Twitterī jau izrunājos, ka šorīt tieši pirms modinātāja, sapnī piedzīvoju daļu no kāzām, kas bija ne tikai ļoti mīlīgi un saulaini, bet arī smieklīgi savā absurdā.
Līdz šim, ik pa brīdim kāds kāzu sižets bija manā zemapziņā miegā iezadzies, bet parasti ar stresa pieskaņu –esmu aizmirsusi sarunāt frizieri un atceros to kāzu rītā, kleita pēkšņi izskatās pavisam savādāk un tādi „sīkumi” :). Bet kurā kategorijā ielikt šīs nakts sapni, pat nezinu. Ik pa brīdim atceros vēl kādas detaļas, bet, kā jau ierasti sapņiem, tās salikt lineārā stāstā ir praktiski neiespējami. Tāpēc mēģināšu nedaudz aprakstīt galveno sižeta līniju.
Sapnis sākas ar to, ka nezināmu iemeslu dēļ, mēs ar Jāni no rīta, jau satikušies, sapucējušies, esam iegājuši kādā baznīcā (ceremonija mums paredzēta dzimtsarakstu nodaļā gan dzīvē, gan arī šajā sapnī), kas ir ļoti gaiša, saulaina, kur mums ir kaut kas nepieciešams. Kā jau parasti sapņos, kas – tas nav būtiski :), tādēļ nemaz neatceros. Tur satiekam kādu paziņu (ko dzīvē nezinu, bet sapnī pazinu), kas saka, ka ja reiz esam te, tad mācītājs varot mūs salaulāt. Mēs nobrīnāmies, ka tas gan ir jocīgi, jo neesam nedz to plānojuši, Jānis nemaz nav kristīts, bet nu, lai iet – ja jau mācītājs saka, ka var. Turklāt pulkstenis rāda, ka ir divpadsmit, īsti uz dzimtsarakstu nodaļu vairs nevaram paspēt, tāpēc nolemjam, ka tā arī darīsim, un pēc tam viesiem tik paziņosim, ka esam jau apprecējušies! Tad mūs mācītājs aizved uz kādu blakus telpu, kur jāveic pirms ceremonijas rituāls, kurā ietilpst kaut kādu virvju vīšana noteiktā rakstā, ko abi sākam darīt, tikmēr mācītājs iziet dārzā (ko mēs redzam pa logu). Vēlreiz uzsveru, ka viss notiek ļoti mierīgi, ārā ir maiga, silta gaisma un vispār noskaņa ir ideāla.
Pēkšņi mēs pamanām, ka pulkstenis ir tikai desmit no rīta (nezinu, kāpēc 😀 ), un sākam domāt, ko darīt – salaulāties baznīcā, tad braukt uz zagsu un vēlreiz sarakstīties?? Bet tā, kā mācītājs pazudis no mūsu skatu punkta, un pēkšņi redzam, ka lejā sāk pulcēties mūsu viesi (kā viņi zināja, kur mēs esam?), un nolemjam, ka muksim prom un brauksim uz dzimtsarakstu nodaļu. Tā abi izskrienam no baznīcas un ejam pie viesiem.
Saprotu, ka nemaz neesmu redzējusi mūsu kāzu mašīnu, un Jānis man saka, ka tūliņ, tūliņ redzēšu. Pamanu dīvainu, lielu mašīnu, kas izgreznota dzelteniem ziediem, pieejot tuvāk, redzu, ka to veido divas, kopā sakabinātas mašīnas, kuras turklāt ir ļoti sarūsējušas. Bet skaļi saku, ka tā gan ir laba ideja, mums tur ir tik daudz vietas, tik forši un smaidu, tikmēr pie sevis domājot: „bāc, tiešām – sarūsējušas mašīnas! To pat nevar ar ziediem noslēpt, nu gan. Bet ok, izlikšos, ka man viss patīk, gan jau, ka puiši baigi centušies izdomāt, kā labāk, un kāda vispār atšķirība, ar ko braucam, ir taču kāzu diena – būšu mierīga un par visu priecāšos”. Neskatoties uz šādu samierināšanos, biju neizsakāmi priecīga, ka tomēr tai mašīnai pagājām garām, un turpat, aiz maza līkumiņa, ieraugu lielu, baltu mašīnu ar veclaicīgiem logiem (neprasiet, kā izskatās veclaicīgi logi, es tikai atceros, ka sapnī to pie sevis nodomāju 🙂 ), kas izgreznota ar kārtīgu ziedu kalnu – visa dzelteni balta. Un es jūtos tik laimīga, jo man ļoti, ļoti patīk, un ir tikai tāda pilnīga miera un prieka sajūta gaisā. Visas krāsas ir tādas siltas, maigas, apkārt ir priecīgi cilvēki. Vienā mirklī vēl piefiksēju, ka sievietes apkārt visas ir baltās kleitās, bet nejūtu pilnīgu nekādu satraukumu par to, liekas, ka tas ir tikai normāli.
Pie mašīnas smaidīgi mūs sagaida vedēji, atveram šampanieti un tad skan modinātājs…
Runā Māra 