Kā kļūšana par mammu padarīja mani par labāku cilvēku

Pirms četriem gadiem ap šo laiku mierīgi dzīvoju un ripoju pēdējā dekrēta mēnesī (un laiks bija krietni siltāks, ja kas), domājot, ka patiesībā jau teju kuru katru dienu varētu notikt lielā transformācija un – es būšu mamma. Nezināju gan, ka vēl gaidīšu un gaidīšu un jāpaciešas vēl mēnesis, jo manas meitenes ne tikai nav no steidzīgajām, bet viņām arī patika vēl padzīvoties vēderā ar kārtīgu uzviju. Liriskā atkāpe, jo vispār šo rakstu lēnām cepināju sev galvā, domājot, cik gan daudz laba man ir devusi meitu ienākšana manā dzīvē. Neskatot, protams, abas meitas jau pašas par sevi! Un, par to domājot, sapratu, ka es šajos četros gados esmu kļuvusi riktīgi labāks cilvēks, tāds, kurš pats sev patīk daudz labāk nekā iepriekš, tāds, kurš var vairāk izdarīt un arī mazāk izdarīt, kad tas nepieciešams, tāds, kuram vairāk rūp, bet vienlaikus var salikt prioritātes un lēnām mācas samierināties, ka ne vienmēr par tām citi, ne ģimene, būs apmierināti, bet – tam nav tik liela nozīme.

Es esmu kļuvusi daudz interesantāka – bērni man pavēruši durvis uz daudz jaunām pasaulēm, ko izpētīt, kur ielūkoties, ko ņemt vērā vai tikai pieņemt zināšanai un saprast, ka tas nav priekš manis. Un ne vienmēr tas ir saistīties tieši ar bērniem pašiem. Jā, es esmu atradusi sev un pētu un mācos vairāk par Montessori pedagoģiju, bet vienlaikus – man pilnībā mainījusies arī izpratne, piemēram, par uzturu un es cenšos vairāk par to domāt, man rūp tas, kādu vidi mēs atstājam aiz sevis, man rūp nepiebāzt ikdienu ar pārāk daudz lietām, galu galā – man tik ļoti gribās ilgi, ilgi redzēt, kā mani bērni aug un būt kopā ar viņiem, ka man rūp pat mana veselība, kas iepriekš nekad nešķita pārāk svarīgi (šobrīd ar šausmām atceros divus “jaunības” dzērienus – kola ar kafiju un jēgerbumas – mani ar varu nepiespiestu šobrīd kaut ko tādu nodarīt savam organismam). Es pat šad tad nodarbojos ar sportu un domāju ne tikai par to, ka kādreiz varbūt ieraudzīšu savu presīti, bet arī to – ka tas dod labumu manam ķermenim kopumā. Un cenšos ierobežot kafijas patēriņu (kas manā gadījumā gan nozīmē nedzert vairāk par četrām melnas, stipras kafijas tasītēm, bet tāpat!). Un vienlaikus ar “man rūp”, varu teikt arī – “man nesatrauc”. Es vairs neredzu nepieciešamību cepties par sīkumiem (kas gan nenozīmē, ka nekad to nedaru), tik ilgi, kamēr visi ir veseli, paēduši un +/- priecīgi, viss ir lieliski. Pārējais ir tikai fons.

Es esmu apguvusi tik daudz ko jaunu, daudz mācījusies, viena no vērtīgākajām lietām – es esmu iemācījusies paklusēt un nebūt kategoriska praktiski nevienā jautājumā, jo bērni ātri iemāca, ka jebkura tava apņemšanās pāris momentos var apgriezties kājām gaisā. Es esmu kļuvusi drosmīgāka, jo bieži vien jāpārvar savu satraukumu un bailes, lai būtu stiprā klints bērnam. Un tad iepazīsti jaunas savas robežas un izrādās, ka vari daudz vairāk.

Divu bērnu mammas esot visproduktīvākās un, man šķiet, ka tam varētu būt saistība ar prioritāšu noteikšanu. Es vairs pat necenšos aiziet visur, izdarīt visu, jo tas tāpat nav iespējams. Un, ja man vakarā labāk gribās palikt mājās, tad es to arī daru. Un, ja man pa dienu gribās kaut kur izbraukt, es pasitu Billi padusē un mēs izbraucam, uz to brīdi aizmirstot par neizmazgātām grīdām vai netīro drēbju grozu. Otra lieta – iemācījos, ka nekad nezini, kad un kāds būs nākamais miera mirklis, tāpēc, ja ir doma, ka kaut ko tagad varētu izdarīt, tad ceļos un eju to darīt, līdz ar to, reti, kad ir vakars, kurā ir sajūta – bāc, nu vispār nekas jēdzīgs šodien nav padarīts.

Man patīk labāk ar sevi dzīvot tagad, kad viena no manām birkām ir “mamma divām superīgām meitām”. Nu gan jau es nebiju briesmīgs cilvēks arī 15, 20 un 25 gados, bet pilnīgi noteikti, kopš Katrīnas piedzimšanas pirms teju četriem gadiem, es esmu kļuvusi labāks cilvēks un labāks ne tikai citiem, bet, kas pats galvenais – labāka arī pati sev.

Kādreiz, protams, uznāk ilgošanās pēc vecajiem laikiem, bet tas ir viens mirklis. Jo vispār, šis laiks, šī vieta un šī kompānija ir tā, kas man liek ne tikai justies labāk, bet arī ik brīdi censties būt vēl pa kripatiņu labākai. Un meitas ir mani mīļākie, labākie un pacietīgākie skolotāji, par ko paldies viņām!

Septiņi mēneši vienradži un varavīksnes

Vakardienas “jubilārs” čuč pusdienlaiku, pie mums ciemos meiteņu brālēns un vecāko meitu jau otro dienu īsti neesmu redzējusi, tik brīžos, kad iznāk no istabas paēst vai vakarā, gulētejot un man ir brīdis uzrakstīt mūsu mazo ikmēneša “atskaiti”. Pilni septiņi mēneši pagājuši kopš 22.septembra, kad satikām Billi aci pret aci. Jau esmu kādreiz rakstījusi, ka bēbīši par pirmo dzīves gadu ir nopelnījuši vismaz trīs doktora grādus, ņemot vērā tempu un vērienu, kādā tie mācās un apgūst jaunas lietas. Manas meitenes gan neviena nav bijusi no steidzīgajām, sākot jau ar pašu piedzimšanu, bet tas nemaina to, ka ik mēnesi var brīnīties un brīnīties par viņu sasniegumiem. Piemēram, Bille šomēnes ir iemācījusies arī stāties pretim māsai un viņu bišķiņ iekaustīt, ja nepieciešams. Man ir skaidrs, kurš būs (ir!) ģimenes bosiks. Ja iepriekš viņa pacietīgi izturēja Katrīnas knibināšanu un bakstīšanu, lai tik māsa ir pievērsusi nedaudz uzmanības, tad tagad – Katrīnai arī jāuzmanās, ka nedabū kārtīgu rāvienu aiz matiem vai mazos nagus vaigos! Pateicoties tam, Katrīnas domātajām mazās māsas iesaukām “gruzītis” un “tirliņbumsis” pievienojusies arī, piemēram, “riebeklītīte”.

IMG_20170411_095636_745Katrīna dabū ciest arī no tā, ka Bille, lai gan vēl nerāpo, ir kļuvusi pavisam mobila un spēj pārvietoties praktiski pa visu māju, kur vēlas – līdz ar to, tiekot pie katras mantas, kas ir tuvu zemei, ko iekāro. Un tur lielākoties ir tieši Katrīnas mantas, kurām nekad nav bijusi tik liela vērtība viņas acīs, kā brīžos, kad tās iekāro Bille. Tā nu, mazie konflikti katru dienu. Labi, ka vismaz Billes uzmanību pagaidām ir ļoti viegli novērst ar jebko citu – lai slavēta bēbīšu “zelta zivtiņu” atmiņa! Atceros, ka arī ar Katrīnu ilgi un nepacietīgi gaidīju, kad viņa sāks rāpot un vēl priekšā bija vismaz divi mēneši jāpagaida. Un ir jau mazulītis tomēr vēl, lai gan šķiet, ka ar rāpošanu atkal būs viens lielais lēciens “vieglumā”. Billei ļoti patīk mīļoties, viņa labprāt pielien, ieliek galvu klēpi un sabužinās, tāpat arī paņemta rokās, lien uzreiz vispirms samīļoties un pēc tam sāk skatīties apkārt, kas notiek. Vispār, Bille ir daudz mazāks “roku bēbis”, kā bija māsa un praktiski vispār nemīl īpaši tikt turēta opā un par sēdēšanu uz dīvāna ar viņu klēpī vispār var aizmirst! Protams, kreņķus gan vislabāk izdzīvot, kamēr mamma nēsā apkārt. Skaidrs, ka aug otra pļāpa ģimenē (Jānis teiktu, ka trešā, ieskaitot mani…), jo visas emocijas tiek paustas ļoti verbāli un pēc toņa var skaidri nolasīt sajūsmu, dusmas, neizpratni, brīnīšanos, nepacietību un vēl kaudzēm emociju. Ņemot vērā, ka Katrīna šobrīd sāk runāt četros, atnākot no bērnudārza un pirmo reizi ietur klusumu desmitos, ejot gulēt, tad pēc diviem gadiem mums droši vien ies jautri :D.

Tā kā man diezgan viegli bija ļaut Billei dzīvot savā režīmā, pielāgojoties tam, tad pirmo IMG_20170416_134221_790pusgadu par tādi stingru grafiku īsti runāt nevarēju, lai gan iezīmes, protams, parādījās, tikai – cik ātri parādījās, tik ātri atkal mainījās, jo, kā jau rakstīju – attīstības tempi ir tik ātri, ka arī režīms dzīvoja tiem līdzi. Tagad, pēc septiņiem mēnešiem, man atkal ir sajūta, ka es varu diezgan skaidri paredzēt, kāds būs dienas ritms, ar precīziem trīs pusdienlaikiem (dažreiz diviem, bet tajās dienās izcili platajiem vakariem vecākiem!), mošanos, miega laiku un ēdienreizēm. Protams, uzreiz dzīve šķiet vieglāka. Par ēdienreizēm runājot – Bille turpina cītīgi iepazīt dažādas garšas un ir nomēģinājusi teju visus iespējamos dārzeņus un arī augļu galā tikusi arī pie varbūt ne pašiem “tīrākajiem”, piemēram, melonēm vai tām pašām spāņu zemenēm, bet es pieturos pie tā, ka mazai drusciņai nogaršot jau var, tik jāseko līdzi, vai nav nekādas reakcijas. Ko arī pagaidām neesam novērojuši īsti ne no kā. Liekas, ka septiņos mēnešos bēbis jau ir liels un dabū pa kādai drusciņai nogaršot no mūsu galda un domāju, ka viņa ar nepacietību gaida, kad varēs mums pilntiesīgi pievienoties svētdienas pankūku rītos ar savu šķīvi pankūkām, nevis tikai kādu ābolu graužot.

Citādi visādi, priecājamies, ka tuvojas silts pavasaris (cerams!) un ikdienas pastaigas kļūst aizvien garākas. Vēl bišķiņ un varēs jau teju visu dienu pavadīt ārā un to es nevaru sagaidīt. Mājas četras sienas sāk lēnām kļūt par šauru mazajam pētniekam un arī man galvas izvēdināšana lieti noder. Un vispār, vasara nāk un vasara ir sinonīms vārdam plezīrs, kas mūs sagaida. Lielās brīvdienas dosim arī Katrīnai un varēsim dzīvot trīs piedzīvojumu pilnus mēnešus, forši taču!

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂

 

Dažas lietas, ko saproti ar otro bērnu

Bērni ir dzīves skola, tas nu ir fakts. Un tiem pat nav jābūt taviem bērniem, kas man atsauc atmiņā situāciju pirms pāris nedēļām, kad bijām ciemos pie manas māsas un es uz apmēram 10 minūtēm atstāju abas pilnīgi mierīgās, ar dzīvi apmierinātās meitas viņai. Kad atgriezos, pirmkārt, dzīvokļa durvis bija aizslēgtas [jap, Katrīna bija mēģinājusi aizmukt un skriet man pakaļ], otrkārt, iekšā bija tikko no kārtīgas kliegšanas atguvusies Kate un Bille jau manai māsai rokās, ar vēl bišķiņ asarām actiņās. Lieki teikt, ka tajā vakarā mana māsa noteikti glaudīja kaķus, domādama, cik ar viņiem ir viegli 😀

Bet, protams, arī tu pats no un ar saviem bērniem iemācies ļoti daudz un tāpēc laikam otrie bērni, varētu tā teikt, jau nāk ar lietošanas instrukciju, kas gan iegūta pašmācības ceļā, pirms tam eksperimentējot ar pirmo bērnu. Arī man ir dažas atziņas. Protams. Par to, ko es esmu iemācījusies un praksē pārbaudījusi ar otro bērnu!

– pirmais, man pats svarīgākais un pilnīgs lifechanging – bēbītis mierīgi var paraudāt dažas minūtes un viņam NEKAS nenotiks! Nopietni! Ar Kati es šo nespēju saprast, bet tagad – hei, Bille, pagaidi, es izdzeršu kafiju/izmazgāšu matus/pabeigšu tvītot (ok, šis nav baigi labi droši vien, bet…tā ir!). Turklāt bonuss – lielākoties, pēc neilgas pačīkstēšanas, mazais pats atrod ar ko sevi tomēr nodarbināt vēl krietnas padsmitminūtes un aizmirst turpināt paraudāt.

– Ja bērns guļ, nevajag viņu modināt, lai paskatītos, vai viņš vēl grib gulēt.

– Mazulis obligāti nav jāliek vannā katru dienu, vai katru otro, vai katru [ievieto sevi mierinošu skaitli] dienu. (Bet to, protams, drīkst darīt, ja tas ir jauks un foršs rituāls, manējās pēc vannas skrien tā, it kā būtu jaunu enerģijas devu saņēmušas).

– Hendlings ir laba lieta, bet nav sev jāplēš mati, ja neatceries, kā tad tur pareizi bija jāpaceļ bēbītis. Un tad spēsi ar vieglu sirdi un lielo mīļumu skatīties, kā lielā māsa cilā mazo māsu. Un abas par šo procesu būs sajūsmā, bet tu – vēl vienu kafiju, varbūt?

– Aizdomīgās pumpas otrajam bērnam mēdz izzust daudz ātrāk, nekā tu pat paspēj iegūglēt, kas tās varētu būt.

– Bēbīti, ja ģērb ar prātu, nav iespējams saģērbt pārāk plāni.

– Vispār, labāk bēbīšus ģērbt ar rokām, ne prātu, jo viņi pārāk daudz nesaprot no domu spēka.

– Vienu un to pašu bodiju var uzvilkt vairākas dienas pēc kārtas. Tas, protams, neattiecas vairs tajā brīdī, kad tiek uzsākta piebarošana. Bet nekas, gan jau kādreiz bēbīši oranžas krāsas plankumus padarīs modernus!

– Sākumā bēbītim nav jāpērk tieši neviena rotaļlieta, NEVIENA! Tās mājās uzrodas pašas – dāvinātas, atrastas noliktās un aizmirstās, galu galā, tāpat visinteresantākās būs lietas, ar kurām spēlējas lielā māsa.

– Visticamākais, tu nevis gaidīsi katru nākamo bēbīša sasniegumu ar mežonīgu nepacietību, bet gan birdināsi sentimentālas asaras par to, kā “laiks skrien”.

– Vienā brīdī tev sāks šķist, ka ar diviem bērniem taču pat ir vieglāk nekā ar otru, otrā brīdī viņi abi divi vienlaikus kaut ko nenormāli obligāti no tevis gribēs un tu nosolīsies nekad vairs neļauties šai domai. Līdz nākamajam miera brīdim, kad abi divi savā nodabā dzīvosies.

Visbeidzot, obligāti nepieciešamā atruna – neviens bēbītis nelīdzinās citam bēbītim un, iespējams, neviens no iepriekš lasītajiem teikumiem jums nav aktuāls.

Dabas dārgumu medības

20160917_133254Tā kā nupat garas, garas pastaigas mums kļūst par ikdienu (esi sveicināta, 40+ nedēļa), šodien pie brīvdienas devāmies uz Mežaparku. Katrīna gan tāpat labprāt dzīvojas pa āru un priecājas pabūt dabā, bet, ja vēl viņu ar ko nodarbina, tad no šādām pastaigām pat var gūt arī prieku, ne tikai nogurumu. Tādēļ šodien, lai nebūtu jāgriežas atpakaļ un ir kāda aktivitāte, ko piedāvāt noguruma brīdī, beidzot īstenoju ideju par “dārgumu medībām” jeb scavanger hunt (paldies Pinterest’am!). Mans variants bija pavisam slinkais – paņēmu sagatavotus attēlus no šī bloga, uztaisīju nedaudz gaišāku attēlu un krāsaini izdrukāju un uzlīmēju uz olu pakas, kas tiek izmantota par vietu, kur salikt savāktos dārgumus.

Gan tikai procesa vidū, lasot meža dārgumus, atklāju, ka neuzmanības pēc esmu pieļāvusi vienu kļūdu, kas būtu sīkums, ja vien Katrīnai, šķiet, nebūtu maniakāla tieksme pēc kārtības. Izdrukātajā materiālā bija divas rindas, katrā seši attēli, kas paredzēts 12 olu pakai, nevis mūsu standartam, kurā ir 10 vietas. Es trīs reiz iekšēji uzsprāgu, skaidrojot Katrīnai, kāpēc mums tomēr īsti nesanāk salikt tā, kā ir uzzīmēts un kāpēc divas lietas jāliek vienas olas vietā, ja uz vāka skaidri un gaiši ir uzlīmēts – zīles un zariņš ir katrs savā! 😀 Viņa tam konkrēti negribēja piekrist. Bet, neskatoties uz šo nelielo pārpratumu, kam varbūt cits bērns nemaz arī tā nepievērstu uzmanību, dārgumu medības bija ļoti foršas. Katrīna ar lielu azartu vispirms izvēlējās, ko tagad meklēs un tad brida iekšā mežā, attiecīgo lietu arī sameklēt. Protams, katrs var uztaisīt pats savu kolāžu, atbilstoši augiem un lietām, ko atrast savā piemājas mežā vai parkā, bet tieši šis drukājamais variants bija ļoti labs, jo tiešām visu varējām atrast. Mēs noteikti atkārtosim ko līdzīgu, protams, ar citām meklējamām lietām. Domāju, to arī ļoti labi var pielāgot kādai ballītei vai vienkārši lietainai dienai un meklēt lietas pa visu māju – pogas, pērlītes, kādas konkrētas mantiņas.

20160917_132754

Ikdienas mazā, bet ņiprā vainas izjūta

img_0080Aina no dzīves – ir agrs sestdienas rīts, izrādās, Katrīna naktī ir atnākusi uz mūsu istabu, es atkal esmu pamodusies ātrāk par visiem un skatos, kā viņa guļ mums pa vidu. Guļ, izskatoties tā, kā visi bērni savām mammām izskatās miegā – tik nevainīgi, perfekti, maigi, mīlami, viegli ievainojami, sargājami, pilnībā paļāvušies uz drošību tavā azotē. Un jūtu, te viņa atkal ir, pēdējā laikā diezgan bieži mani apciemojusī vainas izjūta. Pie tam tik stipra, ka asaras acīs un gribētos apstādināt laiku. Vainas sajūta par to, ka nenovēršami vēl pavisam nedaudz un es būšu tā, kas kaut kādā ziņā sabrucinās viņas šī brīža pasaules kārtību. Ar jaunu cilvēku ģimenē, ar aprūpējamu, mazu bēbīti, kura vajadzības, protams un tikai loģiski, vismaz kādu brīdi būs absolūta prioritāte. Pat nedomājot par to, kā māsas sadzīvos, cik bieži ķīvēsies, kad paaugsies un to, ka šobrīd Katrīna par faktu, ka būs māsa, ir sajūsmā un ik vakaru manam vēderam prasa “māsiņāā, kad tu beidzot līdīsi ārā??”, ir skaidrs, ka viņas šī brīža pasaule kaut kādā ziņā sagrūs.

Un, man šķiet, arī Kate pati to kaut kādā mērā jūt, jo tik biežus “es tevi mīlu, mammīt”, apskāvienus, bučas, ciešos samīļojienus “esam vienā čupiņā”, kā saņemu pēdējās nedēļas, nekad nebiju piedzīvojusi. Un tie ir tik forši, mīļi, ja ne vien atkal fonā, pakausī neiedunētos tā pati vainas izjūta. Un tad viņa iegriežas pie manis vakaros, gulētiešanas laikā – kas mums pie laba vakara ir stundu garš rituāls, bet mani nepārsteidz arī ilgāks. Kad man viss jau apnicis un es pavisam dusmīgi uzrūcu – ej taču beidzot gulēt, bet man pretim atskan: “Es neko nedaru, es tikai skatos zvaigznītes!”. Ou, in your face un laipni aicināta slikto mammu klubiņā! Un tu saproti, drīz šāds rituāls noteikti nemaz kādu laiku nebūs iespējams, neesmu naiva un saprotu, ka gluži vienkārši tehniski tas nav iespējams, izņemot, ja vien mazā māsa pēkšņi katru dienu tieši tajā laikā gulētu ciešā miegā savā gultiņā, nevis tas iekristu, piemēram, tieši ēšanas laikā (var skaļi pasmieties). Nu re, Katrīnai šāda nākotnes perspektīva, bet es vēl pēdējās dienas dusmojos, ka bērns normāli nevar aiziet gulēt..tinkš, tinkš, vainas izjūta. Pēc bērnudārza, kad pati esmu visu dienu darbojusies ar savām lietām, jūtos pārāk nogurusi vakarā, lai izspēlētos miljono reizi leļļu mājā, tāpēc ar vienu aci visu laiku lūru telefonā, visu laiku dīdos, lai kaut cik ērti iekārtotos un īsti nedzirdēju pēdējos trīs man pateiktos teikumus. Tinkš, tinkš, vainas izjūta.

Katram stāsti, kā izdevies sadzīvot ar brāļiem un māsām ir dažādi, lielākoties jau visi beigās ir labi satikuši vai vismaz spējuši blakus eksistēt bez lielām drāmām. Teorijas par labākajiem vecumiem, kad bērns gatavs otram konkurentam ģimenē, arī visdažādākās. Un, apspriežot empīriskus novērojumus no savām pieredzēm, var redzēt, ka tāpat, katram tā pieredze ir atšķirīga. Es spilgti līdz detaļām atceros, kā no slimnīcas atved manu māsu, kad man bija četri gadi – kādā krāsā bija mašīna, kādā sedziņā ietīta un to, ka lielajiem brāļiem ļāva viņu paturēt un man nē! Kā es toreiz jutos, neatceros, bet nav arī sajūta, ka būtu bijusi baigā drāma, kaut kā sadzīvojām un 24 gadus vēlāk viņa arī izaugusi sakarīga (čau, Zane!). Kad piedzima mana jaunākā māsa, man bija 12 un tur vispār vairs nebija nekādu problēmu, normāla dzīvā lelle, ko auklēt, kad gribēju vai arī tiešām ļoti vajadzēja. Spiesta lieta tā parasti gan nekad nebija. 16 gadus vēlāk, nu neko – arī sakarīga (čau, Anda!).

Gan jau arī mums te viss ies labi, gan jau izrādīsies, ka ir iespējams būt mammai, vislabākajai un vismīļākajai, abiem vienlaikus. Ka Katrīna spēs paciesties un kaut kur jau tomēr saprast, ka tā vienkārši ir – mazai māsai vajag mammu bišķiņ vairāk tajā brīdī un īstenībā tētis arī var forši tēlot sniega briesmoni. Viņa ir tik prātīga, pacietīga un saprotoša, ka, iespējams, tieši tāpēc tā vainas izjūta ir samērā biežs ciemiņš pēdējā laikā. Jo pelnījusi noteikti ir manu labāko “es”, kāda varu būt.

Tā lūk man iet, norakstīju no sevis bez īpašas pievienotās vērtības, tā vienkārši mēs dzīvojam, gaidot mazo māsu ar maziem panikas uzliesmojumiem ik pa brīdim par to, kā nu būs. Zinu, zinu, domāt vajag mazāk, bet, ja tas nesanāk, tad vismaz jāpalaiž kosmosā, varbūt vēl kāds līdzīgs sadzird un nopūšas – jā, šo es atceros, bet beigās jau nemaz nebija tik traki. Uz to es arī ceru 🙂

Audzinot meitu

IMG_0356“Ārprāts, visi tie kompleksi, pārdzīvojumi un sirdssāpes, kas jāpiedzīvo sievietei, kā es viņu no tā pasargāšu,” bija viena no pirmajām domām, kas man ienāca prātā, kad, gaidot Katrīnu, uzzināju – puncī ir meitene. Pilnīgi nopietni, par to sāku domāt vēl brīdī, kamēr daktere turpināja ultrasonogrāfiju. Un bažas jau īpaši nav mainījušās, it īpaši tagad, kad gaidu otrās meitas nākšanu pasaulē. Tikai jāsaka, ka šoreiz ir vieglāk – vismaz par pirmajiem trim gadiem man ir sajūta, ka aptuveni zinu, ko un kā darīt.

Man šķiet, ka no vienas puses ar katru gadu paliek aizvien grūtāk sievietei saglabāt veselīgu pašapziņu un mēģināt samazināt kompleksus – vecais stāsts par medijiem, reklāmām, stereotipu atražošanu un ideālajiem sieviešu ķermeņiem visapkārt. Vienlaikus – aizvien biežāk un vairāk tiek runāts arī par to, ka ne viss ideālais ir perfekts, dažādība ir forša un varbūt arī, ka modelēm vajag nedaudz “uzēsties”. Temats traki plašs un neviena īstā taisnība jau nav, bet es nedaudz par lietām, kam pievēršu uzmanību savā ikdienā.

Nu lūk, un šajā trakajā pasaulē man rokās ir ielikta meita, labs kompleksu pamats pašai (par sīkumiem – piemēram, pusaudzim no lauku skolas ar ierobežotu rocību pārcelties vienam pašam uz pilsētas skolu, ar pavisam citādu izpratni par to, kas ir “stilīgi”, turklāt vēl – briļļainam, laikos, kad brilles vēl nebija modē – laipni aicināti pa šauru spraudziņu ieskatīties kompleksu Pandoras lādē) un vēlēšanās, kaut mana meita izaugtu par sevi pārliecināta, laimīga, apņēmīga un varoša. Jāsaka, ka viens liels pluss jau ir – meita mājās ļauj palīdzēt sakārtot galvu ar mammai. Ļoti, ļoti. Kopš Katrīna piedzima, es ļoti sekoju līdzi, ko pati par sevi saku (protams, dažkārt vīram pasūdzos par to, ka kāda kleita neizskatās, kā gribētu vai kāpēc vairs neielienu kādās biksēs, bet to nevar salīdzināt ar čīkstēšanu par izskatu pirms meitas), ko saku par viņu – nepadarot izskatu par izceltu lietu, kā runāju par citiem cilvēkiem – nekritizējot apģērbu, izskatu u.tml.. Dzīvoju ar domu, lai viņa izaug, zinot, ka par sevi jārūpējas, jādomā, bet visam ir robežas un no mājas uz veikalu var iziet bez skropstu tušas vai īpaši pucējoties, tāpat kā – dodoties uz balli, ir forši “uzcirsties”. Ļauju pašai izvēlēties, ko vilkt mugurā (grūti gan iedomāties trīsgadnieku, kam kāds varētu to noteikt 😀 ) un mācos ņemt vieglāk, ja manis iedomātais perfekti saskaņotais komplekts absolūti neiekļaujas viņas idejā par to, ko labāk konkrētā dienā uzvilkt uz bērnudārzu.

Vēl viens aspekts – par rotaļāšanos. Kad Katrīna bija mazāka un sākās rotaļlietu nepieciešamība, man likās, ka “spiedīsim” uz dzīvniekiem un klučiem, iz sērijas – neitrālām mantām, bet šobrīd vienas no mīļākajām rotaļlietām ir mašīnas un tikmēr tāda klasiska lelle mājās ir tikai viena un tā pati, cerams, savu pielietojumu gaida, kad ieradīsies mazā māsa, lai Katei ir ar ko bēbjoties, jo pagaidām lelle pārsvarā tikai krāj putekļus. Un tāpat ir kas, atnākot ciemos, nobrīnās – oho, tev tik daudz mašīnu! Ir gan, un viņa labprāt tām remontē riepas, kad “notikusi avārija” – un riepu remontēšanai atbrauc ātrā palīdzība, kas mašīnu aizved uz slimnīcu. Nu forši taču!

Arī mājās viņa ikdienā redz, ka ģimenē nav tādi sieviešu-vīriešu darbi – tētis mierīgi var uztaisīt ēst, izmazgāt grīdas vai palikt mājās, kad ir Kate ir slima, tāpat kā mamma var aizvest mašīnu uz servisu vai (vismaz mēģināt) kaut ko saremontēt. Un man ir liels prieks redzēt, kā viņa skrien, lec, arī krīt, dauzās pa dubļiem, braukā ar traktoriem, pagaidām neiespringst par visām tām lietām, kas mani jau tajā pirmajā USG darīja bažīgu un nesaprot, kas īsti domāts ar frāzi “meitenes tā gan nedara” – jo, kāda atšķirība!

Un es saprotu, ka mani sagaida daudz grūtāki “audzināšanas” izaicinājumi pusaudžu gados un gan jau arī pirms tam, bet vismaz pagaidām ceru, ka esmu ielikusi labu pamatu laimīgai sievietei un arī tālāk man kaut ko izdosies izdarīt pareizi. Man apkārt ir daudz mammu, kurām aug brīnišķīgas un brīvas meitas, tāpēc es tiešām ticu, ka mums izdosies izauklēt laimīgu sieviešu paaudzi.

IMG_0191