Bilcim 11 mēneši!

20170810_130903Nu tā, divas nedēļas pēc mazās “dzimšanas dienas” un divarpus nedēļas pirms (OMG!!!) pirmās, lielās jubilejas – laiks atskatīties uz Billes vienpadsmito mēnesi! Galvenokārt jau tāpēc, ka, manuprāt, šie mēneša apraksti būs ļoti forša atmiņa viņai pašai – es esmu pārāk slinka bēbīšu grāmatu pildīšanai, pirmo sasniegumu piefiksēšanai, Katrīnas svēršanās/mēru pieraksti man ir piefiksēti līdz viņas 7.mēnesim, Billes – neviens, tikai kaut kur pa māju mētājās dakteres dotās lapiņas un bonusam vēl vasarā trīs mēnešus izlaidām tehniskās apskates, attiecīgi – ir lapiņa ar Billes izmēriem astoņos mēnešos un ir lapiņa ar izmēriem – 11 mēnešos, kas notika pa vidu, tas paliks mums visiem noslēpums. Toties Billei būšu saņēmusies teju katru mēnesi (izņemot, protams, tomēr vienu 😀 ) uzrakstīt “atskaiti”, ko izdrukāt un pievienot bildēm. Katrīnai noslinkoju kādus trīs mēnešus par šo, tā kā beigās, velkot kopā sauso atlikumu, abām divām būs par ko apvainoties pusaudžu gados!

20170729_230317Bet tad par to vienpadsmito mēnesi – principā ballīte ballītes galā – Bille apmeklēja savu pirmo festivālu, bijām uz Laba Daba, kur ap desmitiem vakarā abas meitenes atlūza (Bille man ergosomā, Katrīna Billes ratos) un mēs varējām izbaudīt pasākumu līdz trijiem rītā, līdz pašiem palika garlaicīgi. Bille pabija pirmajās kāzās, kur, lai gan pirmo dienas daļa bija kreņķīgākais un niķīgākais bērns, kādu es esmu piedzīvojusi, toties, kad beidzot ārā palika nedaudz vēsāks un patīkamāks, ap desmitiem viņa aizmiga ratos, kur nogulēja ārā pie viesu nama līdz pat pieciem rītā, ne reizi nepamostoties. Un arī tad mēs vienkārši paši gājām gulēt un nesām viņu līdzi (jā, mēs, iespējams, neesam paši briesmīgākie vecāki un atcerējāmies par bērnu laukā 😀 ), Bille turpināja gulēt vēl līdz deviņiem, kad mēs paši pat bijām ātrāk augšā. Šī ballīte totāli bija mans vasaras Notikums!

Arī Katrīnai augusts vēl bija brīvs, tad daudz ciemojāmies, draudzējāmies, uzņēmām 20170725_125741ciemiņus – sajūta, ka reti kuru dienu pavadījām bez plāna. Tās, kurās nebija plāna, gājām uz vietējiem parkiem – nu jau varu bērnu laukumos dzīvoties ar abām divām meitenēm. Kamēr Katrīna skraida un rāpjas visās iespējamās vietās, mēs ar Billi rakājamies pa smilšu kasti. Vēl lielākie prieki abām meitenēm ir, kad Katrīna Billi šūpina šūpolēs – Billei ļoti patīk šūpoties, nu tā, ka smejas pilnā balsī, savukārt Katrīnai ļoti patīk šūpināt. Win-win situācija man, kas tik sēž malā un pieskata ar vienu aci, vai viss mierīgi.

Bille šajā mēnesī sākusi vēl vairāk komunicēt, viņas mīļākais vārds ir “MAN”, pieprasot jebko, kas tajā brīdī rokās ir māsai, vai arī izteiksmīgi dusmojoties, ja gadījumā pārpratuma pēc viņai netiek iedots tieši tas pats, kas mūsu šķīvjos. Aktīvi ceļas kājās un mēģina laisties vaļā, lai stāvētu – pagaidām tas izdodas līdz brīdim, kamēr pati to nav pamanījusi. Turoties pie malām staigā apkārt visām mēbelēm, ir riktīga alpīniste, jo mēģina uzrāpties VISUR. Nu tā, ka ne acu nolaist. Šajā ziņā Katrīna bija mierīgāka, bet Bille…te uz dīvāna malas, te uz nakstskapīša, te vannasistabā uz māsas ķeblīša un jau liecas iekšā vannā. Vanna..tā vispār ir maģiskā vieta dzīvoklī. Varianta ielikt vanna tikai Kati nav, tiklīdz kā Bille izdzird, ka tiek tecināts ūdens, pilnīgi vienalga kur un ko viņa dara, viss tiek pamests un tempā rāpo uz vannasistabu. Ja aizvērsi durvis, bēbīšvalodā dzirdēsi visu, ko par tevi domā. Valoda nav jāsaprot, lai sajustos par to slikti. Vispār, Bille perfekti prot norādīt, ko grib – skaļi un konkrēti – par pagaidīšanu viņas gadījumā var pat nedomāt. Viens no pirmajiem žestiem, ko iemācījās – parādīt ar pirkstu to, ko grib apēst, it īpaši, ja karote uz viņas muti ceļoja pārāk lēni.

20170819_190406Ēst vispār viņai ļoti patīk – šobrīd jau esam pārgājuši, ka praktiski visos gadījumos ēd kopā ar mums, to pašu, ko mēs. Ļoti reti ir kāds tik specifisks ēdiens, ka nolemju labāk nedot. Un īstenībā, ja tā notiek, tad Bille ir ļoti neapmierināta. Vislabprātāk ēd pati, ar rokām, tā nu arī es mēģinu būt radoša ar dārzeņu plācenīšu idejām, bet dažreiz jau palieku arī pie makaroniem un pankūkām 🙂 par tām reizēm sajūsmā ir abas māsas. Bet tā kopumā Billei garšo viss – zupas, putras, dārzeņi, gaļa, ļoti garšo zivs, tagad ēd visas ogas un augļus – respektīvi, spēj tik piedāvāt!

Interesanti, ka Billei patīk citu bērnu kompānija, atceros, kā Katrīna draudzējās tikai ar pieaugušajiem un par bērniem interesi sāka izrādīt apmēram no trīs gadu vecuma. Līdz tam – pilnīgi vienaldzīgi lielākoties. Toties Bille labprāt apčamda, samīļo, iebukņī, uzrāpjas virsū kādam un bērnu laukumos vispār pilnā laimē ar vaļā muti sēž un skatās, ka citi, lielāki bērni dauzās. Tas droši vien, jo ik dienu mājās dzīvojas ar lielo māsu un saprot, ka bērni – tā ir štelle. Jo mājās Katrīnai dažkārt nākas pat slēpties no Billes, ja grib paspēlēties vienatnē. Jo Bille principā cenšas neatkāpties no viņas visu dienu un uztver sevi, kā nopietnu rotaļu biedru. Nu jau arī Katrīnai tas izdodas un mēs regulāri spēlējam “bēbīšu spēli” – Katrīnas bēbis ir kāds viņas mīkstais zvērs, bet manējais – Bille, ejam viena pie otras ciemos un pļāpājam par mūsu bēbjiem (diez, kur viņa to noskatījusies). Katrā ziņā bēbja loma Billei izdodas, tikai viņa parasti ir nepaklausīgais bērns, kurš lien, kur nevajag, bļaustās, kad otrs (Katrīnas) bēbis guļ un tamlīdzīgi slikti uzvedas. Aizraujoši, ne? 😀

Advertisements

Desmitais – piedzīvojumu mēnesis!

IMG_20170705_175607_810Kā jau ierasts, raksts, protams, netop “īstajā” datumā, bet ar laika nobīdi, šoreiz gan tikai divu dienu, nevis mēneša. Bet tas tikai tāpēc, ka, kā jau ieliku nosaukumā – šis ir bijis Notikumu un Piedzīvojumu mēnesis. Viens no visstraujākajiem, neskatoties uz to, ka 2016.gada 22.septembrī manā laika joslā tāpat jau laiks sāka steigties vismaz divreiz ātrāk, kā iepriekš. Bet šajā mēnesī tas uzņēma neredzētu ātrumu un še ku, re ku mēs esam, visi bišķiņ iesauļojušies, bišķiņ noguruši un ļoti, ļoti priecīgi par dzīvi. Jo kā gan citādi var justies kopīgajā atvaļinājumā! Vēl priekšā viena tāda nedēļa un tad jau lēnām jāatgriežas mājas dzīves rutīnā, bet sāku jau just – tas pat ir labi, jo no atpūtas vajadzēs atpūsties.

IMG_20170710_092623_919Billīte savā desmitajā mēnesī mums ir parādījusi, ka ir ļoti labs pasažieris automašīnā, jo braukājām lielus gabalus, bet viņa ar ļoti lielu mieru (un uzkodu daudzumu) bez problēmām tos piedzīvoja. Protams, jau pēc pieredzes, maksimāli centāmies pārbraucienus ieplānot gulēšanas brīžos, bet nereti tie bija ilgāki par miedziņu vai arī – vienkārši zvaigznes nesastājās, kā vajag – bet iztikām bez jebkādām histērijām mašīnā. Te jāpiemin arī Katrīna, kas vispār ir braukšanas profiņš un šogad jau vairāk izklaidēja mūs, nekā mums bija jādomā par viņas izklaidēm (OMG, cik daudz un gudri var viens četrgadnieks runāt). Vairākas naktis arī izmēģinājām gulēšanu teltī četratā, un, lai gan, protams, tas nav tik vienkārši, kā ierasti ieritināties savās gultās mājās, tas nav nekas neiespējams. Vienu no šiem vakariem gan visu laiku lija lietus un tad nu iedomājaties Billi un Katrīnu visu vakaru 2×2 metros teltī līdz gulētiešanas laikam un arī – noliekot gulēt. Dzīva esmu, lamāties bērni nav iemācījušies un īstenībā pieredze pat bija pozitīva, bet pēc tā vakara nu man šķiet, ka es visu varu. 😀 Domāju kādā brīdī (pēc atvaļinājuma) arī uzrakstīt tieši par mūsu teltī dzīvošanas pieredzi, jo šķiet, ka tā mums izdevās diezgan apdomāta un veiksmīga, tā kā daži life-hack’i ir azotē.

Vienu nedēļu atpūtāmies Pāvilostā un tur Billle beidzot sāka rāpot. Tā pa īstam, jo IMG_20170705_175607_810iepriekš pārvietojās šļūcot, bet nu šis mierīgais laiks ir beidzies un Katrīna vairs nevar no viņas aizmukt. Es arī nē. Un atkal uz gadiem diviem, trim varu aizmirst, kā ir aiziet uz tualeti vienai pašai. Ak, mammu būšanas saulainie mirkļi! Līdz ar rāpošanu, Bille arī sākusi celties kājās, pieturoties, mēģināt uzkāpt uz Kates krēsliņa, ierāpties vannā un ielīst visur, kur vien izskatās, ka tāda iespēja pastāv. Vissmieklīgāk kājās celšanās izdevās un izskatījās teltī – tas labs bonuss dzīvei dabā, man no smiešanās vēders sāpēja un pieļauju, ka Billei arī, jo viņu ļoti uzjautrināja kustīgās telts sienas.

IMG_20170714_113546_932Interesanti, ka tomēr viņa ir tik ļoti atšķirīga no Katrīnas – gan izskata ziņā, jo šķiet, ka būs viena “manējā” blondā, gaišā meita. Cerams, labā dvēselīte ar būs no manis :). Bet tik atšķirīgs raksturs, tas ir vienkārši nereāli! Katrīna man ir mierīgā, klusā, pacietīgā meitene (līdz četru gadu sasniegšanai…), es tiešām nekad neesmu piedzīvojusi no viņas puses to, ko sauc par tantrumiem, vienmēr visu var sarunāt un nekad, kaut kur dodoties, nav bijis jādomā – diez kā viņa uzvedīsies. O jā, esmu dabūjusi atpakaļ pēc pilnas programmas un jau no desmitmēnešnieka :). Ja Kate kaut ko paņem nost – brēciens, it kā nez kas būtu noticis. Pirmajās reizēs man teju sirds apstājās, bet nu jau esmu kļuvusi diezgan imūna. Kā kaut kas nepatīk, brēciens no riktīgām dvēseles dzīlēm un tad tāds nobrēcies, asarains rāpo apkārt, “lamājoties” uz visu pasauli. Kādas pāris reizes esmu arī redzējusi, kā dusmās sāk sist galvu pret zemi, lai gan biežāk iztiek ar to, ka ar rokām klapē sev pa ceļiem un atkal skaļi lamājas. Bet nu pagaidām es šo visu rakstu ar smaidu, jo skaidrs, ka tik sākam pielāgot raksturus viens otram ģimenē un, kamēr galu galā visu var nomierināt ar maigumu un mīļumu, paņemot rokās, samīļojot, tikmēr jau viss ir forši! Billei ļoti garšo ēst, un šobrīd nav nekas tāds, kas negaršo – ēd visu un ļoti labprāt. Īpaši nemīl, ja tiek barota un labprātāk izvēlas ēst pati ar rokām, bet ar lielo apkārt braukāšanu, tas ne vienmēr izdodas un tad nu viņa iepazinusi arī diezgan lielu daļu no biezenīšu plaukta, bet arī tie garšo. Un vislabāk garšo viss, kas nāk no mūsu šķīvjiem un nu jau kafejnīcās mums ir pilntiesīgs blakussēdētājs, kurš sajūsminās par kraukšķīgāk picu maliņām, dārzeņiem un pārējo, ko izdodas mums izvilināt ar savām lielajām acīm.

IMG_20170718_150503_851Par māsu būšanu – viņas aizvien ir superīgas! Abas divas! Katrīna tik ļoti rūpējas un labprāt spēlējas un nevar sagaidīt, kad Bille mācēs paslēpes. Bille aizvien seko visur Katrīnai, mēģina maksimāli pievērst viņas uzmanību un atplaukst tādā smaidā, kādu mēs neviens nevaram nopelnīt. Protams, viņas sakašķējās, apvainojas, bet tas ir tik īslaicīgi, ka dažreiz pat grūti pamanīt, par ko bijis kārtējais konflikts. Maģiski skatīties, kā top tāda draudzība!

Šobrīd lēnām jau sāku domāt, kādi tad ir bijuši lielie pieturpunkti Billes pirmajā gadā un desmitais mēnesis noteikti iezīmēs ar fiziskajiem sasniegumiem, sākot rāpot, un arī emocionālajiem – jo viņa kļuvusi daudz patstāvīgāka. Pirmo reizi arī es pati biju prom no mājām veselu dienu, ne tikai pāris stundas, kā iepriekš, bet Bille neesot izrādījusi nekādu neapmierinātību. Toties tas smaids, ieraugot mani atgriežoties! Izkausē!

Šis ir bijis viens brīnišķīgs mēnesis, kura bildes noteikti šķirstīšu drūmākās ziemas dienās un atceroties, vienmēr sirdī būs silti.

Cik iekšā, tik ārā jeb Billei deviņi!

20170626_170616Vienu brīdi jau man likās, ka izdosies Billes visas mēneša atskaites apmēram laikā veikt (Katrīnai sanāca dažas izlaist), bet, protams, ka tā bija tikai ilūzija. Tā nu šoreiz četras dienas pēc īstā mēneša jubilejas datuma uzreiz par diviem – gan astoto, gan devīto Billes mēnesi. 22.maijā, kad Billei palika astoņi mēneši, mēs devāmies brīvdienās uz Barselonu. Es gan biju naivi cerējusi, ka pagūšu starp mantu krāmēšanu uzrakstīt arī mēneša atskaiti, bet tas nenotika. Nekas, jo īstenībā astotais mēnesis nebija baigi interesantais, Bille bišķiņ sāka līst kā partizāns, bet tā pārvietošanās viņu tāpat neapmierināja un tāpēc ātri vien palika pikta. Toties beidzot sagaidījām pirmos divus zobus, sagaidījām māsas brīvlaiku bērnudārzā un sagaidījām kāpšanu lidmašīnā un divas nedēļas siltajās zemēs. Tā kā astotais mēnesis Billei pagāja gaidīšanas režīmā un devītajā iekāpām reizē ar izkāpšanu no lidmašīnas pāris tūkstošus kilometrus prom no Rīgas. Tā kā, vairāk ko rakstīt būs par devīto mēnesi. Tajā gaidīšanas režīms beidzās un Bille samācījās apsēsties, kas viņu padarīja daudz priecīgāku. Spēlēšanās uz grīdas kļuva ilgāka, jo sēžot tas esot daudz jautrāk. Priecājās arī Kate, jo beidzot ar māsu var spēlēt Vilcieniņos.

IMG_20170531_152504_720Par ceļojumu uz Barselonu vēl domāju uzrakstīt atsevišķi, bet varu tikai priecāties, cik pacietīgas meitas ceļotājas man ir. Billītei gan bija nepieciešamas kādas dienas divas, lai adaptētos pie karstuma un jaunā ikdienas ritma, kas nozīmēja – ļoti daudz laika pavadīt tomēr ratos, jo cītīgi staigājām apkārt. Bet pēc tam viss bija vienkārši, galvenā rūpe tik, lai nepārkarst ratos un neapsvilst saulē. Pludmale gan īpaši viņai nepatika, bet atradām tādu, kur forša nojume ar dēļu grīdu, kas bija perfekta, lai tur dzīvotos kopā ar tādu mazuli. Un kamēr Katrīnu no Vidusjūras nevarēja dabūt ārā, mēs ar Billi atpūtāmies tur. Jāsaka, ka šīs divas nedēļas, iespējams, nedaudz palēlināja tā mēneša fiziskās attīstības lēcienu, jo ne tik daudz varēja vārtīties pa grīdu, bet, atgriežoties Latvijā, iekavēto strauji atguvām, visas siltās dienas praktiski dzīvojoties tikai parkā uz sedziņas un šobrīd mana deviņmēnešniece cītīgi pārvietojas ļoti interesantā pozā – kaut kas bišķiņ no partizāna, bišķiņ no tārpa. Ar dibenu gaisā, bet krūtīm vairāk pie zemes ļoti strauji lienot uz priekšu. Bet nu jau arī ceļas četrrāpus un cītīgi šūpojas, tā kā tikai laika jautājums, kad atklās klasiskās rāpošanas algoritmu. Un tas nekavē no sēdus pozas, ja vien ir kur pieturēties, celties kājās – pagaidām vēl uz celīšiem, bet stutē pēdas arī jau pret zemi un mēģina tikt augšā. Tagad ir tas brīdis, kad katru dienu ir kāds jauns triks, ko parādīt.

Bille ir riktīga pļāpa un katru nomoda brīdi kaut ko savā valodā buldurē, es gan esmu arī saklausījusi “me-me”, kas principā jau nozīmē tieši to pašu, ko “mammīt, es tevi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga par visu, ko tu dari”, vai ne? Billei garšo viss, ko dod un it īpaši tas, kas tiek izķeksēts no citu šķīvjiem. Daudz labprātāk ēd to, kas tiek dots gabaliņos, bet nesmādē arī, ja dodu ēst kādu biezeni, kas vairāk sanāk tieši braukājot apkārt. Labprāt grauž visu pēc kārtas, sākot ar maizes standziņām, galetēm, beidzot ar āboliem un akmeņiem. Tikko trīs dienas dzīvojām pie dabas, kur izrādījās, ka ugunskurā cepts saldais kartupelis vispār ir restorāna klases gardums. Vēl aizvien arī padzer arī pienu, bet tas jau ir palicis tikai kā iemigšanas rituāls un tad vēl reizes divas (ak, es laimīgā) naktī.

IMG_20170613_153737_874Atklājām arī zemeņu sezonu un, lai gan sākumā mēģināju pēc priekšrakstiem, dot palēnām, pa dažām odziņām, lai saprastu, vai nebūs pumpas, bet Billes acu priekšā ātri padevos, nopūtos, ka “tās būs tikai pumpas” un ļāvu ēst, cik grib (kas ir daudz). Pumpu tā arī nebija.

Visbeidzot, pats foršākais un interesantākais, kas šajos divos mēnešos ir noticis – ir IMG_20170610_130433_517radusies tik superīga māsu draudzība, ka es nespēju beigt priecāties! Protams, dažreiz vakaros, kad abas guļ blakus un nemitīgi skaļi smejas, tas sāk krist uz nerviem, jo abām sen jau būtu jāguļ. Bet tas smaids, kad Bille ierauga Kati un tik mīļā Kate, kas skandina: “Bille, tu esi mana, tu esi mana, mana, mana mīļā māsa! Biļčon, skaties uz mani, skaties!”. Un viņas jau patiešām spēlējas – paslēpes, kad Kate kaut kur ielien un Bille lien pakaļ, klasisko “ku-kū”, un tad jau citas spēles, kur Bille ir tikai izpildītāja, bet Katei tas pilnībā der. Katrīna jau māsu aizstāv, pieskata, ka tik nav tuvumā kaut kas sīks, ko “Billīte var apēst”, ja pie viņas pieiet citi bērni, Kate ir klāt pēc apmēram sekundes, un vislaimīgākā viņa ir tad, ja es ļauju māsu pabarot!

IMG_20170624_121347_824Sagaidījām vasaru un pēkšņi laiks tik ļoti sāka steigties, ka šķiet, tūliņ, tūliņ jau būs rudens un Billei būs gads. Bet vēl ne, vēl taču trīs mēneši līdz tam un tik ļoti gribās tos izbaudīt pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas vairāk momentus iegravējot atmiņā. Kā no manas mazās kūniņas top aizvien lielāks un lielāks cilvēks.

DIY Montessori Sajūtu materiāls – smaržu trauciņi

Sasmaržot vienādos! Smaržu trauciņi ir viens no klasiskajiem Montessori sajūtu bloka demonstrējumiem. Šī demonstrējuma tiešais mērķis ir attīstīt ožu, pievērst uzmanību smaržām, netieši tas palīdz atpazīt, izvērtēt un orientēties smaržās. Gribēju jau sen šo demonstrējumu izveidot, bet visu laiku, protams, nevarēju atrast piemērotus trauciņus. Principā grūti kaut ko atrast, īsti nemeklējot, bet nu nekas, sagaidīju, kad paši ielēca acīs 😀 Bet, kad nejauši AliExpress ieraudzīju šīs pudelītes, man bija skaidrs, ka beidzot taps smaržu trauciņi. Var meklēt pēc kādiem šādiem meklētājvārdiem: “Wish bottles tiny cork glass bottles”

20170422_141823

Lai uztaisītu materiālu, pamatā nepieciešamas 10 nelielas pudelītes un pieci produkti ar izteiktu smaržu. Es izmantoju – piparus, zaļo tēju (nedaudz uzlēju eļļu, lai ‘atdzīvinātu’ smaržu), rozmarīna lapiņas, citrona sulu un kanēli. Katru no produktiem ieber divās pudelītēs. Pēc tam ir divas iespējas – vai nu pudelīti aplīmēt (es uzlīmēju vienu kārtu krāsotāju līmlenti, var jau būt fancy-pancy un kādu smuko, krāsaino līmlenti izmantot, bet man tādas gluži vienkārši nebija mājās), vai dot uzdevumu ar aizsietām acīm (tā kā man uz šo aktivitāti jau nepacietīgi gaidīja divi bērni, Katrīna un brālēns, tad aizsietas acis nebija opcija). Uz pudelīšu apakšas pa pāriem uzlīmēju vienādā krāsā nokrāsotu to pašu līmlentes gabaliņu – tas nepieciešams, lai bērns pats var veikt kļūdu kontroli, salīdzinot, vai saliktajiem pārīšiem apakšā sakrīt krāsas.

20170422_140546

Kad tas izdarīts, ķeras pie darbošanās – sakārto divās rindās pudelītes pa vienai no katra pārīša (perfekti nostrādātam materiālam katru piecu pudelīšu komplektu vajadzēt aplīmēt ar atšķirīgu līmlenti, lai bērns pats arī viegli pēc tam varētu tos atkal sadalīt un nolikt darbiņu malā jau gatavu atkal lietošanai. Es noslinkoju, ticiet vai nē!), svarīgi bērnam parādīt, kā atvērt, pasmaržot, aizvērt trauciņu, lai pēc tam viņš var darboties individuāli. Tad bērns meklē vienādos trauciņus, no vienas kastītes paņem pudelīti un tad no otras piemeklē atbilstošo, neatbilstošās liekot pa labi, pa kreisi liekot atrasto pāri. Pēc tam nederīgos trauciņus atkal saliekot atpakaļ un turpina, meklējot nākamo pāri. Kad visi pāri ir atrast, tad bērns pats var salīdzināt, vai atrasti īstie – vispirms pasmaržojot, pēc tam salīdzinot kontrolpunktus uz pudelīšu apakšas – vai sakrīt krāsas.

20170422_140448

Protams, saturu trauciņos var mainīt, izvēloties produktus, smaržas, kas pašam ir mājās, var strādāt ar aizsietām acīm, tūliņ būs pavasara ziedi – smaržot tos un meklēt pārus, pārrunāt smaržas – nepatīkamas, patīkamas, stipras, maigas, vielu nosaukumus, ļoti plašas iespējas papildināt vārdu krājumus mazākiem bērniem.

Lai skaisti smaržo!

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂