Divas mazas idejas mīļdāvaniņām

Dažreiz plāni tā arī paliek plāni, savukārt rezerves plānu realizācija izrādās tik veiksmīga, ka labi, ka tā! Man tā šogad bija ar svētku mīļdāvaniņām. Pinteresta virtuālais dēlis vai lūzt no idejām, bet kaut kā tie vakari tieši pirms ciemošanās, pienāk pārāk negaidīti 🙂 Un tad var izpētīt krājumus mājās un ķerties pie ideju ģenerēšanas. Tā es sagatavoju divu veidu mazās mīļdāvaniņas, ko pasniegt pirms svētkiem, noskaņai. Bet tikpat labi tās var arī likt zem eglītes, vai papildināt jau esošo dāvanu ar mazu, personisku velti. Padalīšos ar tām, varbūt kādam vēl noder.

 

Skaistie dubļi, jeb kafijas-brūnā cukura skrubis

Kafijas-brūna cukura skrubis – pavisam vienkārša recepte, turklāt varu derēt, ka lielai daļai visas nepieciešamās sastāvdaļas jau ir skapjos. Nepieciešams: 2 daļas malta kafija, 1 daļa brūnais cukurs, 1 daļa olīveļļa. Visu samaisa kopā, ieliek glīti noformētā burciņā, pieliek zīmīti un “Skaistie dubļi” gatavi pasniegšanai. Pirms tam, protams, pati izmēģināju – āda tiešām paliek maiga un zīdaina. Domāju vēl kādu porciju pagatavot pati sev. Vienīgais ieteikums – labāk nelietot sejai, dekoltē zonai, jo cukurs diezgan asi skrubē – maigu ādu varētu ievainot.

 

 

Smaržmaisiņi

Ziemassvētku smarža maisiņā – ieliek glītā maisiņā vienu apelsīnu, ēdamkaroti krustnagliņas, divas kanēļa standziņas, nelielu sauju dzērveņu. Lieto, katliņā nelielā ūdens daudzumā vārot šķēlēs sagrieztu apelsīnu, kanēļa standziņas (tām var uzsist ar āmuriņu, lai nedaudz sadalās), krustnagliņas un dzērvenes. Jau pēc neilga laika pa visu māju izplatās lielisks aromāts. Ūdeni var ik pa laikam papildināt, lai ilgāk baudītu šo prieku. Es vārīju kādas 3 h, divas reizes pielejot ūdeni.

Attiecīgi, praktiskākiem cilvēkiem var piedāvāt šim visam ūdens vietā liet klāt vīnu un tikai uzsildīt, lai pēc tam baudītu karstvīnu.

 

Abas mīļdāvaniņas gan vairāk izskatās pēc dāvanām meitenēm, bet domāju, ka, smaržu maisiņam pievienojot suvenīra izmēra stiprā alkohola pudelīti, var izdomāt stāstu par Ziemassvētku interpretāciju par groku un mierīgi pasniegt arī kādam kundziņam (kam jau ir 18…).

 

 

Magnētiņi ledusskapim ar savām bildēm

Izmantoju šādu magnētisko papīru

Klejojot pa interneta ārēm, ik pa laikam uzgāju pašizgatavotus magnētiņus, kas pagatavoti, izmantojot instagram bildes. Protams, tā nebūšu es, ja arī nevajadzēs pamēģināt. Izlasīju visdažādākos variantus, kā to var mēģināt darīt, tai skaitā – vienkārši pasūtīt, dahhh – bet nu, kurš tad lietām ķeras klāt tik vienkārši 😀 Sapratu, ka varētu izmēģināt uz Ziemassvētkiem sagatavot magnētiņus ar Katrīnas bildēm (jo kurš tad nevēlas sev pie ledusskapja “sveša” bēbja bildes!).

Projektam nepieciešamie izejmateriāli maz: magnētiskais papīrs, fotogrāfijas (izdrukātas bildes), līme un šķēres.

Visgrūtāk man gāja ar magnētisko papīru – nevarēju iedomāties, kur Rīgā tādu nopirkt. Internets neko neuzrādīja, un pa veikaliem daudz staigāt aukstā laikā ar mazu bērnu vairāk kā slinkums. Tā kā šī ideja radās jau novembrī, tad izvēlējos vieglāko ceļu un pasūtīju papīru ebay, kur izrādās, diezgan liels piedāvājums. Sameklēt var tā arī ierakstot “Magnetic sheet”, es nopirku piecas lapas, un iznāca katras cena nedaudz zem viena lata.

Tālāk nepieciešamas bildes – es lielāko daļu lejupielādēju no sava instagram konta,

izmantojot instaport.me – ļoti ātri, viegli un ērti. Bonusā vēl varēju uztaisīt galeriju feisbukā, jo beidzot visas bildes bija vienuviet 🙂 Bet tā, kā gribēju arī dažus magnētus ar citām bildēm, tad tās vienkārši izvēlējos un Picasā izgriezu kvadrātus.

Ilgi domāju, kāda izmēra magnētus labāk taisīt, līdz izvēlējos likt 12 bildes uz A4 lapas, tātad, kopā sanāktu 60 magnēti. Manuprāt, ļoti optimāls izmērs, lai gan mēģināju arī 24 bildes uz A4 un arī nebija slikti! Tā kā tas pēc katra paša izvēles, jo attēls skaidrs un saprotams ir abos variantos. Lai “uzliktu” bildes uz vienas lapas, arī izmantoju to pašu Picasu, taisot attēlu kolāžu un uzreiz norādot A4 izmēru.

Nospiežam, uzkrāmējot kārtīgu smagumu!

Sākumā man bija ideja attēlu kolāžas attīstīt kā fotogrāfijas, bet kurš tad dara lietas laikā un attapos divas dienas pirms magnētus vajadzētu gatavus, līdz ar to, nolēmu tos taisīt no vienkārši izdrukātām bildēm. Man šķiet, ka beigās rezultāts tā pat ir labāks – lai gan magnēti nedaudz plānāki nekā būtu ar fotogrāfijām, toties ļoti pamatīgi pielīmējušies un neviena maliņa nelīp vaļā. Domāju, ka fotogrāfiju papīrs tik labi nepieliptu.

Tad nu, kad fotogrāfijas izdrukātas, magnētiskās lapas no Ebay atnākušas, atlicis tikai tās uzlīmēt virsū, atstāt vienu nakti nospiesties zem grāmatu kaudzēm. Pēc tam rūpīgi ar šķērēm izgriezt, likt pie ledusskapja un priecāties! Visi, kam šādus magnētiņus iedalīju, bija ļoti priecīgi!

Pārbaudīju magnētu magnētismu 🙂

Vēl pāris idejas, kas man bija prātā, bet ko neizdarīju un padoms:

– Pēc tam magnētus pārklāt ar to pašu PVA līmi vai speciālo dekupāžas līmi, kas

Brīdinu, atkarību izraisoša nodarbe – nu man ir mājās kalns ar magnētiņiem un tikai viens ledusskapis

varētu pagarināt to mūžu, jo būtu aizsargāta virskārta. Tā kā man ir tikai PVA līme mājās, negribēju riskēt, ka nožūstot būtu sabojātas bildes. Bet izskatās, ka magnēti tāpat ir gana noturīgi un neviena fotogrāfija nelīp nost.

– Uz tām magnētiskajām lapām var drukāt uzreiz attēlus. BET – to nedrīkst darīt ar lāzera printeri, jo tad lapas sakusīs un būs pamatīgas tehniskas problēmas 🙂

– Kad magnētiņi ir izgriezti, vēl vienu nakti tos paturēt zem sloga, jo pēc līmēšanas lapas bija nedaudz ieliekušās un īsti labi neturējās pie ledusskapja. Bet, pēc nakts zem grāmatām, magnēti bija taisni un visi kā viens labi pielipa.

Kā ir, tā ir!

Beidzot izdevās strukturēti noformulēt savu domu, kas radās jau klausoties vienu no LU 69.konferences prezentācijām iekš Komunikācijas sekcijas. Runa, protams, par twitter (kurš gan cits?) un uzņēmumiem, un padomājot par iegūto informāciju, nonācu pie trim iespējamiem variantiem/viedokļiem, ar ko var saskarties uzņēmums, saistībā ar twitter (un gan jau arī citām internet-komunikācijas iespējām).

1. Uzņēmumam nav twitter konts – tādā gadījumā tas tiek uzskatīts par nemodernu, neaktīvu, tādu, kurš nesaprot, kur īsti mūsdienās slēpjas viss komunikācijas noslēpums. Tātad – slikti.
2. Uzņēmumam ir twitter konts, kurā tas praktiski nekomunicē – neprot izmantot savas iespējas, ir izveidojis kontu tikai, lai turētos līdzi citiem, bet bez reāla iemesla. Saprotams, ka – slikti.
3. Uzņēmuma ir twitter konts un tajā tiek aktīvi komunicēts – it kā forši, bet nu, tas jau nozīmē, ka kontu apkalpo kāds „jauno mediju speciālists” vai amatu apvienošanas kārtībā, kāda cita persona, bet mēs taču gribam komunicēt ar cilvēkiem-parastajiem, kas tur strādā. Nu, vispār – slikti.

(c) http://www.imontvbitch.com

Principā, šis nav nopietns ieraksts, kas balstīts zinātniskā pamatojumā, tikai neliels joks, kā es saredzu vidi, kurā nabaga uzņēmējiem jācenšas ielauzties un saprast, ko tad īsti mēs gribam. Tā kā nav ko uztraukties par negatīviem komentāriem, tos saņem visi bez izņēmuma – gan kas kaut ko dara, gan kas neko nedara! 🙂

Lai brīnišķīgas brīvdienas (kaut uz pusi tādas, kā būs man)!

Gājēju tipoloģija

(c) http://farm1.static.flickr.com

Ikdienā diezgan bieži mēdzu pārvietoties ar kājām, bet nereti citi kājsatiksmes dalībnieki liek man klusiņām atcerēties dažādus nepieklājīgus vārdus un vēlēties kaut būtu četri no rīta un es būtu vienīgais gājējs uz ielas. Viņi ir daudzi un dažādi, bet es esmu ievērojusi dažādas līdzības, kas tos varētu vienot mazākās grupās.

Tipiskais gājējs – ap 50 gadiem, parasti sieviešu dzimtē, nēsā milzīgu kažoku, nereti katrā rokā pa maisiņam. Iet lēnā, nosvērtā solī, tieši pa ietves vidu, maksimāli izskaužot iespēju sevi apiet. Tieši šī suga ir vislielākā (vai arī vispamanāmākā), un tiem, kas zina manu iešanas (precīzāk – lēnas skriešanas) veidu, sapratīs, ka katrreiz, kad šādu gājēju satieku savā ceļā, pēc tikšanas garām, varu sevi sveikt ar vienu sirmu matu.

Gājējs-terorists – vecumam nav nozīmes, visu izšķir cigarete viņa rokās, kuras dūmi/smaka liegi atvijās līdz pat manam degunam, mutei, plaušām. Ja tam pievienojas Tipiskā gājēja pazīme – lēnā gaita, tad apzīmējums terorists ir tieši vietā – viņš lēnām pašiznīcinās, paņemot līdzi arī mani, turklāt rada manī arī vēlmi uzspert gaisā visu, kas ir tuvākajā apkārtnē.

Sasalušie gājēji – Visbiežāk pārvietojas (ja tā to var saukt) grupās sākot no diviem, līdz pat pieciem, nozīmīgu ietvju krustpunktos. Neesmu novērojusi izteiktu kāda dzimuma pārspēku, kas ir interesanti, ņemot vērā, ka parasti uz runāšanos kāras esot sievietes, bet šajā grupā pilnīgi noteikti ietilpst arī vīriešu dzimtes pārstāvji. Mēdz būt kopā ar aksesuāriem – maisiņiem, sunīšiem, ratiņiem, ļaunākajā gadījumā – Gājēja-terorista aksesuāru – cigareti. Pamata nodarbošanās ir nevis iet, kas būtu loģiski, bet stāvēt un runāt, ievērojot noteikumu – tā, lai neviens nevar apiet vai caur-iet. Ļaunākie gadījumi nereaģē arī uz zīmīgu apstāšanos, kas simbolizē nevis pievienošanos tiem, bet gan vēlmi turpināt pārvietoties.

Neizlēmīgie gājēji – kā jau nosaukums atklāj, paši nezina, kur iet – tā

(c) http://blogs.bootsnall.com

rezultātā strauji un neparedzami maina savu virzienu, spējot izraisīt reālas sadursmes, vai vismaz nepatīkumau pārsteiguma momentu citiem kājsatiksmes dalībniekiem. No tiem it īpaši jāuzmanās luksoforu tuvumā. Pastāv iespēja, ka viņu ceļus vada nevis mērķis, bet luksoforu gaismas.

Bet nešaubos, ka ir vēl daudzas, kaitinošas grupas, kuru dalībniekus varam sastapt uz ielas (t.i. gājēju grupas, nevis, piemēram, kādu grupas „Forte” pārstāvi). Tāpēc jautāju Tev, lasītāj (kas reizē ir arī gājējs), kādu vēl, vēlams kaitinošu, gājēju grupu Tu vari identificēt?

 

Kas meklē, tas atrod

Manuprāt, viena no interesantākajām lietām visā bloga padarīšanā, ir iespēja apskatīties, caur kādiem meklētiem vārdiem vai frāzēm cilvēks ir ticis atvests līdz manam blogam. Vismaz, kopš es atklāju iespēju to apskatīties (jā, es neesmu pārāk advancēta), ik pa laikam to apskatos un protams, izdaru dažādus secinājumus.

Vispirms jau, man vajadzētu piešķirt Ukru goda iedzīvotāja statusu, jo informēju plašu sabiedrības daļu par šo vietu – vismaz tā izskatās pēc statistikas. Otrkārt, saprotu, ka neesmu vienīgā, kas cīnās ar balsīm galvā, jo tas ir otra populārākā frāze, kas atved līdz šejienei.

Nākamais būtiskais secinājums – cilvēkus uztrauc mīlestība, mīlestība pret jebko – latviešu zemi, sporta veidu, valsti, zemi kā tādu, darbu, un galu galā, dabiska pretošanās jeb „tā nav mīlestība.”. Bet tas viss būtu sīkums, ja vien lasītājus neuztrauktu tādi būtiski jautājumi kā „vai uz zemes ir vēl mīlestības” – es ļoti ceru, ka tas, kas šo jautājumu meklēja iekš google’s, atrada apstiprinošu atbildi, jo vismaz es jau nu domāju, ka vēl ir un pietiks visiem.

Tik pat būtisks ir jautājums „kas ir nepieciešams, lai es būtu laimīgs?” – uz to

(c) http://www.mergeleftmarketing.com

droši vien internetā tomēr atrast atbildi nevarēs, pat ne manā blogā, bet es ļoti ceru, ka jautātājs jau ir pats to sapratis un šobrīd ir laimīgs! Es esmu laimīga, bet tā laikam ir sajūta, ko tā vienkārši citam nevar nodot. Tikpat svarīgs ir jautājums „kas man sevī jāmaina, lai es būtu tāds, kāds vēlos būt?” vai arī „kā nepiekust krosā 3 km” – un visvairāk man žēl, ka vismaz te meklēto atbildi neatrast. Un nevis tāpēc, ka negribētu dalīties savās unikālajās zināšanās, bet gan šie ir tie paši jautājumi, kas nereti nomoka mani (it īpaši par to krosu – man grūtības mēdz sagādāt arī tikšana līdz sabiedriskā transporta pieturai – lai dzīvo ziema un fiziskās ne-aktivitātes 🙂 ).

Bet vispār, ar šo es gribēju teikt, ka man ļoti, ļoti patīk tas, ko var atrast, apskatot statistiku un es ceru, ka šādi jauki brīži mani sagaidīs vēl bieži! Un man ir prieks, ka ne mani vienīgo uztrauc blondīnes zinātnē, apbižošana par sportu, balsis galvā, mīlestība un īslaicīga atmiņa..

Lai skaista diena!