Mēs, mūsu meitenes un telts Piedzīvojumi

Mums patīk ik pa laikam doties izbraucienos – gan tādos, kur par mūsu ērtību jau parūpējušies citi un varam pagulēt baltos palagos, gan tādos, kur viss atkarīgs no mums pašiem – nakšņojot teltī un ēdot “ugunskura” ēdienu. Tajā pašā laikā, galīgi neesam tādi baigie “outdoorsy” cilvēki, kuri metas iekšā piedzīvojumos ik mēnesi, kuriem ir profesionālās teltis, prīmuss un siltā apakšveļa. Tieši tādēļ, man šķita, ka jāpadalās, kā mēs ne tikai izdzīvojam, bet pat izbaudām vairākas naktis no vietas dzīvojot teltī, ik dienu pārvācoties uz jaunu kempingu un pa vidu vēl visu ko apskatot. Ja mēs to varam, tad jebkurš var, ticat man 🙂

IMG_20170710_092623_919Pirmais, kas jāsaprot un jāatmet – doma, ka nu tik gan atpūtīsimies – un tikai tad būs iespēja arī atpūsties. Saspringtam domāt par plāniem, ko gribēji un kas nesanāca ir daudz grūtāk un kaitinošāk, nekā ļauties vienkārši notikumu gaitai. Jā, tas izdodas arī man, kontrolfrīkam, kurš pirms pāris gadiem (pāris piecgadēm) pat neiedomātos šādu scenāriju. Jo visticamākais, tā atpūta būs pilnīgi citādāka, nekā biji iepriekš iedomājies – ne jau laiska gulšņāšana pie telts, smuks, tīrs un mierīgs pinteresta cienīgs pikniks vai grāmatas palasīšana. Nope, bet potenciāls ir kaut kam vēl labākam! Bet to var ieraudzīt un izbaudīt tikai tad, ja iepriekš nebūsi pārāk ieciklējies uz kaut ko noteiktu, ko gribi sagaidīt (no kļūdām mācās..), jo tas, dodoties dabā ar diviem maziem bērniem, visticamākais nenotiks, to gan varu apsolīt.

1409737427656422924-account_id=1Mūsu došanās ceļā sākas ar ideju – kurā dienā izbrauksim, kurā plānojam būt atpakaļ Rīgā un apmēram maršruts pa vidu. Bet īpaši neliekam punktus, kur katru nakti nakšņosim. To jau meklējam dienas laikā – apskatoties kempingus tuvākajās pilsētās, saprotot, cik tālu vēl varam nokļūt un izvēloties. Kravājot mantas, es piekopju stratēģiju, ka katra pozīcija ir savā kastē vai koferī. Respektīvi – man ir maiss ar īpaši siltajām drēbēm, ja pēkšņi ir negaidīt auksts (kā arī bija šajā vasarā, protams), maiss ar lietus drēbēm, maiss ar peldēšanas lietām, lai var pēkšņi piestāt un nopeldēties pie iespējas, nemeklējot drēbes pa koferiem un somām. Tad ir divas kastes – viena ēdienam un otra traukiem, vieglāk orientēties un pārtiku gluži vienkārši ir vieglāk sameklēt, ja tā ir normālā kastē, nevis maisiņā tikko no veikala. Un desmitmēnešīgs bērns negribēs pagaidīt, kamēr tu no tā maisiņa izmakšķerēsi īsto biezeni, turklāt, kamēr mēģināsi atrast, sapratīsi, ka ātrāk būs izbērt maisiņa saturu (been there done that), tāpēc es pārtiku smuki salieku kastē, kur visu var apmēram pārredzēt un ik rītu nedaudz veltu kastes satura pārskatīšanai un pārkrāmēšanai, tās minūtes dienas laikā atmaksāsies. Vēl šī “pielietojuma sistēma” ir svarīga, lai precīzi paprasītu vīram lietu, ko padot. Jo frāze:”padod Billes vējjaku” neizsaka neko konkrētu un, lai tiešām pie tās tiktu, būs jāatbild vēl uz pieciem papildjautājumiem un pie trešā ne tā apģērba gabala būs iespēja demonstratīvi nopūsties, piecelties un paņemt to no pirmās somas, ko atvērsi. Bet, ja prasīsi:”padod Billes rozā, puķaino jaku, kas ir tajā zilajā, aukstā laika drēbju maisā”, ir cerība pie tās tikt! 🙂 Es, protams, dramatizēju, bet princips apmēram tāds.

20170716_131807Vēl jābūt absolūti gataviem “just go with the flow” un, ja mana prāta fleksibilitāti, kādā es pārejo šādos izbraucienos, pārnestu uz manu ķermeni, droši vien varētu sasieties mezglā. Vai trijos.. Jo nekad nevar zināt, kāds noskaņojums būs bērniem un, ja būtu stingri ieplānojuši kādu muzeja vizīti vai garu pastaigu dienā, kurā jūti, ka viņi labprātāk izskraidītos pa kādu parku – beigās laimīgs nebūs neviens. Tāpēc mēs tā līdz galam to, kur dosimies, izplānojam tās dienas rītā, pēc laikapstākļiem, noskaņojuma, cikos esam pamodušies un nereti tieši spontānākās idejas izvēršas par foršāko dienas daļu. Tā Lietuvā apmeklējām virvju trasi, par kuru beigās Kate bija sajūsmā un pavadījām foršu dienu, ko tagad var atcerēties kā vienu no spilgtākajām.

5360426022529067022-account_id=1Lai gan varbūt izklausās, ka mēs vienkārši haotiski kaut kur devāmies un kaut ko darījām, tā tomēr gluži arī nav – dienas ritmu vairāk pakārtojām Billei, jo Katrīna jau diezgan labi spēj sadzīvot ar pārmaiņām dienas režīmā, ja tas ir Piedzīvojumu dēļ. Ar Billi tik vieglprātīgi nevar izturēties un es izvēlos nejokot ar priecīgu bērnu, kuram ir diezgan stabils režīms. Patiesībā, mūsu divu nedēļu tripiņā režīms pat kļuva stabilāks. No rītiem mums bija divas izvēles – lēnām novākties kempingā, paēst brokastis, sakārtot mantas, kam kopā ir aptuveni 2-3h, lai ar Billes pirmo miedziņu dotos tālāk; otrs variants – fiksi visu novācam, mašīnā iekšā, kamēr Bille vēl neguļ un uz tuvāko pilsētu brokastīs, pēc tam scenārijs līdzīgs. Tad nākamo nomoda laiku pavadījām kur nu bijām nokļuvuši, kā tās dienas galvenajā mērķī un līdz ar nākamo, vakara miedziņu – devāmies uz vietu, kur plānojam nākamo nakšņošanu. Šajā pārbraucienā parasti jau pagulēja abas meitenes un tā kempinga vietā ieradāmies ar pagulējušiem un priecīgiem bērniem, kopīgi uzcēlām telti un sākās vakara “čilliņš” – šajā brīdī var noķert vislielāko atpūtas sajūtu, jo ir beigusies visa menedžēšana, krāmēšanās, vienkārši sēdi uz sedziņas, meitenes dauzās un sirds priecīga.

1767911371180609142-account_id=1Grūtākā daļa dažkārt šķita miega laiks, jo, ja miedziņš vienlaikus nāca abām meitenēm, tad gulētiešana 2×2 metros ātri vien pārvērtās par ballīti, pēc kuras līdz miegam var nonākt tikai caur raudāšanu. Bet, ja Bille aizgāja čučēt pirmā, tad pavisam mierīgi! Vienīgi, kad abi bērni teltī guļ, tad nav tā, ka var, piemēram, izskriet līdz jūrai saulrietu paskatīties, jo jāvaktē guļošie bērni, toties var smuki pasēdēt pie telts un parunāties divatā. Taču arī romantiski. Gulējām ar abām meitenēm pa vidu, lai tās nenosalt, un abas bija vienmēr kā mazi, silti pīrādziņi. Mums pašiem izdevās vienu nakti pamatīgi nosalt, bet nu tas jau nevienu neuztrauc, ka tik bērni siltumā.

Par svarīgāko, par ēšanu! Vienreiz dienā ieplānojām paēst kārtīgu, siltu ēdienu kādā ēstuvē, brokastis kempinga vietā – putra, ja kempingā iespējams uzvārīt ūdeni, maizītes, augļi, savukārt vakariņās izgājām uz uzkodām – kādas sausmaizītes, siers, augļi, dārzeņi. Bille apēda veselu bagātību naudas izteiksmē biezenīšos un smūtijos (es jau minēju, ka jābūt fleksiblam, es arī šādos braucienus apklusinu sirdsapziņu par to, ka bērns padzīvo uz “burciņēdiena”), kā arī laimīga pārtika no mūsu šķīvju satura desmitajām tiesām.

IMG_20170720_123619_066Kas vēl būtiski…ieplānot dienu pēc ceļojuma, kad iztīrīt mašīnu 😀 un divas dienas, lai tiktu pēc tam galā, kad “miskaste” no mašīnas ir uznesta uz dzīvokli. Bet kopumā – mazāk domāt, vairāk baudīt! Bērniem īstenībā vajag tik maz un reizē – no šāda brauciena viņi iegūst tik daudz. Sajūta, ka Bille pieauga, Katei pazuda nedaudz iezīmējies pilsētnieka sindroms. Turklāt, abām kopā pavadot tik daudz laika, arī viņas šķietami satuvinājās vēl vairāk. Katrīna kļuvusi ļoti rūpīga, perfekti pārzina Billes dienas režīmu un visu ceļojumu uzskatīja sevi par manu lielāko palīgu. Kā arī bija! Bet nav tā, ka man viņas būtu paraugbērni un tā maigi un mierīgi mēs tās nedēļas nodzīvojām, nebūt ne. Tāpat ar kašķiem un strīdiem bija jātiek galā, kāds paraudāja, kāds bija neapmierināts, bet tieši tāpēc es sākumā uzsvēru – jo mazāk īpašu gaidu, jo labāk. Jo tas viss nemaz mani īpaši neuztrauca, tādēļ varēju izbaudīt arī tos miera mirkļus. Un, kā jau rakstīju – ja es to varēju, tad to var jebkurš! Krāmējat bērnus, telti un dažas segas mašīnā un laidiet ceļā – kaut vai uz kempingu tepat, Latvijā, tā būs neaizmirstama un forša nedēļas nogale, varu to apsolīt!

Desmitais – piedzīvojumu mēnesis!

IMG_20170705_175607_810Kā jau ierasts, raksts, protams, netop “īstajā” datumā, bet ar laika nobīdi, šoreiz gan tikai divu dienu, nevis mēneša. Bet tas tikai tāpēc, ka, kā jau ieliku nosaukumā – šis ir bijis Notikumu un Piedzīvojumu mēnesis. Viens no visstraujākajiem, neskatoties uz to, ka 2016.gada 22.septembrī manā laika joslā tāpat jau laiks sāka steigties vismaz divreiz ātrāk, kā iepriekš. Bet šajā mēnesī tas uzņēma neredzētu ātrumu un še ku, re ku mēs esam, visi bišķiņ iesauļojušies, bišķiņ noguruši un ļoti, ļoti priecīgi par dzīvi. Jo kā gan citādi var justies kopīgajā atvaļinājumā! Vēl priekšā viena tāda nedēļa un tad jau lēnām jāatgriežas mājas dzīves rutīnā, bet sāku jau just – tas pat ir labi, jo no atpūtas vajadzēs atpūsties.

IMG_20170710_092623_919Billīte savā desmitajā mēnesī mums ir parādījusi, ka ir ļoti labs pasažieris automašīnā, jo braukājām lielus gabalus, bet viņa ar ļoti lielu mieru (un uzkodu daudzumu) bez problēmām tos piedzīvoja. Protams, jau pēc pieredzes, maksimāli centāmies pārbraucienus ieplānot gulēšanas brīžos, bet nereti tie bija ilgāki par miedziņu vai arī – vienkārši zvaigznes nesastājās, kā vajag – bet iztikām bez jebkādām histērijām mašīnā. Te jāpiemin arī Katrīna, kas vispār ir braukšanas profiņš un šogad jau vairāk izklaidēja mūs, nekā mums bija jādomā par viņas izklaidēm (OMG, cik daudz un gudri var viens četrgadnieks runāt). Vairākas naktis arī izmēģinājām gulēšanu teltī četratā, un, lai gan, protams, tas nav tik vienkārši, kā ierasti ieritināties savās gultās mājās, tas nav nekas neiespējams. Vienu no šiem vakariem gan visu laiku lija lietus un tad nu iedomājaties Billi un Katrīnu visu vakaru 2×2 metros teltī līdz gulētiešanas laikam un arī – noliekot gulēt. Dzīva esmu, lamāties bērni nav iemācījušies un īstenībā pieredze pat bija pozitīva, bet pēc tā vakara nu man šķiet, ka es visu varu. 😀 Domāju kādā brīdī (pēc atvaļinājuma) arī uzrakstīt tieši par mūsu teltī dzīvošanas pieredzi, jo šķiet, ka tā mums izdevās diezgan apdomāta un veiksmīga, tā kā daži life-hack’i ir azotē.

Vienu nedēļu atpūtāmies Pāvilostā un tur Billle beidzot sāka rāpot. Tā pa īstam, jo IMG_20170705_175607_810iepriekš pārvietojās šļūcot, bet nu šis mierīgais laiks ir beidzies un Katrīna vairs nevar no viņas aizmukt. Es arī nē. Un atkal uz gadiem diviem, trim varu aizmirst, kā ir aiziet uz tualeti vienai pašai. Ak, mammu būšanas saulainie mirkļi! Līdz ar rāpošanu, Bille arī sākusi celties kājās, pieturoties, mēģināt uzkāpt uz Kates krēsliņa, ierāpties vannā un ielīst visur, kur vien izskatās, ka tāda iespēja pastāv. Vissmieklīgāk kājās celšanās izdevās un izskatījās teltī – tas labs bonuss dzīvei dabā, man no smiešanās vēders sāpēja un pieļauju, ka Billei arī, jo viņu ļoti uzjautrināja kustīgās telts sienas.

IMG_20170714_113546_932Interesanti, ka tomēr viņa ir tik ļoti atšķirīga no Katrīnas – gan izskata ziņā, jo šķiet, ka būs viena “manējā” blondā, gaišā meita. Cerams, labā dvēselīte ar būs no manis :). Bet tik atšķirīgs raksturs, tas ir vienkārši nereāli! Katrīna man ir mierīgā, klusā, pacietīgā meitene (līdz četru gadu sasniegšanai…), es tiešām nekad neesmu piedzīvojusi no viņas puses to, ko sauc par tantrumiem, vienmēr visu var sarunāt un nekad, kaut kur dodoties, nav bijis jādomā – diez kā viņa uzvedīsies. O jā, esmu dabūjusi atpakaļ pēc pilnas programmas un jau no desmitmēnešnieka :). Ja Kate kaut ko paņem nost – brēciens, it kā nez kas būtu noticis. Pirmajās reizēs man teju sirds apstājās, bet nu jau esmu kļuvusi diezgan imūna. Kā kaut kas nepatīk, brēciens no riktīgām dvēseles dzīlēm un tad tāds nobrēcies, asarains rāpo apkārt, “lamājoties” uz visu pasauli. Kādas pāris reizes esmu arī redzējusi, kā dusmās sāk sist galvu pret zemi, lai gan biežāk iztiek ar to, ka ar rokām klapē sev pa ceļiem un atkal skaļi lamājas. Bet nu pagaidām es šo visu rakstu ar smaidu, jo skaidrs, ka tik sākam pielāgot raksturus viens otram ģimenē un, kamēr galu galā visu var nomierināt ar maigumu un mīļumu, paņemot rokās, samīļojot, tikmēr jau viss ir forši! Billei ļoti garšo ēst, un šobrīd nav nekas tāds, kas negaršo – ēd visu un ļoti labprāt. Īpaši nemīl, ja tiek barota un labprātāk izvēlas ēst pati ar rokām, bet ar lielo apkārt braukāšanu, tas ne vienmēr izdodas un tad nu viņa iepazinusi arī diezgan lielu daļu no biezenīšu plaukta, bet arī tie garšo. Un vislabāk garšo viss, kas nāk no mūsu šķīvjiem un nu jau kafejnīcās mums ir pilntiesīgs blakussēdētājs, kurš sajūsminās par kraukšķīgāk picu maliņām, dārzeņiem un pārējo, ko izdodas mums izvilināt ar savām lielajām acīm.

IMG_20170718_150503_851Par māsu būšanu – viņas aizvien ir superīgas! Abas divas! Katrīna tik ļoti rūpējas un labprāt spēlējas un nevar sagaidīt, kad Bille mācēs paslēpes. Bille aizvien seko visur Katrīnai, mēģina maksimāli pievērst viņas uzmanību un atplaukst tādā smaidā, kādu mēs neviens nevaram nopelnīt. Protams, viņas sakašķējās, apvainojas, bet tas ir tik īslaicīgi, ka dažreiz pat grūti pamanīt, par ko bijis kārtējais konflikts. Maģiski skatīties, kā top tāda draudzība!

Šobrīd lēnām jau sāku domāt, kādi tad ir bijuši lielie pieturpunkti Billes pirmajā gadā un desmitais mēnesis noteikti iezīmēs ar fiziskajiem sasniegumiem, sākot rāpot, un arī emocionālajiem – jo viņa kļuvusi daudz patstāvīgāka. Pirmo reizi arī es pati biju prom no mājām veselu dienu, ne tikai pāris stundas, kā iepriekš, bet Bille neesot izrādījusi nekādu neapmierinātību. Toties tas smaids, ieraugot mani atgriežoties! Izkausē!

Šis ir bijis viens brīnišķīgs mēnesis, kura bildes noteikti šķirstīšu drūmākās ziemas dienās un atceroties, vienmēr sirdī būs silti.

Divas nedēļas Barselonā kopā ar bērniem

6739602346312966810-account_id=1Tieši pirms mēneša atgriezāmies no divu nedēļu plezīra Barselonā. Beidzot arī apsēdos nedaudz padalīties ar mūsu pieredzi. Uz Barselonu lidojām kopā ar trim bērniem – Katrīnu, Billi, kam tajā brīdī bija astoņi mēneši un krustdēlu Gustavu, kurš ir sešgadnieks. Pieļauju, ka citi lidmašīnas pasažieri pie geita līdz pēdējam brīdim cerēja, ka mēs iekāpsim citā lidmašīnā. Tomēr nebija tik traki – kad lidojām pirms diviem gadiem ar divgadnieci Kati, biju dikti satraukusies, baigi gatavojos, visādas aktivitātes un tā. Šogad nolēmu palikt pie stratēģijas “just go with the flow”, parūpējos, lai bērniem ir ko ēst lidmašīnā un pāris mantiņas un cerēju uz to labāko. Kas arī piepildījās, jo Bille neraudāja nevienu brīdi un turpceļā lielāko daļu nogulēja man klēpī, Katrīna spēlējās ar brālēnu un arī gulēja daļu laika. Katrā ziņā, neviens no bērniem negražojās, neniķojās un bija pavisam mierīgi (paturot prātā, ka viņi ir bērni). Tā kā garais 3,5 h lidojums, protams, bija nogurdinošs, bet bez problēmām.

8963229805468196413-account_id=1Bijām pēdējās divās maija nedēļās, kad Barselonā nebija ļoti karsts, bet tāpat Billei bija nepieciešamas divas dienas, lai pierastu pie jaunā klimata. Sākumā viņa bija diezgan niķīga, gribēja tikai man rokās, varēja just, ka viņai ir grūti, vispār negribēja darboties pa zemi, un izsitās sviedru pumpiņas, bet pēc divām dienām mana mazā, mierīgā un aktīvā meita bija atpakaļ. Pielāgojāmies viņai un maksimāli daudz laika pavadījām laukā, ieplānojām laiku vienkārši sēdēt parkos uz sedziņas, lai viņa tiek izdzīvoties.

Viens ģeniāls “lifehack”, ko izdomāju un realizēju – tā kā palikām pie mana brāļa, kurš dzīvo Barselonā, domāju, ka ikdienā būs grūti iztikt, ja nebūs kur Billi nolikt, kamēr ēdam vai kamēr viņapati ēd (tikko bija sākusi nopietnāk pati ar savām rociņām ēst papildēdienu). Tāpēc, braucot no lidostas, iebraucām IKEA un nopirkām parastāko bērnu krēsliņu – jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka mani nervi bija to 18 eiro vērti, jo nezinu, kā būtu iztikuši bez tā. Vēl no lietām, bez kā būtu bijis grūti – ratu kāpslis – ģeniālākais izgudrojums jau ikdienā, bet ceļojumā vispār zelta vērtē. Mēs noteikti būtu apskatījuši mazāk un būtu bijusi lielāka čīkstēšana, ja Katrīnai nebūtu opcija noguruma brīdī kāpt uz kāpšļa un mierīgi turpināt ceļu. Turklāt viņa pat iemanījās uz kāpšļa apsēsties un pēc apsēšanās – arī aizmigt, lai atgūtu spēkus vakara cēlienam.

6882783307711643308-account_id=1

Saka, ka esot divu veidu cilvēki – Parīzes un Barselonas – jāsaka, ka man gan patīk aizbraukt jebkur un pabaudīt to ceļojumu bezrūpību, bet Barselonu es dievinu. Man patīk tās tveice, patīk ielu trokšņi, palmu alejas, paklīst pa Gotu kvartālu, tirgus un tā augļu kalni, jā, arī vismaz vienreiz iziet caur tūristu pārpildīto La Ramblu, kafejnīcas, kur dzīve sākas tikai pēc astoņiem vakarā, tas, kā visi tur mīl bērnus, un cik ātri var iepazīt un iemīlēt pilsētu, kas ne pārāk liela, bet vienlaikus – dzīvīga.

 

Uzrakstīšu pa punktam tādas būtiskākās vietas, ko apskatījām un kā tās bija apmeklēt ar abām meitenēm, kas bija forši, kas ne tik forši – varbūt kādam noderēs, plānojot savu Barselonas apmeklējumu.

Barselonas Zoodārzs

Principā, visas dienas objekts, jo, pat, ja apmeklējums nebūs tik ilgs, nekam citam īpaši vairs pēc tam spēka nebūs. Mēs vēl krietnu stundu vienkārši zvilnējām skvēriņā, lai Bille dabūtu padzīvoties pa zemi. Zoodārzs nav ļoti liels, bet apskatāmi daudz dažādi dzīvnieki. Katrīna bija sajūsmināta un nenogurusi arī visu izstaigāja. Man šķiet, ka šeit vairāk “spiests” uz sugu daudzveidību, jo apskatāms ir gandrīz jebkas, kas nāk prātā domājot par dzīvniekiem.

Sagrada Familia

4479839968377712771-account_id=1Tā kā mans brālis dzīvo apmēram 10 minūšu gājienā no Sagradas, tad apskatījām to vairākkārt. It īpaši tādēļ, ja parkā pie tās ir neliels, bet labs bērnu laukums 😀 Ceļojuma realitāte..Aizvien gan vēl neesam apskatījuši to no iekšpuses, bet nekas, trešajā reizē. Bet noiet garām noteikti vajag un pie reizes izlasīt par tās vēsturi, ir interesanti!

Modernās mākslas muzejs

MACBA bijām arī pirms diviem gadiem un likās, ka noteikti šoreiz jāiet atkal, tomēr tagad zinām – pirms tam vajag apskatīt, kāda ir aktuālā izstāde. Jo šogad tur bija ļoti, ļoti interesanta izstāde “Forensic architecture”, kas stāstīja par kara noziegumu izmeklēšanu, vadoties pēc bildēm, liecībām, par mediju lomu notikumu atšifrēšanā un es labprāt tur būtu skatījusies visus video, lasījusi un pētījusi, bet, protams, Katrīnu absolūti neinteresēja izstāde, kur īsti nekas nav – tikai teksti un nesaprotami video. Tāpēc ātri izgājām, bišķiņ palasīju, paskatījos, bet kritiski izvērtējot, jēga iet šoreiz nebija. Bet vispār tas muzejs ir superīgs un noteikti apmeklējams bez bērniem, bet ar – izvērtējot izstādi, jo pirms diviem gadiem tur pavadījām vairākas stundas ar divgadnieku, kuram arī bija interesanti, jo bija, ja nemaldos, kāda dizaina izstāde.

Citadeles parks

3313917550349765724-account_id=1

Tā teritorijā atrodas arī Zoodārzs, bet arī pats parks ir apskates un atpūšanās vērts – mēs tur pikniku ieturējām pat divas reizes, jo ļoti skaists, daudz vietas, kur nomesties, sīkajiem skraidīšanai teritorija atliku likām. Viss zied un smaržo un paguļot zem palmas var atkal noķert ceļojuma sajūtu uz 100 procentiem.

 

Cosmo Caixa

8646896908478719417-account_id=1

Šis mūs pārsteidza ar ļoti labu P&P – ieejas maksa daudzzemāka, kā ierasts citos muzejos, toties – tik daudz ko darīt, apskatīt, brīnīties. Daļa ekspozīcijas ir kā zinātnes muzejs, kur var paši izmēģināt dažādus fizikas likumus, pamēģināt papūst, pakustināt, paspiest dažādus aparātus (nu, kā AHHA vai Zinoo centros), man ļoti patika izstādes sadaļa par ģeometriju dabā. Un tad vēl tur ir “Appludinātais mežs”, kas vienkārši atstāja visus mūs, sākot no 3 līdz 30 gadu vecumā, ar mutēm vaļā. Vārdu sakot, iesaku šo noteikti apmeklēt.

 

Tibidabo

7739306535255764314-account_id=1Katrs, kurš ir redzējis Vudija Alena Vikija.Kristīna.Barselona, protams, jau zina, ka šo nevar laist garām. Jā, jā, jā- kalnā jāuzbrauc un uz skaisto, retro atrakciju parku ir jāaiziet. Par praktisko pusi – sarēķinājām, ka mums nebūs izdevīgi maksāt pilno atrakciju parka cenu, jo 1) Katrīna tāpat lielākajā daļā atrakciju nevar iet (bērniem gan ieejas summa ir mazāka); 2) tāpat vienmēr kādam jāpaliek ar Billīti un atkal otram vienam pašam braukāt nebūs baigi jautri. Tāpēc izmantojām iespēju pirkt atsevišķas biļetes uz dažām atrakcijām, uzbraucām panorāmas ratā, Katrīna izbrauca ar karuseli un vēl dažām bērnu atrakcijām un no parka visi devāmies mājās laimīgi un apmierināti.

Museum Blau/dabas muzejs

106557276632082154-account_id=1Šis muzejs mūsu sarakstā bija iekļuvis, jo…tur bija izstāde par ekspedīciju, kas meklējusi dinozaura skeletu un izstādīts tā prototips dabiskā izmērā. Tie, kuri zina Katrīnas mīlestību pret dinozauriem, nebrīnīsies, ka šo nevarēja laist garām. Jāatzīst, ka šī izstādes daļa tomēr viņai bija nedaudz par sarežģītu, bet sajūsmu skelets izraisīja. Toties man ļoti patika Dabas muzeja sadaļa, ko gan apmeklēt var laikam tikai tad, ja nav pretenziju pret zvēru izbāzeņiem, kuri tur bija, maigi sakot, ļoti daudz. Arī krāsaini un koši taureņi, vaboles-dārgakmeņi, vārdu sakot, ja būtu viena pati, staigātu krietni ilgāk, visu nopētot.

Montjuic Maģiskās strūklakas”

Iespaidīgs muzikālo strūklaku šovs, kas gan pirmajā reizē šķita iespaidīgāks, bet tāpat – ja esi Barselonā, tad šīs vajadzētu ieplānot, jo bērniem ļoti patīk! Ir bez maksas un to var apvienot ar kāpienu lejā no Montjuck cietokšņa. Tikai pirms tam jāpārbauda, jo strūklakas tiek laistas ne katru dienu, kā arī, ja blakus esošajā Mākslas muzejā notiek kādi pasākumi, tad tās iespējams ir bez skaņas.

Tarragona

Vienu dienu ar vilcienu devāmies uz netālo pilsētiņu Tarragonu, kur var apskatīt romiešu amfiteātra drupas, pastaigāt pa ļoti gleznainu pilsētiņu, labi paēst, bērni padauzīties pa strūklakām un arī apmeklēt daudz klusāku un mierīgāku pludmali, nekā Barselonā. Tās apskatei nepieciešamas apmēram piecas stundas, ne vairāk, un ir ļoti interesanti paskatīties, kā cilvēki dzīvo ārpus Barselonas. Neskatoties uz to, ka tā tāpat ir tūristu pilsēta, atšķirība ir sajūtama.

Pastaigas pilsētā

Mēs ļoti, ļoti daudz staigājām – mēdzām kaut kur aizbraukt ar sabiedrisko transportu un tad lēnu garu, dienas laikā ar kājām nokļūt līdz mājām. Pabijām Montjuckā, no kura paveras lielisks skats uz pilsētu un ostu. Uz cietoksni kalna galā uzbraucām un lejā gājām ar kājām, kas bija ļoti forša pastaiga. Izstaigājām vairākas reizes Gotu kvartālu, kas laikam ir mana mīļākā vieta ar foršiem veikaliņiem un iespēju katrā pastaigā atklāt jaunu tā nostūri. Protams, izgājām arī tūristu taku LaRamblā un pieēdāmies augļus no galvenā tirgus La Boqueria . Starp citu, tieši pirms tirgus no LaRamblas nogriežoties pa labi, ir maza donutu kafejnīca Chok, kur ir dievīgākie donuti, turklāt turpat aiz stikla durvīm var vērot, kā tos gatavo. Sāku domāt par donutiem un nevaru vairs neko citu padomāt… 🙂 Protams, protams, bijām arī pludmalē, nocepāmies brūni un kārtīgi izpeldējāmies, kā tad bez tā! Bille gan nebija sajūsmā par smiltīm un ūdeni, tāpēc vairāk laika pavadījām nojumītē, bet labi bija tāpat.

 

Šis varētu būt manā vēsturē garākais bloga ieraksts, tāpēc sadaļu par to, kur sīkāk pastāstu, ko apskatījām pirmajā Barselonas apmeklējumā, izlaidīšu 😀 Tikai pavisam īsi – tad vairāk uzmanības pievērsām Gaudi arhitektūrai – apmeklējām gan Guell parku, gan Kaulu māju jeb Casa Batllo un noteikti ieteiktu doties arī tur. Bērniem it īpaši varētu patikt parks. Vēl toreiz arī apmeklējām Akvāriju, kurš bija diezgan foršs, bet biju gaidījusi ko iespaidīgāku. Tad šoreiz CosmoCaixa man patika labāk, kur ieejas cena ir daudz draudzīgāka, bet ko apskatīt – daudz plašāks un ir arī dažādi ūdensdzīvnieki. Bet katrā ziņā arī uz Akvāriju var doties – bērniem noteikti patiks! Šie trīs objekti man visspilgtāk palikuši atmiņā.

Kopsavilkumā – uz Barselonu var un vajag doties arī ar bērniem, viņus tur mīl, pašiem viņus tur ir vieglāk vēl vairāk iemīļot un viņi mīl turieni. Lai forši!

Cik iekšā, tik ārā jeb Billei deviņi!

20170626_170616Vienu brīdi jau man likās, ka izdosies Billes visas mēneša atskaites apmēram laikā veikt (Katrīnai sanāca dažas izlaist), bet, protams, ka tā bija tikai ilūzija. Tā nu šoreiz četras dienas pēc īstā mēneša jubilejas datuma uzreiz par diviem – gan astoto, gan devīto Billes mēnesi. 22.maijā, kad Billei palika astoņi mēneši, mēs devāmies brīvdienās uz Barselonu. Es gan biju naivi cerējusi, ka pagūšu starp mantu krāmēšanu uzrakstīt arī mēneša atskaiti, bet tas nenotika. Nekas, jo īstenībā astotais mēnesis nebija baigi interesantais, Bille bišķiņ sāka līst kā partizāns, bet tā pārvietošanās viņu tāpat neapmierināja un tāpēc ātri vien palika pikta. Toties beidzot sagaidījām pirmos divus zobus, sagaidījām māsas brīvlaiku bērnudārzā un sagaidījām kāpšanu lidmašīnā un divas nedēļas siltajās zemēs. Tā kā astotais mēnesis Billei pagāja gaidīšanas režīmā un devītajā iekāpām reizē ar izkāpšanu no lidmašīnas pāris tūkstošus kilometrus prom no Rīgas. Tā kā, vairāk ko rakstīt būs par devīto mēnesi. Tajā gaidīšanas režīms beidzās un Bille samācījās apsēsties, kas viņu padarīja daudz priecīgāku. Spēlēšanās uz grīdas kļuva ilgāka, jo sēžot tas esot daudz jautrāk. Priecājās arī Kate, jo beidzot ar māsu var spēlēt Vilcieniņos.

IMG_20170531_152504_720Par ceļojumu uz Barselonu vēl domāju uzrakstīt atsevišķi, bet varu tikai priecāties, cik pacietīgas meitas ceļotājas man ir. Billītei gan bija nepieciešamas kādas dienas divas, lai adaptētos pie karstuma un jaunā ikdienas ritma, kas nozīmēja – ļoti daudz laika pavadīt tomēr ratos, jo cītīgi staigājām apkārt. Bet pēc tam viss bija vienkārši, galvenā rūpe tik, lai nepārkarst ratos un neapsvilst saulē. Pludmale gan īpaši viņai nepatika, bet atradām tādu, kur forša nojume ar dēļu grīdu, kas bija perfekta, lai tur dzīvotos kopā ar tādu mazuli. Un kamēr Katrīnu no Vidusjūras nevarēja dabūt ārā, mēs ar Billi atpūtāmies tur. Jāsaka, ka šīs divas nedēļas, iespējams, nedaudz palēlināja tā mēneša fiziskās attīstības lēcienu, jo ne tik daudz varēja vārtīties pa grīdu, bet, atgriežoties Latvijā, iekavēto strauji atguvām, visas siltās dienas praktiski dzīvojoties tikai parkā uz sedziņas un šobrīd mana deviņmēnešniece cītīgi pārvietojas ļoti interesantā pozā – kaut kas bišķiņ no partizāna, bišķiņ no tārpa. Ar dibenu gaisā, bet krūtīm vairāk pie zemes ļoti strauji lienot uz priekšu. Bet nu jau arī ceļas četrrāpus un cītīgi šūpojas, tā kā tikai laika jautājums, kad atklās klasiskās rāpošanas algoritmu. Un tas nekavē no sēdus pozas, ja vien ir kur pieturēties, celties kājās – pagaidām vēl uz celīšiem, bet stutē pēdas arī jau pret zemi un mēģina tikt augšā. Tagad ir tas brīdis, kad katru dienu ir kāds jauns triks, ko parādīt.

Bille ir riktīga pļāpa un katru nomoda brīdi kaut ko savā valodā buldurē, es gan esmu arī saklausījusi “me-me”, kas principā jau nozīmē tieši to pašu, ko “mammīt, es tevi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga par visu, ko tu dari”, vai ne? Billei garšo viss, ko dod un it īpaši tas, kas tiek izķeksēts no citu šķīvjiem. Daudz labprātāk ēd to, kas tiek dots gabaliņos, bet nesmādē arī, ja dodu ēst kādu biezeni, kas vairāk sanāk tieši braukājot apkārt. Labprāt grauž visu pēc kārtas, sākot ar maizes standziņām, galetēm, beidzot ar āboliem un akmeņiem. Tikko trīs dienas dzīvojām pie dabas, kur izrādījās, ka ugunskurā cepts saldais kartupelis vispār ir restorāna klases gardums. Vēl aizvien arī padzer arī pienu, bet tas jau ir palicis tikai kā iemigšanas rituāls un tad vēl reizes divas (ak, es laimīgā) naktī.

IMG_20170613_153737_874Atklājām arī zemeņu sezonu un, lai gan sākumā mēģināju pēc priekšrakstiem, dot palēnām, pa dažām odziņām, lai saprastu, vai nebūs pumpas, bet Billes acu priekšā ātri padevos, nopūtos, ka “tās būs tikai pumpas” un ļāvu ēst, cik grib (kas ir daudz). Pumpu tā arī nebija.

Visbeidzot, pats foršākais un interesantākais, kas šajos divos mēnešos ir noticis – ir IMG_20170610_130433_517radusies tik superīga māsu draudzība, ka es nespēju beigt priecāties! Protams, dažreiz vakaros, kad abas guļ blakus un nemitīgi skaļi smejas, tas sāk krist uz nerviem, jo abām sen jau būtu jāguļ. Bet tas smaids, kad Bille ierauga Kati un tik mīļā Kate, kas skandina: “Bille, tu esi mana, tu esi mana, mana, mana mīļā māsa! Biļčon, skaties uz mani, skaties!”. Un viņas jau patiešām spēlējas – paslēpes, kad Kate kaut kur ielien un Bille lien pakaļ, klasisko “ku-kū”, un tad jau citas spēles, kur Bille ir tikai izpildītāja, bet Katei tas pilnībā der. Katrīna jau māsu aizstāv, pieskata, ka tik nav tuvumā kaut kas sīks, ko “Billīte var apēst”, ja pie viņas pieiet citi bērni, Kate ir klāt pēc apmēram sekundes, un vislaimīgākā viņa ir tad, ja es ļauju māsu pabarot!

IMG_20170624_121347_824Sagaidījām vasaru un pēkšņi laiks tik ļoti sāka steigties, ka šķiet, tūliņ, tūliņ jau būs rudens un Billei būs gads. Bet vēl ne, vēl taču trīs mēneši līdz tam un tik ļoti gribās tos izbaudīt pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas vairāk momentus iegravējot atmiņā. Kā no manas mazās kūniņas top aizvien lielāks un lielāks cilvēks.

Kā kļūšana par mammu padarīja mani par labāku cilvēku

Pirms četriem gadiem ap šo laiku mierīgi dzīvoju un ripoju pēdējā dekrēta mēnesī (un laiks bija krietni siltāks, ja kas), domājot, ka patiesībā jau teju kuru katru dienu varētu notikt lielā transformācija un – es būšu mamma. Nezināju gan, ka vēl gaidīšu un gaidīšu un jāpaciešas vēl mēnesis, jo manas meitenes ne tikai nav no steidzīgajām, bet viņām arī patika vēl padzīvoties vēderā ar kārtīgu uzviju. Liriskā atkāpe, jo vispār šo rakstu lēnām cepināju sev galvā, domājot, cik gan daudz laba man ir devusi meitu ienākšana manā dzīvē. Neskatot, protams, abas meitas jau pašas par sevi! Un, par to domājot, sapratu, ka es šajos četros gados esmu kļuvusi riktīgi labāks cilvēks, tāds, kurš pats sev patīk daudz labāk nekā iepriekš, tāds, kurš var vairāk izdarīt un arī mazāk izdarīt, kad tas nepieciešams, tāds, kuram vairāk rūp, bet vienlaikus var salikt prioritātes un lēnām mācas samierināties, ka ne vienmēr par tām citi, ne ģimene, būs apmierināti, bet – tam nav tik liela nozīme.

Es esmu kļuvusi daudz interesantāka – bērni man pavēruši durvis uz daudz jaunām pasaulēm, ko izpētīt, kur ielūkoties, ko ņemt vērā vai tikai pieņemt zināšanai un saprast, ka tas nav priekš manis. Un ne vienmēr tas ir saistīties tieši ar bērniem pašiem. Jā, es esmu atradusi sev un pētu un mācos vairāk par Montessori pedagoģiju, bet vienlaikus – man pilnībā mainījusies arī izpratne, piemēram, par uzturu un es cenšos vairāk par to domāt, man rūp tas, kādu vidi mēs atstājam aiz sevis, man rūp nepiebāzt ikdienu ar pārāk daudz lietām, galu galā – man tik ļoti gribās ilgi, ilgi redzēt, kā mani bērni aug un būt kopā ar viņiem, ka man rūp pat mana veselība, kas iepriekš nekad nešķita pārāk svarīgi (šobrīd ar šausmām atceros divus “jaunības” dzērienus – kola ar kafiju un jēgerbumas – mani ar varu nepiespiestu šobrīd kaut ko tādu nodarīt savam organismam). Es pat šad tad nodarbojos ar sportu un domāju ne tikai par to, ka kādreiz varbūt ieraudzīšu savu presīti, bet arī to – ka tas dod labumu manam ķermenim kopumā. Un cenšos ierobežot kafijas patēriņu (kas manā gadījumā gan nozīmē nedzert vairāk par četrām melnas, stipras kafijas tasītēm, bet tāpat!). Un vienlaikus ar “man rūp”, varu teikt arī – “man nesatrauc”. Es vairs neredzu nepieciešamību cepties par sīkumiem (kas gan nenozīmē, ka nekad to nedaru), tik ilgi, kamēr visi ir veseli, paēduši un +/- priecīgi, viss ir lieliski. Pārējais ir tikai fons.

Es esmu apguvusi tik daudz ko jaunu, daudz mācījusies, viena no vērtīgākajām lietām – es esmu iemācījusies paklusēt un nebūt kategoriska praktiski nevienā jautājumā, jo bērni ātri iemāca, ka jebkura tava apņemšanās pāris momentos var apgriezties kājām gaisā. Es esmu kļuvusi drosmīgāka, jo bieži vien jāpārvar savu satraukumu un bailes, lai būtu stiprā klints bērnam. Un tad iepazīsti jaunas savas robežas un izrādās, ka vari daudz vairāk.

Divu bērnu mammas esot visproduktīvākās un, man šķiet, ka tam varētu būt saistība ar prioritāšu noteikšanu. Es vairs pat necenšos aiziet visur, izdarīt visu, jo tas tāpat nav iespējams. Un, ja man vakarā labāk gribās palikt mājās, tad es to arī daru. Un, ja man pa dienu gribās kaut kur izbraukt, es pasitu Billi padusē un mēs izbraucam, uz to brīdi aizmirstot par neizmazgātām grīdām vai netīro drēbju grozu. Otra lieta – iemācījos, ka nekad nezini, kad un kāds būs nākamais miera mirklis, tāpēc, ja ir doma, ka kaut ko tagad varētu izdarīt, tad ceļos un eju to darīt, līdz ar to, reti, kad ir vakars, kurā ir sajūta – bāc, nu vispār nekas jēdzīgs šodien nav padarīts.

Man patīk labāk ar sevi dzīvot tagad, kad viena no manām birkām ir “mamma divām superīgām meitām”. Nu gan jau es nebiju briesmīgs cilvēks arī 15, 20 un 25 gados, bet pilnīgi noteikti, kopš Katrīnas piedzimšanas pirms teju četriem gadiem, es esmu kļuvusi labāks cilvēks un labāks ne tikai citiem, bet, kas pats galvenais – labāka arī pati sev.

Kādreiz, protams, uznāk ilgošanās pēc vecajiem laikiem, bet tas ir viens mirklis. Jo vispār, šis laiks, šī vieta un šī kompānija ir tā, kas man liek ne tikai justies labāk, bet arī ik brīdi censties būt vēl pa kripatiņu labākai. Un meitas ir mani mīļākie, labākie un pacietīgākie skolotāji, par ko paldies viņām!

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂

 

Mazie rokdarbi Lieldienu noskaņās

Šajā nedēļas nogalē pārmaiņas pēc nekas tāds nopietns nebija ieplānots un beigās mums ar Katrīnu iznāca ļoti darbīgas un radošas dienas, brīvbrīžos ņemoties ap dažādiem rokdarbiem, saistībā ar Lieldienu tēmu. Padalīšos ar darbiņiem, kas, iespējams, kādam noderēs vēl šajā nedēļā! Sadarījām visādus dīvainus “mākslas darbus” – gan līmējot, gan krāsojot, gan griežot – no dažādām lietām, kas mums jau mājās bija. Tad nu īsi par katru no tiem, jo īstenībā nekā daudz tur nav ko aprakstīt, pēc bildēm jau katrs pats var sadomāt un ko līdzīgu realizēt, bet, ja noderēs iedvesmai, es tikai priecāšos!:

Lielo olu krāsošanai

20170410_094119Katrīna jau mēnesi man neliek mieru, jautājot, kad beidzot būs Lieldienas un varēs krāsot olas. Par laimi, esam jau finiša taisnē! Bet divas brīvas dienas neatviegloja šo gaidīšanas laiku, tāpēc izdomāju – iedošu viņai krāsot olas, ne īstās, bet no papīra un ar guašas krāsām. Nostrādāja 🙂 Man šķiet, šāda krāsošana patīk, jo ir liels laukums, kur izpausties, vienlaikus – jau olas forma nodrošina, ka rezultāts tiešām būs izkrāsota ola, nevis aizraušanās dēļ nokrāsota visa lapa, kas arī, protams, nav slikti, bet mūsu mājā var arī izsaukt asaras, tāpēc – ja grib olu, labāk nodrošināties, ka būs ola 😀

 

Zaķi no tualetes papīra rullīša20170410_094036

Man šķiet, tualetes papīra rullīša vidus ir viens no populārākajiem rokdarbu materiāliem pinterestā. Protams, jāizmēģina arī mums un, ņemot vērā Lieldienu tuvošanos, ko gan citu, ja ne zaķus uztaisīt! Mūsu mīļākajā veidā – pavisam vienkārši! Pārgriezu rullīti, lai izveidojas divi zaķu “ķermeņi”, sagatavoju pielīmējamās acis, pompomus degunam, izgriezu no papīra sagataves ausīm (šādus mazus objektus es visbiežāk jau pati izgriežu un Katrīna nodarbojas ar līmēšanu). Katrīna nokrāsoja zaķus baltus, salīmēja ausīm klāt vidiņus un pārējos klāt līmējām pa abām, jo izmantojām karsto līmi – es uzspiežu līmi un Katrīna lipina klāt attiecīgo lietu. Pielīmējām degunu, ausis, acis un – zaķīši gatavi!

 

Zaķa maska no papīra šķīvja20170410_093950

Pagatavojām zaķa masku, kas gan vairāk izskatās pēc kāda kaķa vai lapsas – laikam vajadzēja garākas ausis :), bet, neskatoties uz to, Katrīnai maska patika un vakarā viens zaķēns pa māju lēkāja. Lai pagatavotu masku, vispirms papīra šķīvi pārgriež uz pusēm, izgriež aplīšus, caur kuriem skatīties. Tad sagatavoju papīrus ausīm, ūsām, ko Katrīna salīmēja. Pielīmējām vēl degunu un kociņu, aiz kura turēt masku pie sejas – un viss gatavs! Es vēl šorīt nezin kāpēc visu laiku dungoju “zaķim garas ausis, zaķim garas ausis…”.

 

Cālis20170410_093859

Šī bija izcila aktivitāte, jo deva man pilnīgu mieru 🙂 Kamēr Katrīna aplīmēja uz pusēm salocītu papīra šķīvi ar dzeltenajām spalviņām, pagāja labs laiks! Pēc tam vēl tikai knābis un acs un pūkains, pēc Jāņa vārdiem, “frīkīgs” cālis gatavs. Mēs vēl beigās pielīmējām arī “kājas” – uz pusēm pārlocītu taisnstūri, kam gali vēlreiz atlocīti, lai veidojas tāds kā pamats un cālis varētu nostāvēt.

 

Lai rosīgs un radošs Lieldienu gaidīšanas laiks!