebildi, ka man noteikti jāuzraksta, ka otrās dienas naktī peldkostīmos dejojām pie “Roku okeāns”, bet bez bildēm. :D) Nu tad, par visu pēc kārtas un brīdinu, te būs arī kādi miljons paldies, jo pilnīgi visi iesaistītie cilvēki bija tik ļoti ar mums uz viena viļņa, ka vēl šodien tas šķiet neticami. Aaa, un briesmīgās bildes no mana telefona, jo smukās vēl gaidām! 😀

Rīts

Ar vīru ceļamies sešos, lai aizlavītos no bērniem un brauktu uz Jelgavu, jo palikām pie manas tantes netālu no pilsētas. Ap pusseptiņiem esam klāt, mēs ar māsu sākam pucēties, savukārt Jānis ar līgavaini dodas savās, vīriešu gaitās – mašīna, ziedi, mocis, jā, mocis.

Kopš savām kāzām viena no svarīgākajām lietām, ko uzskatu par nepieciešamu, ir satikšanās pirms ceremonijas, vēl mirkli pabūt divatā, nedaudz atslābināties, varbūt samazināt satraukumu. Tā arī organizējām te. Māsa līgavaini satika Elejas muižas tējas namiņā, kas ir brīnišķīgi skaista vieta ar atsaucīgiem cilvēkiem. Iepriekš biju sazvanījusi un sarunājusi, ka jaunajiem būs galds ar krēsliem uz terases, sveces, pārējo galdu klājām paši (jeb Jānis, kamēr gaidīja mūs). Tā kā iepriekšējo vakaru pavadīju cepot un pildot kruasānus un mazgājot augļus.

Kad māsa pie tējas namiņa domāja, diez, no kuras puses Raivis nāks, es tāāā nevarēju 20180810_113646sagaidīt to brīdi, kad viņš parādīsies. Jo iepriekš ar līgavaini bijām sarunājuši pārsteigumu Zanei – viņš satikties ieradīsies ar moci. Protams, tajā dienā man tā likās sliktākā ideja ever, jo, “ka tik viņš braucot nenokrīt, ka tik trīs reiz pārģērbjoties ko nesaplēš, ka tik, ka tik..”.   Bet pārsteiguma efekts bija tā vērts! Pēc tam māsa teica, ka esot gribējusi kāzās bildes ar moci, bet neesot pat uzdrošinājusies jautāt, jo tas šķietot tik sarežģīti, tāpēc mums dubults prieks.

Kad abi bija satikušies, devām laiku divatā un paši tikmēr uztaisījām sev fotosesiju ar kāzu fotogrāfu :D. (Par kāzu fotogrāfu vispār atsevišķs stāsts – Artūru pirmo reizi uzrunājām, kad paši precējāmies un bijām super priecīgi, ka šajā dienā mums blakus bija cilvēks ar ko justies tik brīvi un nepiespiesti, turklāt gala rezultāts – bildes bija vienkārši lieliskas! Kopš mūsu kāzām nu ik gadu tiekamies ģimenes fotosesijā, ik pa laikam “pieaugot” un biju tik priecīga, ka viņš tika arī uz māsas kāzām. Kad tas bija skaidrs, tad teicu – vismaz par fotogrāfu es esmu 100% droša šajā pasākumā! 🙂 ) Šajā punktā jaunajam pārim bija paredzētas divas “aktivitātes” – 1) pasniedzām kasti ar niekiem, kas šajā dienā noderēs – salvetes, balzamiņš, krīts, love is..košļenes, īslaicīgie tetovējumi, sirsniņ-saulesbrilles, polaroid kameras filmiņa (pašu kameru aizņēmos no draudzenes un visu nedēļas nogali fočējām superīgs bildes), LOVE balons, plāksteri; 2) Uz hēlija balona Zanei bija jāparakstās ar savu veco uzvārdu un jāpalaiž tas debesīs, bet to, kā balons (kārtīgi nepiesiets, jā, Jāni!) uzlidoja gaisā redzēju jau tikko piebraucot pie tējas namiņa, tāpēc šī aktivitāte pārcēlās pie dzimtsarakstu nodaļas tieši pirms ceremonijas. Turpat arī vēl pēc brokastīm fotografēšanās Elejas muižas parkā un laiks doties atpakaļ uz Jelgavu!

 

Ceremonija

Es pa ceļam vēl ieskrēju veikalā pēc hēlija balona un atklāju, ka Jelgavas Vivo centrā ir ļoti plašs ballīšu priekšmetu veikals. Pāris organizatoriskas lietas un bijām klāt pie Dzimtsarakstu nodaļas, māsa parakstās uz balona, aizlaiž gaisā, par laimi, tas neiekuļas elektrolīnijās un ir augšā mākoņos, laiks ceremonijai. Dzimtsarakstu nodaļā, brīdī, kad mums saka, ka varētu sākt ceremoniju, pēkšņi māsas līgavainis pajautā – bet kur tavas puķes? Līgavas pušķis mašīnā. Nekas, skrējām pakaļ, un aiziet, lai notiek ceremonija. Ceremonijas vadītāja tik sirsnīgi un skaisti novadīja nedaudz neparastāku ceremoniju, jo pilnas zāles vietā bijām vien mēs četri, māsas meitiņa un trīs vecāki, bet tas ne mirkli neradīja kaut kādu neērtības sajūtu. Raudājām visas, vīrieši nedaudz turējās.

Otrā dienas daļa

20180810_151049Pēc ceremonijas, laiks nākamajam pārsteigumam. Devāmies uz Lielupi, kur plānots izbrauciens ar kuģīti Dēzija (atkal, foršs kapteinis, ātra un efektīva komunikācija pirms tam un atvērts improvizācijai brauciena laikā!). Protams, es nebiju sapratusi, kur īsti jābrauc, un nonācām upes otrā malā, bet nekas, sajaucām prātu jaunajam pārim, sanāca pa tiltiem pastaigāt un pafotografēties. Kuģīti braucām visa kompānija, kas ceremonijā, tas ir, visi septiņi cilvēki un zīdainis! Šeit arī pirmais tosts un uzkodas – uzkodas, meklējot konditoreju, izvēlējos vietējo konditoreju Tarte un visiem ļoti garšoja, no manis vēl bonusiņš, ka ļoti glīti arī izskatījās (un vēlreiz – ātri, viegli visu sarunāju, pasūtīju pirms tam, perfekts serviss).

Uz kuģīša atkal dažas aktivitātes pa vidu tostiem – gan vecāki, gan jaunais pāris pēc 20180810_143217izvēles locīja papīra kuģīšus, lidmašīnas un ar novēlējumiem/sapņiem lidināja gaisā. Vēl biju sapinusi trīs zaļo augu vainadziņus, ko, lai nebūtu kopdzīvē lielu pērkonu un pēc tiem vienmēr gaišas debesis, kokā meta jaunais vīrs (no laivas, novērtējiet), lai asaras lielākoties tikai no laimes, bet rūgtās paliek upē, ūdenī meta jaunā sieva, bet trešo, pilnu ar atmiņām par kāzu dienu, paturēja sev. Bet tā stundu ēdām, dzērām šampanieti, līmējām tetovējumus un baudījām dienu. Pa vidu vēl kapteinis ieteica skaistu pļavu ar ruļļiem, kur izkāpt pafočēties, ko ekstrēmie jaunie arī izdarīja, jo neteiktu, ka no kuģīša vienkārši upes malā būtu bijis viegli izkāpt. Un tikai 30 minūtes pēc grafika bijām atpakaļ, krastā.

Tālāk ceļš uz Zoltneru, vēl svētku pusdienas ar vecākiem, pirms šķiramies no viņiem un tālāk dodamies jau četratā (plus fotogrāfs, protams 🙂 ). Arī pusdienās nelikām mieru un starp ēdieniem tikām galā arī ar pāris tostiem un dažām aktivitātēm – 1) jaunajam pārim katram uz ātrumu jāsacenšas, sienot mezglus lentītē. Pēc tam stāsts par to, ka tie mezgliņi lentītē patiesībā ir nedarbi un blēņas, un aicinājām vecākus izstāstīt spilgtākās palaidnības (pirms tam pabrīdinājām, lai apdomā). Pēc tam viena piecgades plāna pareģošana, kur jāsakārto secīgi piecas kastītes, nezinot, kas tur iekšā un tad pēc satura skaidro, kas notiks pēc gada, diviem, utt.. Kastītēs bija bērna zeķītes (bēbītis), atslēga (nekustamais īpašums), naudas salvete (daudz naudas, daudz naudas), suvenīrglāzīte no Parīzes (ceļojums), dzīvnieka figūriņa (nākamais mājdzīvnieks). Un pēdējais, pirms vecāki devās pa mājām, aicinājām katru vecāku iestādīt maziņu sukulentu kopīgā puķupodā, kas palika jaunajai ģimenei, lolot un kopt, kā pierādījumu, ka atsevišķi augi (un arī cilvēki), var sākt dzīt kopīgas saknes. Bučas un dāvanas vecākiem, vēl dažas sentimentālas asaras un esam gatavi laist tālāk.

20180810_204802Nākamā pietura – jūrmala Engurē, kur iepriekš biju sarunājusi ar draudzeni (paldies, Inga!!!), ka atvedīs lielos Helium balonus, kā arī pagatavos piknika uzkodas un saklās mums piknika vietu. Aptuveni 1,5h stundas vēlāk, nekā plānots, mēs arī bijām klāt un es varu tikai apbrīnot Ingas pacietību ;). Pārsteigums un pikniks bija izdevies tik skaisti un aizkustinoši, ka mēs ar māsu abas atkal asarās – gaidiet, kad Inga ķersies dekorēšanas karjerai klāt, un stājieties rindā! Otrā dienā priecājāmies, ka lai nu ko, bet izsalkumu tiešām nejutām ne mirkli tajā dienā, jo visur viss griezās ap ēdienu un šīs pikniks bija kā ķirsītis uz kūkas. Te arī divi pēdējie uzdevumi – uz pagalēm uzrakstīt savas ne tik labās īpašības, no kurām gribētu tikt vaļā, ko vēlāk viesu mājā sadedzināt pirtī. Un otrs – dāvinājām iegravētu kasti ar vīnu, kur klāt bija jāuzraksta vēstules par šo dienu, par savu mīlestību un visu citu saldu, ko tad, kad būs pirmais lielais strīds, tad vērt vaļā, izlasīt vēstules, izdzert vīnu un tad garantēti salabt. Pieēdāmies, sataisījām vēl daaaudz bildes, teicām “atā” arī fotogrāfam un devāmies beidzot noparkoties. Turpmākās divas dienas pavadījām Rojā, viesu mājā Dīķmalas, kur bija vienkārši brīnišķīga atmosfēra, mūs sagaidīja izdekorēta terase un viesistaba, padomāts par katru sīkumu (pirms tam bija tikai runāts, ka braucam vienkārši atpūsties pēc kāzām, bet paši īpašnieki bija tik ļoti pacentušies par atmosfēru, ka atkal aizkustinājums – kā jau teicu, šajā dienā laikam tiešām visi iesaistītie cilvēki ir savās īstajās vietās!).

Sausais atlikums

20180811_122223Ir tik forši plānot un domāt šādus pārsteigumus, kad esi uz viena viļņa ar tiem, kuri jāpārsteidz. Man laikam paveicies, jo katru reizi esmu domājusi tādu dienu un notikumus, kas sajūsminātu mani un attiecīgi – tas ir paticis arī galvenajiem vaininiekiem! Kad sagatavo tādu dienu, pats tai cauri ej ar riktīgi lielu prieku un nepacietību, jo katru nākamo lietu gribas ātrāk atklāt un parādīt, lai redzētu prieku citu sejās. Esmu pateicīga visiem, kas iesaistījās un palīdzēja, jo ir tik forša sajūta, ka vari rēķināties ar atbalstu. Un tad tikai izbaudīt dienu, bez saspringuma un stresa (neskaitot to, ka skaidrs, ka visu laiku kaut ko kavēsiet, bet ar to laikam kāzu kontekstā visi jau rēķinās!). Un var izplānot un salikt kopā tādas kāzas, kas it kā ir citādākas, jo supermini, bet vienlaikus, pieķerties arī pie “klasiskām” lietam, kuras tad arī nešķiet ne stīvas, ne samākslotas, bet tieši vietā. Par precībām!

 

Categories Nekategorizēts

Kad paliec par tādu mammu, kāda nekad negribēji būt

…un kā es meklēju ceļu atpakaļ.

Virsraksts, kā noformulēta doma, man stāv ierakstīts telefona piezīmēs, datēts ar 21. martu. Tātad, teju pusotru mēnesi to virpinu pa prātu un gatavojos uzrakstīt, gatavojos nekad nerakstīt, gatavojos pārdomāt un gatavojos apstrīdēt. Un varbūt labi, ka tā, jo droši vien tajā 21. martā tas būtu izvērties par vienu varen depresīvu ierakstu. Toties šovakar es varēju ar tīru prieku pierakstīt arī apakšvirsrakstu.

Stāsts, kā parasti, būs par mani. Šoreiz varbūt pat vairāk nekā parasti. Man piemīt tāds niķis, ka jaunas un aizraujošas lietas pārņem ne vien par 100%, bet par 120% vismaz. Par savām meitenēm nereti pasmejos, ka tie ir mani lielākie projekti un tas ir joks tikai daļēji. Es kaut kādā mērā lasu, apgūstu un plānoju audzināšanu, interese par bērnu attīstību mani aizveda līdz Montessori kursiem un Montessori kursi mani aizveda līdz jaunai “būt mammai” filosofijai. Diezgan skaidri sev spēju nodefinēt, kāda mamma vēlos būt un (kurš cits sunim asti cels) – diezgan labi man tas arī sanāca.

Ar lielu entuziasmu ķēros pie nākamā dzīves posma – atgriezties darba dzīvē. Un tur pretim man nāca jauni projekti. Un, kā jau iepriekš minēju – jaunas lietas man patīk. Vienīgi patīk tik ļoti, ka mēdzu “aizmirst” un pamest novārtā iepriekšējās. Protams, protams, nav tā, ka es aizmirsu, ka mani mājās gaida divas burvīgas meitenes, bet es kā diezgan pašsaprotamu sāku uztver to, ka “viņas var pagaidīt”. Kamēr pienāks nedēļas nogale, kamēr man atkal būs vairāk laika, kamēr būs atvaļinājums – var pagaidīt. Un, ticiet vai nē, bet viņas tiešām to ļoti labi spēj, pat pārāk labi, jo tas atstāj daudz vietas pašpārmetumiem.

Pat neatceros vairs, kas man lika sākt par šo tēmu aizdomāties, līdz nodefinēt jau nosaukumā minēto domu. Bet, tiklīdz, kā izdevās šo domu noķert, sāku arī vairāk sekot līdzi savām darbībām. Vai tiešām man tik neatliekami ir jāpaliek birojā un mājās jāierodas ap gulētiešanas laiku? Vai tiešām ir vērts “nozagt” tās trīs stundas vakarā, ko varu veltīt meitenēm? Vai brīvdienās viņas ir pelnījušas mammu, kas ieurbusies telefonā/datorā, vai mammu, kas uz īdošo “izejaaaam ārāaaaa” atbild ar – “ok, ejam!”.  Un vakaros apsēsties un izlasīt to līdz kaklam jau apnikušo grāmatu vēl 156. reizi, jo tieši tā ir vismīļākā. Kopā vakarā izcept kūku, nevis jau uzreiz padomāt stundu uz priekšu un to, kāds bardaks būs jākārto, tā vietā, lai pēc bērnu aizmigšanas vēl arī drusciņ pastrādātu.

Es tāpat esmu no tām mammām, kuras bērnu koncertos ieskrien pēdējā brīdī. Visbiežāk dienās, kad uz bērnudārzu jānes kāds darbiņš, no rīta audzinātājām atvainojos, ka mēs (kārtējo reizi!!) atnesīsim to rīt. Bet es arī mācos tajos brīžos, kad esam kopā, to darīt no visas sirds un maksimāli klātesoši. Lai arī cik grūti tas būtu. Jo tad, kad ir šādas brīvdienas, kā šonedēļ un četras dienas es esmu varējusi vērot bērnus, priecāties par Kates zelta frāzēm un brīnīties, kā izaugusi ir Bille – saproti, ka katra klišeja par “skrien laiks”, “bērni izaug ātri” un “minūtes ir garas, gadi ir īsi” ir klišejas tikai tik ilgi, kamēr tās netrāpa tev pašam tieši pa sirdi.