Billes satikšana

Nākamnedēļ Billei gads. Bet man aizvien spilgtā atmiņā ir tā rudenīgā, siltā diena, kad viņa piedzima. Billes piedzimšanas stāstu glabāju sevī jau ilgi un ik pa laikam šķiet – ir īstais brīdis to uzrakstīt. Bet vienmēr kaut kā pārdomāju, jo domas nav skaidras, jo pie sevis izklausās pēc žēlošanās, jo īsti nezinu, ko gribu ar to pateikt, jo.. bet tādus “jo” var meklēt ilgi un daudz, toties nedēļa pirms dzimšanas dienas – pavisam zīmīgs brīdis, lai beidzot uzrakstītu. Jo izstāstīt es gribu – tas taču tomēr bija Notikums!

PROLOGS

Pagājušajā gadā 22.septembris bija ceturdiena, silta un saulaina. Bille man vēderā dzīvojās jau nedēļu pāri noliktajam datumam, bet tas īpaši nesatrauca ne mani, ne ārsti – jo tieši tāpat arī Katrīna nodzīvoja desmit dienas ar uzviju. No dzemdībām nebaidījos, jo mana pirmā pieredze bija ļoti laba – ātri un (nosacīti) viegli, nepilnu trīs stundu laikā Katrīna bija klāt, zināju, ka kontrakcijas nav nekas nepārdzīvojams un man paveicies, ka tās nav neizturami sāpīgas – grūti būs, bet, ja jau uzreiz pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka varētu kaut uzreiz vēlreiz – tad, ko tur bīties? Turklāt apkārt pēdējā laikā tik dzirdams no pieredzēm – otrie mazie kā korķis no šampānieša pudeles šaujas laukā. Tad nu mana vienīgā problēma laikam būs – kā laikā paspēt uz Dzemdību namu, lai dzimšanas vietas ierakstā nav Vanšu tilts.

NEKAS NEBŪS KĀ PLĀNOTS

DSC_0006Tā nu dzīvoju dienu pēc dienas, gaidīdama un ceturtdienā devos uz “toņu” klausīšanos, kas arī bija jau pazīstama lieta no Katrīnas gaidīšanas laika. Trolejbusā braucot, vēl domāju, ko vajadzētu nedēļas nogalē pasākt, lai izstaidzinātu bēbi ārā. Tomēr, toņu klausīšanās laikā jutu, ka kaut kas nebūs – ik pa laikam man lika pagriezties, stellēja aparātu visādi, rakstīja un rakstīja, līdz beidzot māsiņa aizdevās pasaukt manu dakteri, kas ienāca, paskatījās ierakstu un teica – jābrauc uz Dzemdību namu, neizskatās tik labi, kā vajadzētu un pienācis laiks bēbim nākt pasaulē. Teicu, ka varbūt varu vispirms aizbraukt pakaļ mantām, bet nē – labāk zvanīt vīram, lai ved uz DzN taisnā ceļā.

Pēc apmēram pusstundas (pa ceļam izraudājusies) ierakstījos Dzemdību namā, kur mani uzņēma teju atplestām rokām un vēlreiz izklausījās toņus, mani nedaudz nomierinot, ka nav tik traki, viss būs kārtībā un gaidām bēbīti. Labākais pārsteigums sekoja pēc tam. Pārbaudes laikā no dakteres atskan izbrīnīts:”bet jums taču tas bērniņš ir ar dupsi pa priekšu??”; kam sekoja mans:”Koaaaaa?!?”. Pārsteigums milzīgs, jo pirms nedēļas USG laikā abas ar dakteri priecājāmies, cik jauki bēbis ar pieri pret iegurni jau smuki piespiedies. Nope, Billei citi plāni! Jāatzīst, ka mani īpaši tas nesajūsmināja, bet – kas jādara, jādara. Man bija brīnišķīga vecmāte, kas iedrošināja – kopīgi tiksim ar visu galā, turklāt, otrais bērniņš un pirmās dzemdības nav bijušas smagas, mierīgi un pacietīgi izdabūsim viņu ārā arī šādi! Super, dzīvojamies pa palātu, īpaši neiespringdami, pa brīdim ir mazas kontrakcijas, bet ne ļoti regulāras, sāpīgi arī nav, bet esmu sapratusi, ka man tas nav rādītājs. Klausāmies ik pa laikam sirdstoņus, kas tomēr atkal sāk īsti nepatikt – izskatās, ka Bille izdomājusi pagulēt vai vismaz iegrimt diezgan kārtīgā čillā, 20160925_120018nevis nodarboties ar dzimšanu. Vienojamies, ka mēģināsim nedaudz stimulēt, man ieliek katetru un pagriež vaļā – ar vecmāti nosmejos, ka jūtos kā Bada spēlēs, kad dalībniekus laiž augšā uz laukuma un atpakaļceļa vairs nav. Gaidām. Gaidām. Gaidām. Domāju, ka sāku just stiprākas kontrakcijas un ceru, ka tas nav placebo efekts. Ienāk vecmāte, pačeko toņus un saka, lai mēģinām Billi noturēt nomodā, šī pavisam atslābusi. Staigāju, dziedu, staipos, dīdos, runājos – neguli bērniņ, jādzimst taču! Negribu, lai šis ievelkas līdz naktij. Neticami, ka pagājušas jau astoņas stundas, kā pavisam mierīga izbraucu no mājām, diena ir sagriezusies kājām gaisā un kontrole ir ārā no manām rokām, Bille visu dara kā grib. Tomēr toņi padara vecmāti aizvien bažīgāku, ap sešiem atnāk daktere un jautā – varbūt vēlos epidurālo anestēziju, kas man pienākas bez maksas, tā kā bēbis tūpļa guļā un varētu palīdzēt arī atslābt muskuļiem un varbūt dzemdības turpinātu progresēt. Konsultējos ar vecmāti un nolemju tomēr neizmantot šo iespēju, jo – johaidī, man taču nekas nesāp vēl pa īstam un tik spilgti atceros to skaidrības mirkli, kad dzima Katrīna un viss notika un gribu to sajust vēlreiz! Astoņos daktere nāk atkal – pēc pārbaudes secina, ka nekas mainījies nav, bēbis aizvien pat vēl negrasās dzimt, tomēr toņi liek domāt, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Gatavosimies ķeizaram. KO???????????? Tas bija scenārijs, kam es nebiju gatava nevienā brīdī visā šajā procesā. Te ir vieta kādiem miljons komplimentiem vecmātei, kas vispirms ļāva man izraudāties (..atkal) un tad atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, kas vēl paspēja ienākt prātā, izstāstīja visu par procesu un mierināja – tas taču nekas, galvenais, lai bērniņš nāk pasaulē. Ok, galvenais, lai bērniņam viss labi un guļos uz ratiņ-gultas.

OPERĀCIJA

Tāpat neko īsti nesaprotu un vecmāte stumj mani uz operāciju bloku – atkal kā seriālā, 20160923_134013sajūta arī, ka visu vēroju no malas. Aizstumjamies uz operāciju zāli, tur jau komanda priekšā un, lūdzu – te jūsu “galds”! Šprice mugurā. Par laimi tik ātri, ka pat nepaspēju sākt domāt, kā tas būs, jo, skatoties seriālus, šajos brīžos vienmēr novēršos, liekas briesmīgi. Tagad pielikšu jums ledu, sakiet, vai jūtiet? Nezinu. Tagad jūtiet? Laikam nē.. Un ceru, ka tiešām nejūtu, jo droši vien nebūtu patīkami sajust skalpeli uz vēdera. Aiziet, laiks piedzimt bērniņam. Operācija ļoti īsa un ātra, fonā mani novēro anestezalogs, divas ārstes ver vaļā vēderu, man priekšā aizkars, sāpēt nekas nesāp, tikai beigās jūtu, kā ļoti tiek kustināts vēders, bet ne kā sāpes, vienkārši jūtu. Nepaiet ne mirklis un gaisā izskan Billes pirmais kliedziens. Un dakteru priecīgs – oi, kāda varena meitene! Man asaras. Vecmāte, kā solījusi, pieliek Billīti man pie sejas, es fiksi sabučoju un mazo aiznes atpakaļ uz dzemdību palātu, kur Billi jau sagaida tētis, kam šoreiz pirmajam tiek meita uz vēdera. Jānis pēc tam to nepilno pusstundu, ko pavadīja gaidot palātā, raksturoja – kā Doktorā Hausā (iespējams, mums jāsāk mazāk skatīties seriāli). Seko sirreālākais dienas brīdis, jo man tikko ir piedzimis bērns, bet es viena guļu uz operāciju galda, kamēr dakteres, tērzēdamas par bērnu atgriešanos skolā, tīra manu dzemdi un šuj mani ciet. Pēc tam seko atgūšanās citā telpā – jāsagaida, kad iziet narkoze un varu pakustināt kājas. Aptuveni divas stundas. Man realitātē – trīs ar pusi. Tomēr apmēram 30 minūtes pēc operācijas vecmāte, lai gan teorētiski tas nav atļauts, atnes man Billi, samīļot un pabarot. Par šo es viņai laikam vienmēr būšu pateicīga! Kad Bille paēdusi, viņu atkal aiznes un es nemitīgi cenšos kustināt kāju pirkstus, jo zinu, kad tikšu savā palātā, tikšu arī pie Billes. Ap pusnakti beidzot varu doties uz palātu, kur man atnes mazo un saka, lai, kad sāk nākt miegs, dodu ziņu, viņa paņems Billi. Es, protams, domāju, ka man vispār nekad nenāks miegs, tomēr pēc kādas stundas saprotu, ka nespēju acis noturēt vaļā, tāpēc pasaucu māsiņu, kas mani uzreiz arī nomierina, ka sešos nāks mani pārbaudīt un tad arī uzreiz atnesīs bērniņu, lai es paguļu un atpūšos. Sekoja, iespējams, tukšākā nakts manā dzīvē, jo īsti pagulēt nevarēju, katras dzirdētās bērna raudas man šķita kā mana bērna raudas – šaustu sevi, ka nespēju tās atpazīst, jo reāli esmu viņu turējusi rokās maksimums pāris stundas. Laika izjūta nav, telefons ir kaut kur somā, visticamāk izlādējies, piecelties es nevaru un stundas rit tik lēni. Palātas kaimiņienes mazulis raud un es viņam līdzi, tikai krietni klusāk.

DZĪVE PĒC TAM

20160926_132903Māsiņa ienāk, iedod pretsāpju zāles un es domāju, pie velna, diez, kā sāpēs tad, kad zāles būs izgājušas…Saka, lai mēģinu celties kājās, pastaigāt. Man gan ir tikai viens jautājums – kad man atnesīs meitiņu? Tūliņ, lai tikai mēģinu piecelties. Vēl bišķiņ un man atnes atkal Billi, kad pēc brīža ienāk paprasīt, vai viss kārtībā un nevajag atkal aiznest viņu pie bērnu māsiņām, saku, ka vairs neatdošu. Tā esot laba zīme, bet, ja jūtu, ka paliek par grūtu, lai tik saucot viņu. Man patrāpījās tikai ļoti jaukas māsiņas, visas dienas! Tā arī vairāk neizlaidu Billi no acīm, lai gan, jāatzīst, fiziski pirmās dienas bija ļoti, ļoti grūti. Ne salīdzināt, kā bija ar Katrīnu, kad otrā rītā gribēju mājās. Te es otrā rītā knapi fiziski piecelties varēju, katra kustība šķita tik sāpīga, it īpaši – piecelšanās kājās.

Sākumā man šķita, ka es nekad mūžā vairs nejutīšos kā normāls cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka šī bija mana pirmā pieredze ar nopietnu operāciju, anestēziju un atkopšanos pēc tam. Taisnības labad jāsaka, ka rēta man sadzija ļoti ātri un labi, arī lielākā daļa pretsāpju līdzekļu palika atvilktnē, jo nu nebija TIK traki, bet salīdzinot ar pašsajūtu pēc Katrīnas dzemdībām, man likās, ka pasaule ir sabrukusi. Vēl viens blakusefekts – pēc operācijas nācās Dzemdību namā uzturēties ilgāk, lai gan iepriekš biju izsapņojusi, kā teju nākamajā dienā mani laidīs mājās. Paliku tur četras dienas un pēdējā gribējās rāpot pa sienām un jau ar asarām acīs gāju prasīt dežūrārstēm, kad mūs laidīs mājās. Likās, ka mājās viss būs vieglāk. Īstenībā jau nebija, jo vēl varētu divas lapas piedrukāt ar to, kā “nenesiet neko smagāku par mazo” realitātē izskatās, dzīvojot piektajā stāvā bez lifta un paliekot dažas dienas vienai ar abām meitenēm, vienlaikus nezin’ kāpēc (tā es tagad domāju) uzskatot, ka ir nenormāli svarīgi neko neizjaukt Katrīnas ritmā un jau nedēļu pēc dzemdībām vedot viņu uz/no bērnudārza, uz dejošanu ar Billi padusē. Nekas, iemācījos ratus stiept tika ar roku, nevis vēdera muskuļiem (jo tādi vienkārši nepastāvēja).

EPILOGS

DSC_0012Man šķita, ka es katru dienu domāšu par to, kāpēc tā sanāca, kāpēc man otrās dzemdības negāja pa gludu diedziņu kā pirmās, kāpēc…Realitātē – ikdiena pārņem tik strauji un saproti, ka tam nemaz nav nozīme, lai arī cik klišejiski tas neskan, bet patiešām – galvenais, ka visi ir veseli. Es gan vairs nelasu nekādus rakstus par to, kāpēc ķeizars ir slikti, kā tas ietekmē bērnu utt., pat, ja pēc Katrīnas dzemdībām, atzīšos, dažreiz palasīju, lai uzsistu sev uz pleca un nodomātu, o, cik labi, ka man gan par to nav jādomā. Kā saka, pasaule ir apaļa.. Izgāju cauri vairākiem posmiem, domājot par savu šo dzemdību pieredzi – pašpārmetumiem, gribēšanu pažēloties, dusmīgu aizvainojumu katru reizi, kad kaut kur pieminēts, cik ķeizargriezieni ir slikti, vēlmi sevi attaisnot. Ilgi jutos vīlusies, ka man ir atņemta otro dzemdību pieredze, man taču pat īsti nekas nesāpēja un kur vēl tā brīnišķīgā sajūta, kad tu izspied to savu bēbīti un viņu tādu slapju un siltu uzliek uz krūtīm, tu sabučo viņu īsti nemācēdama, vīrs sabučo tevi un pasaule ir vesela! Līdz vienu dienu pēkšņi iedomājos – bet tas taču ir tikai fakts, Bille piedzima ar ķeizargriezienu, tāds pats, kā – Katrīna piedzima dabīgās dzemdībās, mani sauc Māra, zāle ir zaļa. Fakti, kam nozīmi piešķiram tikai mēs paši. Galu galā – man piedzima meita! Otrā meita! Un dienas beigās tas ir viens no retajiem faktiem, kam vispār ir kāda nozīme.

P.S.

Gadījumā, ja kāds šeit starp rindām izlasa pārmetumu ārstiem, kas bija man blakus, tāds tur ne mazākā mērā nav paslēpts – es visā šajā procesā pilnībā uzticējos man apkārt esošajam personālām un aizvien uzskatu, ka kopā mēs izdarījām visu tieši tā, kā vajadzēja.

Advertisements

Kā kļūšana par mammu padarīja mani par labāku cilvēku

Pirms četriem gadiem ap šo laiku mierīgi dzīvoju un ripoju pēdējā dekrēta mēnesī (un laiks bija krietni siltāks, ja kas), domājot, ka patiesībā jau teju kuru katru dienu varētu notikt lielā transformācija un – es būšu mamma. Nezināju gan, ka vēl gaidīšu un gaidīšu un jāpaciešas vēl mēnesis, jo manas meitenes ne tikai nav no steidzīgajām, bet viņām arī patika vēl padzīvoties vēderā ar kārtīgu uzviju. Liriskā atkāpe, jo vispār šo rakstu lēnām cepināju sev galvā, domājot, cik gan daudz laba man ir devusi meitu ienākšana manā dzīvē. Neskatot, protams, abas meitas jau pašas par sevi! Un, par to domājot, sapratu, ka es šajos četros gados esmu kļuvusi riktīgi labāks cilvēks, tāds, kurš pats sev patīk daudz labāk nekā iepriekš, tāds, kurš var vairāk izdarīt un arī mazāk izdarīt, kad tas nepieciešams, tāds, kuram vairāk rūp, bet vienlaikus var salikt prioritātes un lēnām mācas samierināties, ka ne vienmēr par tām citi, ne ģimene, būs apmierināti, bet – tam nav tik liela nozīme.

Es esmu kļuvusi daudz interesantāka – bērni man pavēruši durvis uz daudz jaunām pasaulēm, ko izpētīt, kur ielūkoties, ko ņemt vērā vai tikai pieņemt zināšanai un saprast, ka tas nav priekš manis. Un ne vienmēr tas ir saistīties tieši ar bērniem pašiem. Jā, es esmu atradusi sev un pētu un mācos vairāk par Montessori pedagoģiju, bet vienlaikus – man pilnībā mainījusies arī izpratne, piemēram, par uzturu un es cenšos vairāk par to domāt, man rūp tas, kādu vidi mēs atstājam aiz sevis, man rūp nepiebāzt ikdienu ar pārāk daudz lietām, galu galā – man tik ļoti gribās ilgi, ilgi redzēt, kā mani bērni aug un būt kopā ar viņiem, ka man rūp pat mana veselība, kas iepriekš nekad nešķita pārāk svarīgi (šobrīd ar šausmām atceros divus “jaunības” dzērienus – kola ar kafiju un jēgerbumas – mani ar varu nepiespiestu šobrīd kaut ko tādu nodarīt savam organismam). Es pat šad tad nodarbojos ar sportu un domāju ne tikai par to, ka kādreiz varbūt ieraudzīšu savu presīti, bet arī to – ka tas dod labumu manam ķermenim kopumā. Un cenšos ierobežot kafijas patēriņu (kas manā gadījumā gan nozīmē nedzert vairāk par četrām melnas, stipras kafijas tasītēm, bet tāpat!). Un vienlaikus ar “man rūp”, varu teikt arī – “man nesatrauc”. Es vairs neredzu nepieciešamību cepties par sīkumiem (kas gan nenozīmē, ka nekad to nedaru), tik ilgi, kamēr visi ir veseli, paēduši un +/- priecīgi, viss ir lieliski. Pārējais ir tikai fons.

Es esmu apguvusi tik daudz ko jaunu, daudz mācījusies, viena no vērtīgākajām lietām – es esmu iemācījusies paklusēt un nebūt kategoriska praktiski nevienā jautājumā, jo bērni ātri iemāca, ka jebkura tava apņemšanās pāris momentos var apgriezties kājām gaisā. Es esmu kļuvusi drosmīgāka, jo bieži vien jāpārvar savu satraukumu un bailes, lai būtu stiprā klints bērnam. Un tad iepazīsti jaunas savas robežas un izrādās, ka vari daudz vairāk.

Divu bērnu mammas esot visproduktīvākās un, man šķiet, ka tam varētu būt saistība ar prioritāšu noteikšanu. Es vairs pat necenšos aiziet visur, izdarīt visu, jo tas tāpat nav iespējams. Un, ja man vakarā labāk gribās palikt mājās, tad es to arī daru. Un, ja man pa dienu gribās kaut kur izbraukt, es pasitu Billi padusē un mēs izbraucam, uz to brīdi aizmirstot par neizmazgātām grīdām vai netīro drēbju grozu. Otra lieta – iemācījos, ka nekad nezini, kad un kāds būs nākamais miera mirklis, tāpēc, ja ir doma, ka kaut ko tagad varētu izdarīt, tad ceļos un eju to darīt, līdz ar to, reti, kad ir vakars, kurā ir sajūta – bāc, nu vispār nekas jēdzīgs šodien nav padarīts.

Man patīk labāk ar sevi dzīvot tagad, kad viena no manām birkām ir “mamma divām superīgām meitām”. Nu gan jau es nebiju briesmīgs cilvēks arī 15, 20 un 25 gados, bet pilnīgi noteikti, kopš Katrīnas piedzimšanas pirms teju četriem gadiem, es esmu kļuvusi labāks cilvēks un labāks ne tikai citiem, bet, kas pats galvenais – labāka arī pati sev.

Kādreiz, protams, uznāk ilgošanās pēc vecajiem laikiem, bet tas ir viens mirklis. Jo vispār, šis laiks, šī vieta un šī kompānija ir tā, kas man liek ne tikai justies labāk, bet arī ik brīdi censties būt vēl pa kripatiņu labākai. Un meitas ir mani mīļākie, labākie un pacietīgākie skolotāji, par ko paldies viņām!

Septiņi mēneši vienradži un varavīksnes

Vakardienas “jubilārs” čuč pusdienlaiku, pie mums ciemos meiteņu brālēns un vecāko meitu jau otro dienu īsti neesmu redzējusi, tik brīžos, kad iznāk no istabas paēst vai vakarā, gulētejot un man ir brīdis uzrakstīt mūsu mazo ikmēneša “atskaiti”. Pilni septiņi mēneši pagājuši kopš 22.septembra, kad satikām Billi aci pret aci. Jau esmu kādreiz rakstījusi, ka bēbīši par pirmo dzīves gadu ir nopelnījuši vismaz trīs doktora grādus, ņemot vērā tempu un vērienu, kādā tie mācās un apgūst jaunas lietas. Manas meitenes gan neviena nav bijusi no steidzīgajām, sākot jau ar pašu piedzimšanu, bet tas nemaina to, ka ik mēnesi var brīnīties un brīnīties par viņu sasniegumiem. Piemēram, Bille šomēnes ir iemācījusies arī stāties pretim māsai un viņu bišķiņ iekaustīt, ja nepieciešams. Man ir skaidrs, kurš būs (ir!) ģimenes bosiks. Ja iepriekš viņa pacietīgi izturēja Katrīnas knibināšanu un bakstīšanu, lai tik māsa ir pievērsusi nedaudz uzmanības, tad tagad – Katrīnai arī jāuzmanās, ka nedabū kārtīgu rāvienu aiz matiem vai mazos nagus vaigos! Pateicoties tam, Katrīnas domātajām mazās māsas iesaukām “gruzītis” un “tirliņbumsis” pievienojusies arī, piemēram, “riebeklītīte”.

IMG_20170411_095636_745Katrīna dabū ciest arī no tā, ka Bille, lai gan vēl nerāpo, ir kļuvusi pavisam mobila un spēj pārvietoties praktiski pa visu māju, kur vēlas – līdz ar to, tiekot pie katras mantas, kas ir tuvu zemei, ko iekāro. Un tur lielākoties ir tieši Katrīnas mantas, kurām nekad nav bijusi tik liela vērtība viņas acīs, kā brīžos, kad tās iekāro Bille. Tā nu, mazie konflikti katru dienu. Labi, ka vismaz Billes uzmanību pagaidām ir ļoti viegli novērst ar jebko citu – lai slavēta bēbīšu “zelta zivtiņu” atmiņa! Atceros, ka arī ar Katrīnu ilgi un nepacietīgi gaidīju, kad viņa sāks rāpot un vēl priekšā bija vismaz divi mēneši jāpagaida. Un ir jau mazulītis tomēr vēl, lai gan šķiet, ka ar rāpošanu atkal būs viens lielais lēciens “vieglumā”. Billei ļoti patīk mīļoties, viņa labprāt pielien, ieliek galvu klēpi un sabužinās, tāpat arī paņemta rokās, lien uzreiz vispirms samīļoties un pēc tam sāk skatīties apkārt, kas notiek. Vispār, Bille ir daudz mazāks “roku bēbis”, kā bija māsa un praktiski vispār nemīl īpaši tikt turēta opā un par sēdēšanu uz dīvāna ar viņu klēpī vispār var aizmirst! Protams, kreņķus gan vislabāk izdzīvot, kamēr mamma nēsā apkārt. Skaidrs, ka aug otra pļāpa ģimenē (Jānis teiktu, ka trešā, ieskaitot mani…), jo visas emocijas tiek paustas ļoti verbāli un pēc toņa var skaidri nolasīt sajūsmu, dusmas, neizpratni, brīnīšanos, nepacietību un vēl kaudzēm emociju. Ņemot vērā, ka Katrīna šobrīd sāk runāt četros, atnākot no bērnudārza un pirmo reizi ietur klusumu desmitos, ejot gulēt, tad pēc diviem gadiem mums droši vien ies jautri :D.

Tā kā man diezgan viegli bija ļaut Billei dzīvot savā režīmā, pielāgojoties tam, tad pirmo IMG_20170416_134221_790pusgadu par tādi stingru grafiku īsti runāt nevarēju, lai gan iezīmes, protams, parādījās, tikai – cik ātri parādījās, tik ātri atkal mainījās, jo, kā jau rakstīju – attīstības tempi ir tik ātri, ka arī režīms dzīvoja tiem līdzi. Tagad, pēc septiņiem mēnešiem, man atkal ir sajūta, ka es varu diezgan skaidri paredzēt, kāds būs dienas ritms, ar precīziem trīs pusdienlaikiem (dažreiz diviem, bet tajās dienās izcili platajiem vakariem vecākiem!), mošanos, miega laiku un ēdienreizēm. Protams, uzreiz dzīve šķiet vieglāka. Par ēdienreizēm runājot – Bille turpina cītīgi iepazīt dažādas garšas un ir nomēģinājusi teju visus iespējamos dārzeņus un arī augļu galā tikusi arī pie varbūt ne pašiem “tīrākajiem”, piemēram, melonēm vai tām pašām spāņu zemenēm, bet es pieturos pie tā, ka mazai drusciņai nogaršot jau var, tik jāseko līdzi, vai nav nekādas reakcijas. Ko arī pagaidām neesam novērojuši īsti ne no kā. Liekas, ka septiņos mēnešos bēbis jau ir liels un dabū pa kādai drusciņai nogaršot no mūsu galda un domāju, ka viņa ar nepacietību gaida, kad varēs mums pilntiesīgi pievienoties svētdienas pankūku rītos ar savu šķīvi pankūkām, nevis tikai kādu ābolu graužot.

Citādi visādi, priecājamies, ka tuvojas silts pavasaris (cerams!) un ikdienas pastaigas kļūst aizvien garākas. Vēl bišķiņ un varēs jau teju visu dienu pavadīt ārā un to es nevaru sagaidīt. Mājas četras sienas sāk lēnām kļūt par šauru mazajam pētniekam un arī man galvas izvēdināšana lieti noder. Un vispār, vasara nāk un vasara ir sinonīms vārdam plezīrs, kas mūs sagaida. Lielās brīvdienas dosim arī Katrīnai un varēsim dzīvot trīs piedzīvojumu pilnus mēnešus, forši taču!

“Es jums saku – dziediet!”

Liku vakarā gulēt meitas un aizdomājos par šūpuļdziesmām un to dziedāšanu bērniem. Skaidrs, ka dziedāt ir labi un par šūpuļdziesmu nozīmi bērnu attīstībā atradīsiet ne vienu vien rakstu. Pat es, kam tiešām publiski nekur un nekad nevajadzētu dziedāt, šūpuļdziesmas dziedu. Pirms kāda laika izlasīju šo rakstu, kur par miega dziesmām stāsta Ilga Reizniece. Droši vien neesmu vienīgā, kam tieši viņa nāk prātā, domājot par šūpuļdziesmām 🙂 Bet, šī raksta kontekstā aizdomājos par to, kādas ir manas miega dziesmu tradīcijas. Es pilnīgi noteikti neesmu dziedoša persona, vispār, publiski man labāk nevajadzētu dziedāt, bet dažreiz es to daru – mana publika gan ir tikai manas meitas. Un es vēlos iedrošināt visas mammas, kurām šķiet, ka nav balss, ka nezina nevienu klasisko šūpuļdziesmu vai vēl kāds iemesls, tomēr dziedāt saviem bērniem! Miega dziesmai nav jābūt klasiskajai šūpuļdziesmai, tai pat nav jābūt īstai dziesmai.

Katrīnai šūpuļdziesmas sāku dziedāt jau pavisam mazam bēbītim. Jāsaka, ka viņa gulētiešānā nebija tāds paraugbērns, kā Bille, līdz ar to – ik dienu man vajadzēja kaut kā pavadīt vismaz 40 min un vienkārši šūpināt bija diezgan garlaicīgi, tā nu – ķēros pie šūpuļdziesmām. Kad kādā otrajā nedēļā šķita, ka “Aijā, žūžū lāča bērni” nekad dzīvē vairs negribēšu dzirdēt un sāku domāt, ko vēl padziedāt. Un tā mana vecākā meita izaugusi ar “Kur tu skriesi vanadziņi?”, “Pie dieviņa gari galdi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Āvu, āvu baltas kājas”. Nemaz ne tradicionālās šūpuļdziesmas, ne? Bet man šīs dziesmas patīk, divas no tām ir garaaaas, turklāt, mierīgi var dziedāt vienu dziesmu uz riņķi (atceros savu sajūsmu, kad Katrīna aizmiga jau trešā riņķī “Pie dieviņa gari galdi”!). To, ka šūpuļdziesmai pavisam nav jābūt tradicionālai, pierāda arī tas, ka pirms kāda mēneša nevarēju saprast, kāpēc Katrīna skraida pa māju un dzied “Ir vakars vēls un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst”, izrādās – tētis to dziedot pirms miega, kad liek viņu gulēt! Bet, kā jau iepriekš norādītajā rakstā minēts, šūpuļdziesmai ne vienmēr jābūt dziesmai tradicionālā izpratnē. Piemēram, kad ar Katrīnas midzināšanu bēbīša laikos jau biju bišķiņ aizgājusi kosmosā, radīju drīzāk kā mantru, kas vairāk noderēja nevis viņas midzināšanai, bet pašai sevis lingvistiskai programmēšanai. Ritmiski dziedāju apmēram šādas frāzes:”Mazā mīļā Katīte, mammas mīļā meitiņa, mana mazā saulīte, mammas mīļā sirsniņa”, nu un līdzīgi. Tad, kad pats esi līdz asarām un nesaproti, ko ar to mazo brēkuli darīt un kur atrast spēku sevī vēl aizvien uz viņu lūkoties mīlestības pilnām acīm, man šī mantra lieti noderēja.

Vēl viena mūsu pašu radīta miega dziesma ir par jūraszirdziņiem – Katei bija jūraszirdziņu fanu periods un vienu vakaru, protams, ka dziesma bija jādzied par tiem. Tā kā mans radošums ap desmitiem vakarā jau sen bija izsmelts, tad sāku dziedāt ar domu, lai varētu ilgi laist uz riņķi vienu un to pašu un tā radās Katrīnas šī brīža mīļākā dziesma: “Viens mazs jūraszirdziņš peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja otru..divi mazi jūraszirdziņi peldēja pa jūru, pārleca pār vilni, ieraudzīja trešo…”. Jap, esmu dziedājusi arī līdz 27 jūraszirdziņiem.. Tā kā jūraszirdziņu periods sakrita ar skaitļu mīlestības periodu, šis kļuva par ik vakara hitu. Toties, pēc kāda laika pamanīju, ka tā Karīna iemācījusies no skaitļiem veidot kārtas skaitļa vārdus, arī nav slikti 🙂

Billei, kā jau ar lielāko daļu lietu un notikumu, viss tiek daudz vienkāršotāks. Viņas šī brīža šūpuļdziesma ir vienkārši mans “aijā, aijā, aijajajā”, bet ar vienu nosacījumu – manas lūpas dziedot ir pieliktas viņas pierītei, pakausim. Domāju, ka lielāks miers viņai rodas no radītajām vibrācijām, nevis pašas dziesmas. Manu miega “mantru” gan esmu tikai dažas reizes likusi lietā, jo parasti Billīte aizmieg ļoti mierīgi un ātri. Varbūt viņa laicīgi atklausījās manu dziedāšanu vēl vēderā esot, jo tajā laikā Katrīnai dziedāju ik vakaru, savukārt Katrīnai, vēl puncī esot, dziesmas nedziedāju. Lasīju, ka tā ir jauki un vērtīgi darīt, bet man tas “nenāca dabiski” un tāpēc arī nepūlējos. Tad nu Katrīna tikai ap 3,5 gadu vecumu man beidzot pateica – “nedziedi mammīt, es tāpat aizmigšu” – un esam pārgājušas uz grāmatu lasīšanu pirms miega. Lai gan tāpat, šad tad ir kāds vakars, kad man palūdz dziesmiņu un visbiežāk tā ir kāda no iepriekš minētājām. Un tad man ir silta un jauka sajūta, ka tas ir kas tāds, ko esmu devusi garajās, tumšajās vakara stundās, dažkārt dziedot tik ilgi un tādā nogurumā, ka pēkšņi tik pamostos no Katrīnas “mammīt, dziedi, dziedi!”. Turklāt, tāda šūpuļdziesmu dziedāšana ir forša, ja reiz balss nav, bet dziedāt patīk! Gan jau mēs vēl ar meitām kopā arī kādu karaoki uzlaidīsim arī, tik cerams, es ar savu dziedāšanu nebūšu nodarījusi pāri viņu ritma izjūtām 🙂

 

Mana māsa vientulība

Vasarā, vēl gaidot Billi, mašīnā sāka skanēt šī dziesma un atceros, kā Jānim teicu – šī varētu būt jauno māmiņu dziesma, jo frāze “tava māsa vientulība” tik precīzi un skaidri apraksta manas izjūtas, ko piedzīvoju, piedzimstot Katrīnai un jau spēju iedomāties, kā kaut kad ap novembri gaudošu līdzi dziesmai, ar Billi uz rokām. Jo man vientulība bija tieši tā sajūta, kam es nebiju gatava. Es, par laimi, varu teikt, ka lielākoties hormoni un galējas emocijas pēc dzemdībām mani nemocīja un ar jauno dzīvi biju ļoti apmierināta, tomēr tā lielā, smagā vientulības sajūta, kas ik pa laikam pārņēma, bija mans darvas piliens medus mucā.

Par to uzrakstīt cenšos jau kādu laiku, bet (ironiski) man pietrūkst vientulības brīža, kad apkopot domas un padalīties ar tām, varbūt kādai/kādam noderētu, mēģinot ietērpt vārdos savas jocīgās sajūtas.

Atceros, kā, kad nesen bija piedzimusi Katrīna, vīrs ciemiņiem stāstīja, kā mums paveicies ar bērnu ‘gulētāju’ un sajūta, ka nemaz nekas īsti nav mainījies, bet es turpat blakus jūtos pavisam vientuļa savā nogurumā, nogurumā no, lai gan kārtīga un ilga, bet tomēr saraustīta naktsmiera, noguruma, ko norakstīt uz hormoniem, noguruma no tā, ka aizvien vēl nezini, ko nesīs jauna diena. Un tā sajūta bija, ka šāds stāvoklis, nekāds un izsmeļošs, būs bezgalīgs. Pats trakākais – apziņa, ka neviens jau tāpat tevi līdz galam nesapratīs. Vientulība arī tajā. Pirmo reizi, kad riktīgi noraudājos par tēmu “ko gan esmu izdarījusi ar savu dzīvi” bija tajā pašā vasarā, kad piedzima Katrīna, kad kaut kur internetā pamanīju saraksti, kas parāda – draudzenes kopīgi devušās uz kafejnīcu un es pat to nezināju! Sīkums par to, ka visticamākais, tāpat būtu noraustījusies un nebrauktu viena ar mazo uz centru, bet zināt par šādu ideju tajā brīdī šķita tik svarīgi. Jo jau esi izmesta no ikdienas ierastās dzīves, kas, protams, pirms bērna bija daudz aktīvāka un sabiedriskāka, un, lai gan no vienas puses gribās tikai būt mājās ar mazo cilvēku un saprast, kas vispār notiek, no otras – pierādīt un parādīt, es vēl esmu tepat, jā!

Runāt par to, ka jūties vientuļa? Kā – ja tikko esi satikusi savu ilgi gaidīto ikdienas kompanjonu, katru dienu pavadi kāda smaidīga, raudoša, pīkstoša cilvēka sabiedrībā un dažreiz nav laika pat apsēsties, lai piefiksētu, ko esi domājusi visu dienu. Vientuļa? Laikam tāpēc to sajūtu ir tik grūti saprast un pieņemt, ka tā drīkst justies.

Ar otro viss ir citādāk, pilnīgi un galīgi citādāk, bet es melotu, ja teiktu, ka nekad nesajūtos vientuļa. Sajūta, kas pa brīdim pazib. Kad jāizdomā, kā pareizāk izveikt dienas loģistiku, kad ne tik labajos rītos pamosties jau nogurusi, bet skaidrs, ka rīta rituāli tūliņ sāksies un jāpiespiežas piecelties, lai ķertos klāt bērnu modināšanai un jāaizgādā Katrīna uz bērnudārzu. Kad vieglāk ir pat nesākt sev uzdot jautājumus – kā un kāpēc, bet vienkārši darīt mehāniski to, ko katru rītu. Kad kāda no meitenēm apslimst un skaidrs, ka tas uztrauc visus, kas ir apkārt un interesējas un palīdz ar padomiem, bet tajā lielajā pārdzīvojumā un sekošanā līdzi tāpat vienā mirklī esi vientuļa, jo neviens cits nav mamma tiem mazajiem cilvēkiem un neviens cits nevar viņiem dot to, ko vari tu. Vientulība, kad naktī aijā un pie auss dziedi mazajam cilvēkam. Skaista, protams, bet vientulība, kura savu šarmu un nostaļģiju iegūst pēc kāda laika, nevis tajā nogurušajā naktī, kad drīzāk ir sajūta – visa pasaules tumsa ir ap tevi.

Tāpēc man patīk Instagram mammas un Twitter mammas, mammas blogeres un Facebook grupas un grupiņas. Protams, katrā dažbrīd kāds krīt uz nerva, šķiet, ka kāds varēja arī paturēt savu viedokli pie sevis un iztikt bez kāda indīga komentāra. Bet kopumā, ir labi, ka ir iespēja kaut kur pačīkstēt vai gluži otrādi, papriecāties un, lielākoties, arī saņemt kādu atgriezenisko saikni, kas dažreiz arī ir viss, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu vientulības sajūtu. Domāju, cik daudz gan mainījies it kā tikai trīs gados, jo šobrīd ar vientulības sajūtu, kad tā kļūst nomācoša, ir pavisam viegli tikt galā. Man ir lieliskas sarakstes grupas, kurās var vienmēr parunāties, ja jau šķiet, ka ‘viss ir slikti’, tad kārtīgi pasūdzos māsām, kas vismaz virtuāli paglauda galvu un pasaka, ka viss būs labi. Kaut kā vieglāk tas šķiet, bet nenozīmē, ka vairs nekad neatceros to tukšo sajūtu ar “savu māsu, vientulību”.