Mums patīk ik pa laikam doties izbraucienos – gan tādos, kur par mūsu ērtību jau parūpējušies citi un varam pagulēt baltos palagos, gan tādos, kur viss atkarīgs no mums pašiem – nakšņojot teltī un ēdot “ugunskura” ēdienu. Tajā pašā laikā, galīgi neesam tādi baigie “outdoorsy” cilvēki, kuri metas iekšā piedzīvojumos ik mēnesi, kuriem ir profesionālās teltis, prīmuss un siltā apakšveļa. Tieši tādēļ, man šķita, ka jāpadalās, kā mēs ne tikai izdzīvojam, bet pat izbaudām vairākas naktis no vietas dzīvojot teltī, ik dienu pārvācoties uz jaunu kempingu un pa vidu vēl visu ko apskatot. Ja mēs to varam, tad jebkurš var, ticat man 🙂
Pirmais, kas jāsaprot un jāatmet – doma, ka nu tik gan atpūtīsimies – un tikai tad būs iespēja arī atpūsties. Saspringtam domāt par plāniem, ko gribēji un kas nesanāca ir daudz grūtāk un kaitinošāk, nekā ļauties vienkārši notikumu gaitai. Jā, tas izdodas arī man, kontrolfrīkam, kurš pirms pāris gadiem (pāris piecgadēm) pat neiedomātos šādu scenāriju. Jo visticamākais, tā atpūta būs pilnīgi citādāka, nekā biji iepriekš iedomājies – ne jau laiska gulšņāšana pie telts, smuks, tīrs un mierīgs pinteresta cienīgs pikniks vai grāmatas palasīšana. Nope, bet potenciāls ir kaut kam vēl labākam! Bet to var ieraudzīt un izbaudīt tikai tad, ja iepriekš nebūsi pārāk ieciklējies uz kaut ko noteiktu, ko gribi sagaidīt (no kļūdām mācās..), jo tas, dodoties dabā ar diviem maziem bērniem, visticamākais nenotiks, to gan varu apsolīt.
Mūsu došanās ceļā sākas ar ideju – kurā dienā izbrauksim, kurā plānojam būt atpakaļ Rīgā un apmēram maršruts pa vidu. Bet īpaši neliekam punktus, kur katru nakti nakšņosim. To jau meklējam dienas laikā – apskatoties kempingus tuvākajās pilsētās, saprotot, cik tālu vēl varam nokļūt un izvēloties. Kravājot mantas, es piekopju stratēģiju, ka katra pozīcija ir savā kastē vai koferī. Respektīvi – man ir maiss ar īpaši siltajām drēbēm, ja pēkšņi ir negaidīt auksts (kā arī bija šajā vasarā, protams), maiss ar lietus drēbēm, maiss ar peldēšanas lietām, lai var pēkšņi piestāt un nopeldēties pie iespējas, nemeklējot drēbes pa koferiem un somām. Tad ir divas kastes – viena ēdienam un otra traukiem, vieglāk orientēties un pārtiku gluži vienkārši ir vieglāk sameklēt, ja tā ir normālā kastē, nevis maisiņā tikko no veikala. Un desmitmēnešīgs bērns negribēs pagaidīt, kamēr tu no tā maisiņa izmakšķerēsi īsto biezeni, turklāt, kamēr mēģināsi atrast, sapratīsi, ka ātrāk būs izbērt maisiņa saturu (been there done that), tāpēc es pārtiku smuki salieku kastē, kur visu var apmēram pārredzēt un ik rītu nedaudz veltu kastes satura pārskatīšanai un pārkrāmēšanai, tās minūtes dienas laikā atmaksāsies. Vēl šī “pielietojuma sistēma” ir svarīga, lai precīzi paprasītu vīram lietu, ko padot. Jo frāze:”padod Billes vējjaku” neizsaka neko konkrētu un, lai tiešām pie tās tiktu, būs jāatbild vēl uz pieciem papildjautājumiem un pie trešā ne tā apģērba gabala būs iespēja demonstratīvi nopūsties, piecelties un paņemt to no pirmās somas, ko atvērsi. Bet, ja prasīsi:”padod Billes rozā, puķaino jaku, kas ir tajā zilajā, aukstā laika drēbju maisā”, ir cerība pie tās tikt! 🙂 Es, protams, dramatizēju, bet princips apmēram tāds.
Vēl jābūt absolūti gataviem “just go with the flow” un, ja mana prāta fleksibilitāti, kādā es pārejo šādos izbraucienos, pārnestu uz manu ķermeni, droši vien varētu sasieties mezglā. Vai trijos.. Jo nekad nevar zināt, kāds noskaņojums būs bērniem un, ja būtu stingri ieplānojuši kādu muzeja vizīti vai garu pastaigu dienā, kurā jūti, ka viņi labprātāk izskraidītos pa kādu parku – beigās laimīgs nebūs neviens. Tāpēc mēs tā līdz galam to, kur dosimies, izplānojam tās dienas rītā, pēc laikapstākļiem, noskaņojuma, cikos esam pamodušies un nereti tieši spontānākās idejas izvēršas par foršāko dienas daļu. Tā Lietuvā apmeklējām virvju trasi, par kuru beigās Kate bija sajūsmā un pavadījām foršu dienu, ko tagad var atcerēties kā vienu no spilgtākajām.
Lai gan varbūt izklausās, ka mēs vienkārši haotiski kaut kur devāmies un kaut ko darījām, tā tomēr gluži arī nav – dienas ritmu vairāk pakārtojām Billei, jo Katrīna jau diezgan labi spēj sadzīvot ar pārmaiņām dienas režīmā, ja tas ir Piedzīvojumu dēļ. Ar Billi tik vieglprātīgi nevar izturēties un es izvēlos nejokot ar priecīgu bērnu, kuram ir diezgan stabils režīms. Patiesībā, mūsu divu nedēļu tripiņā režīms pat kļuva stabilāks. No rītiem mums bija divas izvēles – lēnām novākties kempingā, paēst brokastis, sakārtot mantas, kam kopā ir aptuveni 2-3h, lai ar Billes pirmo miedziņu dotos tālāk; otrs variants – fiksi visu novācam, mašīnā iekšā, kamēr Bille vēl neguļ un uz tuvāko pilsētu brokastīs, pēc tam scenārijs līdzīgs. Tad nākamo nomoda laiku pavadījām kur nu bijām nokļuvuši, kā tās dienas galvenajā mērķī un līdz ar nākamo, vakara miedziņu – devāmies uz vietu, kur plānojam nākamo nakšņošanu. Šajā pārbraucienā parasti jau pagulēja abas meitenes un tā kempinga vietā ieradāmies ar pagulējušiem un priecīgiem bērniem, kopīgi uzcēlām telti un sākās vakara “čilliņš” – šajā brīdī var noķert vislielāko atpūtas sajūtu, jo ir beigusies visa menedžēšana, krāmēšanās, vienkārši sēdi uz sedziņas, meitenes dauzās un sirds priecīga.
Grūtākā daļa dažkārt šķita miega laiks, jo, ja miedziņš vienlaikus nāca abām meitenēm, tad gulētiešana 2×2 metros ātri vien pārvērtās par ballīti, pēc kuras līdz miegam var nonākt tikai caur raudāšanu. Bet, ja Bille aizgāja čučēt pirmā, tad pavisam mierīgi! Vienīgi, kad abi bērni teltī guļ, tad nav tā, ka var, piemēram, izskriet līdz jūrai saulrietu paskatīties, jo jāvaktē guļošie bērni, toties var smuki pasēdēt pie telts un parunāties divatā. Taču arī romantiski. Gulējām ar abām meitenēm pa vidu, lai tās nenosalt, un abas bija vienmēr kā mazi, silti pīrādziņi. Mums pašiem izdevās vienu nakti pamatīgi nosalt, bet nu tas jau nevienu neuztrauc, ka tik bērni siltumā.
Par svarīgāko, par ēšanu! Vienreiz dienā ieplānojām paēst kārtīgu, siltu ēdienu kādā ēstuvē, brokastis kempinga vietā – putra, ja kempingā iespējams uzvārīt ūdeni, maizītes, augļi, savukārt vakariņās izgājām uz uzkodām – kādas sausmaizītes, siers, augļi, dārzeņi. Bille apēda veselu bagātību naudas izteiksmē biezenīšos un smūtijos (es jau minēju, ka jābūt fleksiblam, es arī šādos braucienus apklusinu sirdsapziņu par to, ka bērns padzīvo uz “burciņēdiena”), kā arī laimīga pārtika no mūsu šķīvju satura desmitajām tiesām.
Kas vēl būtiski…ieplānot dienu pēc ceļojuma, kad iztīrīt mašīnu 😀 un divas dienas, lai tiktu pēc tam galā, kad “miskaste” no mašīnas ir uznesta uz dzīvokli. Bet kopumā – mazāk domāt, vairāk baudīt! Bērniem īstenībā vajag tik maz un reizē – no šāda brauciena viņi iegūst tik daudz. Sajūta, ka Bille pieauga, Katei pazuda nedaudz iezīmējies pilsētnieka sindroms. Turklāt, abām kopā pavadot tik daudz laika, arī viņas šķietami satuvinājās vēl vairāk. Katrīna kļuvusi ļoti rūpīga, perfekti pārzina Billes dienas režīmu un visu ceļojumu uzskatīja sevi par manu lielāko palīgu. Kā arī bija! Bet nav tā, ka man viņas būtu paraugbērni un tā maigi un mierīgi mēs tās nedēļas nodzīvojām, nebūt ne. Tāpat ar kašķiem un strīdiem bija jātiek galā, kāds paraudāja, kāds bija neapmierināts, bet tieši tāpēc es sākumā uzsvēru – jo mazāk īpašu gaidu, jo labāk. Jo tas viss nemaz mani īpaši neuztrauca, tādēļ varēju izbaudīt arī tos miera mirkļus. Un, kā jau rakstīju – ja es to varēju, tad to var jebkurš! Krāmējat bērnus, telti un dažas segas mašīnā un laidiet ceļā – kaut vai uz kempingu tepat, Latvijā, tā būs neaizmirstama un forša nedēļas nogale, varu to apsolīt!