Cik iekšā, tik ārā jeb Billei deviņi!

20170626_170616Vienu brīdi jau man likās, ka izdosies Billes visas mēneša atskaites apmēram laikā veikt (Katrīnai sanāca dažas izlaist), bet, protams, ka tā bija tikai ilūzija. Tā nu šoreiz četras dienas pēc īstā mēneša jubilejas datuma uzreiz par diviem – gan astoto, gan devīto Billes mēnesi. 22.maijā, kad Billei palika astoņi mēneši, mēs devāmies brīvdienās uz Barselonu. Es gan biju naivi cerējusi, ka pagūšu starp mantu krāmēšanu uzrakstīt arī mēneša atskaiti, bet tas nenotika. Nekas, jo īstenībā astotais mēnesis nebija baigi interesantais, Bille bišķiņ sāka līst kā partizāns, bet tā pārvietošanās viņu tāpat neapmierināja un tāpēc ātri vien palika pikta. Toties beidzot sagaidījām pirmos divus zobus, sagaidījām māsas brīvlaiku bērnudārzā un sagaidījām kāpšanu lidmašīnā un divas nedēļas siltajās zemēs. Tā kā astotais mēnesis Billei pagāja gaidīšanas režīmā un devītajā iekāpām reizē ar izkāpšanu no lidmašīnas pāris tūkstošus kilometrus prom no Rīgas. Tā kā, vairāk ko rakstīt būs par devīto mēnesi. Tajā gaidīšanas režīms beidzās un Bille samācījās apsēsties, kas viņu padarīja daudz priecīgāku. Spēlēšanās uz grīdas kļuva ilgāka, jo sēžot tas esot daudz jautrāk. Priecājās arī Kate, jo beidzot ar māsu var spēlēt Vilcieniņos.

IMG_20170531_152504_720Par ceļojumu uz Barselonu vēl domāju uzrakstīt atsevišķi, bet varu tikai priecāties, cik pacietīgas meitas ceļotājas man ir. Billītei gan bija nepieciešamas kādas dienas divas, lai adaptētos pie karstuma un jaunā ikdienas ritma, kas nozīmēja – ļoti daudz laika pavadīt tomēr ratos, jo cītīgi staigājām apkārt. Bet pēc tam viss bija vienkārši, galvenā rūpe tik, lai nepārkarst ratos un neapsvilst saulē. Pludmale gan īpaši viņai nepatika, bet atradām tādu, kur forša nojume ar dēļu grīdu, kas bija perfekta, lai tur dzīvotos kopā ar tādu mazuli. Un kamēr Katrīnu no Vidusjūras nevarēja dabūt ārā, mēs ar Billi atpūtāmies tur. Jāsaka, ka šīs divas nedēļas, iespējams, nedaudz palēlināja tā mēneša fiziskās attīstības lēcienu, jo ne tik daudz varēja vārtīties pa grīdu, bet, atgriežoties Latvijā, iekavēto strauji atguvām, visas siltās dienas praktiski dzīvojoties tikai parkā uz sedziņas un šobrīd mana deviņmēnešniece cītīgi pārvietojas ļoti interesantā pozā – kaut kas bišķiņ no partizāna, bišķiņ no tārpa. Ar dibenu gaisā, bet krūtīm vairāk pie zemes ļoti strauji lienot uz priekšu. Bet nu jau arī ceļas četrrāpus un cītīgi šūpojas, tā kā tikai laika jautājums, kad atklās klasiskās rāpošanas algoritmu. Un tas nekavē no sēdus pozas, ja vien ir kur pieturēties, celties kājās – pagaidām vēl uz celīšiem, bet stutē pēdas arī jau pret zemi un mēģina tikt augšā. Tagad ir tas brīdis, kad katru dienu ir kāds jauns triks, ko parādīt.

Bille ir riktīga pļāpa un katru nomoda brīdi kaut ko savā valodā buldurē, es gan esmu arī saklausījusi “me-me”, kas principā jau nozīmē tieši to pašu, ko “mammīt, es tevi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga par visu, ko tu dari”, vai ne? Billei garšo viss, ko dod un it īpaši tas, kas tiek izķeksēts no citu šķīvjiem. Daudz labprātāk ēd to, kas tiek dots gabaliņos, bet nesmādē arī, ja dodu ēst kādu biezeni, kas vairāk sanāk tieši braukājot apkārt. Labprāt grauž visu pēc kārtas, sākot ar maizes standziņām, galetēm, beidzot ar āboliem un akmeņiem. Tikko trīs dienas dzīvojām pie dabas, kur izrādījās, ka ugunskurā cepts saldais kartupelis vispār ir restorāna klases gardums. Vēl aizvien arī padzer arī pienu, bet tas jau ir palicis tikai kā iemigšanas rituāls un tad vēl reizes divas (ak, es laimīgā) naktī.

IMG_20170613_153737_874Atklājām arī zemeņu sezonu un, lai gan sākumā mēģināju pēc priekšrakstiem, dot palēnām, pa dažām odziņām, lai saprastu, vai nebūs pumpas, bet Billes acu priekšā ātri padevos, nopūtos, ka “tās būs tikai pumpas” un ļāvu ēst, cik grib (kas ir daudz). Pumpu tā arī nebija.

Visbeidzot, pats foršākais un interesantākais, kas šajos divos mēnešos ir noticis – ir IMG_20170610_130433_517radusies tik superīga māsu draudzība, ka es nespēju beigt priecāties! Protams, dažreiz vakaros, kad abas guļ blakus un nemitīgi skaļi smejas, tas sāk krist uz nerviem, jo abām sen jau būtu jāguļ. Bet tas smaids, kad Bille ierauga Kati un tik mīļā Kate, kas skandina: “Bille, tu esi mana, tu esi mana, mana, mana mīļā māsa! Biļčon, skaties uz mani, skaties!”. Un viņas jau patiešām spēlējas – paslēpes, kad Kate kaut kur ielien un Bille lien pakaļ, klasisko “ku-kū”, un tad jau citas spēles, kur Bille ir tikai izpildītāja, bet Katei tas pilnībā der. Katrīna jau māsu aizstāv, pieskata, ka tik nav tuvumā kaut kas sīks, ko “Billīte var apēst”, ja pie viņas pieiet citi bērni, Kate ir klāt pēc apmēram sekundes, un vislaimīgākā viņa ir tad, ja es ļauju māsu pabarot!

IMG_20170624_121347_824Sagaidījām vasaru un pēkšņi laiks tik ļoti sāka steigties, ka šķiet, tūliņ, tūliņ jau būs rudens un Billei būs gads. Bet vēl ne, vēl taču trīs mēneši līdz tam un tik ļoti gribās tos izbaudīt pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas vairāk momentus iegravējot atmiņā. Kā no manas mazās kūniņas top aizvien lielāks un lielāks cilvēks.

Kā kļūšana par mammu padarīja mani par labāku cilvēku

Pirms četriem gadiem ap šo laiku mierīgi dzīvoju un ripoju pēdējā dekrēta mēnesī (un laiks bija krietni siltāks, ja kas), domājot, ka patiesībā jau teju kuru katru dienu varētu notikt lielā transformācija un – es būšu mamma. Nezināju gan, ka vēl gaidīšu un gaidīšu un jāpaciešas vēl mēnesis, jo manas meitenes ne tikai nav no steidzīgajām, bet viņām arī patika vēl padzīvoties vēderā ar kārtīgu uzviju. Liriskā atkāpe, jo vispār šo rakstu lēnām cepināju sev galvā, domājot, cik gan daudz laba man ir devusi meitu ienākšana manā dzīvē. Neskatot, protams, abas meitas jau pašas par sevi! Un, par to domājot, sapratu, ka es šajos četros gados esmu kļuvusi riktīgi labāks cilvēks, tāds, kurš pats sev patīk daudz labāk nekā iepriekš, tāds, kurš var vairāk izdarīt un arī mazāk izdarīt, kad tas nepieciešams, tāds, kuram vairāk rūp, bet vienlaikus var salikt prioritātes un lēnām mācas samierināties, ka ne vienmēr par tām citi, ne ģimene, būs apmierināti, bet – tam nav tik liela nozīme.

Es esmu kļuvusi daudz interesantāka – bērni man pavēruši durvis uz daudz jaunām pasaulēm, ko izpētīt, kur ielūkoties, ko ņemt vērā vai tikai pieņemt zināšanai un saprast, ka tas nav priekš manis. Un ne vienmēr tas ir saistīties tieši ar bērniem pašiem. Jā, es esmu atradusi sev un pētu un mācos vairāk par Montessori pedagoģiju, bet vienlaikus – man pilnībā mainījusies arī izpratne, piemēram, par uzturu un es cenšos vairāk par to domāt, man rūp tas, kādu vidi mēs atstājam aiz sevis, man rūp nepiebāzt ikdienu ar pārāk daudz lietām, galu galā – man tik ļoti gribās ilgi, ilgi redzēt, kā mani bērni aug un būt kopā ar viņiem, ka man rūp pat mana veselība, kas iepriekš nekad nešķita pārāk svarīgi (šobrīd ar šausmām atceros divus “jaunības” dzērienus – kola ar kafiju un jēgerbumas – mani ar varu nepiespiestu šobrīd kaut ko tādu nodarīt savam organismam). Es pat šad tad nodarbojos ar sportu un domāju ne tikai par to, ka kādreiz varbūt ieraudzīšu savu presīti, bet arī to – ka tas dod labumu manam ķermenim kopumā. Un cenšos ierobežot kafijas patēriņu (kas manā gadījumā gan nozīmē nedzert vairāk par četrām melnas, stipras kafijas tasītēm, bet tāpat!). Un vienlaikus ar “man rūp”, varu teikt arī – “man nesatrauc”. Es vairs neredzu nepieciešamību cepties par sīkumiem (kas gan nenozīmē, ka nekad to nedaru), tik ilgi, kamēr visi ir veseli, paēduši un +/- priecīgi, viss ir lieliski. Pārējais ir tikai fons.

Es esmu apguvusi tik daudz ko jaunu, daudz mācījusies, viena no vērtīgākajām lietām – es esmu iemācījusies paklusēt un nebūt kategoriska praktiski nevienā jautājumā, jo bērni ātri iemāca, ka jebkura tava apņemšanās pāris momentos var apgriezties kājām gaisā. Es esmu kļuvusi drosmīgāka, jo bieži vien jāpārvar savu satraukumu un bailes, lai būtu stiprā klints bērnam. Un tad iepazīsti jaunas savas robežas un izrādās, ka vari daudz vairāk.

Divu bērnu mammas esot visproduktīvākās un, man šķiet, ka tam varētu būt saistība ar prioritāšu noteikšanu. Es vairs pat necenšos aiziet visur, izdarīt visu, jo tas tāpat nav iespējams. Un, ja man vakarā labāk gribās palikt mājās, tad es to arī daru. Un, ja man pa dienu gribās kaut kur izbraukt, es pasitu Billi padusē un mēs izbraucam, uz to brīdi aizmirstot par neizmazgātām grīdām vai netīro drēbju grozu. Otra lieta – iemācījos, ka nekad nezini, kad un kāds būs nākamais miera mirklis, tāpēc, ja ir doma, ka kaut ko tagad varētu izdarīt, tad ceļos un eju to darīt, līdz ar to, reti, kad ir vakars, kurā ir sajūta – bāc, nu vispār nekas jēdzīgs šodien nav padarīts.

Man patīk labāk ar sevi dzīvot tagad, kad viena no manām birkām ir “mamma divām superīgām meitām”. Nu gan jau es nebiju briesmīgs cilvēks arī 15, 20 un 25 gados, bet pilnīgi noteikti, kopš Katrīnas piedzimšanas pirms teju četriem gadiem, es esmu kļuvusi labāks cilvēks un labāks ne tikai citiem, bet, kas pats galvenais – labāka arī pati sev.

Kādreiz, protams, uznāk ilgošanās pēc vecajiem laikiem, bet tas ir viens mirklis. Jo vispār, šis laiks, šī vieta un šī kompānija ir tā, kas man liek ne tikai justies labāk, bet arī ik brīdi censties būt vēl pa kripatiņu labākai. Un meitas ir mani mīļākie, labākie un pacietīgākie skolotāji, par ko paldies viņām!

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂

 

Mazie rokdarbi Lieldienu noskaņās

Šajā nedēļas nogalē pārmaiņas pēc nekas tāds nopietns nebija ieplānots un beigās mums ar Katrīnu iznāca ļoti darbīgas un radošas dienas, brīvbrīžos ņemoties ap dažādiem rokdarbiem, saistībā ar Lieldienu tēmu. Padalīšos ar darbiņiem, kas, iespējams, kādam noderēs vēl šajā nedēļā! Sadarījām visādus dīvainus “mākslas darbus” – gan līmējot, gan krāsojot, gan griežot – no dažādām lietām, kas mums jau mājās bija. Tad nu īsi par katru no tiem, jo īstenībā nekā daudz tur nav ko aprakstīt, pēc bildēm jau katrs pats var sadomāt un ko līdzīgu realizēt, bet, ja noderēs iedvesmai, es tikai priecāšos!:

Lielo olu krāsošanai

20170410_094119Katrīna jau mēnesi man neliek mieru, jautājot, kad beidzot būs Lieldienas un varēs krāsot olas. Par laimi, esam jau finiša taisnē! Bet divas brīvas dienas neatviegloja šo gaidīšanas laiku, tāpēc izdomāju – iedošu viņai krāsot olas, ne īstās, bet no papīra un ar guašas krāsām. Nostrādāja 🙂 Man šķiet, šāda krāsošana patīk, jo ir liels laukums, kur izpausties, vienlaikus – jau olas forma nodrošina, ka rezultāts tiešām būs izkrāsota ola, nevis aizraušanās dēļ nokrāsota visa lapa, kas arī, protams, nav slikti, bet mūsu mājā var arī izsaukt asaras, tāpēc – ja grib olu, labāk nodrošināties, ka būs ola 😀

 

Zaķi no tualetes papīra rullīša20170410_094036

Man šķiet, tualetes papīra rullīša vidus ir viens no populārākajiem rokdarbu materiāliem pinterestā. Protams, jāizmēģina arī mums un, ņemot vērā Lieldienu tuvošanos, ko gan citu, ja ne zaķus uztaisīt! Mūsu mīļākajā veidā – pavisam vienkārši! Pārgriezu rullīti, lai izveidojas divi zaķu “ķermeņi”, sagatavoju pielīmējamās acis, pompomus degunam, izgriezu no papīra sagataves ausīm (šādus mazus objektus es visbiežāk jau pati izgriežu un Katrīna nodarbojas ar līmēšanu). Katrīna nokrāsoja zaķus baltus, salīmēja ausīm klāt vidiņus un pārējos klāt līmējām pa abām, jo izmantojām karsto līmi – es uzspiežu līmi un Katrīna lipina klāt attiecīgo lietu. Pielīmējām degunu, ausis, acis un – zaķīši gatavi!

 

Zaķa maska no papīra šķīvja20170410_093950

Pagatavojām zaķa masku, kas gan vairāk izskatās pēc kāda kaķa vai lapsas – laikam vajadzēja garākas ausis :), bet, neskatoties uz to, Katrīnai maska patika un vakarā viens zaķēns pa māju lēkāja. Lai pagatavotu masku, vispirms papīra šķīvi pārgriež uz pusēm, izgriež aplīšus, caur kuriem skatīties. Tad sagatavoju papīrus ausīm, ūsām, ko Katrīna salīmēja. Pielīmējām vēl degunu un kociņu, aiz kura turēt masku pie sejas – un viss gatavs! Es vēl šorīt nezin kāpēc visu laiku dungoju “zaķim garas ausis, zaķim garas ausis…”.

 

Cālis20170410_093859

Šī bija izcila aktivitāte, jo deva man pilnīgu mieru 🙂 Kamēr Katrīna aplīmēja uz pusēm salocītu papīra šķīvi ar dzeltenajām spalviņām, pagāja labs laiks! Pēc tam vēl tikai knābis un acs un pūkains, pēc Jāņa vārdiem, “frīkīgs” cālis gatavs. Mēs vēl beigās pielīmējām arī “kājas” – uz pusēm pārlocītu taisnstūri, kam gali vēlreiz atlocīti, lai veidojas tāds kā pamats un cālis varētu nostāvēt.

 

Lai rosīgs un radošs Lieldienu gaidīšanas laiks!

 

DIY rotaļlietas mazuļiem

Bieži vien ar dažādiem niekiem, ko esmu uztaisījusi, paveikusi, nemaz nepadalos, jo pašai šķiet – tas jau nav nekas tāāāds. Tāpat bija ar šiem grabulīšiem-rotaļlietām, ko pagatavoju Billei, lai ir ko iekārt tā saucamajā baby gym’ā. Liekas, galīgi vienkārši un pašsaprotami, bet, tā kā esmu dzirdējusi par tiem komplimentus un redzējusi, kā patīk citiem mazuļiem, tad padalīšos nelielai iedvesmai. Bille par tiem bija un ir aizvien sajūsmā, pagatavošana elementāra un prasa tikai aizdoties uz kādu rokdarbu veikalu (bet, iespējams, liela daļa materiālu jau ir mājās). Pēc tam burtiski pāris minūtes un rotaļlieta gatava. Turklāt šis no maniem DIY projektiem, kas izdevās pat labāk, nekā biju domājusi – jo šādi nieciņi izrādījās ļoti mobili un ērti, var uzkarināt uz autokrēsliņa, gultiņas redelēm, galu galā, kaut sev kaklā, lai bēbītis ēdot var kaut kur pieķerties. Manu variantu jau var redzēt bildē, pēc kuras droši vien skaidrs, kā var tos pagatavot, turklāt, katrs var izpausties radoši un kaut ko pamainīt. Vienīgā lieta, ko es vienmēr izdaru – ļoti cītīgi pēc rotaļlietas pagatavošanas mēģinu to saplēst – kārtīgi izstaipīt, pārbaudīt visus mezglus, materiāla izturību, jo labāk saplēst pašam, nevis, ka kaut kas izjūk jau zīdainim rokās!

Lai pagatavotu tādu komplektu, kāds ir bildē, būs nepieciešams:

divi aizkaru riņķi no neapstrādāta koka (ģeniāla ideja graužamriņķiem, kad man veikalā to ieteca, biju pārsteigta, ka pati nebiju ātrāk to iedomājusies)

piecas koka pērlītes ~2-3 cm diametrā

viena liela koka pērle (man ir ~4cm diametrā)

viens mazs un viens liels zvaniņš (tikai skaņu un izskata atšķirībai, abi var būt arī mierīgi mazie zvaniņi)

4-5 dažādu krāsu, platumu, faktūras lentītes, katra aptuveni 30 cm

3 metri ādas sloksnītes vai virvītes, kas labāk pašam tīk

~ 30 cm stingra, nesaraujama auduma strēmele, apmēram 1 cm platumā

1. Sāksim ar vienkāršāko, iedvesmai – pērlīšu rinda graušanai. Iever auduma strēmeli lielā lāpamajā adatā, vienā gala uzsien kārtīgu, lielu mezglu, tad uzver vienu no mazākajām pērlēm, uzsien mezglu pēc tās, uzver nākamo pērli, atkal mezglu un tā, kamēr visas piecas uzvērtas. Galā atkal uzsien lielu, stingru mezglu. Kārtīgi, ar spēku pastiepj aiz abiem galiem, lai pārliecinātos, ka galējās pērles nevar pārvilkt pāri mezgliem (ja aizdomīgi, met vēl un vēl mezglus, kamēr ir gana liels auduma bumbulis), kā arī – audumu nevar pārplēst. Bēbītis būs nežēlīgs – vismaz manējām šis ir ļoti, ļoti paticis attiecīgos vecumos, vienmēr nožļambāts slapjš.

20170330_125712

2. Nogriež ~1 m no ādas sloksnītes, pārloka uz pusēm un ar cilpu uzsien koka riņķītim, brīvos galus sasien kopā ar plakano mezglu (noskatījos no slinga siešanas – šis mezgls nevar atslīdēt vaļā, ja tiek raustīta lentīte, gluži otrādi, sienas vēl ciešāk). Ap koka riņķi rūpīgi un cieši sasien krāsainas lentītes. Šī mantiņa ļoti noder, lai attīstītu bēbītī “grābšanas” maņas – kad cenšas to sasniegt un satvert. Protams, kā visi zinām, lentītes (šiltītes) ir bēbīšu mīļākā žļambāšanas lieta, tāpēc tās bonusā.

20170330_125623

3. Sākumā sagatavo lentīti ar koka riņķi tāpat, kā iepriekšējā aprakstā. Tikai lentīšu vietā tāpat, ar plakano mezglu, piesien zvaniņu. Jap, tieši tik vienkārši!

20170330_125605

4. Ņem ~1m garu ādas sloksnīti vai virvīti, izver vienu galu cauri lielā zvana āķītim, nolīdzina sloksnīti uz pusēm, vienādā garumā, uzmet mezglu pie zvana un uz abiem sloksnītes galiem uzver lielo koka pērli. Uzmet lielu mezglu pie koka pērles, lai tā nešļūkātu uz augšu (drošībai – ja nu tomēr galā mezgls atsienas, lai pērle nevar novērties nost) un sloksnīti galā sasien kopā ar plakano mezglu. Tā kā Billei ļoti, ļoti patīk bāzt mutē tieši to zvanu, kas man nešķiet pārāk simpātiska doma smaganām un potenciāli arī zobiem, tad vienu šādu izveidoju ar aptamborētu zvaniņu (aptamborēju kā jau cilvēks, kas 3 gadus nav ņēmis tamboradatu rokās – paņēmu to un diegu un kaut kā uz nojautu aptamborēju 🙂 ). To, kas ir aptamborēta, dodu arī rokās, kas nav – karinu tādā augstumā, lai var aizsniegt ar rokām vai kājām, bet netiek iebāzt mutē. Šis ir ļoti labs grabulītis, lai radītu interesi bakstīt kaut ko ar savām pēdām.

20170330_125544

Nu lūk, tas arī viss. Šīs ir tikai idejas, katrs var pieiet pavisam radoši procesam un radīt savam mazulim visatbilstošāko un interesējošāko salikumu. Tas, ko es iesaku – izmantot neapstrādātus koka materiālus, jo skaidrs, ka mazais bāzīs mutē un darīs to daudz, tad nu liekas lakas nav nepieciešamas. Un vēlreiz – obligāti vispirms pašam pamēģināt rotaļlietu saplēst, ja tas neizdodas – dot mazulim un tāpat, pirms katras došanas, vēlreiz pārbaudīt, vai visi mezgli vietā un viss stingri nostiprināts.

Mana māsa vientulība

Vasarā, vēl gaidot Billi, mašīnā sāka skanēt šī dziesma un atceros, kā Jānim teicu – šī varētu būt jauno māmiņu dziesma, jo frāze “tava māsa vientulība” tik precīzi un skaidri apraksta manas izjūtas, ko piedzīvoju, piedzimstot Katrīnai un jau spēju iedomāties, kā kaut kad ap novembri gaudošu līdzi dziesmai, ar Billi uz rokām. Jo man vientulība bija tieši tā sajūta, kam es nebiju gatava. Es, par laimi, varu teikt, ka lielākoties hormoni un galējas emocijas pēc dzemdībām mani nemocīja un ar jauno dzīvi biju ļoti apmierināta, tomēr tā lielā, smagā vientulības sajūta, kas ik pa laikam pārņēma, bija mans darvas piliens medus mucā.

Par to uzrakstīt cenšos jau kādu laiku, bet (ironiski) man pietrūkst vientulības brīža, kad apkopot domas un padalīties ar tām, varbūt kādai/kādam noderētu, mēģinot ietērpt vārdos savas jocīgās sajūtas.

Atceros, kā, kad nesen bija piedzimusi Katrīna, vīrs ciemiņiem stāstīja, kā mums paveicies ar bērnu ‘gulētāju’ un sajūta, ka nemaz nekas īsti nav mainījies, bet es turpat blakus jūtos pavisam vientuļa savā nogurumā, nogurumā no, lai gan kārtīga un ilga, bet tomēr saraustīta naktsmiera, noguruma, ko norakstīt uz hormoniem, noguruma no tā, ka aizvien vēl nezini, ko nesīs jauna diena. Un tā sajūta bija, ka šāds stāvoklis, nekāds un izsmeļošs, būs bezgalīgs. Pats trakākais – apziņa, ka neviens jau tāpat tevi līdz galam nesapratīs. Vientulība arī tajā. Pirmo reizi, kad riktīgi noraudājos par tēmu “ko gan esmu izdarījusi ar savu dzīvi” bija tajā pašā vasarā, kad piedzima Katrīna, kad kaut kur internetā pamanīju saraksti, kas parāda – draudzenes kopīgi devušās uz kafejnīcu un es pat to nezināju! Sīkums par to, ka visticamākais, tāpat būtu noraustījusies un nebrauktu viena ar mazo uz centru, bet zināt par šādu ideju tajā brīdī šķita tik svarīgi. Jo jau esi izmesta no ikdienas ierastās dzīves, kas, protams, pirms bērna bija daudz aktīvāka un sabiedriskāka, un, lai gan no vienas puses gribās tikai būt mājās ar mazo cilvēku un saprast, kas vispār notiek, no otras – pierādīt un parādīt, es vēl esmu tepat, jā!

Runāt par to, ka jūties vientuļa? Kā – ja tikko esi satikusi savu ilgi gaidīto ikdienas kompanjonu, katru dienu pavadi kāda smaidīga, raudoša, pīkstoša cilvēka sabiedrībā un dažreiz nav laika pat apsēsties, lai piefiksētu, ko esi domājusi visu dienu. Vientuļa? Laikam tāpēc to sajūtu ir tik grūti saprast un pieņemt, ka tā drīkst justies.

Ar otro viss ir citādāk, pilnīgi un galīgi citādāk, bet es melotu, ja teiktu, ka nekad nesajūtos vientuļa. Sajūta, kas pa brīdim pazib. Kad jāizdomā, kā pareizāk izveikt dienas loģistiku, kad ne tik labajos rītos pamosties jau nogurusi, bet skaidrs, ka rīta rituāli tūliņ sāksies un jāpiespiežas piecelties, lai ķertos klāt bērnu modināšanai un jāaizgādā Katrīna uz bērnudārzu. Kad vieglāk ir pat nesākt sev uzdot jautājumus – kā un kāpēc, bet vienkārši darīt mehāniski to, ko katru rītu. Kad kāda no meitenēm apslimst un skaidrs, ka tas uztrauc visus, kas ir apkārt un interesējas un palīdz ar padomiem, bet tajā lielajā pārdzīvojumā un sekošanā līdzi tāpat vienā mirklī esi vientuļa, jo neviens cits nav mamma tiem mazajiem cilvēkiem un neviens cits nevar viņiem dot to, ko vari tu. Vientulība, kad naktī aijā un pie auss dziedi mazajam cilvēkam. Skaista, protams, bet vientulība, kura savu šarmu un nostaļģiju iegūst pēc kāda laika, nevis tajā nogurušajā naktī, kad drīzāk ir sajūta – visa pasaules tumsa ir ap tevi.

Tāpēc man patīk Instagram mammas un Twitter mammas, mammas blogeres un Facebook grupas un grupiņas. Protams, katrā dažbrīd kāds krīt uz nerva, šķiet, ka kāds varēja arī paturēt savu viedokli pie sevis un iztikt bez kāda indīga komentāra. Bet kopumā, ir labi, ka ir iespēja kaut kur pačīkstēt vai gluži otrādi, papriecāties un, lielākoties, arī saņemt kādu atgriezenisko saikni, kas dažreiz arī ir viss, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu vientulības sajūtu. Domāju, cik daudz gan mainījies it kā tikai trīs gados, jo šobrīd ar vientulības sajūtu, kad tā kļūst nomācoša, ir pavisam viegli tikt galā. Man ir lieliskas sarakstes grupas, kurās var vienmēr parunāties, ja jau šķiet, ka ‘viss ir slikti’, tad kārtīgi pasūdzos māsām, kas vismaz virtuāli paglauda galvu un pasaka, ka viss būs labi. Kaut kā vieglāk tas šķiet, bet nenozīmē, ka vairs nekad neatceros to tukšo sajūtu ar “savu māsu, vientulību”.

Dažas lietas, ko saproti ar otro bērnu

Bērni ir dzīves skola, tas nu ir fakts. Un tiem pat nav jābūt taviem bērniem, kas man atsauc atmiņā situāciju pirms pāris nedēļām, kad bijām ciemos pie manas māsas un es uz apmēram 10 minūtēm atstāju abas pilnīgi mierīgās, ar dzīvi apmierinātās meitas viņai. Kad atgriezos, pirmkārt, dzīvokļa durvis bija aizslēgtas [jap, Katrīna bija mēģinājusi aizmukt un skriet man pakaļ], otrkārt, iekšā bija tikko no kārtīgas kliegšanas atguvusies Kate un Bille jau manai māsai rokās, ar vēl bišķiņ asarām actiņās. Lieki teikt, ka tajā vakarā mana māsa noteikti glaudīja kaķus, domādama, cik ar viņiem ir viegli 😀

Bet, protams, arī tu pats no un ar saviem bērniem iemācies ļoti daudz un tāpēc laikam otrie bērni, varētu tā teikt, jau nāk ar lietošanas instrukciju, kas gan iegūta pašmācības ceļā, pirms tam eksperimentējot ar pirmo bērnu. Arī man ir dažas atziņas. Protams. Par to, ko es esmu iemācījusies un praksē pārbaudījusi ar otro bērnu!

– pirmais, man pats svarīgākais un pilnīgs lifechanging – bēbītis mierīgi var paraudāt dažas minūtes un viņam NEKAS nenotiks! Nopietni! Ar Kati es šo nespēju saprast, bet tagad – hei, Bille, pagaidi, es izdzeršu kafiju/izmazgāšu matus/pabeigšu tvītot (ok, šis nav baigi labi droši vien, bet…tā ir!). Turklāt bonuss – lielākoties, pēc neilgas pačīkstēšanas, mazais pats atrod ar ko sevi tomēr nodarbināt vēl krietnas padsmitminūtes un aizmirst turpināt paraudāt.

– Ja bērns guļ, nevajag viņu modināt, lai paskatītos, vai viņš vēl grib gulēt.

– Mazulis obligāti nav jāliek vannā katru dienu, vai katru otro, vai katru [ievieto sevi mierinošu skaitli] dienu. (Bet to, protams, drīkst darīt, ja tas ir jauks un foršs rituāls, manējās pēc vannas skrien tā, it kā būtu jaunu enerģijas devu saņēmušas).

– Hendlings ir laba lieta, bet nav sev jāplēš mati, ja neatceries, kā tad tur pareizi bija jāpaceļ bēbītis. Un tad spēsi ar vieglu sirdi un lielo mīļumu skatīties, kā lielā māsa cilā mazo māsu. Un abas par šo procesu būs sajūsmā, bet tu – vēl vienu kafiju, varbūt?

– Aizdomīgās pumpas otrajam bērnam mēdz izzust daudz ātrāk, nekā tu pat paspēj iegūglēt, kas tās varētu būt.

– Bēbīti, ja ģērb ar prātu, nav iespējams saģērbt pārāk plāni.

– Vispār, labāk bēbīšus ģērbt ar rokām, ne prātu, jo viņi pārāk daudz nesaprot no domu spēka.

– Vienu un to pašu bodiju var uzvilkt vairākas dienas pēc kārtas. Tas, protams, neattiecas vairs tajā brīdī, kad tiek uzsākta piebarošana. Bet nekas, gan jau kādreiz bēbīši oranžas krāsas plankumus padarīs modernus!

– Sākumā bēbītim nav jāpērk tieši neviena rotaļlieta, NEVIENA! Tās mājās uzrodas pašas – dāvinātas, atrastas noliktās un aizmirstās, galu galā, tāpat visinteresantākās būs lietas, ar kurām spēlējas lielā māsa.

– Visticamākais, tu nevis gaidīsi katru nākamo bēbīša sasniegumu ar mežonīgu nepacietību, bet gan birdināsi sentimentālas asaras par to, kā “laiks skrien”.

– Vienā brīdī tev sāks šķist, ka ar diviem bērniem taču pat ir vieglāk nekā ar otru, otrā brīdī viņi abi divi vienlaikus kaut ko nenormāli obligāti no tevis gribēs un tu nosolīsies nekad vairs neļauties šai domai. Līdz nākamajam miera brīdim, kad abi divi savā nodabā dzīvosies.

Visbeidzot, obligāti nepieciešamā atruna – neviens bēbītis nelīdzinās citam bēbītim un, iespējams, neviens no iepriekš lasītajiem teikumiem jums nav aktuāls.