Cik iekšā, tik ārā jeb Billei deviņi!

20170626_170616Vienu brīdi jau man likās, ka izdosies Billes visas mēneša atskaites apmēram laikā veikt (Katrīnai sanāca dažas izlaist), bet, protams, ka tā bija tikai ilūzija. Tā nu šoreiz četras dienas pēc īstā mēneša jubilejas datuma uzreiz par diviem – gan astoto, gan devīto Billes mēnesi. 22.maijā, kad Billei palika astoņi mēneši, mēs devāmies brīvdienās uz Barselonu. Es gan biju naivi cerējusi, ka pagūšu starp mantu krāmēšanu uzrakstīt arī mēneša atskaiti, bet tas nenotika. Nekas, jo īstenībā astotais mēnesis nebija baigi interesantais, Bille bišķiņ sāka līst kā partizāns, bet tā pārvietošanās viņu tāpat neapmierināja un tāpēc ātri vien palika pikta. Toties beidzot sagaidījām pirmos divus zobus, sagaidījām māsas brīvlaiku bērnudārzā un sagaidījām kāpšanu lidmašīnā un divas nedēļas siltajās zemēs. Tā kā astotais mēnesis Billei pagāja gaidīšanas režīmā un devītajā iekāpām reizē ar izkāpšanu no lidmašīnas pāris tūkstošus kilometrus prom no Rīgas. Tā kā, vairāk ko rakstīt būs par devīto mēnesi. Tajā gaidīšanas režīms beidzās un Bille samācījās apsēsties, kas viņu padarīja daudz priecīgāku. Spēlēšanās uz grīdas kļuva ilgāka, jo sēžot tas esot daudz jautrāk. Priecājās arī Kate, jo beidzot ar māsu var spēlēt Vilcieniņos.

IMG_20170531_152504_720Par ceļojumu uz Barselonu vēl domāju uzrakstīt atsevišķi, bet varu tikai priecāties, cik pacietīgas meitas ceļotājas man ir. Billītei gan bija nepieciešamas kādas dienas divas, lai adaptētos pie karstuma un jaunā ikdienas ritma, kas nozīmēja – ļoti daudz laika pavadīt tomēr ratos, jo cītīgi staigājām apkārt. Bet pēc tam viss bija vienkārši, galvenā rūpe tik, lai nepārkarst ratos un neapsvilst saulē. Pludmale gan īpaši viņai nepatika, bet atradām tādu, kur forša nojume ar dēļu grīdu, kas bija perfekta, lai tur dzīvotos kopā ar tādu mazuli. Un kamēr Katrīnu no Vidusjūras nevarēja dabūt ārā, mēs ar Billi atpūtāmies tur. Jāsaka, ka šīs divas nedēļas, iespējams, nedaudz palēlināja tā mēneša fiziskās attīstības lēcienu, jo ne tik daudz varēja vārtīties pa grīdu, bet, atgriežoties Latvijā, iekavēto strauji atguvām, visas siltās dienas praktiski dzīvojoties tikai parkā uz sedziņas un šobrīd mana deviņmēnešniece cītīgi pārvietojas ļoti interesantā pozā – kaut kas bišķiņ no partizāna, bišķiņ no tārpa. Ar dibenu gaisā, bet krūtīm vairāk pie zemes ļoti strauji lienot uz priekšu. Bet nu jau arī ceļas četrrāpus un cītīgi šūpojas, tā kā tikai laika jautājums, kad atklās klasiskās rāpošanas algoritmu. Un tas nekavē no sēdus pozas, ja vien ir kur pieturēties, celties kājās – pagaidām vēl uz celīšiem, bet stutē pēdas arī jau pret zemi un mēģina tikt augšā. Tagad ir tas brīdis, kad katru dienu ir kāds jauns triks, ko parādīt.

Bille ir riktīga pļāpa un katru nomoda brīdi kaut ko savā valodā buldurē, es gan esmu arī saklausījusi “me-me”, kas principā jau nozīmē tieši to pašu, ko “mammīt, es tevi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga par visu, ko tu dari”, vai ne? Billei garšo viss, ko dod un it īpaši tas, kas tiek izķeksēts no citu šķīvjiem. Daudz labprātāk ēd to, kas tiek dots gabaliņos, bet nesmādē arī, ja dodu ēst kādu biezeni, kas vairāk sanāk tieši braukājot apkārt. Labprāt grauž visu pēc kārtas, sākot ar maizes standziņām, galetēm, beidzot ar āboliem un akmeņiem. Tikko trīs dienas dzīvojām pie dabas, kur izrādījās, ka ugunskurā cepts saldais kartupelis vispār ir restorāna klases gardums. Vēl aizvien arī padzer arī pienu, bet tas jau ir palicis tikai kā iemigšanas rituāls un tad vēl reizes divas (ak, es laimīgā) naktī.

IMG_20170613_153737_874Atklājām arī zemeņu sezonu un, lai gan sākumā mēģināju pēc priekšrakstiem, dot palēnām, pa dažām odziņām, lai saprastu, vai nebūs pumpas, bet Billes acu priekšā ātri padevos, nopūtos, ka “tās būs tikai pumpas” un ļāvu ēst, cik grib (kas ir daudz). Pumpu tā arī nebija.

Visbeidzot, pats foršākais un interesantākais, kas šajos divos mēnešos ir noticis – ir IMG_20170610_130433_517radusies tik superīga māsu draudzība, ka es nespēju beigt priecāties! Protams, dažreiz vakaros, kad abas guļ blakus un nemitīgi skaļi smejas, tas sāk krist uz nerviem, jo abām sen jau būtu jāguļ. Bet tas smaids, kad Bille ierauga Kati un tik mīļā Kate, kas skandina: “Bille, tu esi mana, tu esi mana, mana, mana mīļā māsa! Biļčon, skaties uz mani, skaties!”. Un viņas jau patiešām spēlējas – paslēpes, kad Kate kaut kur ielien un Bille lien pakaļ, klasisko “ku-kū”, un tad jau citas spēles, kur Bille ir tikai izpildītāja, bet Katei tas pilnībā der. Katrīna jau māsu aizstāv, pieskata, ka tik nav tuvumā kaut kas sīks, ko “Billīte var apēst”, ja pie viņas pieiet citi bērni, Kate ir klāt pēc apmēram sekundes, un vislaimīgākā viņa ir tad, ja es ļauju māsu pabarot!

IMG_20170624_121347_824Sagaidījām vasaru un pēkšņi laiks tik ļoti sāka steigties, ka šķiet, tūliņ, tūliņ jau būs rudens un Billei būs gads. Bet vēl ne, vēl taču trīs mēneši līdz tam un tik ļoti gribās tos izbaudīt pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas vairāk momentus iegravējot atmiņā. Kā no manas mazās kūniņas top aizvien lielāks un lielāks cilvēks.

Dodamies svinēt!

Uh, esmu sagaidījusi pēdējo darba dienu šogad un tūliņ, tūliņ jau dodos pretim svētkiem! Prieks no visas sirds un jau sapņoju klusiņām, kā izbaudīšu tuvākās brīvdienas.

Kā smējos – no šodienas viss sāk iet uz labo pusi – dienas atkal paliek gaišākas, vakar bija pēdējās lekcijas maģistrantūras studijās (nu ir palikusi janvāra sesija, kurā jāuzraksta pieci noslēguma darbi un divi eksāmeni) un tad jau pavasarī – tāds sīkums kā maģistra darbs! Tā kā nākamnedēļ uz darbu nav jānāk, tad ir slepenais plāns kādu no darbiem uzrakstīt jau starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu – kas no tā izdosies, to gan vēl redzēs. Jebkurā gadījumā – janvārī visticamākais būšu tāds maziņš zombijs, bet tad jau pavasarī varēšu atgūties.

Prieks, ka arī kāzu plānošanas ziņā gadu varēsim noslēgt uz pozitīvas nots – uzrakstījām iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā (un rakstot to, paguvām sakašķēties – kas lieliski raksturo mūsu raksturu saderību 🙂 ), esmu praktiski pieņēmusi lēmumu par kleitu, un tad jau galvenās pozīcijas ir nokārtotas! Nu laiks manām izklaidēm – ielūgumiem, rotājumiem utt…

Bet nu priekšā Ziemassvētki un ikgadējais Latvijas pārceļojums – šodien dodamies uz Ukriem, lai pavadītu Ziemassvētku vakaru ar manu dzimtu, bet svētdien – jau uz Alūksni, lai nosvinētu kopā arī ar Jāņa radiniekiem. Turklāt šogad vēl klāt visiem svētkiem Jāņa mammas lielā dzimšanas diena, kurai jau pieteicos gatavot svētku maltīti – kaut kā jau jāparāda, cik viņai ir lieliska topošā vedekla! Tik jācer, ka izplānotais svētku galds izdosies godam 🙂

Lai jums visiem arī brīnišķīgi un sirsnīgi svētki un izdodas uzkrāt spēkus nākamajam, Pūķa gadam (tas manējais!)

kompromisa meklējumos

Neskatoties uz to, ka šo nedēļu nesauktu par labāko pēdējā laikā, ņemot vērā dažādus notikumus, to skaitā – lekciju atsākšanos un atvadīšanos no brīvajiem vakariem, esam turpinājuši lēnām kustēties uz priekšu arī kāzu plānošanā.

Pēc daudzo viesu namu izbraukāšanas (tiešām kopā esam pabijuši kādos 12 vismaz) nonācām pie diviem favorītiem. Katram savi plusi un mīnusi, līdz ar to argumentācija nepalīdz izvēlēties. Pozitīvi vismaz ir tas, ka par šiem diviem favorītiem arī abi esam pārliecināti – ka tie tiešām ir labākie varianti. Problēma sākas tur, ka jāizvēlas viens no tiem.

Dzīvojam iekšējās un arī ārējās pārdomās jau kopš pagājušās nedēļas, es cenšos

(c) tallskinnykiwi.typepad.com

katrā sarunā to iepīt iekšā un gaidīt lielo atklāsmes brīdi par to, kas ir īstais. Jānis tikmēr plāno, domā un pragmatiski apsver, kurš varētu būt labāks. Tā teikt – katram sava loma šajā procesā. (par tām lomām es visiem stāstu lielisku ilustrāciju iz dzīves: pirms kādas nedēļas labu laiku tirinājos apkārt Jānim, teikdama, ka varbūt vajag padomāt par kādu vienojošo elementu, ideju, stilu kāzām, kas palīdzētu domāt tālāk. Un uz to ko viņš man atteica-kā būtu ar “kāzas”? 🙂 Lieliski nocēla mani atpakaļ uz zemes)

Varētu padomāt, ka tā ir laba darba dalīšana, bet jāsaka, ka vakar pārliecinājos, ka laikam nebūs gan. Jo tiklīdz man bija beidzot domas nosliekušās uz viesu nama A pusi un es pateicu to Jānim, viņš atbildēja, ka arī viņš esot nonācis pie secinājuma – laikam ir jāizvēlas viesu nams B. Kā par laimi abi esam ar gana labu humora izjūtu, lai par šo situāciju pagaidām pasmietos, bet viens ir skaidrs – viegli nebūs. Turam īkšķus, lai tuvākajā laikā izdotos izvēlēties un tad viens lielais darbs no daudzajiem būs paveikts. Bet katrā ziņā – entuziasms par šo procesu vēl nepavisam nav norimis!

Labās ziņas – esam pavisam oficiāli tikuši pie vedējiem, par ko arī viņiem liels, liels paldies! Šī noteikti ir joma, par kuru es esmu 100% pārliecināta un mana sirds ir mierīga! 🙂

Meklējot īsto vietu

Vakar devāmies otrajā izlūkbraucienā, meklējot viesu namus, kur kāzās no sirds izpriecāties. Tiem, kas tagad nošķobās, ka laika vēl daudz – varu pačukstēt, ka visur mūs jau brīdināja, ka nākamā vasara jau ir praktiski aizņemta. Kad teicām, ka mums vajag maiju – tad gan apstiprinoši pamāja ar galvu, ka tur var vēl kaut ko var skatīties. Secinājums – ir vēl paranoiskākas un laicīgākas līgavas par mani. Tas labi. Nomierināja gan mani, ka varu droši sākt plānot, gan Jāni – ka ar mani vēl tik traki nav.

Brauciens jau vispār pozitīvs – paskaties smukas mājas, pirtis, apkārtni, bet nu tā dilemmas sajūta, kurš ir tas īstais, vienīgais (jo tik ļoti dzīvē esmu pārliecināta tikai par savu līgavaini) pēc tam galvā gan nav baigi foršā. Bet neko darīt – ja citu variantu nav, jo kārtīgu ballīti gribās, bet lieli īpašumi pašiem nepieder – jāmeklē, ko piedāvā citi. Un citi piedāvā ļoti daudz ko – spēj tik izvēlēties.

(c) crossfitimpulse.com

Abi izsecinājām vienu padomu viesu namiem – piedāvājat cilvēkiem „pilno komplektu” – cenu, kurā iekļauta gan gulēšana, gan vieta, gan pirts un viss cits labais, kas jums ir. Tas ir daudz vienkāršāk un patīkamāk, nekā galvā skaitīt samaksu par stundām, par katra viesa guļvietu utt. Un atrisina arī mūžīgo jautājumu par guļvietām, jo es vismaz ceru, ka mūsu kāzās liela daļa viesu par gulētiešanu pat nedomās un nākamajā rītā izskatīsies tādi paši, kā es un vēl daži svinētāji pagājušā vasarā Sandras un Egro kāzu rītā – kad ne aci neaizvēruši no rīta tādi arī sagaidījām jauno pāri :). Bet tas nemaina, ka guļvietas viņiem/mums bija jāparedz un, ja tās ir „all include”, tad nav pat bišķiņ žēl, ka otrā rītā spilvenos nav pat galvas nospieduma.

Un otrs ātrais padoms viesu namiem – ieliekat savās mājaslapās kontaktinformāciju ar precīzu karti un norādēm, jo pēc tām googlemapēm sanāk ļoti maldīties, lai atrastu. Tas atstāj sliktu pirmo iespaidu, jo negribas, lai kādam viesim kāzu dienā arī vēl jāpavada pusstunda braukājot līkumus un meklējot vietu.

Savukārt tiem, kas vēl tikai plāno doties šādā braucienā, varu ieteikt noteikti sazināties pirms tam, jo lielākajā daļā no viesu namiem saimnieki nav ikdienā uz vietas.  Bet ir vērts, ja tieši viņi arī parāda vietu, jo tad var uzdot visus interesējošos jautājumus, uz kuriem atbildi nezinās “kāds kaimiņš, kas var jums parādīt, kā izskatās”. Un par jautājumiem – noteikti sagatavojat tos, jo tieši sīkās lietas beigās ļauj izdarīt izvēli – par guļvietām, virtuvi, vai piedāvā savu ēdināšanu, vai var nākt citi, cik ilgi var palikt otrā dienā, vai var dedzināt sveces, laternas – šie ir tikai paši parastākie un vienkāršākie jautājumi, bet svarīgi zināt, lai var plānot tālāk.

Tās tādas pirmās pārdomas. Bet brauciena noslēgumā viena vieta sirsniņā iekrita vairāk par citām, un vēl kādu laiku padomāsim, bet ceru, ka šis jautājums drīz nokārtosies. Bet kura tieši – līdz tam mīļajiem draugiem jāgaida ielūgumi, bet pārējiem – sajūsmas pilnās atsauksmes pēc kāzām.

Gājēju tipoloģija

(c) http://farm1.static.flickr.com

Ikdienā diezgan bieži mēdzu pārvietoties ar kājām, bet nereti citi kājsatiksmes dalībnieki liek man klusiņām atcerēties dažādus nepieklājīgus vārdus un vēlēties kaut būtu četri no rīta un es būtu vienīgais gājējs uz ielas. Viņi ir daudzi un dažādi, bet es esmu ievērojusi dažādas līdzības, kas tos varētu vienot mazākās grupās.

Tipiskais gājējs – ap 50 gadiem, parasti sieviešu dzimtē, nēsā milzīgu kažoku, nereti katrā rokā pa maisiņam. Iet lēnā, nosvērtā solī, tieši pa ietves vidu, maksimāli izskaužot iespēju sevi apiet. Tieši šī suga ir vislielākā (vai arī vispamanāmākā), un tiem, kas zina manu iešanas (precīzāk – lēnas skriešanas) veidu, sapratīs, ka katrreiz, kad šādu gājēju satieku savā ceļā, pēc tikšanas garām, varu sevi sveikt ar vienu sirmu matu.

Gājējs-terorists – vecumam nav nozīmes, visu izšķir cigarete viņa rokās, kuras dūmi/smaka liegi atvijās līdz pat manam degunam, mutei, plaušām. Ja tam pievienojas Tipiskā gājēja pazīme – lēnā gaita, tad apzīmējums terorists ir tieši vietā – viņš lēnām pašiznīcinās, paņemot līdzi arī mani, turklāt rada manī arī vēlmi uzspert gaisā visu, kas ir tuvākajā apkārtnē.

Sasalušie gājēji Visbiežāk pārvietojas (ja tā to var saukt) grupās sākot no diviem, līdz pat pieciem, nozīmīgu ietvju krustpunktos. Neesmu novērojusi izteiktu kāda dzimuma pārspēku, kas ir interesanti, ņemot vērā, ka parasti uz runāšanos kāras esot sievietes, bet šajā grupā pilnīgi noteikti ietilpst arī vīriešu dzimtes pārstāvji. Mēdz būt kopā ar aksesuāriem – maisiņiem, sunīšiem, ratiņiem, ļaunākajā gadījumā – Gājēja-terorista aksesuāru – cigareti. Pamata nodarbošanās ir nevis iet, kas būtu loģiski, bet stāvēt un runāt, ievērojot noteikumu – tā, lai neviens nevar apiet vai caur-iet. Ļaunākie gadījumi nereaģē arī uz zīmīgu apstāšanos, kas simbolizē nevis pievienošanos tiem, bet gan vēlmi turpināt pārvietoties.

Neizlēmīgie gājēji – kā jau nosaukums atklāj, paši nezina, kur iet – tā

(c) http://blogs.bootsnall.com

rezultātā strauji un neparedzami maina savu virzienu, spējot izraisīt reālas sadursmes, vai vismaz nepatīkumau pārsteiguma momentu citiem kājsatiksmes dalībniekiem. No tiem it īpaši jāuzmanās luksoforu tuvumā. Pastāv iespēja, ka viņu ceļus vada nevis mērķis, bet luksoforu gaismas.

Bet nešaubos, ka ir vēl daudzas, kaitinošas grupas, kuru dalībniekus varam sastapt uz ielas (t.i. gājēju grupas, nevis, piemēram, kādu grupas „Forte” pārstāvi). Tāpēc jautāju Tev, lasītāj (kas reizē ir arī gājējs), kādu vēl, vēlams kaitinošu, gājēju grupu Tu vari identificēt?

 

Iesācēja padomi citiem iesācējiem (par ceļošanu)

Paldies visiem, ka jau iepazinās ar manu domu virtuālo vietni. Šorīt jau atklāju pirmo tehnisko nepilnību, ko man tomēr ar google un wiki.how palīdzību izdevās novērst – izrādījās, ka man komentāri ir jāapstiprina, pirms tie parādās. Tā kā, tas, ja jūsu komentāri neparādījās, nenozīmē, ka es te cenzūru taisīju, bet gan nebiju informēta par šādu situāciju. Nu es šo opciju noņēmu un var komentēt brīvi no sirds.

Nepieciešamais komplekts

Vakardienas emocionalitāte ir garām, un šodien gribēju uzrakstīt par vieglākām lietām. Pagājušās nedēļas nogalē devos četru dienu braucienā pa Lietuvu, kas izvērsās par ārkārtīgi jauku un saulainu pasākumu. Neskatoties uz to, ka esmu diezgan ceļot mīloša persona un cenšos to darīt bieži, līdz ar to manas zināšanas uzskatu par pietiekamām, četru dienu laikā pierakstīju dažas atziņas, kas likās būtiskas. Iespējams, ka personām, kas ir vairāk saistītas ar tūrismu un ceļo biežāk, šie liksies sīkumi, bet tādiem ne tik aktīviem braukātājiem, cerams, noderēs!

  1. Pirms brauciena nepieciešams pārbaudīt kartes un to aktualitāti. Mēs aizbraucām uz Lietuvu ar karti, kas izdota 2001. gadā. Tas prasīja tieši divus „ģimenes” strīdus, jo tā kā biju kartes lasītāja, kamēr vīrietis varonīgi stūrēja – ceļu uz kartes un reālo Lietuvas lielceļu numuri ne vienmēr sakrita. Un otra lieta – pēdējo gandrīz desmit gadu laikā ir radušies arī jauni ceļi – šoferis, sekojot zīmēm, brauca pa ceļu, kuru kartē atrast nebija iespējams.  Jā, bijām aizmirsuši, ka arī Lietuvā bija treknie gadi, un desmit gadi ir pietiekams laiks, lai krietni pamainītu valsts infrastruktūru.
  2. Ja ir iespējams, manuprāt, foršāk naktis pavadīt kempingos. Pirmkārt, nu jau tie ir tik attīstīti, ka tas nenozīmē barbarisku palikšanu kaut kādā pļavā. Visos trīs kempingos, kur palikām, bija tīras dušas, tualetes tīrākas nekā dažkārt lielveikalos, turklāt arī iespējas nopeldēties, piknikot, sauļoties – ko vien vēlies. Turklāt, kempingi iznāk arī krietni ekonomiskāk. Un, ja brauc ar mašīnu, var taču līdzi paķert pat spilvenus, lai ērtāk gulēt. Un rezultātā nākamajā rītā pamodies lieliski izgulējies, svaigā gaisā un ar putnu dziesmām!
  3. Lai arī cik ērti tagad ir lietot mobilo internetu, ja nav ļoti svarīgas lietas kārtojamas, no tā noteikti vajadzētu atteikties. Lai izbaudītu brīvdienas un citu cilvēku sabiedrību. Lomkas beidzās jau otrās dienas pēcpusdienā, un pazūd arī automātiskā vēlme – vai, cik skaists skats, vajadzētu ietvītot – to saku pēc pieredzes. Toties cik patīkama pēc tam ir sajūta, ka tev pieder visa diena, kurā vari darīt ko vēlies, un esi ietaupījis visu laiku, ko parasti pavadi kaut vai tikai internetā izejot ikdienas apli.
  4. Ieplānot brīvdienu no brīvdienām – varbūt es vienkārši esmu pārāk ātri ar notikumiem pārsātināma persona, bet trešās dienas vakarā pieķēru sevi pie domas – jau rītvakar būšu mājās un varēšu atpūsties.. Muļķīgi, ņemot vērā, ka biju atpūtas braucienā. Tā kā bija palikusi vēl tikai viena diena, tad viss bija kārtībā, jo izgulējos, sakopoju spēkus un devāmies ceļā. Bet, ja braucat šāda veida ceļojumā ilgāku laiku, iespējams, ka labāk ik pa kādām trim dienām paņemt vienu laisko dienu, lai atgūtu spēkus. Un tad arī produktīvāka turpmākā ceļošana, jo apnikums un nogurums ir izzudis, un var doties tālākā ceļā ar atjaunotu entuziasmu.

Vēlāk , ja būs interese, uzrakstīšu sīkāk par kempingiem, kur palikām. Ja nu kādam noder, plānojot braucienus. Bet vispār, iesaku šādus braucienus, kas ļauj ne tikai iepazīt jaunus plašumus, bet arī atkārtoti novērtēt savu dzimto zemi un tās neaprakstāmo skaistumu.