Kad paliec par tādu mammu, kāda nekad negribēji būt

…un kā es meklēju ceļu atpakaļ.

Virsraksts, kā noformulēta doma, man stāv ierakstīts telefona piezīmēs, datēts ar 21. martu. Tātad, teju pusotru mēnesi to virpinu pa prātu un gatavojos uzrakstīt, gatavojos nekad nerakstīt, gatavojos pārdomāt un gatavojos apstrīdēt. Un varbūt labi, ka tā, jo droši vien tajā 21. martā tas būtu izvērties par vienu varen depresīvu ierakstu. Toties šovakar es varēju ar tīru prieku pierakstīt arī apakšvirsrakstu.

Stāsts, kā parasti, būs par mani. Šoreiz varbūt pat vairāk nekā parasti. Man piemīt tāds niķis, ka jaunas un aizraujošas lietas pārņem ne vien par 100%, bet par 120% vismaz. Par savām meitenēm nereti pasmejos, ka tie ir mani lielākie projekti un tas ir joks tikai daļēji. Es kaut kādā mērā lasu, apgūstu un plānoju audzināšanu, interese par bērnu attīstību mani aizveda līdz Montessori kursiem un Montessori kursi mani aizveda līdz jaunai “būt mammai” filosofijai. Diezgan skaidri sev spēju nodefinēt, kāda mamma vēlos būt un (kurš cits sunim asti cels) – diezgan labi man tas arī sanāca.

Ar lielu entuziasmu ķēros pie nākamā dzīves posma – atgriezties darba dzīvē. Un tur pretim man nāca jauni projekti. Un, kā jau iepriekš minēju – jaunas lietas man patīk. Vienīgi patīk tik ļoti, ka mēdzu “aizmirst” un pamest novārtā iepriekšējās. Protams, protams, nav tā, ka es aizmirsu, ka mani mājās gaida divas burvīgas meitenes, bet es kā diezgan pašsaprotamu sāku uztver to, ka “viņas var pagaidīt”. Kamēr pienāks nedēļas nogale, kamēr man atkal būs vairāk laika, kamēr būs atvaļinājums – var pagaidīt. Un, ticiet vai nē, bet viņas tiešām to ļoti labi spēj, pat pārāk labi, jo tas atstāj daudz vietas pašpārmetumiem.

Pat neatceros vairs, kas man lika sākt par šo tēmu aizdomāties, līdz nodefinēt jau nosaukumā minēto domu. Bet, tiklīdz, kā izdevās šo domu noķert, sāku arī vairāk sekot līdzi savām darbībām. Vai tiešām man tik neatliekami ir jāpaliek birojā un mājās jāierodas ap gulētiešanas laiku? Vai tiešām ir vērts “nozagt” tās trīs stundas vakarā, ko varu veltīt meitenēm? Vai brīvdienās viņas ir pelnījušas mammu, kas ieurbusies telefonā/datorā, vai mammu, kas uz īdošo “izejaaaam ārāaaaa” atbild ar – “ok, ejam!”.  Un vakaros apsēsties un izlasīt to līdz kaklam jau apnikušo grāmatu vēl 156. reizi, jo tieši tā ir vismīļākā. Kopā vakarā izcept kūku, nevis jau uzreiz padomāt stundu uz priekšu un to, kāds bardaks būs jākārto, tā vietā, lai pēc bērnu aizmigšanas vēl arī drusciņ pastrādātu.

Es tāpat esmu no tām mammām, kuras bērnu koncertos ieskrien pēdējā brīdī. Visbiežāk dienās, kad uz bērnudārzu jānes kāds darbiņš, no rīta audzinātājām atvainojos, ka mēs (kārtējo reizi!!) atnesīsim to rīt. Bet es arī mācos tajos brīžos, kad esam kopā, to darīt no visas sirds un maksimāli klātesoši. Lai arī cik grūti tas būtu. Jo tad, kad ir šādas brīvdienas, kā šonedēļ un četras dienas es esmu varējusi vērot bērnus, priecāties par Kates zelta frāzēm un brīnīties, kā izaugusi ir Bille – saproti, ka katra klišeja par “skrien laiks”, “bērni izaug ātri” un “minūtes ir garas, gadi ir īsi” ir klišejas tikai tik ilgi, kamēr tās netrāpa tev pašam tieši pa sirdi.

Advertisements

Normāls 2017tais

IMG_20171004_081534_720Protams, nevar ļaut gadam beigties, pirms tam neuzrakstot īso atskaiti. Kāds bija mans 2017tais? Tagad, atceroties gada sākumu, šķiet – tas bija tik sen, pavisam cita dzīve, nevis kāda rit pēdējos gada mēnešus. Esmu jutusi no pilnīga miera un harmonijas, līdz iepriekš pat īsti nepazītam stresam. Lai atcerētos, kas tad īsti piedzīvots, pārgāju šim gadam instagramā un tviterī – pavisam neslikts un piedzīvojumiem pilns. Pats galvenais, bērni ir veseli un aug griezdamies, Bilcim lielo zināšanu gads – velties-rāpot-staigāt-skriet algoritms; māsu mīļot, mocīt un dievināt – ček; palaist mammu darbā un iemīļot arī auklīti – darīts, gada bilance noslēdzama! Katrīnai gads, kurā izaugt par interesantāko un prātīgāko cilvēku, ko pazīstu – visforšākais kompanjons, labākais sarunu biedrs un kaitinošākais jautājumu uzdevējs pasaulē. Iespēja sekot līdzi bērnu augšanai un attīstībai tiešām, tiešām ir lielākā dzīves dāvana un skolotājs vienlaikus.

IMG_20171118_120824_167Par sevi runājot, šogad daudz domāju. Un ne tikai domāju, bet mēģināju arī veidot jaunus ieradumus un attieksmes veidus. Par to, cik daudz man ir un cik bezjēdzīgi domāt par to, kā nav. Neilgoties pēc mistiskiem iztēlotiem labumiem. Tvert visu vieglāk. Uzņemties riskus un piekrist darīt lietas, no kā bail. Piecelties un izdarīt to, kas ienācis prātā. Saņemties un vienkārši iziet laukā, kad bērni to prasa, nevis meklēt iemeslus neiet. Pievērs uzmanību svarīgiem brīžiem un apstāties tajos – noķerot mirkli atmiņā. To visu vēl tikai mācos un daudz piedomāju, lai piekoptu, bet vienu varu teikt – gada beigās es noteikti jūtos daudz laimīgāka par savu dzīvi un visu, kas man apkārt ir, nekā gada sākumā. Tā pat nav nekāda, piemēram, apzinātības praktizēšana, bet pagaidām intuitīva ļaušana sev noformulēt to, ko domāju un ko gribu citādāk, pēcāk strādājot, lai to sasniegtu. Bet šis noteikti arī ir manā to do listē nākamgad, kaut kur pašā augšgalā.

Par vienkāršākām lietām – šis sanāca tāds labu ballīšu gads. It kā pat ne tik daudz IMG_20171212_212336_633kvantitātes, cik kvalitātes ziņā, varētu saskaitīt diezgan vienkārši, bet katra no tām – tiešām ļoti laba. Sākot ar Labu Dabu, kur patika mums visiem četriem un nākamā gada biļetes jau sarakstā, turklāt kopš tās mājās teju katru dienu vismaz vienreiz izskan Čipsis un Dullais pēc Katrīnas pasūtījuma. Draugi apprecējās ar episku kāzu ballīti, kurā mums ar Jāni bija iespēja atcerēties jaunību un izdejoties līdz rīta gaismai, kamēr Bilcis, guļot ratos pie viesu nama līdz pieciem rītā, aprasoja. Pirms kāzām tikpat episka vecmeitu ballīte, kas bija mans pirmais lielais brīvsolis prom no Billes uz visu dienu (pusnaktī gan tāpat Jānis ar abām meitenēm brauca man pakaļ..uz Jēkabpili 😀 ). Tad vēl tā vasaras ballīte, kas no viena vakara pasēdēšanas izvērtās uz visu nedēļas nogali – čau, Krista un Līna! Un tā varētu turpināt un turpināt – gads ar riktīgu pievienoto vērtību, jo ir tik labi, ka blakus tādi cilvēki!

20170714_133752Mums patīk izrauties no mājām kaut uz nedēļas nogali, ko mēģinājām arī šogad. Laikam tieši tāpēc arī ar nevienu no meitenēm nav bijušas problēmas braukāt apkārt jau no mazotnes. Ar Billi tieši tas pats – paguvām izbraukt Lietuvu foršā roadtripā, izdzīvot vasaras atvaļinājumu Pāvilostā, pievienojot vēl veselu rindu pieturvietu pa ceļam. Vispār, nesēdēt uz vietas un kustēties. Vasarā gan tas krietni vieglāk, tāpēc statistiski izbraucieni koncentrējās tajā. Nu, un tad gada lielais ceļojums – varētu pat teikt, ka spontāns, bet tāpēc ne mazāk izdevies. Divas nedēļas Barselonā, par ko jau esmu izrakstījusies. Saka, ka ir Barselonas un ir Parīzes cilvēki – es laikam totāli esmu Barselonas, kaut rīt būtu gatava braukt atkal.

Visbeidzot, gada pēdējā ceturksnī izdarīju ko tādu, par ko gada sākumā pat nebiju aizdomājusies. Sākotnēji biju plānojusi, ka pavadīšu laiku mājās līdz Billes pusotram gadam. Tomēr viens apstāklis pēc otra noveda līdz situācijai, kad varēju pieņemt lēmumu – mesties jaunos izaicinājumos un atgriezties darba dzīvē, vai nē. Pēc nemaz ne vieglām un ātrām pārdomām, izvēlējos pirmo variantu un tā nu jau divus mēnešus teju ik dienu pārkāpju pāri kādiem saviem kompleksiem, iemācos kaut ko jaunu, piedzīvoju izaicinājumus. Bet arī – prieku un lepnumu par lietām, kas izdodas. Jā, arī negulētām naktīm, domājot, kā atrisināt problēmas vai satraucoties, kā viss beigsies. Bet pagaidām arvien šķiet, ka tas bijis tā vērts.

IMG_20171217_164924_216Kopumā, man šobrīd nav sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Ir tikai datums un ir tikai nedaudz garāka nedēļas nogale. Jo dzīve iegājusi tādās labi straujās sliedēs un bail, ka pamirkšķinot acis, attapšos nākamā gada nogalē. Kas nebūtu slikti, jo visi potenciāli sagaidāmie s*di būtu pārdzīvoti, bet – garām būtu arī foršie mirkļi, kuros sirds no prieka grib izlēkt pa muti. Un tie tomēr vismaz šī gada beigu bilancē ir krietni pārākā pozīcijā, tāpēc – par nākamo, aizraujošu un piedzīvojumu pilno gadu!

Mazie brīži steidzīgajā ikdienā

Četras stundas – apmēram tik daudz (maz!) sanāk šobrīd darba dienās būt kopā ar meitenēm, kamēr neviens vēl/vairs neguļ. Katram noteikti sava mēraukla, tas ir daudz vai maz, bet man, pēc ierastām pilnām dienām mājās, tas tagad šķiet daudz par maz, lai pagūtu visu, ko vēlētos kopīgi paveikt. Šajās četrās stundās vēl jāiespiež arī visi rīta rituāli un gribas jau cilvēkam vakarā arī kaut ko sev par prieku padarīt normālā nomoda laikā, nevis, kad bērni guļ un pats jau esi noguruma bezfilmā. Tad nu – četras stundas sadalītas pa minūtēm :). Labi, labi, tik traki jau nav, jo patiesībā svarīgākie mazajiem ir tie brīži, kad esi klāt, parunājies, kopā kaut ko izdari, pat, ja tas nav nekāds lielais projekts. Tāpēc šovakar uzrakstīšu par saviem pieciem mazajiem mirkļiem, kā ikdienas skrējienā sanāk arī pabondingoties ar meitenēm. Un ļoti priecāšos, ja jūs padalīsities komentāros ar saviem ikdienas paradumiem, kas ļauj arī reizē pabūt kopā ar bērniem.

IMG_20171203_182155_8191. Kopā gatavot – jā, jā, padoms sens kā pasaule, bet man nekad nav bijis tik aktuāls, kā šobrīd. Jo vispār mani kaitina, ja ēst gatavojot maisās pa vidu un traucē koncentrēties. Bet es tam tieku pāri, jo – tajās četrās stundās ietilpst arī vakariņu pagatavošana un tas ir diezgan ilgs laiks. Tāpēc lieku meitenes sev blakus virtuvē, Bilcis tikmēr tikai mēģina visu izārdīt un apēst, Kate jau ir reāls palīgs, kas kaut ko sagriež, padod un patiesībā tīri ātri tiekam līdz stadijai “viss vārās” (nereti arī mani nervi 😀 ). Pie reizes parunājoties par dienu, kādas labas kopābūšanas divdesmit-minūtes sanāk.

 

2. Vakara rituāli – šķiet, kas tur liels vakaros jāizdara, jānomazgājas, jāizmazgā zobi, pidžama un gulta. Bet, ja to dara vispirms vienam, tad otram, beigās ir sajūta, ka puse no vakara pagājusi tikai gatavojoties likt bērnus gulēt. Tad nu veicam visu kopā – var paspēt pat padauzīties pa vidu, piemēram, bēgot no pidžamu vilkšanas (Billes mīļākā izklaide) un tomēr beigās, kad abas meitenes uzsēdinātas uz vannasistabas “letes”, iestājas miers, jo notiek ļoti nopietna zobu tīrīšana. Tas laikam lielās māsas labais blakusefekts, Bille dievina zobu tīrīšanu, jo māsa taču dara tāpat – atceros, ka Katei tajā vecumā kā reiz parādījās iebi8ldumi un vajadzēja visādus trikus domāt. Tad nu atkal – ar kopīgu rituālu riktīga win-win-win situācija – ātrāk tiekam galā, esam kopā un atkal laiks padomāt par kopīgām lietām un labs piemērs mazajam cilvēkam.

3. Rīta palasīšana – šis ir mans mazais brīdis ar Billi. Kad Jānis aizved Kati uz bērnudārzu, mums ir vēl apmēram pusstunda līdz aukles atnākšanai, tikmēr gan arī cenšamies paēst brokastis, man jāsagatavojas doties uz darbu, bet – ļoti cenšos tā, lai kādas pēdējās desmit minūtes mums paliek divatā pasēdēt dīvānā un pašķirstīt grāmatas. Billei ļoti patīk grāmatas un man šķiet, šis rīta rituāls palīdz mierīgāk sagaidīt aukli un pāriet viņas gādībā.

4. Vakara spēle – šis, savukārt, ir brīdis ar Katrīnu. Ja meitenes neaiziet gulēt abas reizē, tad tā, kas ir ilgāk augšā, ir Katrīna. Un mēs, kad māsa aizgājusi gulēt, mēdzam uzspēlēt kādu pavisam īsu spēli, piemēram, mīklu uzdošanu, vārdu rakstīšanu/lasīšanu, saukt visus vārdus uz viena burta, kaut ko pavisam vienkāršu, kas neprasa ilgu “uzbūvēšanos” un koncentrēšanos. Tās var būt patiešām tikai piecas minūtes, bet uzreiz var just, cik daudz Katei nozīmē, ka tas ir laiks tikai ar viņu.

5. Mazie projekti – turu mājās visādus “sūdiņus” un loriņus – krāsainas lapas, līmi, filcus, diegus, pērlītes, uzlīmes, vadiņus utt., jo īstenībā nemaz tik daudz laika nepaņem piesēsties un kaut ko nedaudz paveidot kopā ar Katrīnu, un Billei patīk sēdēt blakus un krāmēties, lai visu izvērstu par biš lielāku haosu. Šis gan ir tādam mierīgam vakaram, kad ir nedaudz vairāk laika, jo, protams, jārēķinās, ka viss pēc tam jānovāc. Bet ir tā vērts, jo gan nodarbina bērnus un nesākās čīkstēšanas aiz garlaicības, gan arī ir labi kopā pavadīts kvalitatīvais laiks.

Man gan sāp sirds par to, ka nevaru būt kopā tik daudz ar meitenēm, cik biju pieradusi, bet no otras puses – tam laikam paliekot it kā mazāk, nākas daudz vairāk domāt par kvalitāti. Biežāk saņemties un padarīt kaut ko kopā, kad iepriekš būtu atlikusi uz rītdienu, ar cerību, ka tikmēr idejas jau būs aizmirstas. Brīvdienu vakaros, kā tagad, jūtos jau tik nogurusi, ka gaidīt gaidu pirmdienas rītu pie sava darba galda ar iespēju atkal dzirdēt savas domas. Protams, brīvdienas ir brīnišķīgas un tie mazie ikdienas mirkļi darbdienu steigā nevar tās atsvērt, bet – palīdz sagaidīt atkal nākamās, tas gan.

Billes satikšana

Nākamnedēļ Billei gads. Bet man aizvien spilgtā atmiņā ir tā rudenīgā, siltā diena, kad viņa piedzima. Billes piedzimšanas stāstu glabāju sevī jau ilgi un ik pa laikam šķiet – ir īstais brīdis to uzrakstīt. Bet vienmēr kaut kā pārdomāju, jo domas nav skaidras, jo pie sevis izklausās pēc žēlošanās, jo īsti nezinu, ko gribu ar to pateikt, jo.. bet tādus “jo” var meklēt ilgi un daudz, toties nedēļa pirms dzimšanas dienas – pavisam zīmīgs brīdis, lai beidzot uzrakstītu. Jo izstāstīt es gribu – tas taču tomēr bija Notikums!

PROLOGS

Pagājušajā gadā 22.septembris bija ceturdiena, silta un saulaina. Bille man vēderā dzīvojās jau nedēļu pāri noliktajam datumam, bet tas īpaši nesatrauca ne mani, ne ārsti – jo tieši tāpat arī Katrīna nodzīvoja desmit dienas ar uzviju. No dzemdībām nebaidījos, jo mana pirmā pieredze bija ļoti laba – ātri un (nosacīti) viegli, nepilnu trīs stundu laikā Katrīna bija klāt, zināju, ka kontrakcijas nav nekas nepārdzīvojams un man paveicies, ka tās nav neizturami sāpīgas – grūti būs, bet, ja jau uzreiz pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka varētu kaut uzreiz vēlreiz – tad, ko tur bīties? Turklāt apkārt pēdējā laikā tik dzirdams no pieredzēm – otrie mazie kā korķis no šampānieša pudeles šaujas laukā. Tad nu mana vienīgā problēma laikam būs – kā laikā paspēt uz Dzemdību namu, lai dzimšanas vietas ierakstā nav Vanšu tilts.

NEKAS NEBŪS KĀ PLĀNOTS

DSC_0006Tā nu dzīvoju dienu pēc dienas, gaidīdama un ceturtdienā devos uz “toņu” klausīšanos, kas arī bija jau pazīstama lieta no Katrīnas gaidīšanas laika. Trolejbusā braucot, vēl domāju, ko vajadzētu nedēļas nogalē pasākt, lai izstaidzinātu bēbi ārā. Tomēr, toņu klausīšanās laikā jutu, ka kaut kas nebūs – ik pa laikam man lika pagriezties, stellēja aparātu visādi, rakstīja un rakstīja, līdz beidzot māsiņa aizdevās pasaukt manu dakteri, kas ienāca, paskatījās ierakstu un teica – jābrauc uz Dzemdību namu, neizskatās tik labi, kā vajadzētu un pienācis laiks bēbim nākt pasaulē. Teicu, ka varbūt varu vispirms aizbraukt pakaļ mantām, bet nē – labāk zvanīt vīram, lai ved uz DzN taisnā ceļā.

Pēc apmēram pusstundas (pa ceļam izraudājusies) ierakstījos Dzemdību namā, kur mani uzņēma teju atplestām rokām un vēlreiz izklausījās toņus, mani nedaudz nomierinot, ka nav tik traki, viss būs kārtībā un gaidām bēbīti. Labākais pārsteigums sekoja pēc tam. Pārbaudes laikā no dakteres atskan izbrīnīts:”bet jums taču tas bērniņš ir ar dupsi pa priekšu??”; kam sekoja mans:”Koaaaaa?!?”. Pārsteigums milzīgs, jo pirms nedēļas USG laikā abas ar dakteri priecājāmies, cik jauki bēbis ar pieri pret iegurni jau smuki piespiedies. Nope, Billei citi plāni! Jāatzīst, ka mani īpaši tas nesajūsmināja, bet – kas jādara, jādara. Man bija brīnišķīga vecmāte, kas iedrošināja – kopīgi tiksim ar visu galā, turklāt, otrais bērniņš un pirmās dzemdības nav bijušas smagas, mierīgi un pacietīgi izdabūsim viņu ārā arī šādi! Super, dzīvojamies pa palātu, īpaši neiespringdami, pa brīdim ir mazas kontrakcijas, bet ne ļoti regulāras, sāpīgi arī nav, bet esmu sapratusi, ka man tas nav rādītājs. Klausāmies ik pa laikam sirdstoņus, kas tomēr atkal sāk īsti nepatikt – izskatās, ka Bille izdomājusi pagulēt vai vismaz iegrimt diezgan kārtīgā čillā, 20160925_120018nevis nodarboties ar dzimšanu. Vienojamies, ka mēģināsim nedaudz stimulēt, man ieliek katetru un pagriež vaļā – ar vecmāti nosmejos, ka jūtos kā Bada spēlēs, kad dalībniekus laiž augšā uz laukuma un atpakaļceļa vairs nav. Gaidām. Gaidām. Gaidām. Domāju, ka sāku just stiprākas kontrakcijas un ceru, ka tas nav placebo efekts. Ienāk vecmāte, pačeko toņus un saka, lai mēģinām Billi noturēt nomodā, šī pavisam atslābusi. Staigāju, dziedu, staipos, dīdos, runājos – neguli bērniņ, jādzimst taču! Negribu, lai šis ievelkas līdz naktij. Neticami, ka pagājušas jau astoņas stundas, kā pavisam mierīga izbraucu no mājām, diena ir sagriezusies kājām gaisā un kontrole ir ārā no manām rokām, Bille visu dara kā grib. Tomēr toņi padara vecmāti aizvien bažīgāku, ap sešiem atnāk daktere un jautā – varbūt vēlos epidurālo anestēziju, kas man pienākas bez maksas, tā kā bēbis tūpļa guļā un varētu palīdzēt arī atslābt muskuļiem un varbūt dzemdības turpinātu progresēt. Konsultējos ar vecmāti un nolemju tomēr neizmantot šo iespēju, jo – johaidī, man taču nekas nesāp vēl pa īstam un tik spilgti atceros to skaidrības mirkli, kad dzima Katrīna un viss notika un gribu to sajust vēlreiz! Astoņos daktere nāk atkal – pēc pārbaudes secina, ka nekas mainījies nav, bēbis aizvien pat vēl negrasās dzimt, tomēr toņi liek domāt, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Gatavosimies ķeizaram. KO???????????? Tas bija scenārijs, kam es nebiju gatava nevienā brīdī visā šajā procesā. Te ir vieta kādiem miljons komplimentiem vecmātei, kas vispirms ļāva man izraudāties (..atkal) un tad atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, kas vēl paspēja ienākt prātā, izstāstīja visu par procesu un mierināja – tas taču nekas, galvenais, lai bērniņš nāk pasaulē. Ok, galvenais, lai bērniņam viss labi un guļos uz ratiņ-gultas.

OPERĀCIJA

Tāpat neko īsti nesaprotu un vecmāte stumj mani uz operāciju bloku – atkal kā seriālā, 20160923_134013sajūta arī, ka visu vēroju no malas. Aizstumjamies uz operāciju zāli, tur jau komanda priekšā un, lūdzu – te jūsu “galds”! Šprice mugurā. Par laimi tik ātri, ka pat nepaspēju sākt domāt, kā tas būs, jo, skatoties seriālus, šajos brīžos vienmēr novēršos, liekas briesmīgi. Tagad pielikšu jums ledu, sakiet, vai jūtiet? Nezinu. Tagad jūtiet? Laikam nē.. Un ceru, ka tiešām nejūtu, jo droši vien nebūtu patīkami sajust skalpeli uz vēdera. Aiziet, laiks piedzimt bērniņam. Operācija ļoti īsa un ātra, fonā mani novēro anestezalogs, divas ārstes ver vaļā vēderu, man priekšā aizkars, sāpēt nekas nesāp, tikai beigās jūtu, kā ļoti tiek kustināts vēders, bet ne kā sāpes, vienkārši jūtu. Nepaiet ne mirklis un gaisā izskan Billes pirmais kliedziens. Un dakteru priecīgs – oi, kāda varena meitene! Man asaras. Vecmāte, kā solījusi, pieliek Billīti man pie sejas, es fiksi sabučoju un mazo aiznes atpakaļ uz dzemdību palātu, kur Billi jau sagaida tētis, kam šoreiz pirmajam tiek meita uz vēdera. Jānis pēc tam to nepilno pusstundu, ko pavadīja gaidot palātā, raksturoja – kā Doktorā Hausā (iespējams, mums jāsāk mazāk skatīties seriāli). Seko sirreālākais dienas brīdis, jo man tikko ir piedzimis bērns, bet es viena guļu uz operāciju galda, kamēr dakteres, tērzēdamas par bērnu atgriešanos skolā, tīra manu dzemdi un šuj mani ciet. Pēc tam seko atgūšanās citā telpā – jāsagaida, kad iziet narkoze un varu pakustināt kājas. Aptuveni divas stundas. Man realitātē – trīs ar pusi. Tomēr apmēram 30 minūtes pēc operācijas vecmāte, lai gan teorētiski tas nav atļauts, atnes man Billi, samīļot un pabarot. Par šo es viņai laikam vienmēr būšu pateicīga! Kad Bille paēdusi, viņu atkal aiznes un es nemitīgi cenšos kustināt kāju pirkstus, jo zinu, kad tikšu savā palātā, tikšu arī pie Billes. Ap pusnakti beidzot varu doties uz palātu, kur man atnes mazo un saka, lai, kad sāk nākt miegs, dodu ziņu, viņa paņems Billi. Es, protams, domāju, ka man vispār nekad nenāks miegs, tomēr pēc kādas stundas saprotu, ka nespēju acis noturēt vaļā, tāpēc pasaucu māsiņu, kas mani uzreiz arī nomierina, ka sešos nāks mani pārbaudīt un tad arī uzreiz atnesīs bērniņu, lai es paguļu un atpūšos. Sekoja, iespējams, tukšākā nakts manā dzīvē, jo īsti pagulēt nevarēju, katras dzirdētās bērna raudas man šķita kā mana bērna raudas – šaustu sevi, ka nespēju tās atpazīst, jo reāli esmu viņu turējusi rokās maksimums pāris stundas. Laika izjūta nav, telefons ir kaut kur somā, visticamāk izlādējies, piecelties es nevaru un stundas rit tik lēni. Palātas kaimiņienes mazulis raud un es viņam līdzi, tikai krietni klusāk.

DZĪVE PĒC TAM

20160926_132903Māsiņa ienāk, iedod pretsāpju zāles un es domāju, pie velna, diez, kā sāpēs tad, kad zāles būs izgājušas…Saka, lai mēģinu celties kājās, pastaigāt. Man gan ir tikai viens jautājums – kad man atnesīs meitiņu? Tūliņ, lai tikai mēģinu piecelties. Vēl bišķiņ un man atnes atkal Billi, kad pēc brīža ienāk paprasīt, vai viss kārtībā un nevajag atkal aiznest viņu pie bērnu māsiņām, saku, ka vairs neatdošu. Tā esot laba zīme, bet, ja jūtu, ka paliek par grūtu, lai tik saucot viņu. Man patrāpījās tikai ļoti jaukas māsiņas, visas dienas! Tā arī vairāk neizlaidu Billi no acīm, lai gan, jāatzīst, fiziski pirmās dienas bija ļoti, ļoti grūti. Ne salīdzināt, kā bija ar Katrīnu, kad otrā rītā gribēju mājās. Te es otrā rītā knapi fiziski piecelties varēju, katra kustība šķita tik sāpīga, it īpaši – piecelšanās kājās.

Sākumā man šķita, ka es nekad mūžā vairs nejutīšos kā normāls cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka šī bija mana pirmā pieredze ar nopietnu operāciju, anestēziju un atkopšanos pēc tam. Taisnības labad jāsaka, ka rēta man sadzija ļoti ātri un labi, arī lielākā daļa pretsāpju līdzekļu palika atvilktnē, jo nu nebija TIK traki, bet salīdzinot ar pašsajūtu pēc Katrīnas dzemdībām, man likās, ka pasaule ir sabrukusi. Vēl viens blakusefekts – pēc operācijas nācās Dzemdību namā uzturēties ilgāk, lai gan iepriekš biju izsapņojusi, kā teju nākamajā dienā mani laidīs mājās. Paliku tur četras dienas un pēdējā gribējās rāpot pa sienām un jau ar asarām acīs gāju prasīt dežūrārstēm, kad mūs laidīs mājās. Likās, ka mājās viss būs vieglāk. Īstenībā jau nebija, jo vēl varētu divas lapas piedrukāt ar to, kā “nenesiet neko smagāku par mazo” realitātē izskatās, dzīvojot piektajā stāvā bez lifta un paliekot dažas dienas vienai ar abām meitenēm, vienlaikus nezin’ kāpēc (tā es tagad domāju) uzskatot, ka ir nenormāli svarīgi neko neizjaukt Katrīnas ritmā un jau nedēļu pēc dzemdībām vedot viņu uz/no bērnudārza, uz dejošanu ar Billi padusē. Nekas, iemācījos ratus stiept tika ar roku, nevis vēdera muskuļiem (jo tādi vienkārši nepastāvēja).

EPILOGS

DSC_0012Man šķita, ka es katru dienu domāšu par to, kāpēc tā sanāca, kāpēc man otrās dzemdības negāja pa gludu diedziņu kā pirmās, kāpēc…Realitātē – ikdiena pārņem tik strauji un saproti, ka tam nemaz nav nozīme, lai arī cik klišejiski tas neskan, bet patiešām – galvenais, ka visi ir veseli. Es gan vairs nelasu nekādus rakstus par to, kāpēc ķeizars ir slikti, kā tas ietekmē bērnu utt., pat, ja pēc Katrīnas dzemdībām, atzīšos, dažreiz palasīju, lai uzsistu sev uz pleca un nodomātu, o, cik labi, ka man gan par to nav jādomā. Kā saka, pasaule ir apaļa.. Izgāju cauri vairākiem posmiem, domājot par savu šo dzemdību pieredzi – pašpārmetumiem, gribēšanu pažēloties, dusmīgu aizvainojumu katru reizi, kad kaut kur pieminēts, cik ķeizargriezieni ir slikti, vēlmi sevi attaisnot. Ilgi jutos vīlusies, ka man ir atņemta otro dzemdību pieredze, man taču pat īsti nekas nesāpēja un kur vēl tā brīnišķīgā sajūta, kad tu izspied to savu bēbīti un viņu tādu slapju un siltu uzliek uz krūtīm, tu sabučo viņu īsti nemācēdama, vīrs sabučo tevi un pasaule ir vesela! Līdz vienu dienu pēkšņi iedomājos – bet tas taču ir tikai fakts, Bille piedzima ar ķeizargriezienu, tāds pats, kā – Katrīna piedzima dabīgās dzemdībās, mani sauc Māra, zāle ir zaļa. Fakti, kam nozīmi piešķiram tikai mēs paši. Galu galā – man piedzima meita! Otrā meita! Un dienas beigās tas ir viens no retajiem faktiem, kam vispār ir kāda nozīme.

P.S.

Gadījumā, ja kāds šeit starp rindām izlasa pārmetumu ārstiem, kas bija man blakus, tāds tur ne mazākā mērā nav paslēpts – es visā šajā procesā pilnībā uzticējos man apkārt esošajam personālām un aizvien uzskatu, ka kopā mēs izdarījām visu tieši tā, kā vajadzēja.

Bilcim 11 mēneši!

20170810_130903Nu tā, divas nedēļas pēc mazās “dzimšanas dienas” un divarpus nedēļas pirms (OMG!!!) pirmās, lielās jubilejas – laiks atskatīties uz Billes vienpadsmito mēnesi! Galvenokārt jau tāpēc, ka, manuprāt, šie mēneša apraksti būs ļoti forša atmiņa viņai pašai – es esmu pārāk slinka bēbīšu grāmatu pildīšanai, pirmo sasniegumu piefiksēšanai, Katrīnas svēršanās/mēru pieraksti man ir piefiksēti līdz viņas 7.mēnesim, Billes – neviens, tikai kaut kur pa māju mētājās dakteres dotās lapiņas un bonusam vēl vasarā trīs mēnešus izlaidām tehniskās apskates, attiecīgi – ir lapiņa ar Billes izmēriem astoņos mēnešos un ir lapiņa ar izmēriem – 11 mēnešos, kas notika pa vidu, tas paliks mums visiem noslēpums. Toties Billei būšu saņēmusies teju katru mēnesi (izņemot, protams, tomēr vienu 😀 ) uzrakstīt “atskaiti”, ko izdrukāt un pievienot bildēm. Katrīnai noslinkoju kādus trīs mēnešus par šo, tā kā beigās, velkot kopā sauso atlikumu, abām divām būs par ko apvainoties pusaudžu gados!

20170729_230317Bet tad par to vienpadsmito mēnesi – principā ballīte ballītes galā – Bille apmeklēja savu pirmo festivālu, bijām uz Laba Daba, kur ap desmitiem vakarā abas meitenes atlūza (Bille man ergosomā, Katrīna Billes ratos) un mēs varējām izbaudīt pasākumu līdz trijiem rītā, līdz pašiem palika garlaicīgi. Bille pabija pirmajās kāzās, kur, lai gan pirmo dienas daļa bija kreņķīgākais un niķīgākais bērns, kādu es esmu piedzīvojusi, toties, kad beidzot ārā palika nedaudz vēsāks un patīkamāks, ap desmitiem viņa aizmiga ratos, kur nogulēja ārā pie viesu nama līdz pat pieciem rītā, ne reizi nepamostoties. Un arī tad mēs vienkārši paši gājām gulēt un nesām viņu līdzi (jā, mēs, iespējams, neesam paši briesmīgākie vecāki un atcerējāmies par bērnu laukā 😀 ), Bille turpināja gulēt vēl līdz deviņiem, kad mēs paši pat bijām ātrāk augšā. Šī ballīte totāli bija mans vasaras Notikums!

Arī Katrīnai augusts vēl bija brīvs, tad daudz ciemojāmies, draudzējāmies, uzņēmām 20170725_125741ciemiņus – sajūta, ka reti kuru dienu pavadījām bez plāna. Tās, kurās nebija plāna, gājām uz vietējiem parkiem – nu jau varu bērnu laukumos dzīvoties ar abām divām meitenēm. Kamēr Katrīna skraida un rāpjas visās iespējamās vietās, mēs ar Billi rakājamies pa smilšu kasti. Vēl lielākie prieki abām meitenēm ir, kad Katrīna Billi šūpina šūpolēs – Billei ļoti patīk šūpoties, nu tā, ka smejas pilnā balsī, savukārt Katrīnai ļoti patīk šūpināt. Win-win situācija man, kas tik sēž malā un pieskata ar vienu aci, vai viss mierīgi.

Bille šajā mēnesī sākusi vēl vairāk komunicēt, viņas mīļākais vārds ir “MAN”, pieprasot jebko, kas tajā brīdī rokās ir māsai, vai arī izteiksmīgi dusmojoties, ja gadījumā pārpratuma pēc viņai netiek iedots tieši tas pats, kas mūsu šķīvjos. Aktīvi ceļas kājās un mēģina laisties vaļā, lai stāvētu – pagaidām tas izdodas līdz brīdim, kamēr pati to nav pamanījusi. Turoties pie malām staigā apkārt visām mēbelēm, ir riktīga alpīniste, jo mēģina uzrāpties VISUR. Nu tā, ka ne acu nolaist. Šajā ziņā Katrīna bija mierīgāka, bet Bille…te uz dīvāna malas, te uz nakstskapīša, te vannasistabā uz māsas ķeblīša un jau liecas iekšā vannā. Vanna..tā vispār ir maģiskā vieta dzīvoklī. Varianta ielikt vanna tikai Kati nav, tiklīdz kā Bille izdzird, ka tiek tecināts ūdens, pilnīgi vienalga kur un ko viņa dara, viss tiek pamests un tempā rāpo uz vannasistabu. Ja aizvērsi durvis, bēbīšvalodā dzirdēsi visu, ko par tevi domā. Valoda nav jāsaprot, lai sajustos par to slikti. Vispār, Bille perfekti prot norādīt, ko grib – skaļi un konkrēti – par pagaidīšanu viņas gadījumā var pat nedomāt. Viens no pirmajiem žestiem, ko iemācījās – parādīt ar pirkstu to, ko grib apēst, it īpaši, ja karote uz viņas muti ceļoja pārāk lēni.

20170819_190406Ēst vispār viņai ļoti patīk – šobrīd jau esam pārgājuši, ka praktiski visos gadījumos ēd kopā ar mums, to pašu, ko mēs. Ļoti reti ir kāds tik specifisks ēdiens, ka nolemju labāk nedot. Un īstenībā, ja tā notiek, tad Bille ir ļoti neapmierināta. Vislabprātāk ēd pati, ar rokām, tā nu arī es mēģinu būt radoša ar dārzeņu plācenīšu idejām, bet dažreiz jau palieku arī pie makaroniem un pankūkām 🙂 par tām reizēm sajūsmā ir abas māsas. Bet tā kopumā Billei garšo viss – zupas, putras, dārzeņi, gaļa, ļoti garšo zivs, tagad ēd visas ogas un augļus – respektīvi, spēj tik piedāvāt!

Interesanti, ka Billei patīk citu bērnu kompānija, atceros, kā Katrīna draudzējās tikai ar pieaugušajiem un par bērniem interesi sāka izrādīt apmēram no trīs gadu vecuma. Līdz tam – pilnīgi vienaldzīgi lielākoties. Toties Bille labprāt apčamda, samīļo, iebukņī, uzrāpjas virsū kādam un bērnu laukumos vispār pilnā laimē ar vaļā muti sēž un skatās, ka citi, lielāki bērni dauzās. Tas droši vien, jo ik dienu mājās dzīvojas ar lielo māsu un saprot, ka bērni – tā ir štelle. Jo mājās Katrīnai dažkārt nākas pat slēpties no Billes, ja grib paspēlēties vienatnē. Jo Bille principā cenšas neatkāpties no viņas visu dienu un uztver sevi, kā nopietnu rotaļu biedru. Nu jau arī Katrīnai tas izdodas un mēs regulāri spēlējam “bēbīšu spēli” – Katrīnas bēbis ir kāds viņas mīkstais zvērs, bet manējais – Bille, ejam viena pie otras ciemos un pļāpājam par mūsu bēbjiem (diez, kur viņa to noskatījusies). Katrā ziņā bēbja loma Billei izdodas, tikai viņa parasti ir nepaklausīgais bērns, kurš lien, kur nevajag, bļaustās, kad otrs (Katrīnas) bēbis guļ un tamlīdzīgi slikti uzvedas. Aizraujoši, ne? 😀