Billes satikšana

Nākamnedēļ Billei gads. Bet man aizvien spilgtā atmiņā ir tā rudenīgā, siltā diena, kad viņa piedzima. Billes piedzimšanas stāstu glabāju sevī jau ilgi un ik pa laikam šķiet – ir īstais brīdis to uzrakstīt. Bet vienmēr kaut kā pārdomāju, jo domas nav skaidras, jo pie sevis izklausās pēc žēlošanās, jo īsti nezinu, ko gribu ar to pateikt, jo.. bet tādus “jo” var meklēt ilgi un daudz, toties nedēļa pirms dzimšanas dienas – pavisam zīmīgs brīdis, lai beidzot uzrakstītu. Jo izstāstīt es gribu – tas taču tomēr bija Notikums!

PROLOGS

Pagājušajā gadā 22.septembris bija ceturdiena, silta un saulaina. Bille man vēderā dzīvojās jau nedēļu pāri noliktajam datumam, bet tas īpaši nesatrauca ne mani, ne ārsti – jo tieši tāpat arī Katrīna nodzīvoja desmit dienas ar uzviju. No dzemdībām nebaidījos, jo mana pirmā pieredze bija ļoti laba – ātri un (nosacīti) viegli, nepilnu trīs stundu laikā Katrīna bija klāt, zināju, ka kontrakcijas nav nekas nepārdzīvojams un man paveicies, ka tās nav neizturami sāpīgas – grūti būs, bet, ja jau uzreiz pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka varētu kaut uzreiz vēlreiz – tad, ko tur bīties? Turklāt apkārt pēdējā laikā tik dzirdams no pieredzēm – otrie mazie kā korķis no šampānieša pudeles šaujas laukā. Tad nu mana vienīgā problēma laikam būs – kā laikā paspēt uz Dzemdību namu, lai dzimšanas vietas ierakstā nav Vanšu tilts.

NEKAS NEBŪS KĀ PLĀNOTS

DSC_0006Tā nu dzīvoju dienu pēc dienas, gaidīdama un ceturtdienā devos uz “toņu” klausīšanos, kas arī bija jau pazīstama lieta no Katrīnas gaidīšanas laika. Trolejbusā braucot, vēl domāju, ko vajadzētu nedēļas nogalē pasākt, lai izstaidzinātu bēbi ārā. Tomēr, toņu klausīšanās laikā jutu, ka kaut kas nebūs – ik pa laikam man lika pagriezties, stellēja aparātu visādi, rakstīja un rakstīja, līdz beidzot māsiņa aizdevās pasaukt manu dakteri, kas ienāca, paskatījās ierakstu un teica – jābrauc uz Dzemdību namu, neizskatās tik labi, kā vajadzētu un pienācis laiks bēbim nākt pasaulē. Teicu, ka varbūt varu vispirms aizbraukt pakaļ mantām, bet nē – labāk zvanīt vīram, lai ved uz DzN taisnā ceļā.

Pēc apmēram pusstundas (pa ceļam izraudājusies) ierakstījos Dzemdību namā, kur mani uzņēma teju atplestām rokām un vēlreiz izklausījās toņus, mani nedaudz nomierinot, ka nav tik traki, viss būs kārtībā un gaidām bēbīti. Labākais pārsteigums sekoja pēc tam. Pārbaudes laikā no dakteres atskan izbrīnīts:”bet jums taču tas bērniņš ir ar dupsi pa priekšu??”; kam sekoja mans:”Koaaaaa?!?”. Pārsteigums milzīgs, jo pirms nedēļas USG laikā abas ar dakteri priecājāmies, cik jauki bēbis ar pieri pret iegurni jau smuki piespiedies. Nope, Billei citi plāni! Jāatzīst, ka mani īpaši tas nesajūsmināja, bet – kas jādara, jādara. Man bija brīnišķīga vecmāte, kas iedrošināja – kopīgi tiksim ar visu galā, turklāt, otrais bērniņš un pirmās dzemdības nav bijušas smagas, mierīgi un pacietīgi izdabūsim viņu ārā arī šādi! Super, dzīvojamies pa palātu, īpaši neiespringdami, pa brīdim ir mazas kontrakcijas, bet ne ļoti regulāras, sāpīgi arī nav, bet esmu sapratusi, ka man tas nav rādītājs. Klausāmies ik pa laikam sirdstoņus, kas tomēr atkal sāk īsti nepatikt – izskatās, ka Bille izdomājusi pagulēt vai vismaz iegrimt diezgan kārtīgā čillā, 20160925_120018nevis nodarboties ar dzimšanu. Vienojamies, ka mēģināsim nedaudz stimulēt, man ieliek katetru un pagriež vaļā – ar vecmāti nosmejos, ka jūtos kā Bada spēlēs, kad dalībniekus laiž augšā uz laukuma un atpakaļceļa vairs nav. Gaidām. Gaidām. Gaidām. Domāju, ka sāku just stiprākas kontrakcijas un ceru, ka tas nav placebo efekts. Ienāk vecmāte, pačeko toņus un saka, lai mēģinām Billi noturēt nomodā, šī pavisam atslābusi. Staigāju, dziedu, staipos, dīdos, runājos – neguli bērniņ, jādzimst taču! Negribu, lai šis ievelkas līdz naktij. Neticami, ka pagājušas jau astoņas stundas, kā pavisam mierīga izbraucu no mājām, diena ir sagriezusies kājām gaisā un kontrole ir ārā no manām rokām, Bille visu dara kā grib. Tomēr toņi padara vecmāti aizvien bažīgāku, ap sešiem atnāk daktere un jautā – varbūt vēlos epidurālo anestēziju, kas man pienākas bez maksas, tā kā bēbis tūpļa guļā un varētu palīdzēt arī atslābt muskuļiem un varbūt dzemdības turpinātu progresēt. Konsultējos ar vecmāti un nolemju tomēr neizmantot šo iespēju, jo – johaidī, man taču nekas nesāp vēl pa īstam un tik spilgti atceros to skaidrības mirkli, kad dzima Katrīna un viss notika un gribu to sajust vēlreiz! Astoņos daktere nāk atkal – pēc pārbaudes secina, ka nekas mainījies nav, bēbis aizvien pat vēl negrasās dzimt, tomēr toņi liek domāt, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Gatavosimies ķeizaram. KO???????????? Tas bija scenārijs, kam es nebiju gatava nevienā brīdī visā šajā procesā. Te ir vieta kādiem miljons komplimentiem vecmātei, kas vispirms ļāva man izraudāties (..atkal) un tad atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, kas vēl paspēja ienākt prātā, izstāstīja visu par procesu un mierināja – tas taču nekas, galvenais, lai bērniņš nāk pasaulē. Ok, galvenais, lai bērniņam viss labi un guļos uz ratiņ-gultas.

OPERĀCIJA

Tāpat neko īsti nesaprotu un vecmāte stumj mani uz operāciju bloku – atkal kā seriālā, 20160923_134013sajūta arī, ka visu vēroju no malas. Aizstumjamies uz operāciju zāli, tur jau komanda priekšā un, lūdzu – te jūsu “galds”! Šprice mugurā. Par laimi tik ātri, ka pat nepaspēju sākt domāt, kā tas būs, jo, skatoties seriālus, šajos brīžos vienmēr novēršos, liekas briesmīgi. Tagad pielikšu jums ledu, sakiet, vai jūtiet? Nezinu. Tagad jūtiet? Laikam nē.. Un ceru, ka tiešām nejūtu, jo droši vien nebūtu patīkami sajust skalpeli uz vēdera. Aiziet, laiks piedzimt bērniņam. Operācija ļoti īsa un ātra, fonā mani novēro anestezalogs, divas ārstes ver vaļā vēderu, man priekšā aizkars, sāpēt nekas nesāp, tikai beigās jūtu, kā ļoti tiek kustināts vēders, bet ne kā sāpes, vienkārši jūtu. Nepaiet ne mirklis un gaisā izskan Billes pirmais kliedziens. Un dakteru priecīgs – oi, kāda varena meitene! Man asaras. Vecmāte, kā solījusi, pieliek Billīti man pie sejas, es fiksi sabučoju un mazo aiznes atpakaļ uz dzemdību palātu, kur Billi jau sagaida tētis, kam šoreiz pirmajam tiek meita uz vēdera. Jānis pēc tam to nepilno pusstundu, ko pavadīja gaidot palātā, raksturoja – kā Doktorā Hausā (iespējams, mums jāsāk mazāk skatīties seriāli). Seko sirreālākais dienas brīdis, jo man tikko ir piedzimis bērns, bet es viena guļu uz operāciju galda, kamēr dakteres, tērzēdamas par bērnu atgriešanos skolā, tīra manu dzemdi un šuj mani ciet. Pēc tam seko atgūšanās citā telpā – jāsagaida, kad iziet narkoze un varu pakustināt kājas. Aptuveni divas stundas. Man realitātē – trīs ar pusi. Tomēr apmēram 30 minūtes pēc operācijas vecmāte, lai gan teorētiski tas nav atļauts, atnes man Billi, samīļot un pabarot. Par šo es viņai laikam vienmēr būšu pateicīga! Kad Bille paēdusi, viņu atkal aiznes un es nemitīgi cenšos kustināt kāju pirkstus, jo zinu, kad tikšu savā palātā, tikšu arī pie Billes. Ap pusnakti beidzot varu doties uz palātu, kur man atnes mazo un saka, lai, kad sāk nākt miegs, dodu ziņu, viņa paņems Billi. Es, protams, domāju, ka man vispār nekad nenāks miegs, tomēr pēc kādas stundas saprotu, ka nespēju acis noturēt vaļā, tāpēc pasaucu māsiņu, kas mani uzreiz arī nomierina, ka sešos nāks mani pārbaudīt un tad arī uzreiz atnesīs bērniņu, lai es paguļu un atpūšos. Sekoja, iespējams, tukšākā nakts manā dzīvē, jo īsti pagulēt nevarēju, katras dzirdētās bērna raudas man šķita kā mana bērna raudas – šaustu sevi, ka nespēju tās atpazīst, jo reāli esmu viņu turējusi rokās maksimums pāris stundas. Laika izjūta nav, telefons ir kaut kur somā, visticamāk izlādējies, piecelties es nevaru un stundas rit tik lēni. Palātas kaimiņienes mazulis raud un es viņam līdzi, tikai krietni klusāk.

DZĪVE PĒC TAM

20160926_132903Māsiņa ienāk, iedod pretsāpju zāles un es domāju, pie velna, diez, kā sāpēs tad, kad zāles būs izgājušas…Saka, lai mēģinu celties kājās, pastaigāt. Man gan ir tikai viens jautājums – kad man atnesīs meitiņu? Tūliņ, lai tikai mēģinu piecelties. Vēl bišķiņ un man atnes atkal Billi, kad pēc brīža ienāk paprasīt, vai viss kārtībā un nevajag atkal aiznest viņu pie bērnu māsiņām, saku, ka vairs neatdošu. Tā esot laba zīme, bet, ja jūtu, ka paliek par grūtu, lai tik saucot viņu. Man patrāpījās tikai ļoti jaukas māsiņas, visas dienas! Tā arī vairāk neizlaidu Billi no acīm, lai gan, jāatzīst, fiziski pirmās dienas bija ļoti, ļoti grūti. Ne salīdzināt, kā bija ar Katrīnu, kad otrā rītā gribēju mājās. Te es otrā rītā knapi fiziski piecelties varēju, katra kustība šķita tik sāpīga, it īpaši – piecelšanās kājās.

Sākumā man šķita, ka es nekad mūžā vairs nejutīšos kā normāls cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka šī bija mana pirmā pieredze ar nopietnu operāciju, anestēziju un atkopšanos pēc tam. Taisnības labad jāsaka, ka rēta man sadzija ļoti ātri un labi, arī lielākā daļa pretsāpju līdzekļu palika atvilktnē, jo nu nebija TIK traki, bet salīdzinot ar pašsajūtu pēc Katrīnas dzemdībām, man likās, ka pasaule ir sabrukusi. Vēl viens blakusefekts – pēc operācijas nācās Dzemdību namā uzturēties ilgāk, lai gan iepriekš biju izsapņojusi, kā teju nākamajā dienā mani laidīs mājās. Paliku tur četras dienas un pēdējā gribējās rāpot pa sienām un jau ar asarām acīs gāju prasīt dežūrārstēm, kad mūs laidīs mājās. Likās, ka mājās viss būs vieglāk. Īstenībā jau nebija, jo vēl varētu divas lapas piedrukāt ar to, kā “nenesiet neko smagāku par mazo” realitātē izskatās, dzīvojot piektajā stāvā bez lifta un paliekot dažas dienas vienai ar abām meitenēm, vienlaikus nezin’ kāpēc (tā es tagad domāju) uzskatot, ka ir nenormāli svarīgi neko neizjaukt Katrīnas ritmā un jau nedēļu pēc dzemdībām vedot viņu uz/no bērnudārza, uz dejošanu ar Billi padusē. Nekas, iemācījos ratus stiept tika ar roku, nevis vēdera muskuļiem (jo tādi vienkārši nepastāvēja).

EPILOGS

DSC_0012Man šķita, ka es katru dienu domāšu par to, kāpēc tā sanāca, kāpēc man otrās dzemdības negāja pa gludu diedziņu kā pirmās, kāpēc…Realitātē – ikdiena pārņem tik strauji un saproti, ka tam nemaz nav nozīme, lai arī cik klišejiski tas neskan, bet patiešām – galvenais, ka visi ir veseli. Es gan vairs nelasu nekādus rakstus par to, kāpēc ķeizars ir slikti, kā tas ietekmē bērnu utt., pat, ja pēc Katrīnas dzemdībām, atzīšos, dažreiz palasīju, lai uzsistu sev uz pleca un nodomātu, o, cik labi, ka man gan par to nav jādomā. Kā saka, pasaule ir apaļa.. Izgāju cauri vairākiem posmiem, domājot par savu šo dzemdību pieredzi – pašpārmetumiem, gribēšanu pažēloties, dusmīgu aizvainojumu katru reizi, kad kaut kur pieminēts, cik ķeizargriezieni ir slikti, vēlmi sevi attaisnot. Ilgi jutos vīlusies, ka man ir atņemta otro dzemdību pieredze, man taču pat īsti nekas nesāpēja un kur vēl tā brīnišķīgā sajūta, kad tu izspied to savu bēbīti un viņu tādu slapju un siltu uzliek uz krūtīm, tu sabučo viņu īsti nemācēdama, vīrs sabučo tevi un pasaule ir vesela! Līdz vienu dienu pēkšņi iedomājos – bet tas taču ir tikai fakts, Bille piedzima ar ķeizargriezienu, tāds pats, kā – Katrīna piedzima dabīgās dzemdībās, mani sauc Māra, zāle ir zaļa. Fakti, kam nozīmi piešķiram tikai mēs paši. Galu galā – man piedzima meita! Otrā meita! Un dienas beigās tas ir viens no retajiem faktiem, kam vispār ir kāda nozīme.

P.S.

Gadījumā, ja kāds šeit starp rindām izlasa pārmetumu ārstiem, kas bija man blakus, tāds tur ne mazākā mērā nav paslēpts – es visā šajā procesā pilnībā uzticējos man apkārt esošajam personālām un aizvien uzskatu, ka kopā mēs izdarījām visu tieši tā, kā vajadzēja.

Advertisements

Bilcim 11 mēneši!

20170810_130903Nu tā, divas nedēļas pēc mazās “dzimšanas dienas” un divarpus nedēļas pirms (OMG!!!) pirmās, lielās jubilejas – laiks atskatīties uz Billes vienpadsmito mēnesi! Galvenokārt jau tāpēc, ka, manuprāt, šie mēneša apraksti būs ļoti forša atmiņa viņai pašai – es esmu pārāk slinka bēbīšu grāmatu pildīšanai, pirmo sasniegumu piefiksēšanai, Katrīnas svēršanās/mēru pieraksti man ir piefiksēti līdz viņas 7.mēnesim, Billes – neviens, tikai kaut kur pa māju mētājās dakteres dotās lapiņas un bonusam vēl vasarā trīs mēnešus izlaidām tehniskās apskates, attiecīgi – ir lapiņa ar Billes izmēriem astoņos mēnešos un ir lapiņa ar izmēriem – 11 mēnešos, kas notika pa vidu, tas paliks mums visiem noslēpums. Toties Billei būšu saņēmusies teju katru mēnesi (izņemot, protams, tomēr vienu 😀 ) uzrakstīt “atskaiti”, ko izdrukāt un pievienot bildēm. Katrīnai noslinkoju kādus trīs mēnešus par šo, tā kā beigās, velkot kopā sauso atlikumu, abām divām būs par ko apvainoties pusaudžu gados!

20170729_230317Bet tad par to vienpadsmito mēnesi – principā ballīte ballītes galā – Bille apmeklēja savu pirmo festivālu, bijām uz Laba Daba, kur ap desmitiem vakarā abas meitenes atlūza (Bille man ergosomā, Katrīna Billes ratos) un mēs varējām izbaudīt pasākumu līdz trijiem rītā, līdz pašiem palika garlaicīgi. Bille pabija pirmajās kāzās, kur, lai gan pirmo dienas daļa bija kreņķīgākais un niķīgākais bērns, kādu es esmu piedzīvojusi, toties, kad beidzot ārā palika nedaudz vēsāks un patīkamāks, ap desmitiem viņa aizmiga ratos, kur nogulēja ārā pie viesu nama līdz pat pieciem rītā, ne reizi nepamostoties. Un arī tad mēs vienkārši paši gājām gulēt un nesām viņu līdzi (jā, mēs, iespējams, neesam paši briesmīgākie vecāki un atcerējāmies par bērnu laukā 😀 ), Bille turpināja gulēt vēl līdz deviņiem, kad mēs paši pat bijām ātrāk augšā. Šī ballīte totāli bija mans vasaras Notikums!

Arī Katrīnai augusts vēl bija brīvs, tad daudz ciemojāmies, draudzējāmies, uzņēmām 20170725_125741ciemiņus – sajūta, ka reti kuru dienu pavadījām bez plāna. Tās, kurās nebija plāna, gājām uz vietējiem parkiem – nu jau varu bērnu laukumos dzīvoties ar abām divām meitenēm. Kamēr Katrīna skraida un rāpjas visās iespējamās vietās, mēs ar Billi rakājamies pa smilšu kasti. Vēl lielākie prieki abām meitenēm ir, kad Katrīna Billi šūpina šūpolēs – Billei ļoti patīk šūpoties, nu tā, ka smejas pilnā balsī, savukārt Katrīnai ļoti patīk šūpināt. Win-win situācija man, kas tik sēž malā un pieskata ar vienu aci, vai viss mierīgi.

Bille šajā mēnesī sākusi vēl vairāk komunicēt, viņas mīļākais vārds ir “MAN”, pieprasot jebko, kas tajā brīdī rokās ir māsai, vai arī izteiksmīgi dusmojoties, ja gadījumā pārpratuma pēc viņai netiek iedots tieši tas pats, kas mūsu šķīvjos. Aktīvi ceļas kājās un mēģina laisties vaļā, lai stāvētu – pagaidām tas izdodas līdz brīdim, kamēr pati to nav pamanījusi. Turoties pie malām staigā apkārt visām mēbelēm, ir riktīga alpīniste, jo mēģina uzrāpties VISUR. Nu tā, ka ne acu nolaist. Šajā ziņā Katrīna bija mierīgāka, bet Bille…te uz dīvāna malas, te uz nakstskapīša, te vannasistabā uz māsas ķeblīša un jau liecas iekšā vannā. Vanna..tā vispār ir maģiskā vieta dzīvoklī. Varianta ielikt vanna tikai Kati nav, tiklīdz kā Bille izdzird, ka tiek tecināts ūdens, pilnīgi vienalga kur un ko viņa dara, viss tiek pamests un tempā rāpo uz vannasistabu. Ja aizvērsi durvis, bēbīšvalodā dzirdēsi visu, ko par tevi domā. Valoda nav jāsaprot, lai sajustos par to slikti. Vispār, Bille perfekti prot norādīt, ko grib – skaļi un konkrēti – par pagaidīšanu viņas gadījumā var pat nedomāt. Viens no pirmajiem žestiem, ko iemācījās – parādīt ar pirkstu to, ko grib apēst, it īpaši, ja karote uz viņas muti ceļoja pārāk lēni.

20170819_190406Ēst vispār viņai ļoti patīk – šobrīd jau esam pārgājuši, ka praktiski visos gadījumos ēd kopā ar mums, to pašu, ko mēs. Ļoti reti ir kāds tik specifisks ēdiens, ka nolemju labāk nedot. Un īstenībā, ja tā notiek, tad Bille ir ļoti neapmierināta. Vislabprātāk ēd pati, ar rokām, tā nu arī es mēģinu būt radoša ar dārzeņu plācenīšu idejām, bet dažreiz jau palieku arī pie makaroniem un pankūkām 🙂 par tām reizēm sajūsmā ir abas māsas. Bet tā kopumā Billei garšo viss – zupas, putras, dārzeņi, gaļa, ļoti garšo zivs, tagad ēd visas ogas un augļus – respektīvi, spēj tik piedāvāt!

Interesanti, ka Billei patīk citu bērnu kompānija, atceros, kā Katrīna draudzējās tikai ar pieaugušajiem un par bērniem interesi sāka izrādīt apmēram no trīs gadu vecuma. Līdz tam – pilnīgi vienaldzīgi lielākoties. Toties Bille labprāt apčamda, samīļo, iebukņī, uzrāpjas virsū kādam un bērnu laukumos vispār pilnā laimē ar vaļā muti sēž un skatās, ka citi, lielāki bērni dauzās. Tas droši vien, jo ik dienu mājās dzīvojas ar lielo māsu un saprot, ka bērni – tā ir štelle. Jo mājās Katrīnai dažkārt nākas pat slēpties no Billes, ja grib paspēlēties vienatnē. Jo Bille principā cenšas neatkāpties no viņas visu dienu un uztver sevi, kā nopietnu rotaļu biedru. Nu jau arī Katrīnai tas izdodas un mēs regulāri spēlējam “bēbīšu spēli” – Katrīnas bēbis ir kāds viņas mīkstais zvērs, bet manējais – Bille, ejam viena pie otras ciemos un pļāpājam par mūsu bēbjiem (diez, kur viņa to noskatījusies). Katrā ziņā bēbja loma Billei izdodas, tikai viņa parasti ir nepaklausīgais bērns, kurš lien, kur nevajag, bļaustās, kad otrs (Katrīnas) bēbis guļ un tamlīdzīgi slikti uzvedas. Aizraujoši, ne? 😀

Mēs, mūsu meitenes un telts Piedzīvojumi

Mums patīk ik pa laikam doties izbraucienos – gan tādos, kur par mūsu ērtību jau parūpējušies citi un varam pagulēt baltos palagos, gan tādos, kur viss atkarīgs no mums pašiem – nakšņojot teltī un ēdot “ugunskura” ēdienu. Tajā pašā laikā, galīgi neesam tādi baigie “outdoorsy” cilvēki, kuri metas iekšā piedzīvojumos ik mēnesi, kuriem ir profesionālās teltis, prīmuss un siltā apakšveļa. Tieši tādēļ, man šķita, ka jāpadalās, kā mēs ne tikai izdzīvojam, bet pat izbaudām vairākas naktis no vietas dzīvojot teltī, ik dienu pārvācoties uz jaunu kempingu un pa vidu vēl visu ko apskatot. Ja mēs to varam, tad jebkurš var, ticat man 🙂

IMG_20170710_092623_919Pirmais, kas jāsaprot un jāatmet – doma, ka nu tik gan atpūtīsimies – un tikai tad būs iespēja arī atpūsties. Saspringtam domāt par plāniem, ko gribēji un kas nesanāca ir daudz grūtāk un kaitinošāk, nekā ļauties vienkārši notikumu gaitai. Jā, tas izdodas arī man, kontrolfrīkam, kurš pirms pāris gadiem (pāris piecgadēm) pat neiedomātos šādu scenāriju. Jo visticamākais, tā atpūta būs pilnīgi citādāka, nekā biji iepriekš iedomājies – ne jau laiska gulšņāšana pie telts, smuks, tīrs un mierīgs pinteresta cienīgs pikniks vai grāmatas palasīšana. Nope, bet potenciāls ir kaut kam vēl labākam! Bet to var ieraudzīt un izbaudīt tikai tad, ja iepriekš nebūsi pārāk ieciklējies uz kaut ko noteiktu, ko gribi sagaidīt (no kļūdām mācās..), jo tas, dodoties dabā ar diviem maziem bērniem, visticamākais nenotiks, to gan varu apsolīt.

1409737427656422924-account_id=1Mūsu došanās ceļā sākas ar ideju – kurā dienā izbrauksim, kurā plānojam būt atpakaļ Rīgā un apmēram maršruts pa vidu. Bet īpaši neliekam punktus, kur katru nakti nakšņosim. To jau meklējam dienas laikā – apskatoties kempingus tuvākajās pilsētās, saprotot, cik tālu vēl varam nokļūt un izvēloties. Kravājot mantas, es piekopju stratēģiju, ka katra pozīcija ir savā kastē vai koferī. Respektīvi – man ir maiss ar īpaši siltajām drēbēm, ja pēkšņi ir negaidīt auksts (kā arī bija šajā vasarā, protams), maiss ar lietus drēbēm, maiss ar peldēšanas lietām, lai var pēkšņi piestāt un nopeldēties pie iespējas, nemeklējot drēbes pa koferiem un somām. Tad ir divas kastes – viena ēdienam un otra traukiem, vieglāk orientēties un pārtiku gluži vienkārši ir vieglāk sameklēt, ja tā ir normālā kastē, nevis maisiņā tikko no veikala. Un desmitmēnešīgs bērns negribēs pagaidīt, kamēr tu no tā maisiņa izmakšķerēsi īsto biezeni, turklāt, kamēr mēģināsi atrast, sapratīsi, ka ātrāk būs izbērt maisiņa saturu (been there done that), tāpēc es pārtiku smuki salieku kastē, kur visu var apmēram pārredzēt un ik rītu nedaudz veltu kastes satura pārskatīšanai un pārkrāmēšanai, tās minūtes dienas laikā atmaksāsies. Vēl šī “pielietojuma sistēma” ir svarīga, lai precīzi paprasītu vīram lietu, ko padot. Jo frāze:”padod Billes vējjaku” neizsaka neko konkrētu un, lai tiešām pie tās tiktu, būs jāatbild vēl uz pieciem papildjautājumiem un pie trešā ne tā apģērba gabala būs iespēja demonstratīvi nopūsties, piecelties un paņemt to no pirmās somas, ko atvērsi. Bet, ja prasīsi:”padod Billes rozā, puķaino jaku, kas ir tajā zilajā, aukstā laika drēbju maisā”, ir cerība pie tās tikt! 🙂 Es, protams, dramatizēju, bet princips apmēram tāds.

20170716_131807Vēl jābūt absolūti gataviem “just go with the flow” un, ja mana prāta fleksibilitāti, kādā es pārejo šādos izbraucienos, pārnestu uz manu ķermeni, droši vien varētu sasieties mezglā. Vai trijos.. Jo nekad nevar zināt, kāds noskaņojums būs bērniem un, ja būtu stingri ieplānojuši kādu muzeja vizīti vai garu pastaigu dienā, kurā jūti, ka viņi labprātāk izskraidītos pa kādu parku – beigās laimīgs nebūs neviens. Tāpēc mēs tā līdz galam to, kur dosimies, izplānojam tās dienas rītā, pēc laikapstākļiem, noskaņojuma, cikos esam pamodušies un nereti tieši spontānākās idejas izvēršas par foršāko dienas daļu. Tā Lietuvā apmeklējām virvju trasi, par kuru beigās Kate bija sajūsmā un pavadījām foršu dienu, ko tagad var atcerēties kā vienu no spilgtākajām.

5360426022529067022-account_id=1Lai gan varbūt izklausās, ka mēs vienkārši haotiski kaut kur devāmies un kaut ko darījām, tā tomēr gluži arī nav – dienas ritmu vairāk pakārtojām Billei, jo Katrīna jau diezgan labi spēj sadzīvot ar pārmaiņām dienas režīmā, ja tas ir Piedzīvojumu dēļ. Ar Billi tik vieglprātīgi nevar izturēties un es izvēlos nejokot ar priecīgu bērnu, kuram ir diezgan stabils režīms. Patiesībā, mūsu divu nedēļu tripiņā režīms pat kļuva stabilāks. No rītiem mums bija divas izvēles – lēnām novākties kempingā, paēst brokastis, sakārtot mantas, kam kopā ir aptuveni 2-3h, lai ar Billes pirmo miedziņu dotos tālāk; otrs variants – fiksi visu novācam, mašīnā iekšā, kamēr Bille vēl neguļ un uz tuvāko pilsētu brokastīs, pēc tam scenārijs līdzīgs. Tad nākamo nomoda laiku pavadījām kur nu bijām nokļuvuši, kā tās dienas galvenajā mērķī un līdz ar nākamo, vakara miedziņu – devāmies uz vietu, kur plānojam nākamo nakšņošanu. Šajā pārbraucienā parasti jau pagulēja abas meitenes un tā kempinga vietā ieradāmies ar pagulējušiem un priecīgiem bērniem, kopīgi uzcēlām telti un sākās vakara “čilliņš” – šajā brīdī var noķert vislielāko atpūtas sajūtu, jo ir beigusies visa menedžēšana, krāmēšanās, vienkārši sēdi uz sedziņas, meitenes dauzās un sirds priecīga.

1767911371180609142-account_id=1Grūtākā daļa dažkārt šķita miega laiks, jo, ja miedziņš vienlaikus nāca abām meitenēm, tad gulētiešana 2×2 metros ātri vien pārvērtās par ballīti, pēc kuras līdz miegam var nonākt tikai caur raudāšanu. Bet, ja Bille aizgāja čučēt pirmā, tad pavisam mierīgi! Vienīgi, kad abi bērni teltī guļ, tad nav tā, ka var, piemēram, izskriet līdz jūrai saulrietu paskatīties, jo jāvaktē guļošie bērni, toties var smuki pasēdēt pie telts un parunāties divatā. Taču arī romantiski. Gulējām ar abām meitenēm pa vidu, lai tās nenosalt, un abas bija vienmēr kā mazi, silti pīrādziņi. Mums pašiem izdevās vienu nakti pamatīgi nosalt, bet nu tas jau nevienu neuztrauc, ka tik bērni siltumā.

Par svarīgāko, par ēšanu! Vienreiz dienā ieplānojām paēst kārtīgu, siltu ēdienu kādā ēstuvē, brokastis kempinga vietā – putra, ja kempingā iespējams uzvārīt ūdeni, maizītes, augļi, savukārt vakariņās izgājām uz uzkodām – kādas sausmaizītes, siers, augļi, dārzeņi. Bille apēda veselu bagātību naudas izteiksmē biezenīšos un smūtijos (es jau minēju, ka jābūt fleksiblam, es arī šādos braucienus apklusinu sirdsapziņu par to, ka bērns padzīvo uz “burciņēdiena”), kā arī laimīga pārtika no mūsu šķīvju satura desmitajām tiesām.

IMG_20170720_123619_066Kas vēl būtiski…ieplānot dienu pēc ceļojuma, kad iztīrīt mašīnu 😀 un divas dienas, lai tiktu pēc tam galā, kad “miskaste” no mašīnas ir uznesta uz dzīvokli. Bet kopumā – mazāk domāt, vairāk baudīt! Bērniem īstenībā vajag tik maz un reizē – no šāda brauciena viņi iegūst tik daudz. Sajūta, ka Bille pieauga, Katei pazuda nedaudz iezīmējies pilsētnieka sindroms. Turklāt, abām kopā pavadot tik daudz laika, arī viņas šķietami satuvinājās vēl vairāk. Katrīna kļuvusi ļoti rūpīga, perfekti pārzina Billes dienas režīmu un visu ceļojumu uzskatīja sevi par manu lielāko palīgu. Kā arī bija! Bet nav tā, ka man viņas būtu paraugbērni un tā maigi un mierīgi mēs tās nedēļas nodzīvojām, nebūt ne. Tāpat ar kašķiem un strīdiem bija jātiek galā, kāds paraudāja, kāds bija neapmierināts, bet tieši tāpēc es sākumā uzsvēru – jo mazāk īpašu gaidu, jo labāk. Jo tas viss nemaz mani īpaši neuztrauca, tādēļ varēju izbaudīt arī tos miera mirkļus. Un, kā jau rakstīju – ja es to varēju, tad to var jebkurš! Krāmējat bērnus, telti un dažas segas mašīnā un laidiet ceļā – kaut vai uz kempingu tepat, Latvijā, tā būs neaizmirstama un forša nedēļas nogale, varu to apsolīt!

Desmitais – piedzīvojumu mēnesis!

IMG_20170705_175607_810Kā jau ierasts, raksts, protams, netop “īstajā” datumā, bet ar laika nobīdi, šoreiz gan tikai divu dienu, nevis mēneša. Bet tas tikai tāpēc, ka, kā jau ieliku nosaukumā – šis ir bijis Notikumu un Piedzīvojumu mēnesis. Viens no visstraujākajiem, neskatoties uz to, ka 2016.gada 22.septembrī manā laika joslā tāpat jau laiks sāka steigties vismaz divreiz ātrāk, kā iepriekš. Bet šajā mēnesī tas uzņēma neredzētu ātrumu un še ku, re ku mēs esam, visi bišķiņ iesauļojušies, bišķiņ noguruši un ļoti, ļoti priecīgi par dzīvi. Jo kā gan citādi var justies kopīgajā atvaļinājumā! Vēl priekšā viena tāda nedēļa un tad jau lēnām jāatgriežas mājas dzīves rutīnā, bet sāku jau just – tas pat ir labi, jo no atpūtas vajadzēs atpūsties.

IMG_20170710_092623_919Billīte savā desmitajā mēnesī mums ir parādījusi, ka ir ļoti labs pasažieris automašīnā, jo braukājām lielus gabalus, bet viņa ar ļoti lielu mieru (un uzkodu daudzumu) bez problēmām tos piedzīvoja. Protams, jau pēc pieredzes, maksimāli centāmies pārbraucienus ieplānot gulēšanas brīžos, bet nereti tie bija ilgāki par miedziņu vai arī – vienkārši zvaigznes nesastājās, kā vajag – bet iztikām bez jebkādām histērijām mašīnā. Te jāpiemin arī Katrīna, kas vispār ir braukšanas profiņš un šogad jau vairāk izklaidēja mūs, nekā mums bija jādomā par viņas izklaidēm (OMG, cik daudz un gudri var viens četrgadnieks runāt). Vairākas naktis arī izmēģinājām gulēšanu teltī četratā, un, lai gan, protams, tas nav tik vienkārši, kā ierasti ieritināties savās gultās mājās, tas nav nekas neiespējams. Vienu no šiem vakariem gan visu laiku lija lietus un tad nu iedomājaties Billi un Katrīnu visu vakaru 2×2 metros teltī līdz gulētiešanas laikam un arī – noliekot gulēt. Dzīva esmu, lamāties bērni nav iemācījušies un īstenībā pieredze pat bija pozitīva, bet pēc tā vakara nu man šķiet, ka es visu varu. 😀 Domāju kādā brīdī (pēc atvaļinājuma) arī uzrakstīt tieši par mūsu teltī dzīvošanas pieredzi, jo šķiet, ka tā mums izdevās diezgan apdomāta un veiksmīga, tā kā daži life-hack’i ir azotē.

Vienu nedēļu atpūtāmies Pāvilostā un tur Billle beidzot sāka rāpot. Tā pa īstam, jo IMG_20170705_175607_810iepriekš pārvietojās šļūcot, bet nu šis mierīgais laiks ir beidzies un Katrīna vairs nevar no viņas aizmukt. Es arī nē. Un atkal uz gadiem diviem, trim varu aizmirst, kā ir aiziet uz tualeti vienai pašai. Ak, mammu būšanas saulainie mirkļi! Līdz ar rāpošanu, Bille arī sākusi celties kājās, pieturoties, mēģināt uzkāpt uz Kates krēsliņa, ierāpties vannā un ielīst visur, kur vien izskatās, ka tāda iespēja pastāv. Vissmieklīgāk kājās celšanās izdevās un izskatījās teltī – tas labs bonuss dzīvei dabā, man no smiešanās vēders sāpēja un pieļauju, ka Billei arī, jo viņu ļoti uzjautrināja kustīgās telts sienas.

IMG_20170714_113546_932Interesanti, ka tomēr viņa ir tik ļoti atšķirīga no Katrīnas – gan izskata ziņā, jo šķiet, ka būs viena “manējā” blondā, gaišā meita. Cerams, labā dvēselīte ar būs no manis :). Bet tik atšķirīgs raksturs, tas ir vienkārši nereāli! Katrīna man ir mierīgā, klusā, pacietīgā meitene (līdz četru gadu sasniegšanai…), es tiešām nekad neesmu piedzīvojusi no viņas puses to, ko sauc par tantrumiem, vienmēr visu var sarunāt un nekad, kaut kur dodoties, nav bijis jādomā – diez kā viņa uzvedīsies. O jā, esmu dabūjusi atpakaļ pēc pilnas programmas un jau no desmitmēnešnieka :). Ja Kate kaut ko paņem nost – brēciens, it kā nez kas būtu noticis. Pirmajās reizēs man teju sirds apstājās, bet nu jau esmu kļuvusi diezgan imūna. Kā kaut kas nepatīk, brēciens no riktīgām dvēseles dzīlēm un tad tāds nobrēcies, asarains rāpo apkārt, “lamājoties” uz visu pasauli. Kādas pāris reizes esmu arī redzējusi, kā dusmās sāk sist galvu pret zemi, lai gan biežāk iztiek ar to, ka ar rokām klapē sev pa ceļiem un atkal skaļi lamājas. Bet nu pagaidām es šo visu rakstu ar smaidu, jo skaidrs, ka tik sākam pielāgot raksturus viens otram ģimenē un, kamēr galu galā visu var nomierināt ar maigumu un mīļumu, paņemot rokās, samīļojot, tikmēr jau viss ir forši! Billei ļoti garšo ēst, un šobrīd nav nekas tāds, kas negaršo – ēd visu un ļoti labprāt. Īpaši nemīl, ja tiek barota un labprātāk izvēlas ēst pati ar rokām, bet ar lielo apkārt braukāšanu, tas ne vienmēr izdodas un tad nu viņa iepazinusi arī diezgan lielu daļu no biezenīšu plaukta, bet arī tie garšo. Un vislabāk garšo viss, kas nāk no mūsu šķīvjiem un nu jau kafejnīcās mums ir pilntiesīgs blakussēdētājs, kurš sajūsminās par kraukšķīgāk picu maliņām, dārzeņiem un pārējo, ko izdodas mums izvilināt ar savām lielajām acīm.

IMG_20170718_150503_851Par māsu būšanu – viņas aizvien ir superīgas! Abas divas! Katrīna tik ļoti rūpējas un labprāt spēlējas un nevar sagaidīt, kad Bille mācēs paslēpes. Bille aizvien seko visur Katrīnai, mēģina maksimāli pievērst viņas uzmanību un atplaukst tādā smaidā, kādu mēs neviens nevaram nopelnīt. Protams, viņas sakašķējās, apvainojas, bet tas ir tik īslaicīgi, ka dažreiz pat grūti pamanīt, par ko bijis kārtējais konflikts. Maģiski skatīties, kā top tāda draudzība!

Šobrīd lēnām jau sāku domāt, kādi tad ir bijuši lielie pieturpunkti Billes pirmajā gadā un desmitais mēnesis noteikti iezīmēs ar fiziskajiem sasniegumiem, sākot rāpot, un arī emocionālajiem – jo viņa kļuvusi daudz patstāvīgāka. Pirmo reizi arī es pati biju prom no mājām veselu dienu, ne tikai pāris stundas, kā iepriekš, bet Bille neesot izrādījusi nekādu neapmierinātību. Toties tas smaids, ieraugot mani atgriežoties! Izkausē!

Šis ir bijis viens brīnišķīgs mēnesis, kura bildes noteikti šķirstīšu drūmākās ziemas dienās un atceroties, vienmēr sirdī būs silti.

Divas nedēļas Barselonā kopā ar bērniem

6739602346312966810-account_id=1Tieši pirms mēneša atgriezāmies no divu nedēļu plezīra Barselonā. Beidzot arī apsēdos nedaudz padalīties ar mūsu pieredzi. Uz Barselonu lidojām kopā ar trim bērniem – Katrīnu, Billi, kam tajā brīdī bija astoņi mēneši un krustdēlu Gustavu, kurš ir sešgadnieks. Pieļauju, ka citi lidmašīnas pasažieri pie geita līdz pēdējam brīdim cerēja, ka mēs iekāpsim citā lidmašīnā. Tomēr nebija tik traki – kad lidojām pirms diviem gadiem ar divgadnieci Kati, biju dikti satraukusies, baigi gatavojos, visādas aktivitātes un tā. Šogad nolēmu palikt pie stratēģijas “just go with the flow”, parūpējos, lai bērniem ir ko ēst lidmašīnā un pāris mantiņas un cerēju uz to labāko. Kas arī piepildījās, jo Bille neraudāja nevienu brīdi un turpceļā lielāko daļu nogulēja man klēpī, Katrīna spēlējās ar brālēnu un arī gulēja daļu laika. Katrā ziņā, neviens no bērniem negražojās, neniķojās un bija pavisam mierīgi (paturot prātā, ka viņi ir bērni). Tā kā garais 3,5 h lidojums, protams, bija nogurdinošs, bet bez problēmām.

8963229805468196413-account_id=1Bijām pēdējās divās maija nedēļās, kad Barselonā nebija ļoti karsts, bet tāpat Billei bija nepieciešamas divas dienas, lai pierastu pie jaunā klimata. Sākumā viņa bija diezgan niķīga, gribēja tikai man rokās, varēja just, ka viņai ir grūti, vispār negribēja darboties pa zemi, un izsitās sviedru pumpiņas, bet pēc divām dienām mana mazā, mierīgā un aktīvā meita bija atpakaļ. Pielāgojāmies viņai un maksimāli daudz laika pavadījām laukā, ieplānojām laiku vienkārši sēdēt parkos uz sedziņas, lai viņa tiek izdzīvoties.

Viens ģeniāls “lifehack”, ko izdomāju un realizēju – tā kā palikām pie mana brāļa, kurš dzīvo Barselonā, domāju, ka ikdienā būs grūti iztikt, ja nebūs kur Billi nolikt, kamēr ēdam vai kamēr viņapati ēd (tikko bija sākusi nopietnāk pati ar savām rociņām ēst papildēdienu). Tāpēc, braucot no lidostas, iebraucām IKEA un nopirkām parastāko bērnu krēsliņu – jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka mani nervi bija to 18 eiro vērti, jo nezinu, kā būtu iztikuši bez tā. Vēl no lietām, bez kā būtu bijis grūti – ratu kāpslis – ģeniālākais izgudrojums jau ikdienā, bet ceļojumā vispār zelta vērtē. Mēs noteikti būtu apskatījuši mazāk un būtu bijusi lielāka čīkstēšana, ja Katrīnai nebūtu opcija noguruma brīdī kāpt uz kāpšļa un mierīgi turpināt ceļu. Turklāt viņa pat iemanījās uz kāpšļa apsēsties un pēc apsēšanās – arī aizmigt, lai atgūtu spēkus vakara cēlienam.

6882783307711643308-account_id=1

Saka, ka esot divu veidu cilvēki – Parīzes un Barselonas – jāsaka, ka man gan patīk aizbraukt jebkur un pabaudīt to ceļojumu bezrūpību, bet Barselonu es dievinu. Man patīk tās tveice, patīk ielu trokšņi, palmu alejas, paklīst pa Gotu kvartālu, tirgus un tā augļu kalni, jā, arī vismaz vienreiz iziet caur tūristu pārpildīto La Ramblu, kafejnīcas, kur dzīve sākas tikai pēc astoņiem vakarā, tas, kā visi tur mīl bērnus, un cik ātri var iepazīt un iemīlēt pilsētu, kas ne pārāk liela, bet vienlaikus – dzīvīga.

 

Uzrakstīšu pa punktam tādas būtiskākās vietas, ko apskatījām un kā tās bija apmeklēt ar abām meitenēm, kas bija forši, kas ne tik forši – varbūt kādam noderēs, plānojot savu Barselonas apmeklējumu.

Barselonas Zoodārzs

Principā, visas dienas objekts, jo, pat, ja apmeklējums nebūs tik ilgs, nekam citam īpaši vairs pēc tam spēka nebūs. Mēs vēl krietnu stundu vienkārši zvilnējām skvēriņā, lai Bille dabūtu padzīvoties pa zemi. Zoodārzs nav ļoti liels, bet apskatāmi daudz dažādi dzīvnieki. Katrīna bija sajūsmināta un nenogurusi arī visu izstaigāja. Man šķiet, ka šeit vairāk “spiests” uz sugu daudzveidību, jo apskatāms ir gandrīz jebkas, kas nāk prātā domājot par dzīvniekiem.

Sagrada Familia

4479839968377712771-account_id=1Tā kā mans brālis dzīvo apmēram 10 minūšu gājienā no Sagradas, tad apskatījām to vairākkārt. It īpaši tādēļ, ja parkā pie tās ir neliels, bet labs bērnu laukums 😀 Ceļojuma realitāte..Aizvien gan vēl neesam apskatījuši to no iekšpuses, bet nekas, trešajā reizē. Bet noiet garām noteikti vajag un pie reizes izlasīt par tās vēsturi, ir interesanti!

Modernās mākslas muzejs

MACBA bijām arī pirms diviem gadiem un likās, ka noteikti šoreiz jāiet atkal, tomēr tagad zinām – pirms tam vajag apskatīt, kāda ir aktuālā izstāde. Jo šogad tur bija ļoti, ļoti interesanta izstāde “Forensic architecture”, kas stāstīja par kara noziegumu izmeklēšanu, vadoties pēc bildēm, liecībām, par mediju lomu notikumu atšifrēšanā un es labprāt tur būtu skatījusies visus video, lasījusi un pētījusi, bet, protams, Katrīnu absolūti neinteresēja izstāde, kur īsti nekas nav – tikai teksti un nesaprotami video. Tāpēc ātri izgājām, bišķiņ palasīju, paskatījos, bet kritiski izvērtējot, jēga iet šoreiz nebija. Bet vispār tas muzejs ir superīgs un noteikti apmeklējams bez bērniem, bet ar – izvērtējot izstādi, jo pirms diviem gadiem tur pavadījām vairākas stundas ar divgadnieku, kuram arī bija interesanti, jo bija, ja nemaldos, kāda dizaina izstāde.

Citadeles parks

3313917550349765724-account_id=1

Tā teritorijā atrodas arī Zoodārzs, bet arī pats parks ir apskates un atpūšanās vērts – mēs tur pikniku ieturējām pat divas reizes, jo ļoti skaists, daudz vietas, kur nomesties, sīkajiem skraidīšanai teritorija atliku likām. Viss zied un smaržo un paguļot zem palmas var atkal noķert ceļojuma sajūtu uz 100 procentiem.

 

Cosmo Caixa

8646896908478719417-account_id=1

Šis mūs pārsteidza ar ļoti labu P&P – ieejas maksa daudzzemāka, kā ierasts citos muzejos, toties – tik daudz ko darīt, apskatīt, brīnīties. Daļa ekspozīcijas ir kā zinātnes muzejs, kur var paši izmēģināt dažādus fizikas likumus, pamēģināt papūst, pakustināt, paspiest dažādus aparātus (nu, kā AHHA vai Zinoo centros), man ļoti patika izstādes sadaļa par ģeometriju dabā. Un tad vēl tur ir “Appludinātais mežs”, kas vienkārši atstāja visus mūs, sākot no 3 līdz 30 gadu vecumā, ar mutēm vaļā. Vārdu sakot, iesaku šo noteikti apmeklēt.

 

Tibidabo

7739306535255764314-account_id=1Katrs, kurš ir redzējis Vudija Alena Vikija.Kristīna.Barselona, protams, jau zina, ka šo nevar laist garām. Jā, jā, jā- kalnā jāuzbrauc un uz skaisto, retro atrakciju parku ir jāaiziet. Par praktisko pusi – sarēķinājām, ka mums nebūs izdevīgi maksāt pilno atrakciju parka cenu, jo 1) Katrīna tāpat lielākajā daļā atrakciju nevar iet (bērniem gan ieejas summa ir mazāka); 2) tāpat vienmēr kādam jāpaliek ar Billīti un atkal otram vienam pašam braukāt nebūs baigi jautri. Tāpēc izmantojām iespēju pirkt atsevišķas biļetes uz dažām atrakcijām, uzbraucām panorāmas ratā, Katrīna izbrauca ar karuseli un vēl dažām bērnu atrakcijām un no parka visi devāmies mājās laimīgi un apmierināti.

Museum Blau/dabas muzejs

106557276632082154-account_id=1Šis muzejs mūsu sarakstā bija iekļuvis, jo…tur bija izstāde par ekspedīciju, kas meklējusi dinozaura skeletu un izstādīts tā prototips dabiskā izmērā. Tie, kuri zina Katrīnas mīlestību pret dinozauriem, nebrīnīsies, ka šo nevarēja laist garām. Jāatzīst, ka šī izstādes daļa tomēr viņai bija nedaudz par sarežģītu, bet sajūsmu skelets izraisīja. Toties man ļoti patika Dabas muzeja sadaļa, ko gan apmeklēt var laikam tikai tad, ja nav pretenziju pret zvēru izbāzeņiem, kuri tur bija, maigi sakot, ļoti daudz. Arī krāsaini un koši taureņi, vaboles-dārgakmeņi, vārdu sakot, ja būtu viena pati, staigātu krietni ilgāk, visu nopētot.

Montjuic Maģiskās strūklakas”

Iespaidīgs muzikālo strūklaku šovs, kas gan pirmajā reizē šķita iespaidīgāks, bet tāpat – ja esi Barselonā, tad šīs vajadzētu ieplānot, jo bērniem ļoti patīk! Ir bez maksas un to var apvienot ar kāpienu lejā no Montjuck cietokšņa. Tikai pirms tam jāpārbauda, jo strūklakas tiek laistas ne katru dienu, kā arī, ja blakus esošajā Mākslas muzejā notiek kādi pasākumi, tad tās iespējams ir bez skaņas.

Tarragona

Vienu dienu ar vilcienu devāmies uz netālo pilsētiņu Tarragonu, kur var apskatīt romiešu amfiteātra drupas, pastaigāt pa ļoti gleznainu pilsētiņu, labi paēst, bērni padauzīties pa strūklakām un arī apmeklēt daudz klusāku un mierīgāku pludmali, nekā Barselonā. Tās apskatei nepieciešamas apmēram piecas stundas, ne vairāk, un ir ļoti interesanti paskatīties, kā cilvēki dzīvo ārpus Barselonas. Neskatoties uz to, ka tā tāpat ir tūristu pilsēta, atšķirība ir sajūtama.

Pastaigas pilsētā

Mēs ļoti, ļoti daudz staigājām – mēdzām kaut kur aizbraukt ar sabiedrisko transportu un tad lēnu garu, dienas laikā ar kājām nokļūt līdz mājām. Pabijām Montjuckā, no kura paveras lielisks skats uz pilsētu un ostu. Uz cietoksni kalna galā uzbraucām un lejā gājām ar kājām, kas bija ļoti forša pastaiga. Izstaigājām vairākas reizes Gotu kvartālu, kas laikam ir mana mīļākā vieta ar foršiem veikaliņiem un iespēju katrā pastaigā atklāt jaunu tā nostūri. Protams, izgājām arī tūristu taku LaRamblā un pieēdāmies augļus no galvenā tirgus La Boqueria . Starp citu, tieši pirms tirgus no LaRamblas nogriežoties pa labi, ir maza donutu kafejnīca Chok, kur ir dievīgākie donuti, turklāt turpat aiz stikla durvīm var vērot, kā tos gatavo. Sāku domāt par donutiem un nevaru vairs neko citu padomāt… 🙂 Protams, protams, bijām arī pludmalē, nocepāmies brūni un kārtīgi izpeldējāmies, kā tad bez tā! Bille gan nebija sajūsmā par smiltīm un ūdeni, tāpēc vairāk laika pavadījām nojumītē, bet labi bija tāpat.

 

Šis varētu būt manā vēsturē garākais bloga ieraksts, tāpēc sadaļu par to, kur sīkāk pastāstu, ko apskatījām pirmajā Barselonas apmeklējumā, izlaidīšu 😀 Tikai pavisam īsi – tad vairāk uzmanības pievērsām Gaudi arhitektūrai – apmeklējām gan Guell parku, gan Kaulu māju jeb Casa Batllo un noteikti ieteiktu doties arī tur. Bērniem it īpaši varētu patikt parks. Vēl toreiz arī apmeklējām Akvāriju, kurš bija diezgan foršs, bet biju gaidījusi ko iespaidīgāku. Tad šoreiz CosmoCaixa man patika labāk, kur ieejas cena ir daudz draudzīgāka, bet ko apskatīt – daudz plašāks un ir arī dažādi ūdensdzīvnieki. Bet katrā ziņā arī uz Akvāriju var doties – bērniem noteikti patiks! Šie trīs objekti man visspilgtāk palikuši atmiņā.

Kopsavilkumā – uz Barselonu var un vajag doties arī ar bērniem, viņus tur mīl, pašiem viņus tur ir vieglāk vēl vairāk iemīļot un viņi mīl turieni. Lai forši!