Zemapziņas joki

Twitterī jau izrunājos, ka šorīt tieši pirms modinātāja, sapnī piedzīvoju daļu no kāzām, kas bija ne tikai ļoti mīlīgi un saulaini, bet arī smieklīgi savā absurdā.

Līdz šim, ik pa brīdim kāds kāzu sižets bija manā zemapziņā miegā iezadzies, bet parasti ar stresa pieskaņu –esmu aizmirsusi sarunāt frizieri un atceros to kāzu rītā, kleita pēkšņi izskatās pavisam savādāk un tādi „sīkumi” :). Bet kurā kategorijā ielikt šīs nakts sapni, pat nezinu. Ik pa brīdim atceros vēl kādas detaļas, bet, kā jau ierasti sapņiem, tās salikt lineārā stāstā ir praktiski neiespējami. Tāpēc mēģināšu nedaudz aprakstīt galveno sižeta līniju.

Sapnis sākas ar to, ka nezināmu iemeslu dēļ, mēs ar Jāni no rīta, jau satikušies, sapucējušies, esam iegājuši kādā baznīcā (ceremonija mums paredzēta dzimtsarakstu nodaļā gan dzīvē, gan arī šajā sapnī), kas ir ļoti gaiša, saulaina, kur mums ir kaut kas nepieciešams. Kā jau parasti sapņos, kas – tas nav būtiski :), tādēļ nemaz neatceros. Tur satiekam kādu paziņu (ko dzīvē nezinu, bet sapnī pazinu), kas saka, ka ja reiz esam te, tad mācītājs varot mūs salaulāt. Mēs nobrīnāmies, ka tas gan ir jocīgi, jo neesam nedz to plānojuši, Jānis nemaz nav kristīts, bet nu, lai iet – ja jau mācītājs saka, ka var. Turklāt pulkstenis rāda, ka ir divpadsmit, īsti uz dzimtsarakstu nodaļu vairs nevaram paspēt, tāpēc nolemjam, ka tā arī darīsim, un pēc tam viesiem tik paziņosim, ka esam jau apprecējušies! Tad mūs mācītājs aizved uz kādu blakus telpu, kur jāveic pirms ceremonijas rituāls, kurā ietilpst kaut kādu virvju vīšana noteiktā rakstā, ko abi sākam darīt, tikmēr mācītājs iziet dārzā (ko mēs redzam pa logu). Vēlreiz uzsveru, ka viss notiek ļoti mierīgi, ārā ir maiga, silta gaisma un vispār noskaņa ir ideāla.

(c) http://crujonessociety.com

Pēkšņi mēs pamanām, ka pulkstenis ir tikai desmit no rīta (nezinu, kāpēc 😀 ), un sākam domāt, ko darīt – salaulāties baznīcā, tad braukt uz zagsu un vēlreiz sarakstīties?? Bet tā, kā mācītājs pazudis no mūsu skatu punkta, un pēkšņi redzam, ka lejā sāk pulcēties mūsu viesi (kā viņi zināja, kur mēs esam?), un nolemjam, ka muksim prom un brauksim uz dzimtsarakstu nodaļu. Tā abi izskrienam no baznīcas un ejam pie viesiem.

Saprotu, ka nemaz neesmu redzējusi mūsu kāzu mašīnu, un Jānis man saka, ka tūliņ, tūliņ redzēšu. Pamanu dīvainu, lielu mašīnu, kas izgreznota dzelteniem ziediem, pieejot tuvāk, redzu, ka to veido divas, kopā sakabinātas mašīnas, kuras turklāt ir ļoti sarūsējušas. Bet skaļi saku, ka tā gan ir laba ideja, mums tur ir tik daudz vietas, tik forši un smaidu, tikmēr pie sevis domājot: „bāc, tiešām – sarūsējušas mašīnas! To pat nevar ar ziediem noslēpt, nu gan. Bet ok, izlikšos, ka man viss patīk, gan jau, ka puiši baigi centušies izdomāt, kā labāk, un kāda vispār atšķirība, ar ko braucam, ir taču kāzu diena – būšu mierīga un par visu priecāšos”. Neskatoties uz šādu samierināšanos, biju neizsakāmi priecīga, ka tomēr tai mašīnai pagājām garām, un turpat, aiz maza līkumiņa, ieraugu lielu, baltu mašīnu ar veclaicīgiem logiem (neprasiet, kā izskatās veclaicīgi logi, es tikai atceros, ka sapnī to pie sevis nodomāju 🙂 ), kas izgreznota ar kārtīgu ziedu kalnu – visa dzelteni balta. Un es jūtos tik laimīga, jo man ļoti, ļoti patīk, un ir tikai tāda pilnīga miera un prieka sajūta gaisā. Visas krāsas ir tādas siltas, maigas, apkārt ir priecīgi cilvēki. Vienā mirklī vēl piefiksēju, ka sievietes apkārt visas ir baltās kleitās, bet nejūtu pilnīgu nekādu satraukumu par to, liekas, ka tas ir tikai normāli.

Pie mašīnas smaidīgi mūs sagaida vedēji, atveram šampanieti un tad skan modinātājs…

 

Advertisements

Kā ir, tā ir!

Beidzot izdevās strukturēti noformulēt savu domu, kas radās jau klausoties vienu no LU 69.konferences prezentācijām iekš Komunikācijas sekcijas. Runa, protams, par twitter (kurš gan cits?) un uzņēmumiem, un padomājot par iegūto informāciju, nonācu pie trim iespējamiem variantiem/viedokļiem, ar ko var saskarties uzņēmums, saistībā ar twitter (un gan jau arī citām internet-komunikācijas iespējām).

  1. Uzņēmumam nav twitter konts – tādā gadījumā tas tiek uzskatīts par nemodernu, neaktīvu, tādu, kurš nesaprot, kur īsti mūsdienās slēpjas viss komunikācijas noslēpums. Tātad – slikti.
  2. Uzņēmumam ir twitter konts, kurā tas praktiski nekomunicē – neprot izmantot savas iespējas, ir izveidojis kontu tikai, lai turētos līdzi citiem, bet bez reāla iemesla. Saprotams, ka – slikti.
  3. Uzņēmuma ir twitter konts un tajā tiek aktīvi komunicēts – it kā forši, bet nu, tas jau nozīmē, ka kontu apkalpo kāds „jauno mediju speciālists” vai amatu apvienošanas kārtībā, kāda cita persona, bet mēs taču gribam komunicēt ar cilvēkiem-parastajiem, kas tur strādā. Nu, vispār – slikti.
(c) http://www.imontvbitch.com

Principā, šis nav nopietns ieraksts, kas balstīts zinātniskā pamatojumā, tikai neliels joks, kā es saredzu vidi, kurā nabaga uzņēmējiem jācenšas ielauzties un saprast, ko tad īsti mēs gribam. Tā kā nav ko uztraukties par negatīviem komentāriem, tos saņem visi bez izņēmuma – gan kas kaut ko dara, gan kas neko nedara! 🙂

Lai brīnišķīgas brīvdienas (kaut uz pusi tādas, kā būs man)!

Gājēju tipoloģija

(c) http://farm1.static.flickr.com

Ikdienā diezgan bieži mēdzu pārvietoties ar kājām, bet nereti citi kājsatiksmes dalībnieki liek man klusiņām atcerēties dažādus nepieklājīgus vārdus un vēlēties kaut būtu četri no rīta un es būtu vienīgais gājējs uz ielas. Viņi ir daudzi un dažādi, bet es esmu ievērojusi dažādas līdzības, kas tos varētu vienot mazākās grupās.

Tipiskais gājējs – ap 50 gadiem, parasti sieviešu dzimtē, nēsā milzīgu kažoku, nereti katrā rokā pa maisiņam. Iet lēnā, nosvērtā solī, tieši pa ietves vidu, maksimāli izskaužot iespēju sevi apiet. Tieši šī suga ir vislielākā (vai arī vispamanāmākā), un tiem, kas zina manu iešanas (precīzāk – lēnas skriešanas) veidu, sapratīs, ka katrreiz, kad šādu gājēju satieku savā ceļā, pēc tikšanas garām, varu sevi sveikt ar vienu sirmu matu.

Gājējs-terorists – vecumam nav nozīmes, visu izšķir cigarete viņa rokās, kuras dūmi/smaka liegi atvijās līdz pat manam degunam, mutei, plaušām. Ja tam pievienojas Tipiskā gājēja pazīme – lēnā gaita, tad apzīmējums terorists ir tieši vietā – viņš lēnām pašiznīcinās, paņemot līdzi arī mani, turklāt rada manī arī vēlmi uzspert gaisā visu, kas ir tuvākajā apkārtnē.

Sasalušie gājēji Visbiežāk pārvietojas (ja tā to var saukt) grupās sākot no diviem, līdz pat pieciem, nozīmīgu ietvju krustpunktos. Neesmu novērojusi izteiktu kāda dzimuma pārspēku, kas ir interesanti, ņemot vērā, ka parasti uz runāšanos kāras esot sievietes, bet šajā grupā pilnīgi noteikti ietilpst arī vīriešu dzimtes pārstāvji. Mēdz būt kopā ar aksesuāriem – maisiņiem, sunīšiem, ratiņiem, ļaunākajā gadījumā – Gājēja-terorista aksesuāru – cigareti. Pamata nodarbošanās ir nevis iet, kas būtu loģiski, bet stāvēt un runāt, ievērojot noteikumu – tā, lai neviens nevar apiet vai caur-iet. Ļaunākie gadījumi nereaģē arī uz zīmīgu apstāšanos, kas simbolizē nevis pievienošanos tiem, bet gan vēlmi turpināt pārvietoties.

Neizlēmīgie gājēji – kā jau nosaukums atklāj, paši nezina, kur iet – tā

(c) http://blogs.bootsnall.com

rezultātā strauji un neparedzami maina savu virzienu, spējot izraisīt reālas sadursmes, vai vismaz nepatīkumau pārsteiguma momentu citiem kājsatiksmes dalībniekiem. No tiem it īpaši jāuzmanās luksoforu tuvumā. Pastāv iespēja, ka viņu ceļus vada nevis mērķis, bet luksoforu gaismas.

Bet nešaubos, ka ir vēl daudzas, kaitinošas grupas, kuru dalībniekus varam sastapt uz ielas (t.i. gājēju grupas, nevis, piemēram, kādu grupas „Forte” pārstāvi). Tāpēc jautāju Tev, lasītāj (kas reizē ir arī gājējs), kādu vēl, vēlams kaitinošu, gājēju grupu Tu vari identificēt?