Kas es esmu?

(c) http://changeidentity.net/

Jau pirms kāzām daudz domāju par to, kā būs, kad nomainīšu uzvārdu. Tomēr, uzvārds ir viena ļoti būtiska daļa no katra cilvēka identitātes. Un tad pēkšņi – vienā dienā tu principā esi cits cilvēks. Kāda tad ir tā pāreja? Varu pastāstīt tikai par savu pieredzi. Tā kā šis jautājums no identitātes perspektīvas man tiešām likās ļoti būtisks, es praktiski gadu apsvēru, ko pēc kāzām darīšu ar savu uzvārdu. Vispirms jau tāpēc, ka kā gan es pati jutīšos, un arī – kā mani uztvers citi. Turklāt izvēles grūtību pastiprināja manu vecāku humora izjūta, ieliekot man vārdu Māra pie uzvārda Āriņa, līdz ar to, ir maz cilvēku, kas mani, satiekot vien dažas reizes, jau nesauktu par Māriņu. Nomainot uzvārdu, paliktu vien Marāja 😀

Dažādu iemeslu dēļ nolēmu tomēr būt pavisam tradicionāla un pāriet vīra uzvārdā, tā „izbaudot” visu dokumentu un informācijas maiņas trakumu – esmu jau tikusi pie pases (tīri ok, tikai paraksts smieklīgs, jo pirmais oficiālais), pie tiesībām (nenormāli briesmīga bilde, turklāt tiesības derīgas veselus 10 gadus!), vārda nomaiņas LUIS’ā (tomēr izdevās nodot MD ar jauno uzvārdu) – bet tas vēl nav viss! Atceroties to, kā nīku divas dienas pa vismaz divām, trim stundām pie pases nomaiņas, var nedaudz saprast, kāpēc uzvārdu nemaina. Šī sistēma tiešām ir ļoti birokrātiska un ilgstoša. Man, piemēram, iznāca, ka braucot pēc pases, saņemot to pie cita lodziņa, pretim bija tā pati sieviete, kas pieņēma manu iesniegumu par jaunu pasi. Līdz ar to, viņa nedrīkstēja man pasi izsniegt un nācās gaidīt vēl, kamēr atbrīvojas cita darbiniece. Tomēr tās ir tikai tehniskas nianses, svarīgāk ir tas, kā es pati šīs nu jau trīs nedēļas esmu jutusies, dzīvojot jaunajā uzvārdā.

Un par to es varu teikt – lieliski! Man pāreja iznāca neticami organiska, jūtos pilnībā pieradusi un grūti pat noticēt, ka tikai pirms aptuveni mēneša mani visi sauca citādāk. Šķiet, ka e-pasta parakstā tikai vienreiz nokļūdījos, nu jau, kad jānosauc vārds, uzvārds – uzreiz pasaku pareizi, parakstos arī jau automātiski pareizi. Un man pat ļoti patīk kaut kur redzēt rakstītu: Māra Arāja. Vienīgi šo svētdien, kad pirmo reizi pēc kāzām skaļi cits cilvēks pateica manu vārdu un uzvārdu publiski, bišku tāda jocīga sajūta bija. Tā kā – nu jā, tiešām, tā taču tagad esmu es. Bet sajūta bija vairāk patīkama, nekā mulsinoša!

Tagad domājot, nemaz neliekas, ka man varētu būt abi uzvārdi – tas gan vairs nešķitu mans. Ja pirms kāzām par to domāju, tad tagad ir skaidrs – ka pareizi vien esmu darījusi, izvēloties vienu uzvārdu, jo šķiet, ka vēl vieglāk nevarētu savu identitāti nomainīt. Un tāpat vēl aizvien visi mani sauc par Māriņu, laikam tur ne tik ļoti uzvārds bijis pie vainas :).  Bet, vai es ar jauno uzvārdu jūtos citādāk, nekā pirms kāzām? To ir ļoti grūti pateikt, jo ir jau kaut kas mainījies, bet, vai tas ir dēļ uzvārda maiņas, vai dēļ statusa maiņas, vai vēl dēļ kā – to jau vairs nevar nošķirt vienu no otra. Vēl jau interesanti, kā ir otrai pusei – kad pēkšņi viņu radu pulkam pievienojas vēl viena persona “ne pa tēmu”, bet to laikam es nemācēšu komentēt, būs nākamreiz Alūksnē jāizvilina no kāda!

Domājot par to, ļoti gribētu dzirdēt citu pieredzi par šo jautājumu – vai mainījāt uzvārdu, pieņēmāt abus, palikāt savā un kādas bija pirmās sajūtas pēc tam? 

Tas trakais maijs!

Šis gan laikam man būs bijis piesātinātākais mēnesis manā dzīvē, tas arī izskaidrotu to, kāpēc vien trīs ieraksti maijā blogā. Piedzīvots daudz, bet laika, kad izstāstīt – īsti neatlika. Tāpēc no visa pa drusciņai tagad!

līgo laiva uz ūdeņa

Maiju sākām ar pavisam netipisku pasākumu cilvēkiem, kam tuvākajās 30 dienās vēl ieplānots tik daudz – devāmies ViA Laivu rallijā, kas ir fantastisks trīs dienu piedzīvojums uz upes. Man šī bija trešā reize, ja nemaldos un tā kā iepriekšējos divus gadus nebija sanācis pievienoties, tad šogad to nevarēja laist garām! Tā nu pirmās maija dienas, sākoties kāzu divu nedēļu atvaļinājumam, 4.-6. datumā, pavadījām Pededzes upē. Laivu, kopā ar Madaru un Zani, izrotājām atbilstoši tuvākā pasākuma tematikai – ar skaistām mežģīņu lentēm, man pašai galvā – plīvurs un sanāca gluži vai vecmeitu ballīte nr.2. – ar pavadošiem tekstiem: „Māra, Tu mums labāk patiki neprecēta” 😀 Vēl pirms tam, nakti no trešā uz ceturto maiju pavadīju ne aci neaizvērdama, jo, lai nopelnītu šīs trīs dienas, vajadzēja arī dot kādu ieguldījumu maģistra darba tapšanā. Līdz ar to, pirmais vakars laivu rallijā man beidzās ātri, aizmiegot turpat pie ugunskura. Labi vismaz, ka Jānis parūpējās, lai pārējo nakti gan pavadu teltī. Pārgurušiem pēc trīs dienām nekurienē, nebija nemaz laika atgūties, jo jau pirmdien bija jādodas uz Rīgu, gatavoties nākamajam notikumam – kāzām 12.maijā. Pa ceļam vēl pēdējās organizatoriskās lietas, apciemojot viesu nama saimniekus, ēdinātājus un tad jau Rīga, kurā nedēļa atkal paskrēja nemanot – katru dienu vismaz 5 stundas blandoties pa pilsētu, meklējot vēl visu nepieciešamo svinībām, katru nakti tikai kādas 3 h miega, ņemot vērā, ka gan maģistrs jāraksta, gan jāgatavo visādi

Laimīgi precējušies

nieki kāzām.

Un tad jau nemanot bija klāt piektdiena, 11.maijs, kuru ļoti agri sākām ar došanos uz Valmieru, pēc narcišu kalniem, tad viesu nama

dekorēšana, pušķu taisīšana (par šo visu vēl atsevišķs stāsts) un miljons citu sīkumu, līdz ap pusnakti attapos jau pie Jūlijas, kur vēl ar meitenēm tikām galā tādiem „sīkumiem”, kā kleitas gludināšana, manikīra glābšana utt., atkal jau līdz trijiem naktī. Lieki teikt, ka cēlos sešos, jo tad jau sākās lielā kāzu diena, par ko vēl, protams, daudz dzirdēsiet.

Cik ātri sākās, tik ātri pagāja, neskatoties, ka Rīgā pēc svinībām atpakaļ bijām tikai pirmdienas vakarā. Un tad – divas dienas atgūšanās un ceturtdien kā piesēdos pie datora, tā pirmo reizi tikai pagājušajā pirmdienā atkāpos, lai izietu no mājām un dotos uz darbu, jo atvaļinājums arī bija galā (neskaitot ik pa laikam pagulētās stundas). Toties tikmēr bija izdevies tikt galā ar šaubām, vai vispār pagūšu darbu fiziski uzrakstīt, kas bija pārņēmušas pēc kāzām.

Maija “to do” liste izpildīta!

Jāsaka, ka pirmspēdējā maija nedēļa gāja tik mierīgi – pa dienu gāju uz darbu, naktī rakstīju maģistru, ka nolēmu piešaut dzīvei asumiņu un aizbraukt nedēļas nogalē uz laukiem. Tā vietā, lai izmantotu brīvdienas darba pabeigšanai un tas nebūtu jādara šonedēļ pa naktīm, raku zemi, stādīju puķes, laistīju siltumnīcu, dārzus, spēlēju Katanu, taisīju pusdienas, spēlējos ar mazo brāļa meitu un sēju gurķus utt… ļoti prātīgi, jā 😀 Tajās dienās tapa veselas 3 lapas darbam.

Līdz ar to, šīs nedēļas pēdējās četras dienas atkal paskrēja vēja spārniem – paspēju ne tikai katru dienu aiziet uz darbu, bet vēl pirmdien apmeklēt vakaru korporācijā, tad otrdien aiziet uz svētku pasākumiem Jāņa korporācijai un arī pabeigt, iesiet un nodot maģistra darbu! Un maijs ir paskrējis vienā elpas vilcienā, šovakar īsti nesaprotu, ko darīt, kas notiek un šķiet, ka drīz vien dabūšu „realitātes sitienu” – ka tas viss tiešām ir noticis pa īstam.

Lielie paldies’i! 1.daļa

Nu jau vairāk kā nedēļa kopš kāzām ir pagājusi, esam lēnām attapušies no visiem piedzīvojumiem un sajūsmas. Tādēļ tad nu ir pienācis laiks manai (iespējams – visas vasaras) rakstu sērijai par to, kā tad īsti mums gāja pēdējos organizēšanas mirkļos, pašās kāzās un arī – pēc tām! Palika tik daudz lietu, ko vienkārši pirms kāzām rakstīt nemaz nevarēja, lai viesiem pārsteigums, un tik daudz lietu, ko mēs abi nemaz nebijām gaidījuši, bet kas notika, ar ko noteikti gribu padalīties. Pirmkārt jau, ja nu ir kāds, kam tas interesē, bet galvenokārt – lai pēc gadiem es varu atskatīties uz šo un atcerēties vienu lielisku laiku manā mūžā.

Jau pirmajā dienā pēc kāzām skaidri zināju, par ko būs mans pirmais ieraksts. Es ļoti, ļoti vēlos pateikt publisku paldies tiem cilvēkiem, kas iesaistījās un izdarīja tik daudz, lai šodien, atskatoties uz 12.maiju, varam teikt – tā tiešām bija lieliskākā līdz šim piedzīvotā diena. Es ceru, ka personisko paldies es jau esmu pateikusi/uzrakstījusi visiem. Lielo paldies vēl noteikti teiksim atkāzās. Bet tagad – padalīšos ar cilvēkiem ar kuriem nolēmām dienu pavadīt kopā un šis lēmums bija pareizs! Brīdinu – ieraksts būs garš, jo labo vārdu ir daudz 🙂

P.S. secība nav noteikta 🙂

P.P.S. (pēc kāda laiciņa rakstīšanas) šķiet, ka būs jātaisa divi ieraksti, jo izskatās, ka man ir ko teikt vēl vairāk, nekā domāju!

Pļavnas. Foto: Egromoni

Augustā jau vairākus ierakstus veltīju tam, kā meklējām vietu, kur organizēt vakara svinības. Pēc vairākiem izbraucieniem, tikai tā, starp citu, pamanīju internetā informāciju par viesu namu Pļavnas. Nolēmām, braucot no Alūksnes iebraukt – un jau pamanot to no attāluma, bija skaidrs – tā būs īstā vieta. Visa gatavošanās procesa laikā par to neradās ne mazākās šaubas – saimnieki ir fantastiski cilvēki, kuriem šis viesu nams ir mūža darbs. To arī var just pēc viņu attieksmes un sirsnības, rodas sajūta, ka katras kāzas, kas notiek pie viņiem ir īpašas. Apkārtne ir neaprakstāmi skaista, smējāmies, ka turpat uz vietas arī ir visi septiņi tilti, ja nepieciešami. Katram viesim tiek sava gultas vieta, ja tie nolemj iet pagulēt. Un neaprakstāmi skaists skats no jaunlaulāto istabas, kas atrodas torņa pašā galā, ar logiem uz visām debespusēm. Vieta noteikti bija viens no priekšnoteikumiem, kāpēc svinības izdevās lieliskas, un varu to tikai ieteikt visiem, kas plāno kāzas vai kādu citu lielu notikumu savā dzīvē!

Daļa no skaistās Pļavnu apkārtnes. Foto: Egromoni

Sākot domāt par mūziku, man bija skaidrs, ka vēlos tādus muzikantus, kas kāzās var uzspēlēt riktīgu rokenrolu! Mums abiem dejošana ir ļoti mīļa, un tāpēc muzikantu izvēlei piegājām ļoti nopietni. Izvēlējāmies puišu grupu no Cēsīm – Tonick. Un atkal man jāatkārtojas – labākā iespējamā izvēle. Pirmkārt, puiši uz maniem garajiem e-pastiem ar milzum daudz jautājumiem atbildēja ļoti pacietīgi. Bez problēmām nospēlēja mūsu vēlamo pirmās dejas dziesmu. Vedēji bija priecīgi par dažādiem ieteikumiem, piemēram, kā labāk atskaņot mičošanas dziesmu. Viesi otrajā dienā teica, ka ir izdejojušies ilgam laikam un grupa esot bijusi lieliska. Manas draudzenes septiņos no rīta, kad puiši beidzot mēģināja braukt mājās, ceļa vidū uztaisīja dzīvo šķērsli un nelaida tos prom. Visbeidzot – mēs, nodejojušies līdz nogurumam, gulēt iegājām tikai piecos no rīta un ceļoties bija lieliska sajūta – sāp kājas no kārtīgas izdejošanās savās kāzās. Domāju, papildus komentāri ir lieki! Ja ir iespēja doties uz kādu balli, kur viņi spēlē – uz priekšu, nenožēlosiet!

Tikpat rūpīgi izvēlējāmies arī savu kāzu fotogrāfu – Artūru Daukuli ( adfoto.lv). Par to gan vēl atsauksmes noteikti dzirdēsiet, kad tiksim arī pie bildēm – jāgaida nedaudz ilgāk, jo paši izvēlējāmies, ka gribam reizē bildes un arī fotogrāmatu, tā nu jāgaida, kad tā būs gatava. Bet šobrīd, nerunājot par bildēm, bet kā sabiedroto kāzu dienā – noteikti izvēlējāmies īsto. Vispirms jau tas, ka saskarsme veidojās tik viegla un patīkama – bija sajūta, ka ar mums kopā mašīnā visu dienu brauc vēl viens draugs, kurš pie reizes arī pafotografē. Un pafotografē tā, kā ar mums, kokainu pāri, nepieciešams – skaidri norādot, ko nu tagad darīt. Protams, vēl jau noteikti būs daudz bildes, kur esam fotografēti no malas, bet tās, kurām speciāli pozējām – bija tiešām vieglāk, kad konkrēti pateica, kur likt rociņu, kā turēt pušķi un uz kurieni skatīties. Nu neesam mēs nekādi foto modeļi, kas var viegli atbrīvoties, bet šādā kompānijā mums pat tas izdevās.

P.S. Papildus bonuss – saņēmu atsauksmes, ka izskatās, ka visus puišus, kas piedalījās kāzu veidošanā (fotogrāfu un grupu), es esot izvēlējusies pēc izskata, lai tikai būtu smukāki 🙂

Tie ir šobrīd pirmie publiskie „paldies”, cilvēkiem, kuri, lai gan teorētiski bija darbā, radīja mums sajūtu, ka ir savējie un svin svētkus kopā ar mums! Un varu teikt, ka atceroties visu šo otrajā dienā, vēlāk saņemot atsauksmes, ka esam bijusi lieliska kompānija, ka viesi mums ir bijuši super un ir bijis prieks par visu pasākumu, ir tik lieliska sajūta, ka to grūti aprakstīt!

Aiziet, jūriņā jeb mana vecmeitu ballīte

Aiziet, jūriņā!

Pēc pastāvīgo lasītāju lūguma (paldies Sandrai un Baibai!), pagaidīju, lai nedaudz norimstas emocijas un esmu gatava atskaitei par Vecmeitu ballīti! Vispirms jau jāsaka, ka, noteikti nebija viegli man tādu noorganizēt, ņemot vērā, ka māsai jau pašā sākumā, kad noskatījām labāko datumu, skaidri un gaiši nobēru visas lietas, ko es noteikti nevēlos (un nē, es neesmu kontrolfrīks). Pieļauju, ka tas bija brīdis, kad viņa par lēmumu organizēt šo pasākumu, vairs nebija tik priecīga. 🙂

Satraucos jau visu iepriekšējo nedēļu, dienai nākot arvien tuvāk, gaidīju, kad kāda izpļāpāsies vai dos kādu mājienu, bet visas klusēja kā partizāni. Tomēr ceturtdienā sagaidīju lielu vēstuli. Tajā iekšā ielūgums, ar starta laiku vienos, un mans pirmais uzdevums – sagatavot sirsniņuzkodas, ar ko sagaidīt visas draudzenes. Laikam jau šajā brīdī arī vajadzēja būt skaidram, ka ballīti organizē cilvēki, kas tiešām mani zina – kur nu vēl patīkamāks uzdevums. Ar prieku piektdienas vakarā/naktī piecas stundas nodzīvojos virtuvē, un tapa gan sāļās, gan saldās uzkodas – neesmu jau ar vieglu roku ņemama.

Trakākais sākās sestdienas rītā, kad, atnākusi no frizūras mēģinājuma, priecājoties par to, kā gan ir paveicies ar laiku, ātri vien pienāca norunātais laiks. Tad acīmredzot, lai mani padarītu nervozāku, pagāja vēl pusstunda (kurā jau apcerēju, vai māsas joks par to, ka mana vecmeitu ballīte būs atsūtīta zīmīte – raksti maģistra darbu!! – tiešām varētu būt taisnība), un atskanēja zvans. Ielaižot viņas un kārtīgi nopētot, zili baltie, strīpotie tērpi nodeva pasākuma tēmu – skaidrs, ka mani laidīs jūriņā. Saņēmu savu apģērbu un kapteiņa cepuri, bija jāķeras pie pirmajiem uzdevumiem. Par laimi, žūrija nebija ļoti stingra un gana veikli tiku ar visu galā, izspēlējām vēl sapazīšanās spēli, lai meitenes iepazīstas arī savā starpā (ļoti laba ideja!) un devāmies ārā, kur jau saulīte mūs gaidīja.

Tik iederīgs košums saulainajā dienā!

Tur sekoja viens no lielākajiem pārsteigumiem – vienkārši fantastiski sagatavoti auto. Biju pie sevis jau cerējusi, ka varbūt būs bišķiņ papušķotas mašīnas, ar kādu balonu vai lentīti, bet krāsainie uzraksti pārspēja cerēto un tik lieliski iederējās saulainajā dienā. Vispār, man ļoti viegli izdevās paļauties plānam, ne par ko nedomāt un darīt tikai to, ko man liek – tagad braucam, tagad kāpjam ārā, ejam tur, izdari to.

Kad māsa otrajā dienā pateica, ka vēl vesela rinda lietu palika neizdarītu, biju šokā, jo man šķita, ka paguvām tik daudz! Tagad nevaru sagaidīt fotosesijas bildes, jo pat tās, ko, pa kluso no fotogrāfa, uzņēmām ar savām kamerām, izskatās lieliski.

Un protams, ja jau „laižam jūriņā” – tad arī aizlaidām līdz jūrai, kur sagaidīja

Aiziet, uz jūru!

pirmais šī gada pikniks (interesanti, kāds bija rezerves plāns, ja nu līst? 🙂), kuram paralēli izdarīju visu, kas pienākas – apkopu bēbi, ietinu un rūpējos, atvadījos no bijušajiem, no savām sliktajām īpašībām un atrādīju, cik labi zinu Jāni. Viens no lielākajiem pārsteigumiem – tiku aizsūtīta meklēt geokeču – vēl viens pierādījums, ka esmu zināma kā raibs suns. Nemanot pienāca saulriets, sāka pūst auksti vēji un tika dota komanda – doties tālāk.

Vēl vakara gaitā sekoja ekstrēmākais moments – izvizināšanās pie Brīvības pieminekļa, sēžot uz riteņa stūres – otrajā rītā man nebija skaidrs, kur biju saņēmusies drosmi! Dziedāšana, ēšana, runāšanās, ēšana, fotografēšanās, ēšana, kūka, ēšana un tā līdz septiņiem rītā… Lieki teikt, ka plānotā vienas dienas atpūta no studijām, ievilkās krietni ilgāk. Es noteikti vēl tik daudz ko piemirsu piefiksēt, vai nepiefiksēju speciāli, bet kopumā – fantastisks pasākums un tiešām atslodze no visiem darbiem, plus vēl tāds prieks satikt cilvēkus, ko varbūt tik bieži nesanāk satikt ikdienā!

Sagaidījām saulrietu 🙂

Tātad, galvenā doma – es esmu tādā sajūsmā par to, ka man ir lieliskas draudzenes, kas tik labi mani pazīst un spēj padarīt garu dienu tādu, ka tā paskrien vēja spārniem! Un pēc šī pasākumā, kā zibens no debesīm, arī nāca apskaidrība, ka patiešām – arī kāzas jau ir tepat. No šodienas – nu jau vairs tik 15 dienas, ik pa pusstundai atceros vēl ko, kas jāpaveic un ir parādījies uztraukums, vai tiešām visu pagūsim. Bet tajā pašā laikā – kāda atšķirība, jo pasākumu tomēr veido cilvēki, un ar tiem gan man ir paveicies 🙂

P.S. un liels paldies par dāvanām – tās nestāv nogrūstas dziļākajā stūrī, bet gan liktas pie lietas 😉

P.P.S. Ja jau izdevās izlasīt šo garo tekstu, tad varbūt vari arī aizpildīt manu maģistra darba aptauju (aptuveni 10-15 min), lai es varu piepildīt vienu no saviem mērķiem – tikt pie diploma ar jauno uzvārdu 🙂

Zemapziņas joki

Twitterī jau izrunājos, ka šorīt tieši pirms modinātāja, sapnī piedzīvoju daļu no kāzām, kas bija ne tikai ļoti mīlīgi un saulaini, bet arī smieklīgi savā absurdā.

Līdz šim, ik pa brīdim kāds kāzu sižets bija manā zemapziņā miegā iezadzies, bet parasti ar stresa pieskaņu –esmu aizmirsusi sarunāt frizieri un atceros to kāzu rītā, kleita pēkšņi izskatās pavisam savādāk un tādi „sīkumi” :). Bet kurā kategorijā ielikt šīs nakts sapni, pat nezinu. Ik pa brīdim atceros vēl kādas detaļas, bet, kā jau ierasti sapņiem, tās salikt lineārā stāstā ir praktiski neiespējami. Tāpēc mēģināšu nedaudz aprakstīt galveno sižeta līniju.

Sapnis sākas ar to, ka nezināmu iemeslu dēļ, mēs ar Jāni no rīta, jau satikušies, sapucējušies, esam iegājuši kādā baznīcā (ceremonija mums paredzēta dzimtsarakstu nodaļā gan dzīvē, gan arī šajā sapnī), kas ir ļoti gaiša, saulaina, kur mums ir kaut kas nepieciešams. Kā jau parasti sapņos, kas – tas nav būtiski :), tādēļ nemaz neatceros. Tur satiekam kādu paziņu (ko dzīvē nezinu, bet sapnī pazinu), kas saka, ka ja reiz esam te, tad mācītājs varot mūs salaulāt. Mēs nobrīnāmies, ka tas gan ir jocīgi, jo neesam nedz to plānojuši, Jānis nemaz nav kristīts, bet nu, lai iet – ja jau mācītājs saka, ka var. Turklāt pulkstenis rāda, ka ir divpadsmit, īsti uz dzimtsarakstu nodaļu vairs nevaram paspēt, tāpēc nolemjam, ka tā arī darīsim, un pēc tam viesiem tik paziņosim, ka esam jau apprecējušies! Tad mūs mācītājs aizved uz kādu blakus telpu, kur jāveic pirms ceremonijas rituāls, kurā ietilpst kaut kādu virvju vīšana noteiktā rakstā, ko abi sākam darīt, tikmēr mācītājs iziet dārzā (ko mēs redzam pa logu). Vēlreiz uzsveru, ka viss notiek ļoti mierīgi, ārā ir maiga, silta gaisma un vispār noskaņa ir ideāla.

(c) http://crujonessociety.com

Pēkšņi mēs pamanām, ka pulkstenis ir tikai desmit no rīta (nezinu, kāpēc 😀 ), un sākam domāt, ko darīt – salaulāties baznīcā, tad braukt uz zagsu un vēlreiz sarakstīties?? Bet tā, kā mācītājs pazudis no mūsu skatu punkta, un pēkšņi redzam, ka lejā sāk pulcēties mūsu viesi (kā viņi zināja, kur mēs esam?), un nolemjam, ka muksim prom un brauksim uz dzimtsarakstu nodaļu. Tā abi izskrienam no baznīcas un ejam pie viesiem.

Saprotu, ka nemaz neesmu redzējusi mūsu kāzu mašīnu, un Jānis man saka, ka tūliņ, tūliņ redzēšu. Pamanu dīvainu, lielu mašīnu, kas izgreznota dzelteniem ziediem, pieejot tuvāk, redzu, ka to veido divas, kopā sakabinātas mašīnas, kuras turklāt ir ļoti sarūsējušas. Bet skaļi saku, ka tā gan ir laba ideja, mums tur ir tik daudz vietas, tik forši un smaidu, tikmēr pie sevis domājot: „bāc, tiešām – sarūsējušas mašīnas! To pat nevar ar ziediem noslēpt, nu gan. Bet ok, izlikšos, ka man viss patīk, gan jau, ka puiši baigi centušies izdomāt, kā labāk, un kāda vispār atšķirība, ar ko braucam, ir taču kāzu diena – būšu mierīga un par visu priecāšos”. Neskatoties uz šādu samierināšanos, biju neizsakāmi priecīga, ka tomēr tai mašīnai pagājām garām, un turpat, aiz maza līkumiņa, ieraugu lielu, baltu mašīnu ar veclaicīgiem logiem (neprasiet, kā izskatās veclaicīgi logi, es tikai atceros, ka sapnī to pie sevis nodomāju 🙂 ), kas izgreznota ar kārtīgu ziedu kalnu – visa dzelteni balta. Un es jūtos tik laimīga, jo man ļoti, ļoti patīk, un ir tikai tāda pilnīga miera un prieka sajūta gaisā. Visas krāsas ir tādas siltas, maigas, apkārt ir priecīgi cilvēki. Vienā mirklī vēl piefiksēju, ka sievietes apkārt visas ir baltās kleitās, bet nejūtu pilnīgu nekādu satraukumu par to, liekas, ka tas ir tikai normāli.

Pie mašīnas smaidīgi mūs sagaida vedēji, atveram šampanieti un tad skan modinātājs…