Pieci iemesli, kāpēc ir forši būt strādājošai mammai.

Protams, vienīgais brīdis, kad par šo beidzot uzrakstīt, ir piektdienas vakars, jo nedēļas vidū vienmēr iestājās viens brīdis, kad galīgi tā nešķiet. Savukārt nedēļas nogales paskrien tik strauji, kadpat nepamani – pēkšņi tik mājās sākās svētdienas gulētiešanas rituāli. Tad nu paliek piektdiena – bērni pēc nedēļas saguruši un kaut cik laicīgi aizmieg, savukārt māja vēl nav savandīta tik ļoti, ka tas ir vienīgais, par ko spēju vakarā domāt (tas ir true story par sestdienu, svētdienu vakariem).

Bet tad par iemesliem. Jāuzraksta tāpēc, lai nedaudz atšķaidītu pēdējā laika manus “viss ir slikti”, vismaz pašai sajūta, ka uz tādu noskaņu velk pēdējie ieraksti. Bet tā nebūt nav. Jā, es daudz gremdējos atmiņās, atceroties ik pa laikam, kā “tieši pirms gada šajā laikā” dzīvojos mājās ar Billi (un regulārās feisbuka atmiņas nepalīdz). Bet vienlaikus, ir vesela rinda plusu un foršu lietu, kas ir tagad, atgriežoties darba vidē. Un tad par dažām no tām, kas man svētdienas vakarā liek ilgoties, kad atkal apsēdīšos pie sava darba galda un dzirdēšu savas domas.

Cilvēki, kuri saprot sarežģītus vārdus

Pārspīlēju, bet tomēr – ar meitenēm mājās vienā brīdī es noteikti varētu sākt lasīt ziņas “vieglajā valodā”. Nav tā, ka es bērniem runāju deminutīvos vai tikai par vienradžiem un varavīksnēm, bet – tās tāpat nav intensīvas pieaugušo sarunas. Protams, nav arī tā, ka iepriekš es diendienā redzēju tikai savas meitenes un vienīgās pieaugušo sarunas būtu bijušas ar vīru. Ar Billi dzīvojot, manuprāt, par ļoti daudz drasēju apkārt, ar viņu padusē, bet tas ir pavisam cits, kā – runāt ar īstiem, pieaugušiem, gudriem cilvēkiem katru dienu. Nopietni. It īpaši, kad tiec pāri pirmo nedēļu miglai un spēj prātā atrast arī tematus, kas nav saistīti ar bērnkopību un tad beidzot vari sākt iesaistīties diskusijās.

Tā siltā kafijas krūze

Un kaut piecas reizes dienā. Es atļaušos teikt, ka laikā ar mazuli “netraucēti izdzert karstu kafiju” apzīmē vairāk nekā tikai – izdzert karstu kafiju. Bet gan – pabūt brīdi ar savām domām vai vienkārši apstāties uz mirkli tajā momentā, kad to vēlies, nevis, kad sanāk. Ok, protams, ne vienmēr tas izdodas arī tagad, jo, piemēram, šodien divas reizes kafija paspēja atdzist arī uz darba galda, bet kopumā – es atkal atceros, kā karsta kafija ir visgaršīgākā. Aaa, un arī uz tualeti vari aiziet viens pats 😀 un no durvju apakšas nelien mazi pirkstiņi. Sīkums, bet patīkami 😀

Ik dienu – kas jauns

Izaugsme – o, kas par vārdu, ne? Izaugsmi noteikti piedzīvoju arī dzīvojot mājās, jo, citi vecāki man neļaus samelot, bērnu audzināšana noteikti ir kaut kur trakāko izaicinājumu augšgalā. Bet tas ir kaut kas pavisam cits, kā tā sajūta, ka katru dienu aizej gulēt, jūtot – dienas notikumi slāni pa slānim krājās, dodot kaut kādu pieredzi. Vienalga, bijusi mierīga vai traka diena, kaut kāds sausais atlikums, ko sev pieņemt zināšanai, vienmēr paliek. Nerunājot nemaz par standarta lietām – jauni izpētīti temati, satikti cilvēki, piedzīvoti notikumi. Tas viss kaut kādā līmenī notika arī “mājas” dzīvē, bet temps tagad ir pavisam cits.

Satikt bērnus katru dienu no jauna

Tas moments, kad ienāc mājās, un tev pretim skrien divi sajūsmināti sīkie – priceless. Teikšu godīgi, mans pilnīgi noteikti mīļākais dienas brīdis. Protams, fonā uzreiz sākās nepārtraukta Kates vārīšanās par dienā piedzīvoto, Billes brēcieni, ja es atļaujos samīļot arī Katrīnu un nepārtraukts “tagad es atradīšos tikai metru rādiusā ap tevi”, bet nekas neatsver to sekundes simtdaļu, pirms veru mājas durvis un sekundes simtdaļu, kad viņas skrien man pretim. Jaunās nianses, ko pamani, jo neesi bijusi blakus nepārtraukti un nedēļas nogalēs vispār brīnies, kas tie par diviem viltniekiem. Taisnības labad – citreiz pat ir sajūta, ka gandrīz vai jāzvana auklei, jo neko nesaprotu, kāds Billei režīms, ko viņa grib un kad ies gulēt pusdienlaiku.

Racionāla laika izmantošana

Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – zelta teiciens, vai ne? Un ik pa laikam pienāk brīdis, kad atkal tas pierādās. Skaidrs, ka laika mājas lietām paliek daudz mazāk, bet pēkšņi izrādās, ka brīvdienās var pagūt tik daudz. Un vakaros var pagūt tik daudz. Un no rītiem var pagūt tik daudz. Nu tā, ka sākumā šķita, ka tas nereāli, visu kaut cik kvalitatīvi apvienot, tad tagad jau man gribētos teikt, izdodas sabalansēt pēc labākās sirdsapziņas. Lai to izdarītu, es nopietni strādāju pie saviem ieradumiem, kas patiesībā ļoti atvieglo ikdienas dzīvi – sākot no ēdienreižu plānošanas, drēbju salikšanas vakarā, svētdienas vakara rituāli, lai nedēļu iesāktu mierīgi – sīkumi, kas neprasa daudz laika, bet padara ikdienu daudz ērtāku. Tagad, domājot, kā vēl vasarā dzīvoju mājās, nesaprotu – ko es ar visu to laiku darīju? Klasiski 🙂

 

Advertisements

Mazie brīži steidzīgajā ikdienā

Četras stundas – apmēram tik daudz (maz!) sanāk šobrīd darba dienās būt kopā ar meitenēm, kamēr neviens vēl/vairs neguļ. Katram noteikti sava mēraukla, tas ir daudz vai maz, bet man, pēc ierastām pilnām dienām mājās, tas tagad šķiet daudz par maz, lai pagūtu visu, ko vēlētos kopīgi paveikt. Šajās četrās stundās vēl jāiespiež arī visi rīta rituāli un gribas jau cilvēkam vakarā arī kaut ko sev par prieku padarīt normālā nomoda laikā, nevis, kad bērni guļ un pats jau esi noguruma bezfilmā. Tad nu – četras stundas sadalītas pa minūtēm :). Labi, labi, tik traki jau nav, jo patiesībā svarīgākie mazajiem ir tie brīži, kad esi klāt, parunājies, kopā kaut ko izdari, pat, ja tas nav nekāds lielais projekts. Tāpēc šovakar uzrakstīšu par saviem pieciem mazajiem mirkļiem, kā ikdienas skrējienā sanāk arī pabondingoties ar meitenēm. Un ļoti priecāšos, ja jūs padalīsities komentāros ar saviem ikdienas paradumiem, kas ļauj arī reizē pabūt kopā ar bērniem.

IMG_20171203_182155_8191. Kopā gatavot – jā, jā, padoms sens kā pasaule, bet man nekad nav bijis tik aktuāls, kā šobrīd. Jo vispār mani kaitina, ja ēst gatavojot maisās pa vidu un traucē koncentrēties. Bet es tam tieku pāri, jo – tajās četrās stundās ietilpst arī vakariņu pagatavošana un tas ir diezgan ilgs laiks. Tāpēc lieku meitenes sev blakus virtuvē, Bilcis tikmēr tikai mēģina visu izārdīt un apēst, Kate jau ir reāls palīgs, kas kaut ko sagriež, padod un patiesībā tīri ātri tiekam līdz stadijai “viss vārās” (nereti arī mani nervi 😀 ). Pie reizes parunājoties par dienu, kādas labas kopābūšanas divdesmit-minūtes sanāk.

 

2. Vakara rituāli – šķiet, kas tur liels vakaros jāizdara, jānomazgājas, jāizmazgā zobi, pidžama un gulta. Bet, ja to dara vispirms vienam, tad otram, beigās ir sajūta, ka puse no vakara pagājusi tikai gatavojoties likt bērnus gulēt. Tad nu veicam visu kopā – var paspēt pat padauzīties pa vidu, piemēram, bēgot no pidžamu vilkšanas (Billes mīļākā izklaide) un tomēr beigās, kad abas meitenes uzsēdinātas uz vannasistabas “letes”, iestājas miers, jo notiek ļoti nopietna zobu tīrīšana. Tas laikam lielās māsas labais blakusefekts, Bille dievina zobu tīrīšanu, jo māsa taču dara tāpat – atceros, ka Katei tajā vecumā kā reiz parādījās iebi8ldumi un vajadzēja visādus trikus domāt. Tad nu atkal – ar kopīgu rituālu riktīga win-win-win situācija – ātrāk tiekam galā, esam kopā un atkal laiks padomāt par kopīgām lietām un labs piemērs mazajam cilvēkam.

3. Rīta palasīšana – šis ir mans mazais brīdis ar Billi. Kad Jānis aizved Kati uz bērnudārzu, mums ir vēl apmēram pusstunda līdz aukles atnākšanai, tikmēr gan arī cenšamies paēst brokastis, man jāsagatavojas doties uz darbu, bet – ļoti cenšos tā, lai kādas pēdējās desmit minūtes mums paliek divatā pasēdēt dīvānā un pašķirstīt grāmatas. Billei ļoti patīk grāmatas un man šķiet, šis rīta rituāls palīdz mierīgāk sagaidīt aukli un pāriet viņas gādībā.

4. Vakara spēle – šis, savukārt, ir brīdis ar Katrīnu. Ja meitenes neaiziet gulēt abas reizē, tad tā, kas ir ilgāk augšā, ir Katrīna. Un mēs, kad māsa aizgājusi gulēt, mēdzam uzspēlēt kādu pavisam īsu spēli, piemēram, mīklu uzdošanu, vārdu rakstīšanu/lasīšanu, saukt visus vārdus uz viena burta, kaut ko pavisam vienkāršu, kas neprasa ilgu “uzbūvēšanos” un koncentrēšanos. Tās var būt patiešām tikai piecas minūtes, bet uzreiz var just, cik daudz Katei nozīmē, ka tas ir laiks tikai ar viņu.

5. Mazie projekti – turu mājās visādus “sūdiņus” un loriņus – krāsainas lapas, līmi, filcus, diegus, pērlītes, uzlīmes, vadiņus utt., jo īstenībā nemaz tik daudz laika nepaņem piesēsties un kaut ko nedaudz paveidot kopā ar Katrīnu, un Billei patīk sēdēt blakus un krāmēties, lai visu izvērstu par biš lielāku haosu. Šis gan ir tādam mierīgam vakaram, kad ir nedaudz vairāk laika, jo, protams, jārēķinās, ka viss pēc tam jānovāc. Bet ir tā vērts, jo gan nodarbina bērnus un nesākās čīkstēšanas aiz garlaicības, gan arī ir labi kopā pavadīts kvalitatīvais laiks.

Man gan sāp sirds par to, ka nevaru būt kopā tik daudz ar meitenēm, cik biju pieradusi, bet no otras puses – tam laikam paliekot it kā mazāk, nākas daudz vairāk domāt par kvalitāti. Biežāk saņemties un padarīt kaut ko kopā, kad iepriekš būtu atlikusi uz rītdienu, ar cerību, ka tikmēr idejas jau būs aizmirstas. Brīvdienu vakaros, kā tagad, jūtos jau tik nogurusi, ka gaidīt gaidu pirmdienas rītu pie sava darba galda ar iespēju atkal dzirdēt savas domas. Protams, brīvdienas ir brīnišķīgas un tie mazie ikdienas mirkļi darbdienu steigā nevar tās atsvērt, bet – palīdz sagaidīt atkal nākamās, tas gan.

Un kas esi tu?

Sievietēm nereti piedēvē visdažādākos īpašvārdus iz sērijas – vilcenes, burves, karalienes – es lasu un domāju, nez, ko tas nozīmē, kā to saprot? Bet, ko tur slēpt un tad nu mana atzīšanās.

Es tiešām nekad neesmu jutusi “saikni” ar senajām cilts sievietēm, burvēm, raganām, maģiskām zāļu sievām, vilcenēm, kas skrien līdz ar vēju vai čūskām, vai vēl ko. Nejūtos karaliene un nejūtos lauvene. Es esmu vienkārši parasts cilvēks, bieži vien – diezgan noguris. Neko, tīru māju, taisu ēst, audzinu bērnus un domāju par nākotni, tā pilnīgi parasti un lietišķi. Ar milzīgu mīlestību bonusā, bet tas jau arī pie lietas piederas. Nav nekādu drāmu, parasta rutīnas dzīve, ar parastiem priekiem un pārsteigumiem. Tik labi!

Dažreiz man gribētos būt karstasinīgai sievietei, kas strīda karstumā plēš šķīvjus. Realitāte? Es lepni stāstu par to vienu reizi, kad esmu dusmās plēsusi traukus. Īstenībā es vienkārši dusmīgi metu to šķīvi izlietnē, tas nejauši saplīsa un notikums bija pirms četriem gadiem. Šķīvis bija zils un man aizvien ir to žēl.

Mani kaitina pārmērīgs dramatiskums un arī kategorisms, vienmēr gribās teikt: ”Jā, bet..” un padomāt, kā jutīsies otrs un tāpēc noklusēt to, ko varbūt gribētu pateikt. Toties domāt par to vēl pēc pieciem gadiem, kārtējo reizi dušā risinot savus iekšējos dialogos – kā es toreiz varēju precīzi pateikt un tas būtu bijis tik gudri un vienlaikus, ar riebīgu iedūrienu! Nu, kas te no drosmīgas lauvenes? Peles pīkstiens drīzāk!

Tad vēl vienmēr gribējies būt vai nu tai sievietei, kas vienmēr ģērbusies eleganti melnā vai tai, kurai katra nākamā kleita košāka un puķaināka par iepriekšējo, vai izcili nevērīgā puiciskā stilā, kas piestāv perfekti. Nu tā, ka skaidrs – sieviete Karaliene. Protams, nekas no tā nav mana realitāte, drīzāk – džinsi un “šī maiciņa piestāv visam” un vāji mēģinājumi līdzināties kaut kam no iepriekšminētā, kas beidzies ar patiešām eklektisku skapja izskatu.  Ko reizi pa reizei pēc Marī Kondo metodes mēģinu sakārtot, tikai “atstājot vēl šo un šo un šo”. Bezcerīgi. Ja redzi mani, kad mugurā ir kas cits, ne džinsi un krekliņš, visticamākais, es jūtos neveiksmīgi apģērbusies :D.

Un gan jau noteikti tajā visā kaut kas ir! Gan jau es neesmu gana sazemējusies (bez ironijas!), un kaut kur ikdienas skrējienā ir uzberzusies bieza āda un pazūd kaut kādas sajūtu nianses. Bet kopumā, nez, nu nesanāk man atrast savu dvēseles radinieku florā, faunā vai folklorā. Cilvēks, līdz mugurkaula smadzenēm, parasts cilvēks.

Laika mašīna uz bērnību

Viens no interesantākajiem bonusiem, ko es esmu saņēmusi no savām meitām, ir atgriezties bērnībā. Un ar to nedomāju tikai miljons stāstus vakarā: “mammīt, pastāstīsi vēlreiz, kā bija, kad tu biji maziņa? Kā tu toreiz salauzi roku? Mammīt, kur tu vasarās dzīvoji, kad tev bija tikpat gadu, cik man?”, vai bērnības bilžu skatīšanos, vai mēģināšanu izskaidrot, ka kādreiz nebija datori, kuros skatīties Ķepu patruļu. Bet gan atgriešanos bērnībā sajūtu līmenī – kad pēkšņi asi iesāpas sirds, jo skaidri atceries savu maza cilvēka vilšanās sajūtu kādā līdzvērtīgā brīdī, kad steigā un slinkumā vakarā tomēr vēl pa ceļam ieskrien veikalā pēc kaut kā garšīga, jo atceries to pārsteigumu un prieku, kad šādi vakarā tiki pārsteigts bērnībā, vai to nepacietības sajūtu, kad skaties, kā bērns pie loga sēž un klusi gaida ciemiņus, kam taču jau sen bija jābūt un “vai tagad viņi jau kāpj (pa trepēm)?”.

Dažreiz domāju, diez, tā ir visiem cilvēkiem, vai arī problēma ir manī, bet tik ļoti spēji un fiziski uzreiz šādos brīžos atceros momentus no savas bērnības, sajūtu līmenī pilnīgi atrodos tajā brīdī. Tā, kā filmās rāda, kad pēkšņi it kā stāvi savas pagātnes ainas vidū un, ja labi koncentrētos un papūlētos, atcerētos, kas bija mugurā, ko tikko ēdi un kā smaržoja mājas. Brīžiem tie ir riktīgi forši mirkļi, kad domā – būtu tik sirsnīgi, ja vēlāk tāpat to atcerēsies jau pieaugusi meita. Brīžiem tas nāk par labu, jo atceroties savu sajūtu (un to, cik acīmredzot tā man ir bijusi nozīmīga, ja reiz tik spilgti ataust atmiņā pat pēc vairāk kā divdesmit gadiem), gribās no tās tieši pasargāt.

Reiz pati sevi pieķēru rīkojoties “pēc pieredzes”, kad Katrīna mani bija nu tik ļoti izbesījusi ar plīšanos virsū – paspēlēsimies ar vilcieniem, paspēlēsimies ar vilcieniem. Es trīs reizes jau biju pateikusi, lai paciešas vēl tikai piecas minūtītes un spēlēsimies. Katru reizi šīs piecas minūtītes, protams, bija ilgākas. Bet viens arguments manā labā, visu šo laiku tāpat nācās sadzīvot ar Katrīnas čīkstēšanu. Beigās, pavisam dusmīga paziņoju, “ok, tagad spēlējamies, bet tikai mazu brītiņu”, un pati apsēdos blakus, absolūti neieinteresēta spēlē, vēl paburkšķot, lai takš tad arī spēlējas, kas, vai tad man tagad būs arī jāizdomā, ko darīt. Respektīvi, gribēju pierādīt, ka nekāds labums no manas spēlēšanās nav un pati vainīga, ka gribēja mani te, bet nu sakostiem zobiem, pasēdēšu. Un tajā brīdī tik skaidri un precīzi atcerējos savu sajūtu. Kad ar dīkšanu un ņemšanos man bija izdevies pierunāt kādu, lai nāk ar mani kopā padarboties. Jo biju izsapņojusi, cik tas būs forši un interesanti, kā nekad agrāk! Bet ko es saņēmu – nīgru kompanjonu, pašai gribējās raudāt, cik viss bija bezjēdzīgi un kāpēc vispār es tā biju dīkusi, un vispār labāk nebūtu nācis ar mani spēlēties. Un redzēju tieši to pašu sajūtu Katrīnas sejas izteiksmē. Aprakstīts tas, protams, vairs tā neizklausās, bet, kad šī doma un sajūta izskrēja man cauri, man palika kauns par sevi. No visas sirds.

Protams, nenotika nekas maģisks un nav tā, ka es tagad esmu visatsaucīgākā mamma, kas visu noliek malā, kad bērns sauc un ar aizrautību uzreiz iemiesojās Olafā vai Skolotājā Gazelē. Dzīve ir un paliek dzīve. Es burkšķu un dusmojos, atlieku spēles, aizsūtu Kati spēlēties vienu pašu. Bet vienmēr, vienmēr, man tajos brīdī kaut kur apziņā ieskanas arī – uzmanīgi, lai viņai vēlāk nav tieši tādi paši atmiņu uzplaiksnījumi.

Es tā uzreiz pa skarbo, bet tam ir arī ļoti skaisti bonusa brīži. Tā pati jau iepriekš pieminētā ciemiņu gaidīšana. Nu tik mīlīgi bija skatīties uz Katrīnu, kas pakāpusies uz krēsla skatās pa logu jau pusstundu, lai gan ciemiņiem jābūt vēl tikai pēc pusstundas. Atceros uzreiz, kā bērnībā nepacietīgi trinos jau iepriekšējā vakarā, pat gāju ātrāk gulēt, jo tad ātrāk pienāks rīts un ciemiņi būs jau klāt. Un no rīta taču vēl jāgaida līdz kādam noteiktam pulksteņa ciparam un centies kaut ko baigi darīt, lai ātrāk paietu laiks, bet viņš iet tik lēēēēni. Un, protams, pēdējā pusstunda stabili pie loga, klasika! Vai līdzīgi ar braukšanu kaut kur, kad jau vakarā dzirdu no Kates mutes to pašu frāzi, ko noteikti miljons reizes dzirdējusi mana mamma no manis:” kā es nevaru sagaidīt to rītu!”. Noslēgumā neliels parenting hack – tas ir labs moments, lai iepītu: “tad ej taču gulēt vienreiz” 😀 #badmomsgoal

Billes satikšana

Nākamnedēļ Billei gads. Bet man aizvien spilgtā atmiņā ir tā rudenīgā, siltā diena, kad viņa piedzima. Billes piedzimšanas stāstu glabāju sevī jau ilgi un ik pa laikam šķiet – ir īstais brīdis to uzrakstīt. Bet vienmēr kaut kā pārdomāju, jo domas nav skaidras, jo pie sevis izklausās pēc žēlošanās, jo īsti nezinu, ko gribu ar to pateikt, jo.. bet tādus “jo” var meklēt ilgi un daudz, toties nedēļa pirms dzimšanas dienas – pavisam zīmīgs brīdis, lai beidzot uzrakstītu. Jo izstāstīt es gribu – tas taču tomēr bija Notikums!

PROLOGS

Pagājušajā gadā 22.septembris bija ceturdiena, silta un saulaina. Bille man vēderā dzīvojās jau nedēļu pāri noliktajam datumam, bet tas īpaši nesatrauca ne mani, ne ārsti – jo tieši tāpat arī Katrīna nodzīvoja desmit dienas ar uzviju. No dzemdībām nebaidījos, jo mana pirmā pieredze bija ļoti laba – ātri un (nosacīti) viegli, nepilnu trīs stundu laikā Katrīna bija klāt, zināju, ka kontrakcijas nav nekas nepārdzīvojams un man paveicies, ka tās nav neizturami sāpīgas – grūti būs, bet, ja jau uzreiz pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka varētu kaut uzreiz vēlreiz – tad, ko tur bīties? Turklāt apkārt pēdējā laikā tik dzirdams no pieredzēm – otrie mazie kā korķis no šampānieša pudeles šaujas laukā. Tad nu mana vienīgā problēma laikam būs – kā laikā paspēt uz Dzemdību namu, lai dzimšanas vietas ierakstā nav Vanšu tilts.

NEKAS NEBŪS KĀ PLĀNOTS

DSC_0006Tā nu dzīvoju dienu pēc dienas, gaidīdama un ceturtdienā devos uz “toņu” klausīšanos, kas arī bija jau pazīstama lieta no Katrīnas gaidīšanas laika. Trolejbusā braucot, vēl domāju, ko vajadzētu nedēļas nogalē pasākt, lai izstaidzinātu bēbi ārā. Tomēr, toņu klausīšanās laikā jutu, ka kaut kas nebūs – ik pa laikam man lika pagriezties, stellēja aparātu visādi, rakstīja un rakstīja, līdz beidzot māsiņa aizdevās pasaukt manu dakteri, kas ienāca, paskatījās ierakstu un teica – jābrauc uz Dzemdību namu, neizskatās tik labi, kā vajadzētu un pienācis laiks bēbim nākt pasaulē. Teicu, ka varbūt varu vispirms aizbraukt pakaļ mantām, bet nē – labāk zvanīt vīram, lai ved uz DzN taisnā ceļā.

Pēc apmēram pusstundas (pa ceļam izraudājusies) ierakstījos Dzemdību namā, kur mani uzņēma teju atplestām rokām un vēlreiz izklausījās toņus, mani nedaudz nomierinot, ka nav tik traki, viss būs kārtībā un gaidām bēbīti. Labākais pārsteigums sekoja pēc tam. Pārbaudes laikā no dakteres atskan izbrīnīts:”bet jums taču tas bērniņš ir ar dupsi pa priekšu??”; kam sekoja mans:”Koaaaaa?!?”. Pārsteigums milzīgs, jo pirms nedēļas USG laikā abas ar dakteri priecājāmies, cik jauki bēbis ar pieri pret iegurni jau smuki piespiedies. Nope, Billei citi plāni! Jāatzīst, ka mani īpaši tas nesajūsmināja, bet – kas jādara, jādara. Man bija brīnišķīga vecmāte, kas iedrošināja – kopīgi tiksim ar visu galā, turklāt, otrais bērniņš un pirmās dzemdības nav bijušas smagas, mierīgi un pacietīgi izdabūsim viņu ārā arī šādi! Super, dzīvojamies pa palātu, īpaši neiespringdami, pa brīdim ir mazas kontrakcijas, bet ne ļoti regulāras, sāpīgi arī nav, bet esmu sapratusi, ka man tas nav rādītājs. Klausāmies ik pa laikam sirdstoņus, kas tomēr atkal sāk īsti nepatikt – izskatās, ka Bille izdomājusi pagulēt vai vismaz iegrimt diezgan kārtīgā čillā, 20160925_120018nevis nodarboties ar dzimšanu. Vienojamies, ka mēģināsim nedaudz stimulēt, man ieliek katetru un pagriež vaļā – ar vecmāti nosmejos, ka jūtos kā Bada spēlēs, kad dalībniekus laiž augšā uz laukuma un atpakaļceļa vairs nav. Gaidām. Gaidām. Gaidām. Domāju, ka sāku just stiprākas kontrakcijas un ceru, ka tas nav placebo efekts. Ienāk vecmāte, pačeko toņus un saka, lai mēģinām Billi noturēt nomodā, šī pavisam atslābusi. Staigāju, dziedu, staipos, dīdos, runājos – neguli bērniņ, jādzimst taču! Negribu, lai šis ievelkas līdz naktij. Neticami, ka pagājušas jau astoņas stundas, kā pavisam mierīga izbraucu no mājām, diena ir sagriezusies kājām gaisā un kontrole ir ārā no manām rokām, Bille visu dara kā grib. Tomēr toņi padara vecmāti aizvien bažīgāku, ap sešiem atnāk daktere un jautā – varbūt vēlos epidurālo anestēziju, kas man pienākas bez maksas, tā kā bēbis tūpļa guļā un varētu palīdzēt arī atslābt muskuļiem un varbūt dzemdības turpinātu progresēt. Konsultējos ar vecmāti un nolemju tomēr neizmantot šo iespēju, jo – johaidī, man taču nekas nesāp vēl pa īstam un tik spilgti atceros to skaidrības mirkli, kad dzima Katrīna un viss notika un gribu to sajust vēlreiz! Astoņos daktere nāk atkal – pēc pārbaudes secina, ka nekas mainījies nav, bēbis aizvien pat vēl negrasās dzimt, tomēr toņi liek domāt, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Gatavosimies ķeizaram. KO???????????? Tas bija scenārijs, kam es nebiju gatava nevienā brīdī visā šajā procesā. Te ir vieta kādiem miljons komplimentiem vecmātei, kas vispirms ļāva man izraudāties (..atkal) un tad atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, kas vēl paspēja ienākt prātā, izstāstīja visu par procesu un mierināja – tas taču nekas, galvenais, lai bērniņš nāk pasaulē. Ok, galvenais, lai bērniņam viss labi un guļos uz ratiņ-gultas.

OPERĀCIJA

Tāpat neko īsti nesaprotu un vecmāte stumj mani uz operāciju bloku – atkal kā seriālā, 20160923_134013sajūta arī, ka visu vēroju no malas. Aizstumjamies uz operāciju zāli, tur jau komanda priekšā un, lūdzu – te jūsu “galds”! Šprice mugurā. Par laimi tik ātri, ka pat nepaspēju sākt domāt, kā tas būs, jo, skatoties seriālus, šajos brīžos vienmēr novēršos, liekas briesmīgi. Tagad pielikšu jums ledu, sakiet, vai jūtiet? Nezinu. Tagad jūtiet? Laikam nē.. Un ceru, ka tiešām nejūtu, jo droši vien nebūtu patīkami sajust skalpeli uz vēdera. Aiziet, laiks piedzimt bērniņam. Operācija ļoti īsa un ātra, fonā mani novēro anestezalogs, divas ārstes ver vaļā vēderu, man priekšā aizkars, sāpēt nekas nesāp, tikai beigās jūtu, kā ļoti tiek kustināts vēders, bet ne kā sāpes, vienkārši jūtu. Nepaiet ne mirklis un gaisā izskan Billes pirmais kliedziens. Un dakteru priecīgs – oi, kāda varena meitene! Man asaras. Vecmāte, kā solījusi, pieliek Billīti man pie sejas, es fiksi sabučoju un mazo aiznes atpakaļ uz dzemdību palātu, kur Billi jau sagaida tētis, kam šoreiz pirmajam tiek meita uz vēdera. Jānis pēc tam to nepilno pusstundu, ko pavadīja gaidot palātā, raksturoja – kā Doktorā Hausā (iespējams, mums jāsāk mazāk skatīties seriāli). Seko sirreālākais dienas brīdis, jo man tikko ir piedzimis bērns, bet es viena guļu uz operāciju galda, kamēr dakteres, tērzēdamas par bērnu atgriešanos skolā, tīra manu dzemdi un šuj mani ciet. Pēc tam seko atgūšanās citā telpā – jāsagaida, kad iziet narkoze un varu pakustināt kājas. Aptuveni divas stundas. Man realitātē – trīs ar pusi. Tomēr apmēram 30 minūtes pēc operācijas vecmāte, lai gan teorētiski tas nav atļauts, atnes man Billi, samīļot un pabarot. Par šo es viņai laikam vienmēr būšu pateicīga! Kad Bille paēdusi, viņu atkal aiznes un es nemitīgi cenšos kustināt kāju pirkstus, jo zinu, kad tikšu savā palātā, tikšu arī pie Billes. Ap pusnakti beidzot varu doties uz palātu, kur man atnes mazo un saka, lai, kad sāk nākt miegs, dodu ziņu, viņa paņems Billi. Es, protams, domāju, ka man vispār nekad nenāks miegs, tomēr pēc kādas stundas saprotu, ka nespēju acis noturēt vaļā, tāpēc pasaucu māsiņu, kas mani uzreiz arī nomierina, ka sešos nāks mani pārbaudīt un tad arī uzreiz atnesīs bērniņu, lai es paguļu un atpūšos. Sekoja, iespējams, tukšākā nakts manā dzīvē, jo īsti pagulēt nevarēju, katras dzirdētās bērna raudas man šķita kā mana bērna raudas – šaustu sevi, ka nespēju tās atpazīst, jo reāli esmu viņu turējusi rokās maksimums pāris stundas. Laika izjūta nav, telefons ir kaut kur somā, visticamāk izlādējies, piecelties es nevaru un stundas rit tik lēni. Palātas kaimiņienes mazulis raud un es viņam līdzi, tikai krietni klusāk.

DZĪVE PĒC TAM

20160926_132903Māsiņa ienāk, iedod pretsāpju zāles un es domāju, pie velna, diez, kā sāpēs tad, kad zāles būs izgājušas…Saka, lai mēģinu celties kājās, pastaigāt. Man gan ir tikai viens jautājums – kad man atnesīs meitiņu? Tūliņ, lai tikai mēģinu piecelties. Vēl bišķiņ un man atnes atkal Billi, kad pēc brīža ienāk paprasīt, vai viss kārtībā un nevajag atkal aiznest viņu pie bērnu māsiņām, saku, ka vairs neatdošu. Tā esot laba zīme, bet, ja jūtu, ka paliek par grūtu, lai tik saucot viņu. Man patrāpījās tikai ļoti jaukas māsiņas, visas dienas! Tā arī vairāk neizlaidu Billi no acīm, lai gan, jāatzīst, fiziski pirmās dienas bija ļoti, ļoti grūti. Ne salīdzināt, kā bija ar Katrīnu, kad otrā rītā gribēju mājās. Te es otrā rītā knapi fiziski piecelties varēju, katra kustība šķita tik sāpīga, it īpaši – piecelšanās kājās.

Sākumā man šķita, ka es nekad mūžā vairs nejutīšos kā normāls cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka šī bija mana pirmā pieredze ar nopietnu operāciju, anestēziju un atkopšanos pēc tam. Taisnības labad jāsaka, ka rēta man sadzija ļoti ātri un labi, arī lielākā daļa pretsāpju līdzekļu palika atvilktnē, jo nu nebija TIK traki, bet salīdzinot ar pašsajūtu pēc Katrīnas dzemdībām, man likās, ka pasaule ir sabrukusi. Vēl viens blakusefekts – pēc operācijas nācās Dzemdību namā uzturēties ilgāk, lai gan iepriekš biju izsapņojusi, kā teju nākamajā dienā mani laidīs mājās. Paliku tur četras dienas un pēdējā gribējās rāpot pa sienām un jau ar asarām acīs gāju prasīt dežūrārstēm, kad mūs laidīs mājās. Likās, ka mājās viss būs vieglāk. Īstenībā jau nebija, jo vēl varētu divas lapas piedrukāt ar to, kā “nenesiet neko smagāku par mazo” realitātē izskatās, dzīvojot piektajā stāvā bez lifta un paliekot dažas dienas vienai ar abām meitenēm, vienlaikus nezin’ kāpēc (tā es tagad domāju) uzskatot, ka ir nenormāli svarīgi neko neizjaukt Katrīnas ritmā un jau nedēļu pēc dzemdībām vedot viņu uz/no bērnudārza, uz dejošanu ar Billi padusē. Nekas, iemācījos ratus stiept tika ar roku, nevis vēdera muskuļiem (jo tādi vienkārši nepastāvēja).

EPILOGS

DSC_0012Man šķita, ka es katru dienu domāšu par to, kāpēc tā sanāca, kāpēc man otrās dzemdības negāja pa gludu diedziņu kā pirmās, kāpēc…Realitātē – ikdiena pārņem tik strauji un saproti, ka tam nemaz nav nozīme, lai arī cik klišejiski tas neskan, bet patiešām – galvenais, ka visi ir veseli. Es gan vairs nelasu nekādus rakstus par to, kāpēc ķeizars ir slikti, kā tas ietekmē bērnu utt., pat, ja pēc Katrīnas dzemdībām, atzīšos, dažreiz palasīju, lai uzsistu sev uz pleca un nodomātu, o, cik labi, ka man gan par to nav jādomā. Kā saka, pasaule ir apaļa.. Izgāju cauri vairākiem posmiem, domājot par savu šo dzemdību pieredzi – pašpārmetumiem, gribēšanu pažēloties, dusmīgu aizvainojumu katru reizi, kad kaut kur pieminēts, cik ķeizargriezieni ir slikti, vēlmi sevi attaisnot. Ilgi jutos vīlusies, ka man ir atņemta otro dzemdību pieredze, man taču pat īsti nekas nesāpēja un kur vēl tā brīnišķīgā sajūta, kad tu izspied to savu bēbīti un viņu tādu slapju un siltu uzliek uz krūtīm, tu sabučo viņu īsti nemācēdama, vīrs sabučo tevi un pasaule ir vesela! Līdz vienu dienu pēkšņi iedomājos – bet tas taču ir tikai fakts, Bille piedzima ar ķeizargriezienu, tāds pats, kā – Katrīna piedzima dabīgās dzemdībās, mani sauc Māra, zāle ir zaļa. Fakti, kam nozīmi piešķiram tikai mēs paši. Galu galā – man piedzima meita! Otrā meita! Un dienas beigās tas ir viens no retajiem faktiem, kam vispār ir kāda nozīme.

P.S.

Gadījumā, ja kāds šeit starp rindām izlasa pārmetumu ārstiem, kas bija man blakus, tāds tur ne mazākā mērā nav paslēpts – es visā šajā procesā pilnībā uzticējos man apkārt esošajam personālām un aizvien uzskatu, ka kopā mēs izdarījām visu tieši tā, kā vajadzēja.