Pieci iemesli, kāpēc ir forši būt strādājošai mammai.

Protams, vienīgais brīdis, kad par šo beidzot uzrakstīt, ir piektdienas vakars, jo nedēļas vidū vienmēr iestājās viens brīdis, kad galīgi tā nešķiet. Savukārt nedēļas nogales paskrien tik strauji, kadpat nepamani – pēkšņi tik mājās sākās svētdienas gulētiešanas rituāli. Tad nu paliek piektdiena – bērni pēc nedēļas saguruši un kaut cik laicīgi aizmieg, savukārt māja vēl nav savandīta tik ļoti, ka tas ir vienīgais, par ko spēju vakarā domāt (tas ir true story par sestdienu, svētdienu vakariem).

Bet tad par iemesliem. Jāuzraksta tāpēc, lai nedaudz atšķaidītu pēdējā laika manus “viss ir slikti”, vismaz pašai sajūta, ka uz tādu noskaņu velk pēdējie ieraksti. Bet tā nebūt nav. Jā, es daudz gremdējos atmiņās, atceroties ik pa laikam, kā “tieši pirms gada šajā laikā” dzīvojos mājās ar Billi (un regulārās feisbuka atmiņas nepalīdz). Bet vienlaikus, ir vesela rinda plusu un foršu lietu, kas ir tagad, atgriežoties darba vidē. Un tad par dažām no tām, kas man svētdienas vakarā liek ilgoties, kad atkal apsēdīšos pie sava darba galda un dzirdēšu savas domas.

Cilvēki, kuri saprot sarežģītus vārdus

Pārspīlēju, bet tomēr – ar meitenēm mājās vienā brīdī es noteikti varētu sākt lasīt ziņas “vieglajā valodā”. Nav tā, ka es bērniem runāju deminutīvos vai tikai par vienradžiem un varavīksnēm, bet – tās tāpat nav intensīvas pieaugušo sarunas. Protams, nav arī tā, ka iepriekš es diendienā redzēju tikai savas meitenes un vienīgās pieaugušo sarunas būtu bijušas ar vīru. Ar Billi dzīvojot, manuprāt, par ļoti daudz drasēju apkārt, ar viņu padusē, bet tas ir pavisam cits, kā – runāt ar īstiem, pieaugušiem, gudriem cilvēkiem katru dienu. Nopietni. It īpaši, kad tiec pāri pirmo nedēļu miglai un spēj prātā atrast arī tematus, kas nav saistīti ar bērnkopību un tad beidzot vari sākt iesaistīties diskusijās.

Tā siltā kafijas krūze

Un kaut piecas reizes dienā. Es atļaušos teikt, ka laikā ar mazuli “netraucēti izdzert karstu kafiju” apzīmē vairāk nekā tikai – izdzert karstu kafiju. Bet gan – pabūt brīdi ar savām domām vai vienkārši apstāties uz mirkli tajā momentā, kad to vēlies, nevis, kad sanāk. Ok, protams, ne vienmēr tas izdodas arī tagad, jo, piemēram, šodien divas reizes kafija paspēja atdzist arī uz darba galda, bet kopumā – es atkal atceros, kā karsta kafija ir visgaršīgākā. Aaa, un arī uz tualeti vari aiziet viens pats 😀 un no durvju apakšas nelien mazi pirkstiņi. Sīkums, bet patīkami 😀

Ik dienu – kas jauns

Izaugsme – o, kas par vārdu, ne? Izaugsmi noteikti piedzīvoju arī dzīvojot mājās, jo, citi vecāki man neļaus samelot, bērnu audzināšana noteikti ir kaut kur trakāko izaicinājumu augšgalā. Bet tas ir kaut kas pavisam cits, kā tā sajūta, ka katru dienu aizej gulēt, jūtot – dienas notikumi slāni pa slānim krājās, dodot kaut kādu pieredzi. Vienalga, bijusi mierīga vai traka diena, kaut kāds sausais atlikums, ko sev pieņemt zināšanai, vienmēr paliek. Nerunājot nemaz par standarta lietām – jauni izpētīti temati, satikti cilvēki, piedzīvoti notikumi. Tas viss kaut kādā līmenī notika arī “mājas” dzīvē, bet temps tagad ir pavisam cits.

Satikt bērnus katru dienu no jauna

Tas moments, kad ienāc mājās, un tev pretim skrien divi sajūsmināti sīkie – priceless. Teikšu godīgi, mans pilnīgi noteikti mīļākais dienas brīdis. Protams, fonā uzreiz sākās nepārtraukta Kates vārīšanās par dienā piedzīvoto, Billes brēcieni, ja es atļaujos samīļot arī Katrīnu un nepārtraukts “tagad es atradīšos tikai metru rādiusā ap tevi”, bet nekas neatsver to sekundes simtdaļu, pirms veru mājas durvis un sekundes simtdaļu, kad viņas skrien man pretim. Jaunās nianses, ko pamani, jo neesi bijusi blakus nepārtraukti un nedēļas nogalēs vispār brīnies, kas tie par diviem viltniekiem. Taisnības labad – citreiz pat ir sajūta, ka gandrīz vai jāzvana auklei, jo neko nesaprotu, kāds Billei režīms, ko viņa grib un kad ies gulēt pusdienlaiku.

Racionāla laika izmantošana

Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – zelta teiciens, vai ne? Un ik pa laikam pienāk brīdis, kad atkal tas pierādās. Skaidrs, ka laika mājas lietām paliek daudz mazāk, bet pēkšņi izrādās, ka brīvdienās var pagūt tik daudz. Un vakaros var pagūt tik daudz. Un no rītiem var pagūt tik daudz. Nu tā, ka sākumā šķita, ka tas nereāli, visu kaut cik kvalitatīvi apvienot, tad tagad jau man gribētos teikt, izdodas sabalansēt pēc labākās sirdsapziņas. Lai to izdarītu, es nopietni strādāju pie saviem ieradumiem, kas patiesībā ļoti atvieglo ikdienas dzīvi – sākot no ēdienreižu plānošanas, drēbju salikšanas vakarā, svētdienas vakara rituāli, lai nedēļu iesāktu mierīgi – sīkumi, kas neprasa daudz laika, bet padara ikdienu daudz ērtāku. Tagad, domājot, kā vēl vasarā dzīvoju mājās, nesaprotu – ko es ar visu to laiku darīju? Klasiski 🙂

 

Advertisements

Mazie brīži steidzīgajā ikdienā

Četras stundas – apmēram tik daudz (maz!) sanāk šobrīd darba dienās būt kopā ar meitenēm, kamēr neviens vēl/vairs neguļ. Katram noteikti sava mēraukla, tas ir daudz vai maz, bet man, pēc ierastām pilnām dienām mājās, tas tagad šķiet daudz par maz, lai pagūtu visu, ko vēlētos kopīgi paveikt. Šajās četrās stundās vēl jāiespiež arī visi rīta rituāli un gribas jau cilvēkam vakarā arī kaut ko sev par prieku padarīt normālā nomoda laikā, nevis, kad bērni guļ un pats jau esi noguruma bezfilmā. Tad nu – četras stundas sadalītas pa minūtēm :). Labi, labi, tik traki jau nav, jo patiesībā svarīgākie mazajiem ir tie brīži, kad esi klāt, parunājies, kopā kaut ko izdari, pat, ja tas nav nekāds lielais projekts. Tāpēc šovakar uzrakstīšu par saviem pieciem mazajiem mirkļiem, kā ikdienas skrējienā sanāk arī pabondingoties ar meitenēm. Un ļoti priecāšos, ja jūs padalīsities komentāros ar saviem ikdienas paradumiem, kas ļauj arī reizē pabūt kopā ar bērniem.

IMG_20171203_182155_8191. Kopā gatavot – jā, jā, padoms sens kā pasaule, bet man nekad nav bijis tik aktuāls, kā šobrīd. Jo vispār mani kaitina, ja ēst gatavojot maisās pa vidu un traucē koncentrēties. Bet es tam tieku pāri, jo – tajās četrās stundās ietilpst arī vakariņu pagatavošana un tas ir diezgan ilgs laiks. Tāpēc lieku meitenes sev blakus virtuvē, Bilcis tikmēr tikai mēģina visu izārdīt un apēst, Kate jau ir reāls palīgs, kas kaut ko sagriež, padod un patiesībā tīri ātri tiekam līdz stadijai “viss vārās” (nereti arī mani nervi 😀 ). Pie reizes parunājoties par dienu, kādas labas kopābūšanas divdesmit-minūtes sanāk.

 

2. Vakara rituāli – šķiet, kas tur liels vakaros jāizdara, jānomazgājas, jāizmazgā zobi, pidžama un gulta. Bet, ja to dara vispirms vienam, tad otram, beigās ir sajūta, ka puse no vakara pagājusi tikai gatavojoties likt bērnus gulēt. Tad nu veicam visu kopā – var paspēt pat padauzīties pa vidu, piemēram, bēgot no pidžamu vilkšanas (Billes mīļākā izklaide) un tomēr beigās, kad abas meitenes uzsēdinātas uz vannasistabas “letes”, iestājas miers, jo notiek ļoti nopietna zobu tīrīšana. Tas laikam lielās māsas labais blakusefekts, Bille dievina zobu tīrīšanu, jo māsa taču dara tāpat – atceros, ka Katei tajā vecumā kā reiz parādījās iebi8ldumi un vajadzēja visādus trikus domāt. Tad nu atkal – ar kopīgu rituālu riktīga win-win-win situācija – ātrāk tiekam galā, esam kopā un atkal laiks padomāt par kopīgām lietām un labs piemērs mazajam cilvēkam.

3. Rīta palasīšana – šis ir mans mazais brīdis ar Billi. Kad Jānis aizved Kati uz bērnudārzu, mums ir vēl apmēram pusstunda līdz aukles atnākšanai, tikmēr gan arī cenšamies paēst brokastis, man jāsagatavojas doties uz darbu, bet – ļoti cenšos tā, lai kādas pēdējās desmit minūtes mums paliek divatā pasēdēt dīvānā un pašķirstīt grāmatas. Billei ļoti patīk grāmatas un man šķiet, šis rīta rituāls palīdz mierīgāk sagaidīt aukli un pāriet viņas gādībā.

4. Vakara spēle – šis, savukārt, ir brīdis ar Katrīnu. Ja meitenes neaiziet gulēt abas reizē, tad tā, kas ir ilgāk augšā, ir Katrīna. Un mēs, kad māsa aizgājusi gulēt, mēdzam uzspēlēt kādu pavisam īsu spēli, piemēram, mīklu uzdošanu, vārdu rakstīšanu/lasīšanu, saukt visus vārdus uz viena burta, kaut ko pavisam vienkāršu, kas neprasa ilgu “uzbūvēšanos” un koncentrēšanos. Tās var būt patiešām tikai piecas minūtes, bet uzreiz var just, cik daudz Katei nozīmē, ka tas ir laiks tikai ar viņu.

5. Mazie projekti – turu mājās visādus “sūdiņus” un loriņus – krāsainas lapas, līmi, filcus, diegus, pērlītes, uzlīmes, vadiņus utt., jo īstenībā nemaz tik daudz laika nepaņem piesēsties un kaut ko nedaudz paveidot kopā ar Katrīnu, un Billei patīk sēdēt blakus un krāmēties, lai visu izvērstu par biš lielāku haosu. Šis gan ir tādam mierīgam vakaram, kad ir nedaudz vairāk laika, jo, protams, jārēķinās, ka viss pēc tam jānovāc. Bet ir tā vērts, jo gan nodarbina bērnus un nesākās čīkstēšanas aiz garlaicības, gan arī ir labi kopā pavadīts kvalitatīvais laiks.

Man gan sāp sirds par to, ka nevaru būt kopā tik daudz ar meitenēm, cik biju pieradusi, bet no otras puses – tam laikam paliekot it kā mazāk, nākas daudz vairāk domāt par kvalitāti. Biežāk saņemties un padarīt kaut ko kopā, kad iepriekš būtu atlikusi uz rītdienu, ar cerību, ka tikmēr idejas jau būs aizmirstas. Brīvdienu vakaros, kā tagad, jūtos jau tik nogurusi, ka gaidīt gaidu pirmdienas rītu pie sava darba galda ar iespēju atkal dzirdēt savas domas. Protams, brīvdienas ir brīnišķīgas un tie mazie ikdienas mirkļi darbdienu steigā nevar tās atsvērt, bet – palīdz sagaidīt atkal nākamās, tas gan.

Un kas esi tu?

Sievietēm nereti piedēvē visdažādākos īpašvārdus iz sērijas – vilcenes, burves, karalienes – es lasu un domāju, nez, ko tas nozīmē, kā to saprot? Bet, ko tur slēpt un tad nu mana atzīšanās.

Es tiešām nekad neesmu jutusi “saikni” ar senajām cilts sievietēm, burvēm, raganām, maģiskām zāļu sievām, vilcenēm, kas skrien līdz ar vēju vai čūskām, vai vēl ko. Nejūtos karaliene un nejūtos lauvene. Es esmu vienkārši parasts cilvēks, bieži vien – diezgan noguris. Neko, tīru māju, taisu ēst, audzinu bērnus un domāju par nākotni, tā pilnīgi parasti un lietišķi. Ar milzīgu mīlestību bonusā, bet tas jau arī pie lietas piederas. Nav nekādu drāmu, parasta rutīnas dzīve, ar parastiem priekiem un pārsteigumiem. Tik labi!

Dažreiz man gribētos būt karstasinīgai sievietei, kas strīda karstumā plēš šķīvjus. Realitāte? Es lepni stāstu par to vienu reizi, kad esmu dusmās plēsusi traukus. Īstenībā es vienkārši dusmīgi metu to šķīvi izlietnē, tas nejauši saplīsa un notikums bija pirms četriem gadiem. Šķīvis bija zils un man aizvien ir to žēl.

Mani kaitina pārmērīgs dramatiskums un arī kategorisms, vienmēr gribās teikt: ”Jā, bet..” un padomāt, kā jutīsies otrs un tāpēc noklusēt to, ko varbūt gribētu pateikt. Toties domāt par to vēl pēc pieciem gadiem, kārtējo reizi dušā risinot savus iekšējos dialogos – kā es toreiz varēju precīzi pateikt un tas būtu bijis tik gudri un vienlaikus, ar riebīgu iedūrienu! Nu, kas te no drosmīgas lauvenes? Peles pīkstiens drīzāk!

Tad vēl vienmēr gribējies būt vai nu tai sievietei, kas vienmēr ģērbusies eleganti melnā vai tai, kurai katra nākamā kleita košāka un puķaināka par iepriekšējo, vai izcili nevērīgā puiciskā stilā, kas piestāv perfekti. Nu tā, ka skaidrs – sieviete Karaliene. Protams, nekas no tā nav mana realitāte, drīzāk – džinsi un “šī maiciņa piestāv visam” un vāji mēģinājumi līdzināties kaut kam no iepriekšminētā, kas beidzies ar patiešām eklektisku skapja izskatu.  Ko reizi pa reizei pēc Marī Kondo metodes mēģinu sakārtot, tikai “atstājot vēl šo un šo un šo”. Bezcerīgi. Ja redzi mani, kad mugurā ir kas cits, ne džinsi un krekliņš, visticamākais, es jūtos neveiksmīgi apģērbusies :D.

Un gan jau noteikti tajā visā kaut kas ir! Gan jau es neesmu gana sazemējusies (bez ironijas!), un kaut kur ikdienas skrējienā ir uzberzusies bieza āda un pazūd kaut kādas sajūtu nianses. Bet kopumā, nez, nu nesanāk man atrast savu dvēseles radinieku florā, faunā vai folklorā. Cilvēks, līdz mugurkaula smadzenēm, parasts cilvēks.

Bilcim 11 mēneši!

20170810_130903Nu tā, divas nedēļas pēc mazās “dzimšanas dienas” un divarpus nedēļas pirms (OMG!!!) pirmās, lielās jubilejas – laiks atskatīties uz Billes vienpadsmito mēnesi! Galvenokārt jau tāpēc, ka, manuprāt, šie mēneša apraksti būs ļoti forša atmiņa viņai pašai – es esmu pārāk slinka bēbīšu grāmatu pildīšanai, pirmo sasniegumu piefiksēšanai, Katrīnas svēršanās/mēru pieraksti man ir piefiksēti līdz viņas 7.mēnesim, Billes – neviens, tikai kaut kur pa māju mētājās dakteres dotās lapiņas un bonusam vēl vasarā trīs mēnešus izlaidām tehniskās apskates, attiecīgi – ir lapiņa ar Billes izmēriem astoņos mēnešos un ir lapiņa ar izmēriem – 11 mēnešos, kas notika pa vidu, tas paliks mums visiem noslēpums. Toties Billei būšu saņēmusies teju katru mēnesi (izņemot, protams, tomēr vienu 😀 ) uzrakstīt “atskaiti”, ko izdrukāt un pievienot bildēm. Katrīnai noslinkoju kādus trīs mēnešus par šo, tā kā beigās, velkot kopā sauso atlikumu, abām divām būs par ko apvainoties pusaudžu gados!

20170729_230317Bet tad par to vienpadsmito mēnesi – principā ballīte ballītes galā – Bille apmeklēja savu pirmo festivālu, bijām uz Laba Daba, kur ap desmitiem vakarā abas meitenes atlūza (Bille man ergosomā, Katrīna Billes ratos) un mēs varējām izbaudīt pasākumu līdz trijiem rītā, līdz pašiem palika garlaicīgi. Bille pabija pirmajās kāzās, kur, lai gan pirmo dienas daļa bija kreņķīgākais un niķīgākais bērns, kādu es esmu piedzīvojusi, toties, kad beidzot ārā palika nedaudz vēsāks un patīkamāks, ap desmitiem viņa aizmiga ratos, kur nogulēja ārā pie viesu nama līdz pat pieciem rītā, ne reizi nepamostoties. Un arī tad mēs vienkārši paši gājām gulēt un nesām viņu līdzi (jā, mēs, iespējams, neesam paši briesmīgākie vecāki un atcerējāmies par bērnu laukā 😀 ), Bille turpināja gulēt vēl līdz deviņiem, kad mēs paši pat bijām ātrāk augšā. Šī ballīte totāli bija mans vasaras Notikums!

Arī Katrīnai augusts vēl bija brīvs, tad daudz ciemojāmies, draudzējāmies, uzņēmām 20170725_125741ciemiņus – sajūta, ka reti kuru dienu pavadījām bez plāna. Tās, kurās nebija plāna, gājām uz vietējiem parkiem – nu jau varu bērnu laukumos dzīvoties ar abām divām meitenēm. Kamēr Katrīna skraida un rāpjas visās iespējamās vietās, mēs ar Billi rakājamies pa smilšu kasti. Vēl lielākie prieki abām meitenēm ir, kad Katrīna Billi šūpina šūpolēs – Billei ļoti patīk šūpoties, nu tā, ka smejas pilnā balsī, savukārt Katrīnai ļoti patīk šūpināt. Win-win situācija man, kas tik sēž malā un pieskata ar vienu aci, vai viss mierīgi.

Bille šajā mēnesī sākusi vēl vairāk komunicēt, viņas mīļākais vārds ir “MAN”, pieprasot jebko, kas tajā brīdī rokās ir māsai, vai arī izteiksmīgi dusmojoties, ja gadījumā pārpratuma pēc viņai netiek iedots tieši tas pats, kas mūsu šķīvjos. Aktīvi ceļas kājās un mēģina laisties vaļā, lai stāvētu – pagaidām tas izdodas līdz brīdim, kamēr pati to nav pamanījusi. Turoties pie malām staigā apkārt visām mēbelēm, ir riktīga alpīniste, jo mēģina uzrāpties VISUR. Nu tā, ka ne acu nolaist. Šajā ziņā Katrīna bija mierīgāka, bet Bille…te uz dīvāna malas, te uz nakstskapīša, te vannasistabā uz māsas ķeblīša un jau liecas iekšā vannā. Vanna..tā vispār ir maģiskā vieta dzīvoklī. Varianta ielikt vanna tikai Kati nav, tiklīdz kā Bille izdzird, ka tiek tecināts ūdens, pilnīgi vienalga kur un ko viņa dara, viss tiek pamests un tempā rāpo uz vannasistabu. Ja aizvērsi durvis, bēbīšvalodā dzirdēsi visu, ko par tevi domā. Valoda nav jāsaprot, lai sajustos par to slikti. Vispār, Bille perfekti prot norādīt, ko grib – skaļi un konkrēti – par pagaidīšanu viņas gadījumā var pat nedomāt. Viens no pirmajiem žestiem, ko iemācījās – parādīt ar pirkstu to, ko grib apēst, it īpaši, ja karote uz viņas muti ceļoja pārāk lēni.

20170819_190406Ēst vispār viņai ļoti patīk – šobrīd jau esam pārgājuši, ka praktiski visos gadījumos ēd kopā ar mums, to pašu, ko mēs. Ļoti reti ir kāds tik specifisks ēdiens, ka nolemju labāk nedot. Un īstenībā, ja tā notiek, tad Bille ir ļoti neapmierināta. Vislabprātāk ēd pati, ar rokām, tā nu arī es mēģinu būt radoša ar dārzeņu plācenīšu idejām, bet dažreiz jau palieku arī pie makaroniem un pankūkām 🙂 par tām reizēm sajūsmā ir abas māsas. Bet tā kopumā Billei garšo viss – zupas, putras, dārzeņi, gaļa, ļoti garšo zivs, tagad ēd visas ogas un augļus – respektīvi, spēj tik piedāvāt!

Interesanti, ka Billei patīk citu bērnu kompānija, atceros, kā Katrīna draudzējās tikai ar pieaugušajiem un par bērniem interesi sāka izrādīt apmēram no trīs gadu vecuma. Līdz tam – pilnīgi vienaldzīgi lielākoties. Toties Bille labprāt apčamda, samīļo, iebukņī, uzrāpjas virsū kādam un bērnu laukumos vispār pilnā laimē ar vaļā muti sēž un skatās, ka citi, lielāki bērni dauzās. Tas droši vien, jo ik dienu mājās dzīvojas ar lielo māsu un saprot, ka bērni – tā ir štelle. Jo mājās Katrīnai dažkārt nākas pat slēpties no Billes, ja grib paspēlēties vienatnē. Jo Bille principā cenšas neatkāpties no viņas visu dienu un uztver sevi, kā nopietnu rotaļu biedru. Nu jau arī Katrīnai tas izdodas un mēs regulāri spēlējam “bēbīšu spēli” – Katrīnas bēbis ir kāds viņas mīkstais zvērs, bet manējais – Bille, ejam viena pie otras ciemos un pļāpājam par mūsu bēbjiem (diez, kur viņa to noskatījusies). Katrā ziņā bēbja loma Billei izdodas, tikai viņa parasti ir nepaklausīgais bērns, kurš lien, kur nevajag, bļaustās, kad otrs (Katrīnas) bēbis guļ un tamlīdzīgi slikti uzvedas. Aizraujoši, ne? 😀

Mēs, mūsu meitenes un telts Piedzīvojumi

Mums patīk ik pa laikam doties izbraucienos – gan tādos, kur par mūsu ērtību jau parūpējušies citi un varam pagulēt baltos palagos, gan tādos, kur viss atkarīgs no mums pašiem – nakšņojot teltī un ēdot “ugunskura” ēdienu. Tajā pašā laikā, galīgi neesam tādi baigie “outdoorsy” cilvēki, kuri metas iekšā piedzīvojumos ik mēnesi, kuriem ir profesionālās teltis, prīmuss un siltā apakšveļa. Tieši tādēļ, man šķita, ka jāpadalās, kā mēs ne tikai izdzīvojam, bet pat izbaudām vairākas naktis no vietas dzīvojot teltī, ik dienu pārvācoties uz jaunu kempingu un pa vidu vēl visu ko apskatot. Ja mēs to varam, tad jebkurš var, ticat man 🙂

IMG_20170710_092623_919Pirmais, kas jāsaprot un jāatmet – doma, ka nu tik gan atpūtīsimies – un tikai tad būs iespēja arī atpūsties. Saspringtam domāt par plāniem, ko gribēji un kas nesanāca ir daudz grūtāk un kaitinošāk, nekā ļauties vienkārši notikumu gaitai. Jā, tas izdodas arī man, kontrolfrīkam, kurš pirms pāris gadiem (pāris piecgadēm) pat neiedomātos šādu scenāriju. Jo visticamākais, tā atpūta būs pilnīgi citādāka, nekā biji iepriekš iedomājies – ne jau laiska gulšņāšana pie telts, smuks, tīrs un mierīgs pinteresta cienīgs pikniks vai grāmatas palasīšana. Nope, bet potenciāls ir kaut kam vēl labākam! Bet to var ieraudzīt un izbaudīt tikai tad, ja iepriekš nebūsi pārāk ieciklējies uz kaut ko noteiktu, ko gribi sagaidīt (no kļūdām mācās..), jo tas, dodoties dabā ar diviem maziem bērniem, visticamākais nenotiks, to gan varu apsolīt.

1409737427656422924-account_id=1Mūsu došanās ceļā sākas ar ideju – kurā dienā izbrauksim, kurā plānojam būt atpakaļ Rīgā un apmēram maršruts pa vidu. Bet īpaši neliekam punktus, kur katru nakti nakšņosim. To jau meklējam dienas laikā – apskatoties kempingus tuvākajās pilsētās, saprotot, cik tālu vēl varam nokļūt un izvēloties. Kravājot mantas, es piekopju stratēģiju, ka katra pozīcija ir savā kastē vai koferī. Respektīvi – man ir maiss ar īpaši siltajām drēbēm, ja pēkšņi ir negaidīt auksts (kā arī bija šajā vasarā, protams), maiss ar lietus drēbēm, maiss ar peldēšanas lietām, lai var pēkšņi piestāt un nopeldēties pie iespējas, nemeklējot drēbes pa koferiem un somām. Tad ir divas kastes – viena ēdienam un otra traukiem, vieglāk orientēties un pārtiku gluži vienkārši ir vieglāk sameklēt, ja tā ir normālā kastē, nevis maisiņā tikko no veikala. Un desmitmēnešīgs bērns negribēs pagaidīt, kamēr tu no tā maisiņa izmakšķerēsi īsto biezeni, turklāt, kamēr mēģināsi atrast, sapratīsi, ka ātrāk būs izbērt maisiņa saturu (been there done that), tāpēc es pārtiku smuki salieku kastē, kur visu var apmēram pārredzēt un ik rītu nedaudz veltu kastes satura pārskatīšanai un pārkrāmēšanai, tās minūtes dienas laikā atmaksāsies. Vēl šī “pielietojuma sistēma” ir svarīga, lai precīzi paprasītu vīram lietu, ko padot. Jo frāze:”padod Billes vējjaku” neizsaka neko konkrētu un, lai tiešām pie tās tiktu, būs jāatbild vēl uz pieciem papildjautājumiem un pie trešā ne tā apģērba gabala būs iespēja demonstratīvi nopūsties, piecelties un paņemt to no pirmās somas, ko atvērsi. Bet, ja prasīsi:”padod Billes rozā, puķaino jaku, kas ir tajā zilajā, aukstā laika drēbju maisā”, ir cerība pie tās tikt! 🙂 Es, protams, dramatizēju, bet princips apmēram tāds.

20170716_131807Vēl jābūt absolūti gataviem “just go with the flow” un, ja mana prāta fleksibilitāti, kādā es pārejo šādos izbraucienos, pārnestu uz manu ķermeni, droši vien varētu sasieties mezglā. Vai trijos.. Jo nekad nevar zināt, kāds noskaņojums būs bērniem un, ja būtu stingri ieplānojuši kādu muzeja vizīti vai garu pastaigu dienā, kurā jūti, ka viņi labprātāk izskraidītos pa kādu parku – beigās laimīgs nebūs neviens. Tāpēc mēs tā līdz galam to, kur dosimies, izplānojam tās dienas rītā, pēc laikapstākļiem, noskaņojuma, cikos esam pamodušies un nereti tieši spontānākās idejas izvēršas par foršāko dienas daļu. Tā Lietuvā apmeklējām virvju trasi, par kuru beigās Kate bija sajūsmā un pavadījām foršu dienu, ko tagad var atcerēties kā vienu no spilgtākajām.

5360426022529067022-account_id=1Lai gan varbūt izklausās, ka mēs vienkārši haotiski kaut kur devāmies un kaut ko darījām, tā tomēr gluži arī nav – dienas ritmu vairāk pakārtojām Billei, jo Katrīna jau diezgan labi spēj sadzīvot ar pārmaiņām dienas režīmā, ja tas ir Piedzīvojumu dēļ. Ar Billi tik vieglprātīgi nevar izturēties un es izvēlos nejokot ar priecīgu bērnu, kuram ir diezgan stabils režīms. Patiesībā, mūsu divu nedēļu tripiņā režīms pat kļuva stabilāks. No rītiem mums bija divas izvēles – lēnām novākties kempingā, paēst brokastis, sakārtot mantas, kam kopā ir aptuveni 2-3h, lai ar Billes pirmo miedziņu dotos tālāk; otrs variants – fiksi visu novācam, mašīnā iekšā, kamēr Bille vēl neguļ un uz tuvāko pilsētu brokastīs, pēc tam scenārijs līdzīgs. Tad nākamo nomoda laiku pavadījām kur nu bijām nokļuvuši, kā tās dienas galvenajā mērķī un līdz ar nākamo, vakara miedziņu – devāmies uz vietu, kur plānojam nākamo nakšņošanu. Šajā pārbraucienā parasti jau pagulēja abas meitenes un tā kempinga vietā ieradāmies ar pagulējušiem un priecīgiem bērniem, kopīgi uzcēlām telti un sākās vakara “čilliņš” – šajā brīdī var noķert vislielāko atpūtas sajūtu, jo ir beigusies visa menedžēšana, krāmēšanās, vienkārši sēdi uz sedziņas, meitenes dauzās un sirds priecīga.

1767911371180609142-account_id=1Grūtākā daļa dažkārt šķita miega laiks, jo, ja miedziņš vienlaikus nāca abām meitenēm, tad gulētiešana 2×2 metros ātri vien pārvērtās par ballīti, pēc kuras līdz miegam var nonākt tikai caur raudāšanu. Bet, ja Bille aizgāja čučēt pirmā, tad pavisam mierīgi! Vienīgi, kad abi bērni teltī guļ, tad nav tā, ka var, piemēram, izskriet līdz jūrai saulrietu paskatīties, jo jāvaktē guļošie bērni, toties var smuki pasēdēt pie telts un parunāties divatā. Taču arī romantiski. Gulējām ar abām meitenēm pa vidu, lai tās nenosalt, un abas bija vienmēr kā mazi, silti pīrādziņi. Mums pašiem izdevās vienu nakti pamatīgi nosalt, bet nu tas jau nevienu neuztrauc, ka tik bērni siltumā.

Par svarīgāko, par ēšanu! Vienreiz dienā ieplānojām paēst kārtīgu, siltu ēdienu kādā ēstuvē, brokastis kempinga vietā – putra, ja kempingā iespējams uzvārīt ūdeni, maizītes, augļi, savukārt vakariņās izgājām uz uzkodām – kādas sausmaizītes, siers, augļi, dārzeņi. Bille apēda veselu bagātību naudas izteiksmē biezenīšos un smūtijos (es jau minēju, ka jābūt fleksiblam, es arī šādos braucienus apklusinu sirdsapziņu par to, ka bērns padzīvo uz “burciņēdiena”), kā arī laimīga pārtika no mūsu šķīvju satura desmitajām tiesām.

IMG_20170720_123619_066Kas vēl būtiski…ieplānot dienu pēc ceļojuma, kad iztīrīt mašīnu 😀 un divas dienas, lai tiktu pēc tam galā, kad “miskaste” no mašīnas ir uznesta uz dzīvokli. Bet kopumā – mazāk domāt, vairāk baudīt! Bērniem īstenībā vajag tik maz un reizē – no šāda brauciena viņi iegūst tik daudz. Sajūta, ka Bille pieauga, Katei pazuda nedaudz iezīmējies pilsētnieka sindroms. Turklāt, abām kopā pavadot tik daudz laika, arī viņas šķietami satuvinājās vēl vairāk. Katrīna kļuvusi ļoti rūpīga, perfekti pārzina Billes dienas režīmu un visu ceļojumu uzskatīja sevi par manu lielāko palīgu. Kā arī bija! Bet nav tā, ka man viņas būtu paraugbērni un tā maigi un mierīgi mēs tās nedēļas nodzīvojām, nebūt ne. Tāpat ar kašķiem un strīdiem bija jātiek galā, kāds paraudāja, kāds bija neapmierināts, bet tieši tāpēc es sākumā uzsvēru – jo mazāk īpašu gaidu, jo labāk. Jo tas viss nemaz mani īpaši neuztrauca, tādēļ varēju izbaudīt arī tos miera mirkļus. Un, kā jau rakstīju – ja es to varēju, tad to var jebkurš! Krāmējat bērnus, telti un dažas segas mašīnā un laidiet ceļā – kaut vai uz kempingu tepat, Latvijā, tā būs neaizmirstama un forša nedēļas nogale, varu to apsolīt!