Nedēļas moments 06

Jāatzīst, ka pagājušā nedēļa bija tik notikumiem pilna, ka grūti izvēlēties, kurš varētu būt nedēļas momentu moments.. Apbrīnojamā kārtā Kate sāka gulēt divu stundu pusdienlaiku gultā, kas man nozīmēja tik daudz brīva laika, kā pirmajā mēnesī ar viņu, kad vispār šķita, ka bēbis tikai ēd un guļ, un viņa audzināšana ir kā pastaiga pa saulainu pļavu. Bišķiņ vēlāk izrādījās, ka tā nav gan, toties pēc pagājušās nedēļas atkal nedaudz atļaujos lolot ilūzijas. Nu tik forši, ka ir tāds mierīgs un priecīgs bērniņš!

Tad vēl viena pozitīva lieta – pēc Kates ikmēneša tehniskās apskates noskaidrojām, ka viņa atkal ir pieņēmusies pietiekami svarā. Līdz ar to, par laimi, varu turpināt iet ar līkumu gar Milupas un Aptamil plauktiem 🙂 Ar nelielu pabakstīšanu pagājušajā nedēļā Kate arī pirmo reizi apvēlās uz vēdera, kas, protams, manī izsauca sajūsmas spiedzienus. Daktere teica, ka tuvāko nedēļu laikā sākšot rotēt apkārt. Turklāt tagad arī pienācis laiks masāžām, kas vēl vairāk to veicināšot. Vēl arī nupat ir iemanījusies griezt saulītes uz sava paklājiņa, lai labāk tiktu pie kārotajām mantām. Līdz ar to, dienas nepavisam vairs nav garlaicīgas. Un tad vēl lieliskās brīvdienas, par kurām jau rakstīju abos iepriekšējos ierakstos. Nu viena koša, priecīga un jaunumu pilna nedēļa!

Bet, to visu pagājušajā nedēļā konkrēti pārsteidza tas, ka beidzot, BEIDZOT sadzirdēju īstus, mērķtiecīgus smieklus! Un nu jau arī man ir amats rokā un varu Kati sasmīdināt, lai dzirdētu atkal un atkal. Taisnība vien ir, ka tā esot viena no foršākajām skaņām pasaulē.. Ja pirms tam viņa dažreiz iesmējās vairāk nejauši un pati nesaprata, kas par lietu, tad tagad mājās dažbrīd notiek īsti smiešanās maratoni :). Tas papildina teicienu – ka laimīgai mammai būs laimīgs bērniņš, ar to, ka laimīgam bērniņam noteikti būs laimīga mamma!

Image
Rīta jautrība!

Advertisements

Svētdienas plezīrs un bonusā burkānu-paprikas mafini

Kas par lielisku svētdienu, vai ne? Jau otro gadu (vismaz tik es atceros) daba mūs lutina ar brīnišķīgu rudeni! Mēs arī brīvdienas nevis pavadījām mājās, bet baudījām dabā. Gan ne Siguldā, kā lielākā daļa cilvēku, bet tepat Rīgā. Vakar aizlaidām līdz Mežaparkam, kur no rudens tomēr nekas daudz nebija, jo apkārt vairāk priežu, nekā citu augu. Toties šodien Dzegužkalnā visu atpelnījām – fotoaparātu no rokām negribējās laist ārā! Tāds prieks, ka pirms gada, meklējot dzīvokli, nonācām līdz šim rajonam, jo apkārtne te ir tiešām brīnišķīga. Un Dzegužkalns rudenī, kā ķirsītis uz kūkas.

Tā nu lielāko dienas daļu pavadījām krāmējot Katei virsū lapas, fotografējot, rādot viņai kokus un paši piknikojot ar mafiniem un tēju.

Runājot par mafiniem…par mafiniem nevajag runāt, tos vajag ēst! Dahhh 😀 Kā jau iepriekš minēju, Jānis nav pārāk liels saldo mafinu fans, tādēļ nereti ķeros klāt cept arī sāļos un šobrīd esmu nonākusi līdz vienai favorītajai receptei. Ar to arī pie svētdienas padalīšos, varbūt kādam noder vēl fiksi izcept rītdienas brokastīm vai līdzi ņemamām pusdienām.

Būs nepieciešams:

  • 2 burkāni
  • 75 g siers
  • 1 paprika
  • 1 ķiploka daiviņa
  • nedaudz dilles (ja garšo)
  • 2 olas
  • 150 g skābs krējums
  • 75 g izkausēts sviests vai eļļa
  • 150 g miltu
  • 1,5 tējkarotes cepamais pulveris
  • 1/2 tējkarote malta paprika
  • sāls un pipari

Process: uz smalkās rīves sarīvē burkānu un sieru, smalki sagriež papriku, ķiploku un dilles, visu sajauc kopā. Sakuļ olu ar izkausēto sviestu un krējumu, pievieno iepriekš sagrieztajiem dārzeņiem. Atsevišķā bļodā samaisa miltus, cepamo pulveri, malto papriku, sāli un piparus. Abas masas uzmanīgi sacilā kopā un liek pannā – no šī daudzuma iznāk 12 mafini. Cep aptuveni 25 minūtes, kamēr vairs nekas nelīp pie zobu bakstāmā 🙂 Labāk, ja izdodas paciesties un ēst nedaudz padzisušus, jo tad vieglāk izņemt no papīra formiņām.

Lai labi garšo un brīnišķīga nākamā nedēļa!

Image
Visa svētdiena vienā bildē

Pirmie četri mēneši ar Katrīnu – ilgie un ātrie!

Image
Bišķiņ ir paaugusies 🙂

Šodien mazajai Katrīnai apritēja jau četri mēneši..Četri!!! Jau sāku saprast runas par to, kā ar bērniem paskrien laiks. Četri mēneši, kas bijuši vienlaikus ātrākie un arī ilgākie manā mūžā. Ātrākie tajos brīžos, kad vienkārši vienā dienā Kate pēkšņi sāk smieties un maisam gals ir vaļā – turpmāk smieklus dzirdi katru dienu, paskaties bildes no jūnija, kur vēl varēts viņu noturēt uz vienas rokas, vai pēkšņi skaties, kā bēbis sācis pa grīdu velties, ne tikai staipīties. Toties ilgākie tajās dienās, kad skaties pulkstenī un tā stunda līdz brīdim, kad Jānis būs mājās no darba, šķiet tik gara. Vai sajūta, ka jau bezgalīgi ilgi guļu blakus Katei, lai iemidzinātu, bet izrādās – tikai 15 minūtes.

Nosvinējām četrus mēnešus ar saulainu un skaistu pastaigu Mežaparkā, lai secinātu, ka rudens daudz labāk izskatās mūsu pašu Dzegužkalnā. Tomēr, kaut kādas pārmaiņas ierastajos ikdienas pastaigu maršrutos…

Bet vispār šis mēnesis ir bijis pārmaiņu un jaunu brīnumu pilns – tas temps, kādos attīstās bērns ir neaprakstāms! Man šķiet, noliktu blakus Kati no septembra sākuma un tagad un ne salīdzināt nevarētu. Nu jau ik dienu klausāmies viņas smieklus (un taisnība, ka tā ir viena no lieliskākajām skaņām pasaulē!), vērojam, kā cenšas apvelties uz vēdera un reizēs, kad sanāk – es vismaz pavadu ar sajūsmas spiedzieniem. Mantiņu saķeršana ir īzi-pīzī spēlīte, un daudz interesantāk par to ir viss, kas notiek apkārt – mana kafijas krūze, šķīvis, skapis, griezt saulītes uz paklājiņa un tā tālāk.

Un mans lielākais prieks – beidzot viņa vairs nav jāmidzina uz rokām žūžojot. Ja pirmos mēnešus šķita – kas tur liels, var jau panēsāt, tad sešus kilogramus rokas sāka just. Turklāt, vienu brīdi, viņa bija pasākusi dienā gulēt tikai uz rokām un nolikta gultiņā, uzreiz modās. Tā bija traka nedēļa (no tām dienām, kurās laiks velkas.. 🙂 ). Bet nu jau esam tikušas tik tālu, ka Katei izdodas aizmigt, kamēr es paguļu blakus – un man pēc tam ir daudz vieglāk nemanītai aizlavīties. Šī jaunā paraduma trešajā dienā jau vairs nezināju, ko lai tādu vēl mājās sadara, kamēr bērns tik saldi guļ.

Toties par gulēšanu naktī vēl aizvien esam sajūsmā, jo šķiet uz pāris roku pirkstiem varētu saskaitīt, cik naktis kopš viņas piedzimšanas, būtu nācies viņu mierināt vai midzināt. Viņa tik pieceļas, paēd un guļ tālāk. Turklāt aizmieg jau ap astoņiem, deviņiem vakarā un tad uz ilgāku laiku pieceļas tikai pēc septiņiem rītā. Cerams, tagad skaļi izstāstīju, nekas nemainīsies! Ar šo režīmu gan viņa ir mūs izlutinājusi un tajās dienās, kad uznāk kādi kašķi un izdodas iemidzināt tikai ap desmitiem, jau šķiet – kādas šausmas. Bet tad vienmēr pie sevis piedomāju, ka ir taču bērniņi, kas naktīs raud un neiet gulēt, kuri stundām jānēsā un jāmidzina – kā gan es varu domāt, ka man ir grūti to vienu vakaru.

Ar nepacietību gaidu, kas notiks tālāk, jo neviena diena vairs nepaiet bez kādiem jauniem sasniegumiem, par kuriem, jāatzīst, šķiet prieks ir lielāks kā bija pēc, piemēram, maģistra darba aizstāvēšanas.

 Image

Nedēļas moments bildē 03/04

Zināšanas nāk ar laiku – ja sākotnēji biju plānojusi, ka varētu ik nedēļu ielikt kādu fotogrāfiju no īpaša nedēļas momenta, tad jau trešajā nedēļā sapratu, ka tas īsti nestrādā. Un ir vairāki iemesli:

1) Ir tādas nedēļas, pēc kurām apskatot fotogrāfijas, tajās ir tikai Kate, visu laiku praktiski vienā pozā, tik ar atšķirīgām drēbēm (absoluti nepretendēju uz bēbīš-stila blogu, jo mani droši vien izsvilptu).

2) Ir tādas nedēļas, kurās īstais nedēļas MOMENTS nav ietverams bildēs. Un dažreiz arī pat tā īsti arī ne vārdos – vairāk sajūtu līmenī.

Tāpēc šoreiz divu nedēļas momentu nodeva:

Aizpagājušā nedēļā tas bija mirklis, kad bijām laukos un pēkšņi attapāmies, ka visi “lielie” ir virtuvē un atpūšas, mājās ir iestājies klusums, jo divi bēbji (Kate un viņas divus mēnešus vecākais brālēns) neparastā kārtā ir aizmiguši vienlaicīgi! Tas tiešām bija nedēļas moments, jo pirmo reizi pa divām dienām bija iestājies kārtīgs miers un klusums (kaut uz stundiņu), un neviens nebija aizņemts kādā bēbja kopšanas procedūrā, bet mierīgi varēja papļāpāt.

Savukārt pagājušajā nedēļā vēl visas brīvdienas priecājos, kā saņēmāmies piektdien vakarā aizbraukt ciemos uz dzimšanas dienas svinībām, lai gan tās bija vakarā. Parasti es esmu diezgan strikta, jo paši ziniet – bēbīši un viņu !svarīgais režīms!. Līdz ar to, vakara ballītēs parasti nepiedalāmies, jo Katei ap astoņiem sākas vakara cēliens. Bet šoreiz ļoti gribējās aizbraukt, un izrādās, Katei tas pavisam ļoti patika – gan izballējās, gan pagulēja, gan arī man tika mans nedēļas moments – viena no retajām bildēm, kur iemūžināta mana pēdējo mēnešu populārākā pozīcija – ar meitu uz rokām! 🙂

Image
Neaudzinam meitu par samuraju ar apsēju ap galvu, viņa vienkārši neguļ, ja nav mīļais autiņš uz pieres 🙂