Mēs, mūsu meitenes un telts Piedzīvojumi

Mums patīk ik pa laikam doties izbraucienos – gan tādos, kur par mūsu ērtību jau parūpējušies citi un varam pagulēt baltos palagos, gan tādos, kur viss atkarīgs no mums pašiem – nakšņojot teltī un ēdot “ugunskura” ēdienu. Tajā pašā laikā, galīgi neesam tādi baigie “outdoorsy” cilvēki, kuri metas iekšā piedzīvojumos ik mēnesi, kuriem ir profesionālās teltis, prīmuss un siltā apakšveļa. Tieši tādēļ, man šķita, ka jāpadalās, kā mēs ne tikai izdzīvojam, bet pat izbaudām vairākas naktis no vietas dzīvojot teltī, ik dienu pārvācoties uz jaunu kempingu un pa vidu vēl visu ko apskatot. Ja mēs to varam, tad jebkurš var, ticat man 🙂

Pirmais, kas jāsaprot un jāatmet – doma, ka nu tik gan atpūtīsimies – un tikai tad būs iespēja arī atpūsties. Saspringtam domāt par plāniem, ko gribēji un kas nesanāca ir daudz grūtāk un kaitinošāk, nekā ļauties vienkārši notikumu gaitai. Jā, tas izdodas arī man, kontrolfrīkam, kurš pirms pāris gadiem (pāris piecgadēm) pat neiedomātos šādu scenāriju. Jo visticamākais, tā atpūta būs pilnīgi citādāka, nekā biji iepriekš iedomājies – ne jau laiska gulšņāšana pie telts, smuks, tīrs un mierīgs pinteresta cienīgs pikniks vai grāmatas palasīšana. Nope, bet potenciāls ir kaut kam vēl labākam! Bet to var ieraudzīt un izbaudīt tikai tad, ja iepriekš nebūsi pārāk ieciklējies uz kaut ko noteiktu, ko gribi sagaidīt (no kļūdām mācās..), jo tas, dodoties dabā ar diviem maziem bērniem, visticamākais nenotiks, to gan varu apsolīt.

Mūsu došanās ceļā sākas ar ideju – kurā dienā izbrauksim, kurā plānojam būt atpakaļ Rīgā un apmēram maršruts pa vidu. Bet īpaši neliekam punktus, kur katru nakti nakšņosim. To jau meklējam dienas laikā – apskatoties kempingus tuvākajās pilsētās, saprotot, cik tālu vēl varam nokļūt un izvēloties. Kravājot mantas, es piekopju stratēģiju, ka katra pozīcija ir savā kastē vai koferī. Respektīvi – man ir maiss ar īpaši siltajām drēbēm, ja pēkšņi ir negaidīt auksts (kā arī bija šajā vasarā, protams), maiss ar lietus drēbēm, maiss ar peldēšanas lietām, lai var pēkšņi piestāt un nopeldēties pie iespējas, nemeklējot drēbes pa koferiem un somām. Tad ir divas kastes – viena ēdienam un otra traukiem, vieglāk orientēties un pārtiku gluži vienkārši ir vieglāk sameklēt, ja tā ir normālā kastē, nevis maisiņā tikko no veikala. Un desmitmēnešīgs bērns negribēs pagaidīt, kamēr tu no tā maisiņa izmakšķerēsi īsto biezeni, turklāt, kamēr mēģināsi atrast, sapratīsi, ka ātrāk būs izbērt maisiņa saturu (been there done that), tāpēc es pārtiku smuki salieku kastē, kur visu var apmēram pārredzēt un ik rītu nedaudz veltu kastes satura pārskatīšanai un pārkrāmēšanai, tās minūtes dienas laikā atmaksāsies. Vēl šī “pielietojuma sistēma” ir svarīga, lai precīzi paprasītu vīram lietu, ko padot. Jo frāze:”padod Billes vējjaku” neizsaka neko konkrētu un, lai tiešām pie tās tiktu, būs jāatbild vēl uz pieciem papildjautājumiem un pie trešā ne tā apģērba gabala būs iespēja demonstratīvi nopūsties, piecelties un paņemt to no pirmās somas, ko atvērsi. Bet, ja prasīsi:”padod Billes rozā, puķaino jaku, kas ir tajā zilajā, aukstā laika drēbju maisā”, ir cerība pie tās tikt! 🙂 Es, protams, dramatizēju, bet princips apmēram tāds.

Vēl jābūt absolūti gataviem “just go with the flow” un, ja mana prāta fleksibilitāti, kādā es pārejo šādos izbraucienos, pārnestu uz manu ķermeni, droši vien varētu sasieties mezglā. Vai trijos.. Jo nekad nevar zināt, kāds noskaņojums būs bērniem un, ja būtu stingri ieplānojuši kādu muzeja vizīti vai garu pastaigu dienā, kurā jūti, ka viņi labprātāk izskraidītos pa kādu parku – beigās laimīgs nebūs neviens. Tāpēc mēs tā līdz galam to, kur dosimies, izplānojam tās dienas rītā, pēc laikapstākļiem, noskaņojuma, cikos esam pamodušies un nereti tieši spontānākās idejas izvēršas par foršāko dienas daļu. Tā Lietuvā apmeklējām virvju trasi, par kuru beigās Kate bija sajūsmā un pavadījām foršu dienu, ko tagad var atcerēties kā vienu no spilgtākajām.

Lai gan varbūt izklausās, ka mēs vienkārši haotiski kaut kur devāmies un kaut ko darījām, tā tomēr gluži arī nav – dienas ritmu vairāk pakārtojām Billei, jo Katrīna jau diezgan labi spēj sadzīvot ar pārmaiņām dienas režīmā, ja tas ir Piedzīvojumu dēļ. Ar Billi tik vieglprātīgi nevar izturēties un es izvēlos nejokot ar priecīgu bērnu, kuram ir diezgan stabils režīms. Patiesībā, mūsu divu nedēļu tripiņā režīms pat kļuva stabilāks. No rītiem mums bija divas izvēles – lēnām novākties kempingā, paēst brokastis, sakārtot mantas, kam kopā ir aptuveni 2-3h, lai ar Billes pirmo miedziņu dotos tālāk; otrs variants – fiksi visu novācam, mašīnā iekšā, kamēr Bille vēl neguļ un uz tuvāko pilsētu brokastīs, pēc tam scenārijs līdzīgs. Tad nākamo nomoda laiku pavadījām kur nu bijām nokļuvuši, kā tās dienas galvenajā mērķī un līdz ar nākamo, vakara miedziņu – devāmies uz vietu, kur plānojam nākamo nakšņošanu. Šajā pārbraucienā parasti jau pagulēja abas meitenes un tā kempinga vietā ieradāmies ar pagulējušiem un priecīgiem bērniem, kopīgi uzcēlām telti un sākās vakara “čilliņš” – šajā brīdī var noķert vislielāko atpūtas sajūtu, jo ir beigusies visa menedžēšana, krāmēšanās, vienkārši sēdi uz sedziņas, meitenes dauzās un sirds priecīga.

Grūtākā daļa dažkārt šķita miega laiks, jo, ja miedziņš vienlaikus nāca abām meitenēm, tad gulētiešana 2×2 metros ātri vien pārvērtās par ballīti, pēc kuras līdz miegam var nonākt tikai caur raudāšanu. Bet, ja Bille aizgāja čučēt pirmā, tad pavisam mierīgi! Vienīgi, kad abi bērni teltī guļ, tad nav tā, ka var, piemēram, izskriet līdz jūrai saulrietu paskatīties, jo jāvaktē guļošie bērni, toties var smuki pasēdēt pie telts un parunāties divatā. Taču arī romantiski. Gulējām ar abām meitenēm pa vidu, lai tās nenosalt, un abas bija vienmēr kā mazi, silti pīrādziņi. Mums pašiem izdevās vienu nakti pamatīgi nosalt, bet nu tas jau nevienu neuztrauc, ka tik bērni siltumā.

Par svarīgāko, par ēšanu! Vienreiz dienā ieplānojām paēst kārtīgu, siltu ēdienu kādā ēstuvē, brokastis kempinga vietā – putra, ja kempingā iespējams uzvārīt ūdeni, maizītes, augļi, savukārt vakariņās izgājām uz uzkodām – kādas sausmaizītes, siers, augļi, dārzeņi. Bille apēda veselu bagātību naudas izteiksmē biezenīšos un smūtijos (es jau minēju, ka jābūt fleksiblam, es arī šādos braucienus apklusinu sirdsapziņu par to, ka bērns padzīvo uz “burciņēdiena”), kā arī laimīga pārtika no mūsu šķīvju satura desmitajām tiesām.

Kas vēl būtiski…ieplānot dienu pēc ceļojuma, kad iztīrīt mašīnu 😀 un divas dienas, lai tiktu pēc tam galā, kad “miskaste” no mašīnas ir uznesta uz dzīvokli. Bet kopumā – mazāk domāt, vairāk baudīt! Bērniem īstenībā vajag tik maz un reizē – no šāda brauciena viņi iegūst tik daudz. Sajūta, ka Bille pieauga, Katei pazuda nedaudz iezīmējies pilsētnieka sindroms. Turklāt, abām kopā pavadot tik daudz laika, arī viņas šķietami satuvinājās vēl vairāk. Katrīna kļuvusi ļoti rūpīga, perfekti pārzina Billes dienas režīmu un visu ceļojumu uzskatīja sevi par manu lielāko palīgu. Kā arī bija! Bet nav tā, ka man viņas būtu paraugbērni un tā maigi un mierīgi mēs tās nedēļas nodzīvojām, nebūt ne. Tāpat ar kašķiem un strīdiem bija jātiek galā, kāds paraudāja, kāds bija neapmierināts, bet tieši tāpēc es sākumā uzsvēru – jo mazāk īpašu gaidu, jo labāk. Jo tas viss nemaz mani īpaši neuztrauca, tādēļ varēju izbaudīt arī tos miera mirkļus. Un, kā jau rakstīju – ja es to varēju, tad to var jebkurš! Krāmējat bērnus, telti un dažas segas mašīnā un laidiet ceļā – kaut vai uz kempingu tepat, Latvijā, tā būs neaizmirstama un forša nedēļas nogale, varu to apsolīt!

Desmitais – piedzīvojumu mēnesis!

Kā jau ierasts, raksts, protams, netop “īstajā” datumā, bet ar laika nobīdi, šoreiz gan tikai divu dienu, nevis mēneša. Bet tas tikai tāpēc, ka, kā jau ieliku nosaukumā – šis ir bijis Notikumu un Piedzīvojumu mēnesis. Viens no visstraujākajiem, neskatoties uz to, ka 2016.gada 22.septembrī manā laika joslā tāpat jau laiks sāka steigties vismaz divreiz ātrāk, kā iepriekš. Bet šajā mēnesī tas uzņēma neredzētu ātrumu un še ku, re ku mēs esam, visi bišķiņ iesauļojušies, bišķiņ noguruši un ļoti, ļoti priecīgi par dzīvi. Jo kā gan citādi var justies kopīgajā atvaļinājumā! Vēl priekšā viena tāda nedēļa un tad jau lēnām jāatgriežas mājas dzīves rutīnā, bet sāku jau just – tas pat ir labi, jo no atpūtas vajadzēs atpūsties.

Billīte savā desmitajā mēnesī mums ir parādījusi, ka ir ļoti labs pasažieris automašīnā, jo braukājām lielus gabalus, bet viņa ar ļoti lielu mieru (un uzkodu daudzumu) bez problēmām tos piedzīvoja. Protams, jau pēc pieredzes, maksimāli centāmies pārbraucienus ieplānot gulēšanas brīžos, bet nereti tie bija ilgāki par miedziņu vai arī – vienkārši zvaigznes nesastājās, kā vajag – bet iztikām bez jebkādām histērijām mašīnā. Te jāpiemin arī Katrīna, kas vispār ir braukšanas profiņš un šogad jau vairāk izklaidēja mūs, nekā mums bija jādomā par viņas izklaidēm (OMG, cik daudz un gudri var viens četrgadnieks runāt). Vairākas naktis arī izmēģinājām gulēšanu teltī četratā, un, lai gan, protams, tas nav tik vienkārši, kā ierasti ieritināties savās gultās mājās, tas nav nekas neiespējams. Vienu no šiem vakariem gan visu laiku lija lietus un tad nu iedomājaties Billi un Katrīnu visu vakaru 2×2 metros teltī līdz gulētiešanas laikam un arī – noliekot gulēt. Dzīva esmu, lamāties bērni nav iemācījušies un īstenībā pieredze pat bija pozitīva, bet pēc tā vakara nu man šķiet, ka es visu varu. 😀 Domāju kādā brīdī (pēc atvaļinājuma) arī uzrakstīt tieši par mūsu teltī dzīvošanas pieredzi, jo šķiet, ka tā mums izdevās diezgan apdomāta un veiksmīga, tā kā daži life-hack’i ir azotē.

Vienu nedēļu atpūtāmies Pāvilostā un tur Billle beidzot sāka rāpot. Tā pa īstam, jo iepriekš pārvietojās šļūcot, bet nu šis mierīgais laiks ir beidzies un Katrīna vairs nevar no viņas aizmukt. Es arī nē. Un atkal uz gadiem diviem, trim varu aizmirst, kā ir aiziet uz tualeti vienai pašai. Ak, mammu būšanas saulainie mirkļi! Līdz ar rāpošanu, Bille arī sākusi celties kājās, pieturoties, mēģināt uzkāpt uz Kates krēsliņa, ierāpties vannā un ielīst visur, kur vien izskatās, ka tāda iespēja pastāv. Vissmieklīgāk kājās celšanās izdevās un izskatījās teltī – tas labs bonuss dzīvei dabā, man no smiešanās vēders sāpēja un pieļauju, ka Billei arī, jo viņu ļoti uzjautrināja kustīgās telts sienas.

Interesanti, ka tomēr viņa ir tik ļoti atšķirīga no Katrīnas – gan izskata ziņā, jo šķiet, ka būs viena “manējā” blondā, gaišā meita. Cerams, labā dvēselīte ar būs no manis :). Bet tik atšķirīgs raksturs, tas ir vienkārši nereāli! Katrīna man ir mierīgā, klusā, pacietīgā meitene (līdz četru gadu sasniegšanai…), es tiešām nekad neesmu piedzīvojusi no viņas puses to, ko sauc par tantrumiem, vienmēr visu var sarunāt un nekad, kaut kur dodoties, nav bijis jādomā – diez kā viņa uzvedīsies. O jā, esmu dabūjusi atpakaļ pēc pilnas programmas un jau no desmitmēnešnieka :). Ja Kate kaut ko paņem nost – brēciens, it kā nez kas būtu noticis. Pirmajās reizēs man teju sirds apstājās, bet nu jau esmu kļuvusi diezgan imūna. Kā kaut kas nepatīk, brēciens no riktīgām dvēseles dzīlēm un tad tāds nobrēcies, asarains rāpo apkārt, “lamājoties” uz visu pasauli. Kādas pāris reizes esmu arī redzējusi, kā dusmās sāk sist galvu pret zemi, lai gan biežāk iztiek ar to, ka ar rokām klapē sev pa ceļiem un atkal skaļi lamājas. Bet nu pagaidām es šo visu rakstu ar smaidu, jo skaidrs, ka tik sākam pielāgot raksturus viens otram ģimenē un, kamēr galu galā visu var nomierināt ar maigumu un mīļumu, paņemot rokās, samīļojot, tikmēr jau viss ir forši! Billei ļoti garšo ēst, un šobrīd nav nekas tāds, kas negaršo – ēd visu un ļoti labprāt. Īpaši nemīl, ja tiek barota un labprātāk izvēlas ēst pati ar rokām, bet ar lielo apkārt braukāšanu, tas ne vienmēr izdodas un tad nu viņa iepazinusi arī diezgan lielu daļu no biezenīšu plaukta, bet arī tie garšo. Un vislabāk garšo viss, kas nāk no mūsu šķīvjiem un nu jau kafejnīcās mums ir pilntiesīgs blakussēdētājs, kurš sajūsminās par kraukšķīgāk picu maliņām, dārzeņiem un pārējo, ko izdodas mums izvilināt ar savām lielajām acīm.

Par māsu būšanu – viņas aizvien ir superīgas! Abas divas! Katrīna tik ļoti rūpējas un labprāt spēlējas un nevar sagaidīt, kad Bille mācēs paslēpes. Bille aizvien seko visur Katrīnai, mēģina maksimāli pievērst viņas uzmanību un atplaukst tādā smaidā, kādu mēs neviens nevaram nopelnīt. Protams, viņas sakašķējās, apvainojas, bet tas ir tik īslaicīgi, ka dažreiz pat grūti pamanīt, par ko bijis kārtējais konflikts. Maģiski skatīties, kā top tāda draudzība!

Šobrīd lēnām jau sāku domāt, kādi tad ir bijuši lielie pieturpunkti Billes pirmajā gadā un desmitais mēnesis noteikti iezīmēs ar fiziskajiem sasniegumiem, sākot rāpot, un arī emocionālajiem – jo viņa kļuvusi daudz patstāvīgāka. Pirmo reizi arī es pati biju prom no mājām veselu dienu, ne tikai pāris stundas, kā iepriekš, bet Bille neesot izrādījusi nekādu neapmierinātību. Toties tas smaids, ieraugot mani atgriežoties! Izkausē!

Šis ir bijis viens brīnišķīgs mēnesis, kura bildes noteikti šķirstīšu drūmākās ziemas dienās un atceroties, vienmēr sirdī būs silti.

Divas nedēļas Barselonā kopā ar bērniem

Tieši pirms mēneša atgriezāmies no divu nedēļu plezīra Barselonā. Beidzot arī apsēdos nedaudz padalīties ar mūsu pieredzi. Uz Barselonu lidojām kopā ar trim bērniem – Katrīnu, Billi, kam tajā brīdī bija astoņi mēneši un krustdēlu Gustavu, kurš ir sešgadnieks. Pieļauju, ka citi lidmašīnas pasažieri pie geita līdz pēdējam brīdim cerēja, ka mēs iekāpsim citā lidmašīnā. Tomēr nebija tik traki – kad lidojām pirms diviem gadiem ar divgadnieci Kati, biju dikti satraukusies, baigi gatavojos, visādas aktivitātes un tā. Šogad nolēmu palikt pie stratēģijas “just go with the flow”, parūpējos, lai bērniem ir ko ēst lidmašīnā un pāris mantiņas un cerēju uz to labāko. Kas arī piepildījās, jo Bille neraudāja nevienu brīdi un turpceļā lielāko daļu nogulēja man klēpī, Katrīna spēlējās ar brālēnu un arī gulēja daļu laika. Katrā ziņā, neviens no bērniem negražojās, neniķojās un bija pavisam mierīgi (paturot prātā, ka viņi ir bērni). Tā kā garais 3,5 h lidojums, protams, bija nogurdinošs, bet bez problēmām.

Bijām pēdējās divās maija nedēļās, kad Barselonā nebija ļoti karsts, bet tāpat Billei bija nepieciešamas divas dienas, lai pierastu pie jaunā klimata. Sākumā viņa bija diezgan niķīga, gribēja tikai man rokās, varēja just, ka viņai ir grūti, vispār negribēja darboties pa zemi, un izsitās sviedru pumpiņas, bet pēc divām dienām mana mazā, mierīgā un aktīvā meita bija atpakaļ. Pielāgojāmies viņai un maksimāli daudz laika pavadījām laukā, ieplānojām laiku vienkārši sēdēt parkos uz sedziņas, lai viņa tiek izdzīvoties.

Viens ģeniāls “lifehack”, ko izdomāju un realizēju – tā kā palikām pie mana brāļa, kurš dzīvo Barselonā, domāju, ka ikdienā būs grūti iztikt, ja nebūs kur Billi nolikt, kamēr ēdam vai kamēr viņapati ēd (tikko bija sākusi nopietnāk pati ar savām rociņām ēst papildēdienu). Tāpēc, braucot no lidostas, iebraucām IKEA un nopirkām parastāko bērnu krēsliņu – jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka mani nervi bija to 18 eiro vērti, jo nezinu, kā būtu iztikuši bez tā. Vēl no lietām, bez kā būtu bijis grūti – ratu kāpslis – ģeniālākais izgudrojums jau ikdienā, bet ceļojumā vispār zelta vērtē. Mēs noteikti būtu apskatījuši mazāk un būtu bijusi lielāka čīkstēšana, ja Katrīnai nebūtu opcija noguruma brīdī kāpt uz kāpšļa un mierīgi turpināt ceļu. Turklāt viņa pat iemanījās uz kāpšļa apsēsties un pēc apsēšanās – arī aizmigt, lai atgūtu spēkus vakara cēlienam.

Saka, ka esot divu veidu cilvēki – Parīzes un Barselonas – jāsaka, ka man gan patīk aizbraukt jebkur un pabaudīt to ceļojumu bezrūpību, bet Barselonu es dievinu. Man patīk tās tveice, patīk ielu trokšņi, palmu alejas, paklīst pa Gotu kvartālu, tirgus un tā augļu kalni, jā, arī vismaz vienreiz iziet caur tūristu pārpildīto La Ramblu, kafejnīcas, kur dzīve sākas tikai pēc astoņiem vakarā, tas, kā visi tur mīl bērnus, un cik ātri var iepazīt un iemīlēt pilsētu, kas ne pārāk liela, bet vienlaikus – dzīvīga.

 

Uzrakstīšu pa punktam tādas būtiskākās vietas, ko apskatījām un kā tās bija apmeklēt ar abām meitenēm, kas bija forši, kas ne tik forši – varbūt kādam noderēs, plānojot savu Barselonas apmeklējumu.

Barselonas Zoodārzs

Principā, visas dienas objekts, jo, pat, ja apmeklējums nebūs tik ilgs, nekam citam īpaši vairs pēc tam spēka nebūs. Mēs vēl krietnu stundu vienkārši zvilnējām skvēriņā, lai Bille dabūtu padzīvoties pa zemi. Zoodārzs nav ļoti liels, bet apskatāmi daudz dažādi dzīvnieki. Katrīna bija sajūsmināta un nenogurusi arī visu izstaigāja. Man šķiet, ka šeit vairāk “spiests” uz sugu daudzveidību, jo apskatāms ir gandrīz jebkas, kas nāk prātā domājot par dzīvniekiem.

Sagrada Familia

Tā kā mans brālis dzīvo apmēram 10 minūšu gājienā no Sagradas, tad apskatījām to vairākkārt. It īpaši tādēļ, ja parkā pie tās ir neliels, bet labs bērnu laukums 😀 Ceļojuma realitāte..Aizvien gan vēl neesam apskatījuši to no iekšpuses, bet nekas, trešajā reizē. Bet noiet garām noteikti vajag un pie reizes izlasīt par tās vēsturi, ir interesanti!

Modernās mākslas muzejs

MACBA bijām arī pirms diviem gadiem un likās, ka noteikti šoreiz jāiet atkal, tomēr tagad zinām – pirms tam vajag apskatīt, kāda ir aktuālā izstāde. Jo šogad tur bija ļoti, ļoti interesanta izstāde “Forensic architecture”, kas stāstīja par kara noziegumu izmeklēšanu, vadoties pēc bildēm, liecībām, par mediju lomu notikumu atšifrēšanā un es labprāt tur būtu skatījusies visus video, lasījusi un pētījusi, bet, protams, Katrīnu absolūti neinteresēja izstāde, kur īsti nekas nav – tikai teksti un nesaprotami video. Tāpēc ātri izgājām, bišķiņ palasīju, paskatījos, bet kritiski izvērtējot, jēga iet šoreiz nebija. Bet vispār tas muzejs ir superīgs un noteikti apmeklējams bez bērniem, bet ar – izvērtējot izstādi, jo pirms diviem gadiem tur pavadījām vairākas stundas ar divgadnieku, kuram arī bija interesanti, jo bija, ja nemaldos, kāda dizaina izstāde.

Citadeles parks

Tā teritorijā atrodas arī Zoodārzs, bet arī pats parks ir apskates un atpūšanās vērts – mēs tur pikniku ieturējām pat divas reizes, jo ļoti skaists, daudz vietas, kur nomesties, sīkajiem skraidīšanai teritorija atliku likām. Viss zied un smaržo un paguļot zem palmas var atkal noķert ceļojuma sajūtu uz 100 procentiem.

 

Cosmo Caixa

Šis mūs pārsteidza ar ļoti labu P&P – ieejas maksa daudzzemāka, kā ierasts citos muzejos, toties – tik daudz ko darīt, apskatīt, brīnīties. Daļa ekspozīcijas ir kā zinātnes muzejs, kur var paši izmēģināt dažādus fizikas likumus, pamēģināt papūst, pakustināt, paspiest dažādus aparātus (nu, kā AHHA vai Zinoo centros), man ļoti patika izstādes sadaļa par ģeometriju dabā. Un tad vēl tur ir “Appludinātais mežs”, kas vienkārši atstāja visus mūs, sākot no 3 līdz 30 gadu vecumā, ar mutēm vaļā. Vārdu sakot, iesaku šo noteikti apmeklēt.

 

Tibidabo

Katrs, kurš ir redzējis Vudija Alena Vikija.Kristīna.Barselona, protams, jau zina, ka šo nevar laist garām. Jā, jā, jā- kalnā jāuzbrauc un uz skaisto, retro atrakciju parku ir jāaiziet. Par praktisko pusi – sarēķinājām, ka mums nebūs izdevīgi maksāt pilno atrakciju parka cenu, jo 1) Katrīna tāpat lielākajā daļā atrakciju nevar iet (bērniem gan ieejas summa ir mazāka); 2) tāpat vienmēr kādam jāpaliek ar Billīti un atkal otram vienam pašam braukāt nebūs baigi jautri. Tāpēc izmantojām iespēju pirkt atsevišķas biļetes uz dažām atrakcijām, uzbraucām panorāmas ratā, Katrīna izbrauca ar karuseli un vēl dažām bērnu atrakcijām un no parka visi devāmies mājās laimīgi un apmierināti.

Museum Blau/dabas muzejs

Šis muzejs mūsu sarakstā bija iekļuvis, jo…tur bija izstāde par ekspedīciju, kas meklējusi dinozaura skeletu un izstādīts tā prototips dabiskā izmērā. Tie, kuri zina Katrīnas mīlestību pret dinozauriem, nebrīnīsies, ka šo nevarēja laist garām. Jāatzīst, ka šī izstādes daļa tomēr viņai bija nedaudz par sarežģītu, bet sajūsmu skelets izraisīja. Toties man ļoti patika Dabas muzeja sadaļa, ko gan apmeklēt var laikam tikai tad, ja nav pretenziju pret zvēru izbāzeņiem, kuri tur bija, maigi sakot, ļoti daudz. Arī krāsaini un koši taureņi, vaboles-dārgakmeņi, vārdu sakot, ja būtu viena pati, staigātu krietni ilgāk, visu nopētot.

“Montjuic Maģiskās strūklakas”

Iespaidīgs muzikālo strūklaku šovs, kas gan pirmajā reizē šķita iespaidīgāks, bet tāpat – ja esi Barselonā, tad šīs vajadzētu ieplānot, jo bērniem ļoti patīk! Ir bez maksas un to var apvienot ar kāpienu lejā no Montjuck cietokšņa. Tikai pirms tam jāpārbauda, jo strūklakas tiek laistas ne katru dienu, kā arī, ja blakus esošajā Mākslas muzejā notiek kādi pasākumi, tad tās iespējams ir bez skaņas.

Tarragona

Vienu dienu ar vilcienu devāmies uz netālo pilsētiņu Tarragonu, kur var apskatīt romiešu amfiteātra drupas, pastaigāt pa ļoti gleznainu pilsētiņu, labi paēst, bērni padauzīties pa strūklakām un arī apmeklēt daudz klusāku un mierīgāku pludmali, nekā Barselonā. Tās apskatei nepieciešamas apmēram piecas stundas, ne vairāk, un ir ļoti interesanti paskatīties, kā cilvēki dzīvo ārpus Barselonas. Neskatoties uz to, ka tā tāpat ir tūristu pilsēta, atšķirība ir sajūtama.

Pastaigas pilsētā

Mēs ļoti, ļoti daudz staigājām – mēdzām kaut kur aizbraukt ar sabiedrisko transportu un tad lēnu garu, dienas laikā ar kājām nokļūt līdz mājām. Pabijām Montjuckā, no kura paveras lielisks skats uz pilsētu un ostu. Uz cietoksni kalna galā uzbraucām un lejā gājām ar kājām, kas bija ļoti forša pastaiga. Izstaigājām vairākas reizes Gotu kvartālu, kas laikam ir mana mīļākā vieta ar foršiem veikaliņiem un iespēju katrā pastaigā atklāt jaunu tā nostūri. Protams, izgājām arī tūristu taku LaRamblā un pieēdāmies augļus no galvenā tirgus La Boqueria . Starp citu, tieši pirms tirgus no LaRamblas nogriežoties pa labi, ir maza donutu kafejnīca Chok, kur ir dievīgākie donuti, turklāt turpat aiz stikla durvīm var vērot, kā tos gatavo. Sāku domāt par donutiem un nevaru vairs neko citu padomāt… 🙂 Protams, protams, bijām arī pludmalē, nocepāmies brūni un kārtīgi izpeldējāmies, kā tad bez tā! Bille gan nebija sajūsmā par smiltīm un ūdeni, tāpēc vairāk laika pavadījām nojumītē, bet labi bija tāpat.

 

Šis varētu būt manā vēsturē garākais bloga ieraksts, tāpēc sadaļu par to, kur sīkāk pastāstu, ko apskatījām pirmajā Barselonas apmeklējumā, izlaidīšu 😀 Tikai pavisam īsi – tad vairāk uzmanības pievērsām Gaudi arhitektūrai – apmeklējām gan Guell parku, gan Kaulu māju jeb Casa Batllo un noteikti ieteiktu doties arī tur. Bērniem it īpaši varētu patikt parks. Vēl toreiz arī apmeklējām Akvāriju, kurš bija diezgan foršs, bet biju gaidījusi ko iespaidīgāku. Tad šoreiz CosmoCaixa man patika labāk, kur ieejas cena ir daudz draudzīgāka, bet ko apskatīt – daudz plašāks un ir arī dažādi ūdensdzīvnieki. Bet katrā ziņā arī uz Akvāriju var doties – bērniem noteikti patiks! Šie trīs objekti man visspilgtāk palikuši atmiņā.

Kopsavilkumā – uz Barselonu var un vajag doties arī ar bērniem, viņus tur mīl, pašiem viņus tur ir vieglāk vēl vairāk iemīļot un viņi mīl turieni. Lai forši!

Cik iekšā, tik ārā jeb Billei deviņi!

Vienu brīdi jau man likās, ka izdosies Billes visas mēneša atskaites apmēram laikā veikt (Katrīnai sanāca dažas izlaist), bet, protams, ka tā bija tikai ilūzija. Tā nu šoreiz četras dienas pēc īstā mēneša jubilejas datuma uzreiz par diviem – gan astoto, gan devīto Billes mēnesi. 22.maijā, kad Billei palika astoņi mēneši, mēs devāmies brīvdienās uz Barselonu. Es gan biju naivi cerējusi, ka pagūšu starp mantu krāmēšanu uzrakstīt arī mēneša atskaiti, bet tas nenotika. Nekas, jo īstenībā astotais mēnesis nebija baigi interesantais, Bille bišķiņ sāka līst kā partizāns, bet tā pārvietošanās viņu tāpat neapmierināja un tāpēc ātri vien palika pikta. Toties beidzot sagaidījām pirmos divus zobus, sagaidījām māsas brīvlaiku bērnudārzā un sagaidījām kāpšanu lidmašīnā un divas nedēļas siltajās zemēs. Tā kā astotais mēnesis Billei pagāja gaidīšanas režīmā un devītajā iekāpām reizē ar izkāpšanu no lidmašīnas pāris tūkstošus kilometrus prom no Rīgas. Tā kā, vairāk ko rakstīt būs par devīto mēnesi. Tajā gaidīšanas režīms beidzās un Bille samācījās apsēsties, kas viņu padarīja daudz priecīgāku. Spēlēšanās uz grīdas kļuva ilgāka, jo sēžot tas esot daudz jautrāk. Priecājās arī Kate, jo beidzot ar māsu var spēlēt Vilcieniņos.

Par ceļojumu uz Barselonu vēl domāju uzrakstīt atsevišķi, bet varu tikai priecāties, cik pacietīgas meitas ceļotājas man ir. Billītei gan bija nepieciešamas kādas dienas divas, lai adaptētos pie karstuma un jaunā ikdienas ritma, kas nozīmēja – ļoti daudz laika pavadīt tomēr ratos, jo cītīgi staigājām apkārt. Bet pēc tam viss bija vienkārši, galvenā rūpe tik, lai nepārkarst ratos un neapsvilst saulē. Pludmale gan īpaši viņai nepatika, bet atradām tādu, kur forša nojume ar dēļu grīdu, kas bija perfekta, lai tur dzīvotos kopā ar tādu mazuli. Un kamēr Katrīnu no Vidusjūras nevarēja dabūt ārā, mēs ar Billi atpūtāmies tur. Jāsaka, ka šīs divas nedēļas, iespējams, nedaudz palēlināja tā mēneša fiziskās attīstības lēcienu, jo ne tik daudz varēja vārtīties pa grīdu, bet, atgriežoties Latvijā, iekavēto strauji atguvām, visas siltās dienas praktiski dzīvojoties tikai parkā uz sedziņas un šobrīd mana deviņmēnešniece cītīgi pārvietojas ļoti interesantā pozā – kaut kas bišķiņ no partizāna, bišķiņ no tārpa. Ar dibenu gaisā, bet krūtīm vairāk pie zemes ļoti strauji lienot uz priekšu. Bet nu jau arī ceļas četrrāpus un cītīgi šūpojas, tā kā tikai laika jautājums, kad atklās klasiskās rāpošanas algoritmu. Un tas nekavē no sēdus pozas, ja vien ir kur pieturēties, celties kājās – pagaidām vēl uz celīšiem, bet stutē pēdas arī jau pret zemi un mēģina tikt augšā. Tagad ir tas brīdis, kad katru dienu ir kāds jauns triks, ko parādīt.

Bille ir riktīga pļāpa un katru nomoda brīdi kaut ko savā valodā buldurē, es gan esmu arī saklausījusi “me-me”, kas principā jau nozīmē tieši to pašu, ko “mammīt, es tevi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga par visu, ko tu dari”, vai ne? Billei garšo viss, ko dod un it īpaši tas, kas tiek izķeksēts no citu šķīvjiem. Daudz labprātāk ēd to, kas tiek dots gabaliņos, bet nesmādē arī, ja dodu ēst kādu biezeni, kas vairāk sanāk tieši braukājot apkārt. Labprāt grauž visu pēc kārtas, sākot ar maizes standziņām, galetēm, beidzot ar āboliem un akmeņiem. Tikko trīs dienas dzīvojām pie dabas, kur izrādījās, ka ugunskurā cepts saldais kartupelis vispār ir restorāna klases gardums. Vēl aizvien arī padzer arī pienu, bet tas jau ir palicis tikai kā iemigšanas rituāls un tad vēl reizes divas (ak, es laimīgā) naktī.

Atklājām arī zemeņu sezonu un, lai gan sākumā mēģināju pēc priekšrakstiem, dot palēnām, pa dažām odziņām, lai saprastu, vai nebūs pumpas, bet Billes acu priekšā ātri padevos, nopūtos, ka “tās būs tikai pumpas” un ļāvu ēst, cik grib (kas ir daudz). Pumpu tā arī nebija.

Visbeidzot, pats foršākais un interesantākais, kas šajos divos mēnešos ir noticis – ir radusies tik superīga māsu draudzība, ka es nespēju beigt priecāties! Protams, dažreiz vakaros, kad abas guļ blakus un nemitīgi skaļi smejas, tas sāk krist uz nerviem, jo abām sen jau būtu jāguļ. Bet tas smaids, kad Bille ierauga Kati un tik mīļā Kate, kas skandina: “Bille, tu esi mana, tu esi mana, mana, mana mīļā māsa! Biļčon, skaties uz mani, skaties!”. Un viņas jau patiešām spēlējas – paslēpes, kad Kate kaut kur ielien un Bille lien pakaļ, klasisko “ku-kū”, un tad jau citas spēles, kur Bille ir tikai izpildītāja, bet Katei tas pilnībā der. Katrīna jau māsu aizstāv, pieskata, ka tik nav tuvumā kaut kas sīks, ko “Billīte var apēst”, ja pie viņas pieiet citi bērni, Kate ir klāt pēc apmēram sekundes, un vislaimīgākā viņa ir tad, ja es ļauju māsu pabarot!

Sagaidījām vasaru un pēkšņi laiks tik ļoti sāka steigties, ka šķiet, tūliņ, tūliņ jau būs rudens un Billei būs gads. Bet vēl ne, vēl taču trīs mēneši līdz tam un tik ļoti gribās tos izbaudīt pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas vairāk momentus iegravējot atmiņā. Kā no manas mazās kūniņas top aizvien lielāks un lielāks cilvēks.

Dodamies svinēt!

Uh, esmu sagaidījusi pēdējo darba dienu šogad un tūliņ, tūliņ jau dodos pretim svētkiem! Prieks no visas sirds un jau sapņoju klusiņām, kā izbaudīšu tuvākās brīvdienas.

Kā smējos – no šodienas viss sāk iet uz labo pusi – dienas atkal paliek gaišākas, vakar bija pēdējās lekcijas maģistrantūras studijās (nu ir palikusi janvāra sesija, kurā jāuzraksta pieci noslēguma darbi un divi eksāmeni) un tad jau pavasarī – tāds sīkums kā maģistra darbs! Tā kā nākamnedēļ uz darbu nav jānāk, tad ir slepenais plāns kādu no darbiem uzrakstīt jau starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu – kas no tā izdosies, to gan vēl redzēs. Jebkurā gadījumā – janvārī visticamākais būšu tāds maziņš zombijs, bet tad jau pavasarī varēšu atgūties.

Prieks, ka arī kāzu plānošanas ziņā gadu varēsim noslēgt uz pozitīvas nots – uzrakstījām iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā (un rakstot to, paguvām sakašķēties – kas lieliski raksturo mūsu raksturu saderību 🙂 ), esmu praktiski pieņēmusi lēmumu par kleitu, un tad jau galvenās pozīcijas ir nokārtotas! Nu laiks manām izklaidēm – ielūgumiem, rotājumiem utt…

Bet nu priekšā Ziemassvētki un ikgadējais Latvijas pārceļojums – šodien dodamies uz Ukriem, lai pavadītu Ziemassvētku vakaru ar manu dzimtu, bet svētdien – jau uz Alūksni, lai nosvinētu kopā arī ar Jāņa radiniekiem. Turklāt šogad vēl klāt visiem svētkiem Jāņa mammas lielā dzimšanas diena, kurai jau pieteicos gatavot svētku maltīti – kaut kā jau jāparāda, cik viņai ir lieliska topošā vedekla! Tik jācer, ka izplānotais svētku galds izdosies godam 🙂

Lai jums visiem arī brīnišķīgi un sirsnīgi svētki un izdodas uzkrāt spēkus nākamajam, Pūķa gadam (tas manējais!)