Paliek vieglāk!

Ziniet to brīdi, kad visi saka, ka vēl bišķiņ jāpagaida, kamēr bērni paaugsies un paliks vieglāk. Un tas šķiet kā zinātniskā fantastika komplektā ar pasaku filmu. Vismaz man tiešām tā likās pēdējos divus gadus un, ja pavisam godīgi, tad vienu etapu bērniem paaugoties, palika tikai grūtāk, nevis vieglāk. Jā, jā, jānovērtē mirklis, kurā esi un dzīves prieki jāmeklē mazajos brīžos. Ar to laikam domāts – tajos, kuros neviens nekliedz, uz 5 sekundēm mājās ir kārtība vai brīvdienās bērni izdomājuši ilgāk pagulēt. Tu tiec pie izgulēšanās līdz pusdienlaikam pēc sajūtām, realitātē – aptuveni deviņiem un pat aizmirsti iepriekšējo vakaru, kad neviens nebija piedabūjams gultās līdz vienpadsmitiem, kas rezultējās noguruma histērijā (bērniem un tev)! Redziet, es esmu labi trenējusies mazo prieka brīžu meklēšanā.

Bet šoreiz ne par mazajiem priekiem, bet lielo – es arvien biežāk un biežāk sevi pieķeru pie domas: “eu, bet paliek vieglāk!” Un tādēļ riskēju iekļūt to kaitinošo cilvēku kategorijā, kas tā saka, bet ļoti gribēju ar šiem brīžiem padalīties, pieņemot, ka vēl kāda šobrīd ir iestrēgusi pirmajā rindkopā aprakstītajā scenārijā.

  1. Bērni arvien retāk mēģina viens otru piekaut

Vai iekniebt. Vai iekost. Vai atņemt mantas. Uzsvars uz “arvien retāk”, nevis – nekad. Un jāņem vērā, ka toties tās reizes, kad sakaujas tagad ir daudz iespaidīgākas, jo spēku samēri sāk izlīdzināties, kā arī tiek pilnveidotas aktiermākslas prasmes abām iesaistītajām pusēm. BET – viņas kopā spēlējas nesalīdzināmi vairāk, Bille pagaidām piekrīt gandrīz visām Kates idejām, jo lielā māsa beidzot gatava ar viņu spēlēties un tas līdzsvaro pat to, ka katru dienu jābūt “bēbītim”, kamēr Kate ir audzinātāja vai mamma.

  1. Es kļūstu par patīkamu bonusu, nevis nepieciešamību

Manas abas meitenes ir tipiskas “memmītes” (droši vien mana kļūda audzināšanā), kas principā bez manas klātbūtnes nespēja darīt neko – ne izdomāt, ko spēlēties, ne kaut kur doties, pat ne skatīties multenes. Jā, es esmu redzējusi Ķepu patruļas visas sezonas, aptuveni četras reizes. Bet tagad viņas daudz vairāk ir gan viena otrai – un ir brīži, kad pazūd kopā bērnistabā uz neticami ilgu laiku, gan arī – tā kā, kopš ir divas, nav opcija, ka visa mana uzmanība ir 100% vērsta uz kādu no viņām, tad ir pieradušas eksistēt arī bez manis. Es pirms pāris nedēļām brīvdienās dienas vidū pagulēju pat divu stundu pusdienlaiku. Nopietni.  Un, ja kas, mans mīļākais Ķepu patruļas varonis  ir Māršals.

  1. Supervaronis Katrīna

Pēdējā laikā arī daudz vieglāk ir meitenes atstāt kādam pieskatīt. Mani radi to apstiprinās, jo arvien biežāk uzplijos ar jautājumu par iespēju iedot mums brīvu vakaru. Galvenais iemesls – Kate tajos brīžos kļūst par gādīgo lielo māsu, Billes glābiņu un visapzinīgāko cilvēku pasaulē. Iespējams, tā ir viņas fantāzija par to spēlēšanos “mājās” realitātē. Kate liek Billi gulēt, pierunā paēst, samīļo, nomierina, kad raud, un ciemojoties izpatīk visām viņas iegribām, kas mājas notiek gandrīz nekad. Katei vispār patīk būt “labajam policistam” un arī kad mājās man ir sajūta, ka netieku ar Billi galā (atzīšos, ka tā, iespējams, ir biežāk, nekā man gribētos), tad Katrīna iejaucas ar “paga, mammu, es tikšu galā.”. Un ziniet ko, viņa tiešām tiek galā! Nomierina nenomierināmu histēriju, pierunā uzvilkt zeķes vai pat noliek gulēt, kad mani visi ieroči ir beigušies.

  1. Tas brīdis, kad sāk atmaksāties divgadnieka “pati, pati!!!”

Viena lieta, kas tiešām vienkārši nāk ar laiku, ir – bērni augot vienā brīdī jau ļoti labi sāk tikt galā ar tām pašām praktiskajām lietām, kas viņu pirmajos mēnešos/gados likās kā nebeidzams pienākums. Man šķiet, Katrīna principā mierīgi varētu visu dienu nodzīvot bez pieaugušā praktiskās palīdzības – apģērbties, atrast kaut ko uzkožamu, izmazgāt zobus (protams, protams, pieaugušie pārtīrām, zobu fejas kundzīt!), uzvilkt āra drēbes, sakārtot savas mantas, sameklēt visu nepieciešamo kādiem rokdarbiem utt. Billei, protams, vēl ir kur augt, bet vismaz pamperu epopeja atkal uz kādu laiku manā dzīvē ir beigusies un mantu sakārtošana vakaros ir kļuvusi par diezgan obligātu pienākumu. Un, ja pavisam darbīgs noskaņojums, tad būs man i kas netīrās drēbes sanes uz veļasmašīnu, i grīdu izslauka, i traukus sakrāmē trauķenē vai galdu uzklāj.

  1. Tik ļoti nepieciešamais “Paldies”

Saka, ka vecāku darbs ir nepateicīgs, bet zinu un varu mierināt, ka nav tik traki. Es arvien biežāk dzirdu vai sajūtu “paldies” no meitām. Kad tavs piecgadnieks pasaka: “Jūs esat it kā tādi normāli vecāki, kuri par katru sīkumu nedusmojas”, tad tiešām pat pāris dienas pēc tam izdodas nedusmoties par sīkumiem. Vai, kad nakts vidū jau taisies uzšņākt, ka atkal viens mēģina iekāpt vecāku gultā, bet dzirdi: “Mammīt, es tevi mīlu kā visu pasauli!”, arī tas šņāciens kaut kur starp aizkustinājumu pazūd. Bērni katrs iemācās pateikt paldies savā veidā, tāpēc man ir pilnas kabatas un atvilktnes visādiem zīmējumiem, līmējumiem, kas taisīti tieši man un mazām zīmītēm no Katrīnas. Tas ir pasaules labākais paldies, pat, ja viņi to tā nedomā, jo ir sajūta, ka kaut ko visā audzināšanā dari pareizi.

Respektīvi, nav jau viss kā miera ostā, bet tiešām, tiešām – paliek labāk. Un arvien ātrākā tempā. Es tāpat dzeru magniju nervu stabilitātei, tāpat rūdos ikrīta histērijās, nevis aukstā dušā un ceļos stundu pirms pārējiem, lai noķertu vismaz kādu brīdi klusumā visas dienas laikā, BET PALIEK VIEGLĀK!

Mirklis pirms bērnudārza

Bille ar septembri sāks iet bērnudārzā un tas man, protams, atnesis aumaļām emociju un nostalģijas. Gan par to, cik liels ir izaudzis mans mazais brīnumbēbītis, gan pārmetumi sev, par to, kā viņai sāpēs sirds, gan atmiņas, cik grūts tas bija posms ar Katrīnu. Un vienlaikus arī mantra “viss notiek uz labu”. Pēc pieredzes ar Katrīnu, man ir ļoti daudz atziņu, ko darīt citādāk, ko darīt tāpat un pārliecība, ka, ja pēc tik grūta sākuma tagad Katrīnai doties uz bērnudārzu ir liels prieks, un draugi vasarā pietrūkst, tad Billei noteikti ies kaut kripatiņu vieglāk.

Ar Kati teorētiski gatavojāmies bērnudārzam, bet praksē pieļāvām visas lielākās kļūdas. Pirmkārt jau, divas nedēļas pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas bijām ceļojumā, kur diendienā laiku pavadījām kopā, jo arī mums ar Jāni bija atvaļinājums. Uzdzīvojām ar pilnu klapi, atbraucām uz Latviju un dienu vēlāk – Katei pirmā diena bērnudārzā. Tas pat izklausās briesmīgi. Tam bonusā, līdz ar izmantoto atvaļinājumu, darbā vajadzēja aizstāt arī kolēģi, kas pēc tam devās brīvdienās un man bija nenormāli maz laika un iespējas arī vakaros ar Kati pabūt un mēģināt bērnudārza emocijas novadīt. Atceros pirmo dienu, kad, kopš bērnu dārza uzsākšanas, visu dienu varēju veltīt viņai, kas bija kāds 12. septembris un man vienkārši likās, ka es esmu sačakarējusi pilnīgi visu.

Katei grūti iejusties bija arī tādēļ, ka viņai maziņai vispār nepatika citi bērni. Es uzskatu, ka viņa domāja, ka arī ir pieaugušais, jo lielākoties laiku pavadīja tādā kompānijā, un citi mazi bērni šķita mežoņi. Arī kopā spēlēšanās viņai arvien nav nekāda mīļā nodarbe un tikai tagad, trīs gadus vēlāk, iesaistās kādās “grupās” arī pēc savas iniciatīvas, nevis tādēļ, ka tas ir jādara. Toties bērnudārzā viņa atrada savu uzticības personu, kam arvien ir pieķērusies vairāk. Lai gan sākumā mani uztrauca, ka, ejot pakaļ, Kate vienmēr vai nu viena sēdēja pie galda un darbojās ap kādiem darbiņiem, vai sēdēja pie audzinātāju galda un kaut ko palīdzēja, tad ar laiku es arī sevi noskaņoju – tāds vienkārši ir viņas raksturs un nemaz jau nav slikti – būt prātīgajam bērnam. Turklāt tagad pat dzirdu no viņas tekstus, ka bērnudārza draugi saka, ka viņa pārāk daudz runājot, tā kā – trīs gadu adaptācijas periods laikam ir beidzies 😀

Labi, nav arī tik traki, bet jāsaka, ka teju katru rītu viņa raudāja pirmos trīs mēnešus. Un tas vēl nebūtu trakākais – viņa arī ik vakaru pavadīja čīkstot, ka negrib rīt uz bērnudārzu. Par to man bija dusmas – jo kā var izniekot to pašu vakaru, kas dots, vēl čīkstot! Bet, pēc ziemassvētku brīvdienām, šķiet, viņa saprata, ka bērnudārzs – tas nav mūžīgi – un ar janvāri jau sāka ieiet rutīnā. Asaras palika arvien retākas, arvien biežāk māju sarunās ienāca bērnudārza draugi. Pēc pirmā vasaras atvaļinājuma gan vēl bija nedaudz grūtāk atgriezties, bet šogad viņa jau no augusta sākuma nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs iet uz bērnudārzu. Un iet ar lielu prieku katru rītu – dažreiz entuziastiskāk, dažreiz pačīkstot – bet vai tad pieaugušajiem ir citādāk?

Es, protams, ik pa laikam pārcilāju prātā, diez, cik lielu traumu esmu viņai sagādājusi. Bet dzīve ir dzīve un, lai gan tas nav dikti smuks arguments, domājot par bērniem, tā ir realitāte. Kurai iziet cauri lielākā daļa. Es no savas puses savukārt esmu centusies darīt tik, cik varu – pagūt uz visiem koncertiem (protams, ne vienmēr tas izdevies, piemēram, pirmā Kates bērnudārza koncerta laikā es vispār biju komandējumā – nice try), iespēju robežās vasarās dodam maksimāli garu brīvlaiku (divas vasaras sanācis pat visi trīs mēneši – mans dekrēts un bka), un izmantojam šad tad opciju neaiziet uz bērnudārzu, bet palikt ar Billes auklīti.

Un tagad – piecas dienas līdz Billes pirmajam bērnudārza gājienam. Es ceru, ka šoreiz esam sagatavojušies pārdomātāk. Pirmkārt, jau esmu apmeklējusi vismaz pirmo sapulci 😀 (Ar Kati tas izkrita, jo nebijām Latvijā). Un ar Billi dažas reizes esam Kati vedušas uz bērnudārzu, tā kā – viņa zina, ka no turienes atgriežas. Vēl arī ar aukli esam sarunājuši, ka vismaz pirmās septembra nedēļas palīdzēs un Billi varēs izņemt jau pusdienlaikā, tad skatoties, kā iet ar adaptēšanos. Bille arī ir nedaudz drošākā un pilnīgi noteikti – gatava dot pretim, ja kāds apbižo. Drīzāk, gatavojos, ka man būs jāklausās viņas palaidnībās. Bet arī viņai īpaši nepatīk citi bērni un mēdz bērnu laukumā jau sākt protestēt tāpēc vien, ka kāds uz viņu paskatās. Tā kā – novēliet veiksmi, bet es turēšu īkšķus, ka pēc kāda mēneša mums būs iestājusies garlaicīgā, bet mierīgā rutīna!

Kad paliec par tādu mammu, kāda nekad negribēji būt

…un kā es meklēju ceļu atpakaļ.

Virsraksts, kā noformulēta doma, man stāv ierakstīts telefona piezīmēs, datēts ar 21. martu. Tātad, teju pusotru mēnesi to virpinu pa prātu un gatavojos uzrakstīt, gatavojos nekad nerakstīt, gatavojos pārdomāt un gatavojos apstrīdēt. Un varbūt labi, ka tā, jo droši vien tajā 21. martā tas būtu izvērties par vienu varen depresīvu ierakstu. Toties šovakar es varēju ar tīru prieku pierakstīt arī apakšvirsrakstu.

Stāsts, kā parasti, būs par mani. Šoreiz varbūt pat vairāk nekā parasti. Man piemīt tāds niķis, ka jaunas un aizraujošas lietas pārņem ne vien par 100%, bet par 120% vismaz. Par savām meitenēm nereti pasmejos, ka tie ir mani lielākie projekti un tas ir joks tikai daļēji. Es kaut kādā mērā lasu, apgūstu un plānoju audzināšanu, interese par bērnu attīstību mani aizveda līdz Montessori kursiem un Montessori kursi mani aizveda līdz jaunai “būt mammai” filosofijai. Diezgan skaidri sev spēju nodefinēt, kāda mamma vēlos būt un (kurš cits sunim asti cels) – diezgan labi man tas arī sanāca.

Ar lielu entuziasmu ķēros pie nākamā dzīves posma – atgriezties darba dzīvē. Un tur pretim man nāca jauni projekti. Un, kā jau iepriekš minēju – jaunas lietas man patīk. Vienīgi patīk tik ļoti, ka mēdzu “aizmirst” un pamest novārtā iepriekšējās. Protams, protams, nav tā, ka es aizmirsu, ka mani mājās gaida divas burvīgas meitenes, bet es kā diezgan pašsaprotamu sāku uztver to, ka “viņas var pagaidīt”. Kamēr pienāks nedēļas nogale, kamēr man atkal būs vairāk laika, kamēr būs atvaļinājums – var pagaidīt. Un, ticiet vai nē, bet viņas tiešām to ļoti labi spēj, pat pārāk labi, jo tas atstāj daudz vietas pašpārmetumiem.

Pat neatceros vairs, kas man lika sākt par šo tēmu aizdomāties, līdz nodefinēt jau nosaukumā minēto domu. Bet, tiklīdz, kā izdevās šo domu noķert, sāku arī vairāk sekot līdzi savām darbībām. Vai tiešām man tik neatliekami ir jāpaliek birojā un mājās jāierodas ap gulētiešanas laiku? Vai tiešām ir vērts “nozagt” tās trīs stundas vakarā, ko varu veltīt meitenēm? Vai brīvdienās viņas ir pelnījušas mammu, kas ieurbusies telefonā/datorā, vai mammu, kas uz īdošo “izejaaaam ārāaaaa” atbild ar – “ok, ejam!”.  Un vakaros apsēsties un izlasīt to līdz kaklam jau apnikušo grāmatu vēl 156. reizi, jo tieši tā ir vismīļākā. Kopā vakarā izcept kūku, nevis jau uzreiz padomāt stundu uz priekšu un to, kāds bardaks būs jākārto, tā vietā, lai pēc bērnu aizmigšanas vēl arī drusciņ pastrādātu.

Es tāpat esmu no tām mammām, kuras bērnu koncertos ieskrien pēdējā brīdī. Visbiežāk dienās, kad uz bērnudārzu jānes kāds darbiņš, no rīta audzinātājām atvainojos, ka mēs (kārtējo reizi!!) atnesīsim to rīt. Bet es arī mācos tajos brīžos, kad esam kopā, to darīt no visas sirds un maksimāli klātesoši. Lai arī cik grūti tas būtu. Jo tad, kad ir šādas brīvdienas, kā šonedēļ un četras dienas es esmu varējusi vērot bērnus, priecāties par Kates zelta frāzēm un brīnīties, kā izaugusi ir Bille – saproti, ka katra klišeja par “skrien laiks”, “bērni izaug ātri” un “minūtes ir garas, gadi ir īsi” ir klišejas tikai tik ilgi, kamēr tās netrāpa tev pašam tieši pa sirdi.

Normāls 2017tais

IMG_20171004_081534_720Protams, nevar ļaut gadam beigties, pirms tam neuzrakstot īso atskaiti. Kāds bija mans 2017tais? Tagad, atceroties gada sākumu, šķiet – tas bija tik sen, pavisam cita dzīve, nevis kāda rit pēdējos gada mēnešus. Esmu jutusi no pilnīga miera un harmonijas, līdz iepriekš pat īsti nepazītam stresam. Lai atcerētos, kas tad īsti piedzīvots, pārgāju šim gadam instagramā un tviterī – pavisam neslikts un piedzīvojumiem pilns. Pats galvenais, bērni ir veseli un aug griezdamies, Bilcim lielo zināšanu gads – velties-rāpot-staigāt-skriet algoritms; māsu mīļot, mocīt un dievināt – ček; palaist mammu darbā un iemīļot arī auklīti – darīts, gada bilance noslēdzama! Katrīnai gads, kurā izaugt par interesantāko un prātīgāko cilvēku, ko pazīstu – visforšākais kompanjons, labākais sarunu biedrs un kaitinošākais jautājumu uzdevējs pasaulē. Iespēja sekot līdzi bērnu augšanai un attīstībai tiešām, tiešām ir lielākā dzīves dāvana un skolotājs vienlaikus.

IMG_20171118_120824_167Par sevi runājot, šogad daudz domāju. Un ne tikai domāju, bet mēģināju arī veidot jaunus ieradumus un attieksmes veidus. Par to, cik daudz man ir un cik bezjēdzīgi domāt par to, kā nav. Neilgoties pēc mistiskiem iztēlotiem labumiem. Tvert visu vieglāk. Uzņemties riskus un piekrist darīt lietas, no kā bail. Piecelties un izdarīt to, kas ienācis prātā. Saņemties un vienkārši iziet laukā, kad bērni to prasa, nevis meklēt iemeslus neiet. Pievērs uzmanību svarīgiem brīžiem un apstāties tajos – noķerot mirkli atmiņā. To visu vēl tikai mācos un daudz piedomāju, lai piekoptu, bet vienu varu teikt – gada beigās es noteikti jūtos daudz laimīgāka par savu dzīvi un visu, kas man apkārt ir, nekā gada sākumā. Tā pat nav nekāda, piemēram, apzinātības praktizēšana, bet pagaidām intuitīva ļaušana sev noformulēt to, ko domāju un ko gribu citādāk, pēcāk strādājot, lai to sasniegtu. Bet šis noteikti arī ir manā to do listē nākamgad, kaut kur pašā augšgalā.

Par vienkāršākām lietām – šis sanāca tāds labu ballīšu gads. It kā pat ne tik daudz IMG_20171212_212336_633kvantitātes, cik kvalitātes ziņā, varētu saskaitīt diezgan vienkārši, bet katra no tām – tiešām ļoti laba. Sākot ar Labu Dabu, kur patika mums visiem četriem un nākamā gada biļetes jau sarakstā, turklāt kopš tās mājās teju katru dienu vismaz vienreiz izskan Čipsis un Dullais pēc Katrīnas pasūtījuma. Draugi apprecējās ar episku kāzu ballīti, kurā mums ar Jāni bija iespēja atcerēties jaunību un izdejoties līdz rīta gaismai, kamēr Bilcis, guļot ratos pie viesu nama līdz pieciem rītā, aprasoja. Pirms kāzām tikpat episka vecmeitu ballīte, kas bija mans pirmais lielais brīvsolis prom no Billes uz visu dienu (pusnaktī gan tāpat Jānis ar abām meitenēm brauca man pakaļ..uz Jēkabpili 😀 ). Tad vēl tā vasaras ballīte, kas no viena vakara pasēdēšanas izvērtās uz visu nedēļas nogali – čau, Krista un Līna! Un tā varētu turpināt un turpināt – gads ar riktīgu pievienoto vērtību, jo ir tik labi, ka blakus tādi cilvēki!

20170714_133752Mums patīk izrauties no mājām kaut uz nedēļas nogali, ko mēģinājām arī šogad. Laikam tieši tāpēc arī ar nevienu no meitenēm nav bijušas problēmas braukāt apkārt jau no mazotnes. Ar Billi tieši tas pats – paguvām izbraukt Lietuvu foršā roadtripā, izdzīvot vasaras atvaļinājumu Pāvilostā, pievienojot vēl veselu rindu pieturvietu pa ceļam. Vispār, nesēdēt uz vietas un kustēties. Vasarā gan tas krietni vieglāk, tāpēc statistiski izbraucieni koncentrējās tajā. Nu, un tad gada lielais ceļojums – varētu pat teikt, ka spontāns, bet tāpēc ne mazāk izdevies. Divas nedēļas Barselonā, par ko jau esmu izrakstījusies. Saka, ka ir Barselonas un ir Parīzes cilvēki – es laikam totāli esmu Barselonas, kaut rīt būtu gatava braukt atkal.

Visbeidzot, gada pēdējā ceturksnī izdarīju ko tādu, par ko gada sākumā pat nebiju aizdomājusies. Sākotnēji biju plānojusi, ka pavadīšu laiku mājās līdz Billes pusotram gadam. Tomēr viens apstāklis pēc otra noveda līdz situācijai, kad varēju pieņemt lēmumu – mesties jaunos izaicinājumos un atgriezties darba dzīvē, vai nē. Pēc nemaz ne vieglām un ātrām pārdomām, izvēlējos pirmo variantu un tā nu jau divus mēnešus teju ik dienu pārkāpju pāri kādiem saviem kompleksiem, iemācos kaut ko jaunu, piedzīvoju izaicinājumus. Bet arī – prieku un lepnumu par lietām, kas izdodas. Jā, arī negulētām naktīm, domājot, kā atrisināt problēmas vai satraucoties, kā viss beigsies. Bet pagaidām arvien šķiet, ka tas bijis tā vērts.

IMG_20171217_164924_216Kopumā, man šobrīd nav sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Ir tikai datums un ir tikai nedaudz garāka nedēļas nogale. Jo dzīve iegājusi tādās labi straujās sliedēs un bail, ka pamirkšķinot acis, attapšos nākamā gada nogalē. Kas nebūtu slikti, jo visi potenciāli sagaidāmie s*di būtu pārdzīvoti, bet – garām būtu arī foršie mirkļi, kuros sirds no prieka grib izlēkt pa muti. Un tie tomēr vismaz šī gada beigu bilancē ir krietni pārākā pozīcijā, tāpēc – par nākamo, aizraujošu un piedzīvojumu pilno gadu!

Mazie brīži steidzīgajā ikdienā

Četras stundas – apmēram tik daudz (maz!) sanāk šobrīd darba dienās būt kopā ar meitenēm, kamēr neviens vēl/vairs neguļ. Katram noteikti sava mēraukla, tas ir daudz vai maz, bet man, pēc ierastām pilnām dienām mājās, tas tagad šķiet daudz par maz, lai pagūtu visu, ko vēlētos kopīgi paveikt. Šajās četrās stundās vēl jāiespiež arī visi rīta rituāli un gribas jau cilvēkam vakarā arī kaut ko sev par prieku padarīt normālā nomoda laikā, nevis, kad bērni guļ un pats jau esi noguruma bezfilmā. Tad nu – četras stundas sadalītas pa minūtēm :). Labi, labi, tik traki jau nav, jo patiesībā svarīgākie mazajiem ir tie brīži, kad esi klāt, parunājies, kopā kaut ko izdari, pat, ja tas nav nekāds lielais projekts. Tāpēc šovakar uzrakstīšu par saviem pieciem mazajiem mirkļiem, kā ikdienas skrējienā sanāk arī pabondingoties ar meitenēm. Un ļoti priecāšos, ja jūs padalīsities komentāros ar saviem ikdienas paradumiem, kas ļauj arī reizē pabūt kopā ar bērniem.

IMG_20171203_182155_8191. Kopā gatavot – jā, jā, padoms sens kā pasaule, bet man nekad nav bijis tik aktuāls, kā šobrīd. Jo vispār mani kaitina, ja ēst gatavojot maisās pa vidu un traucē koncentrēties. Bet es tam tieku pāri, jo – tajās četrās stundās ietilpst arī vakariņu pagatavošana un tas ir diezgan ilgs laiks. Tāpēc lieku meitenes sev blakus virtuvē, Bilcis tikmēr tikai mēģina visu izārdīt un apēst, Kate jau ir reāls palīgs, kas kaut ko sagriež, padod un patiesībā tīri ātri tiekam līdz stadijai “viss vārās” (nereti arī mani nervi 😀 ). Pie reizes parunājoties par dienu, kādas labas kopābūšanas divdesmit-minūtes sanāk.

 

2. Vakara rituāli – šķiet, kas tur liels vakaros jāizdara, jānomazgājas, jāizmazgā zobi, pidžama un gulta. Bet, ja to dara vispirms vienam, tad otram, beigās ir sajūta, ka puse no vakara pagājusi tikai gatavojoties likt bērnus gulēt. Tad nu veicam visu kopā – var paspēt pat padauzīties pa vidu, piemēram, bēgot no pidžamu vilkšanas (Billes mīļākā izklaide) un tomēr beigās, kad abas meitenes uzsēdinātas uz vannasistabas “letes”, iestājas miers, jo notiek ļoti nopietna zobu tīrīšana. Tas laikam lielās māsas labais blakusefekts, Bille dievina zobu tīrīšanu, jo māsa taču dara tāpat – atceros, ka Katei tajā vecumā kā reiz parādījās iebi8ldumi un vajadzēja visādus trikus domāt. Tad nu atkal – ar kopīgu rituālu riktīga win-win-win situācija – ātrāk tiekam galā, esam kopā un atkal laiks padomāt par kopīgām lietām un labs piemērs mazajam cilvēkam.

3. Rīta palasīšana – šis ir mans mazais brīdis ar Billi. Kad Jānis aizved Kati uz bērnudārzu, mums ir vēl apmēram pusstunda līdz aukles atnākšanai, tikmēr gan arī cenšamies paēst brokastis, man jāsagatavojas doties uz darbu, bet – ļoti cenšos tā, lai kādas pēdējās desmit minūtes mums paliek divatā pasēdēt dīvānā un pašķirstīt grāmatas. Billei ļoti patīk grāmatas un man šķiet, šis rīta rituāls palīdz mierīgāk sagaidīt aukli un pāriet viņas gādībā.

4. Vakara spēle – šis, savukārt, ir brīdis ar Katrīnu. Ja meitenes neaiziet gulēt abas reizē, tad tā, kas ir ilgāk augšā, ir Katrīna. Un mēs, kad māsa aizgājusi gulēt, mēdzam uzspēlēt kādu pavisam īsu spēli, piemēram, mīklu uzdošanu, vārdu rakstīšanu/lasīšanu, saukt visus vārdus uz viena burta, kaut ko pavisam vienkāršu, kas neprasa ilgu “uzbūvēšanos” un koncentrēšanos. Tās var būt patiešām tikai piecas minūtes, bet uzreiz var just, cik daudz Katei nozīmē, ka tas ir laiks tikai ar viņu.

5. Mazie projekti – turu mājās visādus “sūdiņus” un loriņus – krāsainas lapas, līmi, filcus, diegus, pērlītes, uzlīmes, vadiņus utt., jo īstenībā nemaz tik daudz laika nepaņem piesēsties un kaut ko nedaudz paveidot kopā ar Katrīnu, un Billei patīk sēdēt blakus un krāmēties, lai visu izvērstu par biš lielāku haosu. Šis gan ir tādam mierīgam vakaram, kad ir nedaudz vairāk laika, jo, protams, jārēķinās, ka viss pēc tam jānovāc. Bet ir tā vērts, jo gan nodarbina bērnus un nesākās čīkstēšanas aiz garlaicības, gan arī ir labi kopā pavadīts kvalitatīvais laiks.

Man gan sāp sirds par to, ka nevaru būt kopā tik daudz ar meitenēm, cik biju pieradusi, bet no otras puses – tam laikam paliekot it kā mazāk, nākas daudz vairāk domāt par kvalitāti. Biežāk saņemties un padarīt kaut ko kopā, kad iepriekš būtu atlikusi uz rītdienu, ar cerību, ka tikmēr idejas jau būs aizmirstas. Brīvdienu vakaros, kā tagad, jūtos jau tik nogurusi, ka gaidīt gaidu pirmdienas rītu pie sava darba galda ar iespēju atkal dzirdēt savas domas. Protams, brīvdienas ir brīnišķīgas un tie mazie ikdienas mirkļi darbdienu steigā nevar tās atsvērt, bet – palīdz sagaidīt atkal nākamās, tas gan.