Strādājošas mammas “vainas sajūtas” spožums un posts

Kad atsāc strādāt, līdztekus patīkamajam satraukumam par principā jaunas dzīves sākumu, ir arī daži blakusefekti. Viens no nepatīkamākajiem – vainas sajūta. Labi to atceros, bet jāsaka godīgi, jūtu daudz, daudz retāk un man ir divas versijas – es jau esmu pieradusi pie tās, vai arī – esmu ar to tikusi galā. Tā kā man labāk patīk eksperta loma, tad balsoju par otro variantu. Bet eksperts jūtos, jo gadu un pāris mēnešus varu starp citām savām birkām piekarināt arī “mamma, kas strādā ofisā” zīmīti. Un tā zīmīte nāk komplektā ar regulāru vainas sajūtu par to, ka nepietiek pietiekami daudz laika bērniem, ka nevari vakaros palikt birojā līdz vēlam vakaram un iemenedžēt rīta tikšanās ātrāk par desmitiem ir teju neiespējami. Ar otro pusīti regulāri dali pienākumus, kurš šoreiz paliks pie apslimušā bērna un starp prezentāciju gatavošanu meklē idejas, kā uzšūt kaķa kostīmu. Kā to visu mēģināt sagremot tā, lai būtu sajūta, ka kaut nedaudz kontrolē savu dzīvi? Man ir dažas idejas no manas pieredzes.

 

Pieņemt, ka Tu nekad nevarēsi izdarīt visu

Manuprāt, pirmais un galvenais, kas maksimāli jācenšas sev “iepotēt”, ir apziņa, ka “you can’t have it all”. Es šo ideju esmu dzirdējusi vairākās TED runās, par darba-privātās dzīves balansu un tā man ļoti, ļoti palīdzēja sākt sevi šaustīt vismaz mazāk. Ir jāsaprot, ka, visticamāk, tu nebūsi tas perfekcionists, kas sēdēs katru vakaru darbā līdz vēlam vakaram un jāsaprot, ka tu nevari apsolīt ģimenei VIENMĒR būt mājās uzreiz pēc darba laika, jo kādreiz tomēr būs arī jāpasēž tajā birojā. Man ar to gājis visādi un dažreiz šķiet, ka esmu apmēram sadzīvojusi ar abu (visu) lomu balansēšanu un dažreiz šķiet, ka man nesanāk tieši nekas. Bet, jo vairāk par šo sevi pārliecinu, jo vieglāk paliek. Tāpat, svarīgi savu mammas lomu uztvert tikpat reāli – es ļoti cenšos būt mājās laicīgi, paspēt uz bērnu ballītēm, izvadāt meitenes pie dakteriem, kad nepieciešams, vakaros spēlēties ar viņām, parūpēties, lai bērnudārzā nepietrūkst drēbes utt., bet ne vienmēr tas sanāk. Un tas ir tikai normāli, jo es nejutos kā ideāla mamma jau dzīvojot mājās, tad kāpēc šobrīd, kad manas rokās ir vēl papildus bumbiņas, ko žonglēt, lai es censtos to panākt?

Visas kārtis galdā

Kad, plānojot atgriešanos darbos pēc Billes BKA, bieži draudzenes man jautāja, kā es darot – sakot potenciālam darba devējam par bērniem, vai nē, kā man liekas, kā labāk darīt u.tml. Un mana nostāja šeit ir – labāk, lai visas kārtis ir galdā uzreiz. Protams, es neatspēru vaļā biroja durvis ar tekstu – “un vispār, man ir divi mazi bērni”, bet, kad jautāja par pauzi manā CV, teicu: “tā ir mana vecākā meita” 🙂 . Kāpēc? Jo man ir svarīgi, lai mēs ar darba devēju esam uz viena viļņa – lai, tad kad meitenes saslimst, man nav jājūtas neērti, ņemot kārtējo slimības lapu, lai mierīgi varu pateikt, ka vajag brīvu pēcpusdienu, jo bērnudārza egle un tamlīdzīgi. Ja to kāds redzētu kā iemeslu, lai mani neņemtu darbā (kas, protams, nedrīkstētu tā būt), tad es nemaz tādā darbavietā nevēlos strādāt. Un tas arī palīdz samazināt to “strādājošās mammas” vainas sajūtu.

Stāstīt bērniem par savu darbu

Viņiem, protams, būs grūti saprast, ko dari. Man šķiet, pat mani pieaugušie radinieki vismaz pēdējās divas manas darbavietas īsti nesaprot. Bet, ja runāsi par to, ko ikdienā dari, piedzīvojumiem un ko ēdi pusdienās (mīļākā Katrīnas tēma), viņi redzēs darbu, kā svarīgu tavas dzīves sastāvdaļu. Un [iespējams] mazāk čīkstēs, kad teiksi, ka šovakar aizkavēsies, vai, ka nepieciešams pastrādāt pie datora. Vienlaikus, visādi gudri avoti raksta, ka tie bērni, kas redz, kā mammas strādā, mācās paši darba ētiku, tā kā ar šo arī sevi var mierināt. Ja vēl aiziesi bērnudārzā uz profesiju dienām, pastāstīt visai bērna grupiņai, ko dari, tad vispār akcepts no bērna par strādāšanu garantēts.

Citas mammas kā iedvesma

Es skaidri apzinos, ka man vispār nav grūti. Salīdzinoši. Man vīrs vakaros ir laicīgi mājās, man ir pretim nākoša darbavieta un es varu saplānot nepieciešamo laiku ar meitenēm, man nav jādomā par izdzīvošanas problēmām, un ir gana daudz laika šādām pārdomām. Ir tik daudz mammas, kas audzina mazos vienas un vienlaikus strādā, sievas, kurām vīri vairāk laika pavada komandējumos, nekā mājās, un mammas, kuras atceras laiku, kad viņām bija divi bērni, kā izklaidi, jo tagad menedžē četrus vai piecus. Un es tiešām no viņām iedvesmojos – tām reālajam, patiesajām mammām, gan savām tuvām draudzenēm, gan nepazīstamām mammām internetā un žurnālos. Ja augsta līmeņa vadītāja, kas ir arī mamma, ir tikusi līdz savai pozīcijai un tur ir veiksmīga, novērtēta, tas ir riktīgi iedvesmojoši. Un arī mierinoši, jo apzinos, ka viņai noteikti visu sabalansēt ir vēl grūtāk, bet tiek galā un tas ir amazing.

Ļauj sev atpūsties

Ļauj tām bumbiņām, ko žonglē, nokrist. Visām. Un pasaki “fuck this shit” un aizej uz kino vai ieslēdzies istabā, izlasīt kādu lubeni. Nemēģini paspēt visu, pat, ja domā, ka tāpēc atkal jutīsies kā caurkritusi mamma un profesionāle. Labāk caurkritusi un atpūtusies, nevis caurkritusi un ar nervu sabrukumu. Tālāk jau standartiņš – ieplāno vakariņas ar draudzenēm, izej ar vīru krogu apgaitā (nu, katram savas intereses, ja!), pasūtiet picas vakariņās, vai brīvdienās noskaties kopā ar bērniem Loti. Divas reizes. Piebirdinot dīvānu ar cepumu drupačām. Un ļauj čukstošajai vainas apziņai noslīkt bērnu apskāvienos, gudri pie sevis nosakot – kopā būšanas laika kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti!

 

 

Pieci iemesli, kāpēc ir forši būt strādājošai mammai.

Protams, vienīgais brīdis, kad par šo beidzot uzrakstīt, ir piektdienas vakars, jo nedēļas vidū vienmēr iestājās viens brīdis, kad galīgi tā nešķiet. Savukārt nedēļas nogales paskrien tik strauji, kadpat nepamani – pēkšņi tik mājās sākās svētdienas gulētiešanas rituāli. Tad nu paliek piektdiena – bērni pēc nedēļas saguruši un kaut cik laicīgi aizmieg, savukārt māja vēl nav savandīta tik ļoti, ka tas ir vienīgais, par ko spēju vakarā domāt (tas ir true story par sestdienu, svētdienu vakariem).

Bet tad par iemesliem. Jāuzraksta tāpēc, lai nedaudz atšķaidītu pēdējā laika manus “viss ir slikti”, vismaz pašai sajūta, ka uz tādu noskaņu velk pēdējie ieraksti. Bet tā nebūt nav. Jā, es daudz gremdējos atmiņās, atceroties ik pa laikam, kā “tieši pirms gada šajā laikā” dzīvojos mājās ar Billi (un regulārās feisbuka atmiņas nepalīdz). Bet vienlaikus, ir vesela rinda plusu un foršu lietu, kas ir tagad, atgriežoties darba vidē. Un tad par dažām no tām, kas man svētdienas vakarā liek ilgoties, kad atkal apsēdīšos pie sava darba galda un dzirdēšu savas domas.

Cilvēki, kuri saprot sarežģītus vārdus

Pārspīlēju, bet tomēr – ar meitenēm mājās vienā brīdī es noteikti varētu sākt lasīt ziņas “vieglajā valodā”. Nav tā, ka es bērniem runāju deminutīvos vai tikai par vienradžiem un varavīksnēm, bet – tās tāpat nav intensīvas pieaugušo sarunas. Protams, nav arī tā, ka iepriekš es diendienā redzēju tikai savas meitenes un vienīgās pieaugušo sarunas būtu bijušas ar vīru. Ar Billi dzīvojot, manuprāt, par ļoti daudz drasēju apkārt, ar viņu padusē, bet tas ir pavisam cits, kā – runāt ar īstiem, pieaugušiem, gudriem cilvēkiem katru dienu. Nopietni. It īpaši, kad tiec pāri pirmo nedēļu miglai un spēj prātā atrast arī tematus, kas nav saistīti ar bērnkopību un tad beidzot vari sākt iesaistīties diskusijās.

Tā siltā kafijas krūze

Un kaut piecas reizes dienā. Es atļaušos teikt, ka laikā ar mazuli “netraucēti izdzert karstu kafiju” apzīmē vairāk nekā tikai – izdzert karstu kafiju. Bet gan – pabūt brīdi ar savām domām vai vienkārši apstāties uz mirkli tajā momentā, kad to vēlies, nevis, kad sanāk. Ok, protams, ne vienmēr tas izdodas arī tagad, jo, piemēram, šodien divas reizes kafija paspēja atdzist arī uz darba galda, bet kopumā – es atkal atceros, kā karsta kafija ir visgaršīgākā. Aaa, un arī uz tualeti vari aiziet viens pats 😀 un no durvju apakšas nelien mazi pirkstiņi. Sīkums, bet patīkami 😀

Ik dienu – kas jauns

Izaugsme – o, kas par vārdu, ne? Izaugsmi noteikti piedzīvoju arī dzīvojot mājās, jo, citi vecāki man neļaus samelot, bērnu audzināšana noteikti ir kaut kur trakāko izaicinājumu augšgalā. Bet tas ir kaut kas pavisam cits, kā tā sajūta, ka katru dienu aizej gulēt, jūtot – dienas notikumi slāni pa slānim krājās, dodot kaut kādu pieredzi. Vienalga, bijusi mierīga vai traka diena, kaut kāds sausais atlikums, ko sev pieņemt zināšanai, vienmēr paliek. Nerunājot nemaz par standarta lietām – jauni izpētīti temati, satikti cilvēki, piedzīvoti notikumi. Tas viss kaut kādā līmenī notika arī “mājas” dzīvē, bet temps tagad ir pavisam cits.

Satikt bērnus katru dienu no jauna

Tas moments, kad ienāc mājās, un tev pretim skrien divi sajūsmināti sīkie – priceless. Teikšu godīgi, mans pilnīgi noteikti mīļākais dienas brīdis. Protams, fonā uzreiz sākās nepārtraukta Kates vārīšanās par dienā piedzīvoto, Billes brēcieni, ja es atļaujos samīļot arī Katrīnu un nepārtraukts “tagad es atradīšos tikai metru rādiusā ap tevi”, bet nekas neatsver to sekundes simtdaļu, pirms veru mājas durvis un sekundes simtdaļu, kad viņas skrien man pretim. Jaunās nianses, ko pamani, jo neesi bijusi blakus nepārtraukti un nedēļas nogalēs vispār brīnies, kas tie par diviem viltniekiem. Taisnības labad – citreiz pat ir sajūta, ka gandrīz vai jāzvana auklei, jo neko nesaprotu, kāds Billei režīms, ko viņa grib un kad ies gulēt pusdienlaiku.

Racionāla laika izmantošana

Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – zelta teiciens, vai ne? Un ik pa laikam pienāk brīdis, kad atkal tas pierādās. Skaidrs, ka laika mājas lietām paliek daudz mazāk, bet pēkšņi izrādās, ka brīvdienās var pagūt tik daudz. Un vakaros var pagūt tik daudz. Un no rītiem var pagūt tik daudz. Nu tā, ka sākumā šķita, ka tas nereāli, visu kaut cik kvalitatīvi apvienot, tad tagad jau man gribētos teikt, izdodas sabalansēt pēc labākās sirdsapziņas. Lai to izdarītu, es nopietni strādāju pie saviem ieradumiem, kas patiesībā ļoti atvieglo ikdienas dzīvi – sākot no ēdienreižu plānošanas, drēbju salikšanas vakarā, svētdienas vakara rituāli, lai nedēļu iesāktu mierīgi – sīkumi, kas neprasa daudz laika, bet padara ikdienu daudz ērtāku. Tagad, domājot, kā vēl vasarā dzīvoju mājās, nesaprotu – ko es ar visu to laiku darīju? Klasiski 🙂

 

Mazie brīži steidzīgajā ikdienā

Četras stundas – apmēram tik daudz (maz!) sanāk šobrīd darba dienās būt kopā ar meitenēm, kamēr neviens vēl/vairs neguļ. Katram noteikti sava mēraukla, tas ir daudz vai maz, bet man, pēc ierastām pilnām dienām mājās, tas tagad šķiet daudz par maz, lai pagūtu visu, ko vēlētos kopīgi paveikt. Šajās četrās stundās vēl jāiespiež arī visi rīta rituāli un gribas jau cilvēkam vakarā arī kaut ko sev par prieku padarīt normālā nomoda laikā, nevis, kad bērni guļ un pats jau esi noguruma bezfilmā. Tad nu – četras stundas sadalītas pa minūtēm :). Labi, labi, tik traki jau nav, jo patiesībā svarīgākie mazajiem ir tie brīži, kad esi klāt, parunājies, kopā kaut ko izdari, pat, ja tas nav nekāds lielais projekts. Tāpēc šovakar uzrakstīšu par saviem pieciem mazajiem mirkļiem, kā ikdienas skrējienā sanāk arī pabondingoties ar meitenēm. Un ļoti priecāšos, ja jūs padalīsities komentāros ar saviem ikdienas paradumiem, kas ļauj arī reizē pabūt kopā ar bērniem.

1. Kopā gatavot – jā, jā, padoms sens kā pasaule, bet man nekad nav bijis tik aktuāls, kā šobrīd. Jo vispār mani kaitina, ja ēst gatavojot maisās pa vidu un traucē koncentrēties. Bet es tam tieku pāri, jo – tajās četrās stundās ietilpst arī vakariņu pagatavošana un tas ir diezgan ilgs laiks. Tāpēc lieku meitenes sev blakus virtuvē, Bilcis tikmēr tikai mēģina visu izārdīt un apēst, Kate jau ir reāls palīgs, kas kaut ko sagriež, padod un patiesībā tīri ātri tiekam līdz stadijai “viss vārās” (nereti arī mani nervi 😀 ). Pie reizes parunājoties par dienu, kādas labas kopābūšanas divdesmit-minūtes sanāk.

 

2. Vakara rituāli – šķiet, kas tur liels vakaros jāizdara, jānomazgājas, jāizmazgā zobi, pidžama un gulta. Bet, ja to dara vispirms vienam, tad otram, beigās ir sajūta, ka puse no vakara pagājusi tikai gatavojoties likt bērnus gulēt. Tad nu veicam visu kopā – var paspēt pat padauzīties pa vidu, piemēram, bēgot no pidžamu vilkšanas (Billes mīļākā izklaide) un tomēr beigās, kad abas meitenes uzsēdinātas uz vannasistabas “letes”, iestājas miers, jo notiek ļoti nopietna zobu tīrīšana. Tas laikam lielās māsas labais blakusefekts, Bille dievina zobu tīrīšanu, jo māsa taču dara tāpat – atceros, ka Katei tajā vecumā kā reiz parādījās iebi8ldumi un vajadzēja visādus trikus domāt. Tad nu atkal – ar kopīgu rituālu riktīga win-win-win situācija – ātrāk tiekam galā, esam kopā un atkal laiks padomāt par kopīgām lietām un labs piemērs mazajam cilvēkam.

3. Rīta palasīšana – šis ir mans mazais brīdis ar Billi. Kad Jānis aizved Kati uz bērnudārzu, mums ir vēl apmēram pusstunda līdz aukles atnākšanai, tikmēr gan arī cenšamies paēst brokastis, man jāsagatavojas doties uz darbu, bet – ļoti cenšos tā, lai kādas pēdējās desmit minūtes mums paliek divatā pasēdēt dīvānā un pašķirstīt grāmatas. Billei ļoti patīk grāmatas un man šķiet, šis rīta rituāls palīdz mierīgāk sagaidīt aukli un pāriet viņas gādībā.

4. Vakara spēle – šis, savukārt, ir brīdis ar Katrīnu. Ja meitenes neaiziet gulēt abas reizē, tad tā, kas ir ilgāk augšā, ir Katrīna. Un mēs, kad māsa aizgājusi gulēt, mēdzam uzspēlēt kādu pavisam īsu spēli, piemēram, mīklu uzdošanu, vārdu rakstīšanu/lasīšanu, saukt visus vārdus uz viena burta, kaut ko pavisam vienkāršu, kas neprasa ilgu “uzbūvēšanos” un koncentrēšanos. Tās var būt patiešām tikai piecas minūtes, bet uzreiz var just, cik daudz Katei nozīmē, ka tas ir laiks tikai ar viņu.

5. Mazie projekti – turu mājās visādus “sūdiņus” un loriņus – krāsainas lapas, līmi, filcus, diegus, pērlītes, uzlīmes, vadiņus utt., jo īstenībā nemaz tik daudz laika nepaņem piesēsties un kaut ko nedaudz paveidot kopā ar Katrīnu, un Billei patīk sēdēt blakus un krāmēties, lai visu izvērstu par biš lielāku haosu. Šis gan ir tādam mierīgam vakaram, kad ir nedaudz vairāk laika, jo, protams, jārēķinās, ka viss pēc tam jānovāc. Bet ir tā vērts, jo gan nodarbina bērnus un nesākās čīkstēšanas aiz garlaicības, gan arī ir labi kopā pavadīts kvalitatīvais laiks.

Man gan sāp sirds par to, ka nevaru būt kopā tik daudz ar meitenēm, cik biju pieradusi, bet no otras puses – tam laikam paliekot it kā mazāk, nākas daudz vairāk domāt par kvalitāti. Biežāk saņemties un padarīt kaut ko kopā, kad iepriekš būtu atlikusi uz rītdienu, ar cerību, ka tikmēr idejas jau būs aizmirstas. Brīvdienu vakaros, kā tagad, jūtos jau tik nogurusi, ka gaidīt gaidu pirmdienas rītu pie sava darba galda ar iespēju atkal dzirdēt savas domas. Protams, brīvdienas ir brīnišķīgas un tie mazie ikdienas mirkļi darbdienu steigā nevar tās atsvērt, bet – palīdz sagaidīt atkal nākamās, tas gan.

Un kas esi tu?

Sievietēm nereti piedēvē visdažādākos īpašvārdus iz sērijas – vilcenes, burves, karalienes – es lasu un domāju, nez, ko tas nozīmē, kā to saprot? Bet, ko tur slēpt un tad nu mana atzīšanās.

Es tiešām nekad neesmu jutusi “saikni” ar senajām cilts sievietēm, burvēm, raganām, maģiskām zāļu sievām, vilcenēm, kas skrien līdz ar vēju vai čūskām, vai vēl ko. Nejūtos karaliene un nejūtos lauvene. Es esmu vienkārši parasts cilvēks, bieži vien – diezgan noguris. Neko, tīru māju, taisu ēst, audzinu bērnus un domāju par nākotni, tā pilnīgi parasti un lietišķi. Ar milzīgu mīlestību bonusā, bet tas jau arī pie lietas piederas. Nav nekādu drāmu, parasta rutīnas dzīve, ar parastiem priekiem un pārsteigumiem. Tik labi!

Dažreiz man gribētos būt karstasinīgai sievietei, kas strīda karstumā plēš šķīvjus. Realitāte? Es lepni stāstu par to vienu reizi, kad esmu dusmās plēsusi traukus. Īstenībā es vienkārši dusmīgi metu to šķīvi izlietnē, tas nejauši saplīsa un notikums bija pirms četriem gadiem. Šķīvis bija zils un man aizvien ir to žēl.

Mani kaitina pārmērīgs dramatiskums un arī kategorisms, vienmēr gribās teikt: ”Jā, bet..” un padomāt, kā jutīsies otrs un tāpēc noklusēt to, ko varbūt gribētu pateikt. Toties domāt par to vēl pēc pieciem gadiem, kārtējo reizi dušā risinot savus iekšējos dialogos – kā es toreiz varēju precīzi pateikt un tas būtu bijis tik gudri un vienlaikus, ar riebīgu iedūrienu! Nu, kas te no drosmīgas lauvenes? Peles pīkstiens drīzāk!

Tad vēl vienmēr gribējies būt vai nu tai sievietei, kas vienmēr ģērbusies eleganti melnā vai tai, kurai katra nākamā kleita košāka un puķaināka par iepriekšējo, vai izcili nevērīgā puiciskā stilā, kas piestāv perfekti. Nu tā, ka skaidrs – sieviete Karaliene. Protams, nekas no tā nav mana realitāte, drīzāk – džinsi un “šī maiciņa piestāv visam” un vāji mēģinājumi līdzināties kaut kam no iepriekšminētā, kas beidzies ar patiešām eklektisku skapja izskatu.  Ko reizi pa reizei pēc Marī Kondo metodes mēģinu sakārtot, tikai “atstājot vēl šo un šo un šo”. Bezcerīgi. Ja redzi mani, kad mugurā ir kas cits, ne džinsi un krekliņš, visticamākais, es jūtos neveiksmīgi apģērbusies :D.

Un gan jau noteikti tajā visā kaut kas ir! Gan jau es neesmu gana sazemējusies (bez ironijas!), un kaut kur ikdienas skrējienā ir uzberzusies bieza āda un pazūd kaut kādas sajūtu nianses. Bet kopumā, nez, nu nesanāk man atrast savu dvēseles radinieku florā, faunā vai folklorā. Cilvēks, līdz mugurkaula smadzenēm, parasts cilvēks.

Laika mašīna uz bērnību

Viens no interesantākajiem bonusiem, ko es esmu saņēmusi no savām meitām, ir atgriezties bērnībā. Un ar to nedomāju tikai miljons stāstus vakarā: “mammīt, pastāstīsi vēlreiz, kā bija, kad tu biji maziņa? Kā tu toreiz salauzi roku? Mammīt, kur tu vasarās dzīvoji, kad tev bija tikpat gadu, cik man?”, vai bērnības bilžu skatīšanos, vai mēģināšanu izskaidrot, ka kādreiz nebija datori, kuros skatīties Ķepu patruļu. Bet gan atgriešanos bērnībā sajūtu līmenī – kad pēkšņi asi iesāpas sirds, jo skaidri atceries savu maza cilvēka vilšanās sajūtu kādā līdzvērtīgā brīdī, kad steigā un slinkumā vakarā tomēr vēl pa ceļam ieskrien veikalā pēc kaut kā garšīga, jo atceries to pārsteigumu un prieku, kad šādi vakarā tiki pārsteigts bērnībā, vai to nepacietības sajūtu, kad skaties, kā bērns pie loga sēž un klusi gaida ciemiņus, kam taču jau sen bija jābūt un “vai tagad viņi jau kāpj (pa trepēm)?”.

Dažreiz domāju, diez, tā ir visiem cilvēkiem, vai arī problēma ir manī, bet tik ļoti spēji un fiziski uzreiz šādos brīžos atceros momentus no savas bērnības, sajūtu līmenī pilnīgi atrodos tajā brīdī. Tā, kā filmās rāda, kad pēkšņi it kā stāvi savas pagātnes ainas vidū un, ja labi koncentrētos un papūlētos, atcerētos, kas bija mugurā, ko tikko ēdi un kā smaržoja mājas. Brīžiem tie ir riktīgi forši mirkļi, kad domā – būtu tik sirsnīgi, ja vēlāk tāpat to atcerēsies jau pieaugusi meita. Brīžiem tas nāk par labu, jo atceroties savu sajūtu (un to, cik acīmredzot tā man ir bijusi nozīmīga, ja reiz tik spilgti ataust atmiņā pat pēc vairāk kā divdesmit gadiem), gribās no tās tieši pasargāt.

Reiz pati sevi pieķēru rīkojoties “pēc pieredzes”, kad Katrīna mani bija nu tik ļoti izbesījusi ar plīšanos virsū – paspēlēsimies ar vilcieniem, paspēlēsimies ar vilcieniem. Es trīs reizes jau biju pateikusi, lai paciešas vēl tikai piecas minūtītes un spēlēsimies. Katru reizi šīs piecas minūtītes, protams, bija ilgākas. Bet viens arguments manā labā, visu šo laiku tāpat nācās sadzīvot ar Katrīnas čīkstēšanu. Beigās, pavisam dusmīga paziņoju, “ok, tagad spēlējamies, bet tikai mazu brītiņu”, un pati apsēdos blakus, absolūti neieinteresēta spēlē, vēl paburkšķot, lai takš tad arī spēlējas, kas, vai tad man tagad būs arī jāizdomā, ko darīt. Respektīvi, gribēju pierādīt, ka nekāds labums no manas spēlēšanās nav un pati vainīga, ka gribēja mani te, bet nu sakostiem zobiem, pasēdēšu. Un tajā brīdī tik skaidri un precīzi atcerējos savu sajūtu. Kad ar dīkšanu un ņemšanos man bija izdevies pierunāt kādu, lai nāk ar mani kopā padarboties. Jo biju izsapņojusi, cik tas būs forši un interesanti, kā nekad agrāk! Bet ko es saņēmu – nīgru kompanjonu, pašai gribējās raudāt, cik viss bija bezjēdzīgi un kāpēc vispār es tā biju dīkusi, un vispār labāk nebūtu nācis ar mani spēlēties. Un redzēju tieši to pašu sajūtu Katrīnas sejas izteiksmē. Aprakstīts tas, protams, vairs tā neizklausās, bet, kad šī doma un sajūta izskrēja man cauri, man palika kauns par sevi. No visas sirds.

Protams, nenotika nekas maģisks un nav tā, ka es tagad esmu visatsaucīgākā mamma, kas visu noliek malā, kad bērns sauc un ar aizrautību uzreiz iemiesojās Olafā vai Skolotājā Gazelē. Dzīve ir un paliek dzīve. Es burkšķu un dusmojos, atlieku spēles, aizsūtu Kati spēlēties vienu pašu. Bet vienmēr, vienmēr, man tajos brīdī kaut kur apziņā ieskanas arī – uzmanīgi, lai viņai vēlāk nav tieši tādi paši atmiņu uzplaiksnījumi.

Es tā uzreiz pa skarbo, bet tam ir arī ļoti skaisti bonusa brīži. Tā pati jau iepriekš pieminētā ciemiņu gaidīšana. Nu tik mīlīgi bija skatīties uz Katrīnu, kas pakāpusies uz krēsla skatās pa logu jau pusstundu, lai gan ciemiņiem jābūt vēl tikai pēc pusstundas. Atceros uzreiz, kā bērnībā nepacietīgi trinos jau iepriekšējā vakarā, pat gāju ātrāk gulēt, jo tad ātrāk pienāks rīts un ciemiņi būs jau klāt. Un no rīta taču vēl jāgaida līdz kādam noteiktam pulksteņa ciparam un centies kaut ko baigi darīt, lai ātrāk paietu laiks, bet viņš iet tik lēēēēni. Un, protams, pēdējā pusstunda stabili pie loga, klasika! Vai līdzīgi ar braukšanu kaut kur, kad jau vakarā dzirdu no Kates mutes to pašu frāzi, ko noteikti miljons reizes dzirdējusi mana mamma no manis:” kā es nevaru sagaidīt to rītu!”. Noslēgumā neliels parenting hack – tas ir labs moments, lai iepītu: “tad ej taču gulēt vienreiz” 😀 #badmomsgoal