Desmitais – piedzīvojumu mēnesis!

IMG_20170705_175607_810Kā jau ierasts, raksts, protams, netop “īstajā” datumā, bet ar laika nobīdi, šoreiz gan tikai divu dienu, nevis mēneša. Bet tas tikai tāpēc, ka, kā jau ieliku nosaukumā – šis ir bijis Notikumu un Piedzīvojumu mēnesis. Viens no visstraujākajiem, neskatoties uz to, ka 2016.gada 22.septembrī manā laika joslā tāpat jau laiks sāka steigties vismaz divreiz ātrāk, kā iepriekš. Bet šajā mēnesī tas uzņēma neredzētu ātrumu un še ku, re ku mēs esam, visi bišķiņ iesauļojušies, bišķiņ noguruši un ļoti, ļoti priecīgi par dzīvi. Jo kā gan citādi var justies kopīgajā atvaļinājumā! Vēl priekšā viena tāda nedēļa un tad jau lēnām jāatgriežas mājas dzīves rutīnā, bet sāku jau just – tas pat ir labi, jo no atpūtas vajadzēs atpūsties.

IMG_20170710_092623_919Billīte savā desmitajā mēnesī mums ir parādījusi, ka ir ļoti labs pasažieris automašīnā, jo braukājām lielus gabalus, bet viņa ar ļoti lielu mieru (un uzkodu daudzumu) bez problēmām tos piedzīvoja. Protams, jau pēc pieredzes, maksimāli centāmies pārbraucienus ieplānot gulēšanas brīžos, bet nereti tie bija ilgāki par miedziņu vai arī – vienkārši zvaigznes nesastājās, kā vajag – bet iztikām bez jebkādām histērijām mašīnā. Te jāpiemin arī Katrīna, kas vispār ir braukšanas profiņš un šogad jau vairāk izklaidēja mūs, nekā mums bija jādomā par viņas izklaidēm (OMG, cik daudz un gudri var viens četrgadnieks runāt). Vairākas naktis arī izmēģinājām gulēšanu teltī četratā, un, lai gan, protams, tas nav tik vienkārši, kā ierasti ieritināties savās gultās mājās, tas nav nekas neiespējams. Vienu no šiem vakariem gan visu laiku lija lietus un tad nu iedomājaties Billi un Katrīnu visu vakaru 2×2 metros teltī līdz gulētiešanas laikam un arī – noliekot gulēt. Dzīva esmu, lamāties bērni nav iemācījušies un īstenībā pieredze pat bija pozitīva, bet pēc tā vakara nu man šķiet, ka es visu varu. 😀 Domāju kādā brīdī (pēc atvaļinājuma) arī uzrakstīt tieši par mūsu teltī dzīvošanas pieredzi, jo šķiet, ka tā mums izdevās diezgan apdomāta un veiksmīga, tā kā daži life-hack’i ir azotē.

Vienu nedēļu atpūtāmies Pāvilostā un tur Billle beidzot sāka rāpot. Tā pa īstam, jo IMG_20170705_175607_810iepriekš pārvietojās šļūcot, bet nu šis mierīgais laiks ir beidzies un Katrīna vairs nevar no viņas aizmukt. Es arī nē. Un atkal uz gadiem diviem, trim varu aizmirst, kā ir aiziet uz tualeti vienai pašai. Ak, mammu būšanas saulainie mirkļi! Līdz ar rāpošanu, Bille arī sākusi celties kājās, pieturoties, mēģināt uzkāpt uz Kates krēsliņa, ierāpties vannā un ielīst visur, kur vien izskatās, ka tāda iespēja pastāv. Vissmieklīgāk kājās celšanās izdevās un izskatījās teltī – tas labs bonuss dzīvei dabā, man no smiešanās vēders sāpēja un pieļauju, ka Billei arī, jo viņu ļoti uzjautrināja kustīgās telts sienas.

IMG_20170714_113546_932Interesanti, ka tomēr viņa ir tik ļoti atšķirīga no Katrīnas – gan izskata ziņā, jo šķiet, ka būs viena “manējā” blondā, gaišā meita. Cerams, labā dvēselīte ar būs no manis :). Bet tik atšķirīgs raksturs, tas ir vienkārši nereāli! Katrīna man ir mierīgā, klusā, pacietīgā meitene (līdz četru gadu sasniegšanai…), es tiešām nekad neesmu piedzīvojusi no viņas puses to, ko sauc par tantrumiem, vienmēr visu var sarunāt un nekad, kaut kur dodoties, nav bijis jādomā – diez kā viņa uzvedīsies. O jā, esmu dabūjusi atpakaļ pēc pilnas programmas un jau no desmitmēnešnieka :). Ja Kate kaut ko paņem nost – brēciens, it kā nez kas būtu noticis. Pirmajās reizēs man teju sirds apstājās, bet nu jau esmu kļuvusi diezgan imūna. Kā kaut kas nepatīk, brēciens no riktīgām dvēseles dzīlēm un tad tāds nobrēcies, asarains rāpo apkārt, “lamājoties” uz visu pasauli. Kādas pāris reizes esmu arī redzējusi, kā dusmās sāk sist galvu pret zemi, lai gan biežāk iztiek ar to, ka ar rokām klapē sev pa ceļiem un atkal skaļi lamājas. Bet nu pagaidām es šo visu rakstu ar smaidu, jo skaidrs, ka tik sākam pielāgot raksturus viens otram ģimenē un, kamēr galu galā visu var nomierināt ar maigumu un mīļumu, paņemot rokās, samīļojot, tikmēr jau viss ir forši! Billei ļoti garšo ēst, un šobrīd nav nekas tāds, kas negaršo – ēd visu un ļoti labprāt. Īpaši nemīl, ja tiek barota un labprātāk izvēlas ēst pati ar rokām, bet ar lielo apkārt braukāšanu, tas ne vienmēr izdodas un tad nu viņa iepazinusi arī diezgan lielu daļu no biezenīšu plaukta, bet arī tie garšo. Un vislabāk garšo viss, kas nāk no mūsu šķīvjiem un nu jau kafejnīcās mums ir pilntiesīgs blakussēdētājs, kurš sajūsminās par kraukšķīgāk picu maliņām, dārzeņiem un pārējo, ko izdodas mums izvilināt ar savām lielajām acīm.

IMG_20170718_150503_851Par māsu būšanu – viņas aizvien ir superīgas! Abas divas! Katrīna tik ļoti rūpējas un labprāt spēlējas un nevar sagaidīt, kad Bille mācēs paslēpes. Bille aizvien seko visur Katrīnai, mēģina maksimāli pievērst viņas uzmanību un atplaukst tādā smaidā, kādu mēs neviens nevaram nopelnīt. Protams, viņas sakašķējās, apvainojas, bet tas ir tik īslaicīgi, ka dažreiz pat grūti pamanīt, par ko bijis kārtējais konflikts. Maģiski skatīties, kā top tāda draudzība!

Šobrīd lēnām jau sāku domāt, kādi tad ir bijuši lielie pieturpunkti Billes pirmajā gadā un desmitais mēnesis noteikti iezīmēs ar fiziskajiem sasniegumiem, sākot rāpot, un arī emocionālajiem – jo viņa kļuvusi daudz patstāvīgāka. Pirmo reizi arī es pati biju prom no mājām veselu dienu, ne tikai pāris stundas, kā iepriekš, bet Bille neesot izrādījusi nekādu neapmierinātību. Toties tas smaids, ieraugot mani atgriežoties! Izkausē!

Šis ir bijis viens brīnišķīgs mēnesis, kura bildes noteikti šķirstīšu drūmākās ziemas dienās un atceroties, vienmēr sirdī būs silti.

Cik iekšā, tik ārā jeb Billei deviņi!

20170626_170616Vienu brīdi jau man likās, ka izdosies Billes visas mēneša atskaites apmēram laikā veikt (Katrīnai sanāca dažas izlaist), bet, protams, ka tā bija tikai ilūzija. Tā nu šoreiz četras dienas pēc īstā mēneša jubilejas datuma uzreiz par diviem – gan astoto, gan devīto Billes mēnesi. 22.maijā, kad Billei palika astoņi mēneši, mēs devāmies brīvdienās uz Barselonu. Es gan biju naivi cerējusi, ka pagūšu starp mantu krāmēšanu uzrakstīt arī mēneša atskaiti, bet tas nenotika. Nekas, jo īstenībā astotais mēnesis nebija baigi interesantais, Bille bišķiņ sāka līst kā partizāns, bet tā pārvietošanās viņu tāpat neapmierināja un tāpēc ātri vien palika pikta. Toties beidzot sagaidījām pirmos divus zobus, sagaidījām māsas brīvlaiku bērnudārzā un sagaidījām kāpšanu lidmašīnā un divas nedēļas siltajās zemēs. Tā kā astotais mēnesis Billei pagāja gaidīšanas režīmā un devītajā iekāpām reizē ar izkāpšanu no lidmašīnas pāris tūkstošus kilometrus prom no Rīgas. Tā kā, vairāk ko rakstīt būs par devīto mēnesi. Tajā gaidīšanas režīms beidzās un Bille samācījās apsēsties, kas viņu padarīja daudz priecīgāku. Spēlēšanās uz grīdas kļuva ilgāka, jo sēžot tas esot daudz jautrāk. Priecājās arī Kate, jo beidzot ar māsu var spēlēt Vilcieniņos.

IMG_20170531_152504_720Par ceļojumu uz Barselonu vēl domāju uzrakstīt atsevišķi, bet varu tikai priecāties, cik pacietīgas meitas ceļotājas man ir. Billītei gan bija nepieciešamas kādas dienas divas, lai adaptētos pie karstuma un jaunā ikdienas ritma, kas nozīmēja – ļoti daudz laika pavadīt tomēr ratos, jo cītīgi staigājām apkārt. Bet pēc tam viss bija vienkārši, galvenā rūpe tik, lai nepārkarst ratos un neapsvilst saulē. Pludmale gan īpaši viņai nepatika, bet atradām tādu, kur forša nojume ar dēļu grīdu, kas bija perfekta, lai tur dzīvotos kopā ar tādu mazuli. Un kamēr Katrīnu no Vidusjūras nevarēja dabūt ārā, mēs ar Billi atpūtāmies tur. Jāsaka, ka šīs divas nedēļas, iespējams, nedaudz palēlināja tā mēneša fiziskās attīstības lēcienu, jo ne tik daudz varēja vārtīties pa grīdu, bet, atgriežoties Latvijā, iekavēto strauji atguvām, visas siltās dienas praktiski dzīvojoties tikai parkā uz sedziņas un šobrīd mana deviņmēnešniece cītīgi pārvietojas ļoti interesantā pozā – kaut kas bišķiņ no partizāna, bišķiņ no tārpa. Ar dibenu gaisā, bet krūtīm vairāk pie zemes ļoti strauji lienot uz priekšu. Bet nu jau arī ceļas četrrāpus un cītīgi šūpojas, tā kā tikai laika jautājums, kad atklās klasiskās rāpošanas algoritmu. Un tas nekavē no sēdus pozas, ja vien ir kur pieturēties, celties kājās – pagaidām vēl uz celīšiem, bet stutē pēdas arī jau pret zemi un mēģina tikt augšā. Tagad ir tas brīdis, kad katru dienu ir kāds jauns triks, ko parādīt.

Bille ir riktīga pļāpa un katru nomoda brīdi kaut ko savā valodā buldurē, es gan esmu arī saklausījusi “me-me”, kas principā jau nozīmē tieši to pašu, ko “mammīt, es tevi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga par visu, ko tu dari”, vai ne? Billei garšo viss, ko dod un it īpaši tas, kas tiek izķeksēts no citu šķīvjiem. Daudz labprātāk ēd to, kas tiek dots gabaliņos, bet nesmādē arī, ja dodu ēst kādu biezeni, kas vairāk sanāk tieši braukājot apkārt. Labprāt grauž visu pēc kārtas, sākot ar maizes standziņām, galetēm, beidzot ar āboliem un akmeņiem. Tikko trīs dienas dzīvojām pie dabas, kur izrādījās, ka ugunskurā cepts saldais kartupelis vispār ir restorāna klases gardums. Vēl aizvien arī padzer arī pienu, bet tas jau ir palicis tikai kā iemigšanas rituāls un tad vēl reizes divas (ak, es laimīgā) naktī.

IMG_20170613_153737_874Atklājām arī zemeņu sezonu un, lai gan sākumā mēģināju pēc priekšrakstiem, dot palēnām, pa dažām odziņām, lai saprastu, vai nebūs pumpas, bet Billes acu priekšā ātri padevos, nopūtos, ka “tās būs tikai pumpas” un ļāvu ēst, cik grib (kas ir daudz). Pumpu tā arī nebija.

Visbeidzot, pats foršākais un interesantākais, kas šajos divos mēnešos ir noticis – ir IMG_20170610_130433_517radusies tik superīga māsu draudzība, ka es nespēju beigt priecāties! Protams, dažreiz vakaros, kad abas guļ blakus un nemitīgi skaļi smejas, tas sāk krist uz nerviem, jo abām sen jau būtu jāguļ. Bet tas smaids, kad Bille ierauga Kati un tik mīļā Kate, kas skandina: “Bille, tu esi mana, tu esi mana, mana, mana mīļā māsa! Biļčon, skaties uz mani, skaties!”. Un viņas jau patiešām spēlējas – paslēpes, kad Kate kaut kur ielien un Bille lien pakaļ, klasisko “ku-kū”, un tad jau citas spēles, kur Bille ir tikai izpildītāja, bet Katei tas pilnībā der. Katrīna jau māsu aizstāv, pieskata, ka tik nav tuvumā kaut kas sīks, ko “Billīte var apēst”, ja pie viņas pieiet citi bērni, Kate ir klāt pēc apmēram sekundes, un vislaimīgākā viņa ir tad, ja es ļauju māsu pabarot!

IMG_20170624_121347_824Sagaidījām vasaru un pēkšņi laiks tik ļoti sāka steigties, ka šķiet, tūliņ, tūliņ jau būs rudens un Billei būs gads. Bet vēl ne, vēl taču trīs mēneši līdz tam un tik ļoti gribās tos izbaudīt pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas vairāk momentus iegravējot atmiņā. Kā no manas mazās kūniņas top aizvien lielāks un lielāks cilvēks.

DIY Montessori Sajūtu materiāls – smaržu trauciņi

Sasmaržot vienādos! Smaržu trauciņi ir viens no klasiskajiem Montessori sajūtu bloka demonstrējumiem. Šī demonstrējuma tiešais mērķis ir attīstīt ožu, pievērst uzmanību smaržām, netieši tas palīdz atpazīt, izvērtēt un orientēties smaržās. Gribēju jau sen šo demonstrējumu izveidot, bet visu laiku, protams, nevarēju atrast piemērotus trauciņus. Principā grūti kaut ko atrast, īsti nemeklējot, bet nu nekas, sagaidīju, kad paši ielēca acīs 😀 Bet, kad nejauši AliExpress ieraudzīju šīs pudelītes, man bija skaidrs, ka beidzot taps smaržu trauciņi. Var meklēt pēc kādiem šādiem meklētājvārdiem: “Wish bottles tiny cork glass bottles”

20170422_141823

Lai uztaisītu materiālu, pamatā nepieciešamas 10 nelielas pudelītes un pieci produkti ar izteiktu smaržu. Es izmantoju – piparus, zaļo tēju (nedaudz uzlēju eļļu, lai ‘atdzīvinātu’ smaržu), rozmarīna lapiņas, citrona sulu un kanēli. Katru no produktiem ieber divās pudelītēs. Pēc tam ir divas iespējas – vai nu pudelīti aplīmēt (es uzlīmēju vienu kārtu krāsotāju līmlenti, var jau būt fancy-pancy un kādu smuko, krāsaino līmlenti izmantot, bet man tādas gluži vienkārši nebija mājās), vai dot uzdevumu ar aizsietām acīm (tā kā man uz šo aktivitāti jau nepacietīgi gaidīja divi bērni, Katrīna un brālēns, tad aizsietas acis nebija opcija). Uz pudelīšu apakšas pa pāriem uzlīmēju vienādā krāsā nokrāsotu to pašu līmlentes gabaliņu – tas nepieciešams, lai bērns pats var veikt kļūdu kontroli, salīdzinot, vai saliktajiem pārīšiem apakšā sakrīt krāsas.

20170422_140546

Kad tas izdarīts, ķeras pie darbošanās – sakārto divās rindās pudelītes pa vienai no katra pārīša (perfekti nostrādātam materiālam katru piecu pudelīšu komplektu vajadzēt aplīmēt ar atšķirīgu līmlenti, lai bērns pats arī viegli pēc tam varētu tos atkal sadalīt un nolikt darbiņu malā jau gatavu atkal lietošanai. Es noslinkoju, ticiet vai nē!), svarīgi bērnam parādīt, kā atvērt, pasmaržot, aizvērt trauciņu, lai pēc tam viņš var darboties individuāli. Tad bērns meklē vienādos trauciņus, no vienas kastītes paņem pudelīti un tad no otras piemeklē atbilstošo, neatbilstošās liekot pa labi, pa kreisi liekot atrasto pāri. Pēc tam nederīgos trauciņus atkal saliekot atpakaļ un turpina, meklējot nākamo pāri. Kad visi pāri ir atrast, tad bērns pats var salīdzināt, vai atrasti īstie – vispirms pasmaržojot, pēc tam salīdzinot kontrolpunktus uz pudelīšu apakšas – vai sakrīt krāsas.

20170422_140448

Protams, saturu trauciņos var mainīt, izvēloties produktus, smaržas, kas pašam ir mājās, var strādāt ar aizsietām acīm, tūliņ būs pavasara ziedi – smaržot tos un meklēt pārus, pārrunāt smaržas – nepatīkamas, patīkamas, stipras, maigas, vielu nosaukumus, ļoti plašas iespējas papildināt vārdu krājumus mazākiem bērniem.

Lai skaisti smaržo!

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂

 

Mazie rokdarbi Lieldienu noskaņās

Šajā nedēļas nogalē pārmaiņas pēc nekas tāds nopietns nebija ieplānots un beigās mums ar Katrīnu iznāca ļoti darbīgas un radošas dienas, brīvbrīžos ņemoties ap dažādiem rokdarbiem, saistībā ar Lieldienu tēmu. Padalīšos ar darbiņiem, kas, iespējams, kādam noderēs vēl šajā nedēļā! Sadarījām visādus dīvainus “mākslas darbus” – gan līmējot, gan krāsojot, gan griežot – no dažādām lietām, kas mums jau mājās bija. Tad nu īsi par katru no tiem, jo īstenībā nekā daudz tur nav ko aprakstīt, pēc bildēm jau katrs pats var sadomāt un ko līdzīgu realizēt, bet, ja noderēs iedvesmai, es tikai priecāšos!:

Lielo olu krāsošanai

20170410_094119Katrīna jau mēnesi man neliek mieru, jautājot, kad beidzot būs Lieldienas un varēs krāsot olas. Par laimi, esam jau finiša taisnē! Bet divas brīvas dienas neatviegloja šo gaidīšanas laiku, tāpēc izdomāju – iedošu viņai krāsot olas, ne īstās, bet no papīra un ar guašas krāsām. Nostrādāja 🙂 Man šķiet, šāda krāsošana patīk, jo ir liels laukums, kur izpausties, vienlaikus – jau olas forma nodrošina, ka rezultāts tiešām būs izkrāsota ola, nevis aizraušanās dēļ nokrāsota visa lapa, kas arī, protams, nav slikti, bet mūsu mājā var arī izsaukt asaras, tāpēc – ja grib olu, labāk nodrošināties, ka būs ola 😀

 

Zaķi no tualetes papīra rullīša20170410_094036

Man šķiet, tualetes papīra rullīša vidus ir viens no populārākajiem rokdarbu materiāliem pinterestā. Protams, jāizmēģina arī mums un, ņemot vērā Lieldienu tuvošanos, ko gan citu, ja ne zaķus uztaisīt! Mūsu mīļākajā veidā – pavisam vienkārši! Pārgriezu rullīti, lai izveidojas divi zaķu “ķermeņi”, sagatavoju pielīmējamās acis, pompomus degunam, izgriezu no papīra sagataves ausīm (šādus mazus objektus es visbiežāk jau pati izgriežu un Katrīna nodarbojas ar līmēšanu). Katrīna nokrāsoja zaķus baltus, salīmēja ausīm klāt vidiņus un pārējos klāt līmējām pa abām, jo izmantojām karsto līmi – es uzspiežu līmi un Katrīna lipina klāt attiecīgo lietu. Pielīmējām degunu, ausis, acis un – zaķīši gatavi!

 

Zaķa maska no papīra šķīvja20170410_093950

Pagatavojām zaķa masku, kas gan vairāk izskatās pēc kāda kaķa vai lapsas – laikam vajadzēja garākas ausis :), bet, neskatoties uz to, Katrīnai maska patika un vakarā viens zaķēns pa māju lēkāja. Lai pagatavotu masku, vispirms papīra šķīvi pārgriež uz pusēm, izgriež aplīšus, caur kuriem skatīties. Tad sagatavoju papīrus ausīm, ūsām, ko Katrīna salīmēja. Pielīmējām vēl degunu un kociņu, aiz kura turēt masku pie sejas – un viss gatavs! Es vēl šorīt nezin kāpēc visu laiku dungoju “zaķim garas ausis, zaķim garas ausis…”.

 

Cālis20170410_093859

Šī bija izcila aktivitāte, jo deva man pilnīgu mieru 🙂 Kamēr Katrīna aplīmēja uz pusēm salocītu papīra šķīvi ar dzeltenajām spalviņām, pagāja labs laiks! Pēc tam vēl tikai knābis un acs un pūkains, pēc Jāņa vārdiem, “frīkīgs” cālis gatavs. Mēs vēl beigās pielīmējām arī “kājas” – uz pusēm pārlocītu taisnstūri, kam gali vēlreiz atlocīti, lai veidojas tāds kā pamats un cālis varētu nostāvēt.

 

Lai rosīgs un radošs Lieldienu gaidīšanas laiks!

 

Nu tā, puse no gada jau apkārt!

Tieši pirms pusgada ap šo laiku jau biju Dzemdību namā un bija skaidrs – lielā satikšanās noteikti būs jau šodien! Tāpat, saulaina diena, tikai starp pēdējām rudens, ne pirmajām pavasara saulainajām, noskaņojums izcili labs, jo tikšu turēt rokās it kā tik jau pazīstamo, bet tomēr, vēl nekad neredzēto Billīti. Kāda viņa būs, kādas būs actiņas, matiņi, sejiņa (atvainojos par deminutīviem, bet man šodien sentiments, ja), vai būs līdzīga māsai, vai varbūt pēkšņi blonda galviņa. Vēl pēc kādām stundām satikām mums īsto un vienīgo Billi. Krietni lielāku, nekā bija māsa dzimstot, bet tikpat tumšiem un gariem matiem. Ja arī pirmā iepazīšanās negāja, kā iepriekš izsapņots un cerēts, tas nemainīja neko no tā, ka varēju ieraudzīt un iepazīt mazo cilvēku, kam tagad lielam jāaug. Un to viņa dara, labi un strauji – aug un aug, un aug. Tā, ka mammai gribētos laiku apturēt ik pēc pāris dienām, ieslēgt momentu atmiņā, lai nekad neaizmirstu. Un nu jau pieredze rāda, ka, protams, aizmirstās, pat, ja šķiet, tas ir kas tāds, ko nemūžam neaizmirsīsi.

20170322_143242.jpg

Pusgada laikā Bille mūsu ģimeni ir padarījusi tikai labāku un laimīgāku. Baigais cukurs, bet tieši tā arī ir! Ziniet, ka nereti pirms otrā bērna dzimšanas, apkārtējie ar pieredzi saka – nekas, galu galā būs pat vieglāk, nekā ar vienu bērnu. Un, tāpat, kā pie Katrīnas es neticēju tam, ka maģiski, bet tiešām pirmie trīs mēneši ir grūtākie, tā īsti neticēju šim. Bet, protams, izrādījās, ka tiem, kas zina, ko saka, ir taisnība. Ir jau dažādas loģistikas grūtības, ir grūti dalīt uzmanību un ir grūti reizēm pavadīt dienas, kad vakarā saproti – tieši sev neesi veltījusi ne mirkli. Tomēr kopumā atmosfēras, ikdienas un līdzāsbūšanas ziņā, man šķiet, ka šis pusgads ir ienesis zināmu vieglumu. Tam iemesls noteikti ir arī mana iespēja būt mājās, ko teju ik dienu novērtēju, bet arī tas, ka māsām patīk paspēlēties, vakaros, kad esmu nogurusi, Katrīna ar Billi (protams, ja abām īstais noskaņojums) gatavas padauzīties savā starpā, un es, kam kādreiz rutīna šķita garlaicīga, dažbrīd domāju, ka būtu gatava pat kaut vai katru ceturtdienu ēst, piemēram, tieši makaronus. Jo dienas, kurās viss ir skaidrs un jau izplānots ir manas mīļākās dienas.

IMG_20170314_065949_442Aizrāvos 🙂 Par pašu Billi – kā jau rakstīju, aug griezdamās, gan burtiski, gan pārnesti. Šis gan savā ziņā bija grūtākais līdzšinējais mēnesis, jo raksturs ir parādījies, bet prasmes vēl nepietiek. Tad nu bieži piedzīvoju čīkstošu un aizkaitinātu meitu, kura atkal un atkal īsti nevar atvelties no punča uz muguras, vai aizsniegt mantiņu, vai pievērst sev māsas uzmanību. Jau kuro mēnesi arī saku, ka “laikam nāk zobi”, jo bija kāda nedēļa, kurā mana labā gulētāja izdomāja naktīs uzkost pat piecas, sešas reizes un pēc tādas trešās nakts mans organisms jau bija vieglā šokā par notiekošo. Bet tas ir pāri. Zobi gan tā arī nav iznākuši 😀

Šajā mēnesī Billi lēnām sāku iepazīstināt ar garšu pasauli un viņai šis ceļojums noteikti ir bagātīgāks un garšām dažādāks, pateicoties Ingai no LePetitPot, kas iedvesmoja skatīties tālāk par ķirbi un burkānu. Tā nu Bille ir nogaršojusi, protams, ķirbi, bet arī selerijas sakni, saldo kartupeli, sarkano un dzelteno bieti, burkānu, cukīni, avokado, pastinaku, bumbieri, ābolu, puķkāpostu un domāju, ka vēl noteikti kaut ko esmu aizmirsusi. Ēdienreizi gan vēl neesmu viņai aizstājusi, jo, pēc Billes domām, nekas no piedāvātā neesot tik labs kā piens. Bet ēst dārzeņus arī garšo un patīk, tā kā esam tikai pašā ceļa sākumā, šobrīd visi kopīgi sēžoties pie vakariņu galda un kaut ko ik dienu nomēģinot.

Lielākās pārmaiņas šajā mēnesī varētu būt Billes socializācija, jo viņa ir atvērusies sabiedrībai – smieties, skaļi, balsī, vēlams publiski. Daudz un dikti runāties, pirms miega mīļākā nodarbe ir ņurcīt savu segu un skaļi rūkt. Ja nezinu, kā īsti nomierināt, kad palikusi pikta, ir divas opcijas – iet pie spoguļa vai blakus nolikt māsas lelli, kas ir bēbīša izmērā. Abos variantos smiekli un pļāpāšana kādu laiku ir garantēta. Var redzēt, ka vispār mantas kā tādas paliek aizvien interesantākas un es mierīgi varu pavadīt labu laiku vannasistabā pie spoguļa, tik ik pa brīdim Billei, kas turpat blakus, atkal pasniedzot ko jaunu no plauktiem – māsas lielo matu gumiju, tukšu krēma trauciņu (ieliec tajā vēl divas, trīs matu sprādzes, aizskrūvē un mega labais grabulis, ko divas dienas neizlaidīs no rokām, gatavs), matu suku un tā tālāk. Pusdienu pagatavošanas laiks vispār varētu būt Billes mīļākais, jo tad palēnām tiek pie visādiem labumiem no virtuves atvilktnēm – karotēm, burciņām, trauciņiem, otiņām, vislabākā lieta – citrusaugļu sulu spiedes augšpuse. Vienīgais, drīz būs jāķeras klāt Katrīnas istabai un mantu šķirošanai, jo drīz vien mazie lego, kinderolu sūdiņmantas un visādi citi nieki būs kārtīgi jāpaslēpj. Ceru, ka pēc šādas atrakcijas nebūšu Katrīnas nemīļākais cilvēks.

IMG_20170312_131220_860Man liels prieks, ka aizvien varu teikt paldies, ka man Bille lielākoties ļauj realizēt visus plānus – satikties ar draudzenēm, pasvinēt svētkus, aiziet uz iknedēļas sportiņu, visur dzīvojot man līdzi. Varu mierīgi teikt, ka sabiedrība man nemaz nepietrūkst, un, ja tā šķiet vēl pēc pusgada, tad tas ir krietni labāks rādītājs, nekā ar Katrīnu, kad daudz ātrāk sāku ilgoties pēc aizņemtās dzīves. Turklāt, tūliņ jau pārdzīvota ziema un klāt pavasaris, kad vispār viss paliek tikai un vienīgi labāk. Tā mēs dzīvojam, neticamā ātrumā!

Dažas lietas, ko saproti ar otro bērnu

Bērni ir dzīves skola, tas nu ir fakts. Un tiem pat nav jābūt taviem bērniem, kas man atsauc atmiņā situāciju pirms pāris nedēļām, kad bijām ciemos pie manas māsas un es uz apmēram 10 minūtēm atstāju abas pilnīgi mierīgās, ar dzīvi apmierinātās meitas viņai. Kad atgriezos, pirmkārt, dzīvokļa durvis bija aizslēgtas [jap, Katrīna bija mēģinājusi aizmukt un skriet man pakaļ], otrkārt, iekšā bija tikko no kārtīgas kliegšanas atguvusies Kate un Bille jau manai māsai rokās, ar vēl bišķiņ asarām actiņās. Lieki teikt, ka tajā vakarā mana māsa noteikti glaudīja kaķus, domādama, cik ar viņiem ir viegli 😀

Bet, protams, arī tu pats no un ar saviem bērniem iemācies ļoti daudz un tāpēc laikam otrie bērni, varētu tā teikt, jau nāk ar lietošanas instrukciju, kas gan iegūta pašmācības ceļā, pirms tam eksperimentējot ar pirmo bērnu. Arī man ir dažas atziņas. Protams. Par to, ko es esmu iemācījusies un praksē pārbaudījusi ar otro bērnu!

– pirmais, man pats svarīgākais un pilnīgs lifechanging – bēbītis mierīgi var paraudāt dažas minūtes un viņam NEKAS nenotiks! Nopietni! Ar Kati es šo nespēju saprast, bet tagad – hei, Bille, pagaidi, es izdzeršu kafiju/izmazgāšu matus/pabeigšu tvītot (ok, šis nav baigi labi droši vien, bet…tā ir!). Turklāt bonuss – lielākoties, pēc neilgas pačīkstēšanas, mazais pats atrod ar ko sevi tomēr nodarbināt vēl krietnas padsmitminūtes un aizmirst turpināt paraudāt.

– Ja bērns guļ, nevajag viņu modināt, lai paskatītos, vai viņš vēl grib gulēt.

– Mazulis obligāti nav jāliek vannā katru dienu, vai katru otro, vai katru [ievieto sevi mierinošu skaitli] dienu. (Bet to, protams, drīkst darīt, ja tas ir jauks un foršs rituāls, manējās pēc vannas skrien tā, it kā būtu jaunu enerģijas devu saņēmušas).

– Hendlings ir laba lieta, bet nav sev jāplēš mati, ja neatceries, kā tad tur pareizi bija jāpaceļ bēbītis. Un tad spēsi ar vieglu sirdi un lielo mīļumu skatīties, kā lielā māsa cilā mazo māsu. Un abas par šo procesu būs sajūsmā, bet tu – vēl vienu kafiju, varbūt?

– Aizdomīgās pumpas otrajam bērnam mēdz izzust daudz ātrāk, nekā tu pat paspēj iegūglēt, kas tās varētu būt.

– Bēbīti, ja ģērb ar prātu, nav iespējams saģērbt pārāk plāni.

– Vispār, labāk bēbīšus ģērbt ar rokām, ne prātu, jo viņi pārāk daudz nesaprot no domu spēka.

– Vienu un to pašu bodiju var uzvilkt vairākas dienas pēc kārtas. Tas, protams, neattiecas vairs tajā brīdī, kad tiek uzsākta piebarošana. Bet nekas, gan jau kādreiz bēbīši oranžas krāsas plankumus padarīs modernus!

– Sākumā bēbītim nav jāpērk tieši neviena rotaļlieta, NEVIENA! Tās mājās uzrodas pašas – dāvinātas, atrastas noliktās un aizmirstās, galu galā, tāpat visinteresantākās būs lietas, ar kurām spēlējas lielā māsa.

– Visticamākais, tu nevis gaidīsi katru nākamo bēbīša sasniegumu ar mežonīgu nepacietību, bet gan birdināsi sentimentālas asaras par to, kā “laiks skrien”.

– Vienā brīdī tev sāks šķist, ka ar diviem bērniem taču pat ir vieglāk nekā ar otru, otrā brīdī viņi abi divi vienlaikus kaut ko nenormāli obligāti no tevis gribēs un tu nosolīsies nekad vairs neļauties šai domai. Līdz nākamajam miera brīdim, kad abi divi savā nodabā dzīvosies.

Visbeidzot, obligāti nepieciešamā atruna – neviens bēbītis nelīdzinās citam bēbītim un, iespējams, neviens no iepriekš lasītajiem teikumiem jums nav aktuāls.